Bavarijas Latviesu vestnesis, February 1, 1950

              am
m
mi
1-
tas^;lfi'
II
L A T V I J A
PRIFKSKARS VERAS 20 REIŽU
ainas Stutgartes valsts opera
Pretim dztļākaiņ, no^
problēntam
IN SCRIBO SATANIS IESTUDĒJUMA ISA ANAZJZE
No kreil^ balote solists Indriķis Opkovskls. baletiņeistars Osvalds Lē-nianto
» dbkc4:ātors prot VAIIIJS Baiuneistars, viņa asistente K. Tolkmittei
nu baleta premjē» H. I. Kuserovs.Madelines Vinkleres Becendāles uzņ.
„Sr Ir spožākā premjera pēc drū­majiem
kara gadiem,'' smaidot saka
tUdca no Berlīnes atlidojušā filmu
zvaigzne Ruta Heliberga, „Si va­kara
noskaņojums Stutgartes valsts
opari matu atgādina Icādarelzējo
pirmbrāžu patīkamo satraukumu
UnjĶer deti Linden valsts operā vai
Kurfflrsteiidii^^ teātri Bdrllnē/'
Patiesi ^ stanhešu gaismā iek]au-,
iaU ārpusē rada;
pri^kiiļp^^ ilielajam noU-kumam:
Otto Ericha Sillinga balets
In icribo Aitanis baletmeistara Os-v^
Idi^ L choreoļgrafijā un
iestudējumi i^edz^^^ st^as pirmos
skatuy<Ni l i g^
i^BHCTS^V NOVELES. 170 LAPP.
J. SĪNA APGĀDS.
Atmttait ar roka drSmaUķet karjerai,
A, lilķfliOM MursaiN^ darba lauku js-v
«l||ttsiw B«viW^ KrSJttina >3ikia*«
I difM iu»t^ par novelēm ta-taluitlti
<l|lsfa^^^ un ^dea
vftfu^ Im^^^^l^^^ bet la-tw
« plaioma «a darblbat veidojuma sl-ņl
v&l «mali dilsāk atblUi iOstiem.
UtvIiStt M «tt UterltarsinStnē no-dlb!
iiljiiil«i prailba, ka novoles centra
. JtblH'irttilm ^ilgtam notikumam; vii-pir
» novele iavddojas ns īpatnas, drā-maHitlMit
l i bula I pamata. . Apikatā-mli
ftlitn^^ darbos do-mfttl
ne libtO», bet rakstura tēlojams»
nu abi pirmie ir pslcholoģlskas anaU-ies,
Miķslioae neparida savus varpņns
kidi ala iltttlclJS, bet iistSsta par vl-ņiem
veselas biogrāfijas. Tas, protams,
nav trflkoms, Jo mSkslS lorma brīvība
Ir Uela. Mēs tikai fribējlm iepazīstināt
ladtSJus ļu apskatāmas grāmatas Ipat-nlbSin.
FnbUki Mlķelsonet nodibinājusies
„ti^tQfB Takataisces** slava. Patiesām,
UttUbas diSvM sarellljumas, kas Izriet
ne lamāto rakstaru dažādībām vai kā­dām
peitlņām iedomām* „smalkām kal­te^*,
neviens tagad netēlo tUi pamatīgi,
kā Hlķelsone. Udz ar to viņai varētu
pārmest i^āmn, māksliniecisko intereSu
salai^ālānos. #o visiem „trl8StQriem'<
pamatā viena nn tā pati situācija: viens
lattlātāis otram i,dod brīvību** saieties
ar kādu trdo, tad uSkatās, kas tur iz­nāksi*
nn pavada laUra paSmocIbās.
Stāsti MBikts*« šāds sUvokUt aprakstīts
no (vainīgās) ' sievietes viedokļa, bet
NDIVOB .cilvēkos** no vtrlela (vira). Nav
noUedsams, ka attieksmju dažādās sta-dyas
MiķeUmne risina ar lielu konsek-vend
nn neSēUbu, tak reizēm Uekas, ka
pietrikst tldamlbas. Vai sieviete tieSām
gribēs ieviUu krunkas sejā un nēsāt sir­mus
matus, lai atgādinātu iecerētajam
kādii viņa mirulu simpātiju? Visai ne­pārliecina
ari melodramatiskais efekts
pirmā skata beigās.
