Bavarijas Latviesu vestnesis, November 24, 1951

              L A T V I JA Sestdien, 1951. g. 24. novembri
BaSB
IZVIETOTI.ESENES LATVIEŠI
Oktobra bedgS$ beddzSs Esenes Kray
iiooDefBes ieimitndeka, to skaitā ap 60
latviešu, ievietošana pa jaunieikārto-tajiem
ārzemmietku ciemiatiein (Sied-iiEng).
Tajos apmeiiaiāja strādājošos
un inAT^lidus, kas s a ņ ^ pabalstu, bet
darba nespējīgos un sHmiOļS aizsūtīja
uz Augustdor^ nometnLi Tie ht-v
i ^ i , kas Esenē atradiuil pastāvlgni
darbu, līdz laikam, kad būs izbūvēts
ciemats ari Esenē, pārcelti uz netālo
Bbtropu m Litttorfu. Bija ar! lutivie^Kr
kas paši sev sameklējuši dzīvokļi
Esenē.
Ar šo akciju atkal beidzās viens
dziV^ posms Esemes latviešiem, kas
nu' visā pilnībā iekļauta vāciešu dzī­vē..
Salda- ārzemju bēgļu ciemati' jau
iekārtoti pie Ķelnes, Diseldorfas, Dui^^
burkas, Dortmumdā un Bīleleldā. Līdz
pavaisiaTim tādus paredzēts izibūvēt ar!
likvidētās E$enes nometnes tuvumā
un Vu'j[>ertālē. Uz visiem minētajiem
demiatiem pārcēlušies Esenes latvieši.
Raksturīgi, ka šos ānemnlelku ciema­tus
ceļ pie rūpniecības rajoniem, un
darba pārvaldes jo čakli rūpējas, lai
leSmUtiiieķus pēc lespējias ātrāk novie?
totu smagā fi:ļiskā darbā, neatļaujot
no piedāvātā diairba atteikties. Ciema-
Sūtnds K. Zariņš iesniedzis Anglijas
ārlietu ministrijai memorandu par pa­domju
okupācijas varas izdarltajāim
deportācijām Latvijā ar lūgumu aiz­stāvēt
UN Viduseiiropas tautu iesnie­gumu,
kas prasa, lad UN pievērš de^
portāoijām uzmanību un nosoda tās,
uiialdnot valdības, kas praktizē de­portācijas,
pārtraukt &o akciju. ŠI me-mioranda
norakstu spūtnis J. Feldman$
iesniedzis ASV āirlietu ministrijai līdz
ar atsevišķu ie^niegurniu par deportā­cijām
Latvijā. Līdzīgu demarSu sūt-nds
O. Grosvalds izdara ari Paiizē,
tus pārvalda pārvaldnieks, kas iekasē
visus iiaksājumjus, kā arī rūpējas^ lai
parastajos 2 istabu dzīvokļos tiešam
būtu nU^iktais 4 iemītnieku skaits.
No Esenes latviešu kopas dzīves
bez kārtējiem kursiem un vakarēša­nām
sevišķi jāpiemin tautiešu morālā
pienlkuma^ kas izpaudusies
apzkat un rūpējoties par miiru^š^^^
viesu kapu apkopšanu Esenes apkārt­nē.
Pēdējie latvieši Vēl bija ceļā uz
iavām^ jatinaļāi dzīves vietām, kad,
vēlīnu rudens saules /staru apmirdzē-tl2,
tikai dažu tauti^ klātienē; at-piemaņas
plāksni pie nesen tra-
' ā nāVē miirUsā kara invalida Al­fona
Maca kapa. Veltīgi lūdzot da­žādo
organizāciju palīdzību, latviešu
kopas pārstāvis inž. Alberts Āboliņš
ierosināja iegūt līdze^u^
no , pašu tautiešu ziedojumiem. Vēl
pēdējā bridi izdevās saņemt ari no­teiktā
parauga kapu zīmes metu. Sa­vu
ārtaivu atsūtīja arī tautieši, kas
jau agrāk bija pārcēlušies uz Vestho-veniu
pie Ķelnes.
