Bavarijas Latviesu vestnesis, February 4, 1950

              Scstdi«i, 1950. g. 4- f^ruSif.
u jpieminot
paiUa 25 gadi, kopi
mirig Zeiboltu JHcabt/ mīlī­gais
reāllstlBkais 90. gadu stāstnieks^
mlugurakstnieks. Viņi bija skolo­tājs,
mOža pēdējo pomu gan nod:^-
vodams par saimnieku tēva mājās
Jaunbilfkāf Jēkaroa. Viņš davoja
manas džinļtfia pum kaimiņu pa-gastā^
bieži bija daudzināms mOsmā.
Jāf ari viņa tēvs, vecais Jēkars, bāls,
dzēlīgs amējējs i|n zobotājs, kam rel-
Z0III kŗpgO iznāca zobgalību krusto-i9sa
ar manu tēvu, tādu pašu smē­jēju,
tikai mērenfto. Ari Jēkabam
viņa stāstos, romānos un lugās daudz
zobgalību un īsta tautas humora,
daudz zlmlļgu tipu, gUta tautas va-
Jodā, kur laba tiesa Smiltenes i^ok-snes
provinciālismu, par kuriem rak-
Mlja Smiltenes filobģe A* Būce kādā
PUol biedr., rakstu krājumā. Dažus
jfunvārdus mēģināja darināt Zel-b(
to pats, piem., studentu dēvēja
pir augstskolnieku, frantu vai dvltu|
par vfzmani.
1895. gadā R. L. Mtŗa komisija
lugu k(mkursā godalgoja viņa pirmo
1 ^ naturālistisko tautas drāmu
Mājas naids. Lugai, kā sacensībai
iesniisdzot parasta, Jāieliek autora
virdi slēgtā aploksnē. Mans tēvs,
nez kur to dabajis zināt, stāstīja: kad
komisijas kungi taisIjuSi va]ā Mājas
naida aplokini^ papīru izvelkot, pa-priekS
nācis redzams vārds Jēkabs,
un visi vienā balsi iesaukusies: «Ap­silu
J^abs!*, Vai tiefiām viņš tādu
lugu spējia sdrakstlt? Tad redzējuši^
ka J^abs cits. Lugā duvos tipos
rldits, kas dažreiz slēpjas aiz hern«
hļltisķās Vidzemes saimnieka dzim­tai
ārējās dievbijības un svētulības.
Saimniece mājas valdniece, rada
M^eku laiku Oliņietei, viņas virs
pie sievas nāves ielaižas saldkāribā,
kalpu skuķes lamāts, kurai pidānui
bērns n6 viņa paša jaunāka dēla,
VļSčāku izlutināta palaidņa un nelie-ia.
Se visi dzīvi cilvēki, bet vecā­kais
Ideālais dēls gan vairāk rezonē
un Hruoā kā ho grāmatas". No pie-ciin
Žeibolta lu^m otra vērtīgākā
Tria so]i uz laimi (1809.), m autora
vērīgā acs saskatījusi, ka arī centīgā
kalpa puisi, kas uzstrādājas par
saimnieku, mīt rupjā ieguvēja^
egoisms un salta apr^ns, ka šāds
dlviki nes cijtiem postu un nelaimi.
Autora veiksmīgi tēļjptais Sirsins (tā.
jdWgl nosā^^ lugas varonis) no-
1#ittņes$tlve tips, bet 1937. gada
rudei^ Nac teātri dramaturgs Zoņ^^
berģif mēģināja lugu „labot'S pulēi^
damiĀi iztaisīt autora tik nepārpro-tai&
i veidoto Slrsinu' pozitīvu m
ifiiusmigi Sabojāja Zeibolta darbu^ t l -
jpat agrāk izkropļodams (gan ne tik
lielā mērā) Zeibolta stāstu Baroni
Bundulis ar savu „drāmatizēSanu".
