Bavarijas Latviesu vestnesis, January 7, 1950

              KMčkm, 1990. g. 9. jsnvirf. L A T V I J A
koē, kad vlMf d l -
vēku gaitai tāpat
3(ā kaut kur ta*
gad, iegulēja vie­na
noteikta ģene-filltoija,
tā kanonizēja vai nolādēja
m mākslas prinjclpus. Tā izSķira.
I^emēram, jautājumu par divda)igā
vai tirfsdaļlgā ritma pirmtiesībām
par labu trisdailgajamt izejot no
svētās trīsvienības dogmas. Tā cen­tis
iznīdēt vai vismaz savaldīt visa
ļaunuma sakni disonansi, un tanīs
laikos visbaigāko no tām — pālie*-
Unāto kvartu nosauca pat par Sātanu
mOziki.
Ari lodien Tomass Manns savā
D6ktorii Faustā ar vāciski studēta
mOadkoIogft pedantismu izseko diso-nances
un i»ātanisma ģenealoģijai
līdz mfizikas Izvirianai daimoniski
ekitatiski chaosā, lldz Jaunai rie*
iun^msauleg bojā ejai.
Var Jau bōt, ka pekles lielmeistars
Udrels domājis ari par šo dņas
imcL Tak viņa raža būtu pārāk nie­cīga
pamēri ar milzīgo piepOli, ci­lājot
palu aparātu. Kopē viduslai­kiem
diionanoes Jēdziens gan, ir
daudzkārt salaurii^jies, bet paSas
dlionantibai iespējas tikpatkān pa-plaUniJuiis.
Pat Sātans mUzikā
daudziem vairs negriež ausis, un
viņa diy nevienam nav nācis prātā
laraidlt Bachu no baznīcas. Bet kon-iekvenli
disofiantis mōzikas apustu­ļu
pulciņi visi pasaulē ir tik sīks,
salldjdnol ar pārējo masu, ka nebūtu
pat vērte laua^ |alvu, vai to dvē-
•eles degs elles ugunis vai tiks pestī­tas.
Turklāt nav nt mazāko pa-iilmju
» ka tas tuvākajā nākotnē va­rētu
strauji pieaugt, un lini sakarībā
var pat Iķisi ka velns tam atmetis
ar rok|i4
Tāplc h«dnS vai bātu gudri turēt
Mianupir tik naivu, ka viņS bOtu
toiīrfiļji^ tik nepopulāru cīņas
lauku m Udzek]us. Taēu viņu va-ritu
intiareiēt nevien i^uŗu kvali-
Ute^ b«t ari skaits. Lai to gotu,
vtņlĻ k l zināmi, ir vislielākais meis­tara
^ktlkai ina Kā tad ir,
piemēnun, ar raganām? No riebī­gajām
. vidutiaiku vecenēm līkiem
degunifm^ bezzobainām mutēm un
alotiskātiemi kas biedēja zīdaiņus,
pāri^A uz modernajām blonda­jām
tiļi^ļkļļlm pēr]ainiem zobiņiem,
p e l ī k o t M ^ un Umuziniem. kam
lasreis^litlliltia pieki^ana. Viņi
iāka nfllit dcalitumu; ^
n art mdzOcā. Pair to, vār-
4m n^asakimā māksla īstenībā iz-
Me^ tr imksM grānuitu kalni, un
t i l |v4iiM»iii kāi no tiem izl<^āms,
^ l l i P i S ^ Deo gloria.
iMmm», kai nolaidis eltvlku lir- fflOi'i^iiā Jidi^enāfl^et, norai-dirn
domut ka tā varētu paust kaut
IPO lemu, }aunui viltīgu* ,fLur dzied,
tur apstājies bez briesmām.'' Libe-filākaa
paaudžu paadzes ir dzlvoju-iai
lajā ^ u m i un ticībā: Un to-mibr
» kqpl senseniem laikiem ir bi-julas
divi dažādas mdzikas, viena
aizdegtā, otra atļautā; ir bijušas
IMeva dziesmas un ir biJuSas velna
dzie»y^s. Ja Dievs, laikiem maino-tieSi
kādu novadu ir atkarojis, pie
m BEAirS LULLABV
By Alexey Blichailovicb Remizov
HuA — a bye, hush — a — byc,
baby bears — bye — bye.