Bseneš latvieši arī turpmāk lab­prāt
gribētu veikt morālo pienāku­mu
— rūpēties par mirušo atdusas
vietām, bet trūkst līdzekļu. Šī iemesla
dēļ bez piemiņas zīmēm pagaidām pa­likuši
trīs dtu karavīru kapi, kurus
uzgāja inž. A. Āboliņš, šķirstot kapu
ģrāimiataB uft taujājot pēc šeit varbit
apbedītiem latviešiem. Tā izdevās
užzināit^ ka Esenes Kray kapos apgla­bāti
ķaia laikā kritušie latvis kara-vīri:
Jānis (Johannes) Kļava — 34 g.
V., kaps Nr^ 20; Jezups Kudirs — 32
g. V., kaps Nr. 16 un Herberts Rokss
— 32 g, V., kaps Nr. 18. Visi trīs mi­ruši
no bumbas sprādzieha 1945. g.
13. aprīlL Lai sagādātu nepiecieša­mos
līdzekļus arī šo tautiešu piemi­ņas
saglalba^ai, nepiekriešama kop­darbība.
Tikai tā panāksim, ka ne-aiļzaņiigs
un nepazudīs takas, kas ved
pie trlm/daa ceļu neb^igušo ' latviešu
atdusas vi-etam.
Dr. JSnls Sķrundēns
Prof. A» Spekke
15. DIVĪZIJAS VIRSNIEKIEM UZ V I Ņ U ATKLĀTO VESTULI, IESPIESTU
LATVIJAS 1951. GADA 3. NOVEN^ŖA N U ^ ^
- Ļoti ciienijamie kungi! Nodoms par
"Latviešu leģioiia cīņu pieminējumu,
kā ar! daudzu citu grozījumu ievie­tošanu
proj^tējamā Latvijas vēstures
angļii izdevuma radās īsi pēc latviešu
iedevuma iznākšanas 1948. g. sāku­mā.
Trimdas apstākļos sevišķi grūtie
ziņu ievākšanas, tulkošanas un izdo­šanas
darbi ievilkās negaidīti ilgi, un
minētais angļu izdevums ieraudzīja
dienas gaismu tikai š. g. vasarā.
1948.—1949. g. — kā visiem, jādomā,
vēl labā atmiņā — vēl zināms skaits
augsti stāvošu personu un iestāžu
starptau'tiskajā bukā bija ļoti nelab­vēlīgi,
lai neteiktu vairāk, noskaņotas
piret latviešu karavīriem, kādēļ pirma­jam
pl'asākajam mēģinājumam „reha-bUitēl"
apšaubāmo un neieti nīsto —
ir man no manas bēgļu aprūpes prak­ses
zināmi arī šādi gadījumi — lat-
Vie^ i leģionāru nelatviešu ļasUāia
priekšā bija vajadzīga ļoti uzmanīga
pieeja, un katrā ziņā bija jācenšas
viņa asdns upurus dzimtās zemes labā
pēc Iespējas atraisīt no vācu nacionāl-sociāUsiiskās
iekaŗošmas politikas, ar
kiiŗu to saistīja un, diemizēV, pa, da\a\
vēl šodien saista šis nelatviešu
sītājSf kam Austrumeiropas notikumi
allaž bijuši neskaidri un tumsi. Sa-\
piotjaffnSv ka tādā kārtā uzsvars bija
i^iek uz notikumiem,, no kuļ'Jem re­dzams,
ķā Latvijas dēdi, vienalga ar
kā^em numuriem uai uzplečiem, ^ tieši
aizstāv savu zemi Tam, protams, ne­būtu
jānozīmē, ka ^apzināti jānoklu­sē"
ci^lu ieģionāiu ciņsojs dlās vielās.
Ja nu šo pēdējo faktu atspoguļojums
smh^ prlmB\\ ^iai v3elā, k j iaceM
d^žus so paāejo c;pu sp^laikos mo­mentus,
ir iznācis tāds, ka daudzi cīņu
dalībnieki jūtas apieti un aizvainoti,
tad tas man ir ļoti žēl dzirdēt, it se­višķa
vēl tādēļ, ka attiecīgās nodaļas
mērķis visumā bija bijis taisni pre­tējais.
