Bavarijas Latviesu vestnesis, January 28, 1950

              ' , 1950. g. 28. janvāri. Sestdien, 1950. g. 28. janvāri.
LATVIJA
feeiaiinigo DP stāvokU Ita*.
vispirms publicēta
30 DP un ko
Ļ Šveices iestādēm,
prgariizlcijai un iRo
Qa mums vajadzēs
aeiligu laiku. Jau
ililK- & ^ roBe.
I^p^miiiepietiekamu uz-i
| p | ; ( ^ ļ t e s nezināja par
'"^1W mSs nostāvējām
l&l līdz vakaram, pie
Ēti^l^šlāja atstāt vago*
5||p^«> lldzl^
n^Vq tran-rādž;
v6 lielās bara-ne'.
galdu, ne krēslu
ii» ;ip^dza divas la.
Iii%as! Spilvenus ti6
ļ t ā kā laiks ļr
m liela daļa %
zie bērni. %
L6
7
100 proc. dār-iS8||.;
sn, okma e1tn4dē le- I
fsbhas, bet kuģi
pie Tat asais
jja; DP tran^portfi
arī vaiŗlkas
las parvie-
Sf^iiNSāah Hdz'sai
.S®SpiUJu,: , lAik.
. S p l ^ afl:lffldtt
^i^iifc:#>oJutnu: p^:
|||ipf&2^«^^ • smacīgi ".
krēs-iēmi^
ķ
ļļdzelzs" gultas. Kopā ar pie- Wl
i^e^^ to ku-l
^ g i l l t u ŗ s ^ izvilk-vela.',
(4ens 116 griestiem pl
"'žilki bet mes
jo te nāv trauku,
atrodas atsevišķa
"^^^llen^iditalijā radīja
, _ t-liliito. Es iiz^atu,
^Uyē#Mt^^^ nepšidņo
"iemi, vaja-tt-
ibiipīēs^:m 1^^ būs
^^^^ž^fiee^'kop"
).ir-^,Uk nep\^tete^
i, kž^ bērni rmA T»**
[tS»^fcd( ijLOvēifblu
^ J ii6ihetn§, iestiie&u
iitn^^B(iinā. Vienīgai?
fellr ka kāda IBp
ii! vārdiem man pa-
..IMrIkst dot labāku
^ I p i nevēlēsies izceļpl"
iu'rakstu. Die Tat jnu-i
atbildīgs par šo no-
•li? Vai mo kontrolē tu-
:ļufi,,unķm šjs kontro-
Mm katru gadu maķsi
„ iiauclti M milj. franku
fe^^ai tad nebūtu labāk, ja
it^4i3*u Šveices palīdzības
[jlmT^ad tie DP, kas dc
.Ojštrlliju, Šveicē varētu pa-
||rk:āifter viņiem būtu ja-uz
kuģi.
PA JAUNĪBAS TEKAM
Dr> J. Sanders
KĀRLI ULMANI
vārda dienā
pieminot
28. janvāri ir Kārļu vārda diena,
' kuŗē sveidnSm paziņas šajā vārdā
un pieminam savu dižo tautieti Kār­li
Ulmani. Pastāv domas, ka abi vār­di
būtu vāciski, tādēļ ka tie atro­dami
arī vācu valodā. Taču vācu
valodā ir ļoti daudzi vārdi, kas tai
nav piederīgi, b^t pārņemti no ci-tām,
īpaši no latiņu valodas. Ari
Kārlis ir latiņu vārds Karolus, mīlu­lis,
no pamatvārda Kārus, kam rad­niecīgs
latviešu kārs. Tas attiecas
ne tikai uz laicīgi» bet arī uz visu
garīgi jauko. Tā Karolu% latv. Ka-rols
nozīmētu iekārots, iemīļots. Kār­lis
ir saīsināta forma tāpat kā vācu
Kari. Latviski būtu pareizāki Karols
pēc analoģijas kā ozols, vītols, ko­dols,
kamols etc.
