Bavarijas Latviesu vestnesis, July 28, 1951

              •j
I
ļ-iiflIpSlsitilI
lipiiiiliil
ii^ilililtiļipilp
ļKi:-: 1^' >•
••'•••I
iiāil
::;l8liife
, Mv
' ''iii ^
l|i^%^|ili:Sii||iti:
mm. '^simMmmmMm i
M M
ftiiiiiii
liii::':
;v.v,-es
L A T V I J A Sestdien. 1931. 9. 2MMt|i
Londonai DzlBsum dienu rīcības ko­mitejai
paklausot, visā pasaulē izkai­sītie
latviešu skaņraži, atsaukušies ar
aozlmlgiem darbiem; ar kuTiem. varē­ta
lepotiee ari Dziesmu svētku rlko^'
tSjJ L a t v i j l ' ;
Dziesmu dienu rīcības kofndtejas
priekšsēdis Alberts Jēimns šajā saka-
•rfi'-6ti^āfe'" • '^^^^^^^^ ^-ļ--'• :•
' JkklB MediņI atsūtījis vijo}u so­netu,
kas sarakstīta Vācijā^ Blomber-gā,
1947. g., bet lldz šim nav atskaņo­ta*
'Londonā latviešu mūzikas jaun-darbu
vakarā to atskaņos angļu (pa­tiesībā
iaunisēlandiešu) vijolnieks La*
vedijSi kopā ar igauņu pianisti Dag-iņāiu
Kokeri. Zviedrijā pra|esor« uz-rakstlj<
is dziesmu ciklu ar Veronikas
Strēlerties! tekstiem In signo domini.
Jaunās dziesmas Londonā dziedās Ma­rija
Vinterev Mediņš vēl sarakstījis
divds^ dziesmas barjtonaiļ ar Strēler-tes
uti Andreja ^^līk tekstiem, kuras
atskaņos Edvīns Krūmdņš. , Šovasar
Mediņš uzrakstījis arī svītu čellam,
bet īsi laika dēl, to vairs neizdosies
sagatavot progranimai." , ' ^
Par profesora Jāņa Mediņa jaunra-dīšanas
paņēmieniem Alberts Jērums
piezīmēja;
,,Mediņa rakstības veddiļ atsūtītos
jaundarbos i r kļuvii stiprir ,,kreisāks",
modernāks. Tas sevišķi izjūtams vi­joļu
sonātās un dziesnuās baritonam.
Katrā ziņā visas iesiūtītās kompozici^
jas ir }oti iespaidīgi darbi, kas aplie­cina
nobriedušu meistarību un dziļu
.muzikālu pārdzīvojumu/'
Set ko tad si(idedzis mūsu vidējās
paaudz®^ cerība — Volfgangs .Dār­ziņš?
«,Dār2iņš no tālās Klusā okeaiia pie­krastes
atsūtījis klavieru sonatu, kas
iesākta Vācijā, Eslingenā, bet nobeig­ta
jaunaji kpntļnentā,^Sonāta, liekas,
būs p a t s l a b ā k a i s darbs^ ko
līdz šim uzrakstījis Dārziņš, varbūt
arī viens no redzamākiem visē mūsu
'pēdējo gadu mūzikas ražā. Jaunais
klavieru darbs rakstrts Joti skopi,
koncentrēti^ nekur nav demonstrēta
klavieru technika. Katra nobs pauž
kādu muzikālu domu. Ritmi |oti kom
plieļtl, savdabīgi, Mdār^iņi^i". Ir
lappuses, kuras piepilda trīs notis,
ritmiski dažādd variētas. Ar šo dar-bu
Dārziņš apliēeina sevi kā^ibpliu
sa, Bartoka, Viļjemsa skolas piekritē
ju, \bet ne atdarinātāju. Sonātu ļat
skaņos Dagmāra Kokere. — Dārziņš
vēl uzrakstījis piecas ,iZiņģe«*'t iz
mantojot vecas latviešu romances.
