1950-03-11-06 |
Previous | 6 of 10 | Next |
|
small (250x250 max)
medium (500x500 max)
Large
Extra Large
large ( > 500x500)
Full Resolution
|
This page
All
|
Bei
Latviji
Plaudi!
edokU
kas im
^pies uI
ralutniecļ
pailibt i
mēr uzrļ
pielaidīsi
Htēm, ^
atu V-,,
id laiki
Man /i
iekas k<
ains. I
Imlitei
iem pēt
lukfi n<
eiktf^k^
lūttt ar
iarin&
Katrā
pūliņiem
paiiesibt
iemācīt I
iumāiu^
pētijum'
neatzitiej
filistu
dzekUs
*)mai ii
GdMt
«kati«m
Vispār,
io viļBpāļ:
i^minemo
nu)» tās
Itāiana |
mēSttiift
tadlnot
mm ^
MImtIi
IMMOt'l
vijas i(
A. Rei
itu va
va dM
tm,i
pats »ē
«rt V.
ijsicova
viMsi
rakstoļ
savli^āļ
reii ni
vairi ]
neglāb
kāds 1
latviei
]a art
nav a|
ar laU
i^vāk
ņam t
kuļu 1
toSfid
sumfi
angļu
tas tu
nav t
lBby !
ddesiļ
pirmai
kā ini
slinko
kā «4
nam,
vam.!
t»iu6|
rtiizori
ka tii
nebūc]
M&sij
tēs.
I? 1
r- i
LATVIIA Sestdien, 1950. g. 11. martā.
Reporti era s gadsimtu Boļševiki sauc palīgā Raini
Bimras apņem
KO SAKA VECA STENDERA AUGSTA GUDRĪBAS GRĀMATA PAR AUSTRĀLIJU - 100 GADU VECA
BĪBELE - AUSTRUMA POLEMIKA RŪDOLFA BLAUMAŅA UETA
SaJā brīdi ir tik patīkami, ka jūtos
it kā atrastos Msiņa vai'Valsts
bibliotēkā Rīgā. Vairs nedzirdu nometnes
trokšņa un kņadas, kur raud
bērni, sievas tērzē un vīri naglo tāliem
ceļojumiem kastes.. Manā
priekšā ir vairāki veci latviešu U-terātūras
pieminekļi — grāmatas,
kuru lappusēs elpo gadsimtu dvesma.
Kā izslāpis, kritu pie tām, lai
atrastu sev un savam nabadzīgajam
garam mierinājum\L Chronoloģijas
kārtībā šķiru vaļā pirmo: Tā vecca
Stendera Augsta^ Gudrības Grah-mata
no pasaules un Dabbas tagad...
153 gadi šķir mūs no šīs pirmās
zinātniskās grāmatas latviešu valodā
(iespiesta 1796. g. Stefenhagena
apies^uvē, Jelgavā), ko šurpu no
liepājas pirms 5 gadiem atvedis
bibHotēkārs un koktēlnieks Augusts
LiepiņS.
Bet ja nu kāda bēgļa somā Dē-delstorfas
DP nometnē atrodas šādi
dārgakmeņi, tad pāris vārdi jāpasaka
arī par to īpašniekiem. A. Lie-piņš
ir ideālists, (citādi nemaz nevarētu
būt) un abi ar kundzi — daiļo
un' lietišķo mākslu cienītāji un
darinātāji Vaļas brīžos viņš grebj
šķīvjus, svečturus, pūra lādītes. Izlēmis
Austrāliju par nākamo dzīves
vietu. Par to Stendera gudrības
gi«mātā teikts: Schi dalla pavissam
vebl ne irr pasihstama. Tee Engelen-derl
schinnis gaddos eesahce tur
kafhdus laundarritajus, vihrischkus
^eevischkus novest, lai tur ee-dzihwbjahs,
bet no Awihsēm jeb
stahstu-grahmatahm gan mas džr-dehts,
kabda winnlem tur klahscha-na
irraid."
Tas ir Viss, ko toreiz zināja Sten-ders.
Daudz plašāk šai grāmatā ir
par ASV, kur jo sevišķi raksturīgs
šāda teikums: „...Jo Amerikas laime
un ba^ahtihbaiiogaddausgaddaaug
un daudz Europeru, kas sche nihkst,
tur noeet un eesahk Jaunas dzih-wes,
proti kad piespieschahs pie
darba, jo teem slinkeem ne kur
zerhme irraid kur maise bes darba
nahk..."
Augusts Li^>iņS jaunībā rakstījis
arī presē. Liepājas Kurzemes Vārdā.
Viņa dēls studējis Pinebergā,
kur BŪ nodevis vēl otru retumu
\PMMreKaropā Kr.! Viš^emlfa 869^
# « l t w ^ - . V ; « - ' > \ .atoJMcrt MmM
!!¥iŖā'''grāmatu pūrā vel^^IiaJvto
Dainas 12 sēj. (Endzelina red.), Latvju
raksti (Zariņa sakārt), Latvijas
tēlotājas mākslas 5 gadi (1934—
1980) visi Izdevumi, kas reprezentē
latviešu kultūru im mākslu, jo
sacerējumi 2 valodās — latviešu un
franču. Bet neaizmirstama ir arī
Iprāmatu grāmata bībele, kurai turpat
jau 125 gadi (izdota 1825. g. Pēterburgā,
T. Rūta \m dēlu apgādā)^
^a ari vairāk nepalasa, tad jo svinīga
ir šīs grāmatas titullapa: „Bib-
Ua tas trr: Ta Swehta grahmata jeb
Deeva Swehtee Wahrdi,kaspr^^sch
im pebz ta K\mga Jesus Kristu^ . . i
Tahm Latweescbahm Deewa Drau-dzihbahm
par labbu iztaisīta." Adas
vāki, lieli burti — tā ir bieza un
smaga grāmata.
Pārceļos pftr 90 gadiem uz priekšu,
uz 1895. g,, kad izbeidzies laiks,
ko dēvējām par, latviešu nacionālo
atmodu. No rietumiem mūsu dzimtenē
ieplūst jauni kultūras viļņi,
Jaunvirzleni mākslā, atziņas zinātnē
un sabiedrībā dzīvē. Tās laiž
tautā Austrums — mēnešraksts, izdots
Jelgavā J. Draviņa-Dravnieka
apgādā, bet redakcija un redaktors,
kā tas žurnālā minēts, dzīvojis Maskavā/
tātad savā ziņā trimdā. Man
laimējās pie Friča Andersona, Le-jassaksijas
tautskolu, inspektora,
ielūkoties 1895. g. Austruma 2. un 3.
n-rā. Austruma latviešu valodu
l^udām vēl šodien, kas liecina par
iJEglltotu līdzstrādnieku kadru. Bet...
Sķirējl 50 gadi daudzus šī mēnešraksta
līdzstrādniekus aizrāvuši neziņā.
