Bavarijas Latviesu vestnesis, December 30, 1950

              L a i VIJA Sestdien, 1950. g. 30. decembri.
J[iSibs ēdiens, viskijs, tabaka un ne
pārāk daudz ko dant..."
NOBELA PBEMUAS LAUREĀTS PATS PAR SEVI
Nob<^ literatūras prēmijas šī ga^
da lauieits Viljem^ Fc^rs, pēc
godalgai saņemšanas Stokholsnā do*
damieii atoe}ā uz Savienotajām val-ifto,
uzkav^ās Parīzē» kur to inter*
VIĶB imOML Sēdēdams Lutedjas
viesnīcas bSrfi, Fokners bažijās, die«
zin U patlaban izskatoties v\ņa far-mi
Miiiidpl štatfi, kur viņš nodarbi­na
trii nēģeru ģimenes ar 17 galvām.
Vtēļļtļi esot labi strādnieki, paskaid­roji
tiļkltnidcs, tikai tiem vajadzīga
uzraudama, turpretim ar
strādniekiem esot ņrūti
Kad žurnālisti izcilajam i
Vaicāja, kura no viņa 16'
grimi|bn, pēc viņa domām, būtu
' ietekmējusi žūrijas komi-atrūca:
,JN[eprasiet
nin, nMmu literāts, bet farmeris/*
Ari uz Jautājumu, ko labu viņi pfir-runļjuii
ar Zviedrijas karali, ral^it-nkSn
itbildēja: n^ar lauksaimnie-dbtt.
KanOis par to sajēdz diezgan
daudz.*!
FAners ari ārienē atgādināja far-miri,
1^ apvalkātu, ne gluži labi
kittlim i^eguloiu veikalā pirktu uz­valku
mugurā, *un, lielpilsētas bārā
Jttidamies drusku neērti, visu laiku
peUpOija stipri nolietotu pfpi. Dzl-vodmni
uz laukiem, rakstnieks tikai
liH apdemo tuvākās iesētas — Oks­fordu,
Memfisu up Nuorlia^^^ bet
Ifttjom ierodas pavniam reti. Ņu-
Joflci giin mM lāga neesot ko darīt,
M n«Hļ]u tomēr varot nodzīvot
gittii jami: >fOan bez restorāniem
un niucisldubiem — tie maksā pā-fiķ
daudz.''
V f l J ^ Fokners pēdējo reizi Pa-tfii
btjŪ pirņui 2S gadiem, būdams
piRgmatrozis uz kāda preču kuģa.
Pinetii to X)ženovā, viņš devās uz
pKr£d, Iļur nodzīvoja vairākus ga­dus.
Rakstnieka uz jūras pavadījis
pavisam Jtetrus ga^us, bet gadus
desmit klaiņojis apkārt pa Savieno­tajām
Vfilstim: ,3iju Isiš tramps.
Cffiu visur/kur iepatikās. Nestrā-
4l|U, iadetnot gadījumus, kad citādi
nevat^af Parīzē Fokners tagad Ju­tai
vnM, toties ŠI pilsēta sevišķu
'pridni sagādājot viņa meitai Džillei,
Inirii 17 gadu un kuras dē} viņi īs­tenībā
^ Eiropā*
Rakttialeka iespaidi par Nobela
piten^aSļ svinībām Stokholmā: ,Msi
teqpai<Ugl llil»2ms taurēšanas. Jau-
VL Bet t l tas gā}i 10 stundu r -
j^drlE U 1^^ bērēs.'' Fokners
foti l q ^ s ar saVu Oksfordas pilsē­tiņu,
bet apstrīdēja, ka būtu ar mie­ru
tur p ^ ^ uz mūžu. VinS vispār
ndnor nUgrtbētu palikt uz mūžu, bet
v^u irfesaistot larma un ģimene.
