Bavarijas Latviesu vestnesis, March 4, 1950

              iJlJļlBi
Sestdien, 1950. g. 4. martā.
L A T V I J A
ASINGTONS
ļPZINA
saņēmis neoficini,
turs īsumā šāds*
bij. karavīru iec^'
l u A SV izlems
--lā, bet tā Šo jau.
cai^ kārtot, ua ne.
darīs. Sis komisb
n^ādu dokumen^^
[leģionāru piespiedu
\no DP komiMjas
di materiāli m Va^.
sūtīti. Tāpat te ari
tis par sūtņa Feld.
lem-ASV ārlietu mi­esta
var sednāt, ka
Jtn$s izdaiftāa ap.
kturtē ifesniegtif
, atrodas Franfc
i§ Jkādreiz agrSK
apakikomijsijas tl^
ka iesniegumi §r.
dleaaa gaismu aii
m
karavīri, šai Metfi
tik daudz,
ts Vēstules DP lc(>,
V lūda^ot Izšķirt
ijami drīz minStijg
J ā t ā galveaās DP
tiesīga 86 jaiitāju-
' UTĪ sCltlt tā$ tfii.
bet veltīgi nevīli
lu no^aidroto Jau^
kaŗavirifem. Ie»p6^
saņems īsu atbildi,
h sāda: „Jūsu lie*
nav izšķirta. P6o
pleņernSjanas Jums
paziņos." *^ Bet
fftldām Ir derīgāka
talns^ Braumšveigā
a; TAUKI
1^ numuri l^īju in-anadas.
latviešu n^-
as grūtdieņu pall-^
i^Utījusl uz Vāciju
itbalstam 120 mārc.
aru vērtībā. Mi-t
kādam pārpfatii?
,jp nezinu, kur gan
rodami, tauki, kaš
mārciņā. Cik man
^kpk Matiem
valnmiā, ^^ifm%
ļ^^Kanadas lat*
li^enība, maksāda-
12,4' di)l. niārciņS,
rdētu Kanādas
Inītos, saziedotos
inaldinātu sabiedr
[ērts, Fridrichsdoi'fā
ie>Ime Ziņu par
itvija pSrņSmpsi no.
ilkraksta Brfvā BŽISS
Ļ Ipp.), diemžēl, m
Jjdcaltlus nepārbaudot
isubu, ka Kanādas
ioija Ieviesusies ie-
Foreld
sies, ja tikai pašu
Idīs vairāk saska-tādas
trūkst, lo
da^du tautību
dām nometnēm un
[toliem. Kad sa-
I radīsies arī sa-apkalpē
ir poļi,
s^prīasties valodas
ra^ pifeSķirta tikai
:'n6^)^sti# strāvas
\U istabās nav sie-
»lr atļauts arī pa-īPar
to lielākā bēda
lua, kā iztikt W
ar to nevar sa-to
ap 500 veco lau-
" latvieši. Pirmie
|au paspējuši iz-
Svl - Kinstleru;
palīgiem raujas,
iteku. J. Kormanis
šiflvu gusifl
,*^^i,. kas al„
pina stāstīt ari par >
folfgangs S. 1945.
'acu gūstekņu no^.
atviešu^, kas kop^
arba brigādē. 2 rr
Scļf viņš vēl W
Pēc viņa intor-lalviešu
giīstekĢt^
^ iu5i padomju ^ \
rijas gūstekņu m
pēc padomju W
Ōtomārs L-i .'^
IJls Susakos, at<^
Aīrfi no Liepāja •
ijis- norikojumos.
igauņiem aizves«
0.
i
i .
Ienaidnieks, ko nevor iznicināt
Pirmā pieredze dārzsaimniecibā un mājturībā
Austrālijas dienvidos
Lai pēc nogurdinošām darba stun­dām
gūtu tīkamu un derīgu atpūtu
un reizē ari atslogotu savu budžetu,
pie savām mājām Adelaidē iekopu
krietnu sakņu dārzu. Ap decembra
vidu tas sāka dot pirmo ražu. Kar­tupeļu
lauks sakuplojis sulīgos lak­stos,
kas līdz pusei sedz cilvēka au­gumu.