Witb your crookcdipaws — bye —
bye.
your sbaggy Jaw8 — bye —
bye.
Father gofte a — boney hunting —
bye — bye
Mother picking berries rlpe.
Berrles rlpe for baby bunting —
by0 — bye»
Daddy brlnging honey — comb.
Hush a — bye — bye — bye,
Mumn^ bringing berries home.
Hush — a — bye—bye —bye.
Por the mighty stag, for the bear,
Some one in the wood hangs a
* cradle there — bye — bye.
Mighty hervcs keep
Watdi and never sieep — bye —
bye»
Not for them the lull8by,
Not for them the hush — a —
bye. Byo — bye — hush —
a — bye.
V- , V»V* -V
Vai tiesām ,,Aija, zinu, laca
bērni'' nav latviešu
tautasdziesma?
Katrs latvietis un latviete xina
iCipļa dziesmiņu »Aijā, iūlū, lāča
bērni". Biju ari es līdz šim licigi
pārliecināts, ka Sf lāča šūpļa dzies­miņa
ir neatņemams latviešu tau­tas
gara ražojums — tautasdziesma,
īfn tāpēc milzu, un pie tam nepatī­kamu
plurstelgumu man sagādāja
angļu mēnešraksta „Child Educa-tion"
š. g. augusta numurā (Vohime
26, Number 10) iespiestā kāda Alek­seja
Micflliloviēa Remizova „sacc-rētā"
llēa šupla dziesmiņa, kuru
gan var atzīt par mūsu tautasdzies­mas
,,Ai3§, žūžū, lāēa bimi" labu
tulkojumu angļu valodā, bet nekādā
liņā par oriģinālu, kā tas minēts,
ptēju šo \,anglu lāča šūpļa" dzies-gngllfļcņ
tekstu, nolūki dzirdft
mēram, māsu tautasdziesmas, sātans
arvien atradis kādu spraugu, kiur
ieperināties no jauna. Viņa vārdā
nosauktajā paUeiinātaJi kvartā vi­ņam
gan neizdevās uz Ilgu laiku no­stiprināties
» bet viņam pavērās
daudz platāks un ērtāks, jau labi
iebraukts un iekopts celi. Viņš sāka
pievērst savu īpašu uzmanību jau­kumam,
mīlīgumam, gludumam' —
konspnancei vai tam, ko mūsu auss
pamazām bija sākusi par tādu turēt.
Par savu speiHālnovadu mūzikā viņš
izraudzījās ne visgrūtāko, bet vis­vieglāko.
tJn tā radās grāvējs. Vecie
baznictēvi savam pretspēlētājam pa­rādīja
pārāk lielu godu, domādami,
ka viņš var izgudrot kaut ko Jaunu,
kaig vai intervallu. Jauna viņš ne-
Alda NIedra
DIVI BĒGLI
AI, kuģi, al, kttģl, kas aizvedat mOs,
Skopa spulgoja saules siam krastā.
No Ziemeļu JGraa vēji uzpUta salta,
Vēji Ugoja augstajā mastā.
Pie rokas dēls paņēma māti kluM
Un vadīja kuģileklā:
MTOV nava ais muguras It nekā
Un posta un nelaime priekiā**"
„Kā stalgāla krusta ee|tt es lo7
Tavi brā|l paUka mm*'
nM, wĶU Jau gūsti aizveda tos
Pret Urāltt kalniem tie gāja.'*
Kuģis atstāja krasta. Pasarkans rieta
Unās apkārt un lidoja kaijas,
Zeme smarioja» tuvais rudeņa lauki,
BIfr vieglaa Ūdeņu aUaa,
«Jfet uz pleciem svalgiņu sedzeni,
māt»
Pirkstā uzmauc gredzenu sfko,"
„8agla dUtIn dUnaL dēls,
Jllras dzelme pēo gredzena tīko."
Nakti pagaisa putnL ūdens ee|l
plata
Griezās mēndk^ sudraba Iķēlē,
Kuģa kumeļi elsa un ploaljāa vēji,
SUri svelnma dedzīgā kvēlē.