ftknm būtu priecīgāks, ja viņam
nebūtu hb vienas, ne otras. „Nav tā,
ka mant būtu sagrābis klaiņošanas
mridcs, bet es vienkārši nevēlos ne­kādu
atbildību." Farmu viņš man­tojis
noi ItēVa pirms 20 gadiem, bū­dams
ve<:ākais dēls. Tā kā dienvidu
itatos stipri izkoptas ģimenes jūtas,
tad viņi nevarējis Izvairīties no pie­nākuma
pārņemt tēva saimniecību:
„Galu galā cilvēkam ir kāds {ienā­kums
pret zemi, no kuras viņš sa­ņem
savu maizL No govju slaukša­nas
tomēr esmu izvairījies, kad vien
daudz maz varēju.'*
Jautāts par iz^^tību, izcilais rakst­nieks
pasluddroja, ka pēc sestā mā­cību
gada daudz par skolām vis ne­esot
interesējies. Skolu būšana vi­ņam
šķitusi diezgan pastulba lieta,
un Viņam ad bijušas domstarpības
ar'skolotājiem. Amerikāņu biblio­grāfiskajā
vārdnīcā Who's Who žur-nāUsti
bija izlasījuši, ka Fokners di­vus
gadus esot apmeklējis Misisipi
universitāti Rakstnieks to apstrīdē­ja:
mi lekcijas par literatūru viņš
neesot lasījis. Tādas lietas viņam
maz interesējot. Universitāte gan
viņam kādreiz esot maksājusi naudu
par dažādu jautājumu atbildēšanu
ang|u valodas studentiem.
Fokners ir Oksfordas padstamā-kais
pilsonis, bet nekad nav bijis ne­kādā
amatā. Nav tomēr tiesa, ka
viņš būtu galīgi neieintresēts pilso­ņu
pienākumos. Pirms novembra
vēlēšanām viņā pat uzrakstija īpa­šu
rakstu vietējai avīzei, kurā cen­tās
apgāzt argumentus pret alus aiz­lieguma
atcelšanu Olcsfordā, kas arī
bija viens no vēlēšanu saukļiem.
Fokners savu rakstu pat lids ie­spiest
skrejlapu veidā un izdalījis
pilsētā. Oksforda, paskaidroja au­tors,
esot sausa pilsēta: „Bet mēs
dabūjam viskiju, cik mums vajaga.
Mēs tik piezvanām vietējam riteņ-krodzniekam.
Protams, mums jā­maksā
divkārša cena, un tā ir ne­lietība."
Pasvītrodams šo savu vār­du
pareizību, rakstnielcs bārā pasū-tināja
nākošo viskiju.
Fokners diezgan daudz lasa, pa
lielākai da)ai klasiķus, bet īpaši
iemīļotu rakstnieku viņam nav. Kā- «Li laiciņu viņam bija bijušas sais-bās
ar kādu Ņuoriansas laikrakstu.
„Vai jums patīk avīžnieka darbs?"
vaicāja žurnālisti. «Nepatīk ar* ne­ko
— bet tas tāpēc, ka man vispār
nepatīk nekāds darbs. Tomēr man
patīk avīžnieki — viņiem diezgan
jautra noņemšanās ar avīzi." Fok­ners
nepārtraukti kaut ko rakstot
jau kopš 12 gadu vecuma. Viņa pa­doms
jauniem rakstniekiem: „Tieciet
vālā no savām bailēm." Viljems
Fokners nav ari kontaktā ar citiem
amerikāņu rakstniekiem. Vai viņš
esot ticies ar Steinbeku un ^Kold-velu,
— vaicāja žurnālisti. Atbilde:
„Nekad neesmu tos redzējis. Nav
man nekādas speciālas vēlēšanās sa­tikties
ar rakstniekiem. Neesmu
literāts. Man ar viņiem nav nekā
kopīga." ,
Ar dzīvi Oksfordā rakstnieks ]oti
apmierināts: ,Jiabs ēdiens, viskijs,
tabaka un ne pārāk daudz ko darīt
Ko vairāk cilvēks var vēlēties. Par
rakstišahu? Rakstu sava prieka pēc,
nevis lai no tā dzīvotu. Dzīvoju no
savas farmas, audzēdams lopus."
SirifeV^eaM»
PURA LĀDE
Pat vairāk par Ziedu gravu Pā­vils
Gruzna mHēja savu pēdējo dra­matisko
darbu — komēdiju Pūra lā­di,
kas Rīgā grāmatā iznāca vācu
okupācijas laikā. Tādi raksturi kā
skdotājs Buciibinders un saimniek-dēls
Rusuļu Pauls Puķītis mūsu ska­tuvē
vēl neesot skatīti — domāja at-jautigais
Mērnieku laiku dramatizē­tājs.
