Bavarijas Latviesu vestnesis, June 14, 1950

              14. )ŪQ'lā
KCJJAī
\AB KOPĪBAI
^vietotfi raksu
iUte» nomet-tautas
kopi,
Argalu.
ilijies plrm»
, atbrlvoSanag
ittsu augstāko
1 kara ordeoi.
r. Argals dm,
Sivu plafl^
pi«rfidQi8 ar
-plldijig kat^
4« -~ alzstā.
nr Ieročiem
no tīri fi».
izbrīnu kat-
BaUngenfi
1AL8TNIECIB0
ļiemSana vācu
laljfi, bet, sa-
«tteikia.
pfņni vSc»
tifad nav it«
rMflf tomir
•ļm iio vieti.
j)amkiijai
iiotaikta
topiertdaji
^ ^ p&valft*
irotu, iekavSg
ietamo** regp,
lekns atasime.
art
5 fasēt V6I
^tpm anl.
^ i(i tefttIpB,
nenoskaidro,
lem pārējiem»
|a,ka visita.
ļbttft derīga !!•
nokirtoJttinaBi
» kas tikiot
Bonntt DP
. k a latvleiii
^liniem ^varls
viena algota
\Ķ Blpholel.
jrSdltu gril*
pirelas vica
aigneias no
npm. papUOl* iMatf ka ar
Iskfirtol
parņemiānsi
iUttnlcSs nii
pat, Ja va»
8ttmoJo«
Nobeigt
pimemia*
sevišķi ne»
[plrskaltiianas
niasiem bēiv*
nofflta !!•
foim. Te
. binia mS"
^SJama citlOa
, skars vēl le*
ko» katri iiņl<
oiUbot»
Bamborgi.
mv VEM9B
īgt virdi par
-atets,^ ka tis
^SUĻ 10 01^
ita koneentrS"
^ kamēr iaono
[ja amerlkiņo
ifobetas* 81e«
ka naf būis
"ies ar paro
_j aittecigās
la rast 1«-
^ ka savi
iakiias& kļ^
in par
ilr ^
i ^Itas nn
.arvien vai»
nN^laokto;
-^^«mai
īreObo birojs»
iSoUal. Pro;
itisanktlesari
lokoma »Vf^
Un ftārpnie*^
. - u veikt starp»
kntieilem Ang-ļtrilijt
ttc^ vn
[ vaJadUbas ga-ktie(^
gas nona»
I no paSn tan*
Bikti JSsadurM
itn kirtotonj.
Btetn būt
ŗavttn sievas»
lem bērniem»
Jas laukā» pa-pj
dslmtene un
lēt Karavīriem
••ivtt turpmUco
^ m un latvie*
tomēr «into»
Ijan norādījis
rā, kuriem^tad
nt uar dzīves
Seit bfltu vj-tad
tikai citu
tikai ierosini*
Janu Jārūpējas
ka LCK pare*
lotijnmu ātri;
I ta nav, tad
Ivējotles, ne»
kas vairs pā­lim*
|e» Hamburgāi
Trešdien, 1950. g. 14. Jūnijā
L A T V I JA
Attstmma (Siļļu lauku
karogs 1 U
baznīcas altaii
MŪSU DRAUDŽU ROSiBA
ASV
Māc. J. Graudiņa vadītā Bostonas
latviešu ev. lut. Trīsvienības draudze
publicētajā darbības pārskatā starp
citu atzīmē, ka pag. gadā notikuši
112 dievkalpojumi, no tiem 60 lat­viešu
valodā. Darbojusies svētdienas
skola, noorganizētas 33.bībeles stun­das.
Draudze saņēmusi 3500 dol. lielu
mantojumu, ko novēlējis mirušais
Filadelfiļjas tautietis Kr. Birs. Ari
māc. K. Selmera vadītajā Bostonas
latviešu draudzē pag. gadā darboju­sies
svētdienas skola un koris. Ievē­rojami
pieaudzis draudzes locekļu
skaits.
