Bavarijas Latviesu vestnesis, February 18, 1950

              S^tl^^^ātaju no strtm»^
^^--g!dž tupelēm un viņas
'-^'•^^ pie asinīm piesū.
^ 5^ novārdzis un izsalti*
lift^jc» ^ savu taujāšanS W^
^ ^ - - ^ lejā pie upītes . l
un ogas . . , '
ist^opšu tavas kājai
|aito.^^^^ ^^I^ tad 3aui2*
I)amā3 galvu, tak pa*
vairs spēka. Ti*
dBits un balstīts, vlnŠ
l i p s lai ļait.
^H^pm Stunda, kad ba*
. . pi^ijaidzehs jau
un^ svešāda auga
iBlppigdām'smaidīdams at-
|gfifli:H apkopi mani kā bērnu,
j ģ p ļ l i f k a ^ ^ vecīte no*
| | t | | i p | b ; ž ^ ^ uz krūma
^ «Vājiniekam
^kristīga cilvēka
tas' d^īja lielu
par
ipJo>iād^^ bijis
,1 j
m
rt
gadi! . . . Vai ā
" pamāj galvu,
gulošajam.
divatā: m^a ir vīrs,"
I latvietis?"^^^^ \
noŖūtas pavadīts nāk ap^
Jms*t;^ņš palika mājās,. i |'
ucja ir tur — dziļāk mežā. H ^
^nda ko i e t . l
fidzieslm/V Kji&taps pieceļas ,
«Piieks satikties ar brīvu ī-l
Vij)ŠBn7km izstāstīt
^āksdiskļūt tālāk — uz |
p a f e i m ^ v ^ I
|p.lSMeks . ; ; nez' vai
j ; i seju TbkŖs io^ņmik
tatistīties ilgi aizturētās d-
,rau4 tik gauži uti no tik
/isirds, ka pa drebošo pirk-
Im tai $ūcas asaru straui* ^
:®fts saudzīgi apliek roku
' iiajiem pleciem, ar otru
matus:
IK māt, —labāk runā..^
viens otram savas sirdis,
:^ pielūgsam Dievu, un
mas kļūs vieglāk."
;S>- es runāšu . . . izklās-ļvisu,
kas manu sirdi slo- mi
len kāroju cilvēka, kas iiiZf
_ mani"
[aidusi lakatiņa stūri slai)-
' Jiem, 1 ^ tautieša
jās uri, uipes ūdeņos lūko-risināt
savu bēdu klāstu:
?āķā$-|iikstoš deviņi simti
iā. Mans tēvs bija turlg?
adnmieks un skoloja mani
biju jauna muļķe, kaut
rmd gudru un skaistu,
taš skaistums arī bija,
puiši lakot tīkoja manis. ^
patiki arī man: viens ļf
its, otrs mācījās par ak- i
ļbija glīti un patīkami, bet i
savādākas dabas, un es g
izšķirties — kam pa- |
Iraugos.
[(Beigas sekos).
,u dzīves vadītājs mag.
^anis sastādījis pārskatu ļ
trimdinieku gaitām Vā-asaules
karā un pēc tā.
ipniēru darbā rūpīgi sa-āli,
kas apgaismo ^
[tviešu dzīves nozīmīgu
kopoto materiālu bagā-dažādība
par karavīru
a dienestā iesauktajiem»
frsonām ir ārkārtīgi vēr-cam
aiztekot, daudz kas
ņiņag un iegrimst aiz-Ŗasmaņa
darbs šos no-labās
nākamajiem Ifi*
ēsturnieks tos varēs iz*
m pētījumiem,
otēta. Būtu noteikti vē-iespiestu,
jo šāda veida
fjagaidām ir vienīgais.
E. K.
JTE KARLO BALETA
5SIZRADES
žrā'notiks otrdien, 21
19. Amsambli darbo- |
Iļu un franču balēt-; ķ
I
Sestdien, 1950. g. 18. februāri.
Mūsu baleta
atvadās
Atmiņā uzaust dienas, par kurām
var runāt Annas Brigaderes vār­diem:
„Katrs rīts ir jauna slāpē,
tiekties augstāk, iegūt vairāk..."
