Bavarijas Latviesu vestnesis, August 16, 1950

              1950. g. 16. augustā
li.' ii
fodu tādā gad!«
ļ^iļli^ atrada rak*
i4|v<^iem bez ci«
iņ inkriminēja
ionāru skrejlapu" sa*
pāļŗpkstlSanas ma«
mu^gaŗu ceļojumu:
#jāspitlprina vairā*
m- pidotibttft kārtā,
mogidā m spiestuve
sleju kortktū*
mt s. dežū-i
i i ^ kas ša laiki
redaktoru. Ar!
IMbrtijaB biedrs, tā*
d j a i nodaļu vadi*
iifdaittoiri bezgala
^iifiiii^tir paraksta
l i i i ^ Ips uz gfd^
" Isl pirms pus-
(liBi numura
. _ jlroja. Ap
VŠlreiz iz-inļKteriāļuB
uh
cenzūras
kas lasā
i^n stāv
maksts par.
iņi, kuŗui
uzzināt
iimokārt at«
gan ziņas
trūcīgas.
?p$r>,ņekai-ogo
nu
kurjeru
t)auto rak-
.M^āiofi-
, I i i aizvien
^^liodnimā.
;s jau
klaipā-ionārs
un dod
ieviUb^^
Idzoti spies*
^ipifdjasimašl*
mā«
rīta
JlANSM
notika Pa-padomds
on^grantu
|Šc pflMvp^omju
d r oM ka v^SSā-i
» 9 kfiindldatl,
i » ciivski vai-ipbttSts
kandidātu
i Staļina konsti-likums
paredz, ka
i&jizsiudina mazā-pirmg
vēlēSanām,
iļraļiģrn nav notl-difeputātl
nemaz
savu satver-ļīriie,
~ Ja levēlē-itu
izsludināšanas
attiilshbt. 12 perso-latkft
atradās ka-
„mfe^tiid Aoteiktl
iOpindidfitu reMstrā
' i ;2ukova, kura
:al Ievēlēto depu-idzbt
politbirojs
^ . k l l IžSķIries te-
Itkā padomē kā
^dcas apgabala.
S!^ vārdiem Ir
i Comousovs un
laikā krita ne-ļplrcelts
par sekre-atiabala
padoļmi.
^IrSk nelikumīgo
. -.j^tovas apgabala
ļi^anriS, ka vēlēSanu
lielākas tlrlšanasv
kas bija reģistrēti
i(Udātu sarakstos,,
[tos nemaz i^av mi;
tdētl pēdējā brfdl.
to nekas nav pa-
Saļfi gadījumā
konstitūcija, tā
lēl^flas un* fetaļina
t Ir tikai falsifikā-
Kaktus vispār par
eft padara vienīgi
politbirojs neu2ti-cilvēkiem,
^teiktajiem de-
^ j a s rindu t l n -
fiitenslvi, ka naV
ietās madilnācijas
kaut kā nogludl-
Tregdien, 1950. g. 16. augusti
L A T V I J A
U N BRIVĪD
Pivlls Klins
un mirušie
Mūsu tauta ir bagāta spilgtiem
raksturiem, mūsu tipu galerija ir
krāsaina, un cilvēku īpatnība .tajā
izdalās, vēstures gaismas laikmetīgi
A. SVĒDE
Janis Limze un vņa seminārs
blSRf^nffUfe!" «<?ts«jam «vas vieta, trtkuma
rezonētas. Pagājulie-džšnurģidl'n" ^DiS?"SL*'S' a r ^ ' ^ ' l l ; ? *^
diiušl mocekļu tēlu, kas būtiski ' ^ ^ ^ ^ ^ Valku (1849. g.) mitinos S ^ S S d i a s ^ e ^ K bSSfffii vat» nav īpaši nozīmīgs latviešu " ''īsu savu trūcīgo inventāru telsi=!.^«,t ' u i J * ^ " " ^ " ' ' * * * * ^*
^ t a i vien, bet kļūst it kS kol" ^J^biņās Vatojeral toutoes skoS ^ f & ' l . S S '^
lektivu laikmeta simbolu, tāpat kā skola nodega, kādu Mēs gribam kal-mitott
leģionāri, ap kuriem staro vairs ^*'*",PUs«tS. Ari pirmie semināra
r — ~
MALKS CEUVIALA
PIEZĪMES P A E LATVIEŠU BIKJAB T A F I A N U LONDONA
latviskā kaŗeivīguma aureols
^ % ļ ; kas gūst splclflsku jēgu
paKiuleg likteņu gaitās vispāt. Trim-djtfjaāi
radījuši emigrantu, kāda
vSstur^ vāl nav bijis, ar atvasi veik-
10 zēnu; bet pāri visiem un» reizē
Itin kā sfeftis stāv latvietis -r cie­tējs,
redzētājs un ticētājs, būdams
audzēkņi bija no Valmieras apkārt­nes:
semināra direktors Jānis Cimze
nācis no^Raunas Cimzām, no hem-nūtieSu
ģunenes. So tolaik vienīgo
l ? ; « ^ r ? ^^^f^es skola nodega, kādu
iestātnjumu izauklējis tā idejiskais
tēvs Valmieras mācītājs, vēlākais
bīskaps Dr. Ferdinands Valters.