Ziņ'as un dati par leģionāru cīņām!
vēl nāv atraduši savu kārtotāju un
a{>c6rētāju, atskaitot plkv. Plensnera
kunga brošūru, un būtu ļoti vēlams,
lai daudzie vēsturiskie cīņu dalīb­nieki
pair visu to drīzumā Izdotu pēc
iespējas visj^uslgu apcerējumu, lai tad
arī ķaŗa lietp nezinātāji spētu pie­nācīgi
informēties un atrast vislabāk
piemērotos, veidus, k i visu to celt
priekšā ksītājam nelatvietim visā
plašajā pasaulē.
Iepazīties ar atklātajā vēstulē mi­nēto
leģionāru ardiīvu man nav bijis
iespējas materiālo līdzekļu trūkuma
dēl. ^'r
Plkv. Silgaiļa kungs par grāmatā iz­darīto
faktu izlasi nav atbildīgs.
Skaidrības labad atļaujos vēl at­kārtot
to, kas jau vairākkārt izteikts
atklātībai, ka maņas spailvas līdz­dalība
H. 0. L. tekstā' visjaunākajos
laikos progresīvi mazinājās, jo vairāk
tuvojamies mūsu dienu notikumiem.
Tas ir arī dabīgi, ievērojot manu dzī­ves
vietu un tiešās saskares trūkutnu
ar notikumiem, sākot ar 1940. g. Bet
par visu tomēr atbildu es kā grāma­tas
autors, un daru to ar vislabāko
pārliecību, jo zinu, ar kādu retu paš­aizliedzību
mani daudzie līdzstrādnie­ki
—^kias attiecas už viņu daļu — ir
pūlējušies, lai darītu iespējamo Lat­vijas
lietas labā.
, Ar augstu pieņu
A. Spekķe
Romā, 1951. g, 6. novembru
Pārpialumu novManai algā-dinām,
ķa mūsu Anglijas re-dakcijcLs
vadītājam red. V. SkuU
tānam (3, Pŗospect Place, Čhild's
mii, Lotidoa W. 2ļ piesu(ām.i
v i e n ī g i iespiešanai domāti
mMvu$fc[\ptv, Miij.€mumi, v ē l e ļ i i -
tai %^tur\l m tmL
redakcionāli materiāli, bet vi­sas
laikraksta pasūtinSlšanaš
resp.abonēŠana^r sludinājumu
ievietošanas un naudas maksfi-
Jumu lietas kārtojamas, ķ§ ar!
adrešu maiņas paziņojamas mū-m
saimniecībajiem pārstāv­jiem
Anglijā: ^
galv. pārstāvim A. V e ln b e r-iam,
41, Carysfort Rd., London
N. 16,
• \ -va!;
pārstāvim E. ft i r d I na m, l o ,
Winchester Rd., London N. W. 3.
Latvijas apgāds un redakcija
Jaunatnes darbu sa­censība
godalgotie
Latviešu nacionālās pa<k)mes Liel­britānijā
jaunatnes darbu sacensībā
godalgas izpelnījusies šādi dalībnieki:
līdz 10 g. V. grupā Maija Ozoliņa,
iegūstot DVF balvu,. Maija Vilciņa
(LKBL balva) un. Jānis Gravenieks
(LNPL); 10—14 g. v. grupā Aivars
Tauiraņš (sūtņa K. Zariņa balva), Bai­ba
. Ozoliņa (DVF), Kārlis Aplītis
(LNPL), bet LNPL atzinības balvas ie­guvuša
Irēne tonļļsoņe uiv Valdis Lie-piņš;
14—17 g. V. gfulpā sūtņa K. Za­riņā
balvas ieguvuša Andrejs Ozoliņš
Ziedonis Liepiņš, bet LBL balvu
Jēkabs Gravenieķs} 17—20 g. v. gru­pā
Mkraksta Latvija balvu izpellnīju-sie$
Skaidrīte Eberšteine, Daugavas
un Mantndeka, apgādu balvu Izolde
SUkovska, bet Jānis Ozoliņš LNPL
balvu. Bez tam Maijai, Baibai, Andre­jam
un Jānim 0 soliņiem par atsaucī-gb
piedalīšanos sacensībā kopīgi pie­šķirts
viens eksemplārs jaunatnes
žurnāla abonementa. Lldzddlba^^^^^s^^^^
censobā bijusi ļo ti rosīga. Balvas iz­sniedza
valsts svētku aktos.