Kas vairs šodien atceras P i -
peru Augustu, kas rakstījis stāstiņus,
Podnieku Kārli, kas dzejojis,
Vaideloti, Skrūzīti? 50 straujos gados
kaut kā vēl noturējies A. Puškaitis,
Ed. Zeibolts, V. Maldonis
(domājams, vēlākais prof.), Ezerietis
(Augenbergs), arī Dr. K. Bļaus. Pēdējais
publicējis savus Austrijas ceļojuma
iespaidus, bet neba to dēļ
gribu Austrumu pieminēt. Lūk, strīdus,
kas mūsu dienās vēl nav beidzies,
kaut aizsākts tik sen: „Mūsu
laikos dedzīgi spriež par ideālismu,
reālismu un naturālismu mākslās —
it īpaši rakstniecībā. Ideālisma piekritēji
saka, ka mākslas cēlonis un
uzdevums ^sot — cilvēka sirdī ap-mi^
ināt skaistuma jūtas. Bet visos
mākslas ziedu laikmetos atrod ari
tēlojumus, kuros no skaistuma nav
ņe vēsts, tādēļ jaunākajā laikā mākslas
apspiedēji māca, ka skaistums
\m neglītums atstājot jo lielāku Iespaidu,
jo vairāk tas sakrītot ar patiesību
. . . Katram no šiem rakstniekiem
ir savi uzskati, savas idejas,
kuras tie caur saviem rakstiem
grib ļaudīs izplatīt, savos ražojumos
tie visu iegroza tā, ka viņu uzskati
un idejas visdrīzāk varētu
mantot lasītāju piekrišanu — simpātijas.
Augsti izglītoti un apdāvināti
rakstnieki top par tautas audzinātājiem
un ceļa rādītājiem . .
1895. g. Austruma 2. burtnīcā,
vēstulniekā lasām lielu izskaidrošanos
starp redakciju un kādu jumur-dieti,
kas dzīvo Braku tuvumā, kurā
iejaukts Blaumanis: „K. Steinb.
— Jum — Jūs mums st. c. rakstāt:
„Reiz iesāku runāt ar kādu R. Blaumaņa
draugu (ar pašu Blaumani neesmu
personīgi paristams, lai gan
viņš tepat kaimiņt^, ērgleniešos,
dzīvo) par viņa, t i. Blaumaņa Aus-
,,Dziesmu vairogs
atsita bultas..
LATVIEŠU DZIESMAS PANĀKUMI
ASV
Pirmie koncerti, ko diriģenta A.
Kalnāja ASV par jaunu saorganizētais
koris Dziesmu vairogs ^^^va
amerikāņu sabiedrībai, guvuši ne vien
jūsmīgu atsaucību klausītājos, bet
arī panākumus palīdzības darbā: pēc
koncerta Niles pilsētā no klausītāju
vidus parakstīti 30 ieceļošanas galvojumi,
bet St. Josefas pilsētā pēc
koncerta nodibināta lokāla DP komiteja,
kas rūpēsies par galvojumu
sagādi.
Ar mācītāja J. Laupmaņa gādību
lielākajai daļai Dziesmu vairoga ko-ristuļno
Valkas nometnes izdevās nokļūt
Mčiganas štatā. Tur ieradās arī
kora dibinātājs diriģents A. Kalnājs
un sāka atkal darbu. Kori papildināja
ar agrākajiem Dziesmuvaras,
prezidiju konventa vīru kofaunbij.
Mērbekas jauktā kopa dalībniekiem.
Blakus dienas darbam koristi pārvarēja
daudz grūtību, dažs uz mēģinājumiem
mērodams pat 150 jūdžu
gapig ceļa gabalus.
Kaut gan nevarēja zināt, vai latviešu
kora dziesmas atbildīs amerikāņu
publikas prasībām, programmā
uzņēma latviešu skaņražu —• prof.
ļ yitola, E. Dārziņa, A. Ābeles, .1. Kal-nļņa,
A. Kalnāja/upr>li^uNb>Cte ko-
'rls uzvarēja!'Pēc Icatralt&iŽeVta sa-jiisminātie
klausītāji pllfiīgl" ^elenca
dziedātājus, izjautādami toS par dzirdētajām
dziesmām un latviešu mūziku.
Starpbrīžos māc. J. Laupmn-nis
im adv. J. Vītiņš klausītājiem
stāstīja par latviešu DP stāvokli Vācijā
un mūsu tautas traģēdiju, bet
amerikāņu draudzes mācītāji aicināja
savus tautiešus palīdzēt ar ieceļošanas
galvojumiem.
Pēc pirmajiem panākumiem Dziesmu
vairogs gatavojas turpmākajiem
koncertiem un cer, ka Mičiganā drīz
leradīiaies arī kora goda biedrļ —
komponisti A. Ābele un J. Poruks.
X.
trumam apsolīto stāstu „Vārpās",
vai viņš būs to jau sagatavojis drukai
un kādēļ viņš to kavē. Tad man
draugs atbildēja: Dravnieks jau tīri
traics, ne Blaumanis ir viņam neviena
stāsta apsolījis ne, ko viņš pļāpā.
Dravnieks viņam, t i. Blaumanim,
reiz ģņn pieprasījis pēc kāda
stāsta Austrumam, bet Blaumanis
atbildējis, ka tagad acumirkli neesot
neviena stāsta gatava, bet gan esot
viens iesākts ar virsrakstu «Vārpās",
un Dravnieks te tūUņ izkliedzot,
ka tāds stāsts no Blaumaņa
nākošā pusgadā būšot Austrumā."
„Mums nepatīkami, ka tādas valodas
izplatās pa malu malām (paskaidro
Austruma redakcija O. A.),
tādēļ, ka tās ir pilnīgi nedibinātas.
Lai tādas baumas izgaisinātu, tad
nodrukājām še gabalu iz kādas
mums 1893. g. oktobrī no R Blaumaņa
kga rakstītas vēstules: «Cienītais
Dravnieka kungs! Austrumam
nākamā gadā došu stāstu zem virsraksta
„Vārpās". Stāsts notiks uz
zemēm, zemnieku starpā, nebūs gluži
īss. Ja Jūs prospektā vēl ko gribiet
no viņa sacīt, tad runājiet no
interesantiem karakteŗu zīmējumiem,
jo lūkošu karakteŗus šinī
stāstā zīmēt gluži pēc dabas . . .
1. Austruma numurā „Vārpās" iesākums
laikam gan nevarēs stāvēt.
.Pazudušais dēls" aizņem daudz
laika, tā kā stāsta pirmās nodaļas
vien vēl gatavas. Ar laipnu sveicinājumu
Jūsu R. Blaumanis."
„ . . . Ievērojot to, ka R. Blaumaņa
kgs pieder (paskaidro tālāk red. 0.
A.) pie mūsu labākiem stāstu rakstniekiem,
ŗnēs bez jebkādām šaubām
viņa piedāvājumu uzņēmām š. g.
prospektā. Vēlāk Bl. kgs vairākkārt
atvainojās, ka slimības dēļ
nevarot stāstu pabeigt."