Griezdamies aug redīsi, gur­ķi,
kāposti, sIpoU un citas s^nes,
kas mums pazīstamas jau no bērnu
dienām. Blakus sakņu dārzam stiep­jas
augļu koku rindas, ar kuru
īpatņiem man nācies tikai šeit iepa­zīties.
Lūk, vārda pilnā nozīmē ar
augļiem apkrautie mandeļu, apriko­žu
un firziķu koki, bet stūri citro­na,
kas visu gadu dod ražu, lai ne­kad
ledusskapī neaptrūktos garšīgās
uņ atspirdzinošās pašdarinātās cit­ronu
limonādes. Vienīgi augļu vēl
trūkst apelsīnu kokiem, jo pašreiz
nav viņu laiks. Tāpat tukša/ stāv
dateļu palma, jo tā, nabadzīte, dien­vidos
salst un, vēsajās, lietainajās
dienās drebēdama it kā lūdzas, lai
viņu laiž atpakaļ uz karsto Kvins-lendu.
Ap māju vija» vīnogulāji, un
viņu zilganie ogu ķekari tiecas pa
logiem istabās.
Bet tā Ir šejienes dārzsaimniecl-bas
gaišā puse. Aiz viņas stāv otra,
un tā k — nemitīga dārzkopja cīņa
ar dārzu ienaidniekiem, kas šeit
Austrālijā parasti asāka un nesau­dzīgāka
nekā mūsu dzimtenē. Kad
iestādīju pirmos tomātus, oēc pāris
dienām to vairs nebija. Viņus no­ēda
gliemeži, kuru te Ir miljoniem.
Lietainā laikā viņu bari līdzīgi tan­ku
divīzijām uzbrūk jauno stādu
mīkstajām lapām un dažās stundās
iakņu dārzs ir uzveikts. Gliemeži
lodā pa zemi un kāpj kokos, ktro­dami
pēc tikko plaukstošajām la­pām.
Tad palīgā jāņem „baltā eļļa"
un citi kaitēkļu apkarošanas līdzek­ļi,
bet pilnīgi iznīcināt šis rāpuļu
divīzijas tomēr nav iespējams. Vīn­ogulājiem
atkal uzbruka lieli un ma­zi
tārpi, pret kuriem laidām darbā
arsēna šķīdinājumu. Tas ir varens
nāveklis, un neparasts ir skats, kad,
arsenu sarijušies, šie parazīti krīt
zemē un, lielā ātrumā griezdamies,
dīvainā krāsu rotaļā iedejo nāvē.
Uz kartupeļu jaunajiem augļiem kā­ri
brūni kukaiņi, līdzīgi skarpjiem,
bet lakstus savukārt piemeklē lapu
slimības. Vispār nav auga, kas ne­būtu
kaitēkļu apdraudēts, tāpēc
dārzkopim visu vasaru Jābūt nemi­tīgā
trauksmes stāvoklī.
Bieži šīm oipēm pievienojas vēl
ūdens trūkums, ja vasara ir sausa.
Ūdens patēriņš ierobežots. Bija rī­kojums,
ka pilsēta atļauj dārzus
laistīt tikai reizi nedēļā un ne i l ­gāk
par četrām stundām Tomēr
laistīšanu prasa nevien saknes, bet
arī lielie augļu koki.
Augļiem ienākoties, dārziem uz­brūk
milzīgos baros zvirbuļi un citi
mazāki putni. Tie ir droši un ne­kaunīgi,
it kā zinātu šejienes liku­mu,
kas aizliedz putnus šaut. Varbūt
mazie dziedātāji un čivinātāji paši
apzinās, ka tiem pienākas daļa no
dārzu augļiem par palīdzību para­zītu
vajāšanā un iznīdēšanā.
Esam tā cīnījušies trīs mēnešus,
bet visas rūpes un pūles piemirstas,
kad sāk ienākties raža. Kartupeļi
pilsētā maksā 4 pensi mārciņā —
gandrīz tikpat, cik cukurs vai balt­maize.
