Bavarijas Latviesu vestnesis, June 29, 1949

              1949. treMimitl949.g.29.]ūnl}fl
L A T V I JA L
. a u s t r u m i e m ^
'«ejBSorokiit
Pleihērani,
na sagādājot i .
enslMnijas fi
roc. no vista •if
. u n man J8toi«
catieSamdaraM
^eu p P u n l l K .
tikt Surp, bel bņ.
a zlņl preses laķi
as puses piebt
daudz diskutStiH
rienl Izceļot? ŖJ.
bl, Ja it Ipajl>
m jau VācIJi l
tiem par lzv5I5tii
u viņu' veselībai.
, k u r cilvēkiem tf
mūžs navNgatdSnii
is latvieSus, Icas H
lodzīvoSanas aligi>
viņsaule, bet, M.
Eirppas M\m
W3t|#iļ§ļ^^,j^^^.
ft-h^vajadaētu ļei
aros lokaift mšrop
•lucgju pelņas -ns
tāda vai cltfil
rakstus •MIIH
ļrināt, .tS rodot D>
par pe|ņw len*
• Skaidra ir vieni
[te nav vSrts sftt
ļ a v plašāka k a #
īret pret l i e l#
is, Lankastert
llllllllllllllllHIMIllll
ielkums jSizdara
^neša beigām;
lidz 1 gadam, tieffl
, iepriekšējs #
itrādājuši £
pirms kaWW
leigSrn. P3d«l<>0?
, gadījumos neev^
dienas algu/leļ
uzteikumu, Ja./J
h 2 nedēļas; «f
3 2 nedēļu e p#
pirms mēneSa 2
[dzis no .2 ne g
k 4 nedēļu t»tļ
fēneša beigSm.^
J kas paSl ^
ImSneSa aUf» { I
I darba dl«^ j ŗ
fctiero darba fg!
I z 10 stund8in-5
fclenas n e d «
Ķlenu nedala
T Virsstunda S
jaāto vlrsla • " " B P ,
Jisdienas da"»
fn dienā. ,jļļfl#
Eķirs M^/i,»
Ierē; °7,, un «"^^
lies»" Iftf!»
Virs, kas divas reizes
Atguvis btivību viens no tiem, ko
izdeva boļševikiem
, Zviedrus 1946. g. Janvāri norisinājās drāma, kas savHnniaL
Ibo pmuli, bet Jo sevifiķi satrauca baltieša Z v i e f f i i a l S l ^ '
Ievērojot baznīcu, sabiedrisko organizācUu un vkpSāko anSo^ n r !"
latvieius, 9 UetuvieSus un 6 igauņus. Tos nosūtUa U2 z m jrur tek
plata asins upe, kur no kauliem tiltu ceļ**. '
Kāds liktenis ios nel^lgos piemeklēja? - ir Jautājums kam athliiii
tauJS^los gadus daudzi Atkal dzelzs aizkarā kāda S d S imŽ^
tiem vīriem, kufus saVam vergu nometnēm prata pievākt bolSevlkl
T i ^ traģiskajās di^ās... BaltieSu bij. karavīru izmisuma pilnā pre­testība
zviedru policistiem pirms izdošanas bo)ševikiem.
Ir vēla pievakare, kad beidzot
esmu valgu vaigā ar vīru, kas ne-len
kfi noslaucījis talā ceļa putek­ļus,
- uzvilcis "fetkal pieklājīgas drā­nas
un var justies kā brīvs cilvēks.
Atmiņas par gadiem, kas bijuši
jrflni cieSanu un nāves tuvuma, ir
smagas, tās i r t ik mocošas, ka vēl
tagad cilvēkam, kas divas reizes i z ­kļuvis
no sarkanās elles, visu to at­ceroties,
noraso piere.
GUMJAS LAIVIŅA UZ ZVIED-MJŪ,
GŪSTEKŅU KUĢI U Z . . .
L A T V I JU
1945. g. kapitulācijas laikā atra­dos
Liepājas apkaimē. Katrs centās
gl&bties' kā var. Daudzi aizgāja me­tos,
daudzi mēģināja tikt pāri Jūrai.
