Bavarijas Latviesu vestnesis, December 14, 1949

              LATVIJA "TreSdlen, 1949. g. l i tlec^mbrt.
• • •
lupi 00 5*1
TdlEfiitiJuSl uz
uA tāpēc
iiav peļami; taSu, Ja
tad nopulējis ap lietām s^»
ko varētu nosaukt
vajadzības vārda,
centušies par varēm ielauz-i
^ ļ l i v ^ salinieku novados.
Vi^aai saimnieciski^ kulturāli vai
sakari pastāv &tarp
!jS|lliii€ķieni uiu inākslu patērēs
kas patieslbl^ runā pavi-i()
džā4ā$ valodās, — ir sarež*
jiutījums; Ir, piemēram, māk-r&
plportleru grupas, ko sauc pa-
1 ^ diletantiem. Vārdam^ diem-
|v;]^ejaukusies maza nicinājuma
kādas tam sākotnēji ne-nav
bijis.
vērts šo vārdu reabilitēt, jo
i(Ŗļ^nti, ārpus pašiem saliniekiem,
Igie^ ķ^g nevien jūsmo par
b^t bieži vien deg pair to,
IĶropagandēu^ kaut šļupstot,
i 'tās dziļāko —• teik-jēgu
ikdienišķam cil-saprotamā
valodl Būtu
ja vien mums šie diletanti
bijuši. Mākslas ražotāji aiz-ņp
mumd bezgalīgā, nesasnie*
i talē, jo nav cilvēka ārpus
pa^u pavisam šaurā loka, kam
bfitu kaut vai līdzīga
maizei (lai neiestieģam
pārš^Hējutnā, sacīdami:
dienišķā maize). •
cienītāju
āju. ', Mēs dzīvojam šaus-imjlziskā
pasaulē, tik amū-
}cāda int(illiģentu ļaužu pa-llpia
nav
gadof. ķad^ sirms kungs
i^ēmuma^&atrā operas iz-
Pro-iSĀlniģks.
r Mums šādu maņi-
Mums ir gan kaut
Mum(f; ir tukši koncerti,
^ "us; kas katram
tam Iraiicūzim vai vācietim
J:ādu mtaiSbas smaržu no
koncertos re-
^ājs tomēr
ucēts, Jp tur nav visrie-kas
mums ir: liekuļotas
aii jaīl^ības. Neviens nav
uņ kāds var būt iebil-
. Ja cilvēks vaļsirdīgi pasaka,
l l p i p l 1^ bet tu zir
orļentējai? lite-l
i p i ^ i Bet liekuļot mākslas mī-ļ|
p>ij^# tāpat kā liek^ parasto
ēciga mīlestību. Un ar to mēs
n bagāti. Mūsu Intelliģence iet
^ i i | | | | t r i , gleznu izstādi, koncertu
iin ķa pec tam' jāsaka^ ka bijis
Mēs lieļcuļpjam, ka mums ir
;las audzināšana,, jo $kolu pro-^
mās ir pa zīmēšanas un dzie-
' stundai. Smieti Donki-cķās
pret Jaunatnes aizrau-
I ajT športu,v mēs runājam, jca
uzvarēs matēriju, mēs
vārdos liec cilvēcības ide-
Zinaīda Lazda ceļa iūtls
Savā nesenajā braucienā pa ame-r&
āņu Ja»lu J«iia Jaunšudrabiņš
ar vircburģiešiem izspēlēja gluži
tādu pašu joku kā ar eslingiešiem—
te nule kā bija, un atlika tikai no­plātīt
rokas, kad alkal vairs nebija.
Tādēļ kādā vēlā un saltā nakts stun­dā
— kad Vircburgas centrālajā no­metnē
rūkdamas un baltas acis zi­binādamas
sabrapc bijušo fišbachie-šu
smagās mašīnas, piepildot ielas
ar appaunotiem ļaudīm kā ņudzigu
gada tirgu, \xh izplatās baumas, ka
atbraukusi arī dzejniece Zinaīda Laz-
Vai Rakstniecības
vēsture jāsadedzina ?
