Bavarijas Latviesu vestnesis, March 4, 1950

              B e
L A T V I J A
SatikJanāf^ ar Kārli Ulmani Sibiriia
Plaudis
viedokli
tikās jat
kfipits i^i
ptflibl
Mii
pielaidīs
ritto. Ii hm vir
tad laiki
īrnBLK
Blan i
liekas k
vains.
Mmlit^
Htm pit
lauki flt
tdkts^k;
bfittt ar;
darini
Katri
|y&liņiei](
paUesIbi
lemicii
turnini
pitlluml
neatdtli
iUstuiii
dteUisļ
Ofibii
to
iaau^
ifilana
s'tfl
i
Mds I
litviel!
Ji WIH
nav a|?
ar lai!
iznfikl
ņam li
kuļu i
toSidi
fiumi i
tas tu! ^
nav st
l8by ļ;
dslesnii
pirmais
kt mi
sHnli
ki
nam,
vam. ļ
itdso^
ka tui
mm
tfs*
Ku
daud
ii I
20.000 ižsūtito baltiešu zemes darbos Gorbicas telpā
(Turpinājums no 1 Ipp.)
km uz austrumiem no Irkutskas.
ViriĢši un sievietes te bija nodarbi­nāti
rakšanas darbos. Viņu vienī­gais
darba rīks bija lāpsta. Ar to
vajadzēja piekraut vagonus smiltīm,
lai tad tās transportētu uz Baikalu
tilta būvdarbiem. Nevaru isti pa­teikt,
cik te pavisam latviešu strā­dāja,
bet man stāstīja, ka Gorbicas
telpā esot nometināti ap 20.000 iesū­tīto
no visām trim Baltijas valstīm.
Apsardzība atradās mongoļu un citu
aziātu rokās, bet čekas ierēdņi visi
bija krievi.
Latvieši man palīdzēja uzmeklēt
Ulmani. Manā priekšā, — kā šodien
to vēl redzu — stāvēja vidēja au­guma
vīrs, laipnu, gaišu seju, sir­miem,
atpakaļ atglauztiem matiem.
Vāciski viņš runāja lauzīti, bet sa­pratāmies
gluži labi. —
Sal bridi Klausena stāsts tiek pār-traukts.
Latvijas redakcijas pār­stāvis
noliek viņa priekšā kādu
grupas fotogrāfiju no mūsu valsts
pēdējo gadu notikumiem. Vai viņš
te kādu pazītu? — Tas Ir Ulmanis,
— tikai mirkli uzmetis skatu foto­grāfijai,
priecīgs iesaucas Klausens
tm turpina savu stāstu.
»VIŅS IR MŪSU TĒVS!**
Toreiz mūsu saruna ilga kādu
Stundu vai vairāk. īsteni tikai tad
pirmo reizi uzzināju par Latvijas
valsts likteņiem un plašo deportā­ciju
raksturu, Ulmanis stāstīja, ka
viņS atvests uz Krieviju 1940. gadā
un bijis apcietinājumā kaut kur
Uralu tuvumā Tikai pēc gada sū­tīts
tālāk uz Sibīriju un iedalīts dar­ba
grupā kopā ar deportētajiem
latviešiem. Sarunas laikā pie mums
pienāca kāds cits virs, mazāka au­guma
nekā Ulmanis, brūnēts, per­fekti
runāja vāciski. Tas izrādījās
esam bijušais Latvijas ārlietu mi­nistrs
Munters. Viņš stāstīja, ka uz
Krieviju atvests jau pirms Ulmaņa.
Nepilnu gadu bijis apcietinālumā
Maskavā. Kad 1941. gadā Munteru
eūtIJuŠt uz Sibirliu, gadljutna pēc
viņš, pats nezinādams, nokļuvis tai
pašā darba vienībā, kur Ulmanis.
Uz Krieviju viņš gan atvests kopā
ar sievu, bet pēc apcietinājurtia vi­ņam
par to neesot vairs nekādu
ziņu,*a*
Man bija patīkami sastapt un sa­runāties
ar Ulmani. Tiku viņu uz­meklējis
kādas 10 vai 12 reizes. Ne
gluži to pjišu teikšu par Munteru.
