Bavarijas Latviesu vestnesis, May 6, 1950

              m $
izrādes
neperināti ar
ļ^m, jo Jaltas
teātiņoja BBG
I; Mvalgtīm ir
* J pienākums
Sf^ Drizl pēc
^olalčika par.
bolu tautai^
fcotļkunideiri ab-un
ma.
^5r*tt"*w«aja8.
.MakoVa$iļ)^
"iezenirajo.
vienībai
^1» dtur
AK, NSZ
^aŗodowa
Vbķiolli
9fi citu.
0 ne«
- pulk-yi^
at-iŗ^
Bdiijas
*ķa
ar ml-
. «^^^^ pa*
i i ^ i ^ l a^
•im
iJarādCm
HohenialcS.
braukušas
inu inaSlnaš,
' "-mji, UB
• — tm ar!
«.miarmleSi. Pa-
^Jaukumā ilgusi
^ notika gan
" • . ( ' ' . ' i
līmi pūlēji»
__ludinlto am-
BŽio ziņoja, ka
"^"dt 86*000 pār­ietais.
NelI^
|jd2' slavenā
iaaidlepa Hu-no.
me*
i parti-gaidīto
jitka Hiara-
Isitejkā.pij
ipŽS vairs
e
anām sā-ļzdevas
„jm. Mao
uzzināju, ka
•atlaists un
.ii^ta. P5C
| r i apriņķa
J ju vienīgais
fdzēja.
im Polijā lat-
./dau<lz. Pirmos
austrumiem
"jibēģu sarkan-āk,'
pateicoties
priekšniekam,
Vāciju. Vēlāk
Cechoslovaki-
*^'-ātu tikt uz
j;\kam P^e
robežas dzl-
_ i apņfetnās
tsarlka zemē»
l a š i em pienā-
Lgas: «Neuztlca-lamies
krifu
uz Krieviju."
tas nebija ^ '
/ētkos aizveda
tšās man zl^f;
Nu tai apvidū
pilsētas pte-glābtos.
Viņas
vieglu dovl.
ģlinenes. Atņd-liepājas
draSu
..-kas nemīlēja
kiz Vāciju, tat-ijls
1939. g. ^>
iesēdies par
a;«lJti darbos
p6Hdsi 8aiir«ie7za,s ,
ladzēja māju «;
•fcā lielu netaisni-iiteicās,
kaji«-
m atkal bfltoļ
[dēls auga' teva
rādija' savu w
Tagad tur sai*'
|lr poļu māja. ti-i
bila pastāstīs
ļ Ilgāku laiku ne-
I P O Ļ U S L Ē P B N S
IJA
^tdttm, 1980. g. e. maljfl
1.ATVIJA
PA JAUNĪBAS TEKAM
Jaunatnei, vajūdzigs
savs žurnāls
Pagājušā gadā, ' kādā aai^ksmē
esot kopā ar jau vārdu ieguvušu
rakstnieku im žurnālistu, viņš man
teica apmēram šādus vārdus: ,JKā
jūs domājat panākt savu rakstiņu
iespiešanu, ja jau mēs, vecie no an­gļu
> joslas, to Mkai ar grūtībām va­ram?
Tas i r gandrīz neiespējami.**
.Esmu nosūtījis laikrakstu redak-djām
trīs gadu ladkā astoņus dar­bus;
atbildi ar paskaidrojumiem es-ļcw
paņēmis divas reizes, pārējie ir
atraduši vietu redakciju papīru gro­zos.
Neatzīstu, ka vajadzētu ievie­tot
rakstusa, kas rakstīti Vilibalda
Drofimdņa vai romantiskā sentimen­tālisma
garā, bet domāju, ka tādu- ir
Idtl maz, — to rāda gan Oldenbur-ga
«, gan citu ģimnāziju audzēkņu
izdotie un izveidotie žumāM.
Te nu gribētos teikt: ir — vai, kur
daud^r jauno, kam gribētos kliegt;
un ķ f klieirt ~ lai debesis uii elle
dzird,^lai pasaule atmostas no miega
un cel jaiinu teiku. Esmu vērojis
trīs nometnes un zinu, ka uz katra
simta trimiias latviešu tur ir viens
Jaunais, ksis gribētu ielauzties re­dakciju
telpā un runāt uz visu pa­sauli
ar savu Jauno ideālisma i^no
edŗdi.