ļ AUGUSTS GAILITS
nggadigals skolotājs nu stinpatlskals
kritiķis A. Plaudis (Latvija Nr. 113)
sniedz apcerējtinļu sakarā ar manu rak­stu
par literatūras' vēsturēm, galveno­kārt
runādams par lasāmgrāmatām/ un
lasāmvielu skolās, kaut gan Sim jautā-
Jumajn es nemaz nebiju tieši pieskāries.
i Savā rakstā biju minējis musu skolu
nep^nfgo programņiu latviešu raKstnie-cibas
vēsturē, kas izpaužas galvenokārt:
1) neizsekojot virzieniem un izlaižot da-^
Žus ievērojamus vecākus autorus, līdz ar
ko skolēns gfist nepilnīgu iespaidu par
latviešu gara dzīves strāvojumiem; 2) It
kā baidoties un „kautrējoties*' no Jau­nāko
rakstnieku pieminēšanas, kaut gaņ
tiem izšķirīgos laik<^s, kāds ari tagadē­jais,
lielai nozīme tautas dzīvē.
Saprotu, ka. Ievērojot atstarpi un vēr­tējot
objektīvi, skolās vispār va^dzētu
ināclt par darbiem, kas parSdlJušiea
apm. pirms 20 gadiem, bet mtisu skolu
programma un prakse vispilnīgāk ap- nk&h Blauniani,. Poruku, Raini, Plūdoni,
Bārdu un Skalbes jaunības darbus, tas
Ir apm. pirms 40-50 gadiem radušos. Se­višķi
aizrādīju uz lielo robu, kar cēUes,
nepilDlgl apskatot dekadentusi un neiz­sekojot
vēlākajām gaitām un vērtīgajiem
sacerējumiem.
Cik nojaušu, tad .A« Plaudim ne visai
patīk „migialnd —Ilmu paskaidrošana"
no skolotāju puses, viņš sauc tikai pēc
dzīvās liter|taras. Es domāju, ka sva­rīgākos
literātilras virzienus tomēr va­jadzīgs
izskaidrot, mācīt. Tādē}, ka šim
jautājumam rnav pienācīga vērība vel­tīta
» mūsu publiks^ paaust un par tīka­māko
uzskata gandrīz vienīgi reālismu
j(tas« plem., neatvērām! sazaļojis latviešu
skatuvē), pat redzami teorētiķi raksta,
ka reālisms esot Valdījis ,^vlsos laikme­tos'*,
kaut patiesībā nemirsagie, gadu
tūkstošus '^ecie cilvēces literatūras pie-minek)
sacerēti ārpus (pirms) šā vir-zlena.
Sava raksta galvenajā daļā A. Plaudis
«Iet vSl tālāk un vispār apstrīd gramati­kas
un literatūras vēstures vajadzību
skolās, dodams padomu tai vietā vairāk
pievētsties rakstnieku darbiem oriģinālā.
Viņš pat ieteic „savākt un sadedzināt
visas šis skolu literatūras vēstures mā­cības
grāmatas**. lp;rotams*}i^Siskolotājs
savos komentāros, rakstnieka darbu la­sot,"^
< var uzskatāmi Alem9ett gramatiku,
pat ari stiUstl ku un'llt. vēsturi - tikai
te manam oponentam p£^am . radušās
klusas šaubas,, viņš pats pielicis nosacī­jumu:
„ja skolotājs to spēj*'. Un ķaut
viņš art to spētu būtu tik Izglītots —
kāpēc noliegt litejrātūrvēstumieka nozī­mi?
Ļiterātflrvēstumieks, protams, ja
tas apdāvināts, kulturāls cilvēks, spēj ne
tikai vairot savas tautas slavu, izceļot
vlņas^ gara bagātības, bet ari mit/fgi
ietekmēt dzīvo, pašreiz radumos rakstnie-
KUr darbi? Ar baigu n o - , cibu. otrkārt oriģinālus uzskatus vis-nkr
Micamn naaudzi P^r cienījam, bet nevajaga tiekties ,>ar
par nasamo paauazi, I ^^^^^^^ ažbesis". ja rakstniecības vēs-turēs
saraksta un māca skolās angļi,
franki, vācieši^ krievi un visas
pēc mūsu ticības teiz va-bfit
mūsu ilgu piepildītājai,
enaj^ !z!mes .rāda, ka n^amā
ūs'paŠS iaknē vēl araūzis-i
p S r tagadējo. Tai trūks pat
tradiciJUi
l l l i l a i s t s šajos gados garam kaut
^ kas var kļūt liktcmlgs — jau-
!e$ 'sagatavošana harmoniskai
dailvel,brīvā demokrātiskā pasaulē;
l^tavoSana ne ar saukļiem un
ficiUEēm, bet aŗ visdzīvāko no dzīvā:
)t ar, ļbi^u pret garu.un tā skaisto iz­pausmi
mākslā. . Mēs taču dikdie-bijām
dabūjuši ievērojamu
Itandlkapu, salīdzinot kaut ar tau-kuras
vidū dzīvojam. Vai esam
p to. iaimantoju^i? Šogad Bavārijas
pilsētas (jādomā, arī citas) ar savām
l%djām par jauno mūziku ap-btaukāja
plašajos tautas slāņos pa­visam
nepopulārs vācu komponists
^ Pļktfls Hlhdemits, toties tiem, kam
||fefedka kaut ko izsaka, šis vārds
Vtēn jau sacīja daudz. Un tādu bija
Jūfcstoši. Visas zāles bija pārpildī-tas
Ir ar veco, ir jauno paaudzi. Vai
I vidū vispār kāds iedrošinātos
* iļļskēt lekciju par mūziku?