Zeibolta stāstos, novelēs atspogu-ķjas
galveni kirtā< latviešu lauku
di^ve 80. gadu beigās, kad skolās
sākās jau pārkrievošana, 90. gados,
šl g. 8. pirmajoi gados, kad pagastu
aatrlcināja tāds notikums kā jauna
skolotāja vēlēšanas, kad krodzinie­kam
un pagasta ,arunas vīriem" tāds
svars vietējā dzīvē. Labprāt Zeir
bolts tēlo lauku jauno ]aužu dabiskās
attieksmes un konfliktus dzimumu
n^estlbā. Tai ziņā šis vidzemnieks
rada savam laika biedram kurzem­niekam
Janievskim, tikai tāds «.kai­luma
kults", kāds parādījās Janšev-ska
dļ^jā, prozista Zeibolta darbos
tCMoaērnav manāms. No Zeibolta mī­lestības
novelēm īpaši izceļas Šau­bīga
niedra (1899) un Godības Skud-rājos
(1900), kas meistarībā pielldzl-zt&
ndas Blaumaņa novelēm.
Zeibolts rakstījis trijus romānus,
ij^irinajā Liktenis (1897) autors no
latvju lauku dzīves aizgājis Baltijas
vādeSu tēlošanā, kurus labi pazīst
Centrā kāds vecas mācītāju dzimtas
pēctecis^ kam pēc ģimenes tradīcijas
Jātop ari par mācītāju, bet raksturs
šim amatam nepiemērots. Spilgti tē­lota
i,baltieSu" studentu trakulīgā
izds^ve. Pretstatā šim mācītājam
rādīts iatv. zemnieka dēls, kas, ne­varēdama
savienot teoloģijas studi­jas
ar savu pārliecību, pāriet uz fi­loloģiju.
Ierosmi Zeiboltam te va­rēja
dot mana dzimtā pagasta bagā­tā
K. māju saimnieka dēls, kas.
atsacījās turpināt sāktās teoloģijas
studijas un, tēva atstumts, nokļuva
ĪParla^ izmācījās par agronomu. Tā­pat
romānā Rīta salna (1899) tēlotais
Mikus, kas top apriņķa priekšnieka
paHgs, dažā ziņā atgādina Vensku
ļSdvartu, Ed. Skujenieku)- Ar! Zie-meļu
Mikus ir dzejnieks, kam dze­joļu
krājumi, ari \M mirst pašnā­vībā
» Protams, Vehsku Edv. nav
tieši tēlots Z. romānā, bet ierosmi
viņš autoram varēja būt devis. La­bākais
Zeibolta romāns ūdens bur­buļi
(1900) tēlo Vidzemes mazpilsētu,
un šai Skabrunei par prototiī)u no-derēJuM
autoram tik labi pazīstamā
Valmiera — apm, 80. gadu beigās.
Caitrā lieliski zīmētais namsaim-n
i ^ Meimurs, saldkārs vecis, kas
beidsot iegūst gan savu ideālu —
daiļo jauno cepumied. kuras tēvu
lAdrek apzagdams, ticis pie savas
bigā«bas, Betiarl ideālais tautsko-
, ipijs ar ^Okslkieka dvēseU un vājo
Takaturu ir dzīvs tēls.
piedalījis 1905. g. revolūdjfi, Zd-bolts
kādu laiku uzturējās Srpus
^mliāi. Pie ilgSktt Idiiiatoaa parā-
(HJās (Ihtotenes Vēstnesi ue.) daži
viņa stāsti. Caurie ziedi (1913). acīm
redzot, hidušies Gogoļa Mirušo dvē­seļu
ietdanē. Kā CiŽikovs «dvēseles"
pirkdams, apbraukā dažādus muiž-niekuj?,
katra dīvainībām un īpatnl-bto
elastīgi piemērodamies, tā
skolotājs Sv^tis, savai ievēlēšanai
pagasta runas viru balsis mango­dams,
i^taigā visus šos vīrus, tāpat
katram izdabādams, sevi no dažā­dām
pusēm izdevīgi rādīdams. Go-goļam
apbrīnojami krievu tipi, Zei­boltam
īstā komikā tverti latviešu
cilvēki. Stāsts Bar<m8 Buncbilis
(1916) tēlo d^enerētu Baltijas baro­nu
plānprātiņu, kam par proīotipu
bijis kāds barons autora kaimiņu
pagastā. 1911. gadā Smiltenē Zušma-ņa
grāmatiilcā redzēju Zeibolta ma­nuskriptu
— domātu nākamam ga­dam
Zobgaļa kalendāram. So kalen­dāru
pirmajā gadā bija sarakstijis
Zeibolts vļens pats, bet Zušmanis
bija bailīgs provinces grāmatnieciņš,
negribēja riskēt un neizdeva arī to
pašu. Pēc pirmā pasaules kara Zei­bolts
rakstniecībā vairs neatgriezās,
kaut daži agrākie stāsti un romāni
iznāca grāmatās Valtera 2t Rapas
apgādā.