Tāpēc, neizdodami ne graša,
varam srtļauties tos patērēt pēc sa­vas
garšas, kamēr iezemieši pusdie­nās
bieži neatļaujas vairāk par divi
kartupeļiem. Dārgas ir ari citas sak­nes,
tāpēc pašu sagāds ir mums liels
atspaids.
Pašu dārzs, kur tas iespējams, at­slogojot
budžetu, palīdtzēs atbrīvot
arī mūsu sievas no maizes pelnīša­nas
darba, kad būs pagājuši noteik­tie
kalpošanas gadi. Ģimene atkal
varēs atgriezties pie normāliem ap­stākļiem
un sieva dzīvot mājās, ja
vien to nebūs pārņēmis „launais
gars", kas te bieži parādās bankas
grāmatiņas veidā Un spiež abus pre­cētos
skriet darbā, pelnīt un krāt
naudu.
Beigās gribas piezīmēt, ka, pa­šiem
saimniekojot, Austrālijā var
LATVIEŠI OGĻRAČU GAITAS
Bridžend-Glēmorganas ogļraktuvju
strādnieku mītne. Tās priekšā re­dzami
divi mūsu tautieši atpūtas
bridi pēc tikko pabeigtās smagās
darba maiņas raktuvē
K E r i ņ a uzņēmums
iztikt ar 1 mārciņu nedēļā. Kāpēc
laed dārgā cūkgaļa, ja par lētu
maksu var dabūt aitas vai liellopu
gaļu, aknas, kājas un galvas? Tāpat
leti ir aitas tauki, piens un cukurs.
Siļķes šeit maksā 8 pensi gabalā,
tā ka tām var būt tikai delikateses
nozīme. Bet dabūjamas tās ir, un
tikpat treknas un garšīgas kā vācu
vai skotu siļķes. Sevišķi lēti Ir aug­ļi,
medus un ievārījumi. Vispār uz­tura
sagāde Austrālijā ir vienkārša
neta, kaut arī kāds pelnītu visma­zāko
algu. Ja grib būt sevišķi tau­pīgs,
lai iepērkas tirgū, sevišķi īsi
pirms tā slēgšanas, kad viss kriet­ni
Ietāks.
Sakarā ar mārciņas kursa pazemi­nāšanu,
dzīves dārdriba pēdējā lai­kā
mazliet pieņēmusies. Racionēts
vel joprojām paliek sviests ar nor­mu
Vi mārc. nedēļā, kas maksā 1
sil. 1 p., un tēja. Ari cukuru vei­kalnieks
nepārdod reizē vairāk par
4 mārc. Sos produktus, tāpat kā cū­ku
taukus, lielos vairumos noņemot
Anglija. Desas AustrāUjā neUekas
tik garšīgas kā Eiropā, bet tās sa­vukārt
bij. eiropieši mēdz iepirkties
pie vācu tautības miesniekiem Se­višķi
iecienīta ir aknu desa, ko pie
britu miesniekiem reti var dabūt.
Sniedzot šo rakstu, esmu vēlējies
kaut ko no savas praktiskās piere­dzes
pastāstīt citiem tautiešiem šajā
zemē, kā arī dot dažus mājienus
dzīves iekārtošanai tiem, kas vēl
šeit ieradīsies.
A d e l a i d ē , februārī.
Roberts Dambftis.
V ^
^ Latviešu
rosiba Oreg[ona
Oregonas latviešu organizācijas
otrā pilnsapulce notika februārī Sa-lemā.
Pilnsapulci Ievadīja rakstnieks
Vold. KārkliņS ar plašu referātu par
latviešu ieceļotāju aktuālām problē­mām.
Jaunajā pagaidu valdē ievē­lēja
par priekšsēdi Dr. T. Staprānu
un par valdes locekļiem Arturu Ņū-landu
(no vecajiem ASV latviešiem),
Vold. Kārkliņu, Mariju Ūdri, Zinaīdu
Lazdu un Juri Krēgeru, bet par go­da
priekšsēdi Dr. Paulu Staprānu.
Latviešu kultūras dzīves aktivizē­šanai
Oregonā nodibināta latviskās
kultūras un reliģiskās dzīves veici­nāšanas
komiteja. Oregonā latviešu
Skaits pašlaik sasniedz 134, bet sa­gaida,
ka tas pieaugs līdz 200.