Nebija sevišķas vēlēšanās viņam tu­voties.
Cik varēju noprast, arī U l ­manim
ar Munteru bija diezgan vē­sas
attieksmes. Reiz viņš man stās­tīja
par vāciešu repatriāciju no Lat­vijas
1939. gadā. — „Šis repatriāci­jas'līgums
bija Muntera darbs, un
viņš par to atbildīgs," izsaucās Ul-
Kāpēc ķn. Balodis un
Skujenleks oizga'a no
Uimopa valdības
manis, — „es līgumam pretojos!"
Vēroju, ka vispār starp latviešiem
Munters nebija visai ieredzēts. Viņi
mēdza kodīgi piezīmēt, ka Munters
jau esot nevis latvietis, bet vācietis.
Pret Ulmani turpretim visi latvieši
izturējās ar ārkārtīgu sirsnību un
mīlestību. „Vinš ir mūsu tēvs," tā
dzirdēja runājam latviešus (un
Klausens vārdus „mūsu tēvs" atkār­to
latviski).
Par ko runājām ar Ulmani? —
Vistuvāk tajos apstākļos mums bija
mūsu pašu ikdienas dzīve un likte­nis,
tāpēc manas sarunas ar Ulmani
skāra galvenokārt nometni un dar­bu,
kam bijām pakļauti dienu no
dienas. Tikai šad tad Ulmanis pa­stāstīja
par savas tautas likteni. V i ­ņam
bija zināms, ka boļševiki de­portējuši
arī citus valdības locekļus,
lielu daļu intelliģences, virsniekus
utt. Viņa paša baraku pilsētā atro­doties
daudz latviešu virsnieku. Par
pašu pēdējo gadu notikumiem ne
Ulmanim, ne Munteram nekas daudz
nebija zināms. Bet tas jau sapro­tams:
Pat man, kam tomēr bija vai­rāk
brīvības nekā viņiem, nebija
nekādas īstās nejēgas par to, kas
notiek pasaulē. Ulmanis gan zināja
stāstīt, ka Latviju okupēļusļ vācu
armija un ka fronte atkal tuvojas
Latvijas robežām. Munters savu­kārt
stāstīja, ka kapa pirmajās die­nās
nodedzis Rīgas augstākās baznī­cas
tornis. Ulmanis vispār bija ļoti
nospiestā gara stāvoklī. „Ar mums
ir beigas," viņš mēdza teikt. —
„Man Latviju vairs neredzēt!" Cit­reiz
viņš Ieminējās, ka Krievijā jau
esot gan daudz arī latviešu komu­nistu,
arī te šai pašā nometnē esot
tādi- novietoti, bet nekādu priekš­rocību
viņiem neesot. Visu latviešu
liktenis esot vienāds.
ABI VALSTSVĪRI PAR SEVI
Ne ar ko Ulmanis neatšķīrās no
saviem likteņa biedriem Arvien
viņu redzēju tais pašās „kroņa" do­tās
vatētās biksēs un svārkos. Ne­bija
viņam nekādas sevišķas, pastip­rinātas
apsardzības. Un tāda jau
būtu arī lieka. Te, šai Vidussibirijas
•vientuļajā vietā viņš bija nekaitīgs
un nekur nevarēja pazust. Viņš
un Munters strādāja ar lāpstu tāpat
kā visi. Ulmanis atzinās, ka no sā­kuma,
pie fiziska darba nepieradu­šam,
viņam gan bijis grūti, bet nu
jau veicoties gluži labi. Par vese­lību
Ulmani? nežēlojās, viņa Izskats
tiešām bija labs. Protams, tik
daudz padarīt kā gados jaunākie
viņš nevarēja, bet citi latvieši vi­ņam
daudzkārt steidzās palīgā. Pa
ilgajiem gadiem, kamēr atrados
gūstā, biju Iemācījies krieviski, un
pēdējā laikā, allaž būdams saskarē
ar latviešiem, varēju saprast un
kaut kā runāt arī latviešu valodā.
