Bavarijas Latviesu vestnesis, April 1, 1950

              ka t I i m d i n i e k u om.i
vienalga - vēlēta v a i ^ ^ '
, nevar reprezentēt vai!?:
^artot un vadīt valstot
noueaz. Tur sacīts' T^m »'
^, neskarot tiesības,"
ar Latvijas valsts 19,?
i , ir valsts a u g s t ā ki
iņ; vai kādas La^ijaī i
l^ķirusi. ārkārtējo^ ^ ^
ir šie . . v a l s t s au,
e ^ o r g a n i " ? ē Tas savto
Otami izriet no tās 2^
^es, un tie ir: Saernia. v2
(ļB. mimstru kabinets AT 8-'
es^ un valsts kontroielf"
irantu radītā LNP i^'^'
te emigrantu radīta cento!
-Cija) nedrīkst savā dS
,eabas, kādas mūsu Satveii
,«ugstakiem orgāniem. 7,,
politikas veidošana pieu
prezidentam un parlami
ļaiķaņi ir visiem skaiķ
aem tiefli, kas atzīst mk
i J a r spēkā esošu, nedii
.jautājumā būt nekad,
iļU, par strīdiem jau nt
*Jot.
•
^-r S3^,^^P^na LNP
<?e, Ēslin^ena lielu traci sa-j;'#
rindu prasība, lai paj
aķō latviešu "politisko
Irimdā atzīst LNp un jca vi-fev
ietilpstošām organizāci-ari
parlamentāriešu Lat-ālai
padomei sava poli-pbiba
jāsaskaņo ai li^p.
' % parlamentārie^ šai
pretojās, bet kad tas drau-celt
uii izārdīt Nacionālo pa.
stundpiņ ilgas starpirakciju
es Uti parunas nekā nedeva,
'laiBtntārieši, negribēdam
^ ikt .un ievērodam
tūtu 3. paiitu, kas ir parpj.
pclarbļbai un kas nosļt
pretējo, ~- p i e k ā p ā S3
aļķojumā šai prasībai n
i-stājās. Si piekāpšanas^
n e p 4 r e i z a, diktēta U
arblb?is im iecietības mofr
noveda pie tālākām nesa»
UĶ strīdiem.
gan pilnsapulces laikā LCK
i, laikam arī nebūdami pii-liecinaM
par ieteiktās prasi-1
izihu, privātās sarunās so-ēmumu
nemaz nepubJicēt, jo
.:Vajadzig^-i|ycai Jumpinle-tm,
0^i^sSi sol5i^ to-
^.^.Jj^iliNP. prezidija sēdēs
l ^ ^ s l b u , lai visas LNP
a tŗr^anizācijas visus sa-
|tt^5k6s iesniegumus iw-limiskatīšanai.
Protams,
liiiildija, un tā šl pra- |
gaisā karājoties. Bet te
^.^ll^latviešu •'•polltlskiein
"^'Sl-ŪN mēs tomēr nona-g
i l k t ā attiecībā par pa-ytS^
i, atsaukdamies I
pulcēs lēmumu, pastave*
. i | 1 ^ iesniegumi japs*
llritl^NP pārstāvjiem;
un ārējās daļas vadift'
ārlamentārieši, turp*
ai lietas labā uz visieffi
starptautiskiem iesniegiļ
tu Saeimas priekšsēža
.Rancānļa paraksts.
s J : Celms tam arf wj
mm kādā no vdakaffi
jdijl Sēdēm dabūja ml
pārmetumus no citu
«i,^aidri^redzams, ka»"
^Ptofei'centrālās
li-jautājumā vel »ŗ
•KNasdoms^tarpll'^
riimentārieši on viņu?'
pārējās demokratisP
atrod, ka trimdinieku
gan vajadzīga, bet tas
neietUpst un nf"'
Ī s t s p o l i t i k a , bet J
n-nacionālas kultūras F
rot kopā visā pasauļu •
utiešus un saglabājos v
ilgāk l a t v i e t ī b u .'