Uekās, ka. savu Izdevumu sašaurinā­dama,
Mlķelsone tI8| atteikusies no
, māksUnleciskām iespējām. Mēg varam
tikai minēt, ka lle „trlsstari" risinās
turīgās un IzgUtotās pilsoņu aprindās
Stirms otrā pasaules kara Latvijā; bet no
0 aprindu un viņu dzīves notēloSanas
autore Izvairās,. kaut gan tā bfitu pa­teicīga
viela, un reālie notikumi ari pa­darītu
pllnasinlffākns viņas spokainos sl-ietns.
Pēc recenzenta domām vērtīgā­kie
Ir abi pēdējie stiinl: ,.Puķa Andrejs**
nn M^ilubetes ziedēSana**. Pirmais no
tiem Ir Interesanta studija par lankn
pulsi, )lzērāja nn zadl, bet komplekSu
cilvēku, ko uzveic un piespied doties
nāvē Mimnteka lēnprātība. MElIzabetes
ZiedēSana** Ir droSs, rutinēts nadzTvoJo-
8a<i Jaunkundzei attēlojums. Srējie ap­stākli
te loti labi iedomāti un viscaur
atbalvta stāna risinātumu.
Apsveicams, ka starp pērtēllim grSma-tām
VācMā lzi»?^rls Si^ anrtJivInātās Kon-itances
Miķelsones krSfnms.
Oļģerts LleplņS
TA VIŅI IZTEICAS
Cilvēka smadzenes ir tleSām Uelisks
jekārtojums. Tās sāk darboties tavā
dzimSanas brta un turpina to tik Jlgl,
kamēr tu piecelies teikt publisku runu.
T. H, RIens
e
Ozimatām Ir tādi paāl lenaldnleM kā
cllvadcm: uīnms. siapjuras. zvēri, lam
5i to oaSu saturs^ Pols Valeri
Lrt bttttt talants, tā vajaga daudz, taēu
Wnua pietiek mazliet ^
Nepaatrauktā straumē pieslīd un
atkal aizslīd greznu limuzīnu silueti.
Operas plašajās priekštelpās steiga,
un trauksme, un pēc trešā zvana
citkārt laipnās dāmas — ielaidējas
ir nepielūdzamas atvērt sudrabotās
telpas durvis.
Pa pirmā balkona marmora kāp­nēm
aizsteidzas Stutgartes valsts
operai primadonnu trijotne — Ma­rija
Kineseviča; Rozemarija Braune
un Marta Arazima-Hoope. Pa kreisi
ložā redzama filmu diva un kamer-teātra
aktrise Gabriela Relsmillere,
turpat blakus divi Berlīnes filmu
mākslinieki — Ruta Heilberga un
Midhaels Korontajs. Balkona vidū
novietojusies Vācijas preses promi-,
nence — ievērojamais mūzikas te­orētiķis
H. Stukenšmidts no Berli-nes,
baleta kritiķis A. Regners no
Minchenes, Die Welt mākslas daļas
vadītājs no Hamburgas uc.
Beidzot paveras brūnais samta
priekškars un Otto Ericha Sillinga
balets In scrlbo satanis operas māk­slinieciskā
direktora Ferdinandā
Leitnera muzikālā vadībā un balet­meistara
Osvalda Lēmaņa choreo-grafijā
ar prof. Villija Baumeistara
lup K. Tolkmlttes.d^orJicijām risina-
Pazudušā dēla leģendu (isk. V Dār­ziņa
recenziju).
Pārpildītais operas nanks jau sā­kot
ar pirmajiem dejotājiem, veltīja
uzvedunMun atzinību. Spēcīgi ap­lausi
pavadīja Osvalda Lēmaņa su-ģestējoSā
Sātana tēlu. Hansa fon
Kuserova vijīgos Pazudušā dēla, kā
ari Anņelīzes Mērikes, Gabriēlas
Seileres, Ļores Glokeres, Indriķa
Ļipkovska un Pētera Bartela iz-,
teiksmīgos dejojumus. Priekškaram
aizveroties, vētŗaināih ovācijām su­mināja
visus pii^nuzveduma dalīb­niekus.
'
„Lilai, Dagoverei viņas nesenējā
filmas premjerā Berlīnē priekška­ram
bija jāatveras 30 reizes, Stut­gartes
valsts operā baletmeistaru
Osvaldu Lēmani un pārējos māksli­niekus
sumināja 20 reizes, — t^s
taču laikam ko no­zīmē,"
saka Ruta
Heilberga.