Biju apņēmies iet pēdējo ceļu un
kopā ar kādu paziņu virzījāmies uz
Ventspili. Bet ari tur jau 9. maijā
bija krievi. Taču izdevās sameklēt
braucamos līdzekļus un 10. maija
ntft sākās mūsu grupas ceļš uz
Zviedriju. 17 cilvēki devāmies jūrā
n i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i
Partizāni Baltijas valstis
Turpinot rakstu sēriju par dzīvi
Baltijas valstīs padomju okupācijas
jflgā, Jau agrāk pieminētais balt­vācu
autors Hubertus lon Tobiens
amerikāņu avīzē Die Neue Zeitung
(25; 6.) ievietojis plašu apskatu par
partizānu kustību Igaunijā, Latvijā
un Lietuvā. Sīkāk izanalizējis par­tizānu
darbības psīcholoģiskos un
materiālos priekšnoteikurtius, kā arī
pastāvošās pazīstamās grūtības sek­mīgai
pagrīdes kustības izveidoša­nai,
autors mēģina pēc dažādiem
avotiem fiksēt partizānu grupu
skaitlisko stiprumu atsevišķās Bal­tijas
zemēs, gan j au tūliņ sākumā
atzīdams, ka pieejamās informāci­jas
šajā ziņā i r ļoti pretrunīgas,
un tādēļ tās jāapsver ar lielu pie­sardzību
un atturību. Tobiens no­vērtē
aktīvo partizānu skaitu Lat­vijā
uz 20.000 un Lietuvā uz 28.000,
bet šķiet, ka šie skaitļi būs stipri
pārsBīIēti. Latviešu un igauņu par­tizāni
esot apbruņoti tikai ar vieg­lajiem
ieročiem, bet Lietuvā to rī­cībā
esot arī granātmetēji, artilē­rija
un vieglie tanki. No padomju
puses partizānu apkarošanā esot
iesaistītas 7 regulārā karaspēka d i ­vīzijas,
vairākas NKVD un m i l i c i ­jas
vienības, kā arī 5 speciālas aviā­cijas
vienības.
Baltiešu partizānu kustības bū­tisko
vērtējumu un nākotnes i z ­redzes
raksta autors izsaka šādi:
•J^ilsētās uin vairumā atklāto lauk­saimniecības
apgabalu partizāni
nav sastopami. Nogrieztiem no ār­zemju
palīdzības, viņiem, šķiet, arī
nepārskatāmos mežu un purvu ap­gabalos
ilgstoši nebūs iespējams
pretoties plānveidīgām padomju
karaspēka akcijām. Tādēļ arī viņu
pretestības un aktivitātes rezulta­tīvs
nedrīkstam pārvērtēt. Laika
moments spēlē izšķirīgu lomu at­tiecībā
uz pretestības iespējām un
ilgumu pret padomju domināciju
šajā telpā. Vēl Baltijas valstīs opo-zWja
ir dzīva. Bet. ievērojot paš­reizējo
spēku konstellāciju, šķiet,
^ jāšaubās par to, vai pēc dažiem
tālākiem gadiem to vairs varēs vēr­tēt
kā nozīmīgu faktoru. Pretestī-nas
sabrukums galīgi apzīmogotu
Daltu tautu bojā eju."
ar mazu, divvietīgu motorlaiviņu,
kura tauvā vilka piepūšamo gumi­jas
laiviņu.
Jūra bija diezgan mierīga. Mums
laimējās arī no krievu patruļām i z ­vairīties.
Ceļā gumijas laiviņai r a ­dās
sūce, pēc tam pārtrūka tauva.
Izmantojām pēdējo iespēju — ķērā­mies
pie airiem un, paldies D i e -
vam,ll. maija rītā pamanījām zemi.
Tā bija Gotlande. Ostā nebraucām,
jo Kurzemē klīda valodas, ka šo
salu okupējuši krievi. Sastapšanās
ar iedomātiem krieviem, kas tomēr
izrādījās zviedri, notika pēc visiem
kara likumiem. Bet cīņas vietā drīz
sākām izbaudīt Zviedrijas labumus.
Dažus nogādāja slimnīcās, bet ve­selos
īpašā intemēto karavīru no­metnē.
Pārmaiņa * bija līdzīga fantāzijai
— Kurzemes krasts palika liesmās,
gruvešos un kara dārdos, bet šeit
bijām kā kūrortā. Gotlandes telšu
nometnē, kopā vācieši, baltieši un
citu tautību karavīri, dzīvojām kā
atvaļinājumā. Visi saņēma apgādi
un arī atalgojumu piēc dienesta p a ­kāpēm,
bet nepilnus 2 mēn. vēl
strādājām kūdras purvā un par to
mums maksāja īpaši.