Mūsu sarunas ar Ulmani tad nu no­tika
tādā jauktā valodā. Dažs tei­kums
vāciski, dažs krieviski, dažs
latviski. Tam bi^a savs labums:
varējām runāt puslīdz brīvi, zināda­mi,
ka mongoļu sargi mūs nesapra­tis.
Ja par Ulmani teicu, ka viņš visu
laiku bija nospiests, tad to nevar
teikt par Munteru. Viņš biia ne­vien
gados launāks, bet ari pēc ga­rastāvokļa
jauneklīgi spirgts Mun­ters
mīlēja apgalvot, ka viņam ar
krieviem biiušas daudz darīšanu,
viņš tos labi pazīstot un cerot tikt
reiz brīvībā, lai atgrieztos uz Lat­viju.
Sī baraku nometne, kurā mitinājās
Ulmanis un Munters, cik izd^^vās
noskaidrot, pastāvēia no 1941. gada.
Pašas barakas bija viena liela telpa
ar divstāvu lāviņām, kurās gulēja
50 cilvēku. Vīriešiem bija savas
barakas, sievietēm atkal sava?. Zi­nu,
ka nometnē bī^a arī kādi ģime­nes
cilvēki. Vai tie d/īvoja kopā
vai at<?cvišķi, to nezinu. Sastapos
ar šiem latviešiem gaivrnok'irt rak­šanas
darbos, ne nometnē, jo reti
s:adī^ā.<; dabūt ieielas atļaulu Tā­pēc
arī nekad neesmu bijis tai ba­rakā,
kurā dzīvoia Ulmanis. Nezinu,
kā viņš bi^a iekārtoiiej^. nezinu, vai
viņam biia kādas latviešu grāmata?.
Kā sievietēm, tā vīriešiem bija jā­strādā
viens un tas pats darbs —
pie lāpstas. Vai tā biia darbdiena,
vai svētdiena, strādāt vajadzeia
dienā 12 stundas ar vienu stundu
pusdienas pārtraukuma. Kamēr
manai darba grupai katni dienu bi'a
veicama zināma norma, šai nometnē
dzīvo^o^aMem tādas n^te-^-tas nor­mas
nebija. Toties manas grupas
strādnieki par savu darbu saņēma
atlīd7Ību, bet viņiem nauda netika
maksāta. Vispār jāteic, ka ari viņi.
kaut atbrīvoti no noteiktas darba
normas, nevarēia vis savas 12 stun­das
kaut kā ncnilkt. Daudzkārt ga-dīiās,
ka par nepietiekamu atzītu
darba ražību samazināja maizes de­vu
Citreiz daz.s labs saņēma vien­kārši
na muguru mongoļu sarga pip­kas
cirtienu Zinu. ka bna tur ari
kādi bēgšanas gadīnimi. Vai tie iz­devušies.
— kas to lai zina? Atpa-
Latvijas 25. februāra numurā Jū­lijs
Druva, polemizēdams ar Al­bertu
Kalniņu par K. Ulmaņa režī­mu,
starp citu saka: „Tāpat ir no­raidāms
Kalniņa kunga apgalvo­jums,
ka Skujenieks, ģen. Balodis,
Einbergs uc bijuši spiesti atstāt
valdību tāpēc, ka prasījuši jaunu
satversmi. Ja par minēto trīs nai-nistru
aiziešanas iemesliem no Ul­maņa
valdības nerunā tie, kas zina
patiesos Iemeslus, tad viņi to dara
aiz cienības pret šo viru — boļševi­ku
laika asinsliecinieku — nopel­niem
Latvijas nodibināšanā un tās
neatkarības izcīnīšanā. Aiziešanas
iemesli tomēr ir pavisam citi, bet ne
prasība pēc jaunas satversmes iz­strādāšanas.
Šādas prasības nav
b i j u š a s . "
Paziņoju, ka es pats lasīju ģen.
