Bavarijas Latviesu vestnesis, February 8, 1950

              m
Mm.
.Gkil
'2^
t i' vi
I iii i l
1^
kuļu /
sumSi' |iiļ-nāvi
^S':)
l«by'.r"'
īdnini:i
u i
vunJM
t»ju3^^
itiiid
kft ti
tēs*
L A T V I J A Trešdien, 1950. g. a lebruSrl.
U Z
ledus gabala
KOKSTANCES MIŖELSONES LU-GA8
MVNIESTUDElVBIS E8-
UNGKNA8 LATVifeSU TEATBI
Lidlu tecēdams sien mezglus: pa-
Ikities atpakaļ — 1 ^ Maskavas
i n ^ s tefitris, lūk, tā direktors un
režUport Sumbatdvs-Južins un viņa
dtigt mācddd latviete. Kad tas
bija? Toreiz, labajos laikos, kad
alti Dobežfim gōtāi y.hij»anfls varēja
vest mājup un m lietā uz latviešu
totuvēro. Tā viņa ari dadja, Ulija
Sengela; paskatiet vēl lūk Lie­pnas
teātris, lQk,.paU māksliniece
un viņai rti^ā tapušās lugas. Vārdi,
M d UB vietas, kas sienas kopā un
p M daudziem gadiem atved uz Es-
Ungeoas latviešu teātri
Kad ziņkārais tagad 1>a vakara
noicrēsll iezogas apgaismotajā zālē^
viņi kļOst par liecini^ vēl vienam
mezglam laika tecēšanā: ar muguru
jirel telpu, gluži piepa&is rampas
k r i ^ vientuli sēd režiaore un uz-miļļilģi
seko onraigajam dialogam
usv tkatuv^^^^^ piezīme, kāds
mljien^ kāda nozaudēta teksta at-gfidinftjupM
— tie pēdējie papildinā­jušai,
darbs liek>s vilcienos jau
veftti top Jauna luga, pēdējā Vā­cijas
trimdā. Kāda? Kura? —
Kooštancē Miķelsone — tā pati^
kiiid t& pētīt cUv^^ dvēseles tad,
k i f tāi niO, Ir greizāi»^^ vĶ no-iSi
» ^ viņa šo Slinko sievu uzrak-f^
ittll vēl toreiz, kad Zemnieku drā-in|
ctinojāa vai ikkatrā Latvijas
nd^i^uK un rādija, kas no tā iznāk,
kl^ j i l l i i^ konservatori^
(OlgiŪdre ^ Anita) kļūst par lauku
Slimnieka sievu tā sākot pārnāk
no klavierēm pie gov&n.' Tā tiem,
kiun l i ihiga toreiz piebrauca paU
kllH» tagad būs izdevība atkal ieraus
(fi^ vecu paziņu. Bet visiem kopā,
vMem tiem, kam teātris rūp, ši pa-tteM
uņ neatsaucami būs pēdējā ie-
'SJbēja.rec^t Islingenas teātra izrā.
des«- Visam lielajam vairumam ak­t
i ^ emigrācija Jau tik tiivu, ^ ka
teitu4^ums vienkārši Jfisteida, lai
pēkšņi aicinājumi uz kuģi neaizrau­tu
kādu no ansan^ļa. Bet tajā ne-idens
vairs neddkst trūkt ^ jau
tagad daOrd ēuķstam, ka dramaturga
)iēini| dzīvību vienam
^ usei M ^ ^ i i ^
l i i i ^ t i l l j a Stenpla/dh:Ni» ka lls
kflmiitāllietas noskaidrfišana būtu
sitstiljami V. Dārziņa recenzijā, ci-tldi
nez' ko sacīs publika.
Par ipltl visām i^lbām luga
top^ ua 11. februāri būs pirmizrāde.
Tt nevarētu notikt, Ja Esllngenas
latviešu kotoni^, pārvalde nebūtu
iespēju lugas iestudējumu
mitteriāli atbalstīt Tā teātra mīļo­tāji
|»liktu neziņā par to, ^ k ta­gad
uz skatuvēs izikalAs A« Lind-berift
kas četros mēnešos kļuvis» iļo
kxH^a par mīlētāju (Gāršu saim-^
nlekš)^ kā V. Streips kļūst par mū­ziķei
profesoru Veidi un A. Rozīte
pflļr slinkās sievas vīramāti, tm ko
par viitt to saka L. Stengele, S*
Sttavļmane un G. Vērenleks — GSr-šu^
jnllu iaudis.