Augusta pirmajās dienās mūs
pārvietoja uz ..cietzemi un Eksjē
sastapāmies ar pārējiem. Tur bal­tiešiem
bija īpaša nometne. 18. no­vembris
noritēja īstā svētku paci­lātībā.
„Drūmi mākoņi tuvojas," sa­cīja
dievkalpojumā māc. Tēriņš un
tas lika pierēm saraukties bažu
grumbās. Vai tad tomēr? Mums
visu laiku apgalvoja^ ka nevienu
neizdos krieviem, bet 22. novembrī
dabūjām zināt, k a tomēr tas draud.
Privātos apmeklētājus vairs nepie­laida,
bet kāda latviete atrada i e ­spēju
caur žogu nometnē iesviest
akmeni ar zīmīti, kas vēstīja, ka
krievu kuģis Kubaņ ja^ ceļā pēc
mums. „Mēģiniet ar bada streiku!"
bija padoms, ko mums deva.
Tajā pašā vakarā pie zviedru koman­danta
izsauca vienu latviešu virs­nieku.
Kāda meitene viņam krita
ap kaklu un sacīja: ,.Es esmu tava
sieva!" Tā, protams, bija viņam p i l ­nīgi
sveša, bet arī viņš 3ituāciju
aptvēra un tā īsā, pirmā un pēdējā
tikšanās ar šo uzņēmīgo meiteni
deva mums traģiskās ziņds vēlrei-zēju
apstiprinājumu — mūsu rokās
nonāca virsnieka „mātes" adrese.
Šifrēti tā vēstīja: «Badojaties, jo
nolemts jūs izdot!"
Notika apspriede un visi vien­prātīgi
nolēma izsludināt bada
streiku, tā pretojoties izdošanai
krieviem. Baltiešiem vadību uzņē­mās
Eichfuss. Latvieši telegrafēja
uz visām malām — gan Zviedrijas
valdībai un karalim, gan Sarkana­jam
krustam, rietumu valstu sūt­niecībām,
Latvijas sūtņiem Londo­nā
un Vašingtonā, sūtīja rakstus
laikrakstiem. Naudas šim mērķim
pietika, to vāca ārpusē un nodeva
mūsu rīcībā.
Otrā rītā baltieši uzsāka bado­šanos.
Katru vakaru notika junda
ar Dievs, Kungs i r mūsu stipra pils,
svinīgu karogu pacelšanu un nolai­šanu,
himnām. Par to rakstīja an
zviedru prese. Brīvās pasaules līdz­jūtību
un simpātiju apliecmajumi
visvairāk izpaudās ziedos puķes
Piesūtīja pat smagajās mašīnas. Bet
mums no tā vieglāk nekļuva. 4. vai
5. dienā zviedru ārsti un Sarkanais
krusts ieteica izvietoties slimnīcās.
Tam piekrita, bet tā, varbūt, bija
lielākā kļūda, jo izjauca kopējo
vienību, saskaldīja sīkās grupās.
Pirms izvietošanas pa slinmīcām
jau notika 2 .pašnāvības mēģinā­jumi
— sev artērijas pārgrieza un
mira Itn. Lapa. sadūrās Vilks.
Slinmīcas apsargāja policisti, at­ņemts
bija viss, kas kaut kā varētu
noderēt pašnāvības mēģinājumam.
Taču brīvībā tikt centās ikviens.
Traģiski beidzās divu' lietuviešu
bēgšana. Viņiem bija izdevies tikt
jau netālu līdz Stokholmai, bet v i ­ņus
tomēr sagūstīja un noveda at­pakaļ.
• ^
Pēc apmēram divu nedēļu bado­šanās
pienāca viltus ziņa, it kā
Eichfusa sūtīta, ka neizdos, lai pār­trauc
badošanos. Divas dienas to
pārtrauca, bet tad turpināja, iztika
tikai ar ūdeni un pīpošanu. Tuvo­jās
Ziemsvētki. Paziņoja, ka gadī­jumā,
ja badošanos vēl turpinās,
aizvedīs ar sanitāro kuģi. Izrādījās,
ka 1 kuģis ar izdotajiem jau bija
aizbraucis 24.' nov. un otrs ap 18.
decembri, galvenam kārtām ar vā­ciešiem.
Arī viņi pretojās ar bada
streiku, .bet rie tik vienoti kā bal­tieši,
jo viņu daudz vairāk un ga­dījās
arī tādi, kas izdošanai nepre­tojās.
