Bavarijas Latviesu vestnesis, June 23, 1951

              /
L A T V I J A Sestdien, 1951. g. 23; jiini)5
14. jūnija aiceres svinibas...
Mes visi atrodamies SAIA CICESTBIAS
DEKĀNS
Izskiiiičiie bij. kaļraviri var atgūt
DP tiesības
(Tarpliiā]ums &o 1. 1^.)
š^nas un plaulu karsoņa, bet }oH
daudzi no bada un nespēka. Mūs bieži
pārvietoja no vienas nometnes uz
otru, it sevišķi ziemas laikā. Bez apa­viem
un piemērota apģērba nācās iet
kājām 15--20 km. Ieslodzītie saauk­stējās
un mira. Ta« bija viens no pa­ņēmieniem
likvidēt vecākus cilvēkus.
Lielākā dala tomēr gāja bojā no stip­ri
izplatītas slimība^ pelkgras. Sīe
slimības pazīmes — sākumā lielas,
līdz kaulam dziļas brūces, sevišķi uz
kājām, pēc tam apātija, atmiņas zu­šana
un beidzot prāta aptumšošanās.
Slimības cēlonis — nepieciešamo vi­tamīnu
trūkums organismā. Astoņos
mēnešos, kamēr uzturējos nometnē,
snums ne reizi neizsniedza ne galu, ne
taukus, ne cuknru. Sini laikā nomira
ap 70 proc. ieslodzīto..."
Sls ir viens no retajiem liecinie­kiem,
kam izdevies izbēgt no drošas
nāves Padomju koncentrācijas nomet­nē,
kas nav ne darba, pat ne vergu
nometnes, bet tieši cilvēku iznicinā­šanas
iestādes. Līdzīgi pazīstamajām
nacistu gāzu kamerām, tās uz visiem
laikiem paliki par cilvēces kauna
traipu.
„Bet vai nupat sniegtā liecība iz­skanēs
kulturālajā pasaulē ber at­balss?"
savā runā vaicāja sūtnis J.
Feldmans. „Vai daudzās humanitārās
organizācijas un it sevišķi Apvieno­tās
nācijas turpinās ignorēt sava di­binātāja
un ietekmīga locekļa — Pad.
savienības asinsgrēku pret latviešu
tautu un pret cilvēci vispār? Vai līdz­šinējie
liecinājumi vēl nav pietieka­mi?
Es šodien nolieku jūsu priekšā
četras drausmīgas grāmatas ar 37.500
to Latvijas pilsoņu vārdiem, kurus de­portēja
pirmajā padomju okupācijas
gadā. Sie saraksti savā laikā iesniegti
Starptautiskajam Sarkanajam Krustam
Zenēvā. Mums visiem zināms, ka,
krieviem otrreiz ienākot Latvijā 1944.
g. beigās, masu deportācijas turpinā­jušās.
Bet par šiem komunisma upu­riem
mums nav vārdisku sarakstu, jo
padomju vara savus noziegumus pret
okupētajām tautām izdara aiz necaur­redzama
dzelzs priekškara. Bet arī šīs
četras grāmatas, kas liecina par 37.500
cilvēku traģēdiju, ir briesmīgs apsū­dzības
raksts, ko latviešu tauta vērš
pret padomju lielvalsti. Sim apsūdzī­bas
rakstam jābrīdina cilvēce no poli­tiskām
doktrīnām, kas savā intelek­tuālā
izvirtībā aizmirst kristietības pa-matprincipu
— ka lielākā vērtība Ir
cilvēks.
Mēs apellējam pie kulturālās pa­saules
sirdsapziņas, mēs prasām tais­nību
latviešu tautail"
Baltijas padomes rīkoto sanāksmi
L o n d o n ā , Čēlsljas pilsētas valdes
namā, atklāja un vadīja Britu Eiropas
brīvības ligas priekšsēde Atolas her­cogiene.