pfiflaicīgs tautas sūtības glabātājs ^^^^ «8rāk par saviem pārē-
3iem tautas brāļiem bija nācis pie
atziņas, ka tie pielaiduši politisku
kļūdu, neprazdami asimUēt latviešus
uņ igauņus. Valters cerēja ar semi-un
cīnītājs.
tam pretim kopš tā brīža, kad pie
latviešu kājām sāka ķerties citu
kontinentu putekļi, lēni, bet droši, ... ^ x v , - . - -
un neapturami sāk celties gluži n ^o kļūdu vēl labot,
Jauns latviešu tips — kosmopolīts, 1, ^W ^^^^^ rusifikācijas
kura piederība ar laiku bus kon- 2 priekšvakarā, cementētu ap-ritātes
baznīca. Mēs gribam kalpot
savai tautai viņas pilsonisko tiesību
ziņā, dodami viņai izglītību, kāda
Statējama tikai viņa Latvijas ār­zemju
pasē, ja viņš vispār to turp­māk
pagarinās. Iekšējo pretrunu —
kosmopolīts nevar būt ne latvietis
ne citas kādas tautas piederīgais, —
pagaidām attaisno tas, ka šis tips
vēl tikai top: J
pārvaldē, un lai tādā kārtā Baltijas
juras, piekrastē saglābtu un nosar­gātu
zemes satversmi, ko pēc zieme­ļu
kara bija apzvērējis cars Pēters I,
un līdz ar to ari īpatnējo iekārtu ar
vācu muižniecības privilēģijām. Bet
Bet viņa seja, vaibsti un kustības i s r ^ i ^ ' V a l t - a m būtu bijis
ļf Jau redzamas. Vispirms viņš ir 15f2?,l*„*^^H"^«'J^...v^^r ^^^^
bīstams, jo viņa pusē ir pasaules re^
tā rīkotos."
Sie divējādi uzskati, Ienesa linā-
, ^ duālismu semināra iekārtā un
draudēto vācietlbas stāvokli zemes *^^v^* Tas noveda pie nepār-dzēšanas
alkas» kas Liatvijas brīvī­bas
gados bija realizējamas par
domādams, ka Baltijas vācieši jau
toreiz nebija moritōri (lemti nāvei),
kā viņus daudz vēlāk apzīmēja An-ņaudu,
bet tagad remdinās, gribotJ^i,^*
negribot. Viņa pusē ir tā modemā^
skepse, kas mazo zemes stūrīti Bāl- «^'ļ^^J^^^ Cimzes per-tljas
jūras piekrastē ar tā kultūru, ^IJf^ ^^dam nolūkam pakal-vēsturi
un politisko nozīmi liek re- HlS «J2. u^"/^^^^^^^ ^^^'^^
dzēt no brīva putna perspektīvasJ J^JiS?^^^ ^ zināšanas
Ar loģikas un garīgās emancipācijas iai kal­pinātas
latviešu un igauņu tautas
ietu labākai nākotnei pretim, un šin!
