Bavarijas Latviesu vestnesis, July 11, 1951

              . 1951, 9-11, ļfeidien, 1951, g. 11. jūliji
L A T V I J A
TERRORA TĒVZEMEI U N BRĪVĪBAI
l-prasīja noskaidrot (.A.,
a». kas v«l nu
n. ZENTA MAURIŅA
mnoBaltDasJūr^
«»ilgi, lai laditu imii, t^'l"-
u
d « c ī j « : kSr • *!
^0 iedarbību, ^ i - - - ? ^ *^
a
DT. Zenta Mauriņa, kai SSTŪ frlmdo' iof vicnra»»5u
vada Upialā, Zviedrijā, nesen «zturē- .^^sprastākos papTruj. Uz rauDJa
jj, Vācijā, snfediaa divos turpina- iesaiņojuma papīra viņš tik izveiciai
l e T p S d i e » ' " ' ' ' ' ' ' '
nsu. i e d a r i ; ; ; ;»
f aptverot arvien i . l
S TAUTAS DU8M1M
grimatas .autori v« Bi«,u
ar ..gr§ka lir a^kK
.sistēma a^^^^^^
^igas ciešanas? lai piemia^^
Ss.bada epidēmijas mu
ļ g., ar miljoniem mimio \l
ija.tautS milzīgu naida
We8rezerviiSru,kambiitu^
ķa izlādēšanas. Sim n o f i
^ a u g s t S k ā vadība
^su augstāko un vidljopii.
«rftu, kura darbiniekim^
»ldību un vainu par visu, te
[ajls tautas dusmasj bada ^
fašisti un citt tautas ianil
ta — ,.partija cīņas" teoriii,
aizstāv agrikle meijievikl,
un biAarinisti, ir sekojoM
:Iņā, kas sekoja ļeņlna i *
bija palicis uzvar5tij!,b«t
1jis dabūt savi pusj partiju
maz nerunājot par plaSaļli
ļju masām, kas faktiski m
evolūciju. Pēc liela bada Sti*
inādamies sava stivoklas»'
[alsti un partija, uzskatīja»!
likvidēt partijas tagadiļo
|un sistemātiski to aizstlt v
»ciplinētu organiziciju, ku^is
ļenotu ne viņu ideili, bet vi*
ieliktā vara.
ar! uzskats, ka Stalloi i l
vajāšanas māniju un ka k
[li Mantojis šis Staļina
itāta, ^atmaskodams" arriea
iazvērestlbas" un tl partdl*
uzticību un modrību, bei
rodams un stiprinidans im'
zemē. Ježovs nostipriniji
javu personīgo, bet arlTj»
parāta varu, kas kļuva gifr
jrobežota u|i praktiski pli*
isu padomju valsti.
lA MANDARĪNU KASTA
lutori piemin vēl kidu dla
jienu. Pad. savienibi pict»
itai varai atradSs jauna, prt-jiraldolā
šķira, kas savas #
[bija ieguvusi jeizē ar note»»
dsiem socializētajiem #2
īpašā laikā auga spiedlttJ
fejām partijas biedru nasto
uzaugšu un skauda saw
,us. šai paradibS c e rf
:atlja apdraudējumu ^
W un. lai aizkavētu g
i kastas pariku nostiprlat
lema to nolikvid§t.
šāds stratēģiskais P JJ
rokratisko ^o^^^^ļ
skartu, jo nolikvidlto^»
t Ž f tdllt metas jau^g
, izbaudīšana, un -J^?
ā k . . . Tūkstošiem teafl*
; kam citādi butu gadujJ
^ d a u z a v a n s i g j ^
as izredzes uz drīzu
kā piederība pie
,e tomēr bija s a J J i
edrošlbu, tad m sas ^
Atceļi uz Zviedriju dažas dienas
uzkavējos Libekā. Pirmi mirklī šl pil-ilta
likis loti atskurbusi, neciešami
pelSka un līdzena. No Bāden-Badenes
ļSbraucu pašā vasaras kvēlē, Libekā
* 50 debesim lija aukstums, un ari no
jemes kipa aukstums, bet tad sajutu
Tiju no Baltijas juras, ūdens un ziv­ju,
darvas un trāna smaržu. Un kad
kSdi pēcpusdienā, apsēdusies parkā,
jajutu ap sevi bērnu dvesmu, tad bi-
I pavisam labi. Marijas baznīcas tor-li
ir sagrauti, bet pati baznīca vēl
itiv, un likās loti simboliski: lai ari
ļiijabu tepiķi klāj pilsētas, visas baz­nīcas
nav iznicināmas, ne tās, kas
(«Itas zemes virsū, ne ari tās, ko cil-iģ(
S cel savā iekšienē.