Tās dsiedās Gaidā trēziņa."
Un Ķēniņš, Parīzes laureāts?
«Tālivaldis Ķēniņš jaundarbu va
karu kuplinās ar čella sonāti^, kas
godalgota kā Parīzes konservatori'
jas bei^andi^ darb^. Sonātu atskaņos
no, Zviedrijas atbraukušais, pati^ībā
kājām atnākušais čellinieks Jānis
Ozoliņš. Viņi izvēlējies garāko, bet
drošāko ceļu — kājām caupi |lānijai
un Vācijai," piezīmē Jērums. ,JLI<lzās
sonātai Ķēniņš vēl uzrakstījis divas
dziesmas mecosoprānam, kuras dzie*
dās Gaida Trēziņa; un divas komiskas
(Aigara un Jēgena teksti)« kuras at
skaņos Edvīns Krūmiņš. Komponists
no Parīzes bija atsūtījis ari kantāti
Latvijas lūgšaniļ nedienās, bet lielo
techņisko grūtību dēl,' kori to vairs
nepaguva ietnācitieš.
Ķentņa rakstība sv&iga;. tedmika
lieliska. KatrP ziņā viņš pilnām bu«
rām dodas mūzikas dzi|ākos ūdeņos,
Krusttēvos Ķēniņam pagaidām Hone-gers,
ja vispār var runāt paf kaut
kādu aizmuguri/*
Bet bez tam ir dzirdēts, ka rīcības
l ^ i t e j a s priekl^ēža dubultniei^ koiņ-
^onistsAlbiBrts Jērums arī sniegšot
vairākus jaundarbus. Priekšsēdis top
kluss, ievelk dziļi elpu un tad saka:
..Alberts Jērums klausītājiem pir­mo
reizi sniegs vijoļu sonātu, ko ie­cerējis
Vācijā, DetmoMS. bet pabei­dzis
Londonā. Sonātā risinātas for­mas
problēmas. Darbs četrdaļīgs, pie
tam pēdējā daļā fūga ar trīs tēmām.
Sonātu a t s k a ^ l a v e d i j s . Darbu rak-stīju
ar loti kritisku pieeju, vairāk­kārt
pārveidoju. Pie dažām lappu­sēm
sēdēju nedēļām. Bez sonātas es­mu
vēl uzrakstiļIs trīs solo dziedas
ar kopīgu temu„nakts" (Skalbes,
Jaummdrabiņa, Aigara teksti). Dzies­mas
radtišās pašā pēdējā laikā. Jaun­darbu
koncertā tās atskaņos Marija
Vintere."
Un tas būs.viss, ko snieguši lat
viešu skaņraži pēdējos gados?
,,Neķ|daziņi šis īsais uzskaiti
jums neaptver visus jaundarbus.
Dziesmu dienu laikā kļūs zināmi ko­ra
un solo dziesmu sacensības rezul­tāti.
Arī tur būs labs birtims zelta
graudu. Turklāt dažus darbus, gal
venokārt dziesmas, nevarēja ietilpi
nāt Dziesmu dienu programmā tās
aprobežotā apjoma dē|.
Visumā jāsaka/ ka Londonas Dzies-mu,
dienas devušas daudziem skan
ražiem impulsu, vai nu rakstīt jaunus
darbus, vai arī pabeigt iesāktos. Bez
tam arī literārā jomā būs savi ļau­numi.
Mārtiņš Zīverts uzraksiījis
speciāli Dziesmu dienu izrādēm ko-mēdiju'„
C^zūra".AutorSr iebraucis
no Zviedrijas, pats Iestudēs un tēlos
taji galveno lomu. Jāpiemin arī
Valdemāra Tonēs gleznu izstāde^ kas
būs latviešu gara rošme^ spilgts ap­liecinājums.