0*
Di e v k a l p o j u m i
Dlevkalpojuinl loņdonār prSv. Ē.^^^^^ Kri­stus
baznīcā, Montpelier Pūce, 2. dec. j ā . 11.
Latviešu Miera difaudieIondoiiā,prfiv.E.
B-ergs, bibeles stunda 5. dec. pl. 20, 10 Fair-fax
Rd., N. Wj; 6. ^
Mančesteras draudze, māc. P. Namgauds.
Mančesterā, Sv. Annas baznīcā, Mirušo pie­miņas
dievkalpojums ar dievgaldu 25. nov.. —
Pl. 15 draudzes vakars.
ZfemelangUJas-Bradfordae draudze, māc.
Āboliņš, Lūkās baznīcā, Mirušo piemiņas
dievkalpojums ar dievgaldu 25. nov, pl. 15. —
Skiptonā, Parish Church, 1. dec. pl. 16. —
Keighley, Parish Church, 2. dec. pl. 16. —
Kristīta: Uona Karina Krūmiņa. '
Vidusangllļas draidzc, māc. B. Sarkanbār­dis,
Lesterā, Kristīdāš jaunatnes pulciņa va­kars
ar priekSlasIjuļnu 24. nov. (tuvāk īpaSā
ziņojumā). — Birminghamā, bisk. Raidera
baznīcā, Mirušo piemiņas dienas dievkalpo­jums
ar dievgaldu 25. nov. pl. 16. Dziesmu
grāmatas. Pēc tam draudzes zālē priekšlasī­jums
,;Kas ir garīgā dzīve". Woolfox Lodge
nometnē, 2. dec. pl. 10,30.
Skotijas draudze, māc. J. Sapiets, Bdinbur-gā,
Lochend baznīcā, sestdien, 1. dec. pl. 17.
Pēc telm draudzes vakars} runās ev. lut. pa­domes
Lielbritānijā eksekutivsekretārs māc.
D. Ōstergrēns. — Karlailē, St. Cuthberts, baz­nīcā,
2. dec. pl. 15. Pēc tam draudzes va­kars.
Viesis māc. D. Ōstergrēns.
Ci11 satīkoju,ml
Bradfordas sporta kopas Trimda Ziemeļ-anglijas
apgabala meistarsacisktes galdā ter
nišā, Green Lane skolā, 1. dec. pl. 12, Deja
pl. 18,30.
DVF Bradfordas nod. biedru sapulce St.
Čhads skolas vlngrotavā, 25. nov. pl. 17.
DVF lesteras nod. valde izziņo DV globā­lās
valdes priekšnieka vēlēšanas Holy Tri-nity
Draudzes telpās, 24. nov. no pl. 17—19.
Bradf ordas latviešu organizācijas Ziemsvēt­kos
apdāvinās Vācijā esošos vecos tautiešus,
slimos un invalidus. •• Ziedojumus vāks ar
Īpašiem sarakstiem. Tautieši lūgti pasāku­mu
atbalstīt,
DVF Bedfordas nodaļa sasauc 25. nov.
pl. 10,30 Kempston Hardwick hbsteU biedru
kopsaiiuici ar Šādu darba kārtību: sapulces
amatpersonu vīlēšanas, globālās valdes pr^ža
vēlēšanās, _ dažādi jautājumi.
LBL Der1)y nod. veido sasauc biedru kop­sapulci
24. nov. pl. 18, BTurt5wick viesnīcā
(pie L. M. S. Stacijas), ar galveno darba kār-ttba
«5 punktu — jaunas valdfs un revīzijas
komisijas vēlēšanām. Ja noteiktajā laikā ne­būs
ieradies vajadzīgais biedru skaits, pēc
pusstundas tai pat vietā notiks otra sapulce,
kas būs pilntiesīga pie katra ieradušos biedru
skaita. Sekos saviesīga dzīve.
ms
Latviešu studentu centrālās savienības pre­zidijs
mūs lūdzi paskaidrot, ka mūsu laik­raksta
š.g. 66. numurā pubJ/cētaja saraksta
to personu vidū, kas nav atsūtījušas &lpaka\
LSCS stipendiju fonda ziedojumu vāWaņas
listes, kļūdas dēļ minēts ari 7566 Labor Seiv.