TomēT Pūra lādi rampas gais­mā
autors redzēja tikai DP apstāk­ļos
Flensburgā. Pāvils Gruzna bija
apmierināts un sajH;ioja par tās tālā­kām
gaitām uz Mērbeku, uz Eslin-genu.
Nometnes izira un tapa jaunas.
Sengvardenā izveidojās it atzīstama
amatieru trupa, un, repertuāru me­klējot,
es griežos i^e Gruznas — vai
trupa nevar lūgt ieskatam Kaivēnu
māju Pūra lādi? Mēs to saņēmām,
gan ar piezīmi sargājiet, tas man
vienīgais 4csemplārs! Bet Austrā­lijas
vilinājums izputināja arī Sen-gvardenas
ansambU — un Pūra lādi
tam līdzi.
Es to meklēju pie viena un otra.
Neatlaidīgi un nesekmīgi. Gruzna
sāka kļūt nepacietīgs, un vēstules
mani apciemoja gan viegli norāda­mas,
gan smagi pārmezdamas. Man
bija neērti atzīties, ka luga izslīdē­jusi
no mana redzes aploka.
Pa šo laiku Gruzna no Lībekas
bija pārcēlies uz veco ļaužu mītni
Spākenbfergā. Ja Flensburgas Mlr-vika
viņam bija Miera vīķi, tad
SpMcenbergu Gruzna nokristīja par
Spoku kalnu. Un no turienes viņš
atical meklēja Pūra lādi.
Šoreiz jau dzejā:
PAB ATGADmAJUfilU!
Jā blroi& ne maRiia viln kUuds,
nedi pUdiiMii^a btoku brien,
ud siprotinif, pat neprātojot davAs,
ia kmtarraķl tmigrCC |MI skrien...
Tad inieluonisins tiaid Pita UUle!
To vUkt no kakta vajif lavkl.
Jo Mārtiņos vairs neder «ti ride,
kad publika pa lotn ciemiem braukt...
T6 lidi iQtt atpakaļ ki Ittts,
Us Spoknkalna veco |ania bfidn,
tad veCnki nebfls vairs tik pikts.
Tev satijnms tak maka tīro § . . .!
Bet Pūra lāde bija pazudusi
Atradu to tikai nesen un nejauši
Bet tas ir cits stāsts. Atiiku lādi
sānis, taupīdams to Ziemsvētku dā­vanai.
Nokavēta nu arī tā.
Pūra lāde tagad spiež manus ple­cus.
Pavils Gruzna
atvadas
Personīgi rakstnieku ?āvilu Gruz-nu
sāku pazīt dzīvojot Mirvikas no­metnē
pie Flensburgas. Bieži viņu
varēja sastapt pastaigājoties pa no­metnes
celiņiem ar pīpiti vai nu rokā
vai mutē. Flensburgas latvieši bieži
noklausījās viņa priekšlasījumus
Mirvikas izrāžu zālē. Sevišķi daudz
tā rajona nometnēs Isatvju grāmat­nīcās
pieprasīja viņa darbus.
Zināju, ka Pāvils Gruzna pēdējā
laikā slimo. Ka viņš jau tik drīz va­rētu
no šīs pasaules šķirties, gan
negribējās ticēt
Naktī pirms viņa nāves, Pāvils
sapnī apmeklēja mani un abi kopā
pavadījām labus, patīkamus brīžus,
pārrunājot par pagātni un nākotni.
Pamostoties bija tāda sajūta, ka, ar
viņu kam jānotiek. Un nebija arī
ilf^ jādomā. Jau nākošā dienā saņē­mu
ziņu, ka Gruzna aizgājis veļu
valstī. Cīnoties ar nespēku, vēl šii^
pasaulē viņš apmeklēja mani un
varbūt arī daudzus citus paziņas un
draugus un domās no viņiem atva­dījās.
Lai vieglas smiltis vecajam bur-sakam.