Tās ir brīvās Latvijas pavasara die-
M. Tillaka un O. Lēmanis.
nas, kad veidojās mūsu valsts un
sāka uzziedēt mūsu māksla.
Ar bagātiem atziņu krājumiem —
gūtiem gan Vakareiropā, gan ķeiza-
Arvīdam Klāvsonam
50 gadu
Režīmiem tik skarbi nomainoties,
kā mūsu zemē pēdējos 10 gados, pir­mie
upuri allaž mēdz būt žurnālisti,
kas,ir sabiedriskā domas īstākie un
atbildīgākie pārstāvji. No vidējās
žurnālistu paaudzes, kas tagad viens
pēc otra sāk pārkāpt 50 gadu slieksni
un atskatīties uz pirmajiem 25 dar­ba
gadiem, brīvībā izkļuvuši tikai
nedaudzi. Viņu starpā redzamākā f i ­gūra
ir Arvīds Klāvsons, kam 28.
janvārī piepildījās 50 mūža gadu.
Talantīgs un izredzēts avīžnieks
būdams, viņš ātri vien izvirzījās at­bildīgos
posteņos, no kuriem kā pē­dējos
var minēt Saeimas referentu
Brīvajā Zemē, radiofona inforrAāci-jas
nozares vadītāju un Rīta un Lat­viešu
Ziņu galveno redaktoru. Tais­ni
pēdējos divos posteņos viņš pie­rādīja,
ka spēj būt ne vien asas spal­vas
īpašnieks ievados un citos rak­stos,
bet arī novators mūsu avīžnie­cībā
un uzmanīgs jaunās žurnālistu
saimes audzinātājs. Kas pazīst ap­stākļus
mūsu avīžniecībā pirms
10—15 gadiem, kur dominēja un toni
rioteica Janākās Ziņas ar uzmanīgo
pieskaņošanōs caurmēra lasītāja
gaumei un ar savu nesalīdzināmo
tirāžu, tas zinās, ko nozīmēja izcīnīt
eksistenci im nenoliedzamus panā­kumus
laikrakstam, kas kļuva par
novatoru kā saturā un stilā, tā arī
apdarē, sekojot., jauninājumiem
avīžniecības labākajos paraugos lie­lajās
rietumu valstīs. Ar to, vien A.
Klāvsons uz laikiem savu vārdu
ierakstījis latviešu avīžniecības
progresa vēsturē. Sis darbs turpināts
trimdā un vēl nav nobeidzies, ja do­mājam
par nākotni.
Kā iepriekšējā latviešu avīžnieku
paaudzē izvirzījās tādi spēka vīri,
kā Antons Eienjāmiņš, Arveds Bergs,
Hermanis Asars, Kristaps Eliass. Er­nests
Runcis - Arnis, Oto Nonācs,
Artūrs Kroders, Jūlijs Druva uc, tā­pat
vidējā laikmeta jēdziens katram
avīžniekam ir Jāņa Benjamiņa,
Aleksandra Plensnera, Arsenija Pod­nieka,
Arvīda Klāvsona, Arvīda
Avota, Oļģerta Liepiņa, Kārļa Ra-bāca,
Heinricha Zariņa vārdi. Tas
lai arī ir mūsu godinājums šajās
īsajās atzīmēs koUēgam, kas, iedams
kopsolī ar savu laiku, praUs aUaž
atjaunoties un rūdīties, lai beidzot
iegūtu nemaldīgumu sabiedriskās
domas un gaumes svarīgajā plūsmē
kas vienīgais ir katras īstas žurnā­lista
meistarības dižākais vmnago^
jums. ^- ^*
KOKGRIEZĒJI VAR PARDOT
SAVUS RAŽOJUMUS ASV
Kokgriezēji — speciālisti šķīvju,
alus kausu un citu līdzīgu priekš­metu
gatavošanā (griezuma vai in-tarsiju
technikā), kas vēlētos savus
ražojumus pārdot amerikāņu tirgū,
var rakstīt attiecīgus piedāvājumus
angļu vai vācu valodā uz šādu ad­resi:
Mrs. Mary E. Hickey, 5445 So.