Zeibolhi Jēkabs bija pirmais lat­viešu
rakstnieks, kuru izdevās per­sonīgi
redzēt Tas bija 1903. gada
vasarā, es biju puika, kam dzīvoja­ma
vienpadsmitā vasara. Netālos
kaimiņos kristības, kristīja saimnie­ka
jaunāko meitu, es braucu vecā­kiem
līdz. Saimnieka dzimta diev­bijīga,
kristit atbraucis Trikātas mā­cītājs
Silings, „prāvesta tēvs", par
kuru tauta stāstija dažu anekdotu.
lānls Šiliņi
ANRĪ MATĪSS
Bija tas gods iedēt pie viena galda
ar prāvestu un Zeiboltu Jēkabu.
Tāds bija daudzinātais Zeibolts —
padrukns cienīgs kungs p e l ^ uz­valkā,
pakuplu ūsu. Viņš iepazinās
ar manu māti: „Zeibolts," — ,JĒr-man".
Es bijīgi skatījos šai īsajā
ceremonijā. Mājas jaunkundzei,
saimnieka māsai, rakstnieku apkal­pojot,
nokrita tējkaŗotite. ,JPiedo-dlet,"
viņa notvīkuši izdvesa, gribēja
meklēt dtiL „Nekas, tS pati laba
karotīte," 'Zeibolts teica. Tad viņš
runājās ar prāvesta tēvu par pašlaik
Vatikānā no^kušām pāvesta vēlēša­nām.
Vēl ausīs kā ieskanētos Zei­bolta
lēnā runāšana: „£s domāju,
tas kardlnāUs RampoUa tomēr nerī­kojas
gluži korrekti — Vēlāk,
kad biju jauneklis, tās pāris reizes,
kad izdevās īsi panmāties ar Zeibol-tu,
tādas nenozl^gas. Nu jā, es to­reiz
biju nepazīstams iesācējs, kāda
interese viņam par mani varēja
b ū t . . .
Zeiboltu Jēkabam bija dziļi cienī­tāji
ne vien vecāko rakstnieku vidū
(LIgotņu Jēkabs, Vizulis, arī Artūrs
Bērziņš), viņu diezgan augsti vērtēja
arī daži tās paaudzes rakstnieki, kas
valsts pirmajos gados vēl jauni: Jānis
Grīns, Veselis, literātiirvēstumieks
Croba. Aleksandrs Grīns, kāda cita
autora grāmatu recenzēdams, piemi­nēja
Zeiboltu, nosaukdams viņu par
mūsu lauku dzīves Mopasānu. Zei­boltu
Jpkaba brālis arī bija skolotājs.
Viņa māsa — Emīra Rozīte — publi­cējusi
stāstu Bez temperamenta
(1938), kam sava literāra vērtība.
Bet viņas dēls Oļģerts Rozītis ir pub­licists,
žurnālists un sabiedrisks dar­binieks
Londonas latviešu tirimdā.
An^u romānu nlkstni^s, ese-jists
un kritiķis E. M. Forsters —
tagad jau 70 gādnieks, savā pēc
1927. g. Keiņbridžas priekšlasīju­miem
sakopotajā grāmatā „As-pects
of ttie Novel", kas radusi
nozīmīgu ietekmi angļu literatū­rā,
piedzīvojusi jau 8. izdevumu,
un tikko parādījusies arī vācu
valodā („Ansicbten des Romans'O»
— Tunā par angļu romānu, un
dafa to pavisam nepretenciozi, kā
tērzēdams, tālu no parastā aka-dēmisma
un ar vieglu pašironiju
— skarot problēmas, kas ne ma­zāk
aktuālas ir ari mūsu litera­tūrā
un var interesētsne vi«i
rakstnieku, bet katru saprātīgu
lasītāju. Seit daži zīmīgi minētās
grāmatas fragmenti. A. M.
„Mana apcere pieskarsies zināmam
angļu literatūras paveidam un tā
mainīgajiem aspektiem, kādi pie
mums veidojušies. Bet vai attistibu,
kāda parallēli risinājusies kontinen­tā,
mēs varētu ignorēt? Ne gluži.