• Filadelfijas latviešu draudzē par
jauno priekšnieku ievēlēts B. Nātriij&
Draudze nesen iesvētījusi altāra ka­rogus,
pie kam Latvijas nacionālais
karogs bijis pārvests no austrumu
cīņu laukiem. Draudzes sabiedriska­jām
vajadzībām pārbūvētas plašas
un ērtas sanāksmju, telpas.
Cikagā nesen sācis iznākt jauns ga­rīgs
laikraksts Mājas Draugs. To iz­dod
National Lutheran Council lat­viešu
valodā un piesūta iebraucējiem
bez maksas. Laikraksta redakcijā
darbojas māc. Osv. Gulbis un māc.
.0. Straumanis. Runājot par preses
izdevumiem, jāatzīmē, ka Lutheran
World Action biļetena maija numurā
ievietots raksts par archiblskapa
prof. T. Grinberga 80 gadu jubileju
un pārskats par luterāņu baznīcām
trimdā, pie kam sevišķi plaša ir in­formācija
par latviešiem. Nedēļas
žurnālā The Lutheran par latviešu
iebraucējiem lasāms katrā numurā,
un tāpat bieži redzami mūsu tautiešu
foto uzņēmumi. Maija beigās žurnāls
bija ievietojis plašāku rakstu, kas
attaisno mūsu karavīrus un prasa
ielaist tos Amerikā.
Ņujorkas latviešu ev. lut. draudzes
namā ik pa divām nedēļām notiek
literatūras un drāmas pulciņa refe­rātu
vakari, arvien pulcējot kuplu
dalībnieku saimi. W«Uā prpt, Dr.. Ļ.
Bērziņš runājjB par tautas dziesmu
lormu, bet .skolotāja: M. Rozentāle
lasīja par latviešu dzejas metriku. 8.
jūnijā vakars bija veltīts vispārīgu
jautājumu pārrunām. Draudzes va­dība
aktīvi atbalsta latviešu roveŗu
dzimtu Rīga un gaidu vienību Zilais
kalns. Draudzē noorganizēta tautis­ko
deju grupa skolotājas V. Priedītes
vadībā, kas maija beigās pirmo reizi
uz^fij^s kādā baznīcas sarīkojumā
Ņujorkā.
Vērtīgu koncertu Ņujorkas latviešu
ey. lut. draudze bija sarīkojusi
Pārkslopes baznīcā 4. jūnijā. Kon­certā
piedalījās dziedoņi Izolde Pul-cJņa-
Salnāja,. Mirdza Piekalnīte un
Boriss Piekalnītis, stīgu kvartets,
pianists Hugo Strauss un 60 personu
lielais draudzes koris diriģenta Bru­no
Skultes vadībā.
No būdas pie nama
neesam
tautas zars
VfiSTULE REDAKCUAI NO FRANCUAS
Dažos preses rakstos, kur runa ir
par mūsu nacionālajiem uzdevu­miem
un tiek aplēsti spēki to veik­šanai,
latviešus Francijā nemaz ne­mēdz
lekalkulēt, It kā mēs būtu at­lūzis
un nokalšanai atstāts tautas
zars. Protams, mūsu skaits te ir ti­kai
labs tūkstotis, bet dzīvotgriba un
nacionālais gars arī mums nav sveSL
Parīzē mums pastāv sava komiteja
savstarpējai palīdzībai, kas uztur sa-w
latviešu centrālajām
iestād&n. Ar komitejas starpniecību
piedalāmies kopīgajā cīņā dzimtenes
atgūšana^ un trūcīgo tautiešu aprūpē,
ziņojot līdzekļus LNP ārējās ini^-
māciJM un LCK pašpalīdzības fon-žādās
nozarēs — lauksaimniecības
darbā ar klusu varonību cīnās pēc
savas patstāvības. Pūles un centība
vaina^tas panākumiem: vienam ot­ram
ir jau 200.000 franku un vairāk
ietaupījumu, kas dod izredzes drīzu­mā
tikt pie sava nekustāma īpašuma.