- v a r vēl stipri leig-^^ļ
CK pārstāvji prasa, a»
o l ī t i s k o jautājumu
ešķirtu šai organiza^^'^.
adītājai iestādei, Icas s
tviešu centrālā komj,
ārieši tam nevar P'
nepievienojas. . ^ļ.
ns, mūsu vistuvakiem K.^^
l i e t u v i e š i e t i i ,
d i v a s centrāles: 1^^^,
komiteja, kas noa ,j
ītiSkas dabas jautaiu»
gurniem,, dodot rioradj 2)
egļu organizācijām ^ŗ,
s (centrāla) l>etuvie»"iipst
kuras uzdevumos
kultūras un emiB
utājumi. : seiot
ka mums vajadzero
piemēram, jo tam 1^11.
cita priekšroc'ba, ^ l i -
t uzņemtiem .^JESCO'
C e n t r ā l ā -^';^',it:s-ņem
tikai n.^f.^i'^ittf
HAJAļmīBAS TEKAM
Oļģerts Rttsis
PRETSTATI
Izskaidrodams vienības nozīmi
dēlam, tēvs viņam lika pārlauzt ža­garu
saišķi. Kad dēls to nevarēja,
tēvs paskaidroja, ka tā mēdz būt
ari cilvēku dzīvē — kas turas kopā,
to tik viegli noveikt nevar.
Vēsturē daudzi piemēri apliecina
šo vārdu patiesību. Pēc reformāci­jas
Spānijas lielvalsts kā liels mil­zis
domāja noveikt Holandi, kas
negribēja un negribēja klausīt F i ­lipa
II pavēlēm, bet panāca pretējo
holandieši sakļāvās arvien ciešāk
pret saviem apspiedējiem. Filipam
vajadzēja beidzot atzīt holandiešu
atdalīšanos nb impērijas, kura jau
tā drīz sāka krakšķēt visos stūros.
Vienība nebija uzvarama.
Kad Napoleons 26 gadu vecumā
veda savu armiju karā pret Austri­ju
uz Ziemeļitaliju pa grūtāko un
bīstamāko ceļu, kur vienā pusē
zilgnioja jūra, otrā pacēlās stāvās
baltās klinšu sienas — Alpu masī­vi,
katrs saprata stāvokļa nopiet­nību.
Pretiniekam bija daudz lie­lāka,
labāk apgādāta un apbruņota
armija. Republikas jaunākā kara
vadoņa rīcībā nebija pat lāga apa­vu
un uztura, bet par to viņam pie­derēja
karavīru sirdis. Mazais, sī­kais
ģenerālis tās turēja savā varā
ar savu personīgo piemēru un zie­došanos.
Notika brīnums: Francis
II, visas Vācijas valdnieks, ar vi­sām
viņa armijām, nlašo valsti un
lepno galmu bija spiests līgt mieru,
jo ar Napoleonu gāja kaujā kāds
lielāks spēks — vienība un ticība
uzvarai. Napoleons uzvarēja ar sa­vu
garu, ar savu degsmi un ziedo­šanos,
ar visu Jaunības sparu un
plāna ģenialitāti.
Ideja, kas spēcīgi izpaužas atse­višķā
personā, bieži pārņem visus
prātus — tāda ir cilvēka daba.
Amerikāņu brīvības ciņu vadonis
un apvienotājs Džordžs Vašingtons
bija virs, kas, gan būdams tikai
zemkopis, saprata visas tautas va­jadzības
un izjuta, cik neciešams
bija kļuvis angļu slogs. Apstākļi
viņam «ielika rokā visu angļu Ame­rikas
kolonijti likteni. Kad cīņas
beidzās ar amerikāņu uzvaru, Va­šingtona
vienīgā vēlēšanās bija at­griezties
savā sētā pie mierīga dar­ba
kā visiem citiem. Viņš savu pie­nākumu
bija izpildījis.
Ja Napoleons bija izglītotai mo­dernākajās
kara skolās, tad Angli­jas
pilsoņu kara uzvarētājs un ka-taļa
Kārļa I gāzējs — Olivers
Rromvels bija bez kādas militāras
Tzglitibas Viņš par karu nebija
pat domājis, pirms kara viņš bija
Ierēdnis. Bet tie, kas viņu redzē­juši
kaujās, vadot nemierniekus,
lleqina, ka viņā iemitis varens
•spars, māka un drosme. Karavīri
Viņu pielūdza. Tie nebaidījās iet
Niknākā kauju uguni, ja Kromvels
tos vadīja, un brida Skotijas kalnos
isniegā līdz krūtīm.