Bet ziedu nav —
pasniegt tos uz
skatuves oav Va-kareiropas
tradīci­jās.
Tad Jāiegrie­žas
mākslinieku
ģērbistabās.
Cauri garajiem
operas gaiteņiem,
trešajā stāvā aiz
baleta zāles, ja
neapmaldās, var
nokļūt baletmeis­tara
mītnē. Lūk,
tur arī stāv pats
mākslinieks bla­kus
savai smaido­šajai
k-dzei, dejo-tājoi
Mirdzai TU-lakai,
kas cenšas
sakārtot kollēgu
un draugu atsūtī­tos
ziedus un bal­vas.
Telegrāfiski
sveicienu no Drēz-denes
atsūtījis In
scribo satanis lib-retists
B. Vozins.
Izteikt savu at­zinību
Osvaldam
Lēmanim par iz-
I ceļo mākslas snie­gumu
ģērbistabā
ierodas operas
mākslinieciskā va­dība
un vai visas
iepriekš minētās
prominences.
Spožā prenajēra izskanftjusi. Nā­košajā
pirmizrādē februāra beigas
atkal skatīsim Osv. Lonaņa baleta
iestudējumus P. Čaikovska opera
Piķa dāma.
lanis B e r ^
Tas, ka Stutgartes operas jauno
baletu In scribo satanis iestudējis
latviešu baletmeistars, bez šaubām
ir izcils sasniegums, uz ko mums
ir dibināts iemesls būt lepniem. Un,
protams, mēs priecājamies, ka jau­najam
uzvedumam ir tik spoži pa­nākumi.
Par spīti visam, tas to­mēr
nebūt vēl nav pats galvenais.
Pats svarīgākais, ar ko Lēmani šo­reiz
gribētos apsveikt visvaiirāk, ir
tas, ka jaunais balets iezīmē gluži
jaunu ievirzi viņa radīšanas darbā;
nozīmē pagriezienu pretim dziļā­kām,
nopietniacām problēmām.
Lēmanim, varbūt pirmo reizi viņa
mākslinieka mūžā, ir bijis vismaz
principā gandrīz pilnīgi jāatsakās
no pārbauiītān* atziņām un ieras­tiem
paņēmieniem. Jāiztiek bez
klasikas elementu tīri dekoratīvās
līniju spēles, bez iemīļotajām rak-sturelementu
stilizācijām. Pirmo
reizi — vēl daudz krasāk nekā kād­reiz
Skaramušā — Lēmanis šai ba­letā
ir nostādīts ad pret aci ar tīri
abstraktiem tēliem — simboliem,
tīri filozofiskām idejām kā baleta
vadmotīviem. Sp grūto spēli Lēma­nis
ir laimējis, pie tam laimējis ļoti
pārliecinoši, un tā ir SI uzveduma
lielā jēga. Ir tiesa, baletmeistara
radošās fantāzijas uzsistais vilnis
nav visur vienāda augstuma; ne vi­sas
problēmas atrisinātas vienlīdz
veiksmīgi, bet — Šai gadījumā var­būt
tas ari būtu par daudz prasīts.
Savā pamatpieejā Lēmanis vadī­jies
apmēram no tiem pašiem prin­cipiem,
pie kādiem pieturas gandrīz
visi pašreizējie baleta Jauninātāji.
Proti: ari viņš mēģinājis savienot
kustību kā pilnīgi jaunradītu ele­mentu
ar to specifisko dogmatiku,
kas nosaka klasikas pamatus. At­stājot
pie malas jautājumu, par cik
šādā attieksmē jaunrddī^nā kā tā­da
vispār spēj būt līdz galam revo­lucionāra,
ir jāatzīst, ka Lēmaņa
radītā choreografija savā caurmēra
kvalitātē var lepoties ar ne mazāk
augstu līmeni kā Parīzes lielo trupu
labākie meklējumi. Ar to faktiski
ir pateikts ļoti daudz, lai neteiktu
— viss. Taču tam par spīti ari šo-
,reiz jāpiebilst, ka In scribo satanis
(tomēr vēl nenozīmē Lēmaņa spēju
,kulmināciju, gan tikai, meklējumus
ekspresionisma virzienā. Kā jau
teikts, dažas problēmas ir palikušas
vēl „zem jautājuma zīmes", un tāda
vispirmā kārtā šķiet ir lielā ..mašī­nas"
aina. Liekas, ka baletmeistars
šeit Ir gājis mazākās pretestības ce­ļu,
daudz izmantodams parasto „ša-cha
galdiņa" sagrupējumu un tāpat
arī diezgan mazorģināiu kustību
rakstu. Un šķiet, ka taisni šeit bija
vislielākās iespējas, un liekas pat,
ka ir nepieciešamība nevis i z ­jaukt
dejotāju masu, nevis nostā­dot
to pa vienam, bet — savie­nojot
cieši kompaktās grupās — iz­spēlēt
kāpinātā dlnamism| grupu
pret grupu, līniju pret līniju, ritmu
pret ritmu.