dziļā pārliecībā viņš pats kalpoja un
Mēs, trimdinieki, pasaules dažādos t tipiska angļu kunga priekšā, ku
ceļus jau labi paidstam. Bieži esam mani uzrunāja ar vienu vijīgu
j redzēti tx putekļainām kājām un skaidru, gaiiu teikumu: ^Ko Jūs grl*
- - slapju pieri, tomēr dziļu neatlaidību batT**
pot, un proti — savai latviešu tau-1 mērojam tālo cdu — uz priekšu, tik Saņēmos — un tik pat gaili un no­tai
Kalpot mēs gribam un nevis' uz priekšu . . . Dažbrīd mūsu vieni- teikti atbildēju:
valdīt. Vidzemes vēsturē daudz la-! gals stiprinājums bija ūdens malks »Mdzu — māju gribu!"
pu pavisam ^iikst, sevišķi tās» kas ceļmalā, bet azl tas līdzēja, kaut vai Angļu kunga sejā kas sakustējās:
attiecas uz mūsu zemnieku tautu, tikai uz b r i d i . , • —to domu viņam bija devis kāds
Protestantiskā baznīcā blakus kan- Uzsāku trimdas gaitas, kad Jūs vēl cits, kas bija mani kādā sanāksmi
4K w-^"^ katedrai, ja viņa bijāt sava tēva mājās. Jau vairākus dzirdējis un man ticējis . . . Bet to
grib būt pārliecības un nevis auto- mēnešus pirms kara mans ceļā aizvi- es nenojautu. Mana sirds sāka dau-jās
uz angļu zemi. Un kad pēc trūd-{sities, kad saņēmu vienkāršu» bet
gām zlijiām kara laiki varēju spriest, dz4l noteiktu, atbUdl: „UbL"
ka nebeidzama trimdinieku un cle-| Tas bija sākums.
vajadzīga Ikkatram miermīlīgam un tēju saime spiesta iziet pasaules liel- *
saprātīgam pilsonim, lai katrs pa- ceļos. Jautāju sevt „Kad un kā vaHh ui gan ,.mālnl" bija bezgala daudi
reizi^ izprastu savu stāvokli un pēc šu ko darit viņu labā?" trūkumu, tomēr t u bija vienpadsmit
Mana kārta nāca — līdz ar kara mazu IsUblņu dzīvoklis,
dunoņas aoklulanu. Simtiem Tai paU laikā art paUdsIbas dar-tika
apmānītas. Zinu ņojmlrfikām bam bija jāiet uz prlelrtu. Bija jaū-tautiešu
vēstulēm, ka viņi bija sarūg- ta drēbju s ^ l , zālM - Jāturpim
tināti. Ja nesaņēma pilragu atbildi angļu krustmāšu, māsīcu im brā^
vai beidzot vairs nedzirdē a nemw. i^nu meklēšana latviešu bērniem. Bl«
Tiesa - bea " i^as aMdes tika ^ ^^^^ ^ ^ ^^
Ietērptas «kal Pārii vāMos. blell liem Anglijā, gan ar mādbu grimf
glutt vienkārši - nespēju visiem tām. gan ar dtrba lietu Itkirtola&tt
Bleii Ieslēdzos savā istabiņā ui ntis UtvleSlem. ko drit noMtudm
desmit pat piecpadsmit stundām, r i - par Latviešu māju Londonā,
sināju toutlelu praktiskās problēmas Bijām divi pltrl roku man pli»
trauktas mainīgas cīņas ar vācu
pārraugiem, bet visumā virsroku ņē-leročiem
tā spiežas arī mūsu kultū­ras
dzīvē, kuras nacionālos vaibstus
pauž tās īpatnējais provinciālisms
(ar ko nav domā^nekāds noniecinā­jums,
bet raksturojums, ko tikpat
labi var attiecināt uz flāmu gleznie­cību
vai franču impresionismu, kas
sākotnēji ir saistīti ar noteiktu vie-alclnāja
savus audzēkņus kalpot sa­vai
tautai, vedot latviešus nevis uz
saplūšanu ar vāciešiem, bet gan pre­tim
latviešu kulturālai patstāvībai.