Bet kad Kārlim I Parlamenta
Baltā nama priekšā 1649. gadā no-drta
galvu, Kromvels pārvērtās no
pielūgtā par pielūdzamo. Viņš kļu­va
ciets, bargs, varmācīgs. Viņš
brauca stingrākā apsardzībā nekā
lielaiķa karalis un lika sevi godināt
Vairāk nekā tas. Viņš iznīcināja
simtiem dzīvību un pats ārkārtīgi
•baidījās par savu. Un pamazām
%'obeni, ko vēl klāja karaļa karavī­ru
asinis, tika jau trīti, lai vērstos
t>ret nesen dievināto vadoni. Par
cik Vašingtons pēc uzvaras izturē­jās
kā īsts demokrāts, par tik
Kromvels bija apreibis no varas
Viņa mūžs atgādina Neronu, kas
savā pirmā valdīšanas dienā sacīja
cēlu runu, bet turpmākos 12 gadus
J)avadlļa noziedzībās. Tā vienība,
ar kādu Kromvels bija vadījis cī­ņas
pret karali, drīz vien izjuka, un
Kromvels palika viens, kopā ar sa­vu
bruņoto sardzi. 1660. gadā tau­ta
ar gavilēm sagaidīja Kārla I dē-r
kās, bet gan pirmavots, no kufa nāk
viņa vara. Aplamos ieskatos vēl
bija 1815. gada Vīnes kongresa po­litiķi,
kas franču revolūciju un ar
to saistītos notikumus uzskatīja it
ka par nejaušu monarchistiskās
iekārtas labā toņa pārkāpumu. Pēc
viņu domām vajadzēja tikai sarāt
tautas un viss būs labi. Holandi un
Beļģiju apvienoja vienā valsti. Bet
jau 1830. gadā, kad Francijā krita
Burboņi, Beļģija atdalījās no Ho­landes,
un visas Holandes valdniek^
pūles dabūt Beļģiju atpakaļ, palika
tikai pūles. Heizē ar to pēc 8 gadu
veltīgas cīņas viņš zaudēja arī- Luk-semburgu.
Jauns laikmets bija sā­cies,
zvanīdams monarchijām bēru
zvanus.
Un tomēr šis laikmets, kurā cit­reiz
varenie karaļa troņi nozūd un
uz monaŗchiju drupām nostiprina
savu vienkāršo krēslu valsts prezi­dents,
ir radījis lielākos diktatorus
kādu vēl nav bijis Kronēto galvu
vietā stājas ar tautas gribu ievēlēts
vadītājs, vai par tādu kļūst apvēr^
suma . ceļā. Gadās, ka vadītāja
krēslā nonāk cilvēks, kas tvīkst
vienīgi varas, glaimu un slavas. Tā­da
īsto seju mana jau drīz, lai pie­pildītu
savus plānus viņš dzen uz­varā
un nāvē armijas, ar dūri sa­turēdams
tautu, slēpdamies aiz
durkļu žoga, ļauj trakot savā val­dīšanā
ļaunākajiem spēkiem, tos
atmodinot arī pavalstniekos. Ap­reibis
no varas šāds jaunlaiku
Kromvels aizmirst savā ceļā visas
normas, samīda visu labo un ne­redz
pats savu galu caur asiņu dū­maku,
kurā viņa tauta dzīvo kā
murgā. ' Bet kur valsts priekšgalā
nostājies vīrs, kas sirsnīgi- naīl savu
tautu, pazīst un zina viņas grūtu­mus
un vajadzības, kas viņas labā
ziedo sevi, tur tauta to mīl, vienal­ga,
vai ievēlējusi viņu pati vai aiz
viņa pagātnē jau garas valdnieku
paaudzes. '
Jānis Veselis
PtDĒ/AIS BRIDIS
BĒGĻU SKOLĀ
Jūs sanākuši, mani jaunie draugi,
Lai brīdi pēdējo šeit kopā būtu,
Lai gara vēsmu aizlidojam gūtu, —
Jūs esat it kā latvju asins augi,
Kam mūžos ieaugt, nesot tautas vēsti
Drīz Jūsu so}i ai^kanēs un čalas,
Un skaistos stāvus paņems svešas
malas
Un liksies: bālie skolas raksti dzēsti.