Tim, kas mīl mūziku, M- Millere-
Grattnane, kas dticārt skandina ar­fas
stigas, tagad aiz kulisēm piesit
U&^/ieŗu kauliņus, bet visa izrāde
h<»lt prof. Kugas gitootā lauku
iitabā ar verandu, no kuras atveras
Aal8 uz Latvijas ainavu. Par skatu-twres
celtņu stabilitāti un kvalitāti
rOļjļ^jiei ^tuves meistars A . Vil-otes,'
un lietpratēji bilst, ka viņš
āhil mākā. dažkārt pat .pārspējot sa­vu
cienījamo skolotāju Ūdri- Bet arī
viņm vairs nenScas viegli strādāt
-^dekorāciju audekli, kas trimdas
gados s a v l ^ pa nometnēm un sa­šūti
no ŪKRRAS dotiem maisiem, iet
tsa bdģim. Viss dilst — būsim bez
illūzijām.
Lilijai Stengelēi to nav - lai cik
V smagi būtu jānopūšas. Lūk, ko viņa
saka: uCilvēki uz ledus gabala — tā
par trimdiniekiem teica Mārtiņš Zī-vērts^
Eslingenā ciemodamies* Tā
tagad kļuvusi īstenāka patiesība ne­kā
toreiz. Pēdējā aktieru gvarde sa­nākusi
kopā uz plaisājoša ledus ga­bala
un paņēmuši tur līdzi Slinko
, siefvu^ Darbojošos personu skaits
atļāva novietot uz tā septiņus cilvē­kus
un vēl instrumentu, jo slinkā
sieva par visu vairāk mīl mūziku.
Ari mūzikas profesoru paķērām līdz-
Liiga jau Latvijā ieguva laba ska­tuves
darba slavu, Tema visiem tu­va
— autore saka: ceļš \iz mīļotā
čilvSka sirdi dažkārt iet ar līkumu,
8bt beidzot tomēr sasniedz to. Ce-ram^
ka trimdas publika mūsu dar­bu
novērtēs un atbalstīs — «{am da-rījuSi
visu, kas iespējams, noturē­dami
mēģinājumus pat pie saslimu­šu
aktieru gultām. Si tad nu ir Es-
. lingenaš latviešu teātra gulbja dzies-mia:
ledus plaisā un č i r k s t . . . Bet,
kjfflift' vēl turamies — uz redzēšanos
11. februārlt"
Kn(\ laika tecēšana sasies nrākamo
mezglu — un kur?
Severlns Doms
kas bankroi
GRUIIATA PAR PADOMJU SAVIK^IBAS DIVKOSĪBU UN B I A S K A V A Š PIU>PAGANDAS Mi3JGUllIU
Ņujorkā nesen tirgū pai^dījusies
grāmata ar .nosaukumu Dievība, kas
bankrotēja (The God that failed).
Tās izdevējs ir britu publicists un
apakšnama loceklis Ričards Kros-mens,
bet autoh seši Eiropā un
Amerikā pazīstami rakstnieki un
publicisti — Nobela prēmijas lau­reāts
"Andrē 2ids, it^u romānists
Ignacio Silone, amerikāņu rakst­nieks
nēģeris Ričards Raits (viņa
populārākais darbs ir stāstu krā­jums
Krusttēva Toma' bērni), pubU-cists
un rakstnieks ar ungārisku iz­celšanos
Arturs Kestiers,, ASV žur­nālists
LuissFišers un bdtu jaunās
paaudzes publicists un rakstnieks
Stefans Spenders* Pēc savas garī­gām
konstitūcijas un pasaules uz­skata
visi seši auton lielā mērā at­šķiras
viens no otra. Tāpat dažādi
ir ari ceļi, pa kuriem .ejot viņi at­šifrēja
komunisma patieso seju. Ko­pīgs
vienīgi rezultāts — komunisms
arī viņu acīs tagad kļuvis par pa­saules
lielāko biedu un postu*
Grāmatas ievadā Krosmens rak­sta:
J»Jeviens, kas nav tuvāk iepa­zinies
ar komunismu, nevar īsti no­vērtēt
demokrātiju- l^ģeli var pa­zīt
tikai tas, kas redzējis velnu."
Tālāk seko sešu autoru autobiogrā­fiskās
skices. Komunismam visus
viņus pievilkusi ticība, ka ar šīs
mācības palīdzību būs iespējams
nodibināt pasaulē sociālo taisnību.