Drexel Blvd., Chicago, Illinois, USA.
Piedāvājumos jāmin gatavojamo
priekšmetu veids un vēlamā cena.
Minētā amerikāniete vēstulē re­dakcijai
raksta, ka viņa it īpaši in­teresējoties
par tāda veida kokgrie­zumiem
un intarsiju darbiem, kādi
bijuši izstādīti IRO skatē amerikāņu
armijas speciālā dienesta klubā.
riskās Krievijas metropolēs — at­griežas
mūsu mākslinieki. Izraisās
uzskatu, virzienu un principu pār­vērtēšana,
kas ļau pašā sākumā
mūsu mākslu pasargā no stinguma.
Ta Biruta Skujeniece, nespēdama
iekļauties Nacionālā teātra režijas un
spēles principos, nodibina pati savu
studiju.
Te arī sākums Osvalda Lēmaņa
skatuves gaitām.
Ap to pašu laiku Nacionālajā ope­ra
V. Komisārs sāk veidot pirmo
latviešu baleta trupu. Vēlāk no Pē-terpils
ierodas N. Sergējevs, kas sa­vai
baleta skolai pajumti atrod Bi­rutas
Skujenieces studijas telpās. Tā
paralēli skatuves mākslas studijām
O. Lēmanim sākas jaunu mākslas
atziņu krāšana Terpsichoras dārzā,
īpaši, kad baletmeistares pienāku-
.mus un baletskolas vadību Nacionā­lajā
operā uzņemas Aleksandra Fe-odorova.
Līdz ar O Lēmani skait­liski
un kvalitatīvi aug visa mūsu
baleta mākslinieku saime. Taču ne
E. Lešževskis un T. Vestena.
A. Feodorovai ne N. Sergējevam
īsteni atraisīt latviešu baleta rado­šās
iespējas neizdevās.
Latviešu baleta viskrāšņākais uz­plaukums
sākās ar 1934. gadu, kad
Osvalds Lēmanis. uzņēmās balet­meistara
pienākumus. Viņa māksli­nieciskā
radīšana tiecās uz monu-mentālitāti.
Savas mākslas augstās virsotnes
viņš sasniedz Bachčisarajas strūkl­akā,
Skaramušā, Esmeraldā, Gulbju
ezerā un Lakstīgalā un rozē. Ar la­biem
panākumiem Lēmanis viesojies
arī ārzemēs.
Kā baletmeistars Nac. operā izcē­lās
nepārspējamā Sančo Pansas tēla
radītājs Eižens Ļeščevskis. Viņa
spožākie sniegumi ir groteskā, kas
arī dominē deju iestudējumos ope­retēs.
No inscenētiem baletiem jā­min
Pēdējais valsis im Staburags.
Viņš daudz viesojies arī ārzemēs.
Mūsu balets iegūst visplašāko at­zinību
arī ārpus Latvijas robežām,
īpaši pilnā sastāvā viesojoties Stok­holmā
un Varšavā.
Trimdas gaitās mūsu baleta māk­slinieki
snieguši neaizmirstamus brī­žus
daudzās latviešu nometnēs.
Osvalda Lēmaņa nākošās gaitas
ved pāri okeānam uz Detroitas ba­letskolu.
Turp dodas ari baleta so­liste
Mirdza Tillaka. Pēdējos ga­dos
māksliniece piesavinājusies spo­žu
artistisku slīpējumu, un viņas
dejojumi aizvien parādījuši labu
gaumi un dejisku gatavību.
Vācijas ziemeļos latviešu baleta
spilgtākie reprezentanti ir baleta sp-li'Ste
Tatjana Vestene uri balet­meistars
Eižens Ļeščevskis. Arī šie
mākslinieki ir ceļa jutīs uz tālākiem
krastiem.
Tatjana Vestene ne vienu vien
reizi priecinājusi trimdiniekus Vā­cijā
ar saviem spožajiem, rotaļīga­jiem
priekšnesumiem, bet Eižena
Ļeščevska sniegumi galvenā kārtā
bijuši veltīti britu joslas latviešu
nometnēm.