Lai jūsu dvēsles top ka akmens galdi,
Kur Zinšu zīmes kaltas visai dzīvei.
Kur cieti vārdi griezti tautas brīvei.
Lai neafzvil jūs svešu zemju maldi.
Sal brīdi vieno Jūs vēl latvju doma
Un valoda, kas burbuļo kā strauti,
Kam visi zemes klaU vaļā ļauti,
Tik pati Latve nē un viņas Joma.
Ko guvāt šajās pelēkajās sienās,
Ies līdzi jums un gaismos trimdas
nakti
Kā La mas vizmojums ar gaišo sākti,
Līdz savā zemē nāksit viņās dienās,
Kad za]as bērzu birzis žūžos šalkās,
Ir pļavas pureņlem kā zeltu klāsies,
Kad jūsu sirdis jaunās il^ās stāsies.
Un dvēsles iegrims saskaņas jo
smalkās.
Piezimes skautu vaditaja burtnta
Jauki ir teikt jūsmīgus vārdus par
tiem, kas atdusas Brāļu kapos^
Viņi darīja, runāšanu atstājot ci­tiem.
„Teic, kādēļ Tu vēstuļu augšmalā
vienmēr raksti vienu un to pašu —
Pasaulēs tālēs augsim vienoti Lat­vijai?
Vai tā nav ērmošanās?" vai­cāja
kāds lietišķas dabas draugs.
Arī tramvajā jāiekāpj pa pakaļē­jām,
jāizkāpj pa priekšējām durvīm.
Vai tomēr attiecīgs uzraksts nav uz
katra tramvaja sienas?
DZlMTtNeS PAGALE SKAUTU
UGUNSKURĀ
8. KOPNIEKA DARBS
Mīļo Andri!
Šoreiz mana vēstule Tev būs pavi­sam
īsa.
Ja Tu domā, ka kāds no Taviem
kopa skautiem varētu būt labs kop-nieks
tam vientuļo skautu kopām,
kas veidojas jauns Tavā vientuļo
skautu pulciņā, tad Tavs pienākums
to paziņot Tavam vadītājam. Tikai
zini, ka viņš Tavus zēnus šobrīd pa­zīst
vēl mazāk nekā Tu. Tev taču
ir skaidrs, ka pie mums, skautu or­ganizācijā,
lielāko darbu dara tieši
Amerikāņu zobi, kas slu­dina
dcmokraliju Eiropa
Kāds amerikānis, bijis UNRRAs
ierēdnis, bieži apciemo dažādas pil­sētas
ASV, lai saviem tautiešiem
ieskaidrotu, cik maz kādreiz vajag,
lai palīdzētu bēgļiem Eiropā. Reiz
viņš viesojās savā dzimtajā pilsētā
Misisipi štatā. Kā parasts, viņš
klātesošos aicina taupīt im saglabāt
pat pēdējo nieku, kas liekas nelie­tojams,
jo kādam nabaga cilvēkam
Eiropā tas vēl var noderēt.
Pēc priekšlasījuma pie lektora pie­steidzas
maza, mīlīga vecenīte, vie­tējā
skolotāja. „Paklau, Viljam,"
viņa apjautājas, „vai tu tiešām tā
domā kā saki? Jātaupa viss? Vien­alga
kas?"
„Taisni tā, kā es teicu!" Viljams
apgalvo.