Kad noskriets tālais gadsimtu
ceļš, es skumīgs lūkojos, vai pec
150 gadiem arī būs kāds latvietis,
kas ar sirdsdedzi lasīs un arī sapratīs
mC(su trimdinieku laiku, grāmatas,
mēnešrakstus, avīzes? Vai un
kad tas būs? Osv. Akmentiņš
JAUNI LATVIEŠU MEDICĪNAS
DOKTORI UN ĀRSTI
Mārburgas universitātes ņiedjlcī-nas'fakultāti
ar augstāko uzslavu-
(sļiņuna. cum laude) beidzis un doktora
disertāciju par tematu Dažādu
baktēriju iemīļotās lokalizācijas pie
kaulu un locītavu slimībām aizstāvējis
Gunārs Mediņš. Jaunais medicīnas
doktors ir prof. Jāņa Mediņa
dēls, tikai 25 g. vecs, un studijas
sācis Latvijas universitātē.
Disddorfas Medicīnas akadēmiju
ar ārsta grādu ļoti sekmīgi beiguši
Vidvuds Medenis ^m Jēkabs Reni-gers,
medicīnas doktora grādu ieguvuši
ārsti Kārlis Vltrungs un Rasma
Vitrunga-Vītola. Trimda? laikā
Diseldorfas akadēmiju beiguši pavisam
desmit latviešu ārsti un divi
zobārsti.
Vācijas austrumjoslas kino teātros
parādījusies filma Die Saat des
Sturmes, von Jānis Rainis. Mūsu
priekšā kāda Leipcigas Soveksport-filmas
kino programma ar atzīmi, ka
šī filma ir Rīgas filmas studijas ražojums
ar J. Grantiņa, M. Klētnieces,
A. Filipsona un J. Oša piedalīšanos.
Filmas saturā dzejnieks un
publicists Jānis Pliekšāns satiek uz
ceļa zemnieku, vārdā Raini, kas pats
velk ratus, jo zirgu atņēniis gubernators
Meihdorfs. Jānis Pliekšāns
izvēlas zemnieka vārdu sev par pseidonīmu,
ar ko paraksta savas revolucionārās
dzejas Dienas lapā, teātrī
iepazīstas ar «nenosvērto, politiski
šaudīgo Aspaziju" un Jāņps
sagaida mīļu ciemiņu no Maskavas,
kas atbraucis pie Raiņa ar paša Ļeņina
uzdevumu — nodibināt un izveidot
sakarus ar Baltijas vadošajiem
revolucionāriem. Rainis pieda-ilās
streikos, mītiņos, demostrāci-jās,
cars viņu izsūta trimdā, bet
1905. gadā tauta viņu atkal vētraini
apsveic Rīgas ielās, taču, revolūcijas
liesmām iedegoties, Raini izsūta no
jauna. Viņš atstāj dzimteni pilns ticības,
ka drīz atgriezīsies un piedzīvos
darba tautas brīvības cīņu uzvarām
vaiņagotu nobeigumu.
Tie ārzemnieki, kas ar latviešiem
labos draugos un šo to zina par mūsu
vēsturi un kultūru, filmu noskatījušies
drusku viebdamies jautā:
«Kā tas ir ar to jūsu Raini? Vai
viņš patiesi bija tādos draugos ar
Ļeņinu?" Jāatzīst, ka ^ļtie jaunieši,
kam bija laime mācīties Latvijas
ģimnāzijās tai laikā, kad mūsu lie^
1ais dzejnieks bija izglītības ministrs,
nemaz nenojauta, cik liels
komunists vada viņu gara augšanu...
Jau dzīvam esot, vilkts no
vienas politiskas nometnes otrā,
Rainis nevar mierīgi dusēt arī pēc
nāves. Filma sinchronizēta vācu un
krievu valodās — tautām, kupi lielajā
masā Rainis tik pat kā nav pazīstams.
Pēc tam, kad ne cidenī ne
gaisā vairs nav nekā, kas jau nebūtu
boļševiku izgudrots, mūsu «brāļu
tautai", Sudrabkalna vārdiem runājot,
jāķeras pie latviešu kultūras izvarošanas.
Krievi brīnīsies — kā
mēs agrāk nezinājām, ka latviešiem
tik veca ģenerāllīnija? Un vācieši
teiks — nu, ja jau latvieši, šl lieliskā
un varonīgā tauta, — kā sacīts
minētā Soveksportfilmas programmā
— jau kopš pus gadu simteņa bijuši
tik sarkani, ko tad mēs vēl gaidām?
Lūk, ko žurnālā Izkusstvo pastāsta
J. Cekins: «Raiņa dzīve pilna liela
; dv^eSf skaistuma un tīŗai .npļl^U-bas
uz A^azlju. Tā neaizēno Raini
— nākotnes pravieti, dziesminle-»
ku, kas iet pretim revolūcijai, drebošām
lūpām či&stot vārdu — Ļeņins!"
Tai pašā vietā filmas režisors
J. Raismans saka: «Rainis nevarēja
iedomāties savas tautas vēsturisko
sūtību bez Krievijas. Mēs
cīnāmies par brīvu Latviju brīvajā
Krievijā — tā teicis Rainis, un par
to arī cīnījies."
Ja Rainis būtu dfcvs Padomju
Latvijā, viņam pārmestu vispārcilvēcisku
ideju paušanu, par nacionālajām
nemaz nerunājot Bet miris
viņš labi noder propagandai. Mirušie
nevar aizstāvēties, un Latvijā
MĒS BIJAM VIESĪBAS
Pēc pusdienām, kurās tika apēsti
neticami vairumi vistreknākd tenku
cepešu, nolocīti sulīgākie sutināto
baumu kāposti, izstrēbts viss personīgo
runas dāvanu buljons Un uz
sadzīves kompota bļodas bij atlikuši
vairs tikai daži apgrauzti pretējā
viedokļa plūmju kauliņi, ciemiņi atzvēlās
krēslos, uz gultu malām un
ķebļos, im brīdi ļāvās gremošanas
gurdumam. Neredzami strādāja
žults, kuņģa sula un dažādu toksinu
esences, no kurām viesu acis un sejas
kļuva gan zaļas, gan dzeltenas,
gan sarkanas. Kungi aizsmēķēja pirmās
pārdomu cigaretes, kuru slinkajos
dūmos bija manāms viņu garīgais
temperaments, bet dāmas eleganti
un pieklājīgi sakrustoja rokas
klēpī un, kā parasti pēc ēšanas, klusēja
bez piepūles.
Pasniedza kafiju. Tā bija stipra,
nervus uzbudinoša kafija, kas saviļņoja
ikviena personīgās asinis,
likdama novērsties no vispārējām
tēmām. Mājasmāte karsto, kā sirdsapziņa
melno viru ikviena viesa
personīgās izturības tasītē liedama,
drebošām nāsīm ievilka eksaltējošos
garaiņus un servēja savai pretim sēdētājai
pirmo pašas krāsnī cepto
sandviču — maigu kā vati. kurā ievīstīts
simts blusu. Neprazdama cienastu
saņemt, viešņa ļāva tam krist,
no kam radās blusu izklīdums pa
grīdu, un no turienes tās salēca dāmām
un kungiem stilbos. Sākās vispārēja
kasīšanās.