Protams, būtu varbūt, nepareizi,
Ja kāds laikraksts vai žtimāls
iespiestu vēl nenobrieduša Jauniesā-cēja
darbus, bet nevar prasīt, lai
viņu darbi kvalitātē stāvētu blakus
mūsu pazīstamo rakstnieku dar­biem:
Dievs tikai talantus pēc savas
gribas dod,
Bet māksla pantus vīt mums pašiem
jāatrod. (E. Virza)
Bez tam — kur gan lai griežas
topoāe rakstnieki pēc padoma? Lat­vijā
varēja uzmeklēt kādu no veca­jiem,
kas laipni sniedza to (ari tur
toiroēr bija lielas grūtības), bet kā
trimdā? Vēl lielākas ^būs grūtības
Izklīstot aizjūras zemēs. Kādi celi
tad īsti būtu ejanil? — Ir vajadzīgs
žurnāls jaunajiem. Te man Jāpie­bilst,
kādēļ ģinmadju audfeēkņu
p žurnāli ilgi nepastāvēja. Droši vien
katrs zkkā^f.kādas bija^grūtlbas
piru sagādē un dtos tM techniskos
jafutājumos. Jauniešiem vieniem
nebija pa spSkam šis grūtības veikt,
kaut ari viscaur tika rādīta laba
griba un pieliktas lielas pūles. Kā­pēc
tik Ttm atsaucības Jaunatnes
nodaļai no pašu Jauniešu puses?
Parastt^^ bērnību un Jaunību sāk ap­cerēt
mūža otrā pusē. Jaunieši me­klē
nākotni un risina nākotnes prob­lēmas,
viņi i r cīnītāji, un mēs neva­ram
prasrt, lai viņi apcerētu «aulai-no
bērnību vai skolas gadus. Kāpēc
nesens to neprasīja no Aspazijas,
bet priecājās par viņu kā cīnītāju?
Bez tam Jaunatnes skaistākās dienas
ir Izpostījis ksŗS ar tam līdzi nāko­šajiem
notikumiem. JaimieSi grib
m^lēt atrisinājumu pasaules tum-ļSaJa!
n^lai, viņi grib atraisīt Gor-dijA
inezglu, bet Jaunības sapņiem
nav laika. Te vainīgs nav roman­tikas
trūkums, bet problēmu pārpil­nība.
Selt es vēlreiz uzdrošinos uz­svērt
žurnāla vajadzību, taču ne to
uzvelt Jaunie pleciem vien, bet
m nākt kā %T materiālo, tā garīgo
atbalstu. Ttor varētu būt Jauno
darbi, kā arī veco pamācošie raksti:
rakstniecības teorija, darbu iztirzā­jumi
utt. Ne visus iesūtītos darbus
vairēs žurnālā uzņemt, bet tur derē­tu
tad vēstulnieks īsumā doti pa­domi,
kritika un pamudinājumi. Ar
materiālo atbalstu varētu nākt LCK
$pgSds kā arī dtas izdevniecības.
Jo jāapzinās, ka tikai tad varēsim
pastāvēt kā tauta. Ja būs stipra mū­su-
garīgā kultūra, un pirmkārt rak­stītais
latviskais vārds, rezervējot
tam arī jaunus spēkus, jo kas to zi­na,
cik ilga būs mūsu trimda.
Vēl kāda Meta. Vai preses darbi­nieku
un rakstnieku biedrības ne­varētu
pie sevis dibināt Jaunbiedru
grupu no jaunaiiem, jo tiem nav
iesjžjams uzrādīt vienu iespiestu
gi^matu, vai gadu strādāt par pro-.
fesionāliem žurnālistiem, kādas ir
prasības, lai būtu biedrības biedrs.
Beidzo* —• būs ^nepareiza robeža
21 gads, Jo līdz šim vecumam Jesā-cējs
vēl meklē pareizos ceļus, tad
lidz apmēram 30 gadiem viņš veido •
savu stilu iegūstot briedumu. V.Ji
šo vidējo grupu atstāt ārpusē?
Ceru, ka mani ierosinājumi radis
atsaucību.
Ārijs Vedējs
iiiiiiiiiiiiiiiHiiiiniiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiim
10 LAPPUSES IK NEDĒĻAS
TIKAI JAUr • -^.I!
Lasi Klabatas, laikrakstu lat­viešu
vientuļajiem skautiem.