Lēca saule un malnllas diena un
nakta,
Un rMt un vakurl dglsa,
Un Jaunā Zeme vēl nerādUās,
Ali mākoņiem paslēpta visa.
No valzivīm pacēlās atrūklaku lalta,
Inisivi k l pNMga Iralla,
Vn oibām d r i fM idi
glūni,
Sl mfiilgā vlIņu gulta.
Un divl bēguil skatijāi,
Kā dienas ali apvārkiņlem zuda,
Viņiem blakt«i stāvēja latviešu
Dievs,
Zelta ēnfi, viegla' un gluda.
AI kuģi, al, kuģi» kaa aizvedat mUs,
Skops spulgoja saules stars krastā,
No Ziemeļu Jūras vēji uzpūta sal^,
Vē^ līgoja augstajā mastā.
mūsu filologu un literātūrvēstumie»
ka spriedumu, kas katra ziņā inte­resēs
ikvienu latvieti. Vai tiešām
mēs pat savas tautas gara vērtības
jau ļausim svešām tautām piesavi­nāties?
A. Akmentiņi
11 The Bears Lullaby" ziņs.
ir latviešu tautasdziesma
Ka augšminētais „The Bears Lul-laby"
patiešām ir „A<jā, žūžū*' tul­kojums
angļu valodā, par to nevar
būt ne mazāko šaubu, līdz ar to at­liek
tikai pievienoties Akmentiņa
kunga atzinumam, ka tulkotājs, uz­dodams
to par savu oriģinālu, pa­tiesībā
ir piesavinājies svešus lau­rus.
Lūk, kā tas varējis notikt: Alek­sejs
MichailovlCs Remizovs, pazīs­tams
krievu dzejnieks, (dzim. 1877.
ģ., pēc pirmā pasaules kara kā
emigrants dzīvo Parizē) ir Viktora
Egiīša laika biedrs un latviešu dzej­nieka
tuvs draugs, (dzīvojis arī Lat­vijā).
Ir vairāk kā ticami, ka Eglltis
garajā pazīšanās laikā būs Hemizo-vam
daudzkārt par latviešu tautas­dziesmu
stāstījis un ar dažu labu no
tām Rcmizovu arī iepazīstinājis. Jā­ņem
vērā arī tas, ka cits Remizova
tuvs draugs, pazīstamais krievu
rakstnieks Jurljs Tiņanovs ir nācll
no Latgales pierobežas, ir pratis ne­daudz
latviski un pazinis ari latviešu
tautasdziesmu (savā stāstā par Ķat-rīnes
Lielās jaunību viņš pat citē
latvju tautasdziesmas kādā senā ori-ģinālpierakstā).
Tā tad jāpieņem, ka
arī Tiņanovs ir varējis Remlzovu
diezgan sīki iepazīstināt ar visām
latviešu t. dz. raksturīgākām īpat­nībām,
»,Aijā, žūžū" angliskais ,iorl-ģināls"
līdz ar to izskaidrojas diez­gan
vienkārši. Protams, ir cita lieta,
par cik šāda veida ,JaunradI§ana**
savienojama ar dzejnieka etiķu.
Karot pret šo, mūsuprāt, pārāk
lielo apctitu, varētu vienīgi piesūtot
attiecīgajai» izdevniecībai protestu
lidz ar paskaidrojumu, ka minētais
,,The Bears Lullaby" ī\2tv Remizova
oriģināls, bet tulkot?» latviešu tau­tasdziesma.
V. Dārsiņš
rada, tas tdņamne-maģ
navvajaddgs,
bet pārtaisa, pie­lāgo
savām pla­tajām
aprindām,
iualdina un ir*
skaisUna skaistumu, vienkāršo grū­tības,
atn^et visas problēmas, nolī­dzina
tautu kultūru radītās atšķi­rības,
padarīdams grāvēju tādā veidā
par pirmo īsto visas pasaules mū­ziku.
Viņš rīkojas kā īsts modems
režisors.