Mums jāatzīstas kādā faktā, kas nav
ne sevišķi iepriecinošs, ne ari tieši
patriotisks. Neviens angļu romānu
rakstnieks nesniedzas līdz Tolsto­jam;
neviens nav devis tik aptve­rošu
ainu par cilvēcīgo dzīvi, vien­alga,
vienkāršo vai heroisko — kā
viņš. Neviens anMu romānists nav
ieskatījies tik dziļi cilvēka dvēselē
kā Dostojevskis. Un vispār neviens
rakstnieks nav mūsu apziņas anali­zē
tik tālu aizgājis kā Marsels.
Prusts. Sādu galotņu priekšā mums
jāapklust Protams, angļu dzejai nav
ko kautrēties ne no viena salīdzina-
ASTONDESMITGADNIEKS
Krasu līksmes un dzīves prieka paudējs
Vecajam gadam aizejot, franču
lielmeistaram Anrī Matisam (Henri
Matisse) ^palika astoņdesmit gadu.
Tiesa: ir grūti un nedix>ši likt sva­ru
kausos tagadnes noāk^u; varbūt
tomēr starp pašlaik dzīvajiem glez-,
notājiem Matīss ir lielākais, vismaz
pašu izcilāko priekšpulkā. Līdzās
nesen vēl mlrušajarti Bonnāram
(Bonnard) viņš ir franču gara un'
Francijas ģēnija tīrākais paudējs.
Bonnāra māksla it liriski intima,
turpretim Matiņa glezniecībā valdzi­na
klasīĶa/skaidrība. Ir afmigi, ka
kopš 1917. g. Matīss par savu pastā­vīgo
dzīves vl^tu iir Izraudzījis
Francijas dienvidus Nicu.
«Gaisma dara visu tīru" — kād­reiz
teicis meistars. Matiss kaisli
mīl ssiuili un krāsu. Viņš ir saulai­nās
krāaainibas un dzīves prieka
slavinātāja. Matiss izraisa un kā­pina
krām pirmatnējo spēku tā
spožumā un mirdzumā. Tālab viņa
audekli relķlna, kā reibina eksotiski
ziedi, ^vienalga, vai šis burvis glez­notu
kluso dabu vai ainavu, vai —
vismīļāk — cilvēku stāvus ģīmet­nēs
un aktos. Redzamo pasauli
pārtransponēdāms savās glezhie-ciskās
zīmēs, viņš pārvērš dzīves ai­nas
pasakainā valstībā. Taču šai
modemā cilvēka gribētā teiksņiainā
primitivitātē, ilgojoties pēc kā sā­kotnēja,
liecoties pēc kādas absolū­tas,
tīri mākslinieciskas ijras* — val­da
sava i^kumība. Matisfs ir īsts
francūzis, kam rūp loģika un skaid­rība
krāsu auduma jutekliskā dzl-vumā
un skanīgumā. Sīs gleznas
loģikas labad, vadoties no līdzsvara
un ritma izjūtas, viņš atmet visu
Ueko un nesvarīgo, paturēdams
gleznieciski sajēgto lietu esenci,
mākslinieciski būtisko. Tā. Matiss
milzīgā darbā izveidojis savu stilu,
savas personīgās formulas; viņa ska­tījumā
un veidojumā valdzina svai­gums,
sakļauts ar kristallisku dzid­rumu.
Viņš pats saka: Mana vienīgā
metode ir darbs un novērojums. Es
strādāju aizvien — dOTbdienās un
svētdienās. Ziemsvētkos un Jaun­gadā.
/'
Matisa skaidrais klasiskais Stils
ietekmējis gan laika biedrus, gan
jaunākās paaudzes Eiropā un ārpus
tās. Un taču tam ir kas neatkārto­jams
un neatdarināms, proti, meis­tara
radošais meklētāja gars. Tālab
sekotāji paliek pie ārišķībām —
šķietami vienkāršās līniju un krāsu
laukumu sadarbības plaknes divi iz--
mēros. Tā ir Matisa uzburtā pasa­kainā
skaistuma atblāzma un at-šķīdināta
variācija.