P. Ķiploks
PavHa Grasiras
Itterarais mantolums
Pāvila Gruznas manuskrpiptus,
lugu eksemplārus uti nelaiķa man­tojuma
apsargāšanas komiteja sa­skaņā
ar testamentāro rīkojumu no­devusi
man. MirušiGds rakstnlks man
novēlējis arī visus savus literāros
darbus, — kā iespiestos, tā neie­spiestos,
„lai kur tie atrastos'*, kā arī
autora tiesību materiālo daļu un
rīcību ar tiem. Tā];>ēc lūdzu man pie­sūtīt
visus Gruznas sacerējumus, kas
vēl nav publicēti grāmatās, arī vēs­tules,
ko pēc norakstīšanas varēs
saņemt atpakaļ. Ierosināts apzināt
un savākt vienukop Gruznas perso­nīgās
lietas, dokumentus uc, kas
vēlāk būtu jānodod Rakstniecības
muzejam Rīgā.
Ar šo uzaicinu izdevēju J. Alkšņa
kungu atdot Gruznas stāstu krāju­ma
Sach un mat manuskriptu un
norēķināties par romāna Bursaki
otro izdevumu.
Olfterts LIepiņi,
Legal Offlcer of the Embarcation
Center Grohn, Bremen - Vegesack,
Germany.
Adrese pēc Jaungada: c/o Mr. 0.
Akmentiņš, 1 Everett St, Dorches-ter
22, Mass., USA.
KULTŪRAS CHRONIKA
Wu. Rīgas tantai teitra diiedonli AIek
sandrs aiinskii kopš gada dsivo Rio de
Zaneiro, kur itridl vienktriu darba.
BiIvaJI iaikl mttf^nleks lagatavojts .
koncertvi brasmein pttblUuU, no kariem
2 notiknii San Paulo teitra sili ar IIN
vietim. Olinskls noilēdiii llgamn ar San
toias radiofonu, kar atokaņo ari Utvleia
diietmas. Mikilintekam ir sava dsiedi
Sanat stadija.
Iniciatora grapa KalifonUJI nolSmosl
tīkot Tivze^aes balvas laareita iUoUa
Kaktiņa koneerttameja par lielikaSiem
Utviesa centriem ASV. Inieiitori aieina
taaUeSot atbalstīt pasiknma, iesūtot bied­rība
an draadta adresei.
Dr. KārUs KandsiņI, Latviju ev.*lat.
bamlcu archiblskapa vietnieks, pareds
ntkamt gada akomi no Tldjas doties
ai ASV, Iespējams, ka viņi ASV niņem-sies
latviela ev.«lat ^^fr^t garīgi
darba vaditija ptenikamos*
Vienotajās
gora vērfibas
ALEKSANDRA CAKA AUGSTA
KRASTA. DZEJOĻI.
Nedomija, ka varasvīriem Rlgi bOta
visai ērtt {aut atskanēt trimdinieka ISie*
pa ^toto mūiikai, Upat ki Andrejs Upi-tis.
droSi vien, tikai sakostiem mbiem
i ^ t s iad tad ismest pa attinigam vir-daitt
Jaansadrabipa vai Brigaderes dar^
biem. Bet ir brivibi radoiis vērtības»
kam nespēj paiet gaŗim pat visa vērtība
noiiediēji. Un otridt Principi norobeio*
damies no visiem, kam kids salnrs ar
padomja vara. mēs, trimdinieki, tomēr
nevaram iedomities sava koncerta prog-lammas
bet Alfr. Kainina vai MelngaUa»
kant gan viņi paiiknSi ddmtenē an spiesti,
vai brīva prita nodevaSi sava talanta
okapanta dienesti. Oiaii Upat iiteritOri
esam pirspriedali Caka Mdiības šķirtos,
Bendrapes noveles, kant gan ari iie<aa*
tori isvēlējto paUkiana bo|ievika W
dilbi. Sidai abpasigai gara vērtība kon-rabandai
pirl dielsi aiikaram ir ievēro-ama
noilme, ja domijam par mdsu var-mielgi
saiķeltis taatas nikotni.