Ar! Ulmanis nav vācu vārds, bet
mūsu pašu baltiešu, no pamatvārda
ūlit, ar nozīmi cīnīties, kas uzgla­bājies
senprūšu valodā. Uz seno
Prūsiju jau bija devies liels skaits
zemgaliešu, tā ka Zemgalei ar Prū­siju
pastāvēja tuvi sakari., Ulmanis,
kā zināms, bija zemgalietis. Ul­maņa
vārda otrā puse, pielikums —
manis ar! nav vācisks, bet mūsu pa­šu
īpašums. Mums ir skaidri lat­viski
vārdi, kas nav pārņemti no
vācu valodas, piem, lielmanis, augst­manis,
jokmanis, lasmanis uc. Arī
mums pašiem ir pamatvārds manīt,
no kā manis atvasināts. Ka mūsu
manis ar vācu Mann saskan, tas
. neko nekaitē, ]o abi ir no tās pašas
senāriešu radniecīgās saknes man,
kas nozīmē cilvēku. Ari sanskritā
,,vēl šis pamatvārds atrodams. Mūsu
. senais cilvēka nosaukums ar priekš-
. zilbi gemanis pazaudēts, tanī vietā
iespiedies somu-igauņu svešvārds
.kilvika (cilvēks, ari krievu čelovek).
Kādā svinību gadījumā pili pie
Ulmaņa būdams, viņam šo ģimenes
vārda nozīmi paskaidroju, par ko
' viņš labi papriecājās un sacīja: „Tas
ir par^zi, cīAītJjs »es esmu.",
Skaidra latvietību un tīru latvisku
valodu ar pareizu izrunu Ulmanis
ļoti ievēroja. Tāpēc, kad viņam reiz
paskaidroju, ka likt godājamos vār­dus
kimgs un tēvs pēc ģimenes vār­da
ir nelatvisks, svešs, no lībiešiem
un igaupiem pārņemts runas veids,
viņš tūlīt to atzina un deva rīkoju­mu
oficiālā satiksmē kungu likt ģi­menes
vārdam priekšā.
Novēlot Ulmaņa radiniekiem, šī
krāšņā vārda nesējiem, latvietības
spēcīgo cīnītāju garu, sveicinu to
manu bijušo draudzes locekli Ulma­ni,
kas pēc pirmā pasaules kara no
Tālajiem austrumiem mājās brauk-danis,
apstājies Mongolijas robežas,
pie Gobi tuksneša dižā saucamā Die­va
Kalna, un tur, kā daudzi citi ce­ļotāji,
gribējis iekasīt smilts akmeni
savu vārdu, bet kā ar i^dvesmi roka
skaidri iekasījusi Dievs svēti Lat­viju.
DZIMTENES PAGALE SKAUTU
UGUNSKURA
5. ZELTA ĀBELE
Mīļo Andri!
Pateicos par apsveikuma kartiņu,
ko jūsu kopa man atsūtīja svētkos.
Pats bijUf svētku laikā izbraucis,! tā
man ari rieiznāca jums šai laikā aiz­rakstīt.
Redzot jūsu apsveikumu, prātā
nāk kāds dižens latvju vīrs, kas kā­dā
svētku dienā uzaicināja savus
draugus un labvēļus — un tādu bija
daudz — laimes vēlējumu vietā no­sūtīt
pa grāmatai savai pirmajai
skolai. Izauga zelta ābele, kas katru
gadu deva bagātu, jauku grāmatu
ražu skolu bibUotēkām.
Pats atceros tāsi daudzās jaukās
grāmatas, ko lasīju skolas bibliotēkā
un kurās ielipināta bija zīmīte ar
dāvinātāja vārdu. Tur bija: Brāļu
Kaudzīšu Uguns un nakts, Brigade-reg
Vīri un varoņi, Jaunsudrabiņa
Princese Gundega, Aspazijas Vaide-lote,
Lautenbacha-Jūsmiņa Ugunī,
Sārta Jaunieši, Blaumaņa Niedrīšu
zināsit, kuras grāmatas sākas šiem
vārdiem: 1) Viņš tur gulēja aiz cie­ma,
pakalna malā, šis pelēkais ak­mens.
2) Es klīstu pa Rīgas ielām,
nedzirdēdams viņu trauksmīgās ča­lošanas
un kara ratu rīboņas. 3) Ve­co
krustmāt, kad tu man dosi ari to
manas mātes balto lakatu, kuru man
šodien rādīji. 4) Iekšā, ārā šaudījās
ganu Ludis, pamezdams durvis vaļā
kā vārtus. 5) Ikviens būs rāmā va­saras
dienā noraudzījies ezera, upes
vai dīķa dziļumā. 6) Pulkstens
astoņpadsmitos četrdesmit Rīgas
Centrālstacijā pienāk divi vilcieni,
no Parīzes un Vecgulbenes. 7) Ma-v
nu logu te ir aizaudzos liels akmeņa
nams, un ik ritu, kad es mostos, es
redzu viņa kaulaino muguru un aiz­kvēpušās
loga acis.