Laikraksts maksā DM 0,20
vai 1 starp, pasta kuponu. Pa-sūtināt
Esslingen/N (14a), Zoll-bergstr.
1-50.
KADA_ NĀKOTNE GAIDA
MUSU lAUNATNI ?
Bieži nācies dzirdēt gan sarīkoju­mos,
gan skolu izlaidilmos gan lasīt
laikrakstos, ka tikai Jaunatnē slēp­jas
mūsu nākotne un spēks: — tā
iespēs visu, ko vecās paaudzes vairs
nevar vai nepaspēs izdarīt
Bet vai mūsu tagadējā jaunā pa­audze,
kas augusi kara gados, kas
pieredzējusi gandrīz tikai postu, bē­das,
izmisumu un badu, spēs būt sa­vu
pienākumu augstumos? Vai ilgie
trimdas gadi, kad visapkārt redza­mas
tikai svešas pilsētas, sveši ļau­dis,
dzirdama sveša valoda, ari ne­atstās
kādu iespaidu uz jauniešu at­tīstības
stadija esošām dvēselēm?
Vai Jabāki dzīves apstākļi viņpus
okeāniem, salīdzinot ar Vācijas pe­lēcību,
neaizraus daudzus no jau­niešiem,
līdz ar to padarot viņu at­griešanos
kādreiz dzimtenē jau prob­lemātisku?
Ļoti Hela nozīme šeit trimdā bi­jusi
mūsu latviskām skolām, kas
visus šos garos gadus ir pūlējušās
netikvien kā izglītot mūsu jaunatni,
bet arī audzināt un pacelt tās na­cionālo
apziņu un tēvuzemes mī­lestību.
Tas pats sakāms arī par
mūsu Jaunatnes organizācijām, kas
vienmēr ir gājušas roku rokā ar
mūsu skolām un sabiedrisko domu.
Tās Idejas un Ideāli, ko Jaunatnei
devuši vecāki skolas un jaimatnes
audzinātāji, Ir radušas dzīvu atsau­cību
Jauniešos — tās Ir aizrāvušas
un nesušas, nesušas tālu, neizmēro­jamos
augstumos...
Bet vai tas nav tikai uz īsu brīdi?
Tikko jāsaskaras ar nežēlīgo dzīvi
im tās ikdienu, tā arī visi ideāli
viens pakaļ otram sabrūk, un tu no
neizmērojamiem augstumiem pēkšņi
atrodies dubļu zaņķī, ar ko tev jā­uzsāk
cīņa par savii eksistenci. Ir
labi, ja Sinl cīņā pa priekšu iet ide­āli,
bet cik nav tādu, kas ātri piekūst
un nogrimst nebūtībā?
Latviešu jaunatne tagad ir izkai­sīta
pa visām pasaules malām.
Dzimtenē tā ir vai nu iznīcināta vai
ari pārkrievota, un citās, zemēs tai
draud asimilācijas briesmas.
Mēs ticam un ceram, ka no visiem
šiem pārbaudījumiem, kas ir kā
šķīstītājas ugunis pirms ieiešanas
labākā un laimīgākā dzīvē, mūsu
jaunatne iznāks kā uzvarētāja. Mū­su
jaunatne ir Latvijas nākotne, bet
tādēļ viņa ari ir jāprot sargāt. Vai
ari tagadējai Jaunajai paaudzei būs
jākļūst par drausnngās kara maši­nērijas
upuri? Tagadējā laikmetā,
kad zinātne un technika iet milzu
soļiem uz priekšu, kad visa pasaule
atrodas zem atombumbas rēga, kara
gadījumā pāril desmit tūkstošu cil­vēku
dzīvības vairs lielu lomu ne­spēlēs,
un tad var iznākt, ka latvie­šiem
vairs Jaunatnes nav, ka ir ti­kai
varoņi, kas krituši atbrīvojot'
savu tēviju. Kur tad būs Latvijas
nākotne? Ne Jau sievās, bērnos un
Jāņa Klīdzēja un Pāvila Klana
domu izmaiņa par jauniešu līdzda­lību
presē guvusi atbalsi pašos jau­niešos
un redakcijā ienāk manu­skripti
gan ar prozas un dzejas
darbiem, gan mēģinājumiem publi­cistikā.