Līdzīgi panākumi dažiem tautiešiem
ir grūtajā ogļraču darbā, kas še labi
atalgots. Vispār algas noteiktas pēc
tarifiem. Ziemeļfrancijā tās augstā­kas,
bet dienvidu provincēs zemākas.
Tāpat normēts darba laiks, bet lauk-safinniecībā,
to parasti ievēro tikai
lielajās saimniecībās. Mazajās darba
laiks mēdz būt garāks, bet toties ari
izpeļņa lielāka. Lauksaimniecība te
dam. Pie komitejas nodibināta bib-ļst^Pri mechanizēta, apvienojot elro-
Uoteka, bet grūti atrisināms Jautā- *
jums ^ kā darit to pieejamu visiem
tautiešiem, kas izklīduši pa Franciju.
Ierosināts, ka grāmatas varētu abo­nēt
pa pastu. Komiteja izdod reizi
mēnesi Savu Informācijas biļetenu.
Latviešu sabiedriskā un kultūras
dzīve vairāk gan norit Parizē, bet pa
daļai ari Lionā, Elzasā uc. vietās.
Būtu vēlams, ka informācijas biļete­nā
darbotos līdzi arī provinces tau­tieši,
sniedzot savus novērojumus un
ziņojumus. Tā mēs vienā otrā jau­tājumā
panāktu daudz ko vairāk.
Pašlaik nobriedusi doma, ka Parizes
komitejai vajadzētu noorganizēt
vienreiz gadā visu Francijā dzīvojo­šo
latviešu sanāksmi, jo lielās izklai-dētības
un mazā skaita dēļ mēs ne­varam
organizēties atsevišķās biedri-bās.
Sajā sanāksmē no tuvākās ap­kārtnes
varētu ierasties katrs, bet no
tālākām vietām tautiešu grupas va^
rētu sūtīt delegātus. Sanāksmes dar­ba
kārtībā būtu vēlami referāti ar
debatēm un ziņojumiem, koncerti un
literāri priekšnesumi. Šķiet, ka tas
viss būtu reāli iespējams, jo Parīzē
dzīvo labs pulciņš mūsu rakstnieku,
mūziķu, juristu un sabiedrisko dar­binieku.
Mēs vēlamies arī iesaistī­ties
latviešu globālajā organizācijā
un gribam nest vajadzīgos upurus.
Privātā dzīvē esam nodarbināti da-plsko
ar amerikānisko.
Atzinības cienīgi Francijā ir sociā­lās
aprūpes likumi: algu tarifi, ap­drošināšana
nelaimes un slimību ga­dījumos,
vecuma pensijas, pabalsti
bērniem un viena briva apmaksāta
darba diena mēnesī. Dažām zemāko
algu kategoriju strādnieku grupām
tomēr klājas diezgan grūti, jo preču
dārdzība augsta. So dārdzību stipri
vēl pavairo lielais starpnieku peļņas
procents, bet pēc kartīšu atcelšanas
valsts cenu kontrolē neiejaucas. Pēc
daudzajiem streikiem gan sagaida,
ka algas revidēs. Pašlaik ar lielu
enerģiju Francijā realizē Monē četr­gadīgo
valsts saimniecības plānu,
kas, cerams. Ievērojami pacels ari
mūsu dzīves standartu.
Daži latvieši, kas še dzīvo jau 20
līdz 30 gadus, ieguvuši krietnu turi-bu
un savus uzņēmumus. Viņi nereti
nodibinājuši jauktas laulības, bet to­mēr
nav no savas tautas aizgājuši
vai atsvešinājušies. Imigrācijas pro­cesā
rodoties jaunai latviešu sabied­rībai
un tautiskai videi, viņi sāk at­kal
drivot līdzi mūsu priekiem un
bēdām un vēlas, lai viņu bērni kļūtu
par īstiem latviešiem. Mēs negribam
nokalst, bet gribam dzīvot Latvijai
un mūsu tautai!
