Bavarijas Latviesu vestnesis, September 2, 1950

              ii f Apciemojums mēnešnicā pie
Jāna Jaunsudrobina
Pātlkaniii pirtteignma mflsu rakstnie­cības
vecmeistaram Jānim Jaimsudrabi-ņam
viņa 7X dzimšanas dienā 25. aof ostā
sagādāja LCK prieldSsēža V. Januma nn
Angiiftdorfas tautieSu un organizāciju
pārstāvju apmeUējttms nn apsveUnimi.
Ralutnieka drive» vietā pie Mēnas ezera
Vestfālē mflsu iestāžu nn organizāciju
pārsavji ieradās gavi]dienas prielUpns-dienā
un līdz ar ziediem gaviļniekam no­deva
LCK un LCP un LNP priekSsēža h
Celma i^sveikumu. DV Augustdorfas no­daļas
vārdā sveica Dr. K. Zvejnieks, Lat-vieSn
preses biedrības«- E. Raisters, vien­tuļo
skautu lumāla Klabatas vārdā red.
Ofinbergs un raksMeks P. Aigars.
Starp gavildienas viesiem vil bija rakst­nieka
meita Lilija ar savu vim Steplem
ttCt Rakstveida sveicienus bija sattjufii
grāmatu izdevēji, tautieSi un paziņas no
Vādjas nn citām semSm.
Rakstnieks ezera augstajā dienvidu kras-a
apddvo kādas nedēfas no|fa|u vajadzī­bām
egUlu audzi celtas vasarnīcas augS-sUvu,
kurai pavisam pieci IpaSnieki. Tie
ieit ierodas tikai atpiltas reizes, tā kā va­sarnīcas
pastāvīgais apsaimniekotājs skai­tās
JaunsudrabiņS. Viņ3 ari ierikojis un
Iskopis dāndnu, kurā, kā pats smējās, ze­mē,
ko vietējie atzinusi par deiigu tikai
auzu audzēšanai. Šovasar Ievācis ap 750
tomātu on lie gurķu, kas ieskābēti zie­mai.
Bez tam jau umantota agrīno kar­tupeļu
raža nn bfls vēl bietes un kāposti.
Rakstnieka ļimenel pieder ari 7 vistas,
un nesen bijis gadījums, ka kādā dienā
patiesi legiltas ari 7 olas. Vistām iekār­tots
lem eglītēm stiepulu režģis, jo, va|ā
palaistas» tās varot krist par lētu upuri
lapsām*
Protams, rakstnieka ilcibā Ir ari ezera
Hdeņl» bet zvejai viņā vairāk Izmanto
upītes, kur mierīgāka zveja un bagātīgā­ki
lomL Kurināmo var salasīt plaSajā me­lu
joslā, kas apņem visus pakalnus Sajā
eiera krastā, tā kā divu gadu laikā, kopS
rakstnieks dzīvo Mēnesnīcā, kā viņS dēvē
savu mītni, malka pirkta tikai reizi, un
to paSu nauda nosviesta zemē par baltu
velti. Tāpat meži laba sēņoSana un ogo-lafia.
Šogad bijusi bagātīga melleņu un
aveņu rua, tikai pēc pēdējām gan jāce|o
divriteni kādi 8 km. Ražu drīzumā sāks
dot ari trīs rakstnieka dēstītie aug}u ko­ciņi:
viena plflmite un divi firziķn koki.
Tā Ir visa rakstnieka tiagātiba, bet viņā
priecīgs un apmierināts, jo var savas die­nas
pavadīt vientulībā un klusumā prak­tiskā
darbā un riakstlSanā, Izklaidēšanās
relsēm izmantojot iemīļotos (Ideņus vai
pastaigas mežā.
Kā jau gadiem parasts, vasarās Jaun-sudrabiņi
tik intensīvi rakstīšanai neno­dodas,
kā jārējos gada laikos. Cik no vi­ņa
atturīgās valodas par patlaban rakstā­miem
darbiem varēja izdibināt, tad tiek
tupināta Za|ās grāmatas II da|a un pa
starpbrīžiem uzrakstifts ari pa kādam ci­tam
tēlo|umam. Nupat rakstnieks nobei­dzis
un nodevis iespieSaņai atmiņas par
gleznotāju Zeltiņu, kas ietilpst viņa le-iendu
sērijā. Padomā ari pasāktā romāna
citi oieml» citas meitas turpināSana.