B. Bergmanis.
glāzes alus
Vēstule Latvi/ai no Ausirāli/a^
Latviešu paraug-skolnieces
Kanādas
mācības iestddes
Kā būs šogad, to vēl nevar zināt,
bet pērn katrs austrālietis „U2 gal­viņas"
izdzēris 17,96 galonus alus.
Skaidrības labad jāpiezīmē, ka ga-lonā
ir 4,54 litru.
Alus, alus, alus! Daudzas svarī­gas
lietas Austrālijā notiek pie glā­zes
alus.
„Zinl, vecīt, man liekas, ka valo­du
vislabāk var iemācīties krogu.
Tur taftu tik daudz cilvēku, xm visi
ruftīgi." Tā Jānis saka KārUm, jo
DP debatē
ar kanadie^ie
Kanādas lielpilsētas ielā mūsu
tautieti aptur glīta meitene, rāda
kādu papīra loksni un aicina to pa­rakstīt.
Latvietis uzmet aci šai la­pai
—• tas ir aicinājums visiem ka­nādiešiem,
kas grib paglābt sevi un
savus bērnus no atomu un ūdeņ­raža
bumbām, parakstīt iesniegumu
Kanādas ministru prezidentam, lai
tas ierosina atomieroču aizliegumu.
Daudzi ari paņem piedāvāto pildām-spalvu
un paraksta.
Bet DP ir kašķīgs radījums. Tas
pārsteidz jauno meiču ar visai ne­gaidītiem
jautājumiem: „Val mēs
ko iegūsim, ja tikai Kanāda un ASV
pārtrauks ražot atomieročus? Vai
mums būtu jābaidās no pašu un
amerikāņu bumbām? Vai tās nebūs
krievu bumbas, kas kritis pār mūsu
galvām? Tādēļ — vai nebūtu pa­reizāk
šo petīciju sūtīt Staļinam uz
Maskavu?" — Meiča kļūst gluži mē­ma
no šiem jautājumiem. To cen­šas
glābt kāds puisis, sākdams kaut
ko gaŗl stāstīt par atonUeroču ra­žošanas
kontroli, un beidzot pasaka:
„Ja mums nebūs atombumbas, ari
citi to nelietos . . "
Ieceļotājs iekarst: „Kā jūs to zi­nāt?
Vai jūs esat bijuši Austrum­eiropā
un pazīstat turienes ļaumis?
Jūs gribat atbruņot Ameriku, lai
Kremļa agresori varētu vieglāk ap­sist
tās iedzīvotājus!'*
Disputs turpinās. Ielā salasās mil­zīgs
ļaužu bars. Daudzi no tiem
pievienojas DP runātājam, kaut vi­ņa
angļu inēle nav visai veikla. Da­ži
pat sāk vīstīt dūres pret parak­stu
vācējiem . Acīm redzot, nekā
laba neparedzēdami, vīrs ar parak­stu
vācēju meiču iesēžas automašī­nā
un aizlaižas . . . (LZ)
ES MEKLĒIU DZĪVOKLI
VĒSTULE REDAKCIJAI NO AUSTRĀLIJAS
Strādāju dažas jūdzes no Volon-gongas
peldvietas. Kalnaina apkārt­ne.
Klusā okeāna viļņi un smilšainais
liedags, tas viss atgādina tādu kā
sajaukumu no Rīgas jūrmalas un
Vācijas Alpu piekājes nogāzēm un
pļavām. Iepatikās — un nolēmu mē­ģināt
atrast dzīvokli ģimenei, lai tad
reizi izbeigtu nomelnošanu, kas sā­kās
Vācijā 1944. gada rudenī un nav
beigusies vēl 1950. gada Austrālijas
rudeni. Sinī apvidū atrast dzīvokli
grūti, tomēr kāds ausī čukstēja, ka
brīvas telpas šeit ir, tikai jāmeklē.
Palīgos Izsaucu sievu no Skeivilles
ģimeņu nometnes papes barakām nn
„uzbrukām" divatā.