Dzimis 1869. g. 31. decembrī IYan-cljas
ziemeļos, Matiss sākumā studē
tieslietas, jo tā grib viņa tēvs. Klu­sībā
jaunietis glezno. Beidzot izdo­das
tēva pretestību pārvarēt; Matiss
apmeklē Juliāna akadēmiju, pēc
tam mācas pie Moro oficiālajā Aka­dēmijā
Parīzē. Viņš gūst izcilus pa­nākumus
aktu zīmēšanā. Kopš 90.
gada vidus piedalās pazīstamajās
Soclētē Nationale izstādēs Parīzē.
Si laika darbi gleznoti pelēcīgi klu­sinātos
toņos impresionistiskā uz­tverē.
Taču pagājušā gadsimta man-tpjiups
!!^ ^dēmisms im naturā­lisms
Matisu neapmierina. Van
Goga vulkāniskā glezniecība, Goge-na
eksotika un t. s. jaunimpresio-nlstu
meklējulni viņu jūtami iero­sina
ceļā uz modernu skatījumuf
ceļā uz sevi paSu. Tam pievienojas
klāt austrumu — it īpaši japāņu —
glezniecības iespaidi. Jaunās atzi­ņas,
savu māksliniecisko patiesību
viņš atrod gleznas dekoratīvā ritmā,
tīro kāpināto krāsu laukumos, ko
Ietver Hnlju vītnes, un audekla
plaknes kolodstlskā līdzsvarojumā.
Kopš 1901. gada Matiņa darbi pa­rādās
Neatkarīgo izstādēs. Viņu
valdzina liela stila kompozīcijas,
kur krāsas un formas Izlīdzināti sa­darbojas
paklājveidīgā gleznā. 1903.
g. Matiss izstāda savu „Dzīves prie­ku"
— llfelu figūrālu kompozīciju;
dažus gadus vēlāk tai seko „Dzīves
laime" — kaili ķermeņi ainavas fo­nā.
Ap Matisu grupējas viņa dpmu^
biedri (Derens, Friezs, Viamēnks,
Marķē. Difi u. c). Viņus nosauc par
Mežoņiem (Ies Fauves) im ar šo pa­lamu
jauno mākslinieku kopa top
plaši pazīstama Matīss tālākā at­tīstībā
šo „fovlzma" Ievirzi konsek­venti
attista tālāk. Izvairīdamies no
ekstrēmiem virzieniem, kas nonāca
pie abstiraktās un bezpriekšmetu
mākslas.
Atceros vēl tagad to lielo sajūsmu,
kāda mūs, toreizējos jauniešus,
pāfi^ēma, kad Maskavā, Sčukina pri-vātgalerljā
^irmo reizi sastapāmies
ar Matisa Dejotājiem, Kluso dabu
ar akvāriju, Kļapuciņu kresi uc-
Tā bija jauna un drosmīga valoda,
kas revdūdonāri Iznīcinot perspek­tīvo
telpu un ķermeņu vieliskumu,
pasauli pārvērš .līniju un līksmo
krāsaino laukumu arabeskās. Vai
Matiss glezno sievietes galvu, vai
ornamentus uz sienas tapetes, vai
gleznu pie sienas blakus cilvēkam
— viss Iekļauts tai. pašā laukumu
audumā, im nevienam gleznas ele­mentam
nav vairāk kāda īstenības
rakstura kā citiem. Viss ir izvēr­ties
pasakainā glezniedskā oma-mentikā,
krāsu balsu vedumā, ar
harmonisku pretstatu izlīdzinājumu,
īsteni sakot — viss te ir vienādi ro­taļīgs,
nereāls, gleznotāja prāita kon­trolēts
sapnis. Māksllni^ aizvien
It saskarē ar īstenību, lai pārvarētu
savā „gleznleclskā algebrā", savās
^mēs lietu pretestību^ Tā top šie
sieviešu portreti, jaunavas raibos
tērpos, kallakti, odaliskas, ainavas,
brīnišķīgie iekštelpu skati!, — gaišā,
Izlīdzinātā m reizā krāsu reibunva
pilnā Matisa pasaule. Sa^ucot ar
skanīgiem krāsu akordiem ad, Mati­sa
glezniecība mūs reizē nomierina
un ieiacsmo. Tā ir dzīves līdzība,
kas skan kā tīrā krāsu m līniju
mūzika, atņemot lietām dzīves
^augu smagumu,'realitātes skarbos
spaidus. Mēs brīvi uzelpojam šai
atmosfairā, mēs aizmirstanies ap­laimoti.