PlaSi rakstnieka dzlmSanas dienu bija
atzīmējis Vestfāles lielākais laikraksts
tlreie Presse, kas iznāk Bllefeldā, veltot
iim gadījumam veselu lappusi. Tanī atro­dams
Baltās grāmatas tēlojuma Siļķes
tulkojums un garāks raksts par dzejnieka
dzīvi un darbu ar tituli No ganu zēna
ndt tautas dzejniekam. Rakstā, starp citu,
pastāstīts, ka no 1929.—1933. g. Jaunsudra-biņa
<^arbl «iragan. l^ieži parSdUiiSies vā-eu
s<Siir«emo^ātit^ pi^sl,^
das laj^kstl^ yoik8^adit, kiiŗa tiradidjaa,
Uģtii'^Tpim'vm^Mme: jr^gnlārt lev'
vietodama Jaunsudrabiņa darbu tulkojUf
mus. Bez tam znots Steplers patlaban tul­ko
ari kādu no Jaunsudrabiņa romāniem.
Raksts noslēdzas ar piezīmi par J^aun-sudrabiņa
lielo popularitāti un vlenkfirBī-bu.
Viņi nekad nav nēsājis fraku, lai cik
svinīgos vai siiožos sarīkojumos piedalī­jies,
un Sajā ziņā viņu varot salīdzināt ar
vācu sociāldemokrātu vadoni un kādrei­zējo
ministru Kārli Severingu, kas bieži
ārzemēs apzīmēts par „mlni8tru pelēkā
svārkā*'.
AugilstdorfieBl rakstnieka nn viņa kun­dzes
viesmīlīgajā mītnē pavadīja pāris
skaistas stundas, kurās gaviļnieks pastā­stīja
par savām gaitām jaunajos apstāk­ļos
un pakavējās atmiņās pie dažas labas
zīmīgas epizodes savā garajā mflžā. Veik­dams
plaSu un daudzpusīgu koresponden­ci,
ViņS ari tagad sUv dzīvos sakaros ar
plaSu paziņu, rakstnieku un grāmatnieku
saimi, kas izkaisīta visā plaSā pasaulē. No
tuvākiem latvieSu centriem Vestfālē vairs
palikusi tikai Augustdorfa, Bfinstere un
Paderboma, bet pie viņa Mēnesnīcā prā­vo
ataiumu dē| iegriežas vairs tikai rets
latvietis; Padzirdējis, ka uz ezeru dažkārt
no SIm nometnēm izbrauc zvejas mI|otāji,
rakstnieks piebilst, ka viņi labprāt kād­reiz
tos gribētu redzēt arī pie sevis un
parunāties par zveju.
Atvadoties no populārā autora, ciemiņi
varēja pateikties ne tUuU par parādīto
viesmīlību, bet ad izteikt komplimentu
mājas tēva spirgtumam un labajai veselī­bai,
jo ViņS paUesi izskatās krietni jau­nāks
par saviem gadiem, labi atpūties,
darbīgs, garā mtožs. -eo
Latviešu zemnieks
un cMējs guldīts
svesō zemē
Jūliju Druvu apbedīja 5. augustfi
Kolomā. Bērēs pulcējās daudzi lat­vieši
no tuvējās apkārtnes, kā aŗl
Druvas ģimenei īpaSi draudzīgās
amerikāņu aprindas, kas nelaiķa
l^deŗīs^ rīcībā nodeva savus auto­mobiļus.
Sēru dievkalpojiūnu vadīja
māc. Turks. Visu iespējamo atbalstu
latviešu preses seniora apbedīšanā
sniedza augļu dārzniecības īpašnieks
E. L. Karlikovskis, pie kura nelaiķis
bija nodarbināts, kā arī viņa brālis,
kūŗā iei^mē K^^omas un Bent<^
lferb(tttislaiMltitr sniedza šģ^i
par aizgājēja mUžu un darbu.
