Bavarijas Latviesu vestnesis, September 13, 1950

              L A T V I JA Trešdien, 1950. g. 13. septembri
Vācu eta atceras Kārli Ulmani
APMEKLĒJUMS PE PREZIDaCTA BAD NAUHEIMĀ
Mres
Viena no vācu pilsētām, kas jau
atguvusi vai pat pāimegusi pirms*
kara spožumu, ir Bad Nauheima Tā
atrodas Taunus kalnu piekājē 35 km
ziemeļos no Frankfurtes un vēl
pirms 100 gadiem bija nepazīstams
dems, kura iedzīvotāji nodarbojās ar
ūdens tvaicēšanu, lai iegūtu sāli. Vē­lāk
te izveidojusies peldvieta m
dziedniedbas iestāde ar pasaules
vārdu. Peldviesiem te pieejamas
visdažādākās ērtības, bet slimniekiem
miers un klus^ums un liela Izvēle
sāls, ogļskābo un citu veselības van-nUj
kas'galvenokārt dziedina sirds
slimību, un reumatismu. Dziednie­cības
iestāde atrodas pašā pilsētas
centrā, kur augstu šalc dabīgā mi-nerālūd^
strūklas. Veselības dzē­rienu
te var iegūt pilnīgi par velti
un to var lietot kā iekšķīgi, tā ārīgi,
dažādām veselības vannām un pel-dēm.
Peldvietas vadība gādājusi par at­pūtas
un is^idēšanās iespējām sa­viem
viesiem, sākot ar skaisto peld­baseinu,
kur var sauļoties, un bei­dzot
ar mākslīgā ledus stadiju, kas
uzcelt» 100 dienās pēc amerikāņu rī­kojuma
1945. gadā. Cauru gadu te
notiek vācu un ārzemju viesu ledus
rēvijas» un pašai pilsētai ir sava le-duihokeja
vienība, kurā par vārt­sargu
darbojas pazīstamais latviešu
hokejists Ansons.
Kam nepietiek ar šādām izklaidē-
Sanfis iespējām, tas var apmeklēt ne­tālo
Bad Homburgu, kur iekārtots
spēļu kazino, ko kādreiz vadījuši
slavenie brāļi Blanki, kas, no Vāci­jas
padzīti, līdzīgu iestādi iekārtojuši
Montekarlo. Bad Homburgā bieži
siJēlējis ari slavenais krievu rakst­nieks
Dostojevskis un te guvis iero-sinSjumu
kādam romānam. Tāpat
netelu no peldvietas atrodas Clgen-berga,
kurā otrā pasaules kara laikā
atradās vācu rietumfrontes virspa­vēlnieka
mītne.
Bad Nauheimā savā laikā ārstējies
Krievijas cars Nikolajs, Austroun­gārijas
valdnieki un citas slavenības.
1933. g. vasarā šeit kādu laiku uztu­rējies
ari Kārlis Ulmanis. Par viņa
ārstēšanos un dzīvi Bad Nauheimā
mūsu līdzstrādnieks, kas izsekojis
tor^?ēJo dienu pēdām, mums raksta:
Kārlis Ulmanis lielāko posmu pār­vadījis
viesnīcā Park Sanatorium,
bet man^vaifs (iļ^izdevls tMatiķt ne­vienu
no.tā laika viesnuļleiq(i vai
kalpotas
stāstīt, ka 1933. un 1934. t^da šai im
citās viesnīcās bijis visvairāk ār­zemju
slavenību un ar dažām sagā­jies
ari Ulmanis. Pēdējās nedēļas
vh^ nodzīvojis viesnīcā Kaiserhof.
VisValrāk par Ulmani tomēr zina
pastāstīt viņa ārsts Dr. Kolacs (Col-latz),
kuru, pateicoties viņa sekretā­rei,
kas pēc tautības \i igauniete, iz­dodas
apmeklēt viņa mājā. Atri
vien, mums ar slaveno ārstu izvēršas
dzīva Un sksniga saruna, kurā uz­peld
ainas pirms vairāk nekā 16 ga­diem.
Ulmanim dotas dažādas sāls van­nas,
kurās viņš dziedinājis kaut kā­dus
pakrūtes spiedienus, kas pēc ār­sta
domām bijuši pārstrādāšanās se­kas.
Kārlis Ulmanis ar Kolacu drfe
vien cieši iedraudzējies un bijis biežs
viesis viņa mājās. To stāstot, ārsts
.:'5"w->/i '.-^'v: _
i.
* A ' - M\ : i ļ.