Udeljā, jūnijā.
A. Ābele
^Braukšana uz manām bērēm
neiznāk neko lēiāk..
ATKAL RUNA PAR 2 GADU DARBA LiGUMU
IMIGRANTIEM AUSTRĀLIJA
VĒSTULE REDAKCUAI NO KANBfiRAS
Ja kaut vai nedēļu pašķirsta aus­trāliešu
laikrakstus un uzkrāj Izgrie­zumus
par Imigrantu problēmām,
tad sanāk pabieza grāmatiņa. Tā
tas turpinās diendienā: bijušie DP
šejienes avīzēm sagādājuši vielu gan
negatīvā, gan pozitīvā nozīmē. Vēl
pagaidām nevienā laikrakstā tomēr
oficiāli nav paziņots, ka bijušajiem
DP te turpmāk atkal būs 2 g. darba
līgums, kaut pēdējā laikā vairs prak-
Uzēja tikai 18 mēnešus. Oficiāli zi­nāms
vienīgi tik daudz, ka ar 18 mē­nešiem
tiks vēl cauri tie atbraucēji,
kas Austrālijā ieradās 1948. g. 23. de­cembri
ar tvaikoni Protea. Viņiem
līgums izbeigsies tieši pirms Jāņiem
— 23. jūnijā. Pārējiem imigrantiem,
kas Austrāliju sasnieguši pēc 1949.
g. 1. janvāra, sagaidāms 2 g. līgums.
Pagaidām tās gan ir tikai ļoti tica­mas
baumas, jo imigrācijas ministrs
H. Holts vēl nekā nav paziņojis, un
joprojām šajā jautjljumā klusē ari
viņa ierēdņi. Saka, ka visur oficiāli
paredzēts 2 g, līgums, bet tie 18 mē­neši
bijuši vienīgi iepriekšējā imigrā­cijas
ministra A. Kalvela „uz savu
galvu" izdarīts lēmums.
Samērā bieži jau rakstīts par to,
ka atbraucēji ari pēc obligātā līgu­ma
neatstāj līdzšinējo darbu, ja tas
nav sevišķi peļams. Taču cilvēks bez
līguma var justies daudz brivāk, se­višķi
vēl tad, ja ir kāds lolots no­doms.
Nemitīgā runāšana, ka turp­māk
būs «jānodien" pilni 2 gadi, vie­nam
otram tāpēc sajaukusi rēķinus.
Atbraucējs, beidzis līgumu, var do­ties
uz kādu Austrālijas malu
vien vēlas. Piemēra dēļ minēsim mū-^
su dārzu archltektūras un daiļdārz-nlecibas
speciālistu J. Dzintaru. Viņš
te ieradās ar pirmo transportu un
pēc visu Austrālijas ievērojamāko
pilsētu apskates par savu dzīves vie­tu
tagad izvēlējies Adelaidi. J. Dzin­tars
stāsta:
„£smu kāda austrāliešu zelta rak­tuvju
īpašnieka privātās mājas dārza
> MODE ŪN BRITU IMPĒRIJAS SAIMNIECĪBA
Pirmajos mēnešos AustrSIlJā Jannlece-ķ^
iem nereti Jāpadzīvo Sāda veida
i»eeltnes**. Pēc iedzIvoSanās, aptauJāSa-als
un pirmo mārciņu iekrāSanas pa-rtstt
tomēr...
I . . . aina stipri vien pārmainās.
Latviešu trimdas presē lasītas ari
diskusijas par modēm dažādās ze­mēs,
un tās dažkārt nogājušas pat
līdz asumiem. Gribu pastāstīt vē­rojumus
Anglijas modes dzīvē, reizē
Izskaidrojot, kā dažkārt rodas sveS-niekam
vai nezinātājam nesaprota­mas
parādības.