Kapsēta, kurā apbedīts Jūlijs Dru­va,
ir neliela un robežojas ar ābeļu
un firziķu dārziem, kas vakaros,
krēslai tuvojoties, izplata medainu
smaržu. „Tā latvieSu zemnieks un
cīnītājs Jūlijs Druva," raksta viņa
kundze, „guļ vienā kapu kalnā kopā
ar amerikāņu zemes rūķiem."
Uzņēmums ir viens no nelaiķa pē­dējiem,
un tas izdarits janvāri Virc-burgā,
pirms Jūlija Druvas došanās
uz svešo krastu.
Krietna un vinskīga
ĒRIKS RAISTERS - MANS LAIKS. APGĀDS RĪTS
Trimdas ga|pi diejnieku Irikn Baisteri
esam paretanrsastiMPnSi tikai periodikā un
rakstnieku vakaros tas bgis tādā laika
spridī, kādā dažs Ubs Uriķto paguvis stā­ties
lasītāja priekSā pat ar vairākām grā­matām.
Nav ari nekāda brīnums. Visu šo
laiku viņi nenorbnis darbojies trimdas
presē. Un dk laika un enerģgas prasa
darbs redakdjā, to varēs saprast tikai tas,
kas 80 darbu patfst tieži. Toties ar prieku
Ugad lasītājs var paņemt rokā Baistera
Jauno krājumu Mans laiks, kas aptvef
dsejnieka pēdējos desmit gados uirakst!-
tos dzejotus. 80 dafjolu, droži vien, iir vai­rāk.
Bet, sinot Baistera nesaudzīgo no­stāju
pret visāda veida pusgataviem dar­biem.
Jādomā, ka n ir ttkai izlase.
trika Baistera vārdam latviešu lirikā
J^ kopi pāris gadu desmitiem ir laba
ilava. Viņa attīstības gaitā velti meklēt
piesliešanos dažādiem viendlenas virzie­niem,
kaut gan šos ce|as nostaigājusi Ue-lākā
dala latviešu vidējās paaudzes dzej­nieku,
iekams atrasts personībai pieska­ņotais
izteiksmes veids. Baistera Ge}8 no­sprausts
Jau no paša sākuma, un 81 uzti­cība
savai sOtībal devusi im<etnus augļus.
Vai tas būtu patriotiskais, vai eroUskais
žanrs — arī šai krājumā sastopam autoru
kā vecu paziņu, protams, salīdzinot ar
agrākajiem krājumiem, krietni vien pie­augušu
un nobriedušu. Jaunais krājums
ietver 51 dzejotus. Tā ir virkne cietu, spo-žu>
f udraba dālderu, starp kuriem nav ne­viena
viltota.
Baistera dzejā dominē kara, pēckara,
patriotisma un erotikas elementi, kas ap­skatāmi
atsevišķi. Kara dzeJo}os autors
nav saistīts ar kādu konkrētu laikmetu —
šie dzejoļi ir pār^UcIgt To centrā ir cU»
vēks, kurā spilgtu pārdzīvojumu Izraisa
ainas» kādas sastopamas ikvienā karā«
Savos pēckara pārdzīvojumos autors sa­glabājis
stingru iekšēju stāju. Kaut ari
šie pārdzīvojumi, brienot cauri uguns un
asins pirtij, nav bijuši mazāk spilgti un
satriecoši kā viņa līdigaitnleklem, tomēr
viņš uz raksturigajām pēckara parādībām
raugās reāli, ar asu un noteiktu skatu,
iekšēji nesaplosīts un nesvārstīgs, bez
gļēvuma un nevarības, ar nelokāmu ticī­bu
Jaunai dzīvei un cilvēka atdzimšanai.