Ka cilvēki, par spīti postam, Izdzl-llbaj
un atšķirtībai, neiznīcināma ir
tieksme celt svētnīcu, par to pārlieci-nljos
Libekā, gan būdama kopā ar
atviešiem, gan viesojoties vācu mā­jis.
.
Kids latviešu zemkopis man stāstl-
I, ka viņš Kurzemē turējies pie sa-m
mājas līdz pēdējam mirklim. Ti­kai,
kad ienaidnieks jau bija iebrucis
paĢalmā, viņš aizbēga, „Un tādā reizē,
protams, nekā nevar paņemt līdz,"
TJĢŠ skumji piemetināja. Bet tā tas
^nebija, viņš tomēr galveno bija pa«
l^is līdz. Runājot ar viņu, es jutu
jzimtis zemes smaržu, jutu, ka zemi
w paņemt līdzi sirdi, un tur tā ne-iļiavinām&
Ar šo kurzemnieku es
nevarēju runāt par jaunākajām literā-tOras
parādībām, par dažādiem Bētho-im
sonitas tulkojumiem, par Toin-blja
(Tovnbee) vēstures principiem,
bet man ar viņu kopā bija tik labi, ka
im, kad viņš neatnāca, likās tukša.
Kidi citi sarunā es jautāju, kā tas
alkas, ka viņš ir gluži viens? Divatā
trimdas krusts vieglāk nesams. Tikai
p&Hda brīža viņš atbildēja un man
^itistlja, ka viņam, lūk, dzimtenē
^likusi līgava, un viņam esot tāda
lirds, kas nevarot aizmirst.
Jl, tāda laikam ir latvieša sirds: tā
i^var aizmirst, un dzimto zemi tā pa­mest
līdzi. Un tādēļ tā tik smaga.
g - t gatavu gleznuf "^^ŗ:^,
tenals viņam ir gana labs. Sai ziņā un
W ' .Vi^ojoties Āfrikā pie
slavenā filozofa, mūziķa un ārsta A.
Sveicera. Hugam pietrūka audekla,
bet viņš aizrautīgi turpināja gleznot
uz pītam bambusa gridsegim. Kā Hu­gam,
ta arī Soikanam (kas diez' vai
pazīst so Šveices gleznotāju), par spīti
maigumam, ir tieksme uz noteiktību
un vienkāršību, arī viņa darbus rak-sturo
apgarotība, dzīves apliecinā­jums
un dievbijība. Viņi ir viena ga-da
gājuma cilvēki un, labi pazīdami
akadēmijas likumus, sevi atradusi ga-na
spēka, lai ietu savu ceļu. Hugam
nesen bija izstāde Cirichē, bet Soika­nam
vēl jācīnās, lai izlauztos no Mē-zenes
kazarmu mūriem, kas viņam, ce­rams,
izdosies, liekot vērā viņa darbu
dinamiku un gribu pārkāpt cieši no­vilktās
robežas. Brīdis, vadīts Mēze-nes
kazarmās, bija pārāk īss, lai sī­kāk
iepazītos ar šī gleznotāja Ipatl-bām,
bet šķiet, viņš nepieder pie tiem,
kas apstājas pusceļā.
Pihiīgi cita tipa māksliniece ir Olga
Kuncite-Baltgale ar savu tieksmi uz
dekoratīvu, sensuilu izsmalcinātību.
Sķiet, kūmās viņai stāvējis Renuārs.
Viņa sīki pazīst sievietes ķermeni, un
viņas elēģiskie, Jutekliskie akti, aiz­lauztas
«devi«ķība« paudēji, atgādina
melancholiskas puķes. Viņas iemīļotā
krāsa ir loti Ipats pīlādžu sarkanums.