Un viss, kās ārēji liekas
būt viegli improvizēts, ir rūpīgi pār­domāts.
Matiss ar prbfesorisku mieru, ace­nēm
apblruņots, sēž pie molberta kā
vildnādamies, kā mēģinādams, un
reizē droši ar otu triepdams lauku­mu
pēc laukuma, vilkdams līniju pēc
līnijas, līdz atiradis vajadzīgo vien­kāršo
un iespaidīgo formulu. To
pašu motīvu viņš neapnicis atkārto,
lai nonāktu pie kā definītīva. Iespai­du
mainīgā ņirbumā franču .liel­meistars
meklē ko pēdējo, absolūto,
kādu lielu un vienkāršu patiesību
skaidrā glezniedskā Izteiksmē.
Lai šīs īsās rindas alznestii sirma­jam
franču gleznotājam mazu svel-denu
dziļā pateicībā par lieliskajiem
brīžiem, kas pavadīti, skatot viņa
audeklus.
ANNIJAI VilOLAI 60 GADU
Annijai Vītolai — prof. Jāzepa
Vītola mūža līdzgaitiiiecel 3. febru­āra
pienākusi 60- dzimumdiena-
Dzimusi Palsmanē tirgotāju ģime­nē,
viņa nokļūst Pēterpils konser­vatorijā,
kur studē klavierspēli pie
prof- A. Lembas, dziedāšanu pie fon
Hākes, bet teoriju pie prof. J. Vī­tola-
Vēlāk Annija Vītola muzikālo
izglītību turpina Maskavas konser­vatorijā,
bet Latvijas konservato­riju
beidz kā eksteme pie orof. N-Dauges-
Dziedātājas gaitas ļAnnija
Vītola sākusi Rīgas Latvieši bied­rības
korī, ko diriģēja prot Jozuus-
Pēterpils laikā viņa ir prof. Vītola
kora dalībniece. Nodibinoties Latv.
Nadonālai Operai, Annija Vītola ir
tās koriste un ari soliste- 1921. gadā^
salaulājusies ar prof- Vītolu, viņa
līdz pat tā nāvei, tātad veselus 27
gadus, ar apbrīnojamu uztldbu un
gādību rūp^j\isles par profesoru vi­sās
viņa gaitās, darbos un pienāku­mos-
Jo sevišķi šai sakarā piemi­nams
trimdas laiks, kad bieži vien
Annijai Vītolai vajadzēja uzņemties
ndedomājas pūles, lai kaut cik at­vieglinātu
lielajā vecumā sagurušā
Jāzepa Vītola mūža vakaru.
Latvijā Annija Vītola bija para­dusi
ik gadus rīkot savu koncertu,
kas katrreiz imponēja ar gaumīgi
izvēlētu programmu un dziedājuma
muzikalitāti. Arī Latvijas radiofo­na
klausītāji bieži vien klausījās
Annijas Vītolas balsī. īpaši viņa
jācildina kā Jāzepa Vītola dziesmu
interpretē. Atsacīdamās no jebkā­das
tieksmes pēc lētiem efektiem,
viņa allaž parādījusi šo dziesmu ne­viltoto
- daiļumu, pie tam droši uz­ņemdamās
dziedāt jo sevišķi tās,
kam dti dziedātāji pagājuši garām.
Ari tagad Annijas Vītolas balss
skan dzidri, viņa vairākkārt kon­certējusi
gan Lībekas, gan citu no­metņu
latviešiem- Bez kurnēšanas
pārciezdama visus trimdas dzīves
grūtumus, Annija Vītola tagad node­vusies
mirušā profesora atstāto ma­teriālu
un archīvāliju kārtošanai un,
cik vien to līdzekļi atļauj, rosīgi
seko latviešu im vācu mākslas dzī­vei
»
juma, jo tā iztdcas kā kvaUfetē, tā
kvantitātē. Bet angļu romāns nav
šādos augstumos; pašu labāko, kas
līdz šim tids uzrakstits, mēs tur ne-atiradīsim.
To noliegt būtu provin-dāla
stūrgalvība.
Rakstniekam lauku šaurība un
pieķeršanās tai vēl nav nekas, taisni
otrādi — te var būt viņa nozīmīgā­kais
spēka avots. Tikai aiz muļķīgas'
uzpūtības "varētu pukoties, ka Defoe
ir pilsētnieclsks vai Tomass Hārdijs
laudaiecisks. Turpretim kritiķim
provinciālisms jau ir nopietna vaina.