Andrē Zids, kas simpatizēja Maskar
vai, Ieradās Padomju savienībā
1936* gadā. paklausot Kremļa aici­nājumam.
Viņš apmeklēja padom­ju
pilsētas, rūpnīcas, kolhozus u&
rakstnieku vakarus. Zids ar visu
sirdi vēlējās ticēt, pa Padomju sa-vl^
ībā rakstnieks var brīvi paust
savas domas, un to viņam vai ik uz
soļa apliecināja arī krievu ideologa*
Bet drīz vien sekoja vilšanās* ,Ļe-ņingradas
rakstnieki uzaicināja Zidu
teikt runu kādā sanāksmē, bet viņa
pavadoņi vēlējās redzēt šo runu
iepriekš uzrakstītu. Nekā ļauna ne­domādams,
Zids to arī darīja, par
galveiio tezl ņemdams domu, ka
rakstniekam jāļauj brīvi izteikt sa­vas
domas, kaut arī tās vērstos pret
pastāvošo režīmu Sl runa, pro­tams,
palika neteikta, jo tā nesaska­nēja
ar partijas ģen^āUīnlju, kas
nosaka arī rakstnieku domiāanu.
Pārbraucis mājās, Zids publicēja gl4ši pazīstamo grāmatu Atgrieša-āi;^
o tldSSlEl. k«s ptoādīja, ka.
^aķatnifiķi y!m ^aijJrt^V&oj^ un
redzējis arī to, ko pavadoņi čekisti
vēl^āf noslēpt- Zids,; piemēram,
apraksta kādu eplzodu Krie^jas
provinces :plļsētā. Viņš vēlējies no-sūtit
Staļinam telegrammiC^un uz
blankas uzrakstījis ,3lcdram Josl-fam
Staļinam, Maskavā, Kremlis
Telegrāfa Ierēdnis, balles Ieplestām
acīm, paskaidrojis, ka tādu tele­grammu
viņš nevarot pieņemt* Esot
jāraksta „Vlsas pasaules strādnieku
vadonim un tēvam biedram Joslfam
Visarlonovlčam Staļinam*"» Publicē­tās
grāmatas dēļ padomju komu­nisti
ienīst Andrē Žīdu līdz nāvei
vēl šodien- Par slavenā trjEmču
takstnleka galvu toreiz nolija vesela
Maskavas propagandas samazgu jū­ra.
Bet pats Andrē Zids nule izdo­tajā
Ričarda Krosmena grāmatā
raksta: „ £ s atgriezos no Padomju
savienības kā no gara cietuma."
Ignacio Silone bija itāļu komu­nistu
partijas lldzdiblnātājs un 20-
g* sākumā vairākkārt Ieradās Mas­kavā,
lai piedalītos kominternes sē­dēs.
Itāļu rakstniekam ads atvēra
LIETUVIEŠI PIEDALSS SV. G A DA
IZSTĀDE
Starptautiskajā reliģiskās māk­slas
Izstādē Romā, ko rīko sakarā
ār Svēto Gadu, ar eksponātiem pie­dalās
arī lietuvieši. Atsevišķu lie­tuviešu
nodaļu Palaco Tolrano tel­pās
Iekārto prof. Tulubas un glez­notāji
Krauieilas un Joninas. Uz
Izstādi nosūtiti jau 75 darbi. Izstā­des
laikā paredzēs izplatīt arī trim­dinieku
mākslas izdevumus, ek
krievu komunistu Uēlā nelecietiba
pret citu domām un uzskatiem Viņi
tās vienkārši nevjarēja saprast-bija
izdevība runāt ar kādu
padomju apgāda vadītāju," raksta
Silone- JEs viņam aizrādīju, ka pa­domju
rakstnieki dzīvo mūžīgās
bailēa no terrora, un ka tādos ap­stākļos
nav iespējams radīt palieka­mus
darbus- Lai to novērstu, rakst­niekam
jāļauj brīvi izteikt savas do­mas,
eksperimentēt ūn arī. mazliet
kļūdīties-"
,3et tā jau ir kontrrevolūcijai"
pārbijies izsaucās krievu komū-v
nīsts.
Iemesls Sllones aiziešanai no ko­munistu
partijas bija kāds Maska­vas
oficiāls komunikē pēc vienas no
kominternes sēdēm. Eiropas komu­nistu
vadoņus ataicināja uz Padom­ju
savienību lai viņi pieņemtu re­zolūciju,
kas nosoda Trocka politi­ku*
Sls ievērojamais boļševiks toreiz
jau bija kritis nežēlastībā un izrai­dīts.