Izstāde ietvers tikai
trimdas-laika labākos darbus/*
PēteHs
m DzuniTJUu fio V I S A S ANCSLIJAS pAasrtvji m VIBSI N O
BfeĻĢUAS, DANHAS, ITAUJAS^^^^^^^m^ VACIJAS UN ZVIEDRI­JAS
— PASLUDINĀS REZULTĀTUS JAUNU DZIESMU KONKURSAM
'Mūsu l ī d z s t r ā d n i e k a » s p e cdālrailcsts np A n g l i j as
. . . Neticiet aizroujgures sitējam.
skan no vaļēja loga brašas vīru bal­sis
svētdienas pēcpusdienā, kilusajā,
air zisļHem kokiem apstādītajā LIdsas
universitātes - un baznīcas kvaiiŗtāll.
Tukša kā jubaga m
svētdii^ ii^pīisīmlljonu pilsēte. Kāda
veca, šinfla» lēdija, kura«^^ēlsi ve<fekla
un maibē^U aizbraiufc^ nogalē, ejat
gar sarkano ķieģeļu, n j a ^ , uz brīdi
apstājas, pacel galvu un kā brīnīda­mies
klausās svešajās, nepazīstama-jāis,
bet tomēr ^ifitajās^^i^^ ska-
T\jT dzied: Līdi^ Ročdāles
ia/tvie&ii vīru kora tenori, gatavojo-ties
Dziesmu dienam Londonā. Viņi
dzied par kāaireiž brīvo dziifftend, vir­saiti
Viesturu un Zālē
jaunekli un puiHi|ūža vīri aor šapiro­grāfa
pavairotSm notīm. Pie klavie­rēm
bez svāikii^n viens ņo Dziesmu
dienu virsdiriģenti^ •"•Roberts
ba. Vēl vakar viņš bi|i ^isrmingha-mā/
bet* šodien jau gludina balsis
šeit; Kā burvis ar laipna
terē, Notinghemā un danidzoe citos
M o s un mazos .„piiskadnos**. ,
Pa bgdem jau^^spld V 8 ^ ^
Vēl tik daudz bCLtu ko macīt,
Bet ir jābeitfe: zāJei jābūt brīvta.i. jo
blakus sāiksies angļu vakara dievkal­pojums.
„Lūdzu../ pēdējo reizi « . • "
n^oguris, viņš jau trešo ^ t ^ ^ ^ cen­šas
izdabūt no dziedttājiem visiļ:|^
spējamo. '. 'Vi
Kad klusais /ciemiņš aizvēris ato
sevis zāles duirvisuiidodlaļs^^
pazemes skan atkai dziesmu telodi-jas:
pagrabā kādā Kelā telpā uz ska­tuves
sēž jaunekli ufa vīri. Tur pie
klavierēm caur aceņu sitikMem uz
dziedāitājiem noīra^gās otrs Dziesmu
dienu vīrs — diriģente, kpmīponists
Aiberis Jērums. Šeit /dzied basi.
„Tas nav tik komplicēti kā izjātās,"
viņš sakia, >,lū^ vteiz^'*-^^u^ piesi^
klavieru taijstaņus. Ar zibošiem ace­ņu
stikliiem un pacietību vļņS iir kā
AmiSterdamias dimantu d ^ ^ S i ^ Itas
nenogiBrls slīpē dārgakini^u»*
Sa^ā svētdlenā^ n^ vēl pēdējie
mēģdnSjumi Brad(fo(rdā. BoUoni, Les-
Vēl 4 stundas lldz Londonas vil
ciena apēšanai. Rosīgā Līds«as vīru
kora uri sporfa k k b a prcekšnieka
Beņķa mājā vēl apspriede par daudz
un dažādiem jautājumiem; lītk varam
ar Dziiesmu dienu rīcības komitejas
prieskšsedi A. Jērunm runāt par lielo
notikumu latviešu dzīvē Anglijā.