Pēc dažām dienām viņš saņēma
kopnieki, kādēļ viņi ari vislabāk ie­pazīst
savus vadāmos, bez tam vien­tuļo
skautu darbā vadītājam iznāk
vēl grūtāk iepazīties ar saviem zē­niem
sīkumos «
Es domāju, ka labākā metode kā
pārbaudīt, kuram no Taviem zēniem
ir spējas būt par vientuļo skautu
kopnieku, būs uzdodot sastādīt w-siem
kopa skautiem vientuļo skautu
nodarbības. Tajās tad nu būtu uz­devumi,
ko skautam risināt, ierosi-riājumi
savās zināšanās papildināties,
norādot kur un kā, īss stāsts par
attiecīgo nodarbību vielu. Kaut kas
līdzīgs, ja arī ne vienmēr, ir mūsu
dzimtenes pagales.
Nodarbību vielai varētu ņemt da­žādus
tematus. Viegluma pēc iero­bežo
tos, teiksim, uz Latvijas ģeo^ra-fiju^
Tās būtu jāiesūta man līdz 15.
aprīlim, lai tad es par tām arī varētu
līdzi spriest.
Pasaules tālēs augsim vienoti Lat­vijai!
Tavs
Vientuļo skautu vadītājs
lu, kad tas atgriezās Anglijā Krom- ŗ^i^^ig^ sainīti, ko sūtījusi vecā sko-vels,
kas tik dedzīgi cīnījās par re- j ^ ^ ^ . ^ Brīnīdamies, kāda lietderīga
publiku, palika vēsturē kā vienīgais | ^^^^^ ^^^^^^ glabāties tik ma-
Anglijas diktators.
Tikai tie cilvēki izrādījušies pa­tiesi
lieli, kas nav bijuši fanātiķi,
bet, sekodami idelai, paturējuši prā­tā
ari realitāti. Tauta nav inerta
masa valdnieka vai prezidenta ro-lepriekšējo
atjautības uzdevumu
atrisinājumi
(7) «eptlņi pulksteņa sitieni. — Vilis,
nakti pamodies, tūdaļ uzgrieza pulkste­ni,
atsitādams rādītāius uz diviem, kur
tie bija apstājušies. No rīta, dzirdēdams,
ka pulkstenis torni sit septiņi, viņš uz­meta
acis savam pulkstenim. Tas rādīja
divdesmit minūtes Pāri četriem. Tātad
viOB pulkstenis bija gālis kopš uzvllk-
Sanas 2 stundas un 20 minūtes Vilis
blla pamodies pl 4.40 naktī.
(8) Ods ausi. — Aivars piebāza Mārča
ausi tuvu gaišai spuldzei un ods. spē-clgļis
gaismas pievilināts, pats izlīda no
zā kārbiņā, viņš to atvēra. Un, lūk,
tur tā ir — lieko zobu garnitūra,
gan lietota, taču citādi itin jauka un
izskatīga.
Viljams zinādams, ka pat visneti­camākās
veltes allaž atrod kādu gri­bētāju
Eiropā, zobus nosūta pazīs­tamam
zobārstniecības studentam
Heidelbergā. Drīz pienāk ziņa, ka
kāds zobu techniķis Amerikas zobu
garnitūru izjaucis un zobus izman­tojis
pa vienam.
Viljams tūliņ nosūta vecajai dā­mai
pateicības vēstuli, un skolotāja
nekavējoties atbild: „Mīļais Vil-jam!
Šie zobi man kalpoja ilgus ga­dus,
palīdzēdami sludināt demokrā­tiju.
Ja tie turpina to pašu darīt
Vācijā, tad esmu vairāk nekā lai­mīga!"
JA VĪNI IZTEICAS
i
Raizes ietekmē asins cirkulāciju, vielu
maiņu, sirdi, dziedzerus un visu nervu
sistēmu Man nav vēl gadījies sastapt
cilvēku, kas būtu miris no pārstrādāša­nās,
bet gan daudzus tādus, kas miruSl
no Šaubām.
Dr Čārlzs Majo
Nestāstiet man. ka raizes nedara nekā­da
labuma. Es zinu labāk: lietas, par
kurām es raizēlos, nenotiekI
The Watchman-Examiner
Galvenā lieta bērnu audzināšanā Ir —
zināt, īsto laiku, kad zaudēt pacietību.