Kremlim, laikam, bija ļoti sva­rīgi,
lai viņa rīcību akceptētu ari
pārējo valstu komūiilsb vadoņi. Par
to liecināja paša Statņa piedalīša­nās
jau pieminētajā kominternes
sēdē* Kad sapulcē nolasīja priekšā
jau gatavas rezolūcijas' tekstu, Si­lone
lūdza parādīt arī Trocka
Iesniegumu politbirojam, kura dēļ
vajadzēja vliģiu iļpsodīt- Toreizējais
vācu komunistu partijas ģenerāl­sekretārs
Telm^s, kas vadīja sēdi,
pavisam vienaldzīgā balsī paskaid­roja,
ka arī viņš nav redzējis Troc­ka
Iesniegumu, bet tas neesot sva-.
rtgl. Silone kategoriski atteicās bal­sot
Sēdi atiika uz nākamo dienu
un krievi uzdeva bulgāru komunis­tam
Koļarovam Silonl pārliecināt.
• ' III I I f I I I I
Demokrātija •
(Turpinājums no 5. īpp.)
nīti un reizēm viss valdības perso­nāls
mainīts, kaut gan jaunlenācēji
valdīja tāpat kā aizgājēji PoUtisko
partiju un brīvi vēlēto institūtu dar­bība
bija apturēta. Parādījās tenden­ce
balstīties uz korporātivām orga­nizācijām
(kameras). Diktatūra Bal­tijas
valstis atšķ&rāa no Vācijas un.
Itālijas režīmiem ar to, ka nekādas
Jaunas partijas vai citi cilvēki nesa­gāza
valdlbae (pasv. mans). Petss
Igaunijā, Ulmanis Latvijā, Smetona
Lietuva bija vadoņi ciņi par Mvibii
W deniOkriltiskās iekaHas izveido-
SanS» taču viņi bija noteicēji (key
men) diktatoriskos relfisios. Dažā
ziņā to varētu uzskatit kā „īsto vīru
diktatūru", par dk diktātiira. var
vispār atbilst tādām prasībām."
Būtu diezgan muļķīgi domāt, ka
Vakareiropas lielvalstim, uzturot
Rīgā tik llēlu sūtniecību un konsu­lātu
personālu, nebūtu skaidra Ie­skata
par to, kaš notika Rīgā 1934.
g. 15. maijā (neminēšubet kādas
demokrātijas sūtniecības personāls
aplaudēja Uhnanim par viņa dros­mi!),
un tlpat būtu muļķīgi domāt,
ka Baltijas valstīs, kas bija zināmā
mjerā Vakareiropas diplomātu Izglī­tošanās
skola, būta pagājis nemanīts
mūsu demokrātijas vājums un mūsu
grūtības. — Pēc krievu bažu Ierīko­šanas
Latvijā Pad- sav. — latviešu
tuvināšanās biedrības sarīkojumi
bija stāvgrūdām pilni, lleks\s — dau­dzi
no šo sarīkojumu apmeklētājiem
atirodas Sibīrijā, dti — negribētu at­cerēties
savu muļķību, jo fraku un
kokteiļu ietekme diplomātijā Ir tik­pat
novecojušas lietas, kā ķēniņi ar
bārdu. Bet personības nozīme vēs­turē
Ir joprojām neizdzēšama, ja mēs
vispār nedribam sevi» Izdzēst no dzī­ves
kā Individuālu būtni Frandja
joprojām tur cieņā Napoleonu, no
Ulmaņa nav mums ko kaunēties.
Lieliem dlvēldem — lielas kļūdas!
Tā teic sakāmvārds.
Cilvēkam, kas nodibinājis Latviju
un reizē ar to aizgājis bojā, varētu
piedot tādu kļūdu, ka viņš vēlētos,
lai viņa nopelnus ;arī atzīst. Kā nu
bez tā mēs katrs iztiksim?
Včlvar pieteikt d5irbus sakrālas mākslas
izstādei Romā
Tie mākslinieki, kas vēlas pieda­līties*
sakrālās mākslas izstādē Ro­mā,
var Hdz 10. februārim nosūtit
izstādei domāto darbu foto repro­dukcijas
prelātam J. Camanim, Via
Corsica 1, Roma. Reprodukdjām jā­būt
no katra darba pa vienai, 18X24
cm formāta. Par to nosūtīšanu jā­paziņo
dekānam Dr. Mūrniekam,
(13b), Erding. Parksti-asse 1. Repro­dukcijas
Romā tiks novērtētas uii
rezultāti paziņoti darbu autoriem.