Tāpat patriotiskajos dzejoļos, kur autors
piemin atsUto un degošo dzimteni, nav
ne vēsts no tām vaimanām, ar kādām pir­majos
trimdas gados diletanti un kon-
Junktdras dzejnieki pārpludināja periodi-
KULTŪRAS CHRONIKA
Bakstnieks Emīls Skujenieks, ka^i bija
aizkavēts Ventorfas transitnometnē, > bet
tagad Jau ceļā uz ASV, sakārtojis stāstu
kriljumu Oredzens, ko izdos apgāds Bits
AngUJā.
Prof. K. KārkllņS sagatavojis Jaunam
izdevumam savu latviešu rakstniecības
vēsturi, papildinot to ar Jaunu vielu. Iz-deivums
piemērots ari skolu programmai.
^inls dienās ui ASV izceļoja pasaules
TMCAs vecākais pārsUvls IBO 2. apga­balā,
Kārlis Dsirkalis, kas savā vairāk ne-i
i 4 gadus ilgajā darbības laikā trimdā
ievlrojuml atbalstīja latvieSu TMCAs na­cionālos
centienus un Jaunatnes darbu,
kā ari, cik iespējams, veicināja latviešu
sportista startus un sacensību sarīko­šanu.
Slavenais Itaļu filozofs Benedeto Kro-ēe,
kas līdz šim bija padomju Joslas Vā­cu
zinātņu akadēmijas korespondējošais
locekUs, līdzīgi daudriem gara darbinle-kiea
paaiņ^is»^.lairpiņ|UiĻ^^.^
skata sevi par šīs akadēmijas biedruI,, JJod
tļl kļuvusi par pilulgu komdnldtu politi­kas
ins^furnentu.
Angļu bibeles biedrība pagaidām 190.000
eksemplāros izdevusi blbell laikraksta for­mātā,
ko pārdod par 6 pensiem gabalā.
Amerikāņu Ilustrētais žurnāls Life šai
rudenī izdos ilustrētu otra pasaules kara
vēsturi, kurai tekstu uzrakstījis rakstnieks
Džons Dos Pasoss.
Franēl noskaidrojuši, ka viņu tautas
rakstnieku visvairāk lasītie darbi Vācijā
ir Kloda Anē Ariane, Andrē 2ida Pasto­rālā
simfonija un Balzaka Lauku ārsts.
Ievērojamais franču dzejnieks Pols Klo-dēls
savu U bērnu, bēhiu bērnu, un bēr­nu
bērnu bērnu vidfi nosvainēja savu 82.
dzimšanu dienu.
kas slejas. Tur nav klišeju, bet vionrei-zēli,
«Uti izjusti un r^liē^ apēdgl vļUrdi.
lirotiskais elements Baistera dzejā Jau
no sākta gala bijis viens no izteiksmīgā­kajiem
» ari šai krājumā. Pieķeroties daž­kārt
riskantiem tomātiem, autors tomēr
aizvien paliek īstas mākslas diojas robe­žās,
Baisters nav Jaunu formu meklētājs^
Viņa dzejoļi ietverti klasiskajās četrrin-dās,
bet laba daļa ir ari stingrajā sonēte
formā. Atskaitot dažus sīkākus negludn-mus
(nevienāds pēdu skaits, ne visai pa­reizas
atskaņas), forma visnotaļ gluda un
izturēta. . ^
Tā ir krietna un vīrišķīga dzeja, kur»
labprāt lasis ari tas, kas nav sevišķs liri­kas
cienītājs. ^ . X
Grāmatas ārējā ietērpā redzams, ka lat­viešu
grāmatas ziedu laiks Vācijā bei­dzies.
Gribot negribot nākas atsacīties no
iespiestās technikas un Jāpāriet uz mum
pUcēto, jo tā neprasa tik Uelu kapitāla
ieguldījumu* Grāmata izdota 200 eksem­plāros
(žēl, ka tik maz) divās tedmikās-rokraksta
un mašīnraksta. Abi vienllds
glīti, labi lasāmi un īpatni. Katrs eksem­plārs
numurēts un autora parakstīts. Ie­vadvārdus
uzrakstījis J. Sudrablnš.^ Jau­nais
apgāds Bits, kas vienlaik darbojās
Anglijā un Vācijā, par turpmākiem izde­vumiem
izraudzījis Oskara Kalēja noveļu
krājpmu un Hugo Krfimiņa dzejoļus Ze­mes
vējos. Ar laiku apgāds tomēr cer pār­iet
uz iespiedtedmiku.