Un kurš gi3tti varētu būt vēl priec
gāks, kā ko«^ndsts, redzot, ka viņa
Da^eanu *enu ideja īstenojusies;
Viņl'patelcas tiem simtiem dziedētāji
toas ziedojuši latviešu dziesmai savas
a/tpūtas stundas^ personīgos līdzekļus,
rnērojuSl tālus celusw
,,Es zinu ķāidiutdziedāitājiu, kas j«au
gadiem ilgi brauc uz kora mēģināju­miem,
maiķsā par ceļu 6 liHņus. Va­sarā
viņš darbu beidz 5' vakarā, lai
gan varētu s r t r ā d l l v k ^ ^ un vēl
nopelnīt l i ^ u s 10 šiliņus. Mēģināju­mi
sākas vakarā, mājās viņš tiek pēc
12 naktīv Un rītu jāiet aitifcal smagajā
darbā. Tā i r klusa varōnoba^ un v i ­ņam
līdzīgu ir simiHem. Apvienota»-
jos jauktos koros i r vairāk
dalībnieku, v i ru koros ap 170 dziedā­tāju.
Daudziem darba apstākli kavēs
ifera-stias LondopI, bet cbiedātāj skai­tu
var vērtēt uz 500. V ^ pieņenii, ka
kopā ar dziedātājiem Londonā Dzies­mu
dienu laikā pulcēsies ap 40bo lat
viešu no. vasas Anglijas. KarailiskajI
Alto^a aulā ir vietas 7000 klaušītā-
K^ingtonasināksias galerija Lon-donā
veselu mēnesi rādīs Lielbritāni­jas
festivāla publikai Valdemāra' To­nēs
darbus. Meistars pats, domu
pilns un: kluss,: galerijas augšējā stā­vā,
atlaidies atzveltnē, vēro. savus
darbus It kā pirmo reizi tos redzētu.
Skatītāju iztraucēts, viņ^ piecel^
„Meistar, kā ir, kad Londonā jā­izkar
gleznas?"
„So izstādi rīkojot, vaiiSk kā cit­kārt
sajutu, ka te trūkst manu laika
biedru un draugu —^ Ubāna un Zal-kalna.
Rīgā visu kopīgi apspriedām
un izvērtējām. Tad vēl, rāmējot šos
darbus, man nāca prātā vesela posma
darbi; no kuriem nav palikušas pat
reprodukcijas. Tie ir darbi, kas glez­noti
kara laikā — līdz 1944. gadam."
»3ez tam trūka Rīgā darbnīcā pji-likušie
darbi, pie kuriem biju strā­dājis
desmit gadu. Būtu labi kādu
no tiem izstādīt Loikionā."
„Val šeit it visi, kas radušies Vā­cijā
un Lielbritānijā?"
,.Nekādā ziņā. 50 no Vācijas pe­rioda
darbiem izkliedēti pa visu pa-sauliv.
jo pārdoti latviešiem. Vene­cuēlā
atrodas 4 (3 Vītolam, 1 Jātnie­kam),
Dr. Sināts ui? Ameriku aizveda
7, Belizārs Radziņš — 3. Manai pir­majai
sievai Amerikā Ir 6 darbi.
Austrālijā kokgriezējs Pūce glabā 3,
viens no tiem "—viļņa portrets/'
„KSdus jaunus meklējumus aitklāj
SI izstāde?"
;„Turpinu to pašu līniju, ko ^ u
Rīgā. Pamati,, uz kuriem stāvēja
gleznotāji Ļatvljār ir pareizi. Mums
ir savas latviskas tradīcijas, kuras
lauzt nav nekāda iemesla/Pasaules
glezniecība iegājusi tajā stadijā, kad
nufikslinieki tteklē oelus kā gleznot,
īstenībā tam jānāk pašam no sevis."
„Kāds ieskajs jums' par laikmetī-giem
tematiem?"