Co. komandieris .V. Reineke. ^ LSCS prez/di/s
paziņo, ka no minētās latviešu darba viru
rotas visas tai ^ s ū t ī t ā s ziedojumu listes sa­ņemtas
atpakaļ kopā ar ievērojamu ziedoju­mu
— 235 OM, kas it viens no lielākajiem
pagr. 2iedo/umu vākšanas akcija. ISCS pre»
ildļu par notikušo kļūdu ļoti atvainojas.
AKCIJAS BRITU JOSIASIRO
gailvena mītne ko^ šfs nedējas sāku­ma
pārcēlusies uz Berry House, Sp-p\
i\eīi«ila'ties\Ta&se, Hambuigā,
341<X)6. Org^ižādj^s telegrammu^^^t^
miVjlāīd pasla ^-ūiese p^n^ Mtositē^l.
s
Mūsu laikraksta iepriekšējā numu­rā,
A. Šildes rakstā Latvju tautas
ceļš uz Vakareiropu, 2. slejā 18. rin­diņā
no augšas, izkrītot vienai saili-kuma
rindai, ieviesusies nepaitikama
kļūda. Teikums pareizi skan: ,,Mēs
negājām no savu neatkarības cīņu
pirmā cēliena kopā ar sabiedrotiem
tādēļ, ka tie bija uzvarētāji, bet tādēļ,
ka latviešu tautas politiskā jutoņa un
dzīves griba atrada pilnu apmierinā­jumu
sabiedroto paustajās tautu un
cilvēku tiesībās,"
SEVBltlNS DOMS
MES BIJĀM LATVIJĀ
Rīts bija spirgts un man labs ceļa
gabals ejams. Laukos redzēja ļaudis,
zemei četrrāpus pieknupušus, kartu­peļu
maisus starp brūngani violetām
vagām un zirgus ar rāmi noliektām
galvām. Augstus g^^^
dažbrīd pavisam izzuzidams saulS, un
gar visu debesi neredzēja neviena
mākoņa. Si ainava man likās ēiltār-tlgi
pazīstama, lēntg^a vēsma nesāja
pār tīrumiem garas, vizošās stigas,
un staigāšana bija ka «aļpņl,ku^
spējams notikties, k'a visi cilvēki un^
pat lietas sarunājas latviski.
Bet tā nenotika, Gelā es «ašt
puisi tukšā divzirgu pajūgS un jau­tāju
pēc paudušā dēla. Viņš pietu-rēj'a,
pārlikdams nolūkojās mani no
augšas un tad uzreiz teica: „A, jūs
domājat to, kas.
„Jāi to pašu, kas..." y
Bet prptāmšl Viņš ir teipat^^^I^
Un ja man šl kartupeļu ore ir>p^
prātam, lai sēŽu vien l^šā. iznāks
taisni uz to pusi, '
Mēs iegriezāmies lai&u ceļā, koka
asis graibēja, mēs drusku līgojāmies,
drusku drebinājām galvas un skatījā­mies,
kā zirgi gorīja krustus. Kad pē­dējo
reizi bija tā braukts? Rau*, vai
tas j-āu nebija Skursteņmuižas sils?
Un Vāverišķi? Un uzbērums' ar bā-nlti
uz Bausku? Pa slaidu potētu
apšu gatvi mēs nokļuvām līdz biešu
lauk'am, kur ai<z spoži zaļajām lapām
izrakņātā • zemē līkājās ļaudis,
>,Te,V sacīja vedējs. Es nodēcu no
ratiem un devos tieši klāt.
' Tur bija trīs, četri cilvēki. Pa ga­balu
es pazinu viņu, pazudušo dēlu.
Tur bija gan saimnieks, kas stāvēja'
kājās un pīpēja, no tālienes jau sā­niski
nolūkodamies mani. Tur bija
gan saimniece, kas svešinieķju pam'a-nljusi,
atlieca muguru. Tur bija gan
ari kalpa zēns, kas ziņkāri pastiepa
kaklu, kad padevu labdienu. Bet tas,
kas neko nebija ne redzējis, ne dzir­dējis,
bija pazudušais dēls.
Viņam bija kailas, drusku ķaiiJalnas
un bālas rokas, ko atsedz līdz elko­ņiem
atrōtitās pdeduikne^ ielikusi
mugura zaļā, noplukušas krāsas kreik-lā
— tādā, ko nēsa padomju armijā.