Paireis jironi parKnrsas apgida isdoto
Aleksandra Caka diejo}a grimatiņa Aag-sti
krasti. — Tas ir pirmais gadijams, kad
trimdinieki pirņem ne tidas vērtību, ko
pie bollevikiem paiikaiie aatori pablicē-jali
pirms okapicijas, bet gan tidas, kas
paridijalis tieli okapanta verdilbi. Lai
tad na atkal nepirsteidiamies ar neparei-liem
.secinijamiem an sprledamiemi Aag-sU
lirastt ir dsejola grimatiņa, karu
noiaMs nevar bflt antora polltiskis stiju
aintivēiana resp. k|Qdn piedolana. Nav
rona par Caka ki cilvēka, ki latvieti ar
vai bes kļfldim» bet tikai ki par dsej-nieka.
Nav Us grimatiņu nolūks ari
ridlt, ka, Iflk, oknpiciju apstik}08 tet-viela
diejniekam tomēr laats brīvi dar-botiu,
laats radīt ari ko tida, Ins nav
bollevistiskis propagandu Plakāts. Aag-sa
krūti ir maia grinutlņa, an taji
ietverti dseja ail vienīgais, ko aators as-drolinijies
cita starpi pablicēt par
spīti visiem spaidiem an idanovisma an-tamiem.
8o paSu nedaadio dsejoļa dēl
nelaiķb Caks bija putivigs aibrakama
objekts bolieviko kritiķiem. Būsim sa-pritlgl
an adūkosim Aagsa krua ie-spiestos
diejolas ki ģeniila diejnieka va­ronīgi
gara nunifesticija pir varmiciba,
ki iķistllanos pēc netīru kalpoSanu va­rai.
Ti nav dieja. ku domita okapētis
dsimtenes boļievlķa plinajam virsslinim,
bet dieja, ko pirņemam mēs visi, — tie,
lus ciet mijis, on tie, ku klīst pasaalē.
Ne bolievika, bet bifvis Utvieia taatu
literitūru vēstarē tai vieta, neatkarīgi
no ti, ko tar raksflta par Caka biogrā­fija.
Caka jaanibu gada irdlgals revolūeio-nirisms
formi, plakatisms stili an teitri-lie
isaicinijami tematiki, — rediam,
gandris vai rlmaii. Visi meklējami Is-kristalllsējniles,
notikasi iek)aalanb mie­rīgi
galtnē, protams, pātarot nepiecieia-mo
no visa ti, ku rakstarigs Caka mik-sUniecIskal
sejai. Ir vēl akcentētais pant­mērs,
bet tikai reti vairs tīri opiUM
rinda lanioml, an arvien vairik aators
pievērsies regalira partnera rindim nn
stingram pantam. Saista rindu ari vēl
asonances, bet nerediam vairs principii|a
isvairllanos no atskaņim, Metaforu, sa-lldrinljaml.
epiteti, protams Čakam rak-starigle,
taēn tikai nedandi gadijamos va­ram
te vairs ronit par poiēlana ar hl-perbolim.
Jiteie, viscaar ial dseji valda
tik savdabīgs smalkams, ka nav Saaba:
la dsejnieks būto spējis brivi radīt, ar
kida ISM. gada viņi būta legijU sava
radoii darba jaani posmi To liecina ari
dieju tematika an Idejtikali satnrs. No­tiek
jav gan vēl ekskaislju par Pirdan-gavu
lēlim, pa Ilģedema, bet lajis eks-karsUis
diejnieka pavada smeldnga ap­garotība.
Nometis pilsfitu nomales re-ilistlriti
apdiejotija svirkns, atmetis
snoba muka, atkratf jiet no Imaiinisma
ņirboņu, Caks pievērsies patiesam gari-gamam,
ku viņa savdabigaji Istetksmē
gūst neatvainojama krisainība, spoiama.
VIsami n Ir reslgniclju apņemta dieja
ar sena senajim alkim pēc miera, lai­mes,
nemlrstirbu, cilvēcību.