Si mūzika daudzu miljonu ausīs,
sevišķi tādās, kas vēl r''*-« nepazīst,
ir īsu sirēnu dziesmk. Kas to dzird,
tas k{ūst uz mūžu Imūns pret katru
citu melodiju un saskaņu: Tā pār­ņem
miesu un aslnii, tā ieiet rokās
un kājās, un sirds virbrē tai līdzi
saldā dvingā. Nav vienotākas par
līs nīākslas kaislīgo piekritēju saimi,
un tā apjož viiu zemeslodi, bea tau­tu,
ticību, dzimuma un vecuma iz­šķirības.
Tā ir visUelfikā internacio­nāle.
Vecās, simtgadējās mūzikas kul­tūras
drumslas 11^ ar visu kaut
kur vēl nopietni ]^emto nu>demo
mūziku, kas palikušas malā lai vare­najai
strāvai, ir tīrais piliens Jūrā.
Uz katru koncertzāli, uz katru sim­fonisko
orķestri ir simtiem deju ka-pellu,
uz katru konservatoriju Ir
tūkstošiem nelicencē „privātstu-diju"
ar akordecmiem» skaņu platēm,
ar tādiem lieliem palīgie^ kā filmu
un radio. Sī mūJdka iet no mutes
mutē, Izplatīdamās daudz ātrāk un
ar lielāku sparu nekā meža uguns­grēks
sausā vasarā.
Kur Donkichots, kas Jozis Iķēpu
un kāps Rosinantē, pilns aušīgas uz­varas
pārliecības? Bēdīga ēna aiz­slīd
gar rieta apvārsni, pa plato ce}u
triumfa vārtos iejāj tas, kas velti iz­mēģinājās
ar palielināto kvartu,
vezdams sev līdzi lielo Jaunzelta
laikmetu.
Sai Jaunajai kustībai īstenībā ne­vajadzētu
nekādas citas propagan­das,
izņemot sevi palu. Katru citu
mūziku vajaga meklēt, pM katras
citas mūzikas vajaga zin&nas gara
aktivitātes un piepilēs, zināmas vēr­tēšanas
spējas. Sl mūzika nekā tāda
neprasa. Tā ir īsta atpūtas mūzika,
kas pati lien pa ausīm iddiā* Ar sa­vām
gatavajām ritmiskajām formu­lām
tā lieliski nomierina un ar sa­vām
slnkopēm lieliski atspirdzina.
Un, Ja ir kas sakānui par kaut ko
svešu, nesaprotamu, tad par to ne-mai
nav Jābažījas. Rosini, kas kāda
sava kollēgas operas plrmiarādē bie­ži
cilājis gardibeni, svddnādams me­lodijas
kā vecas paziņas, nemaz ne­paspētu
uzlikt c^;mri galvā kā
lauku onkulis Httā, kim tik dauds
kungu svetd^laie / v " - -
Tak lai kustībai, kā kafa^ai gudrai
kustībai, kas paredz uaebrukumus un
sagatavota tos itsia^ ir Mva ideo­loģija.
Ja vēl nepietiek ar a^ūtu,
tad lūk, te reiz Ir prieks. Visa kā
mūsu pasaulē ir gang, izņemot prie­ku.
Tas viss, ko agr^ sauca par
prieku mūzikā, lajā kādreiz pirm-šķirīgajfi
prieka avotā, visi Mocarti
ar savām serenādēm, visi Bēthoveni
ar savām odām An die Freude alk­stošo
miljoniem ir vecmodīga, tukla
skaņa. Ja viņi to saka, tad taēu Jā­tic,
ka II mūzika vidiem par gudru,
grūtu un garlaicīgu. Te viņiem
prieks strādā par visu naudu, or­ķestris
ņemas nosvīdis, trokšņa pie­tiek
viskurlākajām ausīm, sviedros
ir ari klausītāji, līdzi dejodami. iTo
saiic par izpriecu. Nlēšes skaistu­ma
jēdziens („viss skaistais tek vieg­lām
kājām") sarāvies melns un ma-
Pret visu to principā būtu grūti ko
iebilst Tiešām, visiem tiem miljo­niem,
ko šl gadsimta politiskās un
saimnieciskās pārmaiņas ārēji pie-pulcēja
kulttos patērētājiem, ne­vietā
sāla ar palu augstāko, ko ra­dījis
cilvēka gars. ar Mocartiem un
Bēthoveniem. Tiem Jāsāk no pama­tiem.