Ievadījumā lietuviešu koris
skandēja dziesmu par Sibīrijā miru­šajiem
tautas brāļiem. Pianiste Koke-re
atskaņoja igauņu komponistu dar­bus.
Cičesteras dekāns Dankans Džouns
garākā runā iztirzāja protesta rezo-r''''
• i i i i i i i i m ī L mm -
AlDA NIEDRA
lucijas saturu, kas apellēj^ pi® pasau­les
sirdsapziņas un aicināja ikvienu
nosodīt boļševiku izdarītās deportā­cijas
k i noziegumu pret cilvēcību. At­gādināja,
ka • deportācijas nav tikai
pagātnes notikums vien, tās joprojām
turpinias un var piemeklēt ikvienu
nāciju, kur nostiprinājusies padomju
vara. Brīvo pasauli aicina vienoties
cīņā pret komunismu, Baltijas valstīm
atjaunojama brīvība. Cičesteras de­kāns
atcerējās, ka viņš 1939. g. jūlijā
viesojies Latvijā un sprediķojis Mā­ras
baznīcā. Jau tad viņš aizstāvējis
domu. ka visiem miera gribētājiem
jāapvienojas pret tiem, kas mieru ne­grib.
„Mēs visi atrodamies vienā lai­vā,"
teica dekāns, „taču ir vēl šai
zemē daudz tādu, kas joprojām netic,
ka tādas lietas, kā boļševiku depor­tācijas
varējušas notikt. Bet skaidrs
ir tas, ka tik ilgi, kamēr totalitāra
lielvalsts dara visu, lai sagrautu brīvās
tautas, pasaulē nevar būt miera un
kārtības.
Dekina runai sekoja katoļu laikrak
sta Ttie Tablet redaktora Vudrufa
starptautiskā politiskā stāvokļa ap
skats. Viņš norādīja, ka četru lielo
vai viņu ārlietu ministru konferencēs
runājot par daudzām starptautiskām
problēraim, tikai Baltijas valstis vēl
arvien piemirstas.
LNPl. prezidija un Baltijas padomes
loceklis A. Sprūdžs stāstīja personīgo
pieredzi 13./14. jūnija naktī. Viņš
norādīja arī, ka sāpīgi izjūtam faktu,
ka rietumu pasaule nevēlai mūsu cie­šanas
uzklausīt. Taču kas noticis Bal­tijas
valstīs, var rīt notikt arī Lielbri­tānijā
un citās Rietumeiropas zemēs.
Sanāksmes nobeigumā rezolūcijas
pieņēma ar visām pret vienu balsi.
Pretbalsotāja bija kāda vecāka dāma,
kas, jādomā, uz sapulci bija atsūtīta ar
sevišķu uzdevumu. Kāda cita sieviete
pie ieejas dalīja padomju avīzes igau­ņu,
lietuviešu un latviešu valodā (30.
maija Cīņu). Dalītājas acupriekšā ar
varu rokās iespiestās lapas saplēsa.
Pēc sapulces dažas enerģiskas latvie­tes
ar lietussargiem komunistes pa­dzina.
Daži zināja stāstīt, ka propa­gandas
literatūras dalītāja ir kāda
igauņu komuniste, kas jau atkārtoti
mēģinājusi dalīt padomju „literātū-ru"
pēc igauņu dievkalpojumiem.
P a r ī z e s latvieši kuplā skaitā 14.
jūnijā pulcējās Biļetes baznīcā, kur
runāja sūtnis Grosvalds un LPKF
priekšsēdis Pestmalis. Sekojošā diev­kalpojumā
retā acs palika sausa, kad
māc, Lappuķe stāstīja, kā viņš ar
draugu mašīnā drāzies pakaļ aizvesto
ešelonam Daugavpils virzienā, lai v i ­ņa
draugs kaut pēdējo reizi redzētu
savu tēvu un dzirdētu t l mierinošos
vārdus.