Sniedzam šai jaunatnes pie­likumā
dažu jaimo autoru rakstus,
kuros atspoguļojas pašu Jauniešu
viedoklis šai jautājumā, kā ari skar­tas
svešniecibas problēmas vispār.
sirmgalvjos! Kur būs latviešu vīri,
kad zobena vietā būs jāņem rokās
arkls?
Tad to vairs nebūs, jo katrs īsts
latvietis jutīsies aicināts un ari Ies
cīņā par savu dzimteni. Vai tad
nebūs tā, ka Latvija terrltorlāli gan
eksistēs, bet nebūs, kas viņā dzīvo?
Tādēļ saudzēsim jaunatni un do­sim
tai iespēju citādā veidā un ci­tiem
Ieročiem parādīt sevi uņ savu
tēvzemes mīlestību.
Pēteris Raimonds.
Modri» Lorbem
DZlMTtNh:3 PAGALE SKAUTU
UGUNSKURA
10. SĶĒRSĻU G S J I E N S (1)
Mīļo Andri!
Sodden mums būs šķēršļu gājiens.
Ne nu gluži tāds, kā mūsu pulciņā,
bet te būs arī Tev un Tavam kopām
jāveic rinda uzdevumu, lai pie katira
Šķēršļa iegūtu tikai mazu daļu, šo­reiz
tikai vienu vārdu no visa atri­sinājuma,
kas meklējams.
Lai nu jums labi veicas!
L toaksti nepiemēroto vārdu
kati* rindā. Visu šo vārdu pirmie
biu:^ dos Tev Tava uzdevuma pir­mo
Vārdu.
a) aploks, gabana, stirpa, stati,
b) pulks, vads, tanks armija.
-1-
—
T T
4- — 4-
+ +
4-
... - 4-
4-
KUL rURAS pHPONIKA
Londonā sākusi darbu' Latviešu
tautas augstskola. Angļu valodas
lekciju nolasījis bij. Latvijas univer­sitātes
un angļu institūta mācības
spēks Hanters Blērs, sniedzot pa­skaidrojumus
latviešu valodā. Par
medicīnas un vēstiires jautājumiem
lasījuši prof J. Alksnis un pulkv.
R. Osis.
Daugavas apgāds Zviedrijā pašreiz
sagatavo Veltas Sniķeres, Ojāra Jē-gena
un Dzintara Soduma dzejas un
Aleksandra Caka Mūžības skartos.
Komponists Jēkabs Poruks iera­dies
ASV, kur darbosies par ērģel­nieku
Mičiganas štatā. Ņujorkā ie­radīsies
prof. Ludis Bērziņš, no ku­rienes
dosies pie dēla grafiķa Anša
Bērziņa uz Koloradb Springu. Bos­tonā
Ieradušies un devušies uz Ta-komu
Vašingtonas Statā komponists
Volfgangs Dārziņš ar gleznotāju An­nu
Dārziņu.
Filadelfijā notikusi Leona Linauta
gleznu un mākslas amatniecības
priekšmetu izstāde. Tiesību zinātiju
docents Benno Abers ir otrais lat­vietis,
kas uzņemts par biedru The
American Historical Association
Filadelfijā.
Lundā latviešu organizācijas ap­rīļa
beigās bija rīkojušas Trīnes
grēku izrādi ar arch. Ģintera deko­rācijām
un aktieriem no trimdas
tautiešu vidus.
c) spiets, trops, kāre, vaski, d) ābele,
ūbele, īve, goda. e) zināt, varēt, ti­cēt,
prast f) plosts, kuģis, lidlaiva,
irklis.
2. Ja lasa kādu aprakstu par
gudrām vai vajadzīgām lietām, ir
visai labi kādreiz apstāties un rind­kopu
pārlasīt vēlreiz. Soredz tas ir it
izdevīgi, sevišķi, ja zina, cik Latvi­jai
ir apgabalu.
3. Sekojošā mīklā visi vārdi sā­kas
ar vienu un to pašu burtu.
4- si» patskanis, — = līdzskanis.
Stateniskajās Hnijās no augšas uz
leju — meklējamais vārds. ^
,t
darbinieku pulks
kukainis
zīmējums
sena zemgaļu pils
darbinieks
dzimtene
Brīvības pieminekļa materiāls
— — jurists
4. a) kā svēte, tā kristāmvārds.
b) saule spīd spoži, c) kuŗS katirs
latvietis to zina, kaut arī daudzas
citas nē, grāmatai ari uz vāka.
d) kā ir ar bērnu ēšanu, e) visīsā­kais
vārds uz vāka, bet varētu bez
„r" uzraksUt vēl īsāk.