Mājas mātei atbildēja plikgalvis
kungs, piedāvādams tik divdomīgu
un stipru komplimentu uguni viņas
daiļuma cigaretei, ka^ no tās švirk-stošās
zēveles apsvila viņas kodinātie
mati. Pārējās dāmas nolaizīja
vēl neapēsto lūpu krāsu, un pārējie
kungi delikāti krekšķināja, kad galdā
parādījās ar apmētašanās putu
krējumu pildīta torte. Dažām no
skatīšanās vien aizlipa acis, tiem,
kas ēda, mīkstā masa nemaz ndbija
Jākož, bet tiem, kas tikai klausījās,
aizķepa ausis. Lai kaut cik notīrītos,
pēc pazīstamās romiešu etiķetes
pasniedza aptiekas spirtu ar ūdeni,
bet biezādainākie to tāpat vien dzēra
iekšā, daži uzsauca tostus kopībai,
un viss vairums vienkārši apsvilināja
augslejas.
Mājās ejot, viena kundze sāka
raudāt tūlīt, bet divas aiz kaimiņu
nama stūra. Viņu pavadoņi — daži
sarūgtināti kungi, klusēja, pie kam
viens no viņiem to darīja svilpodams.
Viņš bija kurlmēms.
MĒS BIJAM KAUJAS LAUKA
Vairums 1934. gadā lieto lielgabalu
šim karam beidzoties, kad tautas
maksāja reparācijas mieram un
brīvībai, nokļuva Vācijā, bet smagie
1923. gada miezeri tika nogādāti
Zviedrijā. Gan zināms, ka visi
nākošie kari sākās ar tiem ieročiem,
ar kuriem beigušies iepriekšējie;
gan arī zināms, ka uz vietas
stāvēšana nozīmē regresu; taču bija
speciālistu •— čuguna lējēju aprindas,
kam patika prātot — kurš
čuguns tas labākais? Kad sanāca sesija
jautājumu noskaidrošanai ar
sekojošu viesīgu sadzīvi, kāds neizveicīgs
delegāts, atvāžot labās franču
„Fraternītē" markas pudeli, bija
ļāvis korķim tik brīvu lidojumu, ka
tas iesprāga opozīcijas līderim pierē.
Protams, ar labām markām jāprot
apieties, īpaši, ja pašiem tādu nav.
Sākās brāļu kafš, vienkāršākais
no visiem, jo pretinieka mentalitāte
labi pazīstama un sitieni tādēļ aprēķināmi
jo trāpīgi. Es, — vecs Napoleona
zaldāts, ko franču ķeizars
1812. g. uz Maskavu tiekdamies parāva
no Kiurzemes līdzi, toreiz gan
jau biju miris, taču kara lauki mani
arvien vēl vilina. Vienu nakt' es
ilgi klausījos patīkamajā kara rīboņā.
Tie 34; gada lielgabali grāva
patiesi lepnL Pa vidum atskanēja arī
pa petardei. Man par brīnumu gaisā
bija dzirdama arī kādas retas, saindētas
bultas svilpšana no Amerikas,
no Austrālijas švirkstēdams atskrēja
bumerangs, no Albiona salām
atsprāga pa akmeņogļu rcnku-hm
un visai spalgi džinkstēja oļi,
tik lieli kā aitu .«piras, Izšauti ar kaķeni
pa Parkhoteļa logiem Traun-šteinā.
Bet vistrakāk grāva 23_. gada
miezefi Zviedrijas krastā. Lādētāji
nebija redzami, toties šāvējs bija
gluži zaļš no ģīmja un pildīja savus
stobrus ar svaigu biezpienu un beigtu
kaku galvām: žļerkt — blidic!
Gāja gluži kā pie Vaterlo, cmi-lāji
krita it branRĪ pnisā staigāja
maitāta goda. degradētas pa<icieņas
un vecuma nespēka dvinga, tādēļ ne
par brīnumu es izdzirdu savu Elbas
salas majestāti gluži kā virja lieliskajā
naktī sakām: .,Kaujas lauks,
cik tu vari būt skaists!"
Bet kad ie.<:katijos, drīzāk likās,
ka runātājs ir Kangars. ne Napoleons.
Kādam taču tomēr bija jāpriecājas.
M E S ATVAINOJAMIES
Sīs piezīme?? nekāda gadījumā neattiecas
uz trimdas kopību. Paldies
par kūkām un miezeriem. Tas bija
tikai tāds feļetons.
Pardon.
Hipopotams Alba.
nav neviena, kas to darītu viņa vie*
tā. Kā tad Raismanis pie tādiem
slēdzieniem ticis? Lūk filmas
scenāriju devuši F. Rokpelnis un V.
Krepss. Rokpeļņa vārds jo spilgti
skanēja jau bai^jā gadā. Bet viņi,
savukārt, kopā ar ^ Raismani,
„daudz autentiska materiāla smēluši
sarunās ar Raiņa vēl dzīvajiem cīņu
biedriem un senajiem draugiem",..
Tempora mutantur et nos mutamur
in illis.
Vai mēs uz šo filmu ietu? Jā. Un,
mājās pārnākuši, ar skubu šķirtu
vaļā Induli un Āriju, Jāzepu un viņa
brāļus, Daugavu un Uguni un
nakti, un ar paša Raiņa skaidrajām
domām nomazgātu no viņa visus
traipus, kas tam pielīp no laikmeta
pārvērtībām un seno draugu node*
vības. S,
Atbilde politiskajam
rakstniekam
Kārlim Dzelzīfim
SAKARA AR VIŅA RAKSTU
LATVIJAS 1. MARTA NUMURA
Recenzējot trimdas rakstniekus^
man bija jāizsakās par Dzelzīša autobiogrāfiju,
ko par mākslas darbu
neuzskatu. Savā autobiogrāfijā Dzel-zitis
pats atestējas par advokātu,
politļķi, sabiedrisku darbinieku,
laukstrādnieku, virsnieku, bet „vis-mazāk
par rakstnieku". Kā tāds
viņš diezgan daudz runā par Latvijas
valsts laika iekšpolitiskiem notikumiem,
smagi apvainodams dažus
mūsu valstsvīrus un arī rakstniekus.
Ja Dzelzītis kā rakstnieks sev
piešķiļT tādas tiesības, pie tam pilnīgi
ignorēdams principu „audiatur et
altera pars", jo nedz' Ulmanis, nedz
Apsitis, nedz rakstnieki Med^iis
un Francis, diemžēl, nespēj pret
šiem apvainojumiem aizstāvēties, tad
ceru, ka tādas pašas tiesības netiks
liegtas ar! man kā kritiķim, starpība
tikai tāda, ka manu spriedumu
apvainotais Kārlis Dzelzītis ^ j
aizstāvēties.
Paskaidroju, ka nekad neesmu domājis
Identificēt Latvijas valsti ar
Ulņiaņa autoritāro valdību. Zinu,
ka Latvijas valsts pastāvēja no
1918. gada 18. novembra līdz 1940,
gada 17. jūnijam. Man, turpretim,
aizdomas, ka Dzelzīša uztverē Latvijas
valsts beigusi eksistēt jau
1934. gada 15. maijā. Ja taa tā nav,
mūsu saprašanās i^uda.vieglāk iespējama.