Otrā kursa izlaidumā 1846. g. viņš
tu un tikai laika plūsmā kļūst par teica; „Mēi negrlbani augstas algas
pasaules kultūras īpāšūmūi). Un
beidzot *'-i-*Xrlņk pusē ir tā ātbrtvo-tlbas
sajūta no tautas posta likteņa,
ko dod personīgā neatkarība. Ro­das
latviešu kārklu amerikāņi, kam
ir neērti no Ņujorkas iebraukuša Vid­zemes
saimnieka vadmalas svār­kos,
un kas turklāt jau prot pc^rei-zi
turēt kājas|uz galda un nelasīt
neko, kas iespiests latviski.
Tie ir dzīvi cilvēki, bet beigti lat­vieši.
Jo viņi neko vairs nevar sa­vai
tautai dot, bet to, ko viņi no
tautas paņēmuši līdz, to tie nolikuši
pasaulei pie kājām. Diemžēl, tā ir
t^adne. Bet tā nav apsūdzība —
nekādas normas nākotnē nenoturēs
pie latvietības nevienu, kas to ne­vēlēsies.
Jo sankcija Ir tikai viena
personīgā sirdsapziņa/un tās da-ļttem
nemaz nav^. ,
Jūlija Druvas nāve — cik para­doksāli
— atgādina, ka par spīti v i ­siem
mūsu nacionālajiem zaudēju­miem,
mums ir miruši cilvēki, bet
taji pašā laikā dzīvi latvieši, kuros
latvietība dzīvo intensīvāk un pfir-laicigāk,
nekā šis saules mūžs to
spēj apliecināt un nekā dažs dzīvais
to spēj izdzīvot. Politiķis, sabied­risks
darbinieks un Žurnālists, kas
bija saaudzis ar Latvijas likteņiem
un dzīvoja tās dzīvi, nebija koks,
kas pārstādams. Kas lai zina, kas
norisinājās aizgājēja domās un jū­tās,
kad bija Jāpamet dzimtenei tu­vais
Eiropas krasts un jāsaņem tāla
kontinenta ikdiena? Varbūt pagāt-nej
nacIonālās^ dzīves pagātne, nāk­dama
lldzr atmiņās no ikvienas aiz­vadītās
mūža dienas, kapitulēja nā
kotnes priekšā, kas saņēma ar bez­galīgām,
perspektīvām, kuru plašu^
nil latviešu ozols nespēja Iesakņo­ties?
Varbūt visā garīgā Ievirze,
tas sliecās vienīgi uz latviskās na-toālās
dzīves atjaunošanu, sveša-ji
« aspektos, kam tā vienaldzīga,
«audēja to morālisko impulsu, to
dvēselīgo saturu, kura spēks spēj
Uzveikt slimību, soitēt ^gadiem, pār­varēt
šķēršļus, ja vien ir zeme, kura
atSvēt?
Valsts prezidents Kviesis mira ta
brīdī, kad viņanijbija jāšķiras no sa­vas
zemes. Varbūt apziņa, ka nā­kotne
būs jāpavada kā kokam, kura
pārcirstās saknes palika pašu zemē.
sagrāva vinā dzīvības dziņu? Dr.
Pauls Kalniņš aizgāja aizsaulē, tika
neilKu laiku pavadījis trimdas burz-
Klāra Zāle
Dārznieks
Es esmu dārznieks, mana m!|g.
Es esmu diņnieks lēns un kluss.
Uz manas pieres roiu elpa
Ar agra rīta blāzmu dus.
Es zemi aicskaŗo un Jūtu:
aur saknēm ziedu asins rit.
Mums It kā vieni audi būtu:
Man sāp. Ja krusa asnus s l i
Mtetn lapas lūgsnas noslēpumu.
Kad vēji norimuši, čukst.
Ja lauztu puķi rokā turu.
Vēl Jūtu - kā tā llgaspukst.