Attēlā rakstu krāļuma Dle Letten tiM»
lapa ar Sādu ierakstus „Kungam Dr.
med. B. Kolacam patelcnā no pacienta
K. Ulmaņa. Bad Naubeipiā, septembri,
1833.**
rāda sava toreizējā pacienta vēstu­les
un grāmatu Die Letten, ko paci­ents
tam uzdāvinājis šķiroties 1933.
g. septembri ar savu ierakstu un pa­teicību.
Kamēr ārsts uzmeklē liecības par
toreizējo draudzību, viņa kundze rak­sturo
Ulmaņa personību. No sāku­ma
viņai bijis grūti pierast pie lielā
auguma vīra un viņa savdabibām,
īpaši neparastā matu sakārtojuma,
taču vēlāk viņa atzfiiusi, ka tas Ul­manim
labi piestāv. Tāpat viņa labi
atceras viņa gaiši zilās acis, kas pau­dušas
lielu gribu un intelliģenci un
pratušas tedvest uzUdbu. Kolacs
Ulmani raksturo kā labu sarunu
biedru un vācu valodas pratēju un
apbrbio viņa plašo skatu starptau­tiskos
politiskos un saimnieciskos
jautājumos. Vispār nebijis temata,
kurā Ulmanim būtu trūds savu do­mu
un ieskatu, im viņš labi atceras
debates par tautu savstarpējām ie­tekmēm,
kurās Ulmanis arvien uz­svēris,
ka latviešiem kā jaunai tau­tai
gan jāpārņem veco kultūras tau­tu
vērtīgākie sasniegumi, bet tie nav
akli Jāatdarina. Vislabāk tos pielā­got
katras tautas īpatnībām, kas tai
ir būtiskas un atšķir tautu no tautas
un nekādā gadījumā nav nonivelē­jamas.
Ubnanis Bad Nauheimā, cik ārsts
var atcerēties, uzturējies 5 vai 6 ne­dēļas.
Viņam šķiroties, attīstījusies
dzīva vēstuļu apmaiņa un pēdējās
rakstu ziņas viņš no HIgas saņēmis
vēl 1939. g. janvārī, kad Ulmanis ar
kādu Vecrīgas skatu apsveicis Kola­cu
ģimeni gadu mijā. No sirds viņš
nopriecājies, kad uzzinājis par Ulma­ņa
ievēlēšanu prezidenta amatā, jo
to varējis uzlūkot par lielu ieguvumu
latviešu tautai.
Kad pieceļos no dīvāna, kuŗfi bie­ži
kā viesis sēdējis KārUs Ulmanis,
un atvados no viesmīlīgā ārsta, viņš
piebilst, ka gadījumā, ja tiktu sarī­kota.
Kārļa Ulmaņa izstāde vai ari
ierīkots vķia muzejs ar zināmu ga­rantiju
ilgākai pastāvēšanai un man­tu
rūpīgai uzglabāšanai, viņš būtu
ar mieru tam nodot jau minēto grā­matu
ar Ulmaņa veltījumu un citus
materiālus, kas viņam palikuši par
KārU Ulmani
V. Ozols
Sava lieka marka
Vi^š dzīvo Eitinas latviešu nomet­nē,
saucas Oļģerts Zubkovs un ir
tautskolotājs. Kad viņu apmeklēju,
Z. strādā savā istabā pie galda un ar
nazi griež krāsainus ādas gabaliņus.
„Jāstrādā," viņš saka. „Nb pabalsta,
ko maksā vācu iestādes bēgļiem, iz­nāk
tikai uzturam, kamēr pārējām
vajadzībām nauda jāmēģina rast d-
:^r. No dāudzSm un dažādām iespļjr
ia/n, kā tikt pie savas liekas markas,
es atradu š c f •
Sākumā jau nemai tik gludi negā^
ja. Ne viss, ko taisīju, Izdevās. Dažs
lietpratēja padoms, aizrādījums, vē-riģa
acs bija mans meistars, kas da­žās
nedēļās iemācīja, kā ar nazi, kai­tinu
un krāsu no vienkāršas ādas iz­gatavot
itin jauku dāmas rokas so­mu,
kabatas portfeli vai naudas ma­ku.
Grūtākā darba puse — orna­ments.
To kombinēju pats no latvis­kiem
rakstiem. Var izmantot ari sim­bolus
— Brivības pieminekli, Latvi­jas
ģerboni, DV emblēmu uc. Ejošā­kiem
paraugiem izgatavotas speciā­las
štances, kas darbu stipri at-
^vieglo."
„Bet pieprasījumi, ~ kā ar tiem?"