Ja Dzelzītis raksta man atbildi, tad
viņam vajadzētu atbildēt nevis uz
to, ko raksta A. Plaudis, bet uz to,
ko rakstījis esmu es. Manā recenzijā
nekur nav teikts, ka Dzelzīša auto»
biogrāfiju (tātad visu!) bez svītrojumiem
varētu iespiest boļševiku Ciņa
vai Karogs. Nē, attiecīgais teikums
skan: Dzelzīša vērtējumu
„par iekšpolitiskajiem un kultūras
dzīves apstākļiem Latvijas «vaLstš pēdējos
6 gados bez svītrojumiem varētu
iespiest . . . utt. (sk. Ceļa Zīmes,
l l l , 238.)". Kaut gan man nav
ne mazākā iemesla domāt, ka Dzelzītis
būtu boļševiks (neesmu arī ne^
kur to teicis), pie sava apgalvojuma
par Dzelzīša iekšpolitisko un kultūras
dzīves vērtējuma noderību Cīņai
vai Karogam palieku arī tagad.
Gluži tāpat arī tagad varu atkārtot,
ka Dzelzītis par zināmu posmu
mūsu valsts laikā teicis vārdus, kādi
dzirdēti tikai no mūsu valsts visniknākajiem
ienaidniekiem.
Vienā ziņā pašlaik pret Dzclzītl
jūtu cieņu: Savā atbildē „polftiskiem
kritiķiem" viņš beidzot piemin Ulmaņa
neapšaubāmi lielos nopelnus
Latvijas valsts nodibin-l^anā. Tātad
kaut vai tikdaudz' Bet es nedomāju
pieņemt Dzelzīša piešķirto
„polīti.ska kritiķa" titulu. Atsakos
piedalīties trimdas laikrakstu nebeidzamās
polemikas par Ulmaņa Jautājumu.
Vēlēdamies palikt tikai literatūras
kritiķis, sagaidu, ka Dzelzītis
atsauks savus neglītos apvainojumus
kaut vai mocekļu gaitās aiz-gāju.
šajam i e v ē r o j a m a m latviešu
dzejniekam un patriotam Jānim
Medenlm. Ja tas notiks, tad
nekavē.^os atsaukt arī daļu no savas
apsūdzības. Jānis Rudzitls
Tagad Kanādai it ta%
kas Latvijai bija
Ar interesi lntv'",i l')>īiajs sekoja
Marisa Vētras darbam Hali-fak.
sā, viria operu iestudējumiem ar
konservatorijas audzēkņiem un nodomiem
radit Kanādai pašai savu
operu. Sabiedriskais darbs un īpatnējie
apstākļi tomēr prasījuši savu,
un tā iecerēto mērķi sasniedzis cits
arī jaunkanadietis, tikai 1937. g.
Kanādā iebraukušais vficu komponists
Dr. Arnolds Valters: oateico-ties
viņa pūlēm Toronto nodibināta
Kanādas nacionālā opera. Dr. Valters
ir Toronto konservatorijas o::e-ras
klases noorganizē tā js^, un jaun-dibinātajā
operā viņš iecerējis saistīt
arī bij. DP imifr—' — skatuves
snek^!-
•j
im
• '-I
mm
Object Description
| Rating | |
| Title | Bavarijas Latviesu vestnesis, March 11, 1950 |
| Language | la |
| Subject | Latvian Canadians -- Ontario -- Periodicals |
| Publisher | McLaren Micropublishing |
| Date | 1950-03-11 |
| Type | text |
| Format | application/pdf |
| Rights | Licenced under section 77(1) of the Copyright Act. For detailed information visit: http://www.connectingcanadians.org/en/content/copyright |
| Identifier | Bavari500311 |
Description
| Title | 1950-03-11-06 |
| Rights | Licenced under section 77(1) of the Copyright Act. For detailed information visit: http://www.connectingcanadians.org/en/content/copyright |
| OCR text |
Bei
Latviji
Plaudi!
edokU
kas im
^pies uI
ralutniecļ
pailibt i
mēr uzrļ
pielaidīsi
Htēm, ^
atu V-,,
id laiki
Man /i
iekas k<
ains. I
Imlitei
iem pēt
lukfi n<
eiktf^k^
lūttt ar
iarin&
Katrā
pūliņiem
paiiesibt
iemācīt I
iumāiu^
pētijum'
neatzitiej
filistu
dzekUs
*)mai ii
GdMt
«kati«m
Vispār,
io viļBpāļ:
i^minemo
nu)» tās
Itāiana |
mēSttiift
tadlnot
mm ^
MImtIi
IMMOt'l
vijas i(
A. Rei
itu va
va dM
tm,i
pats »ē
«rt V.
ijsicova
viMsi
rakstoļ
savli^āļ
reii ni
vairi ]
neglāb
kāds 1
latviei
]a art
nav a|
ar laU
i^vāk
ņam t
kuļu 1
toSfid
sumfi
angļu
tas tu
nav t
lBby !
ddesiļ
pirmai
kā ini
slinko
kā «4
nam,
vam.!
t»iu6|
rtiizori
ka tii
nebūc]
M&sij
tēs.
I? 1
r- i
LATVIIA Sestdien, 1950. g. 11. martā.
Reporti era s gadsimtu Boļševiki sauc palīgā Raini
Bimras apņem
KO SAKA VECA STENDERA AUGSTA GUDRĪBAS GRĀMATA PAR AUSTRĀLIJU - 100 GADU VECA
BĪBELE - AUSTRUMA POLEMIKA RŪDOLFA BLAUMAŅA UETA
SaJā brīdi ir tik patīkami, ka jūtos
it kā atrastos Msiņa vai'Valsts
bibliotēkā Rīgā. Vairs nedzirdu nometnes
trokšņa un kņadas, kur raud
bērni, sievas tērzē un vīri naglo tāliem
ceļojumiem kastes.. Manā
priekšā ir vairāki veci latviešu U-terātūras
pieminekļi — grāmatas,
kuru lappusēs elpo gadsimtu dvesma.
Kā izslāpis, kritu pie tām, lai
atrastu sev un savam nabadzīgajam
garam mierinājum\L Chronoloģijas
kārtībā šķiru vaļā pirmo: Tā vecca
Stendera Augsta^ Gudrības Grah-mata
no pasaules un Dabbas tagad...
153 gadi šķir mūs no šīs pirmās
zinātniskās grāmatas latviešu valodā
(iespiesta 1796. g. Stefenhagena
apies^uvē, Jelgavā), ko šurpu no
liepājas pirms 5 gadiem atvedis
bibHotēkārs un koktēlnieks Augusts
LiepiņS.
Bet ja nu kāda bēgļa somā Dē-delstorfas
DP nometnē atrodas šādi
dārgakmeņi, tad pāris vārdi jāpasaka
arī par to īpašniekiem. A. Lie-piņš
ir ideālists, (citādi nemaz nevarētu
būt) un abi ar kundzi — daiļo
un' lietišķo mākslu cienītāji un
darinātāji Vaļas brīžos viņš grebj
šķīvjus, svečturus, pūra lādītes. Izlēmis
Austrāliju par nākamo dzīves
vietu. Par to Stendera gudrības
gi«mātā teikts: Schi dalla pavissam
vebl ne irr pasihstama. Tee Engelen-derl
schinnis gaddos eesahce tur
kafhdus laundarritajus, vihrischkus
^eevischkus novest, lai tur ee-dzihwbjahs,
bet no Awihsēm jeb
stahstu-grahmatahm gan mas džr-dehts,
kabda winnlem tur klahscha-na
irraid."