Un jāpaiet gadsimtiem, ka­mēr
tie tiks līdz augšai. Ir vienīgi
divi bet. Pintdcārt — Sie uzvarētāja
grāvēja pamati nav pamati, no ku­riem
varētu tikt līdz Mocartiem un
Bēthoveniem vai tālāk pa šo līniju
Tie ir Šai līnijai noteikti naidīgi, de­struktīvi.
Jaunā Rnija tikai tiktāl
saucama par progresa ļlnlJu, ciktāl
tā progresīvi, ar spekulanta ņirdzlbu
apzog un izmanto katru mikikas sa­sniegumu
saviem mērķiem. Otr­kārt
— un tas mūs skar vairs ne
akadēmiski, bet vitāli — linT grā­vēja
kustībā pavisam aktīvi pieda­lāmies
arī mēs paši, sevišķi mūsu
jaunatne. Un m ^ taēu sevi līdz šim
neuzskatījām par vaļā palaistu ver­gu
baru, par tautu bez kultūras. Ne­ko
vēl nevarētu teikt par proleta­riātu,
kura gan tikpat kā neesot bi­jis,
bet šeit Jotl enerģiski darbinieki
ir mūsu labākie dēli un meitas, kam
kultūrai vajadzēja būt iezīstai ar
mātes pienu. Varbūt nav gluži ne­dibināta
Sopenhaueriskl-vāgneriskā
doma, ka mūzika Ir tieši tā māksla,
kas vistuvāk skar cUvēka dvēseli
(tam, kam tā vispār to skar). Tāpēc
tagad, kad tik daudz runā par lat­viskās
dvēseles saglabāšanu, būtu
reiz jādara dvēseles saimniecības
ģenerālrevizija un kaut vai jākon­statē
fakti. Seit izteiktās domas pa­vedina
uz citām, ko nevar saukt par
gluži optimistiskām. Bet tas ir cits
temats «
Jēkabs foruk?
IRMA UEPSALA
Nave
un
Antonija
Sis tr noti-kinns,
kas norisi­nājās
Rīgā gadus
desmit pirms pirmā pasaules kara,
kad pasaule, salīdzinot ar tagadni,
zināja visa tik maz, bet to, ko tā
toreiz nezināja, nezina un nepie­dzīvo
vairs lis dienas.
Tas ir stāsts par lieltirgotāja Mār­tiņa
Sviķa skaisto Sievu Antoniju,
kis, vecā vīra aprūpēta un lutināta,
nodzīvojusi ar to astoņus gadus uz­ticīgā
laulībā, pēkšņi sasUma ar
kāksli tik smagā veidā, ka neviens
Rīgas ārsts vairs nedeva nekādas
cerības uz izveseļošanos. Tad Anto­nijas
kundze kādu gadu ce}oJa pa
slavenākām Vācijas un Šveices
dziedniecības vietām, bet ari turie­nes
ārsti nesolīja Jaunas cerības.
Galīgi nogurusi un zaudējusi katru
dzīves prieku, viņa atgriezās Rīgā,
palaudaiha sevi likteņa irokām, kas
|alu galā arī tomēr ir kāds cerības
stars, kaut vai viena no vismazākam
stara dzirkstelītēm.
Savā paša namā Tērbataa ielā
lieltirgotājs Svīķis dūvoja divpad­smit
istabu lielā dzīvokli. Tur pa­stāvīgi
apgrozījās veikala biedri.