Visatrisinātākfi resp. spēclgl^cā to­ties
ir trešā — Pasaules aina, lie-
Epizods otrajā ainā — Sātans (O. Lēmanis) un Pa­zudušais
dēls (H. f. Kuserovs).
Madelines Vinkleres Becendāles uzņēmums
lisks Lēmaņa talanta piepildījums.
Tāpat ļoti raksturiga ir specifiskā
kārdināšanas aina un blakus citām
vēl abas malējās ainas, kas, atšķir­damas
raksturā no visa pārējā, dod
baletam amigu senatnīgi bībelisku
Ierāmējumu Par lidu n(Ķ>einu Lē­manim
pierakstāms vS tas, ka viņā
ticis galā ad ar In scribo satanis
bīstamo zemūdens klinti ^ atilistt-ku.
Baletmeistars ar rcas^ skaidru
nojautu dotajā abstrakciju JCķl!
būtu neglābjami nomaldījies u i
atgriešanos.
MŪZIKA UN DEKORATĪVAIS
IETĒRPS
Mūzikas autors Otto Sillings ir
vērts, lai ari pie viņa pakavētos tu*
vāk. Par viņa mūziku gan ir Jfias^
ka tās īpatnēji patstāvīgās nots, kas
raksturo Pr(^of]eva CinderelIļui vai
Raveift' Dafni, Sillingam vēl pagai­dām
trūkst Tā ir tipiska ^tuves
mūzika, rakstīta internacionāli elek-tiskā
modernisma gaumē,, taēu rak­stīta
ar lielu pslcholoj^s noska­ņas
un situācijas nojautu. -Kfi
sturīga paiīgkomponente, par spīti
savam vietumis Jaužamam nneērtu-nvam'S
tfi abstrakto ideju piesbrfivo-tajam
uzdevumam, dod taisni to
īpašo krāsu im pamatakcentus, kādi
tam nepieciešami. Uzveduma vft-jumpunkts
ir dekorācijas un kostī­mi.
Ir dažreiz gandrīz Jāpabrīnās
par vācu ^tuves glesnotfiju neva*-
rību un In sdbo satanis dekorators
prof. V. Baumeistars Salziņfi ir diez­gan
nelaimīgs paraugs. Viņiā preten­zijas
uz fantadju» uz oriģinfilitM, per
virši vērtējot, gau izskatās diezgan
lielas, taču patiesībā SI odiinfiUtfita^
tāpat kā fantāzija, mūs reti kad aiz­ved
augstāk par to kvaiitfiti, kfidu
redzam uz žurnāla nVogue** vāka
vai reklāmas lappusēm.
No dejotājiem bez O. Lēmaņa,
kas savā lomā bija klase i«t sevi*
katrā ziņfi Jāatzīmē Hanss t Kuse­rovs,
vācu dejotājs ar. neapiaubā-mām
personības iezīmēm. Recenziju
beidzot, nevar n^en^ēt vēl per­fekto
operas orķestri un tfi lielisko
diriģentu F L^tneru, fieft viņam
lielā mērā pienākas pateicība par
garīgi disciplinēto, taču iekšēji {oti
spēcīgo In scribo satanis kopstrfivo-jumu.