Tas ir Viss, ko toreiz zināja Sten-ders.
Daudz plašāk šai grāmatā ir
par ASV, kur jo sevišķi raksturīgs
šāda teikums: „...Jo Amerikas laime
un ba^ahtihbaiiogaddausgaddaaug
un daudz Europeru, kas sche nihkst,
tur noeet un eesahk Jaunas dzih-wes,
proti kad piespieschahs pie
darba, jo teem slinkeem ne kur
zerhme irraid kur maise bes darba
nahk..."
Augusts Li^>iņS jaunībā rakstījis
arī presē. Liepājas Kurzemes Vārdā.
Viņa dēls studējis Pinebergā,
kur BŪ nodevis vēl otru retumu
\PMMreKaropā Kr.! Viš^emlfa 869^
# « l t w ^ - . V ; « - ' > \ .atoJMcrt MmM
!!¥iŖā'''grāmatu pūrā vel^^IiaJvto
Dainas 12 sēj. (Endzelina red.), Latvju
raksti (Zariņa sakārt), Latvijas
tēlotājas mākslas 5 gadi (1934—
1980) visi Izdevumi, kas reprezentē
latviešu kultūru im mākslu, jo
sacerējumi 2 valodās — latviešu un
franču. Bet neaizmirstama ir arī
Iprāmatu grāmata bībele, kurai turpat
jau 125 gadi (izdota 1825. g. Pēterburgā,
T. Rūta \m dēlu apgādā)^
^a ari vairāk nepalasa, tad jo svinīga
ir šīs grāmatas titullapa: „Bib-
Ua tas trr: Ta Swehta grahmata jeb
Deeva Swehtee Wahrdi,kaspr^^sch
im pebz ta K\mga Jesus Kristu^ . . i
Tahm Latweescbahm Deewa Drau-dzihbahm
par labbu iztaisīta." Adas
vāki, lieli burti — tā ir bieza un
smaga grāmata.
Pārceļos pftr 90 gadiem uz priekšu,
uz 1895. g,, kad izbeidzies laiks,
ko dēvējām par, latviešu nacionālo
atmodu. No rietumiem mūsu dzimtenē
ieplūst jauni kultūras viļņi,
Jaunvirzleni mākslā, atziņas zinātnē
un sabiedrībā dzīvē. Tās laiž
tautā Austrums — mēnešraksts, izdots
Jelgavā J. Draviņa-Dravnieka
apgādā, bet redakcija un redaktors,
kā tas žurnālā minēts, dzīvojis Maskavā/
tātad savā ziņā trimdā. Man
laimējās pie Friča Andersona, Le-jassaksijas
tautskolu, inspektora,
ielūkoties 1895. g. Austruma 2. un 3.
n-rā. Austruma latviešu valodu
l^udām vēl šodien, kas liecina par
iJEglltotu līdzstrādnieku kadru. Bet...
Sķirējl 50 gadi daudzus šī mēnešraksta
līdzstrādniekus aizrāvuši neziņā.
Kas vairs šodien atceras P i -
peru Augustu, kas rakstījis stāstiņus,
Podnieku Kārli, kas dzejojis,
Vaideloti, Skrūzīti? 50 straujos gados
kaut kā vēl noturējies A. Puškaitis,
Ed. Zeibolts, V. Maldonis
(domājams, vēlākais prof.), Ezerietis
(Augenbergs), arī Dr. K. Bļaus. Pēdējais
publicējis savus Austrijas ceļojuma
iespaidus, bet neba to dēļ
gribu Austrumu pieminēt. Lūk, strīdus,
kas mūsu dienās vēl nav beidzies,
kaut aizsākts tik sen: „Mūsu
laikos dedzīgi spriež par ideālismu,
reālismu un naturālismu mākslās —
it īpaši rakstniecībā. Ideālisma piekritēji
saka, ka mākslas cēlonis un
uzdevums ^sot — cilvēka sirdī ap-mi^
ināt skaistuma jūtas. Bet visos
mākslas ziedu laikmetos atrod ari
tēlojumus, kuros no skaistuma nav
ņe vēsts, tādēļ jaunākajā laikā mākslas
apspiedēji māca, ka skaistums
\m neglītums atstājot jo lielāku Iespaidu,
jo vairāk tas sakrītot ar patiesību
. . . Katram no šiem rakstniekiem
ir savi uzskati, savas idejas,
kuras tie caur saviem rakstiem
grib ļaudīs izplatīt, savos ražojumos
tie visu iegroza tā, ka viņu uzskati
un idejas visdrīzāk varētu
mantot lasītāju piekrišanu — simpātijas.
Augsti izglītoti un apdāvināti
rakstnieki top par tautas audzinātājiem
un ceļa rādītājiem . .
1895. g. Austruma 2. burtnīcā,
vēstulniekā lasām lielu izskaidrošanos
starp redakciju un kādu jumur-dieti,
kas dzīvo Braku tuvumā, kurā
iejaukts Blaumanis: „K. Steinb.
— Jum — Jūs mums st. c. rakstāt:
„Reiz iesāku runāt ar kādu R. Blaumaņa
draugu (ar pašu Blaumani neesmu
personīgi paristams, lai gan
viņš tepat kaimiņt^, ērgleniešos,
dzīvo) par viņa, t i. Blaumaņa Aus-
,,Dziesmu vairogs
atsita bultas..
LATVIEŠU DZIESMAS PANĀKUMI
ASV
Pirmie koncerti, ko diriģenta A.
Kalnāja ASV par jaunu saorganizētais
koris Dziesmu vairogs ^^^va
amerikāņu sabiedrībai, guvuši ne vien
jūsmīgu atsaucību klausītājos, bet
arī panākumus palīdzības darbā: pēc
koncerta Niles pilsētā no klausītāju
vidus parakstīti 30 ieceļošanas galvojumi,
bet St. Josefas pilsētā pēc
koncerta nodibināta lokāla DP komiteja,
kas rūpēsies par galvojumu
sagādi.
Ar mācītāja J. Laupmaņa gādību
lielākajai daļai Dziesmu vairoga ko-ristuļno
Valkas nometnes izdevās nokļūt
Mčiganas štatā. Tur ieradās arī
kora dibinātājs diriģents A. Kalnājs
un sāka atkal darbu. Kori papildināja
ar agrākajiem Dziesmuvaras,
prezidiju konventa vīru kofaunbij.
Mērbekas jauktā kopa dalībniekiem.
Blakus dienas darbam koristi pārvarēja
daudz grūtību, dažs uz mēģinājumiem
mērodams pat 150 jūdžu
gapig ceļa gabalus.
Kaut gan nevarēja zināt, vai latviešu
kora dziesmas atbildīs amerikāņu
publikas prasībām, programmā
uzņēma latviešu skaņražu —• prof.