Pozitīva lēmuma gadījumā darbu
oriģināli jānosūta uz Minchenl, Deu­tsche
Gesellschaft fUr christliche
Kunst, Kaulbachstr. 63, ar atzīmi-
Lettische KUnstlergrupe, no kurie­nes
tos nogādās Romā.
Pieteikšanas minētai izstādei bi^a
lau izsludināta pag. gada beigās, ta­ču
15. janvāi-I Minchenē, sanākot žū­rijas
komisijai, kurā piedalījās arī
ievērojamais vācu mākslinieks prof.
F. Nolde, izrādījās, ka darbus iesū­tījuši
tikai nedaudzi no tiem, kas
reģistrējušies. Izstādes atidāšana
bija domāta gada sākumā, bet ta­gad
streiku dēļ Itālijā tā atiikta uz
Lieldienām. Žūrijas komisija vadī­jās
no Vatikāna norādi; umiem,
resp. vai darbi ir mākslinieciski
augstvērtīgi un vai tie pauž katoļu
garu un atbilst sakrālās mākslas
tradidjām. Iesūtītie darbi visi bija
augstas kvalitātes, bet ne visi at­bilda
prasības otram nosacījumam,
tādēļ daža glezna palika ārpusē.
Par piemērotiem atzina J. Stroda
darbus Sv Veronikas sviedrnuts un
Pietā, un J . Soikrna 6 linoleja grie­zumus
no d k l a Māras zemes lūg­šana.
KNV7S LESĪŅS
Mūzibūs vīns
NOVELES. J . K A D I Ļ A APGĀDS.
1948.
,JJav svarīgi, vai Troddm taisnība,
vai ne," .teica bulgārs- vTe notiek
cīņa par varu, un es b^oju kopā
ar vairākumu" Nosodītāju rezolū­ciju
tomēr nepieņēma ari nāldbnajā
dienā. „Sev par Uelu pārsteigumu,"
raksta Silone, „pēc kāda laika ko­minternes
oficiālajā orgānā es lasīju,
ka rezolūdja pieņemta vienbalsīgi
Sī Kremļa divkosība un tas apstāk­lis,
ka krievi atļāva domāt dtiem
tikai to, ko lika Maskava, Ir tie
iegansti, kuru dēļ es pagriezu li:o-mūnismam
muguru-"
Amerikāņu žurnālists Lulss Flšers
daudzus gadus nodzīvoja Padomju
savienībā- Viņam pirmoreiz atvērās
acis kollelcttvizācijas laikā^ kad mil­joniem
krievu zemnieku sadzina
kolhozos, bet nepaklausīgos nosūtī­ja
uz Sibīrijas spaidu darbu nomet­nēm
vai vienkārši nošāva. Melīgā
Maskavas propaganda apgalvoja, ka
zemnieki brīvprātīgi Iestājas kol-lektīvajās
saimniecībās, pie tam ar
lielu sajūsmu. Atgriezies Savienota­jās
valstīs, Flšers publicēja veselu
sēriju rakstu par šiem drausmīga­jiem
notikumiem Krievijā, bet toreiz
viņam neviens lāga neticēja. Nule
Izdotajā grāmatā Flšers raksta:
„Kollektīvizāclja komunistu partijai
bija Va.^adzīga tāpēc, lai nodibinātu
vispārēju verdzību un zemnieki bū­tu
pilnīgi aticarīgl no valsts, jo vie­nīgi
pēc Maskavas direktīvām Iz­sniedza
sēklu, mašīnas, lopus, lauk­saimniecības
inventāru un uzturu-**
Artūru Kestleru atbaidīja komu­nisma
divkosība un briesmīgā nežē­lība,
ar kādu viņi iidiīcināja miljo­niem
cilvēku, lai tikai realizētu sa­vus
mērķus Uzaudzis ļoti nabadsd-gā
ģimenē un jaunībā bieži kau­damies
ar badu un trūkumu, Kest­iers
1928- gadā sāka strādāt pazīs­tamajā
Uišteina apgādā BerUtiē un
drīz vien nodrošināja savu turpmā­ko
karjeru- Kaut viņana tagad klā­jās
labi, Kestiers < tomēr 1931* gadā
iestājās vācii komunistu partijā, jo
Vācijā tolaik valdīja bezdarbs vm
bija tik daudz nelalmlgļ; cilvēku*
„Arī es Jaunībā biju ļoti, ļoti na-bfigs
un akli ticēju, .ka komunisti
aplaimos pasauli,** raksta viņš.