' Elizabete Tellore
Jūs nekad nevarat Iepriekš pateikt, vai
vecāki bijuši labi vai nesekmīgi audzi­nātāji,
ļekām Jūs nezināt, kas noticis ar
viņu mazbērniem.
Ričards Struts
Pacietības noslēpums ir māksla starp­laikā
darīt kaut ko citu.
The Sun Dlal
Cilvēks ir vienīgais dzīvnieks, kam ādu
var novilkt vairākas reizes.
Dž. Durante
VOLFGANGS DAPZIŅS
ZAGLIS
,.šodien es negribu braukt, bet lab­prāt
pastaigāšos," teica ceļinieks rikšas
kūlijam.
..Kas gan tā par muļķīgu runu!" kūlijs
uztraucās. ,.Visi svešinieki brauc ar
rikšu, svešinieku dēl es rikšu ari esmu
pircis, un tu tapad gribi iet kājām. Tā
ir nekaunība — tu vienkārši zodz manu
naudu!"
Ka Kaņierā ir dzintars, to biju
dzirdējis jau sen. Mans draugs —
Kaugurciema brandmeistars ar jocī­go
vārdu Kažus Ļipata zināja vēstīt
tīri vai brīnuma lietas. Lūk, Lap­mežciemā
gans pagājušā vasarā iz­racis
tādu dzinta.»-a klimpu kā dūri,
un aizviņgad ciema skolotājs izcēlis
kluci, ne mazāku par bērna galvu.
Smukā bods Anne to visu apstipri­nāja,
un daži vecākie Kaugurciema
iedzīvotāji pat zmāja stāstīt, ka vi­ņos
laikos Kaņierā rakuši dzintaru
siekiem vien. Ļaudis bijuši galīgi
kā traki, — ne vairs jūrā braukuši
ne baznīcā gājuši; kā tikai brītiņš,
tā lāpsta rokā un uz ezeru prom.
Ko nu tagad vairs, tagad tik tādas
pabiras vien vairs atrodot, nieka
gabaliņus, — ne tur prāta ne jēgas.
Mans miers biia pagalam. Es
biju jau kādas vasaras izracies Lie­lupē
pie Jaundubultiem, un man
mājās dzintara bija it kārtīga kuļ-ķene.
Tak Lielupē prāvāki gabali
bija reti, un tādēļ man tagad zeme
degtin dega zem kājām. Kaņiers
— tā bija pavisam cita lieta! Es
taisījos un vīkšos, un pirmā skaidrā
dienā pārmetu pār plecu lāpstu,
pasitu padusē sviestmaižu sainīti un
devos ceļā. No Kaugurciema līdz
Kaņierām ir labs gabals ko reizot,
un kad biju galā, saule, kaut biju
izgājis no rīta, bija jau pašā dien­vidū.
Kaņiers bija kā jau daždien
ezers. Tikai uzreiz varēja redziSt,
ka tas kādreiz bijii pulka lielāks.
Ezerā jau kopš seniem laikiem sa­tek
šādi tādi strauteļi, un ūdens lī­menis
allaž bijis augstāks nekā jū­rā.
Ļaudis tad cauri kāpu sloksnei,
kas atšķir ezeru no jūras, izrakuši
kanālu, ūdens noplacis, un ezers
tagad izskatās tīri kā piļu dīķis
sētsvidū. Visur apkārt ir tikai
smilts un smilgāji, un tikai pašā
vidū paglābies paliels klajums pa­sekla,
silta ūdens. Saplakušā ezera
krastos tad nu notiek dzintara rak­šana.
To var redzēt tūliņ: visas
ezera malas ir gluži kā kurmju iz­ložņātas,
izrakņātas d(Au dobēm,
un vietām tižfeSftaš p6t tādās kupi­cas
kā siena kaudzes. Ari tagad
jau pa gabalu var redzēt, ka smil­tājā
līkņā aizdomīgi stāvi. Kā tad,
tie paši jau ir, — lāpstas vien zib.