5. Skati taukos arvien labu uz­turvielu
un šajā uzdevumā paslēptu
vārdu, kas' meklējams ikkatrā tālā­kā
vārdā tālākā vietā, tikai ne tā­lāk
par tik, cik Latvijai bija valsts
prezidentu.
6. Nakts, ienaidnieki, gods, lāpas,
sārts. Dzejolis. Pants, rinda, vārds,
burts.
1, 1, 2, 5; 3, 1, 3, 1; 5, 1, 5, 1;
5,4,2,4; 6.2,2,2; 7,2,1,1;
9, 2, 2, 2; 11, 1, 2, 3; 13, 4, 3, 2.
7. Dari to! Pats gānena ceļa ap­raksts
taču ari noderēs.
Pasaules tālēs augsim vienoti
Latvijai!
l^vs vientuļo skauta vadītājs
P,S. Atrisināiuml iesūtāmi vienas
nedēļas laika pēc laikraksta saņem­šanas.
Adrese: vad. Brunls Ru-bess,
Esslingen (14a). Zollbergstr. 1,
Germany Trim labģkiem atrisinā­tajiem
Latvija ziedolusi godalgu —
viena npēneša abonementu.
iiiiiiiiiiiiieiiiiiiiiiiiiiiiiHiHniiiiiiinii
VAI ZINI. KAS IR JEIRAS?
Ausma zina. Viņa savu ad­resi
paziņoja Vientuļo skautu
inspektoram T Dukātam.Mem-roingen
(13b), DP Camp FUe-gerhorst
mm •cnutTt , Iekārtojāmies mājīgi, dk nu tas
karavīram iespējams. .
Mūsu dienests nebija grūts: aiz­mugurē
klīstošās krievu vienības
ai^aŗoja jūsu ļaudis paši. Tāpat ari
pret mums noskaņoto cilvēku ap­cietināšanas
ar retiem izņēmumiem
veica vietējā pallgpblicija. Tā atli­ka
pietiekami laika arī citām lie­tām,
ari mācītāja dzīves rūgtinfiSa-nal.
Mēs dzērām, sitām kārtis cau­rām
naktim, kavēdami miegu sev
un ari pārējiem mājas iedzīvotā­jiem.
Vecais mācītājs apbrīnojamā
pacietībā klusēja, un tas mani kai­tināja
par visu vairāk. Man vaja­dzēja
tikai niecīgu iemeslu, lai no­gādātu
viņu tur, kur atradās jau
tūkstoši, kas nebija ar mums Bet
iemesls neradās. Rudens pusē sa­ņēmām
pavēli pārcelties tālāk uz
austrumiem.
Pagāja gadi. No manas viembas
maz vairs ka» bija atlicis, jo krievu
partizāniem ir nolādēti laba acs un
taisna roka. Mani pār^aitija aktļr
vā kaujas grupā un iesaistija frontē,
jo vācu kara mašinērijai sāka trūkt
dzinēj^Jēka — dzīvās masa». Ne­līdzēja
arī mani labie sakari.—
Fronte sašķobījās, un atkāpšanās
vilhis manu vienību atmeta vietā,
kur jau reiz mājoju.
Vairum» iedzīvotāju pirms pāris
dienām no mājām bija padzīti. Ve­cais
mācītājs vēl bija turpat Ap-metos
atkal viņa mājā. Mācītāj»
likās mani nepazīstam, bet viņa acīs
es lasīju izsmieklu. Protams, viņi
varēja smiet, jo trīs gadu laikā mū­su
armija bija pārvērtusies lidz ne«
paziSanal. AriaiBs pats biju pār­vērties,
atskaitot vienīgi atriebības
kāri, kas manī bija uzglabājusies.
Tagad man piederēja neierobežota
vara, Jo augstākā» pri^niecības
pavēle bija: posUt, dedzināt, postīt,
kā to sākumā darīja pretējā puse.
Es saviem vīriem ļāvu vaļu. Jo zau­dētāju
armijai vairs morāles nav.
Vecais mācītājs, kā kādu smagu
nastu sev uzņēmi», klusēdams vēro­ja
mūsu posta darbus, un bieži vien
savām rokām laboja to, ko mis iz­nīcināšanas
kārē bijām sapostijuši.