Sļkēps manai rokai svešs. Un bulta
Ta tīkas tiem. kas putnus nīst-
Es esmu dārznieks, mana mīļi.
Man svētīšana Jāpazīst
— . Ja tam dārzu» krāSņo dārzu.
Kāds nelga iebrūk sabradāt.
Vai Iziesi ar biklu smaidu
Tam pretī ziedu pušķi māt?
Sķe], nocērt tavus rožu kokus
Un trauslās hiacintes lauž.
Tad ņirgādams uz tavas pieres
Par atzinību ērkšķi sprauž?
Ja tajā mirkli tava lāpsta
Par šķēpu roka nepārtop,
nā grēcīgi tu savu dārzu
Ar apskaidrotu vaigu kop.**
ma semināra direktora un izveido­tāja
J. Cļmzes ieturētais virziens.
Sis duālisms noveda ari pie nepa­reiziem
Cimzes garā mūža darba
novērtējumiem, kas art šodien diem­žēl
vēl pa daļai pastāv.
Jāatzīmē arī cita veida duālisms. , , ^ ™^ ^ „ ^
kas pastāvēja Valkas seminārā, kur'kā varēju, bet ari tad nebija ia8pl*|biedirojfii a i i ! ^ kaijau
blakus viens otram mācījās latviešu (jamt visiem pilnīgi atbUdēt un j^e-1 bija dzirdījusi pm maniem nodo*
un Igauņu jaunekļi. Sl vienreizīgā nādgl palīdzēt mlent Kopīgiem spēkiem pirtaial-
Izdevība nav veicinājusi vēlamā * Ijām vecus (iOcstoņus plikUJIgoi
mērā abu šo tautu tuvināšanos. Drīz trimdinieku pulki sāka nāktļ]aŗ^Qg^ krisojāin sienas un logus, un
Vēl Iekams J. Cimze uzņēmās uz Angliju. I dažreiz bijām Iklitaml neatriilnlmu
Valmierā semināra vadību, viņš uz Visiem šeit dzīvojošiem latvleUem g^tO)u prltkiā. Tādos gadljumoi» U -
blja pilnas rokas darba ceļinieku at- iiii, Dievi klaiuilja mūsu lūgšanu
balstam, Tūliņ aptvēru, ka latviiju hm atvērt tngļut draugu sirdis tuvu*
aktuālākā vajadzība WJa «savs stū-Uj| yn ^ atbalrtlja ari
rlti8".^kur vajad|^as bridi atpūsties Uaater^ turklāt gandrU vim j a -
un iebaudīt ..malku ceļmalā*. dljumoe atbalstitlji bija vlenkiiia
Bet toreiz — pirms trim gadiem L ļ | ^ strādnieki
pat tūkstošiem angļu bija bez i ^ - saprotams, kopš tā laika art laU
jām. Grūtības bija lielas, bet art g l - vleitt pali Ir pielikuši savu artavu,
ba palīdzēt latviešiem bija liela. Ta- r— r ^
ču nebija ne naudas, ne Iespaidīgu i umiM bija dažādi piedzīvojumi
ieaugu, ne fcšto^ « ^ 2 » - Vtou vHltos posttoUt v .
g a r i ; Bija vi^t^ P l ^ im vitosļ |ud latviaiirmljaa I M p ^ Jaa
otts cavēks, kasjiešām izprata mdsukijin^ ^ Izdaiļojušas, nolēmām
tautiešu vajadzību. ari ārpusē parādīt ka ta dzīvo U t -
Mēnešl pagāja, apmeklējot jaunat- vleāl Vairāk par logu rāmju krāso-braukušas
latvietes slimnīcās dažādos šanu tomēr nevarējām uzņemties.