Tālāk es tev uzrakstīšu mīklu, ku­rā
katrs skaitlis apzīmē kādu no­teiktu
burtu. Starp stateniskajām
svītrām no augšas uz leju lasāms
CUms
1, 2, 3, 4, 2, 1, 2; 5; 15; 6. 7
7, 8, 2, 9, 10, 8, 11, 3, 8, 7
11, 4. 13, 10, 3, 11, 7, 10, 4, 2.
8, 2, 3, 2, 7, 4, 18, 7, 1, 2, 4, 2, 7,13 11. 3, 2, 14, 2, 1. 2, 9; 2
3, 2, 10, 13, 8, 2, 7, 5, 9, 11, 15, 12, 15, 7
13, 15, 3, 8, 2, 13, 11; 9, 16, 7
12, 2, 10, 16, 2, 14, 2
5, 10, 8, 14, 15,; 6, 11, 4, 11
6, 2, 13, 15, 5, 7, 10, 4. 14, 11. 4, 2, 17. 9, 2, 3;
17, 11, 3, 2, 7, 8, 11. 5. 9, 2, 1, 2, 5, 2, 9; 4;
12, 2, 9, 17, 7,
. arvien' vēl sm^gi ^P^f
Wcēja sirdi, 30 grūti pare-ķm
no da^idzajām kance-
^gr:vēl neatklājas kāds siKs
•Gkums,. kas aizkavē lekļu-
)ša}ā kuģa braucēju sa-m
daudz tramdītais un
.DP tikai tad atkal/ros^
jdj savām kājām, kad te^
l?o zaļ'pelēkā okeāna vij^*
r
• V
ums
it-
VAI TU JAU ESI
savu adresi paziņojis Vientuļo
skautu inspektoram T. Dukātam
Memmingen (13b) DP Camp, Flie-gerhorst?
.
Vientu}o skauta saime
gaida ari Tevi savā pulkā. Pazi­ņo
savu adresi Vientuļo skautu
inspektoram T. Dukātam Mem­mingen
(13b), DP Camp, FMeger-horst.
Jtocis Jau saņem vēstules
no sava vientuļo skautu vadītāja.
Pasdņo ari Tu savu adresi Vien­tuļo
skautu inspektoram T. Du­kātam
Memmingen (13b), DP
C^amp, Fliegerhorst.
Vai Jūties svešs un pamests
tālajā krastā? Paziņo savu adresi
Vientuļo skautu inspektoram T.
Dukātam Memmingen (13b), DP
Camp, Fliegerhorst.
Andris strādā Latvijai
Viņa ziņā ir latviešu skautu kops,
ko vadīt viņam palīdz Vientuļo
skautu inspektors T. Dukāts,
Memmingen (13b), DP Camp, Flie­gerhorst.
Trimdas tālēs vienoti Latvijai
ir latviešu vientuļie skauti. Viņus
apzina Vientuļo skautu insp. T.
Dukāts, Memmingen (13b), DP
Can«), Fliegerhorst.
Juris nevēlas saņemt vēstules
Viņš nepaziņo savu adresi Vien-ti4o
skautu inspektoram T. Du­kātam,
Memmingen (13b), DP
Camp, Fliegerhorst.
Vidvuds, Lesiņa Mērnieku laiki, Klī-dzēja
Aija, Atbalss, Ziema; Raiņa
Druvas san. (Es gan ar nolūku še
kaut ko samainīju).
Es ceru, ka jūs ari lasāt daudz
grāmatu. Ir taču iznākušas tik lie­liskas
grāmatas mūsu Vācijas trim­das
laikā, ko, droši vien, paņēmāt
ari līdzi. Ja esat uzmanīgi lasījuši,
i i i i B i i i i i B i i i i i i i i i n i i i i i i i i i t i i i i i i i i e i i i i i i a
Sacensības uzdevumu
atrisinājumi
KĻŪDAS:
1. Lībieši nav latviešu, bet somu-ugru
cilts. 2. Iedzīvotāju galvenā no­darbošanās
nebija amatniecība, bet
zemkopība. 3. Visvaldis valdīja Jer­sikā,
Lameķins Kurzemē, Rūsiņš Sa-teklā.
4. Bīskaps Alberts Latvijā
ieradās pēc Meinharda un Bertolda.
5. Bīskaps Alberts Ieradās Ikšķilē.
6. Zobenbrāļu ordenis dibināts 1202.
g., nevis 1902. g. 7 Latviešu cīņas
ilga līdz 1290. g. 8. Saules kaujā lat­vieši
un lietuvji cīnījās pret vācie­šiem.