Vienpusību, kas bieži ir radošā māk­slinieka
privilēģija, viņš sev nedrīkst
atļaut, jeb — viņam trūkst jebkādu
savas profesijas priekšnosacījumu.
Tā ir viņa nesta nelaime, Ka pārāk
daudz mērenu ģimenes namiņu an.
gļu romānā ir izskaidroti tāpat, kS
nozīmīgas architektiiras. Uz labu
laimi paņemsim četiras: Cranford,
The Heart of Midlotiiian, Jane Eyre,
Richard Feverel. Uz dažādu perso­nālu
un reģionālu punktu pamata
mēs turamies pie šīm četirām grā­matām.
Bet visas četi-as ir vienkār*
šas ģimeņu mājiņas, ne varenas cdt-nes,
un īpaši viņu niecīgums mums
atklājas, ja uz brīdi iedomājamies
tās pārceltas varenajā arkādē «Karš
un miers" vai „Brāļu Karamāzovu^
milzu velvēs.
īsta zinātiie pieder pie visaugstāk
kā, ko mūsu dlvēdgā rase sp§j alz-^
sniegt Nav Uelāka tiriumfa kā izvē^
Ieties derīgu priekšmetu un pārval*
dīt visus viņa un tam radniecīgo
speciāUtāšu izšķirošos faktus. Tad
var rīkoties suverēni. Ja izvēlētā
specialitāte ir romāns, Ja vēlas, —
var docēt par tā chronoloģisko at^
tīstību, ja ir lasīti visi svarīgie pē­dējo
Cetini gadu simtu romāni un ari
daudzi nesvarīgi turklāt, \m Ja ir
labi pazīstamas visas nozīniīgās pa«
radības, kas angļu romānu iespaldo«*
jušas. īsti jdnātiileki ir retums. Lle-
1 ^ tiesa no mums ir pseudomācl*
tie, un mans uzdevums nu ir uzma­nīgi
un ar simpātijām aplūkot mūsu
īpašības tuvāk, — jo mēs esam va^
rens slānis, vadītājs valstī un baznī­cā,
mēs pārskatām audzināšanas lie­tas
visā britu impērijā, mēs dodam
presei cik nu tā to ņem pretī, serio-zo
promihend, mēs esam Iemīļota
atrakcija vakaru sabiedrībās.
Pseudozlnātne labākā gadījumā ir
mesli, ko zinātnei maksājis lajs. ^
Daudz ļaunuma viņš var nodarīt zi­nātniskajā
kritikā, rīkodamies pēc
zinātniskās metodes, nebūdams tai
sagatavots. Viņš iedala grāmatas
slstēn^s, pirms viņš tās ir sapratis
vai lasījis. Tas ir viņa pirmais no­ziegums
chronoloģlskā kārtībā! Grā­matas,
kas rakst pirms 1847. g., grā­matas,
kas rakstītas pēc tam, grā­matas
— pirms vai pēc 1848. g. rak­stītās.
Romāns ķēniņienes Annas lai­kā,
romāna priekSpakāpe, plrmro-māns,
nākotnes romāns; Tematiskā
kārtība — vēl ti'akāk! Krogus lite­ratūra,
sieviešu kustības literātiira,
vientuļo salu literatūra no „Robin-son
Cruso" līdz „The Blue Lagoon",
blēžu romānu literatūra, tukšākā no
visām, kaut arī laupītāju romāni "to
neko daudz nepārsniedz, netiklās
grāmatas — ļoti augošs, kaut arī
bīstams pētniecības zars, īpaši pseu-dozinātiliekam
gadu briedumā; in^
dustrijas romāni, lidotāju^ romān!^ ^
romāni par varžaou kopšanu, meteo- '
roloģisko im astrononUsko laiku.
Tā bija rokas grāmata ar titulu
„Materials and Methods of Fiction".