Anglijas apgabalos un tai pat laikā Londonu pUsItu valde sāka ua-
„ organizējot sanāksmes, lai angļu trauktiei, ka divu Jaunu dāmu
Cimze šos vācietlbas mēģinājumus; publika uz:dnātu mūsu tautu llkte- stāv kāpņu gail un rīkoju ar otām
iespaidot semināra dzīvi un izman- ņus \iln vajadi^as. Tad kādu dienu pašā Londonu centrāl
to gatavojās Vā'cijā velsenfelsā pie
slavenā paidagoga Dr. Harniša, Pe-stalocija
skolnieka un Ideju izkopē­ja,
un tad apceļoja Vakareiropu, stu­dēja
Berlīnes universitātē, klausījās
tā laika ievērojamāko filozofu un
vēsturnieku lekcijas, tā kā varēja
atgriezties dzimtenē ar Jaunajām,
Eii:opā toreiz valdošām atziņām. To­brīd
Baltijas muižniecībā ^ d ī j a uz-skatir
ka lāt^^i ^ t a i i l a ^ ^ , ^udzi-f
namā, bet nāv- frtātama, nav ī)a'ceļa-ma
augstākā kultūras līmenī. Bīs­kapam
Valteram un Jānim Cimzem
bija jāiztur gadiem ilgstoša ciņa ar
muižniecību pret vācu valodu kā
mācības valodu seminārā.
Kārlis Rinkužs monogrāfijā Jānis
tot to par savas katrreizējās politi­kas
ieroci, sadala četros posmos. Pir^
mals bija bīskapa Dr. Valtera laik­mets,
kas ilga līdz 1644. gadam, kad
viņš pārcēlās uz Rīgu un tad Pēter-pili.
Sini laikmetā J . Cimze ar panāku­miem
aizstāvēja savuQ Ieskatus, ka
latviešiem gan ir jāsaņem vāciska
Izglītība, bet pašiem nebūt nav Jā­pārvācojas,
kā to vēlējās bīskaps
Valters. Toreiz nebija vajadzīgo
— j latviešu mācības grāmatu, nedz ari
'sagatavotu skolotāju, kas mācības
būtu spējuši pasniegt latviešu valo­dā,
kas pati vēl bija par maz Iz­kopta.
Cīņa par vācu mācības va­lodu
seminārā aizgāja tik tālu. ka
Vidzemes landtāgs 1842. g. nolēma
semināru pārvērst par ķesteru skolu
un tur Ievest latviešu valodu. Sis
mūžība grib zināt pāri kāpēja seju
— vai tu esi tikai cilvēks, jeb ari
latvietis? CUvēku tā dažreiz palaiž
iet Latvieti nē. Latviskums ir sū­tība,
uniforma, pienākums, - sau­ciet
kā gribiet, no kā prasa vairāk
nekā, no kosmopolīta - arī navē.
Un taisni nāvē. Tā mužiba pārlej
atvērās lepnas durvis un es atrados!
Lasiiāju balsis
Jau agrā ritfi divi bargi kungi at­nāca
lietu noskaidrot — vai mums Ir
atļauja? Mēs Jau krlsojlm — loitia
vil kaut ko itidpusē,.. Kungi grt*
bija l i n l t ko tad mēs Uti t» darolT
Pastāstījām viņiem» parādījām savu
daitu. Kungi aizmirta birttei. VI»
[ ^^-T In i ū s u darbs patika. Tad muma
VAI TOC^NAS GCAVCIAU N a liiat cauri pagaram koridoram,
patiesi Ir destruktīvs fc^Jļ^ «^'^^ • ^ J * "^
romāns? ^'^^ *^
i v M i u i i ^ i ,.nākoiā nedlļl Jūs staigāsit pa Jaunu
Ar MVtt n k i t a Leģionāri māiu Itterā* gridu.** '
tflri 0. Ufplņš (Utvlja II. Jai.) Pisilļ- ari notika.
riM OpIstmTitttijamtm. Vai bija taM an noiUM.