Lasītājus gan neinteresēs ^nsi tie
daudzie „I am sorry", kas tagad ma­nās
ausīs skan nejaukāk par kādas
Austrumeiropas tautas tristāvu vār­diem,
bet atstāstīšu tikai pāris rak­sturīgus
gadījumus.
No kādas austrāliešu dāmas uz­zināju,
ka mājā, kurā viņa dzīvo,
izīrējamas pāris istabas. Dabūju ad­resi,
un siev? šo māju cpmeklē^a.
Kāda dāma viņai tur ^soirms no­liedza,
ka istabas vispār būtu brī­vas.
Sieva vēl pārjautāja, vai viņa
runā ar tādu un tādu kundzi At­bilde
— šeit nemaz tāda persona ne­dzīvo!
Un — durvis ciet! Vēlāk, sa­tiekot
adreses devēju, noskaidrojās,
ka sieva bi1a runā^n^:! ar m^u mā­jas
īpašnieci, kas tātad apgalvojusi,
ka viņa nav viņa pati!
Kādā citā dienā apstaigājām jaun­būves,
ko pašreiz nobeidz celt, un
centāmies izdibināt, kur mitinās to
jaunie īpašnieki Kādā gadīiumā
īpašnieku arī uzmeklējām. Mums
bija sacīts, ka īpašnieka līdz šim
apdzīvotā mājiņa pēc me^pJ^^ atbrī­vosies.
Tālāk notikās tā, ka viņa
atsevišķie ģimenes locekļi meloja
mums katrs uz savu roku, un no­klausījāmies
no trim personām šā­das
pasaciņas: mājiņa, uz kuru ref­lektējām:
a) ir pārdota un viņiem
vairs nepieder; b) šī mājiņa jau
pirms pusgada apsolīta kādai aus-trāHešu
ģimenei; c) šī ģimene tavu-mā
nedzīvo (lai nevarētu sacīto talak
pārbaudīt), un d) tagadējā īpašnie­ka
ģimenē notiks laulības, un jau­nais
pāris ienāks šeit dzīvot..
Greznu ,Ja:oni" mūsu meklēju­miem
uzlika kāds cits atgadījums
pirms pāris dienām. Ar Jauku Ieteik­šanas
vēstuli apbruņoti, apmeklējām
kādu austrāliešu ģimeni (māte un
dēls), kam pieder māja Volongongā
un otra mājele uz viņu farmas ze­mes
ārpus pilsētas. Zinājām, ka far­mas
zeme iznomāta, bet mājele ir
brīva kopš pāris nedēļām un to iz­īrēs.
Saņēma mūs ļoti laipni, cie­nāja
ar tēju un cepumiem, jo bijām
gadījušies taisni „tējas mistērijas"
stundā. Apsolīja ari izīrēt mums šo
ļoti kāroto mājeli; vēl apsolīja pār­krāsot
dažas telpas, ielikt jaunu van­nu,
katlu veļas mazgāšanai utt. Vie­nojāmies
par īres maksu, bet tā kā
toreiz ļoti lija, pašas mājeles . ap­skati
īpašnieks noteica pēc pāris
dienām, kad arī uzrakstīšot līgumu
un nokārtošot citas formalitātes. Vēl
brīdi pakavējāmies jaukās pārru­nās
par bērniem (manējos stādīju
priekšā foto attēlos), un visi sirsnī­gi
un patiesi nožēlojām bēgļu grūto
likteni. Atvadoties spiedām roku
mūsu jaunajam saimniekam un vi­ņa
mānniļal.
Noteiktā dienā un stundā bijām
klāt, bet saimnieks tagad apgalvoja,
ka viņš l nedomā un nav arī nekad
domājis izīrēt šo mājeli mums. Mēs
gan viņam ļoti patīkot, ari mūsu
bērni liekoties ļoti jauki, un Ja mēs
to vēloties.mājeli apskailt arī
varētu, bet tā gan esot jau pirms
mēneša apsolīta kādai austrāliešu
ģimenei no Ņukasles! Piedāvājām
gan augstāku īres maksu, gan ts. at­slēgu
naudu (sevišķu naksājumu
mājas īpašniekam, kas svārstās
starp 5—50 mārc), bet viss bija bez
panākumiem. Trūka vēl tikai i% lai
saimnieks noliegtu, ka pirms pāris
dienām viņš ar mums vispār sati­cies!