Ērģejnieks-komponists T. Ķēniņš ar
savām improvizācijām par mums tik
dārgiem latviešu dziesmu motīviem
deva mierinājumu un cerību latviešu
sirdīm. Mums atliek sakost zobus,
ciest, cerēt uz Dievu un cīnīties!
Maija no britu joslas izceļojusi 3iS8 bēgļi
BĒGĻU PĀRSTĀVJU SANĀKSME HAMBURGA
@3
•arikojumi nometnes Vācija
G r e a a s transitnometni baltiešu
rīkotā 14. Jūnijā aizvesto piemiņas
dievkalpojumu vadīja māc. Abakuks.
Laicīgo aklu vācu valodā atklāja R.
Kukainis, pēc kam piemiņas brīža
dalībniekus uzrunāja atsevišķu tautī­bu
pārstāvji. Solo dziesmas skandēja
H. Germane, bet igauņu un lietuviešu
skolu jaunatne deklamēja un latviešu
vīru koris K. Liepiņa vadībā dziedāja
sarīkojumam piemērotas dziesmas.
L § z u m a izceļošanas nometnē svi­nības
notika 15. jūnijā. Par 14. jūnija
nozīmi referēja J. Gedrovics .Vakaru
kuplināja Gronas latviešu vīru koris.
Vakara rīkotāji YMCAs vadītājam
Lielausim glabāšanā līdz IRO darbī­bas
beigām nodeva Latvijas karogu,
kas pēc tam jāpārved uz ASV un jā­nodod
kādam lielākam latviešu cen­tram.
E i t ī n i aizvesto piemiņas aktu
ievadīja ar svētbrīdi. Dievkalpojumu
vadīja māc. Ramanis. LCK pārstāvis
Slēzvigas-Holšteinas apgabalā A. Va­nags
aicināja neaizmirst tos, kas šo­dien
iet moku ceļus, nesdami dzīvības
upurus U2 tēvzemes altāra. J. Sudra-biņš
nolasīja sonetu ciklu Aizvesta­jiem,
bet aktrise A. Kalniņa brīv-mākslinieces
I. Heses pavadījumā
sniedza melodeklamācijas. Piemērotus
dzejoļus deklamēja arī skolu jaunatne.
Nobeigumā piemiņas akta dalībnieki
pieņēma protesta rezolūciju publicē­šanai
vilču presē.
N e i š t a t ē (Holšteinā) pēc ivēt-dienas
skolas skolotāja H. Lutera svēt­runas
akta dalībniekus uzrunāja lie­tuviešu
un latviešu pārstāvis. Rakst­nieks
J. SudrabiņŠ lasīja svinībām
piemērotus dzejoļus, bet tautskolas
audzēkņi vakaru kuplināja ar dekla
mācījām. Piemiņas dienai telpu deko
rējumu deva mākslinieks A. Sīmanis.
B a d a i b l i n g ā sēru sarīkojumu
ievadīja luterāņu, katoļu, pareizticīgo
un žīdu dievkalpojumi. Pēc tam runā
ja latviešu, lietuviešu, poļu un slova-ku
pārstāvji, atgādinot lielos upu
ŗus, kādus nesušas viņu lautas, un ai
cinot kopējā cīņā pret boļševismu.
Sarīkojumu ar dziesmām kuplināja
igauņu dziedonis Arno Nllofs. Pēc
sarikoļuma nosūtīja rezolūciju prezi­dentam
Trumenam, Vinstonam Cerči-lam
un Trigvem LI.
M e m i n g e n a s nometnē 14. jūni­ja
rītā, latviešu, lietuviešu un igauņ
svinīgā aktā, nacionāliem karogiem
plīvojot pusmastā, runāja pulkv. K.
"SDzenlts-Zeniņš un nacionālo komiteju
priekšsēži. Klāt bija nometnes vācu
administrācija, LWF, YMCAs/YWCAs
u. c. organizāciju pārstāvji un viesi.