Osvalds Spenglers, rakstīdams |>ar
krāsu metafiziku, uzsvēris sarkanas
krāsas bioloģisko spēku, aizrādi-cfiam>
5, ka tā k vienīgā krā»a, uz
ko reaģē dzīvnieki un bērni; bet ne
tāds ir Olgas Kuncltes sa^anums.
Kontrastēdams ar balti caurspīdīgu
miesu, tas gan tvifcsmina skatītāju,
gan pārceļ to sapņu pasaulē. Un nd
tās pašas pasaules nilk ari viņas pu­ķes,
kas iMV augušas zemnieku dārzā.
(1)
no nekl. Un kādu laiku to var. ja pa­ša
sirds ir bagāta. Ika būs droša,
MSirdi ja pamatā liksi".
Sai ceļojumā vairāk nekā vienu rei-zi
pārliecinājos, ko latvietis spēj. kaut
ari ieslēgts akmens sprostā. Kādu jau­nu
biklu sievieti liktenis aizdzinis
trimdā gluži vienu pašu. Vācijā ie­braucot,
viņa pat lāga neprata vācu
valodu un piecos trimdas gados pa­beidza
ne tikai zobārstniecības fakul­tāti
Minchenē. pārāk spēcīgo ēstgribu
nodzenot ar melno kafiju un iekšējo
nemieru remdinot rīta miilā, bet viņa
šai laikā vēl arī ieguvusi doktora
grādu. Bet — un vai katrā latvieša
likteni nav kāds bet — Vācijā viņa
laMctts kārļoAļMis flom
S A R U N A A R B R I T U I M P Ē R I J A S M O Z E J U J A U N O N O D A Ļ A S V A D Ī T Ā JU
DCX:. A. MELDERI
HNU redzi, kā te tagad izskatās, ne- kai nezin, ko uz to sacīs Impērijas
ņem ļaunā," saka doc. Aleksandrs
Melderis, vērdams durvis un aicinā­dams
piesēsties uz kāda brīvāka krē­sla
malas. Istabā izskatās, kā jau daž­dien
ceļotāja istabā, dienu priekš
aizbraukianas. Koferi, drēbju saiņi,
papīra ki^dzes: pēc septiņiem Upsa-iā
pavadītiem trimdas gadiem, doc. A.
Melderis pārceļas uz Londonu, kurp
viņu aicina Britu impērijas muzejs.
A, Melderis saistīts par šī muzeja
herbārija Eiropas nodaļas vadītāju,
pie kam viens no viņa galvenajiem
uzdevumiem būs ..savest kārtībā pa­šas
Anglijas floras sistematizāciju",
kur pēdējos gados dažu apstākļu dSļ
radušās zināmas neskaidrības un pat
sajukums. Baltijas valstu un Zviedri­jas
floras pazinējam te nu uzticēta
•piežas augS"?
i Vi
lutami sp'f'" '--edaii^
savas poiitij»'-
citādi. ^i,f„fpS*
tiem pat P"L|ano51
liķi. JSpanna»
e"SS^sbai.^^;ŗ»
toritSte so^f ,«#
PIdIjos gados maai gadjjies satik-
Hss ar dažādu tautu pārstāvjiem, un
n atkal un atkal esmu pārliecināju-liei,
ka nav naidīgu un draudzīgu
tmtu, bet ir tikai labi un ļauni cilvē­ci,
simpātiski un nesimpātiski. Un
Molisku cilvēku izgudrotas valsts
listtoas, kas veicina -ārprātu un ne­ieaudz
dzīvību. Katrai tautai ir dažas
«riski spilgti attīstītas īpašības, kas
lo atšķir no pārējām. Mums nav tik
Vm audzināšanas kā lielām Eiropas
tolim, nav tik vecu tradīciju, nav
MM kulturālas Izsmalcinātības, nav
itblldibas izjūtas garīgā veikuma
ptiekiS, nav tik izkoptas savstarpējas
ttieksmes, un neviens latvietis lai-nevarēs
teikt, kā to citu tautu
bieži esmu dzirdējusi: Jau mans
^«ct§vs bija profesors.