Baloža vēstuli ministru preziden­tam
K. Ulmanim, kurā ģenerālis
rakstīja, ka viņš uzņēmies līdzatbil­dību
par 15 mai^a notikumiem ar
solījumu dot jaunu satversmi. Viņi
abi (Balodis ar Ulmani) kjūstot veci,
bet jaunā satversme netiekot publi­cēta.
Viņš to prasot, jo gribot pil­dīt
tautai doto solījumu.
Ar Skiijenieku man ir bijušas
v a i r ā k k ā r t ī g a s personīgas sa­runas
par šo jautā'umu. Skujenieks
bija ā r k ā r t ī g i neapmierināts ar
to, ka Ulmanis pretojas jaunas sat­versmes
publicēšanai un jaunām vē­lēšanām.
Skujeniekam dots solī­jums
par jaunas Saeimas sasaukša­nu
dažu mēnešu laikā, bet tas ne­tiekot
pildītas
Ka ģen. Baloža un Skujenieka aiz­iešanai
no Ulmaņa valdības bija arī
V § 1 citi iemesli, piem., Muntera
iecelšana par ārlietu ministru, tas
taisnība, bet n e p a t i e s ī b a Ir
Druvas kunga pasvītrotais apgalvo-
J-ums, ka ne ģen Balodis, ne Skuie-niek<?
n a v n r a s ī j u š i jaunu sat-vST
V. Bastjānis I kaļ neviens netika atgriezies Var
jau būt, ka bēgļi panākti un nošauti,
var ari būt, ka pēc noķeršanas viņi
aizvesti uz citu darba nometni.
DEPORTĒTO SADZĪVE UN
TIKUMI
Uzturs bija ciešams. Tika dalīta
pat tabaka (Redakcijas pārstāvja
starp jautā jums: Vai Ulmanim no šīs
tabakas rācijas pietika? — Nē, U l ­manis
nesmēķēja.). Toties citādi
nometnes ļaudis bija pilnīgi nošķirti
no civilizētās pasaules. Netika viņi
uz Irkutsku, nebija viņiem neviena
laikraksta, ne radio aparāta. Radio
gan bija manas būvgrupas komisā­ram.
Šad tcd man izdevās noklau­sīties
ziņas, un tad es par Jaunāka­jiem
notikumiem informēju arī lat­viešus
Protams, laiku pa laikam
deportētos sasauca kopā uz poli­tiskām
lekcijām.
Vērojot latviešus, man daudzkārt
bija jāapbrīno viņu izturība, viņu
nesalauztais gars, lepnums un kopā
turēšanās. Pa visu laiku, kamēr
biju viņu tuvumā, man nav zināms
neviens gadījums, kuf būtu Iemesls
runāt par citu tautiešu izspiegošanu
un denunciācijām. , Viņiem bija
paradums rītos pirms brokastīm un
vakaros pēc vakariņām sapulcēties
kopā ārpus savām barakām un no­dziedāt
savu nacionālo himnu
(Starpjautājums, vai Klausens atce­ras,
kā tad skanēja 51 himna:
„ . . . Djēvs... tvetl... Latvju,**
mirkli padomājis, atbild Klausens).
Jūs pbr to brīnāties? — Mongoļu
sardzei bHa gluži vienalga, ko šie
cilvēki svešā valodā dzied. Arī
otra pasaules kara vācu gūstekņi,
ar ko gan mums bija stingri aiz­liegts
sarunāties, dziedāja savas pa­triotiskās
dziesmas.
Sad tad notika dievkalpojumi, Jo
starp izsūUtajiem bija arī luterāņu
mācītāji. Pats redzēju vienu. Ļau­dis
bija sapulcējušies zem klajas
debess, un viņu priekšā mācītājs
melnā talārā
Klimats ap Baikala ezeru bija ne­patīkams
tajā ziņā, ka te allaž plo­sījās
drudža sērga. Drudzis bija ari
galvenais cēlonis mirstībai. Starp
izsūtītajiem mirstību var lēst ap­mēram
uz 15—20 procentiem.