Mani kaitināja šī klusēšana, jo e»
gribēju redzēt viņu salauztu un ne-lainugu
zemojoties un lūdzoties
mūsu priekšā.
Beidzot pienāca pavēle atkāpties,
iepriekš visu nodedzinot. Izsūtiju
sapierus aizdedzināt ciemu un minēt
baznīcu, saticis mācītāju, pateicu,
ka arī viņa māia tik» aizdedzināta.
Mācītāja sejā n^akustējās nevieni
vaibsts.
„Vai tas ir vajadzīgs?" viņš jau­tāja.
„Tāda ir pavēle."
„Tad«.. lai notiek, kam Jāno­tiek."
Mācītāj» apgriezās un iegāja mā­jā.
- Pēc brīža viņa kalpone sāka
nest ārā saiņus
Es biju nepatikami pārsteigts. Jo
biju cerējis, ka nu reiz būs Izdevies
mācītāju lauzi
Drķ no ciema pacēlās dūmi. Mūsu
sapili strādāja labi. Vēl atiika mā­cītāja
māja un baznīca, tad varējām
iet. Pēc brīža gaišās liesmās dega
ari mācītāja māja. Nu atlika vairs
tikai baznīca. Bija Jāpasteidzas. Jo
ienaidnieka granātas krita nekaunī­gi
tuvu.
Jau gribēju dot spridzināšanas pa­vēli,
kad atvērās baznīcas durvis,
un tanīs amata tērpā parādīja» mā­cītājs.
Pārsteigumā es soli atkāpos.
,.Kaptelņa kungs, ko Jūs gribat
darīt."
„Mums baznīca Jāuzspridzina. Mi­litārs
objekt».**
„Kapteiņa kungs, to jūs nedarislt."
Es Iesmējos.
„Mācītāja kungs, situācijas notei­cējs
tagad esmu es."
„TIeSi tādēļ jūs to nedarislt."
„Varbūt es to nedarītu, bet atce­rieties
tūkstoš deviņr simti četrdes­mit
pirmo gadu. Jūs toreiz Izturē­jāties
pret mums — jūsu atbrīvotā­jiem
un uzvarētājiem — ar tādu ni­cināšanu
un nevērību, ka būtu pa­reizi
darījis jūs jau toreiz nolikvi­dēdams."
„Jūs bijāt viesi, un tie parasti
ievēro pieklājības formas."
„Jā, bet tikai kārtīgās mājās," es
atcirtu.
«Varbūt kapteiņa kungs grib teikt,
ka manas mājas nebija un nav kār­tīgas,"
..Nu, par to Jau parūpējāmies mēs.
Bet tagad nāciet un nekavējiet mūs."
Aiz baznīcas sprāga granāta.
^^cītājs nekustējās.
,.BĪstieties grēka, Jo ir viens, kas
visu redz un atmaksā pēc nopel­niem."
„Beidz, vecais! Sprediķot varēsi
vēlāk!" uzsauca viens no maniem
ļaudīm.
STĀSTS
„Nāciet," es teicu, „mums jāpa­steidzas."
„£s palikšu šeit," mācītāj» no­teikti
aU>Udēja „Ja gribat u z ^ *
dzināt bamicu, tad tikai kopā ar
mani. Un vienu neaizmirstiet: Diev»
jūsu posta darbus jūsu tautai at­maksā
» lidz devītajam augumam.
Jūsu tauta iznīks asinī» un a»arfi»i
j a j ū a . . ."
Nākošā bridi mācītājs saļima.
Man rokā kūpēja pistole. Pie ma­nām
kājām, zemē, lodes atraut», gu­lēja
mācītāja amata krusts. £i pa­cēlu
to un gāju. Naids» ka» gadi«a
ilgi bija nest», vienā mirkU l i -
lauzle», atstādams kriltī» li^u«
piepildfimu tuklumu, ka» draudija
mani nosmaoli E» notikuio
nāju aizmirāt alkoholi, bet vtltL
Arvien manā acu piMdi noitijia
vecā mieltijā atfiv» k i tor^ ban!-
ca» duļrvig; vērdamies mani pinni»
tumu i ^ i m acīm, m au»ti aktnājt
viņa vinli: Dlev» )Q»u poita darinīt
jūsu tautai ataaksfi» Ūdi devītajam
augumam.