f ^ā, par mūziku neviens .pat neru-i:
Šādos apstākļos kāds Volfgangs
firzlņš vai Alberts Jērurņs katrs
Javā debess malā, uz savām pilnīgi
iEkfl^ salām,—^ūlas ražot
&^i$ku mūziku, kādas latviešiean
y8i nav bijis, bet tomēr latvisku un
t arļ tādu, kas pēc kādas ne-i|
ļ|t|tas garīgas panpasaules pro-tlS|
0āinas iet kopsolī ar to, ko pat-ļftbln
raksta Parīzē, Milānā, Lon-
0oĶ Filadelfijā.
i Mans draugs, ja viņam jautāja
lietām,,kas tiek darītas pavisam
liepai, mēdza sacīt: nerunāsim par
^'iii&atoi. Tiešām, šodien par mākslu
^^ir pavisam neērti runāt. Gluži pre-
It^i pārejai pasaulei, kur labākos
ijbulv^us nosauc ķēniņu, karavado­ņu
val uzvarētu kauju vārdos, mū-
Rļgā dcaistākās ielas bija no-
'tas mūsu rakstnieku un citu
jjs darbu ražotāju vārdos. Jā-cer^
ka Šis neparastais tikums vairs
neatkārtosies, un, ja atkārtosies, tad
ir -ļoti daudz varbūtības, ka tā bus
viena no nejēdzīgākajai liekulī-bām.
citas
tautas — val tad latvieši rīkotos pareizi
pavisam bez tām? Katra mācības priekš­meta
saprašanai un iemācīšanai bez
„dogmas<< nepieciešama ari „vēsture'*.
Nepiemērots A. Plauža arguments, ka
vajadzētu tikpat plaši Iepazīties ari ar
mūzikas, teātra, glezniecības, baleta
vēsturi. Jā, vajadzētu, un to ari dara,
bet s p e c i ā l ā s skolās — konservato­rijā,
mākslas akadēmijā, skatuves stu­dijās.
Pamatskolai un vidusskolai, ari
lUoIoģiJas fakultātei šls-^ prasības par
a u g s t ā m . iiTur pirmā kārtā māca lat­viešu
v a l o d u , un valoda rakstniecī­bai
tomēr stāv tuvāk nekā teātris, ne­runājot
par baletu un glezniecību.'
Savas replikas beigās Arturs Plaudis,
visumā apsveikdams manu interesi par
Jaunāko llterātiiru, Ieteic vel^t vērību
arī kollaborantiem— rakstniekiem, kas
palikuši Latvijā un mēģinājuši sastrādāt
ar musu tēvzemes leKarotāJiem. Sajā
Jautājumā gan neatkāpšos no saviem uz­skatiem.
Domāju, ka emigrantiem savā
grūtajā stāvokli nav ko pieminēt, cildi­nāt
nedz mācīt bērniem tos autorus,
kuru maizes tēvi un draugi mūsu mEJās
nogāna vai noklusē lielos, ievērojamos
rakstniekus, kas izbraukuši pasaulē līdz
ar mums. Politiskajai „dzejai*<, ko uz­spiež
b^olSeviki, Jau vērtības nav. Un tur
palikušo autoru agrākos darbus varēsim
sākt aplūkot, kad būsim atgriezušies
dzimtenē. Ja tad tie vēl būs saglabājuši
savu vērtību. Izņēmums var būt tikai ar
mirušajiem, kas nav paspējuši „sasmē-rēties".