„Latvieši, kas apmeklē nuanu iz­stādi,
varbūt pukosies, ka nekā ne­redz
no šīsdienas lietām. Varbūt, ka
tās kādreiz parādīsiesļ uz audekla. Pa-gaidām
laikmetīgo jutoņu paužu cil­vēku
sejās, klusas dtfbās un puķēs.
PlatoiK saka, ka lieta ir idejas ēna.
Glearņotājam jācēnšai ^ uztvert 1 i e -
t a s i d e j a , tad viņš savu misiju ir
piepildījis." S. J .
SmMdot koniponteits runā par ..trim-dinieka
sitilu". Līdz 1. jūliijam bija
pāirdotas tikai 3 blietes. Tad
biļešu pieprasīšana WE dārgākām vie
tām. Kaid tās nu izpēidioiias, tad viens
otrs uzskatla, par „necienīgu'* pirk
lētākāe baiet^ lai gan ari šajās, vie
tās dzirdamlba^aba. Aulā ložu abo
menti vieitias noia^vuiši Dziesmu dienu
vajadzībām. Kaiiiala ložā sēdēs Lat
vijas šūtniis, Qo6i^s^ lo
žā vietas "paredzētas presies pārstāv
Lonidbnā Jiziesnru svē^^^^^
Fajelles veco Janizu koris nesen BīdJ
cējās pie miruša kora daUbniģtī^
laika laķstnieka Pāvila C^f^j^ļg
Fareles kapsētā, M ala^^os
daiesmām un ziedu v e U ^Ņ
tam 'galvām vecās'maies un tēvi'
stāj āis pie pelēkās kapa kopiņa
kuras kā pārmetums, atgādihijt^,
jautājums guļ tikai nadonālt)^
vītis obodiņa ziedai' vafea<fe^ļ
klāts svešas zemes putekp^^ļj
plōldumiā bēru ziedi 1^
novīluši un aizmirsušies, līdzīgie
dzaem komiteju, biedrību;
paziņu patriotiskiem dldoināj' ^
runām un solījumiem; I
brīdī izskanēja pie imri^ā
.. •
Sērīgi izskan kora dzlesaoia
aiz zvaigznēm tu' gaismā reiz
Kora vadītājs J. Būn^nas
kapa baltiuiš ziedus, pi«evien<^<^
jumu, ka korus rūpēsies p ^ ^
jušā dziesmu drauga kapa
uzceļot piemiņas zīmi, kas
te trimdas smiltājā a
Pāvils Gruzna. Lai tanči rastu
lus, koris sniegs koncbrtus, m,
ka kopīgiem spēķiiem Mstaieka
Ves g ^ dienas atcerē tā
maz nebūs bez uzraksta.
JŪLIJS
(Turpinfijums ao^ l, \pmpm.)
umt4 izkaltdiji
lu koka lu•t "
bardzl. Ka^ uz
un skanīgajām eg
cērtas- lietus šaltis Un vķjSf t t t li
dains iegrimsti valganā aiz'
un\lapu aizšalktā miegS, ļp
m
m
pāsluīcKmās^arl fe*briešd k<iru^^^^^
konitoarsia rezui^&te iPleteikšianās
bijiu^^^V^
i D i d ^ ^
stpvjus no Beļģijas, Dānijas, Itālijas,
FrainpijaB, Vālcijas i b ZvdeddjiSis Jait-viešu
viduB; No ļtaMps ieraļtisieš^
sūtnis prof. Dr. A. Speke. Loiidōnā
šaj ā laikā notiks ari sanāksme, kurā
pāņunēs jamtājuimiu par latviešu
centrālās pānstāvniecības izveido­šanu.
V/:-' •••X'...
īsā rakstā nav iespējams atzīmēt to
malzu diarbu; kas veikts Dziesmu die­nu
ouganizēšanā. Tiikaipaitiesa, ko­pēja
skdsdedze palīdzējusi uzveikt
darba kainu, um 1951. g. Dziesmu die­nas,:
cerams, ieies Anglijas latviešu
tiiinidias dzīvē kā viens n^^
notikumiem. Nākošās Dziesmu dienas
paredzēts rīkot ne agrāk par^ 1953.