9. Pilnīga dzimtbuve Latvijā
tikai pēc ordeņa mestra Valtera Ple-tenberga.
10. V. Pletenbergs neiero­sināja
likvidēt dzimtbuvi, tas notika
apgaismības ideju iespaidā progre­sīvajā
muižniecbā. 11. Pēc Livoni­jas
kara Kurzeme un Zemgale ap­vienojās
Kurzemes, ne Zemgales her­cogistē.
12. Pirmais hercogs bija
Gothards Ketlers. 13. Vidzeme pēc
Livonijas kara nāca zem Zviedrijas
varas. 14. Ziemeļu karā Vidzemi no
Zviedrijas atkaroja krievi. 15. Toba-go
un Gambija nāca zem angļu va­ras.
Malta nekad nav bijusi Kurze­mes
kolonija. 16. Vissmagākie laiki
nebija pēc dzimtbuves, bet starp
krievu varas sākumu un dzimtbuves
atcelšanu. 17. Smagākie nemieri no­tika
ne Kangaros, bet Kauguros. 18.
Rainis, Aspazija un Stučka nav Tau­tas
atmodas laikmeta darbinieki; A l -
lunāns ir Juris, ne Jānis. 19. Dzies­mu
svētkus neorganizēja Krišjānis
Barons. 20. Runu neteica Krišjānis
Valdemārs, bet Kronvaldu Al;is. 21.
Pēterburgas Avīzes nebija pirmais
latviešu laikraksts, bet gan Latviešu
Avīzes. 22. Blaumaņa'vārds ir Rū­dolfs,
ne Kārlis. 23. Jaunās strāvas
vadošie darbinieki bija Rainis, Stuč­ka,
Aspazija. Kārlis Ulmanis nebija
jaunstrāvnieks. 24. Kārlis Ulmanis
nesasauca Latviešu nacionālo pado­mi,
tā sastāvēja no Zemes padomju
pārstāvjiem 25. Kārlis Ulmanis bija
pirmais ministru prezidents; pirmais
valsts prezidents bija Jānis Čakste.
26. Latviešu bruņoto spēku priekš­galā
stājās plkv. Kalpaks, plkv.
Briedis bija strēlnieku virsnieks. 27.
Latvijas valsts prezidenti bija Jānis
Čakste, Gustavs Zemgalis, Alberts
Kviesis un Kārlis Ulmanis. 28. Zig­frīds
Meierovics nebija Latvijas
valsts prezidents, bet gan ārlietu mi­nistrs.
Viņš nositās auto, ne vilciena
katastrofā. 29. Kārlis Ulmanis kļuva
par ministru prezidentu 1934., ne
1935. g. 15. maijā, tikai vēlāk pār­ņemot
arī valsts prezidenta amatu.
Ģen. J. Balodis bija nacionālās val­dības
kara ministrs. 30. Lai līgo
lepna dziesma nekad nekļuva valsts
himna, to sarakstījis ViUs Plūdonis,
ne Ed. Virza.
kāda latviešu rakstnieka vārds un
uzvārds, līmeniski viņu darbi.
Jā, bet kas tas bija par gadījumu,
par ko runāju vēstules sākumā? (no
zemāk sniegtajām atbildēm katrā
grupā viena ir pareizā).
I a) Atjaunotās Latvijas nodibinā­šana,
b) Kultūras fonda noorganizē­šana,
c) Draudzīgais aicinājums, d)
Tēvzemes balvas nodibināšana.
II Kas bija minētais vīrs: a) Zig­frīds
Meierovics, b) Alfrēds Bērziņš,
c) ģen. Kāriis Goppers, d) Kārlis
Ulmanis. '
~. III.oK'ādā.gadījuu'iā šis vīrs to da­rīja:
a) sa\^ā. vārda, dienā, ļ?). mai-.
ja svētkos, c) Ģimenes dienā, d) sa­va
dzimumdienā.
Pasaules tālēs augsim vienoti Lat­vijai!
Tavs vientuļo skautu vadītājs
P. S. Pajautā mazajam Mikum,
vai viņš vēl atceras pasaku par zelta
ābeli. Ja nē, pastāsti viņam. At­ceries
vēl?
Turpmāk visas vēstules, arī sacen­sību
atrisinājumus lūdzu sūtīt vien­tuļo
skautu vadītājam Brunim Ru-besfim
21-a, Augustdorf bei Detmold,
DP Camp. ^
Godalgas
SACENSĪBAS PAR LATVIJAS
VĒSTURES FAKTU PAREIZĪBU
no 32 iesūtītajiem atrisinājumiem
piešķirtas:
I godalga —J. Imuram, 30 Airey
St., Oldham. Lancs.,
England, Latvijas abo­nements
3 mēnešiem.