Toreiz, kad biju Sibirijā, nezinā-
'Ju, ka, ja kādreiz nokļūšu dzimte­nē,
man būs gadījums sastapt lat­viešus
im stāstīt viņiem par tautie­šu
likteni Padomju savienībā. Tā­pēc
neesmu centies iegaumēt atse­višķu
Izsūtīto vārdus un Izprašņāt,
no kurienes viņi katrs, kas bljuSl
savā dzimtenē. No tiem latviešiem,
ko Vidussibirijā esmu sastapis, to­mēr.
Ja Jūs Jautājat, varu atcerēties
šādus vārdus: Kaktiņš, Kalniņš, Pē-tersons,
Slllņš, KļavlņS. Priekšvār­du
viņiem nezinu. Ja atmiņa ne­viļ,
Kaktiņš teicās esam Jurists.
1945. gada maija pirmajās dienās
es klusām devos rietumu virzienā.
Viņi palika. Palika arī Ulmanis un
Munters...
Tāds ir šis Hansa Detlefa Klause­na
stāsts? Vai mūsu rokās beidzot
būtu autentiskas ziņas par Latvijai
valstsvīriem un daudziem Izsūtīta­jiem
tautiešiem, par to galvu likt
ķīlā nespēs neviens. Latvijas re­dakcijas
pārstāvis tikai vēlas pie­bilst,
ka pa šī stāsta laiku nebija
iespēdams rast pieturas punktus,
kas liktu domāt ka notikusi kļūdī­šanās
vai tīša vai netīša faktu • sa­grozīšana.
Svešumā apklusušās dzives
IRO starptautiskais meklēšanas birojs sniedz zinas
par mirušiem un pazudušiem ārzemniekiem
Viņa bija rīdziniece un skaitīja
dzīves 20. vasaru, kad kara vētras
to atdzina Vācijā. Nepierastais fab­rikas
strādnieces darbs Regensbur-gā
bija ievadījums Jaunajai latvie­tei
ceļā uz sanatoriju, no kurienes
viņai nebija lemts vairs atgriezties.
1945. g. 29. septembrī Regensburgas
centrālkapos 17 c. rindā pacēlās
svaiga kopiņa Nr. 25, kurai pie­spraustās
krusta zīmes uzraksts lie­cina:
Jautrīte Trumpmane, dzim.29.
10.* 1924, Rīgā.
Liepājniece Anna Paipale, atbrau­kusi
1944. g. rudenī Vācijā, dabūla
darbu un apmešanos Pasavā. Tā
paša gada 29. decembra uzlidojumā
viņa noslāpa aizbērtā patvertnē zem
degošās pilsētas drupām un nāka­majā
dienā tika guldīta blakus ci­tiem
uzlidojuma upuriem masu ka­pā
Sv. Pāvila kapsētā Pasavā.
1945. g. 27. aprīļa rītā Altheimas
staci.:ā pie Landshutes piestāja vil­ciens,
kas ar koncentrācijas nomet­nes
iemītniekiem no Veimaras bija
ceļā uz Dachavu. Dzelzceļa līnijas
postījumu dēļ apcietinātajiem pavē­lēja
izkāpt un sakārtoties gājienam
uz paredzēto mērķi. Altheimas ka­toļu
garīdznieks pēc dažām dienām
ierakstīja mirušo reģistra 182.—184.
lappusēs starp citu šādas ziņas:
„...apm. 4000 apcietinātie devās ceļā
kājām. Krēslai iestājoties, bija dzir­damas
daudzas mašīnpistoļu kārtas.
Lauksaimnieka Jozefa Sveigera ze­mē,
starp I^ešenbrandu un Unter-verku,
bumbu izrautās piltuves nā­kamajā
dienā bija aizbērtas. Katrā
no tīm biia aprakti 15—20 līķi. Tā
vienā naktī radās masu kapsēta." Tā­lāk
seko ziņas par līķu pārvietoša­nu
kapsētā un identificēšanu, kas no­tikusi
pēc amerikāņu ienākšanas —-
1945. g. vasarā.