Bet tie ir neprašas: tie parok, iedur
lāpstu Šur, iedur tur, paknosās, pa­knibinās,
un kad tūlīt nav, iet at­kal
tālāk. *
Tā nevar, — dzintars ir jārok ar
jēgu, un vienumēr jāzin, kur durt
lāpstu. Lielupe mani ir izmācījusi,
ka dzintars nekad nav atrodams
smiltī, un no piedzīvojumiem zinu,
ka te apakšā neuzrakšu nekādu
pirmslāni. Seit Kaņierā ir atroda­mi
labi ja kādu sehu aizvēsturisku
rudens vētru sanesumi, — izskalo-jumi
no kāda pirmslāņa, kas pats
Vdrdnica tiem, kas
piemirst
Armijas Ekonomiskā veikala jaun­celtnes
pirmo un otro stāvu sa­vienoja
slīdošās kāpnes. Tā bija
pirmā šāda veida ierīce Latvijā.
Bolšteins. Ludvigs, — ģenerālis,
Latvijas robežsargu priekšnieks,
labprātīgi devās nāvē 17. 6.
1940., kad boļševiku armija šķēr­soja
Latvijas robežu.
Četrpadsmit reizes bīskaps Alberts
ar pāvesta bullu devās uz Vāciju
vervēt dalībniekus savam zo­benbrāļu
ordenim un krusta ka­rotājus
karaspēkam.
Dievs pasargā mus no mēra un
briesmīgajiem kuršiem — tāds
teikums iekalts akmenī Zviedrijā
10. g. s.
Ēdoles ķirši bija lielu, saldu, brūnu
ķirša šķimt, pazīstama ar savām
labajām īpašībām visā Latvijā.
Fabriku kaulu pārstrādāšanai māks­līgos
mēslos, pirmo latviešu īpa­šumā
esošo fabriku Rīgā iekār­toja
Richards Tomsons 1860-os
gados.
Grodi — akas sienas.
Helmanis, kapteinis, vadīja latvie­šu
izlūku grupas pārdrošos siro­jumos
lielinieku aizmugurē 1919.
gadā, iegūstot daudz ieroču, pat
lielgabalu.
Imanta, īstā vārdā Imauts, — virs,
kas kaujā nokāva bīskapu Ber­toldu,
nebija latvietis, kā to pie­ņēma
tautiskās atmodas laikmetā
bet lībs.
Jatviņi, vācu chronikās saukti Jat-vingi
— viena no senajām baltu
jeb aistu tautām, kas dzīvojusi
tagadējā Ļubļinas apgabalā. Tos
12. g. s. pieveica poļi un krievi,
iebrūkot viņu zemēs.
guļ kaut kur dziļi un tāli jūras di­benā.
Kam vērīgāka acs, tas, va­sarā
jūrmalā dzīvodams, būs redzē­jis,
ka viļņi vētrā neskalojas pret
krastu^ visur ar vienādu spēku.
Viss tas, ko jūra izskalo, tas allaž
pēc vētras ir sablīvējies gandrīz tik
krasta ieloku vietās: tur ir jOras
zāļu un visāda draņķa kā biezs,
kamēr citur nav nekā. Atrast Ka­ņierā
zem smilts virskārtas šādas
senu saskalojumu vietas — tā ir
visa tā māksla. Vajag tikai kriet­nas
ač9 un labas laimes
Es noeju labi zemu līdz ūdenim,
notēmēju uz kādu vietu, kur, lie­kas,
neviens vēl nav racis, un rau­ju
vaļā. Nekā! Apakšā visu laiku
ir tikai slapja smilts. Es Iespļaudu
saujās un roku citur. Nē, ari te
nekā, — visur tikai smilts un smilts.
Arī nākamajā vietā lāpsta lien glu­ži
kā svie^sta un tikai pēc krietnas
stundas kādā smilgājā nepilna
metra dziļumā tā beidzot kaut k4ir
tā kā atduras. Uzmanīgi noroku
zemes virskārtu, —•^kā tad, te tas
ir — dzintara slānis! ViņS nav vai­rāk
kā divus vai trīs pirkstus biezs,
bet tomēr tas ir slānis. Melnas sa­trunējušas
aļģes guļ juku Jukām ar
visādiem prauliem, un viss tas Ir
nostāvējies sīksts un ciets kā ga­roza.