Liela universālveikala skatlogā Iz­cilā
vietā izstādīta ādas soma un
daži citi ceļojuma piederumi. Klāt
liels plakāts: „Sādus ceļojuma pie­derumus
pie mums nopirka karalis,
dodoties izbraukumā uz..." — Pie­tiek
kādā filmā vai ilustrētā žurnālā
redzēt princesi Elizabeti kādā zinā­mā
tērpā vai ar kādu rotu, lai jau
drīz pēc tam vai pat otrā dienā šis
apģērba gabals vai rota būtu redza­ma
Londonas ielās neskaitāmos at­darinājumos.
Tas pat ir It kā na­cionāls
pienākums vai labas gau­mes
parādīšana, un to pat īpaši pro­pagandē.
Modes atdarinātajās ari
nemaz nepēti iemeslus, kāpēc prin­cese
šodien ģērbjas tā un rīt citādi.
Sieviešu žurnāls The Woman's
Own pag. vasarā rakstā un ilustrā­cijās
pircējām ieteica Izvēlēties
„princešu fasonu": kāpēc gan ne­ģērbties
tā, kā ģērbjas princeses, ja
tas nemaz nemaksā tik sevišķi
daudz? Attēlā bija parādītas abu
princešu kurpes — ar augstiem pa­pēžiem
un siksniņu ap potīti. Tas
esot princešu iemīļotais apavu fa­sons.
Grūti pateikt, vai tas tiešām
tā bija, bet šis fasons toreiz bija
jaunums apavu tirgū. Pagāja pāris
nedēļu, un ielas blrtin piebira taisni
šādiem dāmu apaviem. Ir katego­risks
likums, ka taisni to pašu, ko
valkā dāmas Londonā, valkā ari
Kanādā, Austrālijā vai citās impē­rijas
malās. Neviena neprasa, vai ir
sals vai dubļi, — kas jāvalkā, tas
jāvalkā.
Ja Latvijā kāda sieviete bija labās
cerībās kļūt par māti, tā mēdza iegā­dāties
skaistu plecu lakatu un ar to
gāja pat sabiedrībā, jo Latvija vls-pār^
ir sakšu un plecu lakatu zeme.
Anglijā vēl neesmu redzējusi sie­vieti
ar plecu lakatu. Kam ir salti,
tās valkā siltas, piegulošas Jaciņas,
mājas kostīmus vai pat kažokjakas,
— A n ^ a Ir jaku zeme. Topoša
angļu māte, kad tai jāģērbjas kup­lāk,
uzvelk platu Jaku, kas vaļīgi
aptver tās augumu. Sajā gadījumā
tā nav modes vai gaumes lieta, bet
praktiska vajadriba. Bet kas no­tiek,
ja šādu jaciņu zināmos apstāk­ļos
valkā valsts galvenā modes no­teicēja—
princese? Tad ar viņu 80-
, . -^ . ... . . . . , .
Vēsinle Latvijai no Londoniaa
lidārizējas visa valsts, un visas sie­vietes,
jaunas vai vecas, iegādājas
taisni tādas pašas jakas. Jo jaunāka
dāma, jo steidzīgāk tai jāģērbjas pēc
modes, un tā platās jakas visvairāk
vsllkā gluži jaunas meitenes, kam
īstā reize tā ģērbties vēl tālu aiz kal­niem.
Un tā kā runa ir par pasau­les
lielvalsti, tad visas britu impēri­jas
un domlnlju dāmas, no pola lidz
polam, sajūt neatiiekamu vajadzību
pēc tādas pašas jaciņas. Liekas, ka
britu pavsdstnieces visos kontinen­tos
tik ātri no šim jaciņām laukā ne­tiks,
jo šīs modes Iezvanītajā pasū-tlnājusl
jau otru komplektu...