Pēcpusdienā māc. Piebalgs vadīja
dievkalpojumu, un latvieši aizlūdza
par saviem uz Sibirlju aizvestajiem.
Vakarā notika svinīgs akts ar nacio­nālo
karogu nolaišanu.
L u t e n z ē invalidu pārskološanas
centrā, kur amatā mācās vairāk nekā
30 latviešu, 17. jūnijā notika aizvesto
piemiņas dievkalpojums, kurā piemi­nēja
ari Latvijas okupāciju pirms 11
IRO sasauktā britu joslas bēgļu pār­stāvju
sanāksmē izceļošanas daļas
vadītājs Mr. Seligmans informēja par
izceļošanas norisi un tās tālākām iz­redzēm.
No britu joslas maija mēnesī
pavisam izceļojušas 3488 personas,
galvenokārt uz ASV. Repatriantu ļoti
maz. Maijā no Ventorfas uz Gronu ie-kuģošanai
nosūtītas 2663 personas,
kas ir vairāk nekā iepriekšējā mēnesī.
Vēl pastāv izceļošanas iespēja uz
Brazīliju un Argentīnu, Pēdējās kon­suls
tagad darbojas Hamburgā. Angli­jas
izceļošanas schēmas ietvaros iz
ceļošana vēl turpinās. Zviedrija, kā
jau ziņots, uzņems 150 Ibc. slimos
bērnus. Bērni uz Zviedriju var braukt
arī bez vecākiem un vecāki var izce­ļot
arī uz citu zemi. 54 vecie ļaudis
var izceļot uz Holandi, kur tos izvie
tos kādā katoļu uzturētā mītnē. Arī
Īrija uzņem vecos ļaudis, vēlams pil­sētniekus.
Viņu izmitināšanai izbūvēs
speciālu mītni, kurā uzņems visu tau
tlbu vecos ļaudis. Uz Venecuēlu, ku
ŗas pieņemšanas komisija darbojas
Minchenē, var izceļot laukstrfidniek
un amatnieki, piem., galdnieki. Ņem
arī ģimenes. DP studenti var izceļo
uz ASV, Kanādu un Zviedriju, pie
kam pēdējā ņem tikai slimos studen
tus. Tos ārstēs, sagādās darba un stu­diju
iespējas. Studenti tomēr nevar
būt smagi slimi.
Piederīgo izceļošana uz Kanādu Au
richā aizkavējas, kāpēc bēgļi nonāk
materiālās grūtībās. Rūpēsies, lai uz
turēšanās laiku Aurichā saīsinātu, tā­pat
pūlēsies panākt vienošanos ar vā­cu
iestādēm, lai no aploksnēm neiz
ņemtu no ASV piesūtītos dolārus un
izceļotāji saņemtu nelielu kabatas
naudu.
No veco ļaužu mītnēm angļu Joslā
paliks tikai Farele, uz kurieni pārvie­tos
Bodenteichas mītnes iemītniekus.
IRO cenšas panākt, lai likvidētu mīt­nes
krievu joslas pierobežā.
gadiem. Dievkalpojumu vadīja māc.
A. Liepiņš.
LCK pārstāvība B a v ā r i j a s ap­g
a b a l ā kopā ar Minchenes latvie­šiem
piemiņas aklu noturēja Interna­cionālas
komitejas telpās. Aktu ieva­dīja
māc. A. Goba ar svētbrīdi, pēc
kam runāja LCK pārstāvis A. Avo­tiņš.
KoncertdaļS piedalījām dziedone
K. Aizpore un vijolnieks A. Upenieks.
Aizvestos atcerējās arī ĪNCOPORE
prezidents Dr. Moors un poļu nac.
komitejas pārstāvis.
A m b e r g a s Leopolda kazarmu
nometnē dievkalpojumu vadīja prāv.