Auseklim Pērkonam,
Griiner Weg 25, Gre-ven
(21a), Latvijas
abonements 2 mēne­šiem.
Andrejam Mūrniekam,
Weilstr. 28—3, Esslin-gen
(14a), Latvijas
abonements 1 mēne­sim.
Vēl pareizus atrisinājumus iesūtī­juši:
V. Rukute Emdenē, V. Bija
Blombergā, J. Vīksniņš Augustdorfā,
A. Ķiperts Neištatē.
Pārsteiguma balvu — 1 mēn. Lat­vijas
abonementu — saņems ari 8
g. V. Imants Sveķis, 4.Place de la
Republique, Crepy en Valois, Oise,
Prance.
Laikrakstu sāks piesūtīt ar 1. feb­ruāri.
III gc'nlga
Beidiot esam tik tSlu. Rita ausmS, pa­dzēruši
sUtu kafija, dodamies pie jau
apseglotiem mūļiem, tm driii vien visa
mūsu nelielā karavāna dodas uz rietu-nUem.
Vēl miglas palagi klij Rio Ver-des
pilsētiņu, kaš noplukuši un nopu­tējusi
atrodas maz apdzīvotā un me­žonīgā
Brazīlijas vldlenā.
Es dodos lidzl kādai' grupai ameri­kāņu,
kas« pametuši savas dzimtenes
augsto dzīves standartu, dodas uz Bra­zīlijas
džungļu apvidiem, lai tur pie­vērstu
kristīgai ticībai indiāņus. Tas
ir pašaizliedzīgs un bīstams darbs. Sie
misionāri pavada daudzus gadus vien­tulībā,
padoti visdažādākām nejaušib!im
un slimībām. Mums priekšā Jau ir ne­liela
grupa šādu misionāru, un mēs vi­ņiem
vedam grāmatas, medikamentus
un citas dzīvei nepieciešamas lietas.
Pavadoņi stāsta — Brazīlijā esot 4 lie­tas
indiāņu ciltis ~ nuarakl, karaibi,
tapui un guarani. Abas pēdējās Jau pa
da|ai iepazinušās ar balto cilvēku, bet
nuaraki un karaibi esot vēl stipri me­žonīgi
un apdzīvo purvainus līdzenumus
Brazīlijas rietumos un Amazonas upes
ielejās. Viņi vēl tagad ir kaisUgi galvas­kausu
mednieki, kas prot izpreparēt no
galvas visus kaulus, atstājot sejas pan­tus
neskartus un radot mumifIcētas gal­viņas
dūres lielumā.
Mūsu celS iet ap 3 kUometrus no
straujās Rio Verdes upes krasta, kas
noaudzis bieztem, necaurejamiem me­žiem.
Ceļu nekādu, ari kompasa nav.
Paļaujamies vienīgi uz mūsu vado­ņiem
— veciem, piedzīvojušiem brazī­liešiem,
kas ceļā vadās vienīgi pēc sau­les
un zvaigznēm. Viņiem velti rādit
karu — lasīt un rakstīt tie neprot.
Pusdienas laikā mums Jāšķērso kāda
lielāka Rio Verdes pieteka, Jālauž ceļš
caur stipri bieziem, dzeloņainiem krii-mlcm,
kas savīti asām, tievām stigām —
liānām. Mūsu vadoņi veUcli strādā ar
lielu dūci „foisu*S izcērtot biezajos krū­mos
spraugas, pa kurām mūsu mūliši
viens aiz otra var Izsprausties cauri.
Nonākot pie upes vēl* Jāmeklē brasls,
lai tiktu pāri. Tā ka paSrelz te ir „zle-ma"
jeb t. s. „sausalfc periods", upē nav
daudz ūdens, un tā mēs samērā >ātri
tiekam pāri. Otrā krastā sakas tās pa­šas
mocības tikt no meža ārā. Pēc vai­rāku
stundu darba tas ari izdodas, un
mēs nokļūstam lielā līdzenumā, kur ti­kai
izkaltusi zāle un pa retam, krop­lam
krūmam. Vēja nav, bet saule sak
arvien vairāk un vairāk karsēt. Mums
ādas maisos ir līdzi ūdens, bet negar­šīgs
un silts. Tam ari nepatīkama ādas
smaka. Est negribas, tikai slāpst, mute
izkalst; gribot, negribot ieņemu pa
malkam šl riebīgā, brūnā ūdens mutē
un skaloju muti ar to.