Tie visi ir stāsti par svešumā ap­klusušam
dzīvēm. Un ka tādu ir
daudz par to liecina milzīgie ar do­kumentiem
piekrautie plaukti IRO
starptautiskajā meklēšanas biroiā
(International Tracing Service), ku­ra
galvenā mītne amerikāņu joslā
atrodas Eslingcnā, bet centrālā kar­totēka
Arolsenā pie Kaseles. Jau 4
gadus ši iestāde vāc un kopo ziņa?
par visiem ārzemniekiem, kas pēc
1939. g. 1. septembra ieradušies un
uzturēiušies Vācijā. Sī darba rezul­tātā
izveidota di^zaan pilnīga karto­tēka,
kas piederīgiem var snirat in­formāciju
par katra zudušā tuvinieka
likteni, ja vien viņ^ uzturējies k ā -
i ā no rietumu okupācijas joslām.
Dati ir autentiski, lo pamatoias uz
oficiāliem d^kument em. garīdznie­ku
vai valsts iestāžu liecībām. To
savākšana prasiiusi milzigu darbu,
io, piem., vienā pašī Bavāri'ā ziņu
iegūšanai izmantoti vairāk nekā
80.000 avotu. Aptauiu izdara ne ti­kai
pilsētu un lauku pašvaMībāc
kaosētu pārvaMē? un dzimtsaraksti:
nodaļās, bet arī vi^^ās skolās, pie
ārsUem, vecmātēm, slimo kasēs,
slimnīcāsņ, cietumos, privātās fir­mās,
amatniecību uzņēmumos un pat
pie atsevišķiem lauksainrmiekiem.
Prāvs skaits Ierēdņu, to vidu vai­rums
latviešu, apstrādā savāktās zi­ņas,
šķirodami pēc tautībām un ko­podami
kartotēkā, lai ātri un iespē­jami
pilnīgi varētu atbildēt piepra­sītājiem.
Tūkstošām vēstulēs tuvi­nieki
ar bažām apvaicājas, kas no­ticis
ar vienu vai otru personu. At­bildes
uz šiem jautājumiem dod IRO
starptautiskais meklēšanas birojs.
Bez svešumā apklusušajāra dzī­vēm
meklēšanas birojam kārtojama
vēl cita rūpe: karš Izārdījis desmi­tām
tūkstošu ģimeņu, šķirdams ve­cākus
no bērniem, un izsvaidīdams
tos visos pasaules vējos. Atkal
priekšzīmīgi noorganizētais Informā­cijas
dienests palīdz savest vēl dzī­vos
kopā. Statistika liecina, ka vēl
1949. g. amerikāņu Joslas IRO mek­lēšanas
birojs vien savienojis 1087
ģimenes, kas visus pēckara gadus
bijušas šķirtas. Sajā darbā bez plaši
noorganizētā ziņu vākšanas tīkla
palīgā nāk arī visas Vācijas radio
stacijas, veltīdamas īpašus raidīju­mus
pazudušo meklēšanai. Un rezul­tātā:
pēc gadiem atkal satiekas Vid
un sievas, apklusušās bērnu čalas
atkal priecina daudzus tēvus un mā­tes,
kas domāja, ka viņu lolojumi
jau zuduši Nav reti arī gadījumi,
kad vientuļi bērni meklē vecākus,
bet uzzina tikai viņu mūža atdu­sas
vietu, uz kuras var nolikt ziedu
pušķīti. J. Gr«
Sestdien, 1950. g. 4. marti
Atbilde
Latvju Zii;iām
Latvju Ziņu 16. febr. (7.) numu^
ievietots raksts Arī „ārējā informā­cija",
kurā starp citu teikts: .J^ums
pienākusi Vācijas LCK informācijai
nozares pašreiz izplatāmā brošūra
angļu valodā „Latvia** . . . BroŠūrl
uzsildītas vecas, visiem (It sevišķi
ārzemniekiem) jau sen apnikušas pa»
tiesības . . . Brošūras teksts no sā*
kuma Idīz galam sastādīts Ildi
smiekligumam sakropļotā angļa TI«
lodā, kas mudž no visfantastiskākam
nepareizlbām (uzskaitītas valodai
kļūdas) . . . Ja pēc angļu institutoi
dzimtenē un angļu-sakšu okupācijai
joslās pavadītiem gadiem esam tl«
kušl tik tālu, ka LCK informScljāi
nozare atrod par vajadzīgu irplatlt
LCK KARTOTĒKAS
tagadējā adrese Ir:
(13b) Augsbarg — Hoehfel^
Latvian DP Camp.