Tautas dzīvība svarīgāka
par visu — tās saglabāšanai nepiecie^
sams nacionāls lepnums un piemērota
stāja. Oļģerts L l e p i ņš
da, — prāts kļūst gaužām nemierīgs.
Vai tikai dzejniece tikpat pēkšņi
nedomā atkal pazust?
Un, diemžēJ, šīs bažas tūdaļ ari
pierādās. par patiesību, līdz ko es­mu
ieradies mūsu, izcilajai dzejnie­cei
ierādītajā pagaidu mitekli. Viņa
patiesi gatavojas braukt tālāk, tur­klāt
vēl ti&stošiem jūdžu — uz Ore-gonas
štatu Savienotajās valstīs.
„Tas jau Amerikas viņā malā, īsts
gaisa gabals. Vai nejutīsities vien-tuillgi>
tik tālu prom no latviešu
centriem?"
Dzejniece spēka un spara pilna
atbild:
Mēs dibināsim paši savu centru.
Oregonas štatā jau mitinās Aīda
Niedra un Valdemārs Kārkliņš. Tur
cer sagaidīt ari Anšlavu Eglīti. Arī
blakus Kaliforaijā ap Sanfrancisko
fiāk pulcēties latvieši."
Un tad mani, protams, interesē,
vai dzejniecei jau kādas noteiktas
darba saistības.
„Ko es tur darEu? Strādāšu māj­saimniecībā."
Dzejniece izvelk no
baltas kulītes īsti poētisku koka
stampiņu, ar ko kartupeļus biezenī
feagrūst, gaŗkātainu pavārnīcu un
pāris rivī'tes zaļbarībai. Materiālā
plāksnē orientētai dzīves cīņai citu
ieroču viņai pagaidām nav. Toties
gara bagātības — grāmatu vesela
pūra lāde. Tā ir kā apstiprinājums
Zinaīdas Lazdas pasaules uzskatam,
kas izteikts, ja gribat, kaut vai šajā
vienā dzejas rindā: „Gars ir miesas
patvērums." Dzejniece visnotaļ kra­sa
pretiniece mechainiskajaļn pasau­les
uzskatam. Un jo tālāk jūs ie-grin^
tat sarunā, jo skaidrāk jūtat,
ka tā ir sīkumos nesadrumstalotas
personības elpa, kas strāvo jums
pretī, ļaujo^j; dzejniecei savā mākslā
izteikties ar lidu vienkāršību. Diem­žēl
radītāja personības atklāsmi
mākslā ne vienmēr ticies ņemt vērā
kritikai, jo tā, bez i šaubām, grūtāk
tverama un iežiaudzama kādā šaurā
klasifikācijā nekā ārējās formas
elementu analizē.
Lazdas interešu loks aptver me-vien
Utefātūru. filozofiju un filolo­ģiju,
viņa uzmanīgi seko arī dažāda­jiem
trimdas dzīves sabiedriskajiem
strāvojumiem, dedzīgi atbalstīdama
visu pozitīvi celsmīgo,-,kas darīts un
vēl darāms latviešu kultūras vērtī­bu
saglabāšanai svešumā. Te godam
atzīmējama arī ' dzejnieces nepār­trauktā
rosība Baltu filologu kopā,
kam bijis vairāk literāra un va­lodnieciska
rakstura sarīkojumu ne-kā
dažai labai citai līdzīgai orga^
nizācijai.
Bet nu dzejniece ir ceļa jutīs. It
īpaši šī vienreizīgā gadījuma dēļ Zi­naīdai
Lazdai nevar ļajut aizbēgt tik
slepeni kā Jaunsudraliiņam. Kaut
arī pārcelšanās grūtību nogurdināta,
dzejniece nevar atteikt Jaunekļu
Kristīgās Savienības aicinājumam
iepriecināt Vircburgas latviešus ar
personīgu' savu darbu priekšnesu­mu.
Un steigā top Zinaīdas Lazdas
vakars, skumji svinīgs u n reize pa­cilāts,
kura klausītāji, dzejnieces
vesti, taigā pa latviešu varoņu pē­dām,
jūt smaržojam Latvijas zemi
un ebo latviskā gara gaisotni, kas
apņem mīļi un silti kā senmātes
sagša. Tad dzimtenes^ pļavu līčos aiz-klīdušo
klausītāju liā no. sapņa at­modina
aplausi, viņš redz dzejnie­ces
rokās ziedus, un viņam kļūst vēl
skumjāk — varbūt tas ir pēdējais
Zinaīdas Lazdas vakars Eiropā.