to adi v t l U ptirsli dlitr Rikša loti *
JlW«'*ar«ti^^^^ Prieks par Zināmiem panākumiem
jot attevUķttt toikomiu. Atieriiki asrak- bija llels, pateicība par Dieva svltl-
•^SE w2Li!*Si! palīdzību bija dzqa, bet tai pat
: ..Knmmeg kaujat pulka rous tis- iai«ā dafbrid bija grūti pat pamesi
plūšanu vācletlbā. No tā sk^ddri Iz­riet,
ka bīskaps Valters Jāi^ Cimzi
par tādu nav turējis, un ka apziņā-^
jles, ka tas iet viņa nodomiem pre­tēju
ceļu. Bet tai pašā laikā, uz-skatidams
Cimzi par ideālu skolo­tāju
un audzinātāju, par godīgu un
jorkas ielā,'lr tās pilns. Modernās
mā, kurā izjuka un nomaldījās brī- Skl? s 3 a ' ^ S
vvSār s «veaJls-ft»s llaliilk^āo v,*ēar«p^tflioe nnfatrciinonnāālfliāSs ! kKO(S^niOOpIO^ll"ta« ņOVeisKklOai st3aIs" *n" «ā ves, ta^ d
dzīves pavedieni. KārHs Skalbe, latviešiem ir tik sijaisi^,^
grūtas un bīstamas bēgļa gaitas pār­laidis,
aizgāja aizsaulē tad, kad
briesmas bija pāri, un nākotne nāca
gan ar drošu un mierīgu dzīvi, bet
svešā •'.emē.
Ir kāda robeža, kāds sliegsnis dzī­vē
un dabā. pie kura nonākot pati
^s«.,.«^« r mV*»; oM^^^^ ..Knmmeg kaujat pulka rous als- oaioria ŪIJB gnīu pai pames
lēmums Cimzes ada bija s^lnāra ^^^ŗ^" "i^ ŗ^^iediis vērta skatii uz vlstu|u kaudzēm, kas vai
pazudināšana, an bīskaps Valters b a n . . . viņi loioja kes domi» un jatitti. mallcA cfilmali
bija tais pašos uzskatos, un tā viņi atfidlnot «VM 4*!?* « ^ o » - ? ^ " rsJCrJ^^. ^S^r^A^nā wi..«t«
ism imn n U n i r M i ic^Arsio «t»»" Pstlerfbi « vlett ikstt tMt nKofse* Drfz Latvlcšu māja Londonā kļUVt
šo lēmumu vienkārši ignorēja. ^^^^ ŗ»p a r mazu. Londonas centw nebija
Attieksmes abu vīru starpā zīmīgi ļ;?* " ļi^tdēji v^^^^ stājam nolūkam piemērota
raksturo bīskapa Valtera runa Jura fKtu^JJ^'lieli.Tr^^ iS^d!Sij^ vieta. U i ceļinieki īsti atspirdzini.
Nelkena bērēs, kurā viņš uzsver, ka voi un nopifroīajat biktii. itki eertdt»! tos, bija jārada kas dts. Pārcēlāmies
Neikens ir vienīgais izglītotais lat- S J . ' S K f ^ . S n u ^ . J ' - . ^ i / ^ ^ it «2 ^letu. un nu Londonas pama-vietis,
kas sapratis savas tautas, ««^^f'J^^^^^^
turpmāko vēsturisko gaitu, un ka \x gaule un gaiss, zaļumi un klusumi,
viņš visas savas izcilās gara dāva- ļ, vieu, kur leģionirt niettt iet ao' Ceļotājiem šeit labprāt patīk iegriaz-nas
ziedojis, aicinādami latviešu sa- fk^J^M uvu bi^^^^ h^^» ~ Jau turpat viens tūkstots tat- iS^ia^aiTO «^baudījuši malku
|oi telkumut leiuieitlm flņa attttdgājii ceļmalā.
virat n i bM pied«iwjBmoit A. DiMuM "« vlenmlr mums btjU ipēkt visiem
MM «uM tarfjiM pic 1.UBibu. TtiMi ti kalpot, U to batu vil^uiitt. te-
?u1l.!?!S..Jtl..""'?'^JltrJi.r..'*^'IzI!^iJ.2."ai5'^,ui&S rPt"t»u» »p"a»'n to vd«.uWdk« vdaalrrbiak . rborMt mku rw I-r
un Tomai apaksbiktit arptoi bflTpuiku | ļaudis, kas dos, neprasot, nkas man
par to būs?" Mēs nesaņemam atal­gojumu,
visus ienākumus atliekot at«
pakaļ .Saulstaru d a r b i , sedzot, plml-ram,
izdevumus tiem, kas pali toi
nespēj segt U l gan nauda Ir Jāatrod
mijas Izmaksāšanai un uzturUanai,
tas nav mūsu Ipalums; tas ir likumī­gi
reģistrēts un pieder palīdzības
darbam. Un mēs Jau ari citu zeltu
nemeklējam kā to. kas atrodami
cUvēku sirdis.