Emīls S k u j e n i e ks
Jāzeps Vitols...
(Turpinājums no 5. lapp.)
jas prasības, dodams galvenS kfirtfi
vispārējus un objektīvus mūzikāluB
korrektīvus." Audzēkņi pret viņu iz­jutuši
godbijību - pietāti Un tāpat
Vītola kollēgas, — Jau pieminētais
Haudšins raksta: „Tas ir Vītola da­bā,
ka viņš vairāk aizrāda un iero­sina
fantāziju, nekā plaši iztēlo/* un
Cerepņlns saka: „Vltols bija ir savu
katedras koUēgu, ir daudzo skolnieku
patiesi cienīts un mīlēts."
Oficiāli to apstiprināja Pēterpils
konservatorijas rīkotā Vītola godi­nāšana
viņa 25 gadu darba jubilejā
(1911. g.). Ernests Brusubārda par to
raksta: „Neviens latvietis līdz tam
ārpus Latvijas nebija piedzīvojis tik
lielus simiinājumus." Konservatorija
sarīkoja Vītola darbu koncertu, ko
noklausījās 2000 apmeklētāju. Vītolu
ievēlēja par Ķeizariskās mūzikas
biedrības Pēterpils nodaļas goda
biedru. Tikai nedaudziem šis gods
bija piešķirts, un uz goda biedru
matmora plāksnes konservatorijā
Vītffia vārds zelta burtiem iekalts
zem Sen-Sansa un Rimska-Korsako-va
vārda.
Suminājumu vilnis pēc tam pār^
šalca arī latviešus un Latviju. Pē­terpils
latviešos Vītola popularitāti
sevišķi vēl bija cēlusi viņa pašaizlie­dzīgā
nodošanās latviešu koru vadl-viešu
dziedāšanas biedrība nu iecēla
viņu par savu goda bietļru. Latvijā
jubilejas svinības rīkoja Rīgas ļat-
1 viešu biedriba, Jelgavas latvieSu
Ikdiena ir skarba. Varam nevatU
vaimai^t UŖ noSlukuiiem^ pted^
gaidīt tās pātagas cirtienus. Bet ir
otrs ceļš — cīņa pret skarbo
kārtni. Gan mūsu spēki niecīgi, bet
ar! ūdens piliens izdobj caurumu
akmenī, ja diendienā pil vieni uz^
tajā pašā vietā.
Ja arī mums nav kara rīku ro)^
tad tomēr cīņa par mūsu izau^anu
ir iespējama. Un visskaidrāk redzaia
savu augšanu, vācot zināšanas. Bflu
cīties neatkarīgi no vecuma un io.
priekšējas izglītības ir mūsu (%
par gaišāku rītdienu.
,JJujā, viarētu jau . . . bet ne man
spēju, ne laika, par daudz gadu jaiL
un iespēju jau arī nav." — Ja ne*
varat grāvi izrakt ar pieciem lāpstas
dūrieniem, lietojat piecpadsmit, UQ
jūs izraksit tom&r. Un laiku mēs Ue»
ži pat nevaram izgudrot kā otji^
Gadi var mūsu lojļskās uztverei
spējas tikai izveidot Un iesp^tg^
Lūk, še ir!
Ir skolotājs, pie kura varat mld<
ties ne klasē, ne grupā, ķet izdll'
priekšrocības stāvokli — v i ^ paU.'
Sis skolotājs nāk pie jums Intrl
vietā un laikā. Ceļojat no Alpu kiĀ<
niem līdz Buenosairesai, stāvat rindi
vai gaidāt tramvaju, skolotājs staitf
jtims līdzi un neļauj ne minūti
dēt. Sis efektigais skolotājs Ir
neklātienes kurss.