Arī vāciešu vidū notika sa­triecoši
gadījumi — gan kāršanās,
gan pašsakropļoSanās. Kāds vācu
seržants 18 draugiem ar akmeni bija
pārlauzis kājas, cits četras reizes
pārgriezis artērijas utt.
Tā ka zviedru armija atteicās
pielietot varu pret izdodamajiemi
tad norīkoja īpašas policijas vienī­bas.
Tās kādu rītu metās blakus
nometnē, pirms izgriežot žogos r o ­bus,
un izdodamos pa vienam vilka
laukā, apdullināja ar steku, sasēja
un nesa uz mašīnām. Izskatījās kā
'kaujas laukā. Burzmu citi centās
izmantot bēŖšanal. Dažiem vācie­šiem
bija laimējies Izbēgt ar polici­jas
sanitārvelosipēdiem. Tie bija tā
iekārtoti, ka starp diviem velosi­pēdiem
atradās nestuves. Viens bija
nogūlies už tām, bet divi stūmuši
velosipēdus un tā pazuduši visi trīs.
Citi izrakiļši apakšzemes tuneli, bet
tas sabruka un lielāks skaits bē-dzēju-
vāciešu nosmaka. Daži bija
ļāvušies sevi iemūrēt un kad akcija
jau bija^ beigusies, pēc kāda laika
klaudzināja. Kad viņus uzgāja, tos
nosūtīja pakaļ c i t i e m . ..
Kad baltieši pēdīgi pēc 1 mēneša
badošanos izbeidza — tiem paciņas
ar pārtiku plūda no visām pusēm.
Daždien piesūtīja 5 tortes, bet jo
bieži arī 25 tortes, tāpat apelsīnus,
šokolādes un puķes, puķes... Bet
ko tas līdzēja. Ļaudis drīz atkopās,
zviedri visu laiku apgājās ļoti kor-rekti,
bet jebkāda sazināšanās i e ­spēja
ar ārpasauli bija neiespējama.
(Nāk. numurā: Liepājā mūs sagai­dīja
ar mašīnpistolēm un asinssu-ņiem,)
auna akcija mājturibas darbinieču
izceļošanai uz Kanādu
IRO apņemas segt visus transporta
izdevumus izsauktajiem radiem
Austrālijas latviešu
atbalsis tautiešiem
^ Vācijā
Latvieši Austrālijā dzīvo izklie­dēti,
taču netirpst tautiešu, kuri
dara iespējamo, lai visus pulcinātu
latviskās apziņas un kopības sagla­bāšanai.
Austrālijā ir nodibinājušās
divas latviešu biedrības, ar kurām
latviešu centrālās iestādes Vācijā
uztur kontaktu. Austrālijas latviešu
labdarības biedrību (The Austra-lian
Latvian Welfare Society — Box
3471, G. P. 0 . Sydney, NSW, Aus-tralia)
rļoditiinājuši latvieši, kas tur
ieceļojuši jaii pirms daudziem ga­diem.
Sis biedrības priekšnieks ir
Fēlikss Brūvelis. Adelaides latvie­šu
biedrību (Latvian Club Adelaide
— Box 1675, G. P. O., S. A., Aus-tralia)
nodibinājuši jauniebraucēji
š. g. janvāri. Biedrības priekšnieks
Žanis Mikšēns. '
A L B iesākusi ziedojumu vākšanu
Vācijā dzīvojošiem trūcīgajiem tau­tiešiem.
Viņa arī rūpējas par lat­viešu
grāmatu un laikrakstu izpla­tīšanu
Austrālijā. Biedrībai jau ir
lasītava un bibliotēka. Vairums i z ­devniecību
biedrības vēstules at­stājušas
bez atbildes, vienīgi Zvied­rijas
latviešu izdevniecības piedā­vājušas
grāmatas par zemākām ce­nām,
dodot atlaidi pat līdz 50®/o.
Latvieši Austrālijā grib tikt pie
latviešu grāmatas, bet sūdzas, ka
Vācijā iespiestām grāmatām ir aug­stas
cenas.
Adelaīcie liodibinājusies arī lat­viešu
ev.-lut. draudze. Tās padomes
priekšsēdis Vold. Māliņš. Līdz lat­viešu
mācītāja atbraukšanai drau­dzi
pagaidām kopj māc J . Stolcs.