lospējamit ka Ue paskaidrojumi
Ienesīs lielāku skaidrību uzskatos
par Saulstariem; bet vliliellkā skaid­rība
plenākai to laužu sirdīm, kurui
rūgtināja nespēia viņu lūgumus
katrreiz izpildīt.
Londonā. Jūlijā.
izredzētā spožumu tiem, kuru mūžs,!cienīgu savu pretinieku, vujS to ne-tautai
piederējis, dzīvo pāri nāves ļ kad nav apkarojis, - kā viņa vēlā-sUegsnim.
Pagātnes uzskatu nesas- kie pēcnācēji, - maziskiem un ne-kaņas,
maldi, raksturu un politiskās godīgiem paņēmieniem,
pretešķības zaudē nozīmi tā ideāla j bīskapa Valtera seminārs līdz
priekšā, kam dzīve Pioderējusl — «jggg gs^dam nāca skolu padomnieka
tie visi ir latvieši, ktiŗu nave aplie- ^ uunaņa pārziņā, kas jau pašā
cinājies latviešu dzīvības sOcstums. ^ ^ ^ ^ j.^^ Omzem pie sirds, ka
Un ari viņi Vidzemes saimnieks m ^^^^^ aprikosl, bet gan kar-
* . ^^^^ ^^^^^ gadījumā āboli. Tātad
pnaerm ādcaītu dnz,ā k—am kieom g anta uCtismkzoelo tnāejikeamd
nav pieņēmis un pildījis. Latviešu
tiem r^eder 7ēi skaistāka dzīvība pārvācošanās jautājumā Dr. K. U l -
Ja nāve var būt tik s^^f^^^^M^^ m^is pretēji bīskapam Valteram
pilna ar nacloi^lu f^tj^u 7 ka^^^^^^ ^ ^av vēlama. tāUd
gan jābūt tai dzīvei, tautesd^^^^^ ^^^^^ ^ ^r.
L s^v pāri par pat noliedza sagatavot se-spiti
tam, ka tagad ļ crurpinSjums 6. ipp.)
ml Ik dienas mirst nacionālu navi. y
vfnu otfkatlt par itģloairlenk l a i bt|a
tiplgt plrbaa41iiiflu Uom vldcm. kuŗuf
kā neuitlcamut aUOUja iurf no frontM.
Tas bija neslņai un karttu eertbu taikt.
Liela sarfga ntlpruma vajadiiia, lai Uem
rizi^iklem un Kaiigtem neUromiem ttbrif-tu
eaurf. Latvieši nebija Tomas akeljas
leroitnīajl, un vtņi nvr vainojaoil vUii
Uelit delaiīis. Bet vai UUSII, ka nevar
visu kalnu apcSzt, nevar mlllnlt masi-kos
akttteņuf no e«|a veitt Tur liaufa tlt
negatīvie raksturi, ko A. Dziļums tik rtl*
Jeft t«loJts. Sklet, vtslieUUuOs piedansnMU
akmens tur ir vitn. Puszallls. Tfflu Pus-gaim
tur bija )otl daudi. tikai ka«rs savi
branii. Z l l , ja kidt saskaui tleU necatl-vajoi
aiot Udsibu ar sevU virtfi tur ne-vitns
nav saukts. Bet |a rakstnieki pa|^
ir notlKīunu ndagaltnleki, tad tfU bmik
loU paUetl. vai tamdU visu dailia var
nosaukt par destruktīvo? Ko uul tai saka
par Mi^rnlckti laiklemt Tur UCo Ir tik
neganti daud? negatīvu rakstnrnt
A. f eUmaaIs» LIbtki