Ko viņš mā(»? Vispirms — angļa
valodu. Neklātienes kurss sniedz pa*
matīgas, sisttoiatiskas zinfiianas to
sagriibstīto drusku vietā, kas paireis
ir mūsu nangļu valoda". Sis kurn
Jūs iemāca ari mācīties, tas
atmest iesākto, kamēr esat galā. T%
jūs nemāca ne par ātru, ne par Utou,
te nav ari citu biedru, no kuriem
kaunēties, un te nav jāsteidzas ui
stundām tad, kad vismazāk vaļai.
Sis kurss nāk pie jums un — iemāca.
Otra mādSanās iespēja — steno*
grafija. Tnenalga — latviskā, anglis*
kā, vāciskā .i . St^ografiju mācās
tie, kas tīko stenografa aitiatu. Ka4
tas rokā, tad var sēdēt kantori, pie*
rakstīt šefa murmināšanu im saņemt
nesamērīgi lielāku algu, jo — tfiduf
meklē. Arī tas, kas iet skolā, stU(UĻ
sēž kantorī vai priekšlasījumā, ninl
pa. telefonu, — visur i l ātrā rdota
prašana ir lielisks palīgs.
Ar angļu valodu un sten(^grā{|Uii
jūs uzvarēsit skarlK) ikdienu. Um«
ra nāks jau mirklī, kad sāksit mi*
cīties. Tad ikdienas manīsit, ki ua
cik ejat uz priekšu, uz augiu. Dtf
dos prieku mAUfibū
ādu iespēju Jiuns sniedz Utmu
korespondences institūts, kuru pīsi
_ „ trim gadiem Stokholmā nodibini)t
biedrība un Liepāja. Ziemas pavadi- latviešu skolotāju grupa. Institttti
dams Pēterpilī intensīvā konserva­torijas
un sabiedriskā darbā, vasarās
Vītols labprāt uzmeklēja klusas un
vientuļas vietas Latvijas dabā, lai
atpūstos un lai nodotos JaunradlSa-nas
daibam un lai piedalītos un va­dītu
gadskārtējos latviešu rudens
koncertus.
fTurpinājuins sekos)
vienīgā latis^elu neklātienes sKola -<i
ir darījis visu, lai jūs varētu mid*
ties lēti, ērti un ar labām sekmim.
Lasiet par to tuvāk sludinājumos
jajā un nākošajos numuros. Un ne<
vilcMeties pieprasīt izziņas. Tas Jan
neko nemaksā. Bet varbūt laimēsiet
daudz: dsdvl, cīņu un uzvaras.
Ingrida Vlteia
HUmui iMdik iūtā
ROMĀNS
(2. turpinājums)
„Nez*, kas tur iekšā — kad tik nav zilais? Vai var maz
dzert?'! šaubījās Vidzemes saimnieks, turēdams pudeli pie
deguna. ,^et ož gan itin labi." ^
„Ja negribi, laid tālāk, bet nekavē pagastu. Citi ari gaida,"
teica karavīrs zem brezeņja it īgni. „Ka vēl neizlej!"
, Pavilcinājies, saimnieks pacēla pudeli pie lūpām un pa-
Slēja tās dibenu gaisa. ,JJabs gan," viņš noteica, „še, māt,
tev ari nesals,"
„Ko nu es, — ka vēl neapreibst," saimniece atvairījās un
pasniedza pudeli tumsā tālāk. To tur jau nemaldīgi sagai­dīja
nosalušas rokas. Kāds elkonis piegrūdās Dagnijas sā­niem,
un balss blakus teica: ,«SeI"
. Dagnija taustīja roku akli uz priekšu, un satvēra pudeles
.gludenos sānus. Mirkli šaubījusies, viņa ievilka nāsīs dzē-'
.riena smaržu, un tad pacēla to pie lūpām. Konjaks. Labs,
stiprs un smaržīgs malks atdzīvināja viņas stīvos un nosa­lušos
locekļus, un atsauca atmiņā citu ainu, ko izraisīja šī
dzēriena smarža.
Tas bija slimnīcā, nakts dežūru laikā, kad Liepa un Kal-nups,
pārguruši un nomocīti, iedzēra pa malkam j^c ope­rācijām.
nMeiten," mēdza teikt Liepa, ,4aba chirurga roka netric,
ja tas savām asinīm piejauc pilienu konjaka. Tas palīdz.