Britu Impērijas modes diktatūrai
Ir nevien anekdotiskā, bet ari no­pietnā
puse. Anglija patlaban pār­dzīvo
ilgstošu un smagu saimniecī­bas
krlzl. Kara laikā sāktā Ierobe­žošanās
daļēji turpinās vēl tagad. Ja
jau vēl racionēta daļa pārtikas, tad
dabiski vēl lielāks pamats būtii iero­bežot
vai pavisam atmest dažādu
luksa priekšmetu, piemēram, para­dīzes
putnu spalvu valkāšanu.
Kad rudenī angļu laikrakstus pil­dīja
apraksti par jaunajām Parīzes
dāmu cepuru modēm, veikalu skat­logi
tūdaļ piepildījās ar modē nāku­šām
spalvotām cepurēm. Bet uz ielas
vēl sievietēm tādas cepures neredzē­ja.
Ūkās, ka visas galda It kā kā­du
signālu, vai maz vērts šādas ce­pures
pirkt. Kamēr karaliskās dā­mas
nebŪa/ redzētas jaunajās rudens
sezonas, cepurēs, neviena angllete
jaunu cepuri nepirka. Gaidītais sig­nāls
stipri novilcinājās prinča pie­dzimšanas
dēļ, ko gaidot, dzīve gal­mā
bija it kā apstājusies. Pirmajā
paplašinātās karaliskās ģimenes uz­ņēmumā
dūrās acīs, ka dāmām gal­vā
cepuires, kaut gan uzņēmums bi­ja
izdarits telpās, intīmos mājas ap-stāltļos.
Bet nevienai no uzņēmumā
redzamām cepiu^m nebija spalvu,
tās visas bija rotātas lentēm. Ar to
arī pietika. Uzņēmumu vēlāk re­dzēja
palielinātu daudzu veikalu
skatiogos. Pāris dienu laikā no vi­siem
Londonas veikaliem pazuda ce­pures
ar spalvām; to vieta stājās
lenšu garnitūras.
Cepuru lentes auž Anglijas fabri­kas,
bet spalvas importē. Vienas
cepures spalvu greznojums caurmērā
maksā 1 mārciņu. Sī mārciņa jāpa­reizina
ar to cepuru skaitu, kuras
Anglijā, pārējās impērijas daļās un
dominijās iegādājas angļu sievietes
vienas sezonas laikā. Šis saimnie­ciskais
aprēķins katram saprotams.
Tik daudz karaliene vai princese no­pelna
savai impērijai, ja tā uzliek
galvā cepuri bez spalvām un ar to
nofotografējas.
Karaļa ģimene dažu labu reizi
spiesta no kaut kā atteikties, — ne
tādēļ, ka to nevarētu atļauties, bet
tādēļ, ka to nedrīkst darit valstisku
apsvērumu dēļ. Pieihēram, Anglijas
princeses varētu nopirkt sev ne vie­nu
vien sudrablapsu. Princese Mar-gareta
tomēr vēl nav redzēta valkā­jam
sudrablapsu vai kādu dtu zvē­riņu
vai kažoku, bet gan vienmēr
piegulošā gludā mētelī. Vai tā ir vi­ņas
gaume? To mēs nevaram zināt,
bet droši vien viņai Jtetīk viss tas
pats, kas normāli patīk katrai citai
jaunai sievietei viņas gados. Bet ja
kura katra cita sieviete iegādājas
sudrablapsu, viņa pārskaita tikai sa­vu
naudu, bet princesei vai ķaralle"
nel jāapsver, cik tas Izmaksās visai
valstij, jo, viņai parādoties sudrab­lapsā,
turpmākajās nedēļās katra
jauna britu impērijas sieviete labāk
mirs, nekā iztiks bez sudrablapsas.
Tāpēc bez tās jāiztiek ari princesei.