ļ yitola, E. Dārziņa, A. Ābeles, .1. Kal-nļņa,
A. Kalnāja/upr>li^uNb>Cte ko-
'rls uzvarēja!'Pēc Icatralt&iŽeVta sa-jiisminātie
klausītāji pllfiīgl" ^elenca
dziedātājus, izjautādami toS par dzirdētajām
dziesmām un latviešu mūziku.
Starpbrīžos māc. J. Laupmn-nis
im adv. J. Vītiņš klausītājiem
stāstīja par latviešu DP stāvokli Vācijā
un mūsu tautas traģēdiju, bet
amerikāņu draudzes mācītāji aicināja
savus tautiešus palīdzēt ar ieceļošanas
galvojumiem.
Pēc pirmajiem panākumiem Dziesmu
vairogs gatavojas turpmākajiem
koncertiem un cer, ka Mičiganā drīz
leradīiaies arī kora goda biedrļ —
komponisti A. Ābele un J. Poruks.
X.
trumam apsolīto stāstu „Vārpās",
vai viņš būs to jau sagatavojis drukai
un kādēļ viņš to kavē. Tad man
draugs atbildēja: Dravnieks jau tīri
traics, ne Blaumanis ir viņam neviena
stāsta apsolījis ne, ko viņš pļāpā.
Dravnieks viņam, t i. Blaumanim,
reiz ģņn pieprasījis pēc kāda
stāsta Austrumam, bet Blaumanis
atbildējis, ka tagad acumirkli neesot
neviena stāsta gatava, bet gan esot
viens iesākts ar virsrakstu «Vārpās",
un Dravnieks te tūUņ izkliedzot,
ka tāds stāsts no Blaumaņa
nākošā pusgadā būšot Austrumā."
„Mums nepatīkami, ka tādas valodas
izplatās pa malu malām (paskaidro
Austruma redakcija O. A.),
tādēļ, ka tās ir pilnīgi nedibinātas.
Lai tādas baumas izgaisinātu, tad
nodrukājām še gabalu iz kādas
mums 1893. g. oktobrī no R Blaumaņa
kga rakstītas vēstules: «Cienītais
Dravnieka kungs! Austrumam
nākamā gadā došu stāstu zem virsraksta
„Vārpās". Stāsts notiks uz
zemēm, zemnieku starpā, nebūs gluži
īss. Ja Jūs prospektā vēl ko gribiet
no viņa sacīt, tad runājiet no
interesantiem karakteŗu zīmējumiem,
jo lūkošu karakteŗus šinī
stāstā zīmēt gluži pēc dabas . . .
1. Austruma numurā „Vārpās" iesākums
laikam gan nevarēs stāvēt.
.Pazudušais dēls" aizņem daudz
laika, tā kā stāsta pirmās nodaļas
vien vēl gatavas. Ar laipnu sveicinājumu
Jūsu R. Blaumanis."
„ . . . Ievērojot to, ka R. Blaumaņa
kgs pieder (paskaidro tālāk red. 0.
A.) pie mūsu labākiem stāstu rakstniekiem,
ŗnēs bez jebkādām šaubām
viņa piedāvājumu uzņēmām š. g.
prospektā. Vēlāk Bl. kgs vairākkārt
atvainojās, ka slimības dēļ
nevarot stāstu pabeigt."
Kad noskriets tālais gadsimtu
ceļš, es skumīgs lūkojos, vai pec
150 gadiem arī būs kāds latvietis,
kas ar sirdsdedzi lasīs un arī sapratīs
mC(su trimdinieku laiku, grāmatas,
mēnešrakstus, avīzes? Vai un
kad tas būs? Osv. Akmentiņš
JAUNI LATVIEŠU MEDICĪNAS
DOKTORI UN ĀRSTI
Mārburgas universitātes ņiedjlcī-nas'fakultāti
ar augstāko uzslavu-
(sļiņuna. cum laude) beidzis un doktora
disertāciju par tematu Dažādu
baktēriju iemīļotās lokalizācijas pie
kaulu un locītavu slimībām aizstāvējis
Gunārs Mediņš. Jaunais medicīnas
doktors ir prof. Jāņa Mediņa
dēls, tikai 25 g. vecs, un studijas
sācis Latvijas universitātē.
Disddorfas Medicīnas akadēmiju
ar ārsta grādu ļoti sekmīgi beiguši
Vidvuds Medenis ^m Jēkabs Reni-gers,
medicīnas doktora grādu ieguvuši
ārsti Kārlis Vltrungs un Rasma
Vitrunga-Vītola. Trimda? laikā
Diseldorfas akadēmiju beiguši pavisam
desmit latviešu ārsti un divi
zobārsti.
Vācijas austrumjoslas kino teātros
parādījusies filma Die Saat des
Sturmes, von Jānis Rainis. Mūsu
priekšā kāda Leipcigas Soveksport-filmas
kino programma ar atzīmi, ka
šī filma ir Rīgas filmas studijas ražojums
ar J. Grantiņa, M. Klētnieces,
A. Filipsona un J. Oša piedalīšanos.
Filmas saturā dzejnieks un
publicists Jānis Pliekšāns satiek uz
ceļa zemnieku, vārdā Raini, kas pats
velk ratus, jo zirgu atņēniis gubernators
Meihdorfs. Jānis Pliekšāns
izvēlas zemnieka vārdu sev par pseidonīmu,
ar ko paraksta savas revolucionārās
dzejas Dienas lapā, teātrī
iepazīstas ar «nenosvērto, politiski
šaudīgo Aspaziju" un Jāņps
sagaida mīļu ciemiņu no Maskavas,
kas atbraucis pie Raiņa ar paša Ļeņina
uzdevumu — nodibināt un izveidot
sakarus ar Baltijas vadošajiem
revolucionāriem. Rainis pieda-ilās
streikos, mītiņos, demostrāci-jās,
cars viņu izsūta trimdā, bet
1905. gadā tauta viņu atkal vētraini
apsveic Rīgas ielās, taču, revolūcijas
liesmām iedegoties, Raini izsūta no
jauna. Viņš atstāj dzimteni pilns ticības,
ka drīz atgriezīsies un piedzīvos
darba tautas brīvības cīņu uzvarām
vaiņagotu nobeigumu.
Tie ārzemnieki, kas ar latviešiem
labos draugos un šo to zina par mūsu
vēsturi un kultūru, filmu noskatījušies
drusku viebdamies jautā:
«Kā tas ir ar to jūsu Raini? Vai
viņš patiesi bija tādos draugos ar
Ļeņinu?" Jāatzīst, ka ^ļtie jaunieši,
kam bija laime mācīties Latvijas
ģimnāzijās tai laikā, kad mūsu lie^
1ais dzejnieks bija izglītības ministrs,
nemaz nenojauta, cik liels
komunists vada viņu gara augšanu...
Jau dzīvam esot, vilkts no
vienas politiskas nometnes otrā,
Rainis nevar mierīgi dusēt arī pēc
nāves. Filma sinchronizēta vācu un
krievu valodās — tautām, kupi lielajā
masā Rainis tik pat kā nav pazīstams.