^Miisu pirmais nacionālais rakst-ļcis.
kā par to esmu rakstījusi
garos, bija Auseklis. Viņa nā-
^gadā dzimis Skalbe, bet kad, pie-
S^^am, es dzimu. Skalbēm bija tikai
«to^padsmit gadu. Tātad mana gada
3taa rakstnieki nevar nostāties uz
ļ^tnifecibas tradīcijām, kas būtu trīs
perScijas vecas. Bet vienā ziņā var-m
gan mēs drīkstētu teikt, ka esam
par citām tautām. Caurmēra
^ t am - varbūt tādēļ, ka mēs pie-
^ļ«a sirmvecai arāju tautai — sirds
^oda Ir dzīvāka nekā caurmēra vS-francūzim,
zviedram u. t. t.
^tvietis reizēm aizmirst par saņemto
vai vēstuli pateikties, bet ja
^ a , tad bez aplēses, bez rezer-negaidot
pretdāvanu un dāvanai
'«pieliekot cenu rādītāju. Tā dāvina
zeme un saule.
Mizenes kazarmās tagad vairs nav
JļPJgu istabu, kur vienā telpā div-
^ gultas mitinās vairākas ģime-
^ precēti Un neprecēti ļaudis. Ista-ŗ
«ur pēc manas lekcijas dzērām
% 9nta, pat klavieres tur at-
^^ds no moderniem māksliniekiem,
ōetnaldos — Gogēns, teicis: Dievs
^sraupjākā materiāla veidojis vis-
| ^ « o lietu, no māla viņš radījis
j ^ u . Ja man ir Dieva gars, ari
^^J^^Srvar jebkuras matērijas pre-
I?? Soikana darbus. Pilnīgi nedog
- Par šiem vārdiem bija jā-
IC'-.Mēzenes kazarmās aplūkojot
^^klvijjš griež kokā. linolejā, glez-m-
^ izstrādā tušas zīmējumus,
ārkārtīgi izveicīgs, izmanto-
Libeki sastapu vēl vienu otru lat­vieti,
kas, par spīti nomācīgajiem dzī­ves
apstākļiem, sevi rada gana spēka,
lai nenosistu laiku, gaidot izceļoša­nas
vīzu, vai arī kādu citu iespēju uz­sākt
normālu dzīvi. Jo nometne» dzī­ve,
kaut ari agrākais chaotiskais posts
novērsts, nav normāla dzīve, tāda tā
nav ne garīgam darbiniekam, ne zem­niekam,
izrautam no ierastās vides.
Visur, kur cilvēkam laupīta brīva ku-stiba,
laupīta brīva mijiedarbība un
sacensība ar gara īMenie^kiem, kā arī
iespēja patstāvīgi izraudzīties ceļa rā­dītājus,
un ir jāapmierinās ar to, ko
nejaušības vilnis — reizēm, ak, tik
seklaisl — pienes, cilvēka spēki de­ģenerēja
®. Ir vaijadzīgis ārkārtīgs
ētisks stiprums un bagāta fantāzija,
lai pārtiktu tikai no sevis, So noslēg­tības
lāstu, šo saistību pie vienas vie
tas, varmācīgas norobežotības demo
rālizētāju spēku lieliski tēlojis fran^iu
rakstnieks Kami (Camus) romānā Mē­ris,
kas dīvaini kārtā Vācijā maj! pa­zīstams,
kaut gan grūti nāktos kādu
citu tagadnes romānu tēlošanas un
sirds spēkā viņam nostādīt bhikus.
(Romāns rudenī iznāks latviešu tul­kojumā.)
Domājot par mūsu likteni trimdā,
smeldz sirds par visām tām dāvanām
un spējām, kas velti aizplūst tukšu­mā,
un kuras nav iespējams kā brīvi
plūstošu ūdeni sakrāt kādā rezervuā-rā.
lai vēlāk ar to gaismotu mūsu
izpostīto dzimteni, jo reiz taču pienāks
diena, kad katrs garīga un fiziska dar­ba
veicējs būs nepieciešams. Arī krā-tjņā
uzaugusi bezdelīga, izlaista brī­vībā,
lipinās savu lizdu tūkstošgadu^
vecā bezdelīgu stilā, kaut gan lādu
lizdu nekad nav redzējusi, bet nabaga
cilvēks daudz ātrāk nekā dzīvnieks
deģenerējas un aizmirst savu senču
tikumus. Vienīgais mierinājums, ka
latvietī iemīt sīksta griba tai vietā,
kur viņš nostādīts, sasniegt visaug­stāko
galotni. Sī ietekme mūsu tautai
piešķir kustību, kas sevišķi duras
acīs, salīdzinot to kaut, piemēram, ar
zviedriem, kas pa lielākai daļai apmie­rinās
ar dzīvi, kāda tā nu reiz ir.