Sestdien, 18. februārī Eslingenas
latviešu teātrī skatīsim pēdējo reizi
mūsu baleta prominenci: Tatjanu
Vesteni, Mirdzu Tillaku, Osvaldu
Lēmani un Eiženu Ļeščevski.
MASKAVAS TAUSTEKĻI AR!
ZVIEDRIJA
Jag Vili bli lik Stalin (es gribu
būt līdzīgs Staļinam), tā saucas grā­mata
zviedru valodā, ko uzrakstījis
•Jesipovs un Gončarovs. Otra grā­mata,
kuras autors ir Brusevics,
saucas Stalin bugger. Lif och gor-ning
(Staļins ceļ. Dzīve un darbība).
Šīs abas grāmatas izdevusi Natur
och kuiltur Stokholmā. Pēc komu­nistu
paņēmieniem tajās ļoti meista-rigi
aprakstīts Staļins un viņa pa­radīze.
Grāmatas izplatītas Zviedri­jas
bibliotēkās un lasītavās. Zviedn
grāmatām notic un tādējādi Kremļa
pulki maz pamazām aug. Pat in­teliģenti
stokholmieši saka: ..Kriev­zemē
nemaz tik slikti nav."
«.irs-»
L A T V J J A
Mums nevojūg ārzemju kolonistu, bet lobu austrāliešu,"
saka Austrālijas imigrācijas ministrs H. Holts
LATVIETE GALVENAJĀ LOMA JAUNA AUSTRĀLIJAS ASIMILĀCIJAS FILMA - PROFESORS R.
MIĶELSONS KONCERTĒ KANBĒRA - LATVIEŠU GLEZNOTAJĀ V. LINDES KARJERA
Vēstule lūtviļūl no Konbēros par Imigrontiem veltīio lleluico sorlkojumu Austrolijos veshire
First AostraUan Citizenshlp Conventlon saucās plašs sarīkojums, kas
Janvāra pedeja nedēlā risinājās Kanbēni. Daads&s sanatemēs visda»-
dako austrāliešu organizāciju pārstāvji apsprieda Jautājumus, kā Eiro­pas
imigrantiem palīdzēt iekļautiem Austrālijas dalvē — asimilities. Au-straujas
valdības aicināti, šajā laikā Kanbērā saradās daudzi bij, DP, to
vidu ari bemi. Notika Jaunas filmas pirmizrāde, koncerti un imigrantu
darbu skate. Austrāliešu sabiedrība un prese sarīkojumam veltija vis-lielāko
uzmanību.
To atklāja ministru prezidents
Menzijs Kanbēras Albert Hall telpās,
kuru ziedu greznojumus bija darinā­jis
no Adelaides aicinātais latvietis
Zandersons. Spēlēja mūsu tautiešu
brāļu K. un J. Ozolu organizētais
orķestris. Austrālijas turpmāko
imigrācijas politiku deklarēja jau­nais
imigrācijas ministrs H. Holts.
,,1950. g. šeit atbrauks 200.000 imig­rantu,
visvairāk britu. DP ieplūša­na
būs izsmelta tad. kad beigsies
IRO darbība. Pildot paredzēto imig­rācijas
plānu Austrālijā 1960. g. būs
10.500.000 iedzīvotāju. ' Austrālijai
nevajag ārzemju kolonistu, bet gan
krietnus nākotnes austrāliešus".
Ari pārējie runātāji apellēja pie
austrāliešu sabiedrības lai tā at­vieglotu
ieceļotāju dzīvi jaunajā ze­mē.
Austrālijas valdības nostāju va­jadzēs
respektēt ari šejienes latvie­šiem,
veidojot savu nacionālo poli­tiku.
Par šo svarīgo jautājumu drī­zumā
sniegsim intervijas ar Austrā­lijas
latviešu redzamākajiem sa­biedriskajiem
darbiniekiem.
Jaunaustrāliešu darbu skati atklā­jot,
ministrs Holts uzsvēra, ka iece­ļotājiem
jāveido īpatnēja un patstā­vīga
Austrālijas nākotnes kultūra.