V. DSndņl
Vācu preses otsouisines*
Spriežot pēc vācu preses, atsauk-smēm;,
lidcas, ka tai trCUcst ils mffic*
slas vērtētāju speciālistu tādā
nozīmē, kā to bijām ieraduši mūsu
apstākļos. Veltot visu galveno uz­manību
mūzikai, par choreogratiju
un baleta māksliniekiem bilsts tkai
nedaudz vārdu. Dle Neue Zeitung
raksta: „Osvalds Lēmanis savā dio-reografijā
mēģināja rast mod«^fi,
18. „Ausdru^tanz" im klasiskā ba­leta
sintēzi*" Stuttgarter Zeltung
saka, ka „deju ansamblis darbojās
Osvalda Lēinaņa lieliflicajfi vaiibfi
un rādīja, dk daudz tam ir deJl^as
varēšanas un fantāzijas.** Esslinger
Allgemeine piebilst, ka „bal6ta an­samblis,
dejolot meistara Osvalda
Lēmaņa vadībā, -r- kas ar ^noni
deju choreograflju pārliecināja vai­rāk
nekā ar Sātana tēlojumu un dra­matiskajiem
passo doble, — ieorie-cinot
attaisnoja sevi un pehia uz­slavu.**
EssUnger Zeltung atrod, ka
«Osvalds Lēmanis, kas pats dejo Sā­tanu,
savu choreografisko uzdevumu
atrisln^is visai oriģināliem paņē­mieniem.
Tajā pārstāvēts viss no
aizraujošās, t s. Izteiksmes dejas
līdz klasiskā baleta elegantajai for­mai,
turklāt konģenlāU mūzikai*»
AZ — Vlrtembergas vakara laik­raksts
atzīmē, ka Osvalds Lēmanis
visai smalkjūtīgi reaģējis uz mūzi­kas
iekšējo viengabalainību un ra­dījis
dejiski iespaidīgas un kon­struktīvi'vienotas
baleta ainas . . "
Trešdien, 1950. g.* L februSil
Vel im vordi par
A. Remizovu
4
Sakarā ar kādā angļu žuroUi
ievietoto latvju iūpuļdziesmu B«i|^
zova tulkojumā radusies nnima jfi»
terese par šo krievu raksmi^
Tādēļ lai būt^A atļauts vēl šo to
metināt A. Pl^isnera rakstā (J^
vija Nr. 6) spiegtajām ziņfina. v.|
Al^sandrs Remizovs plevieap^
Jams tai krievu raksliU^ truM
1». g. s. bdgās, 20. t B. sākumā,^
dēvēja par simbolistiem un (
dentlem: Baļmonts^ Merežko
Sologubs, vēlāk BrSovs, BeUjs
R. raksUJis daudzus īsākus
tus, dažus romānus^ dažas
krievu leģendu lugas, bet
dk zinu, nav ĀksUjis neka(L
darbojies ar! kā tulkotājs. (B
krājumā latv. dainas tulln^jls
Br.) Pēc l i e l i n i ^ apvērsua»
dztvoja Psrīzē. Kā viii krieva
ki^doiU un tobolisti 8
iranCu dzēlu. Vai antfisU
I^ta? Nu varbūt tom&iĻ
grūti iedomāties, ka būtu viļ oiiģ
rakstnieks A l ^ s Ren^«w
stila un stāsUSanas paņēmienos itvb
dabīga- bet Ma, nevUtota i^^tmk
vienota ar kultCMlu SļfnalknņA
Vismīļāk tēlojis bērnus, bet no 0^
augušiem - dažādus dh^to*at
kautrus vientuļus, kaš si^daas iMk
Vet kļCUnIs, Sur tur R. skumsi pit^
visu aizejoio veekrieviska IMsg
t»o8anā Bemizovam suva r a d i M l i
ar Sologubu, tikai R. niiigajā mAļlt
tāti na^ a „sātanlsma**.
gada R. emdgrCJis, Jo^
vam un Bidcam, neatzina
mu, saj^ata, ka nespēs
piemērotieSb
MCIsu M<iakadences^
bija tas no krievu dekadšn^
īpaii interesējās ptf Iii
Iedraudzējās ar V. t0L
students man zina g^čioš
redzējis Remlzova fribnatu
ros, kupi) ar iemestu vdi
li^pusi nViktoram Ivanoviēam
Htim**. Eglītis B l V.