1-u. Jūlijs Vaivars
Lt4aā,
visu, kas vien iŗ ap tevi, ^ _
šaias un liekas ndnēša^M^^
Viss paiet Pēdējā ui^ n^ĪHi^'
mieža kakta pļavā strīķēdatri
pļāvējs pamana, ka sm(l^"'
kāpj ziedu skaras, rasļās
šas vēsākas, rīta'migla blez
saule uzk'Spj citā egļu robāļil
ne tik tālu ziemeļrītos. Pat
mātes upēs, kas vēl
cerēs, vākdamas palipē b§r|ii
mes, dabūjušas j a u n a ^ g i t z i^
, ganās čātilas, bet četrļi ^tlīļta
žagaru pērklī jau nemieriflir
melnās kājas, plvinaļ ^
galvas pašķiebuši, lllkojaš b
rudzu -Irumo»,
graudu smaržu un i
putnu dvēselēs sav*
nemieru. Arī linu ziedu P
zilums nobiris, vasarāji ss^lļāili^
1
Zied tikai dārzu puķesļ un
bet priežu zargalosvarļ
kus, baltiem sveķiem ļi«egtiit|
purusr-- tā i
vasarā viss lēnam^nolieceffi^^o^
paklausīgi pret novēloto : J i ^^
likteni.: Galvenais ir t M "
un redzēt nojtalļ
ceļu, sajust rneža aven^
atdarināmo saldini tm tedzēt, ka
piepei pie sew apkrltušas ap
stumbra apaugusi^ Jauna brūnga»^
MTA apgādā Anglija tinftcU Ifiļl*
nieka Jaunāko stāstu un noveļu kfll
GBEDjZENS, ar 0, Liepiņa levatftt ttB A;
duma linoleja grieiumu us irāka. Ōi'
visi eksemplāri numurēti un autora
BGttS K^LMB
N O V E L S
(Beigai) r
bslējies'taisni, pacelti batol it kā ininātu milzīgai audito­rijai,
Skadiņš stāstīja, ka&katrai nedēļas dienai esot sava krāsa.
Satuntuļojies segā, vu^š stāvēja uz savas vienīgās kājas. Uguns
liesmu apgaismojumā viņš izskatījās kā putnu ķiedēklis, kā
baigs rēgs.'Aiz viņi tālu, tālu aizstiepās melna ēna, kas aiz­iedama
plētās >latāka,|japlūda ar nakts tumsu un visu cie­tēju
dzJvi, Drīz vien viņi noklīda no pasāktās tēmas un ru­nāja
cituw
„Jūs te iedomājieties, ka jums ir grūti un ka pasaulei par
jums būtu vairāk jādomā, bet vai jūs zināt, kas jūs esat? Jūs
esat nevajadzīgs pārpalikums, jūs esat lieki! Pasauiesdēl jūs
nedzīvotu."
.,Ko tu tur lej!" pienākdams teica Stempe/ Ska*^ņš pavērās
Stempē, un viņa acīs iegaiiējās šausmas.
„Lūk, spoks! Redziet, kādas melnas skeleta acis!" Skadiņš
ar pirkstu norādīja uz Stempi. „Tas ir pirmais mironis starp
mums! Viņš ir mācējis labi nomirt, jo viņa ģindenis vēl ilgi
klejos pa pasauli. Naivie izsmies viņu, teikdamii: Rau'/ kāds
neizdevies cilvēciņš! Gudrie apbalvos un slavēs; tieši viņu
slavēs, jo starp dzīviem nevienam nav izdevīgi redzēt varoni.*'
^^ Stempem nu reiz bija diezgan! Ar joni viņš metās pret
Skadiņu. Citi tik tikko viņu sava^ldlja. Visnekrietnāko izlamā-šanu
viņi būtu pacietiSi bet ja ^aut ar pusvārdu, kaut netiešā
nozīmē tika piminēta viņa muļķība, viņš briesmīgi noskaitās.