Vērīgi es drupinu slāni ar ro­kām,
un sirds visu laiku priecīgi
dauza: dzintara gabali šādā slfinl
parasti guļ gluži kā rozīnes ogu
maizē, smuki ik uz grābiena pa vie­nam,
un vienā slāni gandrīz vienu­mēr
ir tikai viena lieluma gabali.
Šoreiz tie ir itin paprāvi, — slap­jajā
zemē tie pēkšņi uzzib un izve­ļas
no melnuma kā zeltainas ogles
no pelniem, retumis tie iedzlrkstai
noslēpumaini sarkanīgā rūsā kā
vecs pīlādžu vīns, un pavisam reti
atrodams kāds gabals, kas mirdz
balts vai bālgani zaļš. Bet gadfis
arī, ka dzintars nerotā, nemaz. Ga­dās,
ka tas izskatās tik prasti
brūns un necaurspīdīgs, It kā būtu
nevis dzintars bet apdedzis kaļķis
— tu, sasodīts — tfi Ir tfi saucamā
MVfeļas zlepe'* — dzintara suga, kas
jānudien dzintaram nekādu godu
nedara un tikpat kā nekur nav lie­kama.
Es visu laiku vēroju, vai negadī­sies
kāds ar balto viļņojumu, ar
gaisa vai eļļas pūslīšiem, ar smal­kajiem
iekšpllsumiem, kas saulē
mirguļo kā sīkas Ausleju zvīņas.
Es roku un ceļu un metu, un sviedri
no piepūles līst aumaļām. Ir jau
vēl tikai agrīna pēcpusdiena, un
saub visu laiku neganti spiež.
Kaut kur netālu ezera retajos
meldros ir nometies uz diensvidu
veseR bars meža pīļu. Viņas parkSķ
un plunčājas un nepiegriež man ne
mazāko vēribu, kaut gan esmu tikai
laba akmens sviediena tālumā un
visu laiku strādāju ar smilti kā
bail. Laikam jau tāds racējs te
pieder pie lietas, un kārtīgai pīlei
par to nav jāuztraucas. Es roku
un roku, un kad pa brīsniņu paceļu
acis, redzu, ka saule turpat jau gra­sās
nozust aiz apvāršņa. Tu brī­nums,
diena ir pagājusi gluži ne­manot,
un laiks doties veicīgi uz
mājām
Nu tikai, kad rakšana galā, sfiku
jaust, ka esmu pagalam slābans:
mugura ir stīva kā maita un kājas
velkas līdzi it kā nebūtu manas.
Un līdz mājam ir krietnas trīs stun­das
ko iet.
Tomēr sirds man ir Ilgsma! Esmu
taču izracis vienu tādu dzintara ga­balu
kā zoss olu, un tas ir tīrs
kŗancīts (kā dzintara pētnieki no­saukuši
dzelteno, caurspīdīgo dzin­taru)
ar skaistu %v-\\\ putekļu fon­tānu
iekšā. Un tad man vēl ir vie­na
iesarkana šķēpele ar sešiem
iekšpllsumiem balta kaula dzintara
plāksnīte un b^li zaļš gabaliņš ar
divi miljoni gadu vecu odu, kas iz­skatās
gluži kā dzīvs Es eju un
žvadzinu savu dzintara maišuku un
līgsmi domāju: rītu ar' ir diena, un
diena ir parīt un aizparīt Kaņiers
ir Kaņiers. bet es esmu šo to dzir­dējis
arī par dzintara atradnēm
Salas pagasta dz'ntarlelā. — kur
agrāk esot bijusi Lielunes vecā
gultne. Es šo to zinu arī par eze-reļiem
pašā Slokas kūdras purva
vidū, — tuF esot milzums čūsku un
vaivarāju, bet šais ezereļos arī dzin­tara
esot ka biezs. Turnu ir jādo­das
nākamo reizi, tiklīdz tulznas
būs apdzilušas un kājas atkal jau­dās
priecīgi paiet.
iiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiifiiii
Vientuļo skauta inspektors T.
Dukāts neieradās Imbshauzenas
sanāksmē, gaidīdams Tavu vēs­tuli
pienākam Memmingen (13b),
DP Camp Fliegerhorst.