Viņa māmiņa, šī laipnā 75 g. v.
dāma, šoreiz nemaz nerādījās.. Sa­protams,
šķīrāmies ātri un ļoti vēsi.
Dzīves ērtums un telpu plašums
dažkārt laikam rada domu šau­ruma..
Atlaisties tomēr nedomāju, jo, ga­lu
galā ar laiku katram rodas ie­spēja
kaut kā iegrozīties un tikt
zem jumta Arī es ceru, ka reiz man
veiksies.
Port Kemblā, februārī.
Ko Lucis»
svešajā valodā jau katrs kaut kā
grib lelauuties.
Kārlis un Jānis dodas uz bāru,
kā te sauc krogu. Viens kausiņš,
otrs kausiņš, un kā tad: skok)tājs
ari klāt! īsts austrāliešu pionieris,
kas 17 sezonu strādājis cukurniedru
novākšanā. Vīri sāk runāt. Sāku­mā—
tā nekas. Bet drīz jau runā
visi, un neviens vairs neklausās.
Visbiežāk var dzirdēt: .,A11 rightl"
Kā skolotājs un skolnieki beidzot
Izšķīrušies, tas paliek diezgan tumšs
mirklis, tikai nākamajā rītā pēc
„ang}u valodas stundām" Jānis un
Kārlis pārspriež, ka ši tomēr nav
pareizā metode: tādas stundas iz­nāk
ļoti dārgas, otrā dienā galva
kaut kas rūc un dūc, un bez tam —
neko daudz tālāk par „A11 right"
nevar tikt...
Džeku redz visur. Viņu nevar
nepazīt: taukains kā līnis, sarkanu
seju, noēdies isti plutokratiski, taču
vienmēr ļoti, ļoti kustīgs.
Nupat viņš ieskrien bārā, palūdz
kausiņu alus, sveicina draugus pa
labi un kreisi: Hallo! Tad neuzti­cīgi
paraugās visapkārt, izvelk no
kabatas trīskārt salocītu burtnici-ņu
un zem „stoikas" iespiež paziņas
rokā. Ari tas vispirms labi novēro
apkārtni, tad ātri kaut ko izlasa, iz­velk
no kabatas zīmuli^ izdara
ierakstu, atdod Džekam atpakaļ
burtniciņu un vēl 2 šiliņus. Tā burt-nīciņa
Izceļo 3 vai 4 vīrus, no katra
atgriezdamās pie Džeka ar 2 šili­ņiem.
Tos samaksā arī viens no
alus pārdevējiem. Džeks izmet kau­siņu
un ātri pazūd.
Kas ir Džeks? Šejienietis. Kom­partijas
biedrs. Viņš dzīvo kādā
hostelī, kur mīt ari daudz imigran­tu.
No „tētiņa" tas gan saņemtu
rājienu par savu buržujisko izska­tu,
— jo Džekam nekā netrūkst Vi­ņam
diezgan naudas ari bankā.
Grāmatiņā droši vien kāds ieraksts,
ka kārtojamas tādas un tādas
iemaksas partijai. Džeks skrien
visur, kur apgrozās cilvēki, lai ver­vētu
biedrus. Ari alu viņš dzer,
kaut ari negribot, jo citādi draugu
acīs kļūs nlempis".
Ja nu mistera Menzija valdība
paveiks to, ko solījās pirms vēlē­šanām,
un tiešām slēgs šejienes
kompartiju, tad jau resnais Džeks
arī dabūs „pērienu". Viņš laikam
to zina un tāpēc savu burtniciņu
velk no kabatas tik paslepu. Iespē­jams,
ka tas izskatās arī interesan­tāk,
komūnistiskāk. Tik ļoti gri­bētos,
lai Džeks ar saviem drau­giem,
kaut pāris nedēļu, varētu pa­dzīvot
īstajā „paradizē"l
„Jā, mīļie, toreiz, nu toreiz, kad
Elinora Rūzvelta kundze kara die­nās
viesojās Sidnejā, tad bija gan
ko rauties! Tonakt viesi noēda 65
tītarus." — Tā pie glāzes alus ka­vējas
atmiņās slavens austrāliešu
pavārs. „Un ari tropu augļu salā­tus
pagatavojām spaiņiem Viss lai­kam
bija traki gards, Jo Rūzvelta
kundze vēlāk man spieda roku."