Liekas tomēr, ka šie groži nupat
palaisti vaļīgāk. Lielajās svinībās,
kur karaļa ģimene uzņēma Francijas
valsts prezidentu, visas angļu ka-raļnama
dāmas bija greznojušās lap­sām.
Tūlīt otrā dienā katra anglle­te,
kam vien mājā bija lapsa, parā­dījās
ar to uz ielas. Sim vienam va­karam
var būt tālu ejošas sekas, un
iespējams, ka tas bija mājiens glābt
Kanādas sudrablapsu audzētavas,
kas pārcieš smagu krizi. Laikam Ka­nādas
latvietes būs kļfldījušās, neiz­mantojot
zemo konjunktūru un ne­iegādājoties
lapsas, kad tās vēl bija
dabūjamas par pusvelti.
Anglijas princeses savus „dāmu
gadus" sasniegušas kara, ierobdk)-
jumu un grūtību laikos. Sīs valsts
grūtības, un nevis princešu gaume,
ari nosaka viņu tualetes. Ja nebūtu
lielo valsts svinību un pienākumu,
kas saistās ar obligātu greznību,
princeses bargo finanču politiķu
ēnā dzīvotu kā «pelnrušķītes". An­glijas
karaļa ģimene, bet ir sevišķi
abas princeses velc Idusu, bet atbil­dīgu
karu ar Parīzes modes salo­niem,
pie tam ar atzīstamām sek­mēm.
Tas ir Anglijas un Francijas
klusais saimnieciskais karš. Kamēr
Anglijas princeses disciplinēti pildīs
savus īpašos pienākumus modes no­teikšanā,
tikām Parīzes modes sa­lonu
ietekme britu sieviešu pasaulē
būs niecīga.
Londonā, jūnijā.
Konstance Berga
pārvaldnieks Ziemeļadelaldē. Mājat
daiļumam izdēstām tūkstošiem puķu,
krūmu un kociņu. Katru nedēļu strā­dāju
40 st, par ko saņemu 10 mārc^
bet piedevām vēl lielisku modemu
dzīvokli, kur visu veic elektrība. Vie­nīgi
m ^ e s esmu Iegājies pa sie­vas
un savai gaumei. Manā pilnīgā
lietošanā ari auto. — var braukt, kad
un kur grib. Pašam gan jāmaksā
benzīns, bet tas jau nav dārgs. Jā­saka,
ka nemaz vairs nav Jaunaus-trāUeša
sajūtas."
Dažreiz gan ari vēl pēc līguma ,Jā-sltas
kā plikam pa nfitrām," sevišķi
tad, ja līguma laikā nav padevies ne­kā
Iekrāt, un Ir padomā striidāt tikai
tādu darbu, kas tiešām patik. Kāds
mūsu augstās Intelllģences pārstāvis,
kas no vietas, kur kalpoja līguma lai­ku,
kopā ar sievu devās uz lielo Sid­neju,
nupat raksta:
,j:sam tad nu Sidnejā. Istaba 2
cilvēkiem, ieskaitot brokastis, maksā
3 mārc 15 SIL nedēļā. Brokastis la­bas:
olas, šķiņķis, austrāliešu parastā
rita biezputra, kakao, grauzdēta mai­zīte
uti, utt. Saimniece brokastis dod
tādēļ, lai vajadzības gadījumā katrā
laikā mūs varētu Izmest laukā. Ja
izīrē Istabu bez brokastīm, tad īrnie­ku
no mājas ārā var dabūt tikai ar
tiesas spriedumu. Tā nu mēs te ād^
vojam. Laikrakstos lasām darba ple«
dāvājumus. To ir tik daudz, ka cll«
vēks var sajukt Nolēmām tādēļ strā­dāt
tikai savā nozarē un — nekur ci­tur.