Uzgriest pāris metru zarnu, salāpīt kādu putraimainu sma­dzeņu
podu, es uzņemos tikai tad, ja manus nervus tura
modrus šī glāze,'* un viņš ielēja katram no lielās litra pu­deles
dzidri dzelteno dzērienu, ieelpodams tā smaržu. „Dran-ķis,
mums vairs dod tikai šo 5pāņu duļķi, kamēr lieUe kun­gi
paši nodzer labos, vecos frančus. Arā, purvā, tur mēs
dzērām labākas lietas — kad bija. Bet dažreiz nebija arī
nekā cita, tikai ērģeļu mūzika. Bet ari pie tās bija labi
griezt un šūt Sveiki, meiteni Reiz tu stāsies mūsu vietā.
Gan jau mūs aizgrūdis atpakaļ uz to elli — ja vien tā pati
nepienāks klāt Tad neaizmirsti — allaž malku konjaka
pirms un pēc."
Kad piebrauca jauns ievainoto transports, viņi steidzās
to saņemt Da^ai palika vieglāk ievainotie, dažreiz bija
Jāpalīdz Liepām ar Kalnupu operēt Nu tas šķita viss tik
sen im tāli Liepa bija pazudis pie Opočkas. Kabiups kaut
kur frontes lazaretē vēl lāpīja sašķaidītās miesas. 6et viņa
pati, Dagnija? Viņa bija pametusi savas nenobeigtās stu­dijas,
atstājusi pajukušo slimnīcu, kas evakuējās uz Vāciju,
un sēdēja tumsā uz šīs pieblīvētās platformas...
konjaka pudele bija aizsniegusi vīru žoķenē, un tas labu
laiku nelaida to tālāk.
,JĒJ, kas ir, neiztemp nu visu viens pats!" sauca viens no
kareivjiem, un, staipīdams notirpušos locekļus, izcēlās stā­vus.
,ļiaid tālāk!"
Sai bridi vilciens atkal sakustējās un sāka taustīties uz
priekšu. Nevarēja saprast vai debesis sākušas skaidroties
un kaut kur pazibēs mēnesis, vai arī tuvojās rīts, jo tumsu
palēnam nomair^ja mīksta krēsla, kurā varēja jau izšķirt
apkārtējo priekšmetu kontūras. Pēc šī pārskrējiena vilciens
nostenējās tiunSas ēnas priekSā, \m kāds Uz platformas no­teica:
„Sloka. Tad nu tik tālu mēs būtu atkūlušies."
„Te nu sāksies lielā stāvēšana — kamēr tiksim garām Ķe-meriem
un Tukumam. Varbūt pavizināsimies uz priekšu
un atpakaļ. Sitos niķus es pazīstu," lietpratīgi teica viens
no karavīriem un paskalināja pudeli. „Ak, tad ir gan dru­sku
vēl atstājuši. Sveiks!" viņš uzsauca draugam un ieti­nās
cieši mētelī.
,3akiet, lūdzu, vai kādam nav līdzi drusku piena vai
dzeramā ūdens?" pēkšņi iejautājās sieviete vagona vidū,
kas bija ievēlusies tur, Zasulaukā, un blakus viņai atskanēja
sīki bērna pīkstieni. „Mūsu piena pudele saplīsusi un viss
izlijis, bet mazais mostas un grib dzert."
Vai nu garā nakts, vai kareivju konjaks bija satuvinājis
braucējus, bet pēkšņi visa platforma atdzīvojās, un katrā
stūri kāds čabinājās un grūstīja savus saiņus.
Tomēr atradās tikai termosa pudeles ar stipru kafiju vai
tēju, dažs piesolīja degvīnu, bet piena vai ūdens nebija
nevienam.
„Ja zinātu, ka te stāvēsim brīdi, varētu ieskriet stacijā,"
kāds nedroši ieminējās.