65 tītari, daži spaiņi tropu augļu
salātu! Un jaunaustrālietis mēģina
atcerēties, kur viņš bijis toreiz. At­ceras
arī: tad vēl dzīvojām pēdējās
dienas mājās, taču savus tītarus
vairs nedabūjām — tos apēda „fa-zāni".
Bet tas jau bija pavisam
otrā zemes lodes pusē! *
„Ak pasaule, pasaule!" — nopū­šas
Klāvs un tad uzvelk savu pa­rasto
dziedamo: ,,Sai lielā bagātī­bā
Man nepieder ne zieds, Tik ap­sēsties
es drīkstu, Kur ceļa akmens
ciets..." Viņš allaž saka, ka vis­labāk
Jūtoties pie glāzes alus. —
„Tā mums jāklīst! Tie pusotra
gūsta gadi Francijā apzīmogojuši
visu dzīvi. Vai tur bija viegli?
Laikam gan velti puiši kļuva vāj­prātīgi
un paši gāja nāvē?"
Un Klāvs prāto tālāk pie glāzes
alus, kas kļuvusi viņa ceļa spieķis.
„Tad tā vieglāk," puisis nosaka.
Dažreiz saka, ka
iedzēruši cilvēki
līdzinoties mēr-kaķēniem.
Bet kā­di
tad ir iedzēru­ši
mērkaķi? Nāk
prātā Sāda lieta:
Melbiunas zo­oloģiskā
dārza direktors H. T. Ro-pers
žēlojas ka apmeklētāji dodot
alu gorillām un šimpanzēm. Dzīv­nieki
bieži piedzeŗoties. Lielā šim­panze
Džimpija manīga no viesiem
iekasēt arī naudu. Toreiz, kad
Austrālijā bijuši amerikāņu kara­vīri,
Džimpija dažā vīkendā salasī­jusi
vairākus dolārus, paveicot to
gan skaidrā prātā.
Tā ir: arī ļaudīm pie glāzes alus
grūti iekrāt naudu. Parunāties jau
gan var — gudri un dikti...
Kanberā, februāri.
Arnolds Smits
17 g. V. Olga Kārkle, kas ^ e k lS
Toronto vidusskolu, ang}u valodai
zināšĶiās izvirzījusies pārākā viaā
skolā. Vidusskolas literārajā ned^
ļā viņa ieguvusi pirmo vietu angļu
literatūras vēsturē un stāstu sacen*
sibā. Toronto Daily Star ievieto»
jusi ]a\mā8 „laureātes" attēlu lidi
ar nelielu rakstiņu par latvietes pa­nākumiem.
Dts piemērs latviešu sekmēm
Kanādas mācības iestādēs ir 18 g.
V. Astra Hāznere, kas kā vienl^
latviete mācās Forest Hill*a instl*
tūtā, ko parasti apmeklē tikai tu«
rigāko Toronto aprindu bēmL Hāz^
neres domrakstus skolotāji biežt
nolasa par paraugu visai klasei.
Piezīmējams, ka skolā parasti maz­turīgu
ģimeņu un imigrantu bērnus
neuzņem, bet ar bij. latviešu goda
konsula, tagadējā ģenerālkonsula
R. N. Braisona gādību skolas vadī­ba
izdarījusi Izņēmumu un atbrī­vojusi
Hāzneri ari no augstās mā­cību
naudas.
Interesanti atzīmēt, ka Forest
HiU'a institūta celtne ir modernākā
visā Kanādā. Klases soli tajā iz­būvēti
no caurspīdīgas masas, tā
aizkavējot skolnieku „nedarbus*'«
Bez kino zāles un ultramodernas ķī­mijas
laboratorijas skola ārkārtīgi
bagāti aipgādāta ari ar citiem mā­cību
Udzekllem. EOL K.
iATVICil
„Bez angļu valodas, protams, nevar.
nekā iesākt," raksta latviešu firsta.