Laimējās ari: pēc pāris nedē­ļām
sāksim darbu, katrs peUiot 20
mfirc nedēļā. Viss jau būtu labi, bet
līdz tam laikam mums ir spožas Iz­redzes
nomirt badā, jo nauda galīgi
cauri. Esi nu tik mīļš un atsūti kā­das
10 vai 12 mārciņas. Atdosim pēc
mēneša. Sūti droši, jo citādi būs jā­brauc
uz bērēm, un neko lētāk ne­iznāks
. . .**
Praktiski cUvēki, sevišķi vieninieki,
twpreU labi iekārtojas jau līguma
laikā. To rāda kaut vai latviešu dārz­nieka
P. Benča stāsts. Sis tautletii
Jau vairāk nekā gadu dzīvo Melbur­nā.
P. Bends savā vēstulē raksta: „Ir
svētdienas vakars. Nupat pārnācu
mājās no Melburnas latviešu biedri-bas
sanāksmes. Tā īsti pa latviešu
paraugam i^odu viJcariņai skā­bus
kāpostus, desiņas un īstu rudzu i
malzL Esmu iekārtojies krietni Ma­za
mājiņa ar 1 istabu, virtuvi, gāzei
plīti, vaimu uc. nepledešamām lie­tām.
Ko gan vēl vēlēties! Pie kamī­na
var palasīties latviešu laikrakstu!
un rakstīt vēstules. Par drivokll man
saimniekam nav nekas jāmaksā, bet
sestdienās jāapkopj viņa mājas ko­šuma
dārzs. Katru sestdienu dārzā ļ
jānostrādā 8 stundas, un tas Ir viss. '
Pats vēl vienmēr strādāju pērn sākto ^
darbu — roku grāvjus. Galdu līguma '
beigas, jo tad ceru tikt savā spedā-
Utātē - kādā Melburnas dārznle- '
čībā."
Jā, tas līgums, tas līgums! Nav jau
nemaz tik tīkami, ja šajā obligātajā
darbā turpmāk nāksies pavadīt vese­lus
2 gadus. Lai nu šā vai tā — 18
mēneši toniēr ir īsāks laiks.
Kanbērfi, maijā.
Arnoldi Smits
JA NEIESTĀJAS AROD­BIEDRĪBA,
ATLAI2 NO
DARBA
Latvijas 11. marta numurā lasāms,
ka Austrālijas dažādo arodbiedrību
vadītāji pretojas blj. DP uzņemšanai
arodbiedrībā. Sī Informādja nekādā
ziņā nav tomēr attlednānia uz visu
Austrāliju. Tādēļ rakstītājiem, kas
apraksta savas tuvākās apkārtnes
notikumus, nekad nevajadzētu uz­svērt
vārdu Austrālija, bet gan vie­tas
nosaukumu, par kuru raksta. Vi­sumā
arodbiedrības še patiešām aiz­stāv
strādnieku intereses. Par apmie­rinājumu
varu teikt, ka vismaz Ade­laidē
bez kādiem šķēršļiem katrs ta­jās
var iestāties.
Pats stirādāju dzelzceļa darbos, un
Jau sākumā mani uzaicināja iestāties
arodbiedrībā. Visphms gan vilcinā­jos,
jo biju dzirdējis par komunistu
Ietekmi un baidījos, no vilka bēg­dams,
uzskriet lādm. Sevišķu steigu
iestāties neizrādīja ari pārējie DP
strādnieki, jp katrs vēlējās vispirms
noskaidrot savas arodbiedrības iespē­jamās
aizkulises. Pēc otra uzaidnā-juma
tomēr vairs nekavējos, un ta­gad
man kabatā ir Ironworkers*
Union biedru karte, kas nostāda ma­ni
tiesībās blakus austrāliešu darba
biedriem. Iestājoties nevienam ne­prasīja
ari nekādas angļu valodas zi­nāšanas.
Dažas privātas fabrikas
Adelaidē pat prasa obligāti iestāties
arodbiedrībā, un, ja to nedara, tad
zinu gadījumu, kur nepaklausīgo at­laida
no darba.
Adelaidē, maijā.
Roberts Dambitia