Viņš balojās ieskatīties savā iekšienē, līdzīgi tam, kā baidījās
.gū^^tekņi ielūkoties spoguli, lai ne&ūtu jānobīstafe pašiem no
sava^ sejas. Viļiš teicās vienreiz par visām reizēm Skadiņam
Izdauzīt zobus. Taču tas vairs nebija vajadzīgs. Skadiņa vārdi
kļuva arvien nesakarīgāki. Kāda milzīga sairaļikuma varā viņš
cilpoja ap nometni, ārprātīgi žestikulēja, krita, cēlās un, gais­mai
austot, Vairs Stempes nepazina.
Tai rītā, gaHgi pārgurušu, viņu aiznesa tie paši sanitāri,
kas bija aisieiūii .Tilupu.
:ats.
Tumsā, laikam miglas dēl, policisti neviena nelaida žoga
tuvumā. Pārlaidis ķauiuņjpcM, nekā neuzzinājis par. šaiiš-anu,
Salka iegrima moīrgu pilna snaudā. . ^•>; \
Krietnā gaismā pamodies/ viņš iefclauM^ saiuriā/
„Viens pie žoga atstiepies gan!"
„Kā atstiepies?" . ?
Karā jas drātī&^ Smalki trāpīts. Bēd
„Kas tas tāds ir?" Salka sabijies vai
„Mu8ējie viņa nepazīst, esot vācietis.'
Tā tad Meņģis bija laimīgi izbēdzis.
Diena jau no paša rīta izvērtās tveicīga. Viss nometnē l i ­kās
pelēks un saguris, pat teltenes un gūstekņu drēbes. Ari
saules stari nogurušai adj likās apputējuši, un debess bija
zaudējusi krāsu. Visa grupa snaudujoja, arī Pāvuls. Viņa do-mas
pēc nogurdinātajās riņķošanas ap nometni bija iesnaudu­šās
un lāva tam atpūtu^
Putns pārlidoja pāri žogam un aizlidoja tālu prom itt ciema
pusi. Salka viņā ilgi noskatījās, un kad tas brīvībā un debess
zilumā vairs.nebija saredzams. Salkām likās, ka no viņa atkal
ir šķīries kāds tuvs dra^igs.
Vēl netīkamāks par dienas svelmi bija īsais, bet spēcīgais
pērkona lietus, kas izmērcēja bezpajumtniekus un padarīja
lipīgu un glumu nometnes mālaino zemi.
Par spīti tam, pēc lietus dzidrais vēsums gūstekņus uzmun­drināja.
Sanākuši baros, tie apsprieda jauno v ^ t i , ko pecpus-dienā
nometnes vadītājs bija paziņojis, un kas vienā ņiirkļī
izsprāga visā nometnē kā granāta. Rītai jau sagaidāma gūstekņu
skaitīšana, bet papildus nometnes vadītājs bija.piebildis, ka
nākošās dienās visus ārzemniekus pārsūtīšot uz atlaišanas no-metni,
kur būšot telpas iļn ziemas mītnes.
„Ja mus atlaidīs, kālab tad ziemas mītnes vajadzīgas?"
„Mulķi tāds, vajadzīgas vai nevajadzīgas, ja tās ir, tad taču
nost nejauks!"
Tā viņi spriedelēja apkārt un apkārt, bet nekā vairāk par
to, kas paziņots, izspriest nevarēja.