J. Sanders. Par baigo gadu referēja
DV priekšnieks, bet mākslinieciisko
daļu izpildīja brīvmākslinieki E. Ābo­liņš
un S. Zandbergs.
V i l a n d s h a g a s latviešu saimi
14. jūnijā uzrunāja komitejas priekš­sēdis
O. Kalējs, igauņu pārstāvis un
nometnes vācu administrators.
V i r c b u r g ā notika svinīgs pie­miņas
dievkalpojums, ko vadīja prāv.
J. Sanders.
Pārskološanas centrus EversburgI
un Vartā pakāpeniski likvidē. Vērtai
centra kursantus sadalīs trīs grupās —
pirmā» kas var strādāt, iekļausies vācu
saimniecībā, otrā iedalīs tos, kam v^l
jāārstējas, un izvietos pa sanatorijaTn^ļ
un trešā — kas neslimo ar aktīvu ibcj
bet vēl tomēr nav piemēroti darbam!?
Pēdējā grupa pagaidām vil palikji
Vartā. ļ
Par izskrīnētiem baltiešu leģioniJ
riem saņemta jauna instrukcija, kaij
nosaka, ka izskrīnētie, kas zaud^juļ
DP tiesības tikai tamdēļ, ka sastivf
juši leģionā pirms 1943. g. 23. aprl_
un nav varējuši pierādīt, ka mrtitf
zēti, var iesniegt pārsūdzību un atguļ
DP statusu arī tad, ja mobilizācija
faktu nevar pierādīt. Līdz šim IR(
skrīningu komisijas turējās pie pieņi
muma, ka visi leģionāri, kas atradi
sies leģionā pirms augšminēti daU
ma, bijuši brīvprātīgie, kāpēc ar! p(
šam leģionāram bija jāpierāda pret'
jais. Tagad šāds pieņēmuma al
Tas nozīmē, ka katrs leģlon&ii
tās mobilizēts, bet Ja IRO apgalvo,
kāds ir iestājies leģioni brlvprlt!^
tad tas jāpierāda IRO. Sl Initrukcij
attiecināta tikai uz leģionu, bet ns
policijas vienībām vai citām līdzīgi
militārām formācijām. Izskrīnito 1<
ģionāru lietas IRO tomēr neatjaunt
pēc savas ierosmes, bet katram islnl
resētam leģionāram, kas vēlai at(
DP statusu, jāiesniedz piriūdzlba,
tad IRO skatīs cauri.
Papardes zieds
(Turpinājums no 1. Ipp.)
savās organizācijas un citur spēllji
kumēdiņus. Un kamēr šie citi li
nāk, atskartīsim līdz galam, ka m
īpašumā Ir daudz vairāk cilvēci
brīvību nekā tā vien, kas SlblriJ
latviešiem ļauj domās pievienoties
gotāju pulkam. Jāņugunis paceļas
daudzu gadu simteņu pagājības kr
1as. Tā gan nav nekāda brīvībai sa
le, bet tā ir gaisma, kas latviešu s
nav nodzisusi nekad, un neapdzli'
kamēr būs latvieši. Tā vieno mūs
pagātni un staro nezināmā nākotnē
reizē ir kā simbols, kā mūsu vitili
tes, mūsu sūtības un eksistencei a|
liecinājums: tu esi latvietis.
No šī vārda izaug mūsu tagaijjj
dzīvesziņa un pienākumi, Tā va
nav tā, kas pagātnē — būsim ta
savas nacionālās nelaimes gadoi
mācījušies. Un vispirms — pastā
uz savām cilvēku un nacionāla,
tiesībām, nevis tās lūgt. Šogad da
dzās vietās pasaulē degs latviešu J '
ugunis, un daudzās vietās varbūt b
aizmirsti seno dziesmu vārdi. Bet p
uguns ir dzīva, tā staro šurp no ne
namiem laikiem un tagad vairāk
kā jelkad agrāk liek viņas gai
meklēt mūsu īsteno papardes ziedu
mūsu brīvību. Mūs pavada apziņa,
esam visi, kas Jāņu naktī llgo^
esam kopā visi — savās domās.
pavils Kllnf
Sifeiinie
FRAGMENTS NO ROMĀNA PIEMĀ lEPUBLIKA
(1. turpinājums)
Arne paraustīja plecus.