Un galvā žokeja cepure tik rakstu­rīga
veida, tik zināma, ka elpa aiz­rāvās.
Es redzēju tikai plecus un sa­liektos
ceļus, kuros viņš -tupēj'a. Un
vājās rokas, kas izplestiem, kalseniem
pirkstiem bija ieķērušās vagā. Un
kādu brīdi nespēju atrautiies no šiem
pirkstiem. Viņš bija ierades dzimte­nes
zemē un tupēja, tai cieši klāt pie-knupis
kā nobiedēts putns.
^Labdietnl"* es teicu latviski.
i,Sveiki!" viņš tapai atsaucās un
gausi pagrieza galvu.
Tie bija kalsni vaigi ar bālām lū­pām
un biklām, neuzticīgām acīm.
Šais vaibstos nebija ne pa§apxiņas, ne
garīga lieluma, ne spīts. Viņš tupēja
kā sermulis; ik mirkli grasīdamies
aizmukt. Un tajā pašā reizē kā
suns, kas biezi ticis dauzīts. Ko viņi
bija nodarījuši cilvēka bērnam? Man
nebija neviena vārda, ar ko uzmund­rināt
viņu. ^
„Kā patīk dzimtenē?" es media-niski
jautāju.
, i a b i v i ņ š vienkārši atleica, pa­celdams
roku. Viņa pirksti no mitrās
zemes bija kļuvuši koši melni, it kā
darvā iemērklv. Ai plaukstas virspusi
viņš noslaucīja sviedrus no pieres.
Un man ienāca prātā, ka tie varbūt
nav tik sūri kā svešumā, manā dzimr
tenē, kur viņš bija vergojis. Vergs
no LMvijas... Ka M ap^
leru tikums kļuvis par likumu zemē,
kur neko tā nemīlēja kā brlvibul
Es piedāvāju agarell, viņš plūsmai-dJja
un parādīja uztūkuša^ smapanas
bez 2obiem.
,;Kur jūs tos pazaudējāt?"
rur/: viņš ņametā gār ņlecu, Jz-sita."
Viņš sacīja to tik vienkārši, ka
bija jānodreb. It .kā runa būtu par
kartupeļiem, ko izrok no zemes un
saber maisos. It kā tā būtu sapro­tama
dzīves sastāvdaļa, ka kādam
ietriec dūri sejā.
Un nu mūsu sarunas ritēja. Pazudu-šais
dēls ieņēma mani savā viekār-sajā
valodā, kurā bija tikai pridtš-
' stati, notikumi, fakti un dati, — bez
nevienas nopūtas, bez drausmām un
sacelšanās dusmām un aizveda
mani Latvijā. Mēs iegājām zemnieka
reizē gājām ganOs un citreiz rakām
grāvi, vai ecējām uz lauka. Mēs no­kļuvām
Minskā un vienu gadii ir^li^
dzījāmies pāri dzeloņstieplēm, kur /
starp četriem sargu torņiem un NKVD-šauteņu
apsardzībā nrita trīs vai četri
simti baltiešu — zemnieki /no Latvi*
jas, Lietuvas un Igaunijas. Mēs strā*
dājām mežā un laukā, saņēmām si­tienus
un lamas un vakaros kritām
savās divstāvu koka gul-ļiās, lai no
rīta ieraudzītu sasalušu Ģd^ni spaiņos
un badā mirušo iikteņbiedru ķēmīgās
sejas. Mēs aprakām dažus pasn|v*
niekus, kas bija pārgriezuši siev rik*
lea vai paķārušies, un ar pateicību
pieņēmām formulāru, kurā paraksti*
jamies, ka no brīvas gribas vēlamie
iestāties komjaunatnē. Tad pavērās
šausmu nometnes vārti, mēs atkal bļ«
jām Zemgalē, mācījāmies šofera ataa*
tu kādā;MTS stacijā un vaļas brīžcjs
cildinājām Staļinu, kas mūs tik brt-
Sim numttram 10 lappuses I
bija izglābis. Tad mēs brau­cām
darbps Svētes, Dobeles m Auces
apkārtnes kolhozos un r^zējām, kā
tur noārda vecās lauksainļmieclbas tin
noposta dārzus un visu pielīdzina ļir
zemi, lai celtu centrus jauniem i toiliu
kolhoziem. . • . š . • ^ • • . ŗ:v ;] r .