JinlsRndiItls
s
latrlda i VIlūBiĀ
ROMĀNS
(35. turpinājums)
Kā Jciu uz samēr§ drošu un bagātu stūri, Surp lauzās visi
videSuļ aizmugures varoņi — Gestapo un SD vīri, žandarmi
tm lelt^ fazāni, dažādi zonderfireri un sīki ierēdņi, kas Kur*
aames detoksn! cerēja pavadīt priecīgas un treknas dienas,
f^e Jutās droSi aiz latviešu leģionāru platajām mugurām,
kas savas krūtis bija pagriezuši pret sarkano uguns vē«
miju, b<it Kurzemes zemnieku cietā spītība tos bieži kai­tināja
līdz aklam naidam. Sai pašā laikā viss Kurzemes
Stūris iumēja un mudžēja pilns pāmovadu bēgļu, bet tālās
dwlu mājās aizvien lielākos baros sāka pulcēties kurelieSu
piekritējļ. Visur pa vidu jaucās krievu izpletņu lēcēju ban^
das, kas siroja pa piekrastes mājām un mežiem, laupot un
slepkavojot, un šur tur manīja arī pašu vāciešu dezertierus
pievienojamies šīm bandām.
SādI sļtuldjā kā kureliešlem, tā zviedru zemes tīkotā-
Jim,,lai| ilgāk noturētos uz vietas un sagaidītu laivas, bija
nepiecieSismi dažādi dokumenti — pases, darba apliecības
un komaļndējumu zīmes, lai brīvi varētu kustēties pa ielenk­to
Kurzemi, Icur pa visām ielām un ce]iem patrulēja apni­kušās
žandarmu vienības.
Sagādļt visas vajadzīgās veidlapas un zīmogus nebija
viegla lieta. Tad Kapteinis, saziņā ar lahdešu krasta sar­giem
un kurelieSu štāba vīriem, uzmeklēja grafiķi Vili t^-
kalnu, k^s bija viņa sens paziņa, un Avotos sākās kluss un
bīstams ^arbs.
OSkalns bija veikls un spējīgs mākslinieks, kas labi pār­valdīja
visas technikas, un šīs viņa bāšanas nu lieliski
noderēja, izgatavojot pagastu vai apriņķu valžu zīmogus,
atdarinot parakstus vai vācu ērgļus. Un tā kā katrā Vents­pils
iestādē strādāja pāris uzticamu Kapteiņa dlvēkii, kas
paši tīkoja tikt pāri jūrai, tad vajadzīgās veidlapas varēja
iegūt viegli. OŠkalna gatavotie zīmogi veica pārēja
Tā Vilis Oškalns bija nostrādājis jau labu laiku, kad Avo­t
i ^ kādu dienu tuvojās žandarmu patruļa, uff tiklīdz Viļa
māsa, gajr logu skriedama, piedauzīja ide rūts, di^3ošu
roku iegtūda savus pusgatavos grebumus un si^edoi^us ndz
ar darba rīkiem grīdā iekārtotā slēptuvē. THņš juta, ka
piere tam kļuvusi vēsa un mitra. TcHnēr visas Oškalna
bailes iziNidījās veltas ~ vādeši bija ieradušies meklēt sev
piemērotas telpas, kur apmesties, un, izstaigājuši baltās
tm glītāk Avotu mājas un iepazinušies ar saimnieka dēlu,
kas ne tikai tīri labi runāja vādski bet turklāt bija ari
mākslinieks, žandarmi tālāk vairs nebrauca, bet palika tur­pat
Avotos.
Galīgi izmisis un nobijies, Vilis OSkalns ziņoja Kapteinim
par savu jauno kaimiņu ierašanos, bet tas tikai priecīgs
berzēja rokas:
„Tu esi muļķis, ja baidies — nekad tev nebūs drošāka
strādāšana, kā tieši zem deguna tiem, kam būtu pienākums
tevi ķert, — vajaga tikai drusku veiklības un bezkaunības.
Noziedo tikai pa reizei kādu pīli vai desas līkumu, parunā
ar šiem kungiem, paslavē vadoni, un ja vajaga. uzglezno to
ar visām ūsām un piekar pie sienas starp saviem siena grā­bējiem
un Kurzemes ainavām. Bet tad zini, ka varēsi strā­dāt
svilpodams!''
No sākuma Vilis šaubījās un nervozēja, bet tad saprata,
ka Kapteinim bijusi taisnība. Kamēr žandarmi vandījās pa
visu piekrasti, kratīja mājas, tramdīja bēgļus, kontrolēja
dokumentus un iedzīvotājus, tikmēr Avotos kāju nespēra
neviens cits vācietis, kā tikai šie tris māju iemītnieki.