„Nedomāju, ka jaunie likumi būs tik bargi," viņa Izvairī­damās
atbildēja," kaut gan arī šis diriģents nav labāks par
mūsu Reiteru. Kādēļ aizsviest naudu pa roku galam?"
Abgaras tumšās acis iedzirkstījās, bet viņa apvaldījās, ne­turpināja
sarunu, apgriezās un izgāja gaitenī pie vientulīgā
stāvētāja, jo vagonā ceļinieku bija maz. Arne pavērās uz
logu Vilciens iiķērsoja Daugavu, tecēja pa nomalēm pilsētas
vietām un devās uz Jelgavu. Visapkārt izpletās līdzena zeme,
Un pāri kvēloja vasaras saule. Atspiedusi galvu rokās, vērda­mās
aklām acīm uz Latvijas skatu attēliem pie sienas, Arne
iegrima domās. Viņa domāja par savu atstāto, mierīgo ģimeni
un tiecās atpakaļ pie dēla un vīra, kas bija palikuši īsā vasa­ras
atpūtā vidzemnieku sētā pie Azandas upes. Tad domas
pārmainījās, un Arne atcerējās Leldi Gulbēri, šo skaisto L e l d^
kundzi, kuras laulība bija nelaimīga jau kopi pirmās dienas.
Pēc izcīnītajām brīvības cīņām 1921. gadi Leldi par sievu bija
izraudzījis jauns un spožs virsnieks, kas drīz atsllja armiju
un kļuva atbildīgs ierēdnis iekšlietu ministrijā.
Bet viņš bija dzērājs.
Lelde jau piecpadsmit gadu pacietīgi nesa savu nastu, strā­dāja
par mašīnrakstītāju kādā lielā bankā un centās slēpt savu
postu. Bērnu viņai nebija.
Un Arne domās salīdzināja abus, Leldi un viņas vīru, šo
tagad pilnīgi nodzērušos un aptumsušo cilvēku ar bālo un uz-tūkušo
seju un tukšajām acīm!
Lelde bija trīsdesmit trīs gadus veca, skaista un strauja alcēja
pēc labākas dzīves un mīlestībasj viņa mīlēja mūziku, pilnu
un košu māju, jautru sabiedrību, virtuves mākslu un bērnus.
Sava vīra retajos skaidrajos brīžos Leldei patUca pastaigāties
ar viņu pa Brīvības bulvāri mundru gājēju pulkā, un bijušais
virsnieks, kaa visu bija pametis, tikai ne MVU pieklājīgas
apģērbšanās tikumu, veda sievu zem rokas cienīgs, v ē ^ Un it
kā labklājīgs.
Uz smiltīm dibināti nama pamaU nu bija eifiruvušl, un nā­kotnē
draudēja laulības šķiršanās prāva. Ne velti šis dzērājs,
šis Jānis Gulbēris bija ienīdējis Arni Cepli, jo viņa jau sen
bija iesākusi Leldi atsvešināt no viņa.
Savā atmiņu spogulī Arne skaidri saskatīja atstato Rīgu un
Rīgas ļaudis, un spogulī viņa Ieraudzīja pati sevi un pasmai­dīja:
viņa bija laimīga.
Vilciens joņoja un skrēja, un sen jau bija aizjoņojusi Jel­gava
un piestātnes pārmainījās viena pēc otras, bet Abgaras
Kūmenes vēl joprojām trūka telpiņā. Viņa atgriezās, kad vil­ciens
apstājās Meitenē, pie Lietuvas robežas.