Mēs iegriezāmies arī 1949. g. pa­vasari,
kad viss modās dzīvībai, un
pieredzējām, kā latviešu zemniekus
aizveda pretim nāvei. Mēs piedalī­jāmies
kolhozu sapulcēs un paslepe­nās
draugu satiksmēs un dzirdējām
tautas murmināšanu, lāstus un neva«
rlgii dusmu zaimus. Mēs bijām pil*
sētu tirgos, krogos un braucām vH»
cienā Un redzējām, k> kaimiiļjS bijās
un rāvās no kaimiiņa, vārdu ^pasablt
neuzdrīkstēdamies. Mēs redzējām^ kā
vergu darbā ia^dzina .Latvijas ļaudis,
kā viņus aplaupīja un ^tmeta pa s k -
jai. graudu kā senajā Ēģiptē. Hēs
pieredzējām Latvijas agoniju — mē­mu,
izmisuma pilnu, saistītām zokām
un aizsietu muti.
' ,3et latviešu zemniekam lāba
sirds," pazudušaifi dēls teica, „bez
viņa es būtu aizgājis postā."
Tad viņš izņēma no bikšu kabatas
saburzītu, gauži notrieptu ^iealmju
grāmatiņu un deva man lasīt: Tur
viņš bija pierakstījis latviešu Uuta«
dziesmas inūsu pašu valodā,, — l^ut'#
vējiņi un Kas tie ļSdi,J kas dziedāja,
Tur bija arī Dievs, strētī Latviju i uH
Svēts, manto jums, un ari tāda* d^ļes-mas^
ķas aj^ie^ bālu meiteni aug-sta
Lielup's krastā, un asaras, kas rit
pār viņas bālajiem vaigiem, un par
zēnu, kam gaišās malu cirtās rotājaa
vējš. Paaudušais dēls teica, ka. vl-ņam
-šīs dziesmas patīk un , viņi
daudzkārt tās dziedājis
viiem latviešu draugiem
Vācietis un mūsu „r";
vaini -mēli piespiezdams
Bikls, :it kā druskti^^^ h^^
viņš saņēma girāmatiņu atp«|kaļļ un
tupēja, vagas rakumos vērdamies. Un
tad uzreiz no jauna pacēla seju un
pieblldav , , ^ n ' t uT gluļti 1^^^^
pie jums. Es labprāt kādreiz '
tos — kādu citu reizi.,." :
Jā, šo ci tu reizi mēs visi
Bet es nezinu, vai mums ir
kaut'pat^ ir
izrunāja, I df»
sētā, un abi kopa lūdzām maizi un
pajumti, un mums to neliedza. Mēs
tadu tik jamķ ļaužti kā paiudiilditf
dēls, kas glabā piezlmjii grāmatiņu aT
latviešu dziesmām un kas tā (gtiiēttiT
tur atgriezties. • Ā•";7:; •/-H^-l-.
Tad saimnieks sakrķīja kairiiķeļvi
maisu, un 11 bija zīme, ka iabna
beigusies. /^•^f/:''
,,Lajba raža?'' es pieklājības p^^^^
vaicājos, \ -iA-:'
„Jā, Jā, iztikt var/'^ viņi ait^ucās
Visi reizē. Un vecā saimniece, tukla
un mīlīga kā >ati k^ipe^-m^
se^as reizes pamāja savu sirmo galvu:
„Esam miera ar savu izivi, Diimte-nh;-:
viņā piēhMa, ^2 ]pa2uS^iSi\i
no)ukodamās, „čzimtene tomir ir vis-jaukāk."
: j: ^-^-^^
Tad man bija jāiet.; I
Tā, protams, nebija nekāda
ze, kurā brīvie rietumi uzņēma; pār­nācēju-
Lūk, viņš, kas bija izcietis
visas iespējamas elles mocības, tagad
kvernēja, rokām zemi kašādams. Bet
tā bija dzimitenes zeme, pie kujas
viņš tagad bija piespiests.
Kad es atskatījos, viņi visi atkal'
bija nolīkuši pār vagām^ un ©aņēma
no tām rudens augļus, un pazudušais
dēls kūņājās visiem pa priekšu, savā
boļševiku krekla pi^urknē sviedrus
slaucīdams.