Pirmā vilšanās sekoja drīz: uz po­litiskas
skatuves parādījās nacio-nālsodālisms-
Komunisti kopā ar
sodāldemokratiem sāka to apkafot,
bet tad pēc kominternes pavēles<r
b l ^ spiesti atbalstīt Hitleru^ 1932.
gadā Kestiers devās uz Padomju
savienību, cerēdams tur leraudiāt
strādnieku paradīzi, bet drīz vien
bija spiests sev klusībā Jautāt, ^val
tiešām šis Ir īstais ceļi uz sociālis­mu
ixn taisnību?'* 1936. un 1937. gada
asiņainās tirišanas K r l ^ j f i vēl vai­rāk
Iedragāja Kestiera ticību, kam
kroni uzlika Padomju savienības un
Vācijas neuzbrukšanas un savstar­pējās
palīdzības līgums. Sayas au­tobiogrāfijas
beigās Kestiers raksta:
,JEComūnlsms nekautrēsies Izliet asi­ņu
upes, lai tikai ieturētu varu.**.
Komentēdams Ričarda Krosmena
izdoto-grāmatu, Amerikas balss l i ­teratūras
kritiķis Nazārovs saka, ka
tā var dot vērtigas atziņas kā vien­kāršam
lasītājam, tfi g£u:a darbinie­kiem-
Nav sen, kopš pagājuši tie
laiki, kad Padomju savienību Idea­lizēja
daudzi Amerikas un Eiropas
rakstnieki, zinātnieki un gata dar­binieki.
Sle salona boļševiki neap-jauda,
ka skaistais Krievijā ir tikai
vareni izbazūnēta fasāde, kas aiz­slēpj
Kremļa varasvīru sadisko ne­žēlību
un varas kāri. Rietumu pa­saules
ļaudis, iegrimuši savās ide­jās
un paraduši ticēt rakstītam vār­dam,
domāja, ka arī Maskava saka
im iespiež rakstos tikai patiesību.
Jo labi zina politbirojs un tik pat
labi- prot šo atziņu arī izmantot-
KULTŪRAS CHRONIKA
Londonas avīze raksta, ka Silvi­ja
Vilovbija, Viktorijas* un Alberta
muzeja teā^a nodaļas darbiniece,
kas jau 1925- gadā noorganizēja Rai­ņa
Jāzeps un vina brāļi izrādes Lon­donā,
tagad ķērusies pie Brigaderes
Spridlša sagatavošanas angļu ^ t u -
vēm. Pasākumā ieinteresējusies arī
Londonas pašvaldības izglītības da­ļa,
kas vēlas lugu Izrādīt Londonas
skolu jaimatnei.
Spākenbergas veco ļaužu mītnē
Altendorfā, mūsu bijušā prezidenta
Kārļa Ulmaņa «Draudzīgā aicināju­ma"
28- janvāra dienu atzīmēja ar
literāri-mūzikālu vakaru, ko ieva­dīja
skolotāja K. •Grāvja uzruna.
Savus jaunākos darbus l$sIJa: Oļ­ģerts
LlepiņS, Pāvils Gruzna, dzejoļus
deklamēja Marta Degaine- Muzikālā
daļā piedalījās soprānistes L. Galdi­ņa
un H. Grāve ar latvju skaņražu
darbiem skolotājas brivmākslinie-ces
Ainas Rubenes-Raites klavieru
pavadījumā-
Ballaratā nesen referātu par lat­viešu
un vispār Eiropas baletu no­lasīja
vi.. Fibigs, pēc referāta kopā
ar Ainu Ezergaili demonstrēdams
austrāliešu publikai vairums klasis­kā
baleta paraugus»
Ir patfkiml Sākties «r rakstnieku, ku
neatklrtojas, kas, palikdams tev mtielfs,
tomSr innainis — auf dams un levl ao*
ikaldrodams. Ttds ir Knuts Leslņi.
Viņi ir patiess mikflinleks vairikis no*
dmes, Ui IpaSl taJS, ka viņS tieSi mik*
slu saprot kS cUvika flUves plepUdja*
mo. KSdl apceri viņi atilst, ka tikai
mSkslfi cUvēki^ „kUttve pie auslistim
durvīm**, aii kurām piflabits cUvēka
esmes noslēpums. Liekas. Leslņi apil*
Bfis, ka durvis, pie kuŗim viņi kļauvl,
neatvērsies nekad. ViņS nekad neies pir|
slieksnim, slieksnim, ali kura jnm
gudri noslēpis visu lietu falus.** Viņi
paliks idpoJeUes starp divi straumeiB,
starp semi un debesim, starp'reālo esnl
un tās būtības noslēpumu, tā skaldā­mies
lielākajā daiļumā, bet neritkēdaaMi
ar legOianu paiaudēt visu.