Kanādas latviešu nacionālās ap­vienības
ūn latviešu palīdzības v i e -
mbas priekšsēdis M. Vētra, rūpēda­mies
par latviešu immigrācijas at­vieglošanu,
apmeklējis Kanādas
darba un immigrācijas nolnlstru.
Sevišķā ministrijas sasauktā
spriedē, kurā piedalījās ari Kanā­das
IRO nodaļas pārstāvji Sovbridžs
un Viks, no IRO puses saņemts
solījums dot bezmaksas jūras trans­portu
tiem ieceļotājiem, kuru darba
līgumiem būs pievienots Latviešu
palīdzības vienības labvēlīgs atzi­nums.
Pārrunājot radinieku trans­porta
izdevumus, izdevās panākt, ka
IRO tos apņemas segt pilnos ap­mēros
(ieskaitot arī sauszemes
transportu). Kanādiešiem, kas sa­viem
radiniekiem šos transporta i z ­devumus
būtu IRO jau samalvsājuši.
IRO ir ar mieru samaksātās j ū r as
ceļa vedmaksas summas atmaksāt.
Sai sakarībā ieinteresētās personas
lūgtas nekavējoties piesūtīt visus
ar šo samaksu saistītos dokumentus
un saraksti, minot radinieku vār­dus,
ieceļošanas numuru un datu­mu.
Latviešu palīdzības vienības
galv. valdei: Latvian Relief Asso-ciation,
47V8 Larchstr., HaIifax,N.S.
M. Vētrām bijusi arī techniska
apspriede ar ministrijas darba no­daļas
vadītāju Herefordu. Sai ap­spriedē
Latviešu palīdzības vienība
saņēmusi uzdevumu organizēt lie­lāku
mājturības darbinieču ieceļo­šanas
grupu. Akcijā var pieteikties
latvietes no DP nometnēm Vācijā
un no Zviedrijas, pie kara pieņems
arī sievietes bez apgādnieka ar
1—2 bērniem, Līdzīgā kārtā iespē­jama
ar! vīriešu ieceļošana dar­biem
būvniecībā un jaundibināmās
zelta raktuvēs Labradorā.
Tautiešus Vācijā un Zviedrijā,
kas vēlētos izmantot šīs izceļošanas
iespējas uz Kanādu, lūdz par to
paziņot Latvian Reliei Association
Toronto nedaiļai: 320 Bay street,
Room 1304, Toronto, Ont.'; Canada,
piesūtot reizē atbildes uz šādiem
jautājumiem: uzvārds, vārds, ģim.
stāv., dzims. dati. pavalstn,, adrese,
agr. nodarbošanās, nodomātais darbs
Kanādā, vai un kur kādreiz jau
dzīvojis Kanādā, vai vēlas izceļot
ari bez ģimenes, veselības stāvoklis,
un pārciestās slimības, augums un
svars (angļu mēros), sīkas ziņas par
vispārīgo un speciālo izglītību lim
ziņas par līdzšinējo nodarboSanos
(uzdodot darba vietas, strādfiS. lai­kus,
algas lielumu un darba mai­ņas
Iemeslus).
DP dzive Austrija
Austrijas latviešu pašpalīdzības
fonda valde iecēlusi par fonda piln­varniekiem
Tiroles novadā K. Va-delnieku
un Kūfšteinas nometnē
V. Fridrichsoni.,
Zviedrija noslēgusi lljgumu \ar
IRO par DP — stiklrūpnieclbaa
speciālistu vervēšanu AusUijā. Pie­ņems
stikla pūtējus, 8llp<§tā]us' un
citus šīs nozares strādniekus.
ACA ziņo, ka ieskaitot pēdējo
transportu, ar kuru no Austrijas
uz Kanādu devās 528 DP, jKanftdi
līdz šim no Austrijas uzņēmusi
11.529 pārvietotās personas.
Zalcburgā šinīs dienās ieradās
jaunais Sav. valstu DP komisijas
šefs Austrijā Richards Dervans.
Pēc A P A ziņām no Vīnes, Aus­trijas
iekšlietu ministrs Helmers»
atbildot uz Jautājumu par čechu
bēgļu atpakaļizdošanu, pEiskaldroja*
ka savā laikā doti norādījumi
piešķirt bēgļiem trimdinieku tiesī­bas
un pēc Iespējas atturēties no
sodiem par nelegālu robežas pārie­šanu.