Autors lai paliek neminēts. Viņš blj
pseudozinātnleks un proti — labs*
Viņš iedalīja romānus pēc astrono­miskā
laika, garuma, vietas, dzimu­ma,
pasaules uzskata —līdz neblj tā­lāk
vairs ko dalīt. Taču rezervē vēl
bij palids meteoroloģl^cais laik9,
un kad viņš to Izcēla laukfi, akat^^
tur bija vēl deviņi apakšnodalljumt
Katram tika dots viens piemēn^ Jo
lai nu kāds viņš bija — tikai ne pa«
vlršs. Laiks vispirms var būt „deko-rātīvs",
tad «praktiski noderigg^,
«ilustratīvs", «dievišķās paredzēša^
nas zīme", „emodonāli kontrastē­jošs",
„darbību nosakošs" kā zinā­majā
Klpllnga stāstā, kur kāds vin
negaisa dēļ ar savu laidības piedā­vājumu
nonāk pie neīstās, «galve­nais
Iespaidotajā", «vēstures varo­nis"
kā Vezuvs Pompeju pēdējās
dienās un, beidzot, devītais būtii «ne­esošs"
kā kādā bērnu stāstā. Tieši
tā vēl trūka, šī punkta par ,,neesmi^
jo taisni tas visu padara briesmīgi
zinātnisku un i)amatīgtL Tomēr pati
viņš vēl nebija pilnīgi apmierināti,
iedalījuma bdgās pie^mēdams: jā,
te nāk vēl viens klāt — talants.
Zināšanas par laika deviņiem vd-dlem
romāna rakstniekam vēl neko
nelīdzot, ja viņam neesot talanta.
So pārdomu uzmundrināts, v i ^ ro­mānus
ledalīja^pēc to toņkārtām. Ir
tikai divi toņkārtas — personīgā un
ncpersonīgā. Katru no tām ar pie­mēriem
parādījis, viņš atkal kļuva
dziļi domīgs im vēl reiz piemetināja:
,Jā, bet ir vajadzīgs ari talants; d-tādi
neviena no šīm toņkārtām ne­darbosies,"
Sl atsaidcSanās uz talantu nu atkal
ir ; raksturiga pseudozinātniekam.
(Turpinājums 7. Ipp.)
j j e s t^
Ļ
:mumā k a f a ^ Ž ^ ^
^ M i n s k ā . ^ . . ?&
stāsta: ;Mind£U
ņiem gūstelB^ P^iTmaeles pret
ŗavin labprai ^ rietumu
iS a«riezušles no garmz^
wm pastāvēja vairākas M
noK Katru d i ^
fitotos vagonos jauni nelaii^gieMa^
S X l kanspoftēja projaitt
Vairild^ man nācās ar savu gs^
«Inu lebraidst šinīs nometneft k^,
ŗfis bija ari latvieši 1948. g . . a u ^
caur Minsku brauca vl^?.
dienā 8 eSalonl ar deportējamiem
latviešiem. Ari šogad redz^ ^
rumu virzienā īdodamies^ vairākus
deportējamo latviešu vild^u^
Kā šoferis itradu nodarbošanofi
savā roedšHtfita Te beigās no Me-vlem
im&djasdea zagt visu, "kas
piesiek jo nometnē v^dij
bĶdi • * • ' -
krievu
nar piesiets, jo nometnē valdīja
bĶdi Bads fcija arf Irpusē. pdā
rojti, l#|i;vleiu^^
Sdot V>8 n\<^vP^^|s» vak^r^.
Ari ko^oios gaJa, pavisam' ķ^M
Ua stšdu stenēs, nobeigušos zir­gus.
Mindkas vin Gomeļas apkārtne
remnleld ^atcerējās ^ vācu okupāciju
kā labus laikus. Tagad esot dau&'
sliktāk /
Kad Sfikfis gūstefa^u atva^našana,
pieteicos arī es un esmu bezgala
lalnfts par nokļūšanu bri^ā. Dzī­voju
vScu bēgļu nometnē, un vā^
Mmakfifi man i4,pM nedēlā uz­turam
un dtam^ vajadzībām. Daud^
tes nav, bet iztikt varu. Ļoti gribi
tu atraBt dŖTbu parioferl.**
Tikjfilu vina stāsts. Kopīgās ka^
^ laitas bļļu vb;ia priekšnieks.
8ia^uz pataifoata divriteņa - '^^a
ved Hdzļ latviešu nometa^; ^ n J
T^^vT^ ^ a i c ā atvado.
I & f c ? atgriezušos gu.
dalijīTSm^^^^ laikā pie.:
^ nTvin« «^^^ 2;km attāh,
Wems, nezinot