,JK:uŗš tad no mums būs tas skrējējs, labprāt gribētu zi­nāt?"
sevi atkal atgādināja vīrs žoķenē. ,4Cuŗš būs tas va­ronis,
kas lēks nost no platformas, vai nu žandarmiem taisni
nagos, vai arī lai paliktu tepat Ķemeros, ja vilciens pēkšņi
sāk kustēties? Paldies — es vismaz nē!"
„Liela nelaime jau ari nebūtu, ja tu paliktu," iekrita va­lodās
Vidzemes saimnieks, un viņam piebalsoja labvēlīgi
smiekli. „Muld te tikai visu laiku."
„Tā tā," norātais pacēla balsi, „nu tad lēc pats, onkul,
tumsā, — redzēs kā patiks! Mēs jau visi esam lieli varoņi,
ja pietiek ar runāšanu. Bet tagad tādi laiki, kad labi, ja
katrs pats sevi var savākt Un kas nespēj, tam JBpalidi
ceļā."
Bērns sāka raudāt stiprāk, un vīrietis aizsarga ImtA pi»>
līda platformas malai un paraudzījās tai pāri
„Nekāp, lūdzu," teica sieviete, pagaidIsUn kādu lieUku
staciju, šeit Jau ilgi esam stāvējuši Kuru katru bridi vil*
ciens var sākt kustēties."
, Jlekas, tas ies ātri," teica aizsargs un pi^ērfis platformsl
malai, lai lēktu pāri, kad vilciens patiesi saffcCkUi un
iekustējās. ^
„Paldies Dievam," izdvesa sieviete, un vīrs atgrie* Uvi
vietā.
Neapstādamies vilciens sasniedza Ķemerus.
„Nu gan es iešu^, teica aizsargs un vienā lēcienā MJi pW
vagona malai. Viņš pazuda tumsā un ilgi nenāca litpriū*
Klusi kā peles braucēji vēroja blāvās debesis un dreW|ilJ»
dzestrumā, bet gar vilcienu skraidīja dobji soļi un zlbnljsl
laternu šaudīgās ugunis.
Arī šeit vēl bija ļaudis, kas gribēja tikt līdzi un skri!A)i
gar vagoniem, bet tie jau bija pārblīvēti līdz augšai
„Nost no jumta!" netālu kliedza žandarms, un alzdriji
uz vilciena priekšgalu.
„Ej ellē," tam atsaucās kāda balss, un tad atkal ddrtf}i
tikai soļu steigu.
„Kur gan v^š paUek tik Ugi," bažījās sieva ar bērnu, un
mēģināja mierināt mazo brēkuli
„Se, re kur šokolāde!" pēkšņi ieteicās karavīrs un livlto
no kabatas salauzītu plāksnīti „Varbūt nebrēks," vtņi ^
piemetināja.
Mazais patiesi apklusa, un pēc briža virs platformas ma«
1as parādījās vīrieša galva.
„Saņemiet kāds pretī," viņš čukstēja, sniegdams (Ideof
pudeli, un tad ar spēcīgu rāvienu uzmetās uz malas. Tur tO
daudzas rokas ierāva vagonā.
„Velns, kas par tuksnesi," viņš sodījās. „Iegāju stadU
tur viss aizslēgts, visas durvis ciet, sēž tikai viens vedtil
dežuranta istabā un saka, ka vārīta ūdens gan šim nees(]i
Nevārīta dzert nevarot Nebija ari nekā cita. NezinšJ^
gandrīz ko darit — tad ienāca prātā aizskriet Hdz lokomofi*
vei, un patiesi — tur dabūju! Divi melnie man pielēja pfl^
nu pudeli gluži vāroša, un teica, lai dzerot droši — e«>t tirt
tējas ūdens, bet man pašam ar varu ielēja rīklē malku 00
savas ļergas pudeles," stāstīja aizsargs un vēl ristijās.
,J^ga zēni bija, teica, ka ar gaismu būšot Tukumā, b«*
pa dienu aizkulšoties līdz Ventspilij — noteikti PašreiJ
pulkstens ir seši Tā tad esam braukuši visu nakti"
Crurpinajumiiekof)
un
'Hts