Piecās dienās skati apmeklēla ļoti
daudz austrāliešu. Sadarbībā ar
Kanbēras latviešu biedrību mūsu
stendu iekārtoja arch. O. Pumours,
arch. A. Družins (abi no Kanbēras),
Dr. A. Medenis (no Betherstas) —
dzejnieka J. Medeņa brālis, un Im.
Kalniņš (no Bonegillas). Ilgi pie lat­viešu
stenda uzkavējās, minstru pre­zidenta
Menziļa un imigr. ministra
Holta kundze. Izstādē pārākais iz­rādījās
igauņu stends ar lieliskiem
ādas izstrādājumiem.
Atsevišķā telpā bija gleznu skate,
kurā daudz darbu deva mūsu māk­slinieks
V. Linde. Viņa 10 reiz 20
pēdu lielā glezna, kas bija izlikta
pie skates ieejas, guva īpašu ievē­rību.
Gleznā tēlota imigrantu ie­kļaušanās
Austrālijas uzbūves darbā
un tās reprodukcijas sniedza daudzi
austrāliešu laikraksti ar plašiem V.
Lindes dzīves un darba aprakstiem.
Jau 1949. g. aprīlī, izkāpjot krastā
Frementles ostā viņu jau sagaidīja
austrāliešu žurnālisti, sniedzot pla­šus
aprakstus savās avīzēs. Par māk­slinieku
un viņa ģimeni ieinteresē­jās
kādi austrāliešu miljonāri — far-meri.
Farmera kundze bija skulp­tore.
Lindes ģimene devās darbā uz
farmu. Kad Izziņola. ka 1950. g. jan-vāpa
beigās Kanbērā notiks liels
iiiiiiiiiiitiiiininiiiiniiHiiiiiiiiiiiiiiiii
KULTŪRAS CHRONIKA
Montreāla Kanādā arvien vairāk
izveidojas par turienes latviešu ga­rīgās
dzīves centru. Operdziedātājs
J. Niedra, kas janvāra beigās kon­certēja
Montreāla, martā pilnīgi pār­celsies
tur uz dzīvi un darbosies ari
vietējā latviešu teātrī. Uz Montrealu
aicināts arī komponists Jānis Kal­niņš,
kas pašreiz darbojas par ēr­ģelnieku
Frederiktonā. Viņš uzņem­sies
kopa organizēšanu un vadību,
cik naredzams, augustā, kad Mon-treālas
latviešu palīdzības biedrība
būs viņam sameklējusi piemērotu
nodarbošanos. Sīs franciskā gara
pilsētas latviešu dzīvē izcils noti­kums
būs aprīlī paredzētais Blau­maņa
No saldenās pudeles uzvedums
Irmas Graudiņas režijā ar Almas
Mačas piedalīšanos. Nodibinātajai
bibliotēkai pienāk grāmatu ziedoju­mi
no malu malām, bet Inž. Drupals
atvēris lasāmgaldu.
Pianiste Mirdza Stūre Sidnejā
strādā par mākslīgo puķu gatavo­tāju
dāmu cepurēm. Māksliniece
pašreiz gatavojas koncertam kopā ar
dziedātāju Olgu Pijoli, bet nākotnē
cer atvērt plašāku mūzikas studiju.
Komponists A. Jerums Londonā,
kam uzticēta nākamo dziesmu dienu
vadība šovasar, vada arī divus an­gļu
korus: Luther-Tyndale un Tot-tenhamas
baznīcu korus.
Anglijas latvieši sakarā ar svēto
gadu organizē svētceļojumu uz Ro­mu
prāv.'J Savicka vadībā. Pare­dzams,
svētceļojums notiks oktobrī.
Vēsturnieks E Andersons ir pir­mais
latvietis, kas uzņemts The
American Historical Assotiation.
Viņš nesen piedalījies amerikāņu
vēsturnieku konferencē Bostonā, kur
oponējis pret uzskatu, it kā Baltijas
valstis būtu apskatāmas kā slavu
ietekmes komplekss.