un, jādomā, financēt no sabledrli»
kiem līdzekļiem šādus analfabēto»
šedevrus, tad to grūti izskaidrot et«
tādi kā ar apzinfeu Latvijas Interch
sabotāžu. Taču nevar pielaist, ki
LCK informācijas nozares vadltfiji,
kas plātās ar to, ka viņš sarakitfii
ar Cerčilu, lordu Vansitartu, vilt­nieku
Bullitu un citiem angļu un
amerikāņu valstsvīriem, nepārzina
viselementārākās angļu gramatiku
un dntakses mācības un ļaujas J^f»
muļķoties no afēristiem, kas uzitl-jas
angļu valodas specu ādā. Ja to­mēr
tā būtu, blamāža paliek vēl lie­lāka.
Un. to būtu varējuši sev Ietau­pīt
kā šinī tā citos gadījumos, ja pil
mums ārējā informācija būtu nostā­dīta
tā, kā tas Ir pārējā clvīMtl
pasaulē un kā tas bija agrāk ar!
Latvijā, kur ārējā informācija bija
centralizēta ārlietu ministrijas pr^
ses nodaļā, kas, pēc ārlietu mlnlstn
norādījumiem, no vienas pUses snie­dza
ārpolitisko informāciju vietējai
presei, no otras — rūpējās par Lat­vijas
interešu veicināšanu ārzemēl
propagandas līdzekļiem."
Tā kā šinī apsūdzības rakstā sa­skatāms
nolūks graut latviešu trim­dinieku
uzticību LCK ārējās infor­mācijas
fondam, atgādinu Latvju
Ziņām, ka uz LCK Informācijas no-'
zarei pierakstītās bix)Sūras Latvia
titullapas var izlasīt, ka brošūra Iz­dota-
ar UNRRAs autorlzācbu I9ie.
gadā, kad vēl nemaz LCK Inform.l-cljas
nozares nebija. Brošūru Izde­vis
V. Korsts sadarbībā ar prot. A.
Svābl ,un tā bija viena no pirma­jām
latviešu propagandas brošūrām
vispār. L. Z. turpretī apgalvo, ka
šo brošūru LCK Inf. noz. paSreii iz­plata
un tajā „uzslldltas vecas, v i ­siem
jau sen apnikušas patiesības".
Brošūrā ir valodas kļūdas, no
tādām cieš gandrīz vlsl mūsu propa­gandas
izdevumi, arī tie, ko reklamē
arī pašas Latvju Zinas, piem., „We
accuse . . ." uc. LCK inf. noz. nav
nekādā veidā financējusl brošūru
Latvia un nav „ļāvusies piemuļķo-ties
no afēristiem".
Ja nu es tik noziedzīgi (apzinīga
sabotāža) vadu latviešu ārējo infor­māciju,
ka tā būtu nostādāma t8
„kā tas ir pārējā civilizētā pasaulē",
lūdzu L. Z. pateikt, kur es trlmdfi
varētu atrast Latvijas ārlietu minis­trijas
preses nodaļu, kam nodot sa­vas
lietas.
L. Z apvainojums LCK informā­cijas
nozarei vēl vairāk pagiudlnSi
inf. noz. darbiniekus veltīt savus
spēkus cīņai pret mūsu kopējo
ienaidnieku, bet nevis cīņai paSu
latviešu starpā, ko tik klaji vēlas
'"^'netais Latvju Zinu raksts.