Tikai krietni pievakarē " mēs ' sare­dzam
pie apvIrSņi illt dūmakā Utiis
mežus -laikam atksl <1(āda upe, Jo me­ži
te aug tikai ūdens tuvumā. Izrādās,
ka Šoreiz Jāšķērso Košlna upes ieleja.
Tuvojoties no savanu puses, sastopam
krūmus, kas kļūst aizvien biezāki, un
pa retam lielus, lapotus kokus. Sākas
atkal gandrīz necaurejams biezoknis ' —
milzīgi noauguši perobi, retas palmas,
lieli kaktusi un vijīgās liānas, kas sapi­nušās
kā zaļas lentas no viena koka uz
otru. Lielu milzeņu — koku nosūnoju­šos
zaros pielipušas aug violetās orchi-dejas
un filodendroni.
Izmeklējam nelielu laukumiņu, izcēr­tam
dažus mazākus krūmus un uzce­ļam
teltis naktsguļai. Drīzi vien no avo­tiņa
atnestais ūdens Jau burļ>uļo mūsu
tējas kannā. Cik tīkami tagad atlaisties
vēsajā telti uz segas un izstaipīt kājas,
kas man, nepieradušam, kļuvušas gluži
līkas no ilgās sēdēšanas sedlos. Gulēt
vēl vievar. Jāgaida vakariņas, un es do­dos
Aq telts ārā. Saules lielā ripa Jau
sāk slīdēt pāri milzīgo koku galot­nēm,
kuru lapu zaļums rietošās saules
staros žilbina acis. Zaļi dzeltenie papa­gaiļu
bari ķērkdami laižas no viena ko­ka
uz otru. Mazie kolibri visdažādākās
krāsās lidinās gan gar Icaktusu, gan or-
Ghideju ziediem un sūc kā bites to sļplu.
Pa retam redz kādu lielu vanagu vai
citus man vēl nepazīstamus putnus.
Mežs ir dzīvs — ķērkšana, kliegšana,
raibums un spilgtums tāds, ka noVurst
acs un auss. Nāk prātā mūsu dzimtenes
klusie sili — tur ap Dundasru , slaido
priežu klusā SalkSana. Tur bija īsts
mfers. miers un klusums kā dievnama.
Te daba cilvēku drīzāk uztrauc nekā
nomierina. Putni te neviens nedzied —
bet ķērc, kliedz, bļauj!
Saule Jau bija nogrimusi, kad pie
ugunskura paēdām vakariņas uii taisf-
Jamies gulēt. Nakts te lestālas pēkšņi,
tiklīdz saule noriet. Tumši zilajās dien­vidu
debesis stiepās milzīgo palmu si­lueti
un pāfl tām Jau mirgoja Dien­vidu
krusts. Satinies sUtajā se^ā. drīzi
iemigu. Mani netraucēja ne sīcošie odu
bari, ne mūsu pavadoņu sērīgās dzies­mas
pie ugunskura.
No rīta, kad piecēlos pavadoņi Jau
bija izcirtusi krietni lielu gabalu ipeža
takas, pa kuru virzījāmies aizvien tu­vāk
upei. Visu dienu gandrīz pavadī­jām
šajā biezokni, kur tikai ar lielām
?r0tlb^m un piepūli tikām uz nriekSu.
AnķrTnojama te ir orientēšanās šādā
mūža mežā. Pavadoņi pētīja gan koku
zarus, uz kuru pusi tie stiepjas, gan imū­nām
klātos koku stumbrus. Kad tikām
no biezokņa ārā, sekoja atkal Uzdzenu-mi.
upju un strautu gultnes. Pēdējā
celojuma dienā ceļš bija nesaUdzināmi
grūtāks, stundām Ilgi nācās meklēt pie­mērotāku
ceļu cauri biezokņiem, kuros
iekļuvām. Bija Jāšķērso daudzas gravas
Iznākusi lasāmgrāmata
bērniem pirmskolas un tautskolas vecumā Ceļa maize
A. Kaugara, J. Slrmaņa un J. Biēola sakārtojumā.
Grāmata nepieciešama katrai latviešu ģimenei, kur aug bērni, tēvu
valodas mācībai, kā Vācijā, tā citās zemēs.
Nedēļas Apskata apgādam iesūtītos pieprasījumus lūdzam atjaunot
LCK apgādam. Grāmatas cena DM 3.—.