MTilzItē mēs iebrauksim agrā naktī," viņa teica, „lur būs
vācu muitnieki."
„No viņiem nav jābaidās," iesaucās Arne, „jo mums nav
aizliegtu saiņu."
„Sinī laikā šķērsot Vāciju nav viegli," nozīmīgi sacīja Ab-gara
Kūmene, un viņa piemetināja: „Kaut gan mēs nākam no
zemes ar tādu pašu valsts iekārtu kā vāciešiem."
rJādi gan mēs neesam," pretojās Arne. „Mūsu vairogā nav
iekalts vārds — vara!"
Un atkal Abgara Kūmene pūlējās miermīlīgi izlīdzināt savu
vērtējumu un teica:
„Jā, saprotams, mēs neesam tādi, kā vācieši. Es tikai jokojul"
Viņa sadalīja uz maza papīra šķīvīša oranžas augli un pa­sniedza
arī Arnei, un viņas abas iebaudīja pa kausiņam karstas,
stipras kafijas no termosa pudelēm.
Vilciens joņoja caur Lietuvu, caur Zeraaitiju, garām Janišķiem
un Šauļiem, garām zemnieku ciemiem saulainajā līdzenumā,
garām krustiem ceļu malās un sētās.
Diena slīdēja uz rietu.
Raudzīdamās Zemailijas ainavā, Arne klusā smeldr.ē atcerē­jās
lielisku un neaizmirstamu lietuvju tautas balādi par
gulbjiem un kritušu kareivi.
Diena slīdēja uz rietu.
TilzTtē vilciens iebrauca dziļā krēslā, kad ceļinieces jau
bija devušās U2 guļamvagonu.
Arne bija ierāpusies augšējā gultā un arī Abgara Kūmene
devās pie miera. Bet kad uzzibsnīja zilā spuldzīte un vagons
^^ejaušā un pēkšņā grūdienā nolīgojas, Arne savā snaudā
izdzirda Abgaru jautājam:
„Kamdēl jūsu papīrus pārbaudīja tik pavirši, Ceples kundze?"
Nepacēlusi galvu no spilvena, vienaldzīga un gurdena Arne
atbildēja pēc brīža, pūlēdamās skaidri izteikt vārdus:
r,Es patiesi nezinu... Es nesaprotu!"
Bet viņa vairs neaizmiga. Un kaut gan Abgara Kūmene
bija apklususi un vairs neko nejautāja. Arnes gurdenā snauda
vairs nepārvērtās miegā. Atvērusi acis, viņa klausījās vagona
joņos un juta ap sevi biedīgu un drūmu tuksnesi. Un, izsviestai
pasaules telpā un atšķirtai no labās tēvzemes*, viņai domās
notēlojās satrauktā pasaule: pie robežām ienaidīgās lielvalstis
Vācija un Krievijai Un kopš brīvības cīņām nepazītā briesmu
nojauta pamodās ar jaunu spēku.
Apakšas gultā jau aizmigusi smagi elpoja Abgara Kūmene.
Sī s.eviete bija daudz ceļojusi un v;egli pārlaida ceļa kļūmes,
jo, pēc viņas vārdiem, māja viņai bija visa pasaule, ne
šaurais kakts pie Baltijas jūrasl
Vilciens joņoja.