Jānis Klīdzējs no likvidētās Mīl-dorfas
nometnes pārcēlies uz Gra-fenašavu
pie Mumavas.
jaunaustrāliešu festivāls, Linde ui
galvaspilsētu nosūtīja minētās lielās
gleznas metu un kopā ar 24 g. v.
dēlu Ģirtu saņēma aicinājumu ieras­ties
Kanbērā darināt gleznu. Valdl-
Tie bija imigrantiem veltītie lie­lākie
sarīkojumi Austrālijas vēsturē-
Pierādījās, ka ari Menzija valdībai
ir patiesi sirsnīga nostāja pret Jaun-atbraucējiem,
jo reti kad dzirdēts tik
daudz laipnu vārdu un labu solīju­mu
Ieceļotājiem kā šoreiz. Ministrt
Holts apliecināja Kalvela sāktās
Imigrācijas politikas turpināšanu:
«Imigranti, kupiem Jākļūst par
krietniem Sīs zemes ļaudīm, Ir viens
no Austrālijas dzīvības jautājumiem.
Nevienu mirkli gan valdība nav no­liegusi,
ka tā ies asimilācijas ce}u.
Latviešu mākslinieka Vernera Llnde^ 10X20 pedu glezna JaunaustrāUeia
darba skatē Kanbērā, 5>
Pa labi: Eslingenas latviešu kolonijas bij. iemītniece V. Lāne-Ste**
wart6 pie Latvijas stenda imigrantu .darba skatē Kanbērā. Pa k r e i l i:
Latvijas stenda iekārtotāji imigrantu darbu skate Kanbērā (no kreisai):
Im. Kalniņš, Dr, A. Medenis, arch. 0. Pumpurs un arch. A. Druiiņfl.
(J. Vītola uzņ.)
ba samaksāja tālo lidojumu no Pēr­tas
līdz Kanbērai arī Lindes kundzei
ar mazo dēlu un paredzējusi Lindem
uzticēt vēl arī citus pasūtinājumus.
„Kur un kā strādāšu nākotnē —
nezinu. Kanbērā laikam tomēr ne­palikšu.
Viens ir skaidrs — tikai
gleznošu," saka mākslinieks, kas jau
paspējis, uzgleznot ar! daudz .Au­strālijas
ainavu.
„No Strangers Here" saucas Au­strālijas
informācijas ministrijas uz­devumā
darināta speciāla asimilā­cijas
filma, ko producējis Dr. K.
Stembergs, kas te Ieradies pirms
apm. 10 gadiem. Filmā galvenajās
lomās ir latvieši, to vidū 20 g. v.
latviete Ailita Blūmane. Dr. K.
Stembergs saka, ka viņš latvieti fil­mai
izraudzījis pēc tam, kad redzē­jis
15 nāciju 7000 Jaunaustrāliešu.
Filmā tēlota kādas DP ģimenes Iera­šanās
Austrālijā un iekļaušanās Še­jienes
dzīvē. Kad bijušie dīpISi ap­metas
mazā pilsētiņā, pie jaunat-braucēju
namamātes ierodas vietē­jās
avīzītes redaktors un nogaršo v i ­ņas
lieliskos cepumus, un to „receptl"
ievieto savā avīzē. Pēc tam kādā
„piknikā" redaktors vareni priecājas,
ka šādus cepumus ēd arī visi vecie
austrālieši. Viņš atceras: „recepti"
dodot, ļaunaustrāliete bija teikusi, ka
visas cepumiem vajadzīgās Izejvie­las
viegli sajaucas. Sajaukšanās — tā
ir filmas puante. Filmas beigu daļā
jaunaustrāliešu ģimenes atvase —
vecākā meita (tēloja latviete A. Blū­mane),
vērojot Austrālijas ainavu,
saka savam šefam — austrāliešu
slimnīcas ārstam: „Jūsu zeme Ir
skaista!" Ārsts: „Jūsu zeme?" Mei­tene:
„Nu, JS tas Ir — mūsu zeme."