Atkalpārdevējiem parastā atlaide.
LCK apgāds LATVUA,
Essllngen/N. Breite Str. 6.
stāviem, mālainiem krasUem, kun gan*
drīz pazaudējām 2 mū)us, kas kādi
kraujā slidot nogāzās vairākus metrus.
Pa reizei šajā mežonīgajā apvidū izdzir­dām
tālu bungu rīboņu — džungļu bez­drāts
telegrāfu. Domāju, ka nu tak
mūsu ceļa mērķis ir tuvu, bet nekā.
Gājām un gājām. Visas Šis dienas ne­bijām
sastapuši nevienas būdiņas, ne­viena
cilvēka, nebijām manījuši ne ma­zākās
pēdas no indiāņiem, tikai pēc
bungu trokšņa zinājām, ka tie atrodas
netālu no mums. Nepatīkama sajūta, ja
tu, cilvēks, zini, ka tevi novēro, bet
nezini, kur Sie novērotāji atrodas.
Pēc Uga, nogurdinoša ceļa beidzot ce­turtās
dienas pievakarē sasniedzām lie­lāku
laukumu ar retām mālu būdām
un no kārtim saslietām, teltīm līdzīgām
nojumēm. Pirmais iespaids mani kriet­ni
pievīla. Nebija lielas atšķirības no
nabadzīgo brazīliešu sādžām. Te tāpat
šur tur nelielos lauciņos bija stādīta
kukurūza un ēdamās saknes ~ man-dioka,
šur tur redzēja pa noplukušai
vistai. Par mūsu ierašanos bijis Jau zi­nāms,
jau iepriekšējā dienā bijām fai-dltl
viesi, un tādēļ nometne bija uz­posta.
Mūs sagaidīja 2 amerikāņu mi­sionāri
ar indiāņu cilts vecāko un ve­sels
bars kailu indiāņu bērnu.
Nožēlojamās mālu būdiņās, kas klātas
palmu un banānu lapām, durvis drūz­mējās
indiāņu sievietes ar zīdaiņiem ui
rokām. VIrieSi stāvēja lielākā barā zem
kāda kupla koka un mēmi mūs aplū­koja.
Tie visi bija slaidi noauguši, tum­ši
brūnganu, mazliet iesarkanu ādu. Pie- *
vīlos atkal, cerēdams te sastapt indiā­ņus
krāšņām spalvu rotām ap galvu»
kādus tos iedomājos vēl zēna gado>
Ap galvu tiem bija šaura prievīte, kSi
saturēja garos, melnos matus. Ķermeņa
virsdala kaila, ar zilu. ballu un sarkanu
tetovējumu uz krūtīm un pleciem. Da­žam
ap kaklu ķēdīte ar uzvērtiem Īle*
1iem zvēru zobiem. Ap gurniem priekš­auts
no rupja audekla, ap kāju potītēm
šaura stīpa - gredzens. Dažām no sie­vietēm
lieli, plaU un raibi brunōi. Vis­lielākais
pārsteigums man bija, kadvlr*
saltira ieraudzīju kājās gluži parastol
zābakus, kādi bija ari misionāriem.
Devāmies uz lielāko no mālu būdām
tur dzīvoja abi misionāri un indiāņu
vlrsaUJs. Ar ziņkāri vēroju zvfjcādām
klāto grīdu un gulās vietas. Pie sie­nām
pakārti hķēpi, loki, bultas uņ/ —
divas amerikāņu šautenes! Viss nrans
iedomātais „mežonīgums'* izzuda, kadui
galda nolika šķīvjus un bļodu ar novā­rītām
kukurūzas vārpām un vistas ce­peti.
Virsaitis, kam Jau bija daži sirmi
mati deniņos, lauzīti runāja portugāliski.
Kā vēlāk noskaidrojās, viņš bijis pā­ris
reizes ar saviem amerikāņu drau­giem
Mato Oroio galvas pilsētJĻ bet
tik labi ķā savas cUts vidū nektitjoitv
Juties. Viņa „pavalstniektt" skaits nav
liels — ap 500. Daži esot aizklīduši ui
pilsētām un strādājot tur kur nu ku­rais.
Pēc ieturētās maltītes nogrimām laŗu-nās.
Indiānis mums stāstīja visu pat
savu ciiti, cik vareni un neaprobežoti
valdnieki bijuši viņa senči. Savu tm
viņš tagad pārvalda kopīgi ar padomde­vējiem
— vecākiem piedzīvojušiem med­niekiem.