Teodors Zeltiņš.
JmHcds Eico^ ļukonU
Fragments no romāna „Pari nemkrīgajiem ūdeņiem''
(3. turpinājums). ^
Bet cik maigs un verdzisks ari Tēts
Sipria varēja būt pret Maijrozi, viņš
nīda ūn nicināja cilvēkus un nekad
neatstāja nevienu neaizkārtu, ja vien
bija kāda izdevība. Tāpēc viņam sa­gādāja
lielu baudījumu tas, ka v i ­ņam
bija jāsāk iēt uz pratināšanām
kā okšķerim. Bija tik patīkami no-žvadzināt
protokolētājam lielinie­kam
visu sliktu par saviem darba
kollēgām un Hdzlrniekiem. Visu, ko
par jauno varu bija pateicis viens,
vai kā rīkojies otrs. Vissīkākais
padzirdētais teikums, ari neviļus
pasprucis, bija ar precīzu lietišķību
un pārspīlējumiem no savas puses
jāizklāsta, bieži bija ari jādzejo, jā-izgudro
nejēdzīgas varbūtības, un.
jo vairāk tev bija ko žvadzināt, ]o
laipnāks kļuva pratinātājs un jo
drošāka kļuva paša personīgā eksis­tence.
Un tad bija tik jauki un
aizrautīgi vērot; kā pazuda cilvēki
ap viņu, kā sākās masu deportācijas,
slepkavošanas, aresti, uņ sajust, ka
tu pats sāc vadīt dzīvi, tik neredza­mi
un noslēpti. Kūti iztīra no mēs^
liem, mēdza viņš smieties. Tagad
viņš sajuta, ka viņa ausis ar katru
stundu auga augumā, uztverot gaisā
katru balsienu un vārdu, katru ska­ņu
un vibrāciju. Attīstījās oža, un
jau pa gabalu katru cilvēku varēja
nemaldīgi iedalīt jaunās iekārtas
piekritējos vai pretiniekos. Zibenīgi
.mērķētais skats no zemei pievērsto
plakstu apakšas bija tik trāpīgs un
nemaldīgs.
Vai tā bija nodevība pret valsti un
tautu? ļ
Nē, nemaz nē, pasargi Dievs!
Ja-Pēteris, šis apustulis, noliedza
savu Kungu tris reizes vienā pašā
naktī, un to nepavisam neuzskatīja
par noziegumu, bet viņu iecēla pat
par debesu valstības pārvaldnieku,—
tad šeit valsts un tautas nodevējus
gribēja ietriekt purva akacī kā «ulļia
bērnus, jeb no tā jāsecina, ka valsts
un tauta ir nozīmīgāka par Dievu?
Vai jāpieņem, ka vispirms jārodas
valstij un brīvībai un tikai tad nāk
Dievs? Droši vien tā būs, domāja
Tēts Sipria, ka cilvēks tikai tad
kļūst tiesīgs, kad viņš ir izcīnījis
valsti un brīvību, tikai tad viņš var
griezties ar lūgsnām pie Kunga. Bet
vergi nedzīvo tik daudz no Dieva
žēlastības kā no saimnieka pātagas
un pavēlnieka atmestām labdarības
dāvanām — Un viņi neatbild par
Top ĶĪNAS VĀZE
ingenas latviešu teātri
A P S O L Ī T A I S
UN DAUDZU GAIDĪTAIS
lĒtulamans
brīnišķīgais stāsts par sense­niem
laikiem, alu cilvēkiem
un to cīņu ar milzīgiem ma­mutiem,
alu lauvām un alu
lāčiem iznāk 17. decembri,
ar 10 ilustrācij. tekstā, un būs
JAUKA VELTE
VECIEM UN JAUNIEM.
Ģenei^lpārst. Rob. Krūklītis,
(14a) Schwāb.-Gmūnd, Let-t^
ilager, Artillerie-Kaseme.
Ar trimdas teātriem ir tīrie brī­numi:
nupat, nupat, kad aizvērās
Eslingenas latviešu teātra priekš­kars
pēdējai Jo pliks, jo traks iz­rādei,
un beidzamo reizi Vācijā uz
skatuves redzējām Augustu Mitrē-vicu,
Reini Birzgali un Jāni Lejiņu,
likās skaidrs, ka šī teātra vairs nav.