Arne neaizmiga līdz rīta.ausmai. ^
Kad saule atspīdēja pāri Berlīnes apkaimes milzīgajl
rudzu laukiem, viņa sen jau sakopušies parādījās vagona q
tenī pie loga. Rudzu laukos ziedēja sarkanās magonei, b
lieli plašumi un skaidras debesis. Tuvojās priekšpilsētas,
ceļu ceļiem un ielām uz darbu traucās strādnieki ai
riteņiem un kustējās smagās preču mašīnas,
Skraidīja vagona pavadītāji un apkalpotāji. Mazglj
telpā nozuda Abgara Kūmene. Viņa nesteidzās. Viņa
neredzēja, ka, vilcienam apstājoties Frīdricha ielas plHti
pārj_ sliežu jūklim uz Parīzes vilcienu ar savām ceļa fon
metās diriģents. Viņš cilpoja un skrēja kā tramīgs Mķtl,
Arne Ceple atmiņā pieminēja vīzigo pļāpu Rīgas piestātnē-
Tuvojās Zooloģiskais dārzs. Te abām ceļiniecēm bljt
izkāpj, jo netālajā Tauencīena ielā' Agarai Kūmenei ,^
ieteikta kāda pansija. Starp dažādo preču novietnēm, Is!
rakstu un grāmatu galdiem, atspirdzinājumu un karsto deif
kioskiem, kur virēji uzmanīja savus podiņusVzem ipožajl
vākiem, lielajās piestātnes ielās virmoja ļaudis:
uPrūši." Arne teica, rādīdama plecīgos un liela auguma
sējus un baru celtņu strādnieku, kas pagāja viņai gar
kaļķainos, noputējušos darba uzvalkos, smagu un stingu 10
nšķiet, Hitlers ir viņus labi pabarojis... Kāda gan Isten"
turas šī Trešā valsts?"
Noilgušais zaļgano automobili, ceļinieces devās uz letei
pansiju, Sī vieta atradās pelēkā, padrūmā namā un, iee,
šaurajā, tumšajā dzīvokļa gaitenī, tas atgādināja Rīgas An
nijas ielas mēbelētās istabas paputējušo vācu pilsoņu mājokļ
Vieses saņēma resna, rīta mētolī ietinusies pansijas kunc.
un pavēstīja, ka Berlīnes olimpiādes dēļ pansija esot pārpildi
jo ļaudis devušies šurp no visiem vācu zemes stūriem.
nBet vienu istabu es jums dcšu," viņa teica, „jo esat ārz
nīGces." — Un ieveda ceļinieces telpā, kur atradās plats t
nīs, gulta, daži neērti sēdekļi un rakstāmgaldiņš. Uz gri
spīguļoja mazi, raibi paklāji, un logs bija aizvilkts ar pas
kanu zīda aizkaru. Dodamas pansijas kundzei savus papil
abas solījās atpakaļceļā no Parīzes pakavēties šinī viesmllig
pajumtē veselu nedēļu.
,,Bet tagad," teica Abgara Kūmene, „mēs aizceļosim Jau r
Telpa nebija saules pusē. Bija atvērtas durvis uz m«
tukšu un pieputējušu gaisa lieveni un, gaidīdamas rltlšķi, c
nieces apkopdamas vēroja savu apkārtni. Uz zvilņa malas L
nolikts reklāmlapu žūksnītis un pie durvīm rūpīgi piekarini^
noteikumu dēlītis. Zvilnis bija pārsegts ar ķiršbrūnu jauittl
pārsegu, un gulta lepojas ar spožu un tīru veļu. Sinl telpf
mājoja skaidra pieticība.
(Turpinājums sekos)
' • ^jot ar m
liela pieWw
.ftiUtvaieja inajs<
Ldm stendi
' Jw8ja apli*;,
^ lUja mm\
*ti«tovlcl]a bija
p i t o n i ElropS,
\0 pir 25.000 d(
Vvictt r*ioltiinlr
ļSolisgiBii riioji
Irānu
\\l$]it lepnuma
pilsētām pas|
Ifili Iii piemineklis
cetnieclbal PJ
, un savām z)
no vadītājs
8. g. s. Brigi
iJttupM grīvas, kas
ļlMTimola ar Ziemeļi
> 10 Lielbritānijas sl
'"Vi.
••KA
ftJ'»' bet f
G'£?ado„„ļ
I C ' 100 dul