Augļotāji un lauku radi un paziņas,
ar kuru palīdzību Ūka uzturēti vis­labākie
Urdznieciskie sakari gan­drīz
pa visu guberņu. Un Svīķa uz­ņēmums
no dienas dienā paplašinā­jās
un pietūka. Bet toties miers lajā
mājā nebija ne dienu, noHMJcti. *
1^0 visa tā Antonijas kund:^ no­gura
im kļuva nervoza, par spīti
tam, ka ārsti visciešāk viņai bija
ieteikuši taisni mieru. Un tāpēc b^-
dzot, ar vīra vislaipnāko gādību, vi­ņa
i^ārtoja pati sev^ ata^ilķu ēetr-istabu
dzīvokU blakus namā, kuru
vīrs tūliņ pasteklzās nopirkt un no­rakstīt
uz sievas vārda. Tas bija
dAB vēriena no dilrdeamit gaAtia
cakā vira, kas Sevi p i l i ^ «t**
devis veika)olanai un naudas kal*»
plbai. . •
Astoņus gadus stingri pārbaudījis
sievas uzticību, viņi at|āva Antoni­jas
kundzei patstāvīgu un neatka­rīgu
dzīvi, skaitīdamies gan vēl vīra
godā, bet apciemodams vai satik-dams
viņu diezgan reti, izņemot
svētdienas pusdienas galdu, sevišķi
nozīmīgas ģimenes svinības Jeb da­žas
reizes gadā kopīgi parādāmie!
Latviešu biedrības vai tirgotāju bal­lēs.
Tfiēu ari bez tam viņi se>4 ik
rītus atgādināja ar sveicieniem, ku­riem
pievienoja mazu ziedu puļķi
vai s^dumu ttirziņu, ko kimdzei no­gādāja
kuēieris vai istabas meita.
Slimībai kļūstot ļaunākai un An­tonijai
Svīķei aizvien retāki izejot
no mājas, viņas vārds lēnām padzi­sa
no Rīgas augstākās sabiedrības
zvaigžņu sarakstiem. Zināmās ap­rindās
palika tikai atmiņas par vi­ņas
^taistumu un slevilķo pievilcī­bu
un maza ziņkāre par viņas sli­mības
gaitu — par cik no kākšļa
cietis viņas daiļais kakls un viss pā­rējais
skaistums. Paziņaa, kam daž­reiz
izdevās sastapt Sv^jies kundzi
uz ielas vai iepērkoties, ar pilnu
muti stāstīja cita citam, ka Antonija
aizvien vēl ir tā pati sievišķība un
^aistums, un kur vien kundze ar
savu lielo un mazliet pihiīgo stāvu,
tumšo acu un matu daiļumu parādī­jās,
ne vīriešiem vien bija iemesls
noskatīties viņai pakaļ.
nKfikslis ir uz iekšu, apgrūtina el­pošanu
un spiež uz sirdi."—skauģi
Pļāpīgi atrada kur pieķerties.
Daļa patiesības šajā minējumā to­mēr
bija, \m aizvien vairāk un bie­žāk
Antoniju sāka mākt neciešamas
g^vas sāpes, reiboņi, sirds dauzī­šanās
un elpas trūkums.
— „Sakait, doktor, patiesību—cik
ilgi man vēl atlicis dzīvot?" — jau
kuro reizi viņa jautāja savam drau-
KULTŌRAS CHRONIKA
Vijolnieks prof. A. Andrejevs 7.
dec koncertēja Parizes SMRE zā­lē,
atskaņojot Bacha, Brāmsa, So-sona
uc. darous. Kuplā auditorija
uzņēma mūsu mākslinieka sniegumu
loti atsaucīgi. Klavieru pavadīju­mus
spēlēja prof. J. Suchovs.
Jaunaustrāliešu un austrāliešu ko­pējā
koncertā Kanberā pirms Ziem­svētkiem
latviešus reprezentēja
galvaspilsētas austrāliešu sabiedrībā
iecienītie solisti E. Arone, B. Frei-manis
un liepājnieku brāļu Ozolu
noorganizētais stīgu trio. Koncerta
pam^ bija klausītāju pārpildīts.
gam. ģimenes ārstam Andrejam Pu­ķēm,
kam vienīgajam atl*v* sevi
vientuļajā dzīvokli bez ieprleirfējās
piet^anas apciemot Seit vlnl va­rēja
nākt un Iet, kad vien patika, tm
vecajai, uzticīgajai Katrīnai ar ai­tas
ģlnd bija uzdots «bez padeaāla-naa
doktoru nekad nelaist prom.