Taču jau pāris dienas vēlāk redzot
administratoru Jāni Kājiņu, varēja
manīt, ka viņam „kaut kas aiz ādas",
visai apmierināta likās arī Lilija
Stengele, bet Valfrīds Streips, kas
tagad kļuvis „direktors" Latvijas
apgāda grāmatu un laikrakstu pa­grabiņā,
vienam otram pircējam iz­meta
kādu noslēpumainu vārdu par
nākotnes nodomiem un jauniem in­scenējumiem.
Bet neviens jau lāga negribēja ti­cēt.
Kur ņems piemērotu lugu, ja
jau agrāk tās bija ar uguni jāmeklē,
kā sastādīs .ansambli, ja aktieru
vairs palicis tikai labs pusducis?
Nu izrādās, ka ir sameklēta luga,
ir vēl taisni tik daudz aktieru, cik
izrādei vajadzīgs, un — melns uz
balta — afišas vēstī, ka 15. decembrī
Eslingenas latviešu teātri notiks
Mārtiņa Zīverta komēdijas Ķīnas
vāze pirmizrāde. Par spīti visam!
Režiju vada Valfrīds Streips, gal­venās
lomas veic Lilija Stengele un
Ance Rozīte, bet krietna nasta uz
saviem pleciem jāiznes arī jaunāka­jiem
tēlotājiem—Olgai Ūdrei, Skaid­rītei
Straumanei, Andrejam Lind-bergam
un Gunāram Vēreniekam.
Lai izrāde labi izdotos, savu roku,
protams, pieliks arī prof. Jānis Ku­ģa,
kas tikko uzcēlies no grūtas sli­mības.
Lugā „darbojas" arī prāvs spēļu
lācītis, bet kamēr šī paijiņa samek­lēta,
teātra ļaudīm bijušas lielas kla­patas:
veikalā tāds nieks maksā ve­selu
viena aktiera pusmēneša algu;
beidzot kāds labvēlis lācīti izprasī­jis
no sava Pēterīša, kas to atvē­lējis
izrādēm,_ kurās būs redzams
arī negants pūķis sanaidojam drau­dzīgus
cilvēkus, līdz beidzot pats
ņem nelabu galu. Iespējams, ka Ķī­nas
vāze apciemo arī kādu tuvāku
kaimiņu nometni.
Taču ari pēc Ķīnas vāzes Eslin­genas
latviešu teātris nedomā iz­beigt
savu darbu, bet paredzējis ie­studēt
vēl vismaz divu latviešu au­toru
— Annas Brigaderes un Jū­lija
Pētersona lugas. Un droši ti­cams,
ka teātris sasniegs savu 600.
izrādi Vācijā, līdz kurai visai daudz
arī vairs netrūkst Arbo.
saviem darbiem, tāpat kā Pēteris,—
šis apustulis, Romas valsts vergs bū-*
dams — nebija atbildlgs7 Brīnums, '
kādu gan atbildību var uzņemties
viens niecīgs cilvēkbērns, ja virs
viņa galvas tiek sakrustoti zobeni.
un vienai vienīga nepareizi iztdktā
vārda pifetiek, lai mirtu. Savā valsti
visi ir kungi, viens mazliet vairāc,
otrs mazāk, bet likuma un Kunga
priekšā visi ir līdzīgi. Bēt tagad,,
kad bija pazaudēta valsts un brīvi- >
ba, kad tautas kļuvušas par v e r g i ^ \
un nelgām, vispār nevarēja būt ru-nas
par nodevību. Tautai pat nebija
vairs Dieva, ko pielūgt un kam sū»
dzēties par pārestībām, tāda visuva»
rena Dieva, ko nedrīkst nodot, tfipat
kā nedrīkst nodot valsti un brīvību.
Tāpēc, lai nokļūtu līdz Dievam, WJa
jāatjauno valsts un brīvība, tikai tad
varēja runāt par grēku, nodevību un
visu tam līdzīgu.
T,ā gan bija — Tēts Sipria to ne­būt
negribēja noliegt, — ka ari vergi
nokļūst debesu valstībā, bet tomēr
ar ļoti lielu kaunu sirdi, kas viņiem^
lielā kaudzē jāstiepj līdzi. Jo kādu v
gan pilnu svētlaimi tie varētu
iemantot, ja viņi šīs zemes< dāsīvē
nav bijuši pat pilnīgi cilvēki?