Atbilstoia un secīga ir ari Letiņa l|>
teUumei Ievine. Tās pailme ir smaldSi
Lai gan viņam Jārunā tikai par skumjUi
norisēm <- nepiepildāmu auiestlbu,, ņt;
iBdtvuiamiei dilrēm, noileguatem n
nāvi viņi tās skata ar skumju piitki.
Viņam Ir It kā leja. ko lidallo assiaiĻ
vai kai arvien^ smaida caur asarām.
. Lesiņa usbnņo eUviku litā Jēga fg
ārpui viņu apsiņas. Tie klīst kā Mni.
sirdilgi vai dilvo divi dslves, Mid
skaidri neatskārstaml, kas viņi Ir ua ib^
vlņieai pieder, bet bfldami droil, katls
viņiem neatņenMUUl paliki. Uekai, ka
iādn cUvēku lHi atradis beldset vli*
skaidrāko uii pUnlfiko lemlssojumu «e*
velē Dflja, Iķletaml paslvau Mvee
klaidonis, kas „negribija nekur asitt»
ties, nekā sledot,** kas negrib un nedomā
ari pretoties tām briesmlm, k u U9«ila
tautu un leml, mtUns un vērtībai ir ;
tomēr i r kaut ko bijis vteanēr akthi -
pretībnleks un sava c«|a gljiji. V^
pati ar Mvl ir protasti fret balni»
tikumu btijēdsibn, sevi fiņi Ir ItfH»
ries; viņi |auj plosīt sevi sāpēm par f(», .
su Betu suianu, nflUģo snianu i|a als*
leiann, kas svana ar savu MUikad» l u M i
vairs**; bet Viņi slaa, ka 8eiaam».vt- '
Wi pateiki rels Iito un ka gala fltf
kaut ko paturēs nesddaml. I^lrmo i«M •
Ļeitei aeviea lola, bet art sarāda, te
Ir iU aetfldoiats. VIni Utt varoiS
alslet bojā lenatdniikulanpitājt um&
tiUam OdiU ka iu alssargā kādas aH»
Ju, kas tam neaus ņepledir, Bil Iii
Ir vecai latviein mijas, un pattMibI
paianlei klaidoņu Ir vienmēr iMSēS
viņām. ^Tas atklājas tikai neskat^
dtfos alstētiikl ķāplnitoi mamtBloi ^
(bHei un dOjii ioļl) - in Uti lo klal*
donis utilna tUUI nāves bridi» Bel kii ^
var par kaut ko nomin, tas Ir
lAļ ftn ils darbi aav visai »
komponēti, tat lomēr pieder
gākajam, ko Leslņi ridljli, oa i T v I
viras no skalstiUuJiem sasalegumlen
U^eiu UriskaJiMvellstikā v l i ^ ^
L e ^ Uek Jānim Nebēdām pasaki par
Mailbii vinn. Te Ltslņa^ semaonīi
aliUidi sevi ^
^hP^^^MļS^jm^ un lākdiSi
dsivo paiavlētM
Ueta nkva^ lu eUvēki tikai M sa­viem
darbiem atbUd us minēto lautā*
Jumu, vēl aeilaādams. savu mfliu dif-iiku
kritis viņa dsIvH at­stātajā
vagā", tad^tik lv a i -
'viga. . Nebfda klttiFwMSr rin pa-nudē
tavu m8iu. Dsērls WK roasibn
vīna, vl4i „pasaudēju lavu uU(u**,,a^
saprot vairs prieka un nereibst BoH
dUves, kas Ir dSIvoJanfī, nevli Ja«ti|l>
ma. Novelei Ir liels niosoflski ^
Tuvāks DOJal atrislnijums Ir
)talsnn>i un Atceļā.
Teicami sasniegumi IsaJā noveli It
Btmbaks un Rleksti^oka mēbeles, kif
met dillu skatu mnestlbai psIebololUi»
Te Leslņi rīda, cik skops un kenloms
stiMItāļs viņi spēj bfit, un ka spēj is-tikt
ari bes uva smaida. Var bflt ka
iajās noveletēs slēpjas mājieni Lesiņa'
UUākaJam ceļam. .