Galvenās rūpes viņiem Ir me­dības,
zveja un pa daļai lauksaUnnie-clba,
Viss pārējais viņus maz vai ne­maz
neinteresējot — te viņš gandrij
bailīgi pameta acis uz abiem misionā­riem
un it kā atvainodamies piebilda,
ka ari reliģija, cik nu viņi to saprot,
dodot svētību viņu dzīvē. Jautāju, vai
viņš zina, ka bijis otrais pasaules kaŗS?
«lā, to viņš esot dzirdējis no misionā­riem.
Vai viņš zina, kur Ir Eiropa?
Jā, to ari viņš zinot — no turienes nā­kuši
visi baltie cilvēki, kas iekarojuši
Brazīliju, interesanu bija dzirdēt, ka
viņš no visiem cilts indiāņiem ir vie­nīgais,
kas bijis kādā lielā pilsētā, re­dzējis
automašīnas, tramvajus, llelaa,
modernas mājas un visu to, ko mēS
saucam par kultūru. Pārējie cius lo'
cekļi par to tikai dzirdējuši.
Apskatot šo puscivilizēto ind^iņu no­metni,
biju pārsteigts par to, ka te Ir
skola, kurā misionāri māca ap 100 sko­lēnu.
Nometnes vidū neliels laukums ar
paaugstinājumu, kur katru dienu notiek
īss dievkalpojums. Netīro māla būdu
Istebās, kur dzīvo pārējie cilts locekļi,
karājās guļamie tikli, jo indiāņi pēc
vecām paražām guļ tikai tiklos. Sur tur
redzēju primitīvas stelles, kurās gatavo
spilgtu krāsu raibu raibos tepiķus un
indiāņu segas. Trauki īpatnēji — vairāk
māla podi un koka vai īpašu augu iz-dobUs
tvertnes. Daudz zvērl^du, loki ar
bultām, makSķeru āķi no kaula un īpat­nējas
rotas. Sievietes, kā jau sievietes,
lepojās ar plaUem, raibiem bruri^iiem;
sur tur pie sienas pakārUs saplīsuša
spoguļa drumsUlas, kur tumši brūnas
skaistules pārbauda savu matu frizūru!
Ar Jaunajiem indiāņiem varēju tīri labi
sarunāties portugāliski, bet vecie šo va­lodu
pārvalda ļoti vāji un savā starpā
•sarunājas nekad nedzirdētā indiāņu va­lodā.
Pašā vakarā tika sarīkoti tādi kā ma­zi
svētki. Pēc, īsas uzrunas, ko sa­cīja
misionāri, tika aizdegti vairāki
llell ugunskuri, ap kuriem saradās
gandrīz visi cilts Indiāņi. Uz uguns-kurlenf
cepa garās kārtis Iekārtus sivē-nus;
daži Indiāņi bija IeraduSies ar īpat­nējiem
mūzikas instrumentiem UIĻ pie­nākot
virsaitim, apsveica viņu ar elllšķu
troksni un gari stieptiem bļāvieniem —
uhā - uhā - uhā! T^gad, adm redzot,
svētki varēja sākties! No pūļa izdalī­jās
ap 20 Jaunekļu, baigi izkrāsotām se­jām,
un žestikulēdami un ļodzId;amlef
uzsāka kautko dejai līdzīgu. „Orķeftrls*«
sastāvēja no visāda veida sitamiem, ku­riem
pēc vajadzības katrs muzikants
pievienoja savus mežonīgos kliedzienus.
Sievietes dejā nepiedalījās, bet, saspie­dušās
barā, sēdēja klusi un raudzījās
Jaunekļos, kas dejoja starp ugunskuriem.
Pēc dejas sākās cepto sivēnu ēšana,
pie kam vlraitim un mums. viesiem, pa­sniedza
pa šķiņķim rokā. Mani Izglāba
Indiāņu labi paraža, ka pēc kāda kumo­sa
nokošanas šķiņķi drīkst pasniegt bla­kussēdētājam.
Tā kā misionāri drīzi at­vadījās
un svētkos nekā cita nebija ko
redzēt, devāmies visl pie miera. Man
Ierādīja guļas vietu ādu izklātā tiklā,
visu nākošo dienu atpūtāmles un tad
ar saules lēkto devāmies atpakaļ.
Jutos visumā stipri vilies, jo cerējp
savām acīm redzēt „lstus**, vēl kultū­ras
neskartus indiāņus.
R 1 0 V e r d e. decembrī
Dr. F ē l i k s s G r a n t s.