Katrs rīts ir jauna slāpē:
Izprast dziļāk. Mīlēt kairāk.
Sniegties augstāk. Iegūt vairāk.
Vakars: sadragāta kāpe.
Sos vārdus teikusi mūsu lēnīga, rā­mā
Anna Brigadere. Viņas tevs bija
vienkāršs gājējs, kalps, bet no mazas
Anneles izauga sava laika lielāka lat­viešu
rakstniece. Šogad oktobrī paies
Es nešaubos, ka viņa tos izturēs, kaut
gan neviļus jājautā: kad viņa dzīvos?
Kad atradīs laiku izkopt savu personī­go
dzīvi, gūt to. bez kā viņa nespēj
iztikt, jo arī viņai ir tāda sirds, kas
nespēj aizmirst un tukšumu nespēj
nest. Viņa arī Ameriki priekšzīmīgi
veiks savus uzdevumus, bet pirmajā
dienā, kad ceļš uz dzimteni būs brīvs,
kaut peldus dosies mājup: .,Uz .Lat­gales
mīlīgiem pakalniem trīs Kristus
puķes zied".
Mūsu jaunās paaudzes vidū vēroju
apbrīnojami spēcīgus, viengabalainus
cilvēkus, sava ceļa zinātājus, tikai vi-iļi
skarbāki un nerunīgāki nekā tie,
kam v i l izdevās savu izglītību no­slēgt
Rīgā un par darbiem un nedar­biem
gūt godalgas.
Tā mani arī aizgrrābj kāda tautiete
ASV, baltu filoloģijas maģistre, kas,
fabrikā strādādama, pelnī dienišķo
maizi sev un savam mazajam puisē­nam,
bet arvienu vēl atrod gana ga­rīga
spraiguma, lai rīkotu gan Mātes,
gan Kalpaka dienu, latviešu koncertus
un priekšlasījumus, lieli nesavtībā
un pazemībā nekad sevi neizbīdidama
pirmajā vietā. Lasot viņas Vēstules, es
jūtu mūsu dainu garu, kas atzīst tikai
daiļi darīto darbu, es jūtu Mūrmuižas
tautas universitātes svētību: no visam
zinātnēm vissvarīgākā Ir dzīves ziņa.
Sirdsšķīsti cilvēki vēl nav izmiruši,
bet viņi kļuvuši tvirtāki, pasaules
vētra norāvusi jebkuru sentimentali­tātes
plīvuri. Arī atrisinimis problē­mas,
ir savādākas nekā Poruka laikā,
bet tāpat fh toreiz, tā ari šodien tās
ir tikai tad atrisināmas, ja izprot, ka
no visām veicamām gaitām vissvarī­gākā
ir tā, kas aizved pie dzīvi cil­vēka,
kas mūs gaida, kam mūsu roku
vai arī mūsu gara spēks nepiecie­šams.
loma.
Svešumā dzīvojot, bieži vien pie­tiek
ar draugu vai labu paziņu tikai
dzīvot vieni pilsētā, kaut vai sasto­poties
pa retam. Galvenais ir ^ z i ­nāt,
ka viņš ir tepat, sasniedzams kat­ru
brīdi; bet ja tāds draugs brauc pro­jām
uz ilgiem gadiem, tad pēkšņi ir
liela vēlēšanis vispirms pirtilāt ve­cos
laikus, un tā ar! atvadu intervi­jā
ar A. Melderi pirmi tema nav vfs
nikamais darbs, bet viņa — sportista
gaitas.
STUDIJAS UN SPORTS ABI
BLAKUS
A. Melderis savā laikā bija diezgan
pazīstams basketbolists un futbolists.