Pēc pirmizrādes Imigrācijas mi­nistrs
Holts novēlēja, lai ļaunatbrau-cēji
sajaucas šejienes dzīvē tikpat
viegli kā filmā redzētās jaunaustrā-lietes
cepumu izejvielas. *
Krāsains bija imigrantu koncert<?
— „New Australians Make Music",
kas turpinājās 2 vakarus. Piedalījās
latviešu, poļu, ukraiņu, igauņu, un­gāru,
bulgāru, jugoslavu, lietuviešu,
skotu, angļu, čechu un grieķu māk­slinieki
ar dziesmām, mūziku un de­jām.
Impozantākie katrā ziņā bija
no Adelaides atbraukušā latviešu
profesora Rūd. Miķelsona vijoles
priekšnesumi. Tā tos uztvēra arī
publika. Lielu sajūsmu izpelnījās
ari Kovras ģimeņu centra imigrantu
bērnu koris, kuru vadīja mūsu djde-done
Magda Vltāne, kā ar! viņas
paša.«j atskaņotās 2 dziesmas. Vēl
piedj^lījās ari dejotāju pāris Ilsmare
un Arvīds MūmiekL
Sī mērķa sasniegšanai valdības pir­mie
ieroči ir cilvēcīga sirsnība un
draudzība."
To atraidīt taču visgrūtāk!
Kanbērā, februārī.
Arnolds Smiti
Notas DrapČes
gleznu skate
Dillngenas pilsētas valdes sēžu
zālē divi dienas savas gleznas bija
izstādījusi turienes latviešu nometnē
dzīvojošā gleznotāja Nora DrapČe.
Gleznu klāsts aptvēra 45 darbus, ar
kuriem iepazinās vairāki simti ap­meklētāju,
to starpā redzams skaita
vāciešu. Izstādītie darbi radušies
trimdā un deva labu liecību par
mākslinieces Ipato^ technlku. pasau­les
skatījumu un plašo tematiku.
DrapČe iemīļojusi plašus otas ce­pienus,
krāsu gammu ieturot pelēcī­gos
toņos ar asi akcentētām un smal­ki
izstrādātām gaismām No māksli­nieces
klusajam dabām paliekamāko
iespaidu atstāja kontrastaini glezno­tās
puķes. Jauni un sekmīgi meklē­jumi
bija pamanāmi arī viņas žan­ros
un portretos. Starp pēdējiem Jā^
min J. Poruka, Z. Lazdas im prof. J.
Rūtmaņa portreti, kas šķiet īsti šo
cilvēku dvēseļu spoguļi.
Drīzumā bagātais gleznotājas dar­bu
klāsts aizceļos uz ASV, kur tas
droši vien gūs jaunus cienītāju pul­kus.
Tanī Ietilpst arī darbi, kas Jau
pārstaigājuši lielākos Vācijas, Beļ­ģijas
un Holandes mākslas centrus,
visur gūstot atzinīgas atsauksmes.
Tādas sniedz arī Dillngenas vācu
prese. Laikraksts Donaupost atzīmē,
ka māksliniece glezno tumšiem un
skarbiem toņiem un prot dot saviem
darbiem to smagumu ua dziļumu,
kas atspoguļo latviešu tautas zem­niecisko
dvēseli. Sevišķi atzīmējami
viņas bēgļu dzīves žanri: Vecmāmiņa
svešumā, Nometnes aina, Bēgļu
sieva,
Donau-Zeltung norāda uz māksli­nieces
izteikto personību un gleznu
aizplīvuroto gaisotni, kur notušēts
viss griezīgais, un uz bagātīgo krā­su
koloritu. Darbi ieturēti izteikti
impresionistlskā stilā, kurā valda
lirisks atturīgums. Portreti un žanri
skarbi atspoguļo bēgļu likteni Smal­kās
krāsu noskaņās ieturētie portreti
tīkami izceļ dvēselisko elementu. Ba­gātīgs
un pievilcīgs arī kluso dabu
klāsts
Laikraksts atzīmē arī, ka Izstādi
atklājis pilsētas vecākai*? Seifele un
ka pilsēta skatei telpas devusi par
brivu.