Garākais darbs - Ziemsvētki ^llvi
mājās — turpretf rāda vtssmarīaiaāk ro»
mantiski noslēpumaino gaisotni, kādi
mīt Lesiņa dseja, ar Uklenlbas, soiaaas
un mirkļa skaistuma akcentiem. Tii
īpatnējs ari ar samēri lielo penmiāiai
kurā m cilvēki parādīti neparasti plii*
tiskL So noveli apvieno ar Ofljn, m«
nbas vīnu, Atce|n visa krājuma llloio»
fiskā pamattēma — „atcetf^ Ils atiNdi
ir — ce|i us ava nijim* '
Masik apmierina „OauU vieakiril
Ueta**, kriminālstibts, kura kompoidcl^'
Intriģē, bet kas tomēr neatirlsina pvob*
lēmas, kādu netrūkst ari iajā stāstā. IstI
nepārliecina ,4Mtelstardarba** atrlsjliii>
Jums. 8ajā novelē parādītais rilvēka'
tēls, variants Tēvocim (Atstaros^ leguvli '
daSus Jaunus vaibstus. Novelē daudi '
stāstits par mllslku un lietots ari kādi
mflzikils kompostdjas paņēmieni: tē­mas
spēlēlana vairākkārt (notikums ar
sievieti un ar kaķi); kas novelei dod
techniski stipru vienotību.
Mflilbas vīns Ir Lesiņa bagātākā grā­mata.
Tā parāda, cik Uels hr sacerēaja .
kompozīciju paņēmienu kMJumst mēs
UJā atrodam Urlsko monodga (dlja),
temu ar simbolisko varlādju (MeliMf^
darbs), niosonsko pasakSL a&akiotMM
tautas nostāstu ar velkttem paanllja*
miem, stāstu vienaldzīgā vai mSUmtĶ
vērotāja distancē, prolokoUsko s t i i^
kas nobeidfas ar skaidri parādītu Isiķl*
rigo sltuidju. Tipat Tedsams, dk BO«
pletiU Leslņi apguvis IstelksmM panē*
mienus. Paturēdams vienmēr i a v « is*
telksmi, viņi prot to lagad pielāgot itis*
u pamatsituādjai val MompotldJNis vel*
dam. Pasakā var manh Utvlskās pa*
saku valodas garu, nostāsU Ir atittl
nostāstu valodas īpatnības (Slelņu lauri
jatams ari valodas veelaielgumi), stili-tldams
par noslēgumu autors tucreti
tuvojas Innekieiaaas protokola lletiikl*
HJL?** cietumam, i i komootldjas us
Izteiksmes paņēmienu bagātība rāda. ka
Lesini tnvolas mefstaribai
Reizē Lec|i}9 parādās k i vecas tradī­cijas
niam»n'-'' un turpInāUJ^. kas ari
viņam runā f M par Ubu. Ti Ir veci
un slavenā VMr^mes itl«tafeclbas tra-dldja,
kas pataldim art nozīmē Utvlela
stāsta pilnlglko Izpaudumu. Lesiņa dK
vēku tēli - tie Ir llrinkl flnzcflskl. dilli
•evT legrimull arvien ēt1«kas persoal*
bes. k«< pasauli tumretf reiiz afstētiskā
tvērumi — tie Ir neulrpfotami / Hdzl*
nieki Aos«a, Poruka un Blaumaņa vl-azemniekiera.
Lesiņam Ir Poruka ro­mantiski
fllozoflakals skats, bez Poruka
traģisma, bet toties ar Ezeriņa gaiiumo
on ar kant ko no Ezeriņa oir Blaumaiis
mērķtiecības. Mēs esam mierā novēlH
Lesinam ari pfedAlIianos visu oieņilnite
nemirstrbā. No tās vinu vēl Iklr krietos
solis, bet Ja viņi tagad ar vislielāko uf-manibu
spraigumu nodotos savam dil­bam,
viņam lis ioUi varētu izdoties. Kā
ta§ sperams, to, proUuns, var nojsoft
«kal autors pats. Lielākās briesmas, kM
rinam draudētu, bStu aprelbinālanās sr
ttsmunas virtuozitāti. Bet taisni B
grāmati rāda, ka viņi no Sls kaltes vsr
trt Isvalritief.
VltaaU Kalvi
"It"
1*
kttbdKt
Ditu njont^^
•i 1m'
ftftiiibtttiar
ttAāš Ictroi
iteiiti
?*«8tlii
tie
«dl
Ciļt