V. Lambergs,
LCK informāciias nozares
vadītājs
Baltiešu nolaupīšanas Vinē
Cikaga (c). — Vairākiem simtiem
baltiešu Vīnē liegta ieceļošana ASV
DP likuma ietvaros, tādēļ ka tie cī­nījušies
kopā ar vāciešiem vai ari
noslēpuši IRQ vai CIC savas agrā­kās
saistības ar vācu bruņotiem spē­kiem
ziņo Chicago Tribune. Vis­pār
baltieši krievu ieslēgtajā Vīnē,
bez iespējām tikt uz Rietumeiropu,
dzīvojot vienās bailēs, jo krievi pū­loties
dabūt viņus savā varā. Noti­kušas
arī vairākas baltiešu nolau­pīšanas.
„Mēs neuzdrošināmies vienmēr
teikt IRO vi?.u tai«:nfbu," Chicago
Tribune līdzstrādniekam paskaidro­jis
kāds baltietis, „jo esam pārlieci­nāti,
ka krieviem ir kādas iespējas
lemi no IRO informāciju. Vairākos
2adīiumo>. kur bēgli atzinušies, ka
noskaņoti pret komunistiem vai cl-niiu.^
ies pret tiem, šīs ziņas kaut
'-ādā ceļā non'ikušas krievu rokās."
Vainims baltieša amerikāņu ?umā-
'i?tam i7te'kuš=es. ka atzīties pret-komuni^
tiskā no«^kaņojuma nozīmē­jot
sagādāt sev šķēršļus emigrācijas
lietās, jo esot novērojama tendene
pretkomunista jēdzienu iztulkot pēc
boļševiku parauga: antikomūnists ir
tas pats. kas fašists.
Amerikāņu lielais laikraksts at­zīst,
ka neesot noliedzamas zināmas
nekārtības DP izlasē emigrācijai uz
ASV, bet parasti esot grūU Iegūt
konkrētus pierādījumus, jo cietušie
baidoties liecināt. Beidzot laikraksts
min gadījumu Vāciiā, kur latviete
Eiženija Erglna jau iedalīta noteik­tā
kuģa transportā, bet viņas vietā
izceļojis cits Ergina dzīvojusi Feld-mochingas
DP nometnē pie Minche-nes,
un tai piedāvājis darbu Kon­stantīns
Tone Losandželosā. Vli^al
bijis jādodas ceļā uz Bostonu ar
kuģi Gen. Hersey pag gada 4. okto­brī,
bet tās vietā aizbraucis PolHa»
žīds Mordšq Orabštoks ar sievu
bērnu, no Minchenes Funkkazar-mēm,
Iestādes gadījumu izskaidro-iušas
ar EC numuru samainīšanu.
Vēlāk Er0?nai niešķirts jauns nu­murs,
un februāra vidū viņa Brē-merhafenā
no jauna gaidījusi trans­portu.
lltvieStt
0*
0i tftda ^
ncBfībi*'
oiltiMuai
Mssf
filri .
sofuitni i'
l^m»
t i c ) it
btri pulki
pi Ipsiftm
1» i ^ r "
1M droi-
Arf oM
Ipit. Wj
MJikiUt
«aiika^
#rlsi.
Tldam
fert lavft
pandzfiliiļ
licis pai
UTU pinv
metās
ņism aru
lEuns vUf
iiplānols^
irīiiļMdī]
diUi,bet
Jui bati
Ari sjm
pulks tiiu|
frootei 1^"
Bisi un
tiļi ni^
te spgād
MfUVSIn
Pulkveža]
'imii
«Jura
m ordi»
9ia citās
titnfi pulij
laU
te tam vēļ
tl bija jau I
toreiigļstr.
«to„Ru
^ dieu
iiiicraksta
celtuvi,
koļlevlld ari
•pvinums,]
^Hctam^
jndfaaii
?1« v«8tunj
jadem,kasl
^emkrif
^ai dēļ. 1
^malšelD
«lai,
Pievil