Stempe, nopratis ka Meņģis aizlaidies, uzplijās Salkām, ka
par to esot jau laikus jāziņo. Rītu pie skaitīšanas būšot par
vēlu. Tad visus sodīšot par bēgšanas slēpšanu. Viņam kā gru­pas
vecākam pienākoties par to ziņot, un viņš negribot vairs
otrreiz Meņga un Šalkas dēl nonākt nepatikšanās. Tikai ar lie-lām
pūlēm Salkām izdevās Stempi pierunāt par Meņģa aizbēg­šanu
vēl neziņot līdz agram rītam, kad varētu teikt, ka Meņ­ģis
šonakt aizbēdzis.
Pievakarē aiz žoga apstājās divas smagās auto mašīnas.
Četri karavīri ilgi noņēmās, kam^r uzstādīja prožektoitt.
gaismas kūlis kā milzīga kstes zvaigzne apgaismoja to
pa kuru bija aizbēdzis Meņģis. Jo^ vairāk satumsa naktSt^
gaišāk un tālāk prožektors apgaismoja žoguV Spožajā
kā rupjas sniega pārslas nemitīgi lidinājās balti taui'
atgādināja Pomerānljas kara laukus, kur apsniga ti
kritušu karavīri'Salkām likās, ka arī Meņģim būs jfiap^^
K i 6kum.īgu i»va^^^^ ungārs"
{tam pie žoga spēlēja vijoli, lai iegūtu Ajgarieti.
;;naktl Meņģis i r ^ v u draugu, pilnu$tnāisus ne
tu'iojās nometnei. Jau pa gaibalu viņi pamanīja, ka žogs
gaiši apgatemots. Plļslīduši pa grāvi pie gaismas kūla, viņi
dzeja gūstekņus stcltgājam, dzirdēja sargus sartmāļ^^
tālāk' netika ne s o l i Viņi nolēma nogaidīt un novērot
Tad negaidot apdzisa prožektors, un nakts likās v ^ t
Sargi kaut ko darīja, spīdinādami kabatas lampiņas; Tikai!
laba brīža gaisma atkal iedegās. Meņģis čukstēja,:
„Pa šo laiku mēs jau būtii pāri. Man liekas,! ka pr
ram ir loka lampa. Viņi apmainīja ogli. Ja tā būs, tadf
kādas stundas atkal būs jāmaina, t a d . . . " : |
Pagāja stunda, vēl viena. Rīta pusē jau parādījās b l i
Draugi drebēja no aukstuma un neziņas, kad pēkš^ n"
gaisma.
•<,• i~ f ....
$
i
Mm
I mm
• •- • •vi
immāim
mā
rīVM i '
19 kratbe&te ititp
i''
FARNASA'
Ir
>
IKI
i vienu maisu," čukstēja Meņģis, jo tie blļa
abus nesot, varēja nokavēties.VVeikirun droši viņirpāfstt^p niuil
bīstamo joslu. Meņģis pacēla stiepuli uri draugu ielaida pte^j •
padeva maisu un tad ielīda pats. Ne desmit solus viņi n
no žoga aizgājuši, kad atkal iedegās gaisma. <»ri€c!gi sof
dami, viņi spieda viens otram roku. Nu vij^i bija viecll nC|
jātākiem gūstekņiem visa nometnē, jo atnestajā maisā^
abs žūksnis pasaudzētas tabakas, ko viņi bija atraduši i
pamestā im.pa pusei ņop<»tītā mājā.
Pēc skaitīšanas Tllupa un Skaddņa vietā grupai p i ^ j
citus gūstekņus. Novietojuma malā pacēlās Meņģa un Saisi
telts, par ko skauģi smējās, ka tā esot uzcelta nojaukSanaii
nu jau pat runāja, ka nākošā nometne, uz kuru viņui P^
celšot, būšot Beļģijā.
. Cits viss bija pa vecam. "Stempe, kā arvien, apatlsKrt
gausi dalīja uzturu. Pāvuls taisnības labā viņņ cītīgi uzmaw
Un atkal kā žogmalā pamesta cigarete gruzdēja viņu m\
— nevienam nevajadzīga.
u
meit
, .1