Krievu joslas komandanti
turpretim devuši rīkojumu polici­jai
nodot padomju komandantiem
visus ārzemniekus, kas l}ez vīzām
pāriet Austrijas robežu. lekSUetu
ministra iebildumi attiecīgā padom­ju
iestādē līdz šim palikuši bez pa­nākumiem.
NERVI UN NAUDA
Pec rekorda laika transitnometnes atstāj Eiropu
Kāds tautietis, kas sākdams ar
Ventorfu, 3 transitnometnes pavadī­jis
vairāk nekā 7 mēnešus un šinīs
dienās no Neapoles izbrauc līdz ar
citiem 886 DP un bēgļiem uz B r a ­zīliju,
par pieredzēto starp citu
raksta:
Par saviem piedzīvojumiem biju
nodomājis dot plašāku rakstu, bet
beigās redzu, ka nebūs vērts. A r to
ne apstākļi, nedz kārtība šajās no­metnēs
nemainīsies. Citiem iznāk
viņās uzturēties tikai 7 dienas,
bet man iznāca 7 mēneši. So laiku
raksturojot, man vislabāk noderēs
kāda agronoma vārdi, ka transit-nometne
i r ļoti līdzīga iebraucamai
vietai, kur ļaudis nāk un iet un kur
nav miera ne dienu, nedz nakti.
Dzīvojot pa šādām iebraucamām
vietām, ātri sadilst divi lietas —
nervi un nauda. Un jo pēdējās ir
vairāk, jo pirmie dilst mazāk. Ja
Ventorfā ar iekrātajiem līdzekļiem
vēl kaut kā izvilkos, tad Zēdorfā
neatlika nekas cits kā kļūt par
stiklinieku un šajā samērā tīrajā
un vieglajā darbā kaut cik uzlabot
ir nervus, ir finances.
Vienu tomēr šī neparastā dzīve
man devusi,* proti, atturīgu un
reālu pieeju visām lietām. Esmu
saticies ar daudziem cilvēkiem, kas
gaidījuši ceļa pavēršanos uz dau­dzām
pasaules malām, bet visos v i ­ņos
sastapis atziņu, ka no Eiropas
mēs šķiramies ar smagu sirdi. Otrā
krastā tā nekļūs vieglāka. Sie c i l ­vēki
ar smagajām sirdīm nekur, cik
liekas, neatradīs īsta dvēseles mie­ra,
un viņu atgriešanās dzimtenē ir
vairāk nekā droša. Protams, ciifidi
tas var būt tiem, kas Eirbpas kras­tu
atstāj ar prieku.
Sī paša iemesla, dēļ brauciens pa
skaisto Itāliju uz Neapoli man liela
prieka nesagādāja. Taisni otrādi —
raksturīgākās man šķita ainas, k u ­rām
kūmās stāv trūkums un naba­dzība.
Kaut no nometnes katru r i tu
skats var .sveicināt Kapri salu im
pievilcīga liekas zilā jūra, viss cits
šķiet pelēks un ļoti putekļains, jo
šeit divi mēneši neesot bijis lietus.
Ko aizbraucēji dara pēdējā tran-sitnometnē,
par to jau gana rak­stīts.
Cik vēroju, galvenais mak­sāšanas
līdzeklis mums i r v'igaretes,
un pirmā lieta bez vīna un augļiem,
ko mēs pērkam, i r salmenes un tum­šās
acenes. Tās l a i neviens neaiz­mirst.
/
Eiropas krastu atstājot un pār­skatot
pēdējos gadus, kopš atstāju
Daugavas krastus, redzu, cik ļoti
dzīvei paticis jokoties ar mani. Ceļā
uz Dancigu mūsu kuģi ķēra vairā­kas
bumbas boļševiku lidmašīnu
uzbrukumā, un mums pusplikiem
naktī izdevās paglābties glābšanas
laivās. Miera meklēdams, prātoju
nokļūt Zviedrijā un pēc tam, kad
tas neizdevās, cerēju tikt uz Kanā­du.
Beidzot, kad jau bija izšķiries
par Brazīliju un 7 mēnešus pavadī­jis
transitnometnes, sēdos vilcienā,*
lai brauktu uz Neapoli. Tanī brīdi
man pienesa telegrammu, ka aiz­braukušie
draugi izgādājuši afide-vitu
uz ASV. Diemžēl, par vēlul
A.B.
Latviešu iegūtais motorkuģis „Sarabanda" Gēteborgas ostā.