Tādēļ Tēts Sipria nemaz neuz&a^
tija to par grēku vai noziegumu, Ja
viņš nemitīgi gāja apsūdzēt savus
ndzgaitniekus. Vai citi bija labāki?
Ja bez viena šāviena no ienaidnieka
puses to Klaida zemē un ieroēua uz­ticēja
klaigātājiem ielu «alaSņām, ^
kādas tad vēl bija tiesības prasīt no
pilsoņa godIgum\i un uzticību? No
pilsoņa, kas pārvērsts par vergu uii
nelgu? Ne, par šo jautājumu vispār
neklājās runāt, tāpat kā Kunga no­liegšanu
neuzskatīja par Pētera no­ziegumu.
Dieva dēlam tas Jau bija
iepriekš zināms, tādēļ viņš skumji
pagrozīja galvu un iemīlēja savu
apustuli vēl vairāk.
Tēta Siprias karjerai tagad nebija
nekādu šķēršļu. Vai viņam nepieso-llja*
direktora vietu, un neaicināja
iestaties partijā? Viņš būtu varējis:
pat pacelties augstāk par Maijrozi
un braukt kaut ar divi automobiļiem
reizē. Bet Tētš Sipria bija piesar­dzīgs
un mīlēja savu dzīvību. Viņš
redzēja, ka šī bija tāda dīvaina
iekārta — Jo tu augstāk uzkāpi,- Jo
lētāka kļuva tava dzīvība; Jo tu WJi
centīgāks, jo dedzīgāki kāroja tavu,
galvu. Visi lielie būvju cilāji sa­bruka
zem savu celtņu' dmpām, un
no tava darba im slavas savija tev
karātavu virvi. Cilvēku pārkala par
bezdvēseles robotu uii tas, kā katr»
māsu produkcijas lēts ražojums, no-lietojās
pāris gados vai pat ātrāk,
un to aizmeta atkritumu kastē vai
pabāza zem velēnas. Galvas bir^ kā
puteni, un Jo vairāk to nobira; Jo
vairāk atlikušajiem bija jāgavilē par
savu brīvo, jauko un skaisto dzivil
Nē, Tēts Sipria negribēja mirt
Viņš bija pieķēries dzīvei un vērtēja
to pārāk augstu. Tādēļ viņš ari pa*
meta savu rfzimteni xm lepnos stul-meņus
un ar veikliem paņēmie­niem
izcīnīja sev vietu Vāides
laivā. Tādēļ viņš arl\ gribēja būt
nelga, jo tas pēc viņa domāpn bija
vienīgais līdzeklis, kā pašreizējā sa­trakotajā
pasaulē saglabāt dzīvību.
Viņš nekāroja automobili, mīkstas
mēbeles, lielu dzīvokli, ne seskādas
kažoku, kas noģērbts kādam pilso­nim;
viņš nedzinās pakaļ varai un
slavai, jo zināja — kaut visas šīs
lietas tik patīkamas, tās tomēr sai­stītas
ar risku. Bet tagad, kad Ens
Tormets bija pateicis šo dīvaino
vārdu, kura lielo jēgu tikai Tēts
Sipria šķita zinām, viņš bija pār­steigts
un izbijies.
«Protams, esmu nelga," sacīja viņš
tad nomierinādamies. „Mēs visi, kas
zaudējuši valsti un brīvību, esam
vienādi nelgas — par to nav ko ru­nāt!
Un jo mēs to ātrāk apjauSam,
jo labāk mums. Katram cilvēkam,
kas vēl grib dzīvot, jāpiespiežas tik "
tuvu zemes garozai, lai, pat smagā­kam
tanku zābakam pāri sperot, pa­liktu
diezgan telpas elpošanai un
dzīvošanai. Tikai tādiem pieder nā­kotne,
un tikai tie pārdzīvos tagadē­jo
gadsimtu, dzemdējot Eiropai gluži
jaunu cilvēku rasi, tādu rasi, kas
vāļājas dubļos un postā. Ja garajos
gadsimtos sakrātās un glabātās vēr­tības
līdz ar lielnilsētām, sievietēm,
bērniem un sirmr^alvjiem izkūp
gaisā pāris iebrukumos, kas gan do­mātu,
ka ci^ēk^m naliek vēl daudz
pāri no viņa cilvēcības un krietnu­ma?