tulkoja R. bēbu stāstiņu
un ,Jiāeītls<*. Par UdtiJāols
ruks rakājis S^tim: MHemiaovt
liels roākslini^. Ap im.gadtt
ar kundzi vasarā loturējās LaMtt"^
uz laukiem, apdemoja V. tttM» iL-Jēk
«^>$onu, apmekUļJa latvieia Ml»
to^umus. To notēlojis V. M^-
mānā Nenovēršamie Mkteņi«noiaa|^«vj
dams Ren^zovu laulāto pāri par Bn^
bīdcām, šos ^Bubukas** gan savā pti*^
rastajā veidā psfcaiiķēdams, Ipall
kimdzL Ar! Antons Austdlni QēF
vasaru» saukums vlņītt lindā vwt^-
jaunavas lūkodamies» ētmejis Auss*
riņani: ,J»arfidiet man Latam;
rādiet Ugu. Parādiet MilaiL'* ftrV
j&abjKmu Kāru K teteidiS: Jb^
Jtk grtt>at no Jēkabsoniu Viņi Ir
mežs.** Vēl 192L g. V. EglI^ rldUi
Remizova vēstuSi no Parīzes» Ipsi*
nēji veidotiem burtiem rakf^ ^
R. mīlestību uz latvleii«si
pttui neliels stāstiņi PutDi]^ h>M
Srss UdumA 1915. g. tulkojli./ JdKi
fmloĻ vasaru latvju dzknavii piPi^^
vadot, Ietikās dzimavniska mm
meitene MUdiņa, it kā tautas &9t&^
Ies ietvērmns. Dzirnavnieks vJMa
rāda vietu, kur soda eļttfpeiBidk il>
vusi daudzus latviešus. StfiHiņl 8sl*
dzas ar vēlējumu, lai Dleini svttf io
zemes stūrīti, un tevi» latvisia tin»
ta.** Nesen rokās nāca .^^jneiftā 1»^
dots krievu iumāJsb kur tUsJuml
Rožainā gaismā R. savā Iķ^toijl to*
teiksmā izjusti stāsta par savai dd^
ves biedrenes (dzimušas Dov|0H
varbūt lietuviete?) pēdējām disaāa
Parīzē kara laikā.^
Prof. P. Jurevičs Jautājumi par IHM
tūlzova oAiJā, žūžū lāča bēml'' tai*
kojumu informē, ka viņam no san»*
nām ar Viktoru Eglīti ir zfaiāms» ki
tieši V. Eglītis ir devis Remiasmm
burtisko tautasdziesmas tulkoju
V. Eglltls arī starp 1908.—10. g _„
vairākas rdzes šo tulkojumu laidjis
priekšā Rīgar latviešu Ut^fitu pd-ciņos.
. Pētecli Ermanls
ivl
««āte
IWSTL
7*^
Lūdzu vardu personīga lieta
Ir pagājuši tie laiki, kad lat^eSu
grāmatu izdevēji ar lielu peļņu da­būja
savu apgādā ieguldīto naudu
mēneša laikā atpakaļ. Līdz ar to
pienāds bridis rakstniekam domāt
ne vien par darbu, bet ari par sava
darba izvietošanu tirgū. Tā labu daļu
honorāra es saņemu grāmatās, kuras
esmu nodevis komisijā kādai lielai
vācu grāmatnīcai Bllefeldā.
Kādēļ?
Tāpēc, ka latviešu kantines šodien
ir, un ritu vairs var nebūt Tāpat
mana adrese var mainīties. Manus
lasītājus un draugus tad nu es lūgtu
atzīmēt, ka manas jatmākās grāma­tas
vienmēr varēs pleiMrasīt un sa­ņemt,
rakstot latviski uz adresi:
.,Ph6nix" Buchhanfiung G.B1B.H,,
(21a) Bielefeld, Amdtstr. Turpat ari
visbagātākā vācu grāmatu izvēle, se­višķi
zinātniska literatūra visos aro­dos.
Grāmatnīca joprojām vēlas ar
latviešiem tizturēt draudzīgas attle-clbas,
Jānis JannsndraUvi
KULTŪRAS CHRONIKA
J'rankfurtes Gētes\ universitātes
dabzinātņu fak. farmādjas nodalu
beigusi Valda-Daila TUte. Jaunā
farmaceite ir ceļa jutīs uz ASV, kur,
dk paredzams, strādās ,savā Jaunajā
arodā. Frankfurtes universitātē, kurā
kādreiz strādāja pāri par simts iat*
viešu studentu, šinī semestri immat-rlkulējušies
vairs tikai četri latvieiii
kas turpat nodomājuši savas studi-^
jas arī nobeigt
Filozofijas doktora grādu pag. ga»
da decembri Bonnas universitātē
ieguvis Jānis Cedriņš. Hevērsdamies
sevišķi jaunāko laiku filozofijas
studijām, viņš pie prof. Z. Bēna pro-movējās
ar dis^rtādjas darbu JDo-mas
par nāvi eksistendālisma fikH
zofijā^ sevišķi analizēdams pdde-gera
atziņas. Jaunais doktors ir
dzejnidca V. Cedriņa brāUs, dzinv
1922. gadā.