Sla vārdi akanija cauri lotu «ā«
vēm un granito apridiieniesl Vš
iesēdi» mani un Unl grauta k i lfit>^
mis, un midtilja akata iM^ivā golit
pat lialiki nogurumi, liiikttpiv»
domit mieltija teikto. VII tinam
tomir nebija taisnība? Kari llji
zaudēta, to x«dM]a pat Udala. U
ari attcMt&iaa ar Uttu toavOn^ tad
ta» aotikia balli» no Umim
ba». lOa J 9 i ) ^ ^ lai aMtof
apsiņa Uttaitiu Kldu lllaaebīt ttiii«'
na tauta wēja gaidttt par rnOai iN>
mijas darbiem šeit un tālāk austru^
mos? Ik diena» frontēs krita tūk*
stošl. un dzimtenē pilsētas uriles-moja
kā lāpas un sagruva putekļos*
Asinis un asaras Jau tagad bija ma­nas
tautas tiesa* — Man padbti
vienība, tālāk atkāpjoties, vairs ne­postīja.
Miera man tomēr nebija. Kabati
kā smags svina gabals vēl arvien
gulēja mācītāja amata krust». Min
nebija spēka no tā atbrīvotie». Xl
gāju^ Ildzi mim vīriem kaujilV'lBM
meklējot arvien bfstainākfi»
Es naktim negulēju, nomamio^
nogurušo» posteņus, lai vismaz no^-
gurumā gūtu sev mieru, bet velti
Pat par varonību iegūtie majora va^
pleci un augstās atzinība» zīmes ne­ļāva
aizmirst notikušo. Es biju ne­laimīgs,
cik vien nelaimīgs cilv&i
var būt."
Svešais bridi klusēja.
„Tagad savu esmu panācl& Nu
man ir labi, pavisam labiž..." Bei­dzamie
vārdi iz.<ikanēja kā no tālie­nes.
Atvēru acis. Mana sarunu biedra
vairs nebija.
No smagajiem lietus mākoņiem
kavēdamās lēni lejup kāpa jaunā
diena. Auksts miklums nemīlīgi,
spiedās cauri apģērbam tm saldēja
miesu. Mugura, uz kaut kā dēta
atspiesta, sāpēja. Pavirzījos sfinil.
Manam skatam atklājās līdz pus»
stilbam norauts zābaks. Es nepati*
kā nodreblnājos. Zem zābaka pa­pēža
kaut kas vāri spīdēja. Es pie­liecos.
Tas bija mācītāja amata
krusts. Noslaucījis mēteļa stūrī, ap­lūkoju
to tuvāk. Krusta otrā pusē
bija kas Iegravēts, bet krēslā neva­rēju
labi saredzēt. Pavllkos mazliet
augstāk. Tanī bridī gaisā nošņāca
granāta un sprāga, iemezdama sejā
karsta gaisa Salti. Es jutu. ka mani
paceļ gaisā un met. Kaut kas iesā­pējās.
Tad mani apņēma tumsa.
Kad nācu pie samaņas, atrados Jau
slimnīcā. Manas kreisās kājas vairs
nebija, un labā bija ietita biezos
pārsienamos. Uz mana naktsgaldi­ņa
spožs gulēja mācītāja amata
krusts. Es esot to cieši sažņaugtu
turējis rokā, tā stāstija nodaļas mā­siņa."
Telti iestājās klusums.
„Rauska, ^ ticu, ka tev norāva
kāju, jo tev tās vairs nav, bet tam
spoku stāsUm gan es neticu," pir­mais
Ierunājās Bebris.
Rauska nesteigdamies piepildīja
tukšo pīpi, aizsmēķēja un tad no
krūšu kabatas Izņēma papīra vī­stokli.
Lēnām viņš to atraisīja, un
mūsu skatiem atklājās sudraba
krusts, mācītāja amata zīme. Rauska
paņēma to rokā un, pret vājo krās­niņas
gaismu pagriezies, lasīja:
,J>atelcīgā Savienas draudze sa­vam
mācītājam Gilstavam Sīlim
1934. g. Lieldienās"
Arā vēl arvien trakoja rudens vēt­ra,
m lietus straumes skalojās gar
telts jumtu.
Krāsniņā kvēloja pēdējās ogles.
Krusts Rauskas rokā pāri mūt^u
galvām telts kaktā meta tumšii,
smagu &1U.