-Vai kāds cer, k?ļ karam sekos
humanitāte un Izr^i^^īto mežonīgo
kaislību atkāi^šanas? Muiķfga cerī­ba
— katram bēglim svešumā nonā­kot
jāsaprot, ka viņš i r tikai trau­cētājs
vergs, kas neaicināts nācis
piesolīt savus muskuļus par tik un
tik daudz kalorijām! Tādēļ, mani
mīļie, jāapsver katrs vārds im kat­ram
jautājumam jāatrod iepriekš \
sagatavota atbilde. Jo Eiropa nav
vairs vakarējā, Eiropai braukuši
pāri simtiem arklu im iearuši zem '
velēnām visas vakarējās vērtības."
(Tuipinājums sekos).
0't 14
Krievu un
H a n i * ^.-1
I » to neesot
H i " IM JS^os 8ef
,»«n. cSdējas dienās mēs
il^Jslm j a u t a j ā Vācijas
mūsu ie¥š^^
|8tt,**Ss, Mēs pamazam Kļu-ī
* ^ ^ ^ 2? man personīgi
j&atzīstav ka
bijām novērtējuši
Stai tam, ko gaidījām,
ļ £ ^ t ā d i j a prasības t i>
ierasties B«:lme un
M paredzētos sektorus. Sis
^ d z o t bija domat^. lai
m .iilaupit" Tiringiju
Krievi domāja, ka me«
tfei'tāpat, kā viņi to mēd^
Itegatās provinces papriek-
Sātīgi ,42tlrlsim".
^fi«lnl laikā bija parasts, uz
«iSila ienākšanos mēs reage-
«tuKtSju paklausību bez ka-j^
Snu Mēs ķērām mūsu ķi^
B jozām uz Berlīni, it kā
patoļ datos bars satrakotu
uz Berlīni 1945. g. 1. jū-
'£§jā6 īstai ellei Nepārre-ffludžekll
karaspēka vienības,
transporti, ieroči un pārtika,
ari manis komandēta mi-valdības
vienība, lēnām
as uz pilsētu, kurā krievi
a^a divi mēnešus bija ai:&-
„ mums ieiet. Sajukumu vēl
Ž5ll,,MeyļJ virsnieki, kas ,na-
"'"•vacu āutōinobiļds,' fflviem
, grāvī, .drāzās gar ceļa ma—
,^audīdami mūsu kolonnas,*
S neved sev līdzi labu laupi-
Jvfflii" acīm redzot nevarēja
..jtaikāds varētu būt tik traks
1^ no bagātās Saksijas neņemt
ittevi mēģināja traucēt musu
"^ii, savai personīgai izpriecai
*'~ies krustceļos un regulēda­mi
katru amerikāņu vāģi
laun kolonnas mēģināja no-pa
sānu ceļiem. Taktika bija
"'i Lielāko tiesu iereibuši virs-ia
Instruktori nāca mums pretī
" is pudeli rokā un ar varu
padzēri; tubrālības, a t i uz-
K īsti komisāri, ķēra pēc
~ un vicināja dūres pa gaisu,
s pārāk uzstājīgs sarkanais
. mēģināja mūsu galveno ko-
^avēt pie kāda Elbas tilta,
"^u ģenerālis, kura vārdu
Uevarēja vairs ilgāk val-
,Es allaž ar pateicību sirdi
/viņa-vīrišķīgo izrlkoša-
^ viņš izlēca no sava vāģa, no-
,^mm pie apkakles, iemeta to
mJa lietutiņš, kad meg vēl5
fm beidzot^ iebraucām Ber-
mAJST^^t '^^-^ ^^ '^^ok uļpāēvjuašmi iieem-i
: ^ , un ta mēs neviens nezi-
p»*^!^ klaiņoSjaim ntio v ivrise- -
un gandrīz visiem vir<:-
Ri? '^^^ birorunS;:
f k i t n - r ^ - ^ '^^kas cits
X , . «ubļos,
h^saS^ kolomiai bija li-
W Saltas un gu-
&''^^ apr:,r,3^tomob4us un
f ^ a s m S "^skote -
W«totivS,"^lāliSmisi«ti.
& Pārāki f J ° apkārt
n^Pi« tnieta,^^^ mes de-un
Ploidu