Oškalns gan allaž piesardzīgi pieslēdza durvis, lai kāds
no vācu kungian tam kādreiz neuzskrietu nelaikā, vienmēr
uzsvērdams, dk grūti tam strādāt un koncentrēties, ja to
lieki traucē, un vācmeSi patiesi gāja darbnīcas durvīm ap­kārt
ar lielu bijību, ja vien >mis pats tos neaicināja apska­tīt
savus jaunākos veikumus. Saprotams, ar šiem ielūgu­miem
viņš neskopojās — zinādams, ko nozīmēja drošā žan­darmu
paspārne; bet savai piesardzībai tomēr neļāva
iesnausties ne mirkli, jo labprāt vēlējās paturēt savu galvu
uz pledem. Tomēr līdz šim viss bija risinājies gludi
Pfirliednājies, ka durvis ir det, un vādešu nekur tuvumā
nedzird, Vilis kaktā no gridas izcēla dēli, norausa gružu un
smilšu kārtu un izvilka no slēptuves kādu sainīti Tur bija
divi zīmogi, kas Dagnijai bija jānogādā Kapteinim, un kufu
dēļ viņa bija ieradusies Avotos.
„Te nu Jūs turat rdcās savu un manu dzīvību," Vilis teica
pus nopietni, pus Jokodams, un Dagnija noglabāja sainīti
portfeli.
^r^^ ^IT^ ^ ^ca pusbalsī JPēdējās
dienās i^tuSi pāris mūsu dlvēki, jo izrādās, kā vādeši
mainījuši rimoga sīko nummuru, kas tikko saredzams starp
ērgļu galvām. Kapteinis lūdza, lai jūs steidrigl izgatavojot
jaunus — vede spiedogi vairs ^kur neder. Te būs jaunais
ŗraugs," un Dagnija izvilka no portfeļa kādu apUedbu, uz
Kuŗ^ rēgojās īsts jaunā vācu ērgļa nospiedums.
.3it uztaisīšu," Vilis uzmeta ātru skatu papīram un no-
^ A ^ ^ . spraugā. AtUds dēli atpakaļ vecā vietā,
VUis ^dedzināja dgaretl un apsēdās pie loga, no kura labi
bija pārredzams ceļš un dārzs.
,^ātur aUaž ads vaļā, ka tie zaļie ložņas n^eUen pa tu­vu,
— viņš tdca, JDarbs ir sīks, un man vajaga laba ap­gaismojuma,
tā kā nekur kaktā ielīst nevaru — tepat {de
loga vien Jfisēl Tā ari reiz, vienam ērglim spārnus bak-stidams
biju tā aizrfivieļ, ka atjēdzos tikai tad, kad mans
speciālais draugs Millers, garām iedams, laipni māja ar
roku, piedauzīdams pie kaplodziņa."
„Skaista diena, vai nē?" vii;^ jautāja labā omā, un viņa
apaļās bezkrāsas ačteles bija turpat man deguna ^ ā aiz
rūts. Labi, ka es aiz pārsteiguma un šausmām nepaspēju
ne roku i)akustināt, un nesāku kaut ko drudžaini grCbet
kaudzē, bet manam sastingušajam smaidam vajadzēja būt
šausmīgi dumjam. Kad atjēdzos, Millers bija jau aizsoļojis
garām logam un pazuda aiz mājas stūra, bet man bija jā­uzvelk
ttrs krekls — biju nosvīdis slapjš kā kucēns. Ta­gad
gan. Ja esmu tieši darbā, māsa kav^as ārpusē un uz­mana
apkārtni — drt^s palidc drošs. Un tomēr pēdējā
laikā esmu kļuvis mazliet nervozs," Oškalns domīgs norau­dzījās
savas cigaretes dūmos. „Ta8 manam draugam B/DUe-ram
maksā krietni daudz dgareSu — saprotams, ienibinitas
pret Avotu kūts un klēts labumiem," un ViUs īsi iesmējās.
„Kā redzat, mēs saprotamies lieliski..."