Pēc tam, kad ne cidenī ne
gaisā vairs nav nekā, kas jau nebūtu
boļševiku izgudrots, mūsu «brāļu
tautai", Sudrabkalna vārdiem runājot,
jāķeras pie latviešu kultūras izvarošanas.
Krievi brīnīsies — kā
mēs agrāk nezinājām, ka latviešiem
tik veca ģenerāllīnija? Un vācieši
teiks — nu, ja jau latvieši, šl lieliskā
un varonīgā tauta, — kā sacīts
minētā Soveksportfilmas programmā
— jau kopš pus gadu simteņa bijuši
tik sarkani, ko tad mēs vēl gaidām?
Lūk, ko žurnālā Izkusstvo pastāsta
J. Cekins: «Raiņa dzīve pilna liela
; dv^eSf skaistuma un tīŗai .npļl^U-bas
uz A^azlju. Tā neaizēno Raini
— nākotnes pravieti, dziesminle-»
ku, kas iet pretim revolūcijai, drebošām
lūpām či&stot vārdu — Ļeņins!"
Tai pašā vietā filmas režisors
J. Raismans saka: «Rainis nevarēja
iedomāties savas tautas vēsturisko
sūtību bez Krievijas. Mēs
cīnāmies par brīvu Latviju brīvajā
Krievijā — tā teicis Rainis, un par
to arī cīnījies."
Ja Rainis būtu dfcvs Padomju
Latvijā, viņam pārmestu vispārcilvēcisku
ideju paušanu, par nacionālajām
nemaz nerunājot Bet miris
viņš labi noder propagandai. Mirušie
nevar aizstāvēties, un Latvijā
MĒS BIJAM VIESĪBAS
Pēc pusdienām, kurās tika apēsti
neticami vairumi vistreknākd tenku
cepešu, nolocīti sulīgākie sutināto
baumu kāposti, izstrēbts viss personīgo
runas dāvanu buljons Un uz
sadzīves kompota bļodas bij atlikuši
vairs tikai daži apgrauzti pretējā
viedokļa plūmju kauliņi, ciemiņi atzvēlās
krēslos, uz gultu malām un
ķebļos, im brīdi ļāvās gremošanas
gurdumam. Neredzami strādāja
žults, kuņģa sula un dažādu toksinu
esences, no kurām viesu acis un sejas
kļuva gan zaļas, gan dzeltenas,
gan sarkanas. Kungi aizsmēķēja pirmās
pārdomu cigaretes, kuru slinkajos
dūmos bija manāms viņu garīgais
temperaments, bet dāmas eleganti
un pieklājīgi sakrustoja rokas
klēpī un, kā parasti pēc ēšanas, klusēja
bez piepūles.
Pasniedza kafiju. Tā bija stipra,
nervus uzbudinoša kafija, kas saviļņoja
ikviena personīgās asinis,
likdama novērsties no vispārējām
tēmām. Mājasmāte karsto, kā sirdsapziņa
melno viru ikviena viesa
personīgās izturības tasītē liedama,
drebošām nāsīm ievilka eksaltējošos
garaiņus un servēja savai pretim sēdētājai
pirmo pašas krāsnī cepto
sandviču — maigu kā vati. kurā ievīstīts
simts blusu. Neprazdama cienastu
saņemt, viešņa ļāva tam krist,
no kam radās blusu izklīdums pa
grīdu, un no turienes tās salēca dāmām
un kungiem stilbos. Sākās vispārēja
kasīšanās.
Mājas mātei atbildēja plikgalvis
kungs, piedāvādams tik divdomīgu
un stipru komplimentu uguni viņas
daiļuma cigaretei, ka^ no tās švirk-stošās
zēveles apsvila viņas kodinātie
mati. Pārējās dāmas nolaizīja
vēl neapēsto lūpu krāsu, un pārējie
kungi delikāti krekšķināja, kad galdā
parādījās ar apmētašanās putu
krējumu pildīta torte. Dažām no
skatīšanās vien aizlipa acis, tiem,
kas ēda, mīkstā masa nemaz ndbija
Jākož, bet tiem, kas tikai klausījās,
aizķepa ausis. Lai kaut cik notīrītos,
pēc pazīstamās romiešu etiķetes
pasniedza aptiekas spirtu ar ūdeni,
bet biezādainākie to tāpat vien dzēra
iekšā, daži uzsauca tostus kopībai,
un viss vairums vienkārši apsvilināja
augslejas.
Mājās ejot, viena kundze sāka
raudāt tūlīt, bet divas aiz kaimiņu
nama stūra. Viņu pavadoņi — daži
sarūgtināti kungi, klusēja, pie kam
viens no viņiem to darīja svilpodams.
Viņš bija kurlmēms.
MĒS BIJAM KAUJAS LAUKA
Vairums 1934. gadā lieto lielgabalu
šim karam beidzoties, kad tautas
maksāja reparācijas mieram un
brīvībai, nokļuva Vācijā, bet smagie
1923. gada miezeri tika nogādāti
Zviedrijā. Gan zināms, ka visi
nākošie kari sākās ar tiem ieročiem,
ar kuriem beigušies iepriekšējie;
gan arī zināms, ka uz vietas
stāvēšana nozīmē regresu; taču bija
speciālistu •— čuguna lējēju aprindas,
kam patika prātot — kurš
čuguns tas labākais? Kad sanāca sesija
jautājumu noskaidrošanai ar
sekojošu viesīgu sadzīvi, kāds neizveicīgs
delegāts, atvāžot labās franču
„Fraternītē" markas pudeli, bija
ļāvis korķim tik brīvu lidojumu, ka
tas iesprāga opozīcijas līderim pierē.
Protams, ar labām markām jāprot
apieties, īpaši, ja pašiem tādu nav.
Sākās brāļu kafš, vienkāršākais
no visiem, jo pretinieka mentalitāte
labi pazīstama un sitieni tādēļ aprēķināmi
jo trāpīgi. Es, — vecs Napoleona
zaldāts, ko franču ķeizars
1812. g. uz Maskavu tiekdamies parāva
no Kiurzemes līdzi, toreiz gan
jau biju miris, taču kara lauki mani
arvien vēl vilina. Vienu nakt' es
ilgi klausījos patīkamajā kara rīboņā.
Tie 34; gada lielgabali grāva
patiesi lepnL Pa vidum atskanēja arī
pa petardei. Man par brīnumu gaisā
bija dzirdama arī kādas retas, saindētas
bultas svilpšana no Amerikas,
no Austrālijas švirkstēdams atskrēja
bumerangs, no Albiona salām
atsprāga pa akmeņogļu rcnku-hm
un visai spalgi džinkstēja oļi,
tik lieli kā aitu .«piras, Izšauti ar kaķeni
pa Parkhoteļa logiem Traun-šteinā.
Bet vistrakāk grāva 23_. gada
miezefi Zviedrijas krastā. Lādētāji
nebija redzami, toties šāvējs bija
gluži zaļš no ģīmja un pildīja savus
stobrus ar svaigu biezpienu un beigtu
kaku galvām: žļerkt — blidic!
Gāja gluži kā pie Vaterlo, cmi-lāji
krita it branRĪ pnisā staigāja
maitāta goda. degradētas pa |
Tags
Comments
Post a Comment for 1950-03-11-06