Doktors, dzirdēdams lo Jautāju­mu,
ik reizes sarāvās un atbilde
vienmēr nāca ar lēnu ieklāju iz-
Iķlršanos:
..Pēc vislabākās sirdsJHPzfajas to es
Jums pateikt nevaru, JOa pati to ļoti
labi zināt, Antonij. Bet ticitt, ka,
atmetis visas | eskulapa gudrības,
bleāl lūdzu Dievu par Jums, lai at­ļauj
Jums ilgi dzīvot Jūs zmāt, cik
}ūs man esat dārga, Antonij, Jau no
tiem laikiemt kad mūs abus reizā
iesvētīja Saldus bazhlcā un Ida kā
balts eņģelis no savk tēva birzs iz­nācāt
uz baznīcas ceļa. jfau to­reiz
. , .
»,Kāpēc jūs man tod toreiz to ne-telcāt?''
Antonija valšķīgi Jautāja.
,.Torelz?" doktors Pi^e sāpīgi pa­smaidīja,
„val man toreiz būtu bi­jis
vairāk laimes?"
„Kas zina," atbildēja Antonija, sa­juzdama
pret mazo, apaļo resniti
siltu draudzību.
TUcai vecā kalpone Katrīna lo
biežo ciemiņu necieta. Reiz viņa dok­toram
bija izpļāpājusi par zālītēm
un saknēm, kuru tēju hvt viņa at­ļaujas
Antonijas kundze lietoja. Bet
pateicības vietā doktors viņai tā bija
aakliedzis, ka Katrīnai uz visiem
laikiem palika muto det
„Ak, tldet man, madam, tādā dak-torēSanā
naV nekādai gudrības. Lūkt
vede ļaudis, tie gan zini^a. Būtu
dzīva mana vecāmāte, tā Jūs izār­stētu
vienā reizē."
Antonija labprāt pievienojās Kat­rīnas
spriedumam, dzēz^ visu, ko
vien vecā sieva atnesa, gan no pOl-ļotājlem,
gan tēju pārdevējām Dau-gavmalā,'
gan mūkiem. Viņa pat sku­bināja
Katrīnl biežāk aiziet uz vi­ņas
dzimto pusi Mīlgrāvl, kur sa*
tiekoties un sarunājoties *ar visda­žādākajiem
ļaudīm, dažreiz pat či­gāniem,
Katrīna atnesa vienmēr
jaunas zālltos. ziedes vai izdarī­šanas.
Bet nekas nelīdzēja.
Beidzot kādā svētdienā Katrīna
atgriezās no Juglas izbraukuma, kur
runāja esam lielu burvi, un mazā
kastītē viņai līdzi bija dzīvs krupis,
par ko viņa bija samaksājusi ar lie­lu
kaulēšanos trīs rubļus, kaut gan
burvis bija prasījis piecus.
Sakozdama zobus, Antonija ļāva
uz sava nevainojamā lilijas kakla
uzsiet riebīgo kukaini. Stundu pa­stāvējis
un Izraustījies zem drānas,
krupis tika noņemts un novietots
mizā kastītē zem mazgājamā galda,
kur blakus tam nolika šķīvīti piena,
svaigu baltmaizītes gabaliņu un pie­neņu
lapas. Antonija gultā vēl ilgi
drebinājās, nespēdama aizmigt, un
Katrīne sēdēja uz gultas malas, tu­rēdama
kundzes roku savējā, kamēr
tā pamazām pārstāja drebēt.
Nākošā rītā Antonija Jutās tiešām
labāk, un Vakarā krupis no ^auna
tika nodots savām mocībām. Cetur­to
vakaru nabaga dzīvnieks vairs
nesagaidīja, bet jau pirms saules rie­ta
aizvēris zeltainās acis, gulēja
stīvs kaslitns dibenā.
„TrIs rubļi beigti, madamiņ," teica
Katrīne un, saņēmusi krupi pie kā­jas,
iesvieda lo virtuves samazgu
spaini.
Nakti Kairini pamodināja īss un
spalgs kliedziens. Kad viņa iestei­dzās
pie kundzes, tā gulēja uz mu­guras
gulta, pārvērstu seju un čuk­stēja:
„Es slāpstu, es Klāpstu-. es rie-gribu
vēl mirt!" i
Katrīne žigli uzmeta svārkus un,
ap.^piedusi nepatiku aizslcidzās pēq
daktera Piiķes.
(Turpinājums sekos).