Gan ne tik slavens kā viņa brālis Vis-vakJlls,
bet paejam jau ari tikai atli­ka
pārņemt brāļa mantojumu un attī­stīt
to tālāk. Jo armijas aporta klubi
Visvaldis nicā sava vecākā brāļa
Aleksandra vietā. Bet Aleksandrs bi­ja
pirmo desmit vidū, kas parakstīja
spēlētāju kartītes pirmajai vēlākā mei­stara
ASK basketbola vienībai, bija
arī starp tiem, kas izcīnīja savi laikā
vēsturiskās cīņas ar Valsts karoga ap
vienību, vēlāko Startu.
Futbolā A. Melderis izauga YMCĀ,
pēc tam aizgāja uz RFK, kura vieni
bā viņš bija vēl 1928. g., un tikai in
tensivais studiju darbs nelāva aktīvo
virslīgas dienestu turpināt. Bet Mel
deris pilnīgi bez sporta nekad nav va
rējis iztikt, un tā 1937. g. viņš atkal
spēlē, šoreiz ASK III līgā, tikai pats
sava prieka un pašas spēles dēt. Un
arī trimdā Zviedrijā, nu jau turpat 40
gadus vecs, A. Melderis ir aktīvs up
saliešu cīnītājs, tiklab basketbolā kS
futbolā. Un pāris reizes nedēļā treni
ņos pamatīgi izsviedrēties viņam vis
lielākā bauda. Londonas latviešu bas­ketbolisti
iegūst vērtīgu atbalstu, ti
Modernais cilvēks
PĀRDOMAS
Sīs rindiņas pārco'i.'im uzrakstījis
cilvēks; tās lasīs cilvēki, mani tautie­ši,
bet es šaubos, vai mē© visi kopā
pratīsim atrisināt šo mūžam lielo mīk­lu,
pratīsim nemaldīgi un definitivi
pateikt, kas tad galu galā ir cilvēks,
kaa ir mūsu eksr'stence. Modernie
prātnieki Saitrs un Heidegers, līdzīgi
Ki-rkegārdam, gan mēģina dot šiem
jēdzieniem vispārējas formas, tomēr
maz pārliecinošas, kurpretim Jasperss
un Marsels noliedz katru definīcija»
iespēju un saka, ka cilvēku var tikai
apskatīt. Par to, ka cilvēkam bez
miesas ir arī dvēsele, vairs nestrīdas
Dieva un morāles noliedzējs ka Sartijs.
parafrazēdams Anstotela vārdus, sa­ka,
ka dvēsele parādās rmesā un ka
miefia ir dvēsele. Ne tikai teoloģija,
bet arī medicīna atzīst, ka bez miesas
un dvēseles cilvēkā mājo vēl dieviš-baznīca.
Viduslaikos un it aevišķi ti
laikmeta noslēgumā kris.tīgāa baznīcas
imperiālismam par upuri krita miljo
ni cilvēku: tos mocīja, dedzināja, sll
cināja un dzīvus iemūrēja, un visu to
darīja Dieva vārdā. Paši kristīgie
priesteri un ieceltie soģi aicināja «ā-t'inu
pasaulē; katru cilvēku kā ķe­ceri
turēja aizdomās par sabiedroša-nofi
ar sātanu, un iedomāto raganu
rindai nebija gala. Uz ešafotiem un
sārtiem apsmēja Kristus cēlās idejas,
un vēsture liecina, ka arī Kalvins,
Cvingli un Luters nav bez saviem
grēkiem. Visas šīs mežonības nobru-ne
filozofija, ne zinātnei pat tāds ģēja itin gludu ceļu franču 1789. g.
is gars un ka šī trinitāte nesarau­jamā
harmonijā ir.tā, kas veido dzīvo
cilvēku. Psīčhiatrija uzskata par pa­matlikumu
to veselīgo un vienīgi pa­reizo
kārtību, pēc kuras cilvēka or­ganiskais
un funkcionālais pakļauts
garīgajam, un ka bez šīs subordināci-jas
harmonija nav iespējarņa. —
Modernais cilvēks nav no debesīm
šodien kritis, bet ir savu daudzo
priekšaudžu cienīgs pārstāvis ar vi­sām
savu senču gara bagātībām un
nabadzībam. Tās garīgās vērtības, ko
pirms divi tūkstoši gadiem nesa pa­saulei
Kristus, un bez kurām Dosto­jevska^
vērtējumā visa pasaule būtu
tikai kails neprais, šodien vairs nav
muzeja sirmie, cienījamie dientlme-
^>i?