Z., kas Izceļojusi uz Pakistānu, „bet
ari ar to nepietiek, jo slimnieki ne­saprot
Tādēļ, gribot negribot, jāmā­cas
urdu valoda, kuras akcenti un
izruna līdzīga latviešu valodai. Kā
angļi, tā šejienieši sajūsmināti par
mūsu labo Izrunu, jo angļiem tā pa­visam
nepadodas."
Pakistānā ieradies rakstn. Valde­mārs
Kroders, kas ,Pendžabas uni­versitātē
nolasījis vairākas lekcijai
par žurnālistiku Vācijā un projektē
rīkot priekšlasījumu ciklu par Bal­tijas
valstīm. Reizē ar Kroderu Pa­kistāna^
Ieradusies ari Libekas lat­viešu
teātra aktrise Spodra Zvaig*
zne. Viņa tagad ar līgumu saistīju­sies
turienes filmrūpniecibā un sa­ņēmusi
pirmo lomu — eiropiešu
meiteni filmā Nauda.
Dziedonis Alfr. Po-riņS
un pianlste Vel­ta
Barvika, kas izce­ļojuši
Uz Kalifomiju»
xj, lebr. Atlantijai
okeāna vidū sarīkoja
koncertu uz kuģa
General McRae. Māk­slinieki
atskaņoja prof. J. Vītola, J ,
Kalniņa un J. Norviļa, kā arī sveš-tautu
komponistu darbus, izpelnī­damies
plašās internacionālās audi­torijas
atzinību.
Februāri Misisipi Statā ieradies
prāv. J. Pudāns, ko šejienes bīskaps
R. O. Gerovs iecēlis par štata ka­toļticīgo
latviešu garīgo aprūpētāju.
Lai gūtu pārskatu, kur latviešu ka­toļi
Misisipi štatā dzīvo, prāvests lūdz
visus paziņot viņam savas adreses,
rakstot: Rev. Juris Pudāns, St Jo-seph's
Church, Box 352, GreenviUe^
Miss.
San Miguelas (Ar­gentīnā)
Sv. Pāvila
luterāņu draudzes pa­domē
ievēlēts J. Vil-manis,
par otro dele­gātu
baznīcas sinodē
—archit A. Vilmanis
.un par jaunatnes pul­ciņa
vadītāju — 0. Volmers.
IZBAILES AR LAIBIIGAM
BEIGĀM
1200 bijušie DP, kas ar transporta
kuģi General McRae nesen devās
no Brēmerhāfenas uz ASV, dažai
Jūdzes pirms Ņujorkas sasniegšanai
dabūja piedzīvo^ īstu izbaiļu bridi
Agrā rīta stundā uz laiģa nodārdēja
spalgs rībiens, un viss tvaik(mls
smagi sašūpojās. Draudēja izcel­ties
panika, bet satrauktie prāti
drīz tomēr nomierinājās, jo izrādī­jās,
ka kuģim bija vienīgi iesprāgu-šas
augšējā klāja plates. Pēc ie­braukšanas
Ņujorkā pasažierus pār­vietoja
uz tvaikoni General Black,
atstājot bojāto kuģi remontā.
Oiv. A.
LIETUVIEŠI AUSTRĀLUS
Sidnejā, kur tagad dzīvo pāri par
1000 lietuviešu, jau 20 gadus pastāv
lietuviešu biedrība. Ja biedrības di­bināšanas
sapulcē piedalījušās tikai
9 personas, tad šogad jubilejas va­kars
pulcināja jau 600 viesu. Ari
jauniebraucējl labprāt saistās savā
biedrībā, un no-400 ar pirmo trans­portu
Iebraukušajiem tajā Iestāju­šies
gandriz vlsL Biedrībai tagad
jau 10 nodaļu dažādās pilsētās, im
tā izdod ari savu laikrakstu.
-••i,
•V J
Iii
vi i