„Jūs esat zelta vērts," Dagnija tdca nopietni „Bez Jums
Kapteinis ar visiem saviem palīgiem neko nevarētu iesāki"
„Kur nu," OSkalns atmeta ar roku un pārkliboja istabu,
,Ja dtur ndnir neder, kaut kas tomēr jādara. Bet tidet
man, es daudz labprātāk sistu krievus, nekā šeit muļķotu
vādeSus."
„Tam es ticu — bet nevar gan zināt, kur jūs vairāk esat
vajadzīgs; Kauties var katrs, bet Jūsu darbu nevar veikt
neviens dts."
nBet tā nav īsta un godīga dņa!"
„Godīga?" Dagnija iesmējās. „Ko gan godīgu Seit aizmu­gurē
dara žandannu kungi, nemaz nerunājot par tiem tur
— viņā pusē."
„Jā, saprotams — un tonēr! Ja es kristu kaujā, tā būtu
varoņa nāve, bet Ja man nelaimētos un fie paii kungi aiz
sienas mani kādu dienu saņemtu det, tie mani nošautu kā
suni pie sētas!"
„Ari tad jūs būtu vartmis — varbūt vēl lielāks."
,JJē," OSkalns skumīgi papurināja galvu, „ndcas es ne­būtu,
tikai gļēvo un dezertieru aizmugures sedzējs — nekas
vairāk. Un kā tāds es ari paliktu guļot pie sētas."
,3et neaizmirstiet, dk daudziem Jūs netieši esat paUdzē-
Jte un pat izglābis dzīvības!" Dagnija mēģināja pretoties.
,.Visiem tiem, kas tikuSl pāri uz Zviedriju, tiem, kas vēl
galda laivas un slapstās, un kur nu vēl kurelieSi!"
„Esmu pārliectoāts, ka būs ļaudis, kas ari visus tos reiz
deves par nodevējiem. Visus, kam būs izdevies laikus pa-glābties
no Kurzemes dlpas."
(Tufvinfijums sekos)
\i ^ dece imbri
Paipjnsa
DlSCIPl
,'2^'" r :«?
lotvtosiiJļ
itbfikas frupu attieksmes (161 « ļ g
WMi AT interesi galdftma l - rU*}
Rīga ar ^kisionāriem. ^
Zviedrijas Utvleiu m«i»**I»»«J!^J2SiKt
aa tenisi notika Eikllstunā. D«U^^^
Skaits b«> fiogad mazāks nekā fj^d. ^
rieSu vlehspēlē uaivarēja pag. gada mew-tars,
taj. Latvijas izlases spēlētājs Kārijj
PaeVWl8thamaras Liesma) plrtpējot
iivm M. Viegliņu, 21-12, Ji;2f:
TreSā vldtā ierindojās S. Olcchn^^^C»'
sibās L v. CnpftķKM -^--^-1-
5;8. -li:
tSm 'raSlSSSst'
notiks paVasarI Stokholmā.
^versbtirgaJi galda ttnisisti itart«jot v i ­cu
klubos guvusi ieprlecinofius.panikumttl
Osnabrik^s meistartciclkstās, atgrit£otlH
kā Jaunie Osnabriltas.meistari, - B k l a*
dāmu vienspēlēv Valda ;Dreiman(, dāmtt
dubultspēlē tāpat Valda preimana, ipl^
lejot pārllar vācu l^lļSgu Taphi. Arf ffsO^
S\ grupā & klase Jaunais Otnabrikas maii^
rs ir everburģietis 2a|iii KrOmiņi, kurt
L V. ieguva arl^ Jauktajā dubultspēle
kopā spēlējot ar vācieti Tachi. Az! otdi.
un treftāsļ vietās ietilpa latvieSu sportisti
paSkevic^ un Ozoliņš). , .
Nāc, jaunais gads, dod krūtis spāku,
Un ticību, un;cerlbul
Ķā Jtiuno nākamības Sku
Mēs varam uzcelt varenu.
tautiešiem visās zemēs novēl
ANDR. OZOLIŅŠ,
(911) ^^^^^ grāmatrilca VādJā.
Nr. 100 (444) 1950. g. 30. decembri
noto .pmakBgiB un aJvoiam J ^ t
ABUNBMISNT» SMUĶ
sSJ"" '^'*"A,
_ Omoao tu»