MILZUMS VEL DARĀMA DARBA
Tā saruna aizviirzās ui jauno dar­bu.
Melderim būs ne tikai jākārto pa-su
angļu flora. Gadījums gribējis, (ai
viņš, varbūt, kļūtu ari par sapraSa-naa
tiitu starp diviem angļu parallē-
1iem muzejiem, kas, gan viens no otra
atrazdamies tikai labas stundas brau­cienā,
nekādu kontaktu nav uzturējuši
jau gadu desmitiem ilgi. A. Melderis
no botāniķu kongT<B6im un zinātnis­kās
korespondences pazīst abu šo
muzeju vadošos zinātniekus, un tie
visi viņu nu apsveic ar jauno darbu,
acīm redzot klusi cerībā, ka savam
konservatīvismam nu t i d i ceļi tiks
pāri,
A. Melderis no Upsalas uz Londonu
paņem līdzi milzumu vēl darāma dar­ba.
Slava, ko viņam sagidājusi Dr.
Smita Rietumķinas ekspedīcijas plašā
graudziļu materiālu apstridāiana,
Svena Hedina Mongolijas tuksne&u un
stepju graudziļu klasificēšana, — i !
slava, kas A. Melderi izviriljuii par
vienu no labākajiem graudzāļu pazi­nējiem
pasaulē, g i d i arī par jauniem
un jauniem uzdevumiem. Pieteikti jau
materiāli no Šveicei, Dinljas, Afga­nistānas,
ari Kanādas, uz kurieni A.
Melderis bija sagatavojies izceļot, ie-kām
nica Anglijas piedivijums. Arī
viņa paša plašais monogrāfiskais
darbs par Hordeae (miežu) grupas au­giem
gaida nobeigumu.
KAS PAVBIKTS ZVIEDRIJA?
..Vaļsirdīgi runijot," saka A. Mel-deris.
„šie septiņi gadi Zviedrijā man
zinātniskā darba ziņā bijuši kā lie­lisks
ārzemju komandējums." Pro­tams,
dienišķās maizets nopelnīšanai A.
Melderis gandrīz katru vasaru karsta­jos
mēnešos naktis braucis uz 72 km
tālo Stokholmu strādāt saldējumu lab-rikā.
atgriezdamies mājā tikai pL 6
rīti.
Tieši Upsalā, ^ Botāniski muzeji
strādājot, A, Melderis pievārsiei tī­rajai
sistemātikai, dalos gadoi iegū­dams
pasaules zinitnieka virdu. Viņš
ar lielu gandarījumu min savus Upsa­las
profesorus, kas viņam devuši vis*
lielākās iespējas darb^tm* Seit Upsalā
A. Melderis iemantojis arī visu re­spektētas
un atzītas zināšanas aug­stākajās
sēnēs, savicott pats tuvu pie
desmittūkstošu lielu kollekciju, kir-tojot
sēņu izstādes boi.M)i8kajā dirzi
un sniedzot arī saviem tautiešiem
praktiskus padomus pašā notikuma
vietā — mežā, kur viņu allaž varēja
sastapt. Jipiemin, ka augstāko sēņu
sistēmatizādjā Zviedrija ir pamatu l i ­cēja,
un šīs lietas autors LundeU vēl
tagad strādi universititē. .,Man bija
viegli," atzīstas A. Melderis, „visu,
ko viņš bija izpētījis un lavācis 30
garos gados, tas nodeva manā rīcībā,
un es tam tiku cauri ļoti īsā laikā."
Kaut ari Zviedrija A. Melderim de­vusi
tik daudz, viņš to atstāj b ^ se­višķām
skumjām. Iemesli — nākot­nes
izredžu absolūts trūkums. Ap ne-daiidzajām
vakancēm muzejos un uni­versititē
cinis pašu zviedru kandidi-ti.
Un kaut arī viņa profesors Nau-felds
kādā victi to raksturo k i „zi-nitnieku
ar ļoti plašām zinišanām
augu sistēmātiki, kas apveltīts ar
asu skatu, sistemātika mēra sajūtu
un labu formu atmiņu," tomēr tilāka-jā
konkurencē cik ilgi tajā piedalās
arī kāds zviedrs, ceļš ir un paliek
slēgts. Ārzemnieks — tas šeit izsaka
visu. un tur nelīdzēs arī zviedru pase,
ja tādas kādreiz sāks dot un tis kids
ņems.
A. Melderis dzimis 1909. g. Jelgavi
kā dabas zinibu skolotāja dēls. Bei­dzis
Jelgavas valsts vidusskolu, —
revolūcijai un vēlākajam ateifimam un
nihilismam ka dogmām.
Arī komunisms nav austrumos, bet
gan kulturālajā, klerikālajā Vakar-eiropā
izperināts briesmonis, kas tikai
tagad barojas Krievijas līdzenumos. 1936. g. beidzis dabas zinitiju lakultā'
Uz šīs neauglīgās bezdievibag zemes ļ ti. Jau studiju laikā pieņemts par zi-par
loti piemērotu stādu izrādījās; nitnisku darbinieku botāniskajā dir-
Darvina idejas. Tās gan nav nekāda zā un 1934. g. ievēlēts par subasi*
pieradīta teorija, bet tikai hipotēzes.
Ar hipotēzi par „dabigo izlasi", ar
pieņēmumu, ka vienmēr un visur caur
gadījumu rodas jaunas sugas īpašības
ar pieņēmumu, ka vienīgi cīņa un cī-ņafi
rezultāti noteic visa d^īvā eksi-stentu.
1936. g. asistents. 1943. g. pri­vātdocents.
Lasījis Lauksaimniecības
akadēmijā lekcijas iedzimtības mācī­bā
pie botānikas katedra. Zinātniskā
darba interese Latvijā īpaši saistīju­sies
pie dažādām iedzimtības problē-stenci,
Darvins deva cilvēcei vēl jo-ļmām. Strādājot ar sojas pupām, sav-projām
vadošo baigo trinitati — ga-! vaļas kartupeļiem, tomātiem, A. Mel-dījunvs,
cīņa un progress. Gadījuma deris- krustošanas ceļi mēģinājis iz-baze
atņēmusi cilvēcei morāhsko at- audzēt jaunas. Latvijas apstākļiem
bildības izjūtu. | piemērotas, izturīgākas šķirnes. Ar
Vēl graujošāks ir atzinums, ka tikaii!^)^^ Pupām paveicies vistālāk. Jaunā
cīņa nodrošina progresu. Sī mācība
par cīņu kš lielo dabas uzbūves un
spēkā un vietām pat apsmietas. Tas! pastāvēšanae likumu novedusi visu
vērojams ne tikai atsevišķa cilvēka | pasauH pie visu ciuas pret visiem,
dzīvē, bet arī visas pasaules lielajās
lietās, un no šī grēka nav pasargāta
arī baznīca.
Cīoas psīchoze sagandējusi vi&u cii
veci, un ikviens no mums tiecas pēc
varas un stipruma, lai aizstāvētu sa-'tams. kur. kad? — kas to šodien jau
šķirne jau nodota Stendes selekcijas
stacijā pavairošanai, un varbūt tagad
jau dod bagātas ražas. Panākts ari
jauns kviešu un vārpatas krustojums.
Saruna ir galā. Nesaiņotie koferi
gaida. ,.Sveiks!" — .,Uz redzi!" Pro-
Kristus mācītai mīlestībai uz s ^ v u ļ v ā s intereses un pasargātu sevi par ļ tā atvadoties. Jo mēs neviens nezi-
, - HTim^arms tuvā'-'^ mācībai oar oiedošanu un' katru cenu bet līdzcilvēkam sagādātu inām. kur mūs aiznesīs nākamie plūdi.
deviņdesmit gadu no viņas dzimšanas, ta\a
. > f r a r r » t - e « vinu. mēs atccfa-• neti(
mies
uvāko un par piedošanu un be
- • . t:^. tr^nu mo« aicera-• u c u e s ā š a n u vissmioekos triec enus ļ iespējam:
' ' " l a t v u l u Ukteni visjār " jārada i deva neviens cits, kā pati kristigā i .T.p.M~ a. >pp,,
lelākus
gād
triecienus tādēļ A, SCrautmante
I U p s a l ā , jūnijā.
3ļ I %
mmm-''::
ļliiiiiij
lllllf,
••i
'i
J