«Salīdzinājumā ar tautiešu turību
— lieli. Sevišķi daudz pasūtinājumu
nāk no, aizbraucējiem, pat no ASV,
Kanādas un Austrālijas. Izstrādāju­mi
ļp^f p^tiik un par ::^|m interes^j^
Ķet.mah Ir lilfe. prie^^^^
zemē un korikrētiemi datiem plera-dits,
ka es varētu itin labi pelnīt. Ja
man tas ir tikai gadījuma darbs, tad
par patstāvīgu to sev varētu izvēlē­ties
tie, kam būs arī turpmāk jāpa­liek
Vācijā — invalidi, vecie-vai ci­tādi
neizvietojamie."
„Cik īsteni var pelnīt?"
„Kā strādā, taču savas 4 vai 5 DM
dienā katrā gadījumā. Ar to naudu
var dzīvot."
J^nls dienās no KopodtāgeoiM lat-vitfu
nometo^lldmes, a^^ uz
ASV, atvadijliiazšinējfiis pārstāvis
Dr, 0. Evaldsons. Ziņojumā par
LAD darbu viņš informēja par pali­kušajām
izceļošanas iespējām Dāni­jas
tautiešiem. Uz ASV pēc jaunā
DP Mkuma grozījuma var izceļot bez
kvotas arī no Dānijas, vajadzīgs ti­kai
galvotājs. Tomēr pagaidām ASV
sūtniecība Dānijā šajās Uctās stipri
atturtga. Izceļot uz Angliju maz iz­redžu
un tā iespējama tikai, ja otrā
krastā ir kcmķrēis darba piedāvā­jums.
Uz Austrāliju vēl iespējams
izbraukt caur Vāciju, bet, liekas, ka
nepieņems ģimenes ar maziem bēr­niem.
Komisiju pārbaudi^ notiks
Vācijā, bet noraidītie varēs atgriez­ties
atpakaļ Dānijā. Paredz, ka
transports uz Austrāliju varēs doties
ap 20.-27. septembri.
Vecajiem un slimajiem būs jāpa­liek
Dānijā, jo šo zemi uzskata par
pārtikušu un no šejienes viņiem iz­braukšana
un apmešanās citur nav
paredzama.
Pagaidām pārstāvja pienākumus
pie IRO veiks rakstnieks V. Dam-bergs.
Izraudzīta jau centrālā vēlē­šanu
komisija un jaunu pārstāvi pa­redzēts
ievēlēt 2 nedēļu laikā.
J. V.
Nometņu dzīve
TRAUN8TEINAS nometni atstājuši pē­dējie
latvieši, kas plrvletott uz Bcrdites-gadenu
un Bad ReichenhaUl. Agrākās no­metnes
ēkas atdod vāciešiem. Berciitesga-denā
latviešu tagad ap 400, bet Sls skaits
plok, Jo samērā daudzi divreiz nedēļā do­das
uz Izceļošanas nometni Mlnchenē.
HUNTLOZENAS sUmnIcā mlrls blj. ka­ravīrs
24 g. v. AUrēds Ķelpe. Nelaiķi uz
pēdējo dusu vietējā kapsētā Izvadīja māc.
Abakuks un sUmnIcas latviešu pulciņš.
DV un ģen. Bangerska pēdējos sveicienus
nesa pUsv. A. Kripēns. - Kopi 1946. g.
Huntioz^nas kapos apglabāti S6 tautieši,
Uelāko tiesu bij. kara^ri.
VENTORfAS emigrācijas centrā noor-ganlzājusles
latviešu YMCA-YWai gru^a,
ko vada Ed. KrOmlnS. Grupa par savu
mērķi spraudusi latviešu sabiedriskā dar-ba
Izveidošanu un ari aizbraucēju atstāto
mantu savākšanu un pārzināšanu. — No­metnē
dzīvojošie latviešu akadēmiskās
saimes locekļi apvienojušies ar Mslandes
akadēmlķu grupu, lai kāpinātu pašpalī­dzības
darbu un rUpētos par Vādjā pa-
UkuSo koUēgu aprūpi. Grupai pievienoju­sies
ari tautieši no konservatorijas, māk­slas
akadēmijas un oltām latViesu augst­skolām.
NO rTALUAS uz ASV IzceļoJls Brīvās
Viņam taisnība.. J. V.
3000 DM Daugavas
Vanagiem
DV invalida un kl^rā detaio fondam
augusta mēnesi ienāknSi Jādi zled6)uņii:
Bad KiB!ngenas4atvieli l U , L. Ekāteins 2,
DV Saulei ndda|a 250, Lodvlgiborfāi lat-vieSi
67 tm 8282 fUurba roto Bad Nauheimā
3000 DM. Pavisam augustā sledofi minē^
tam fondam 34(0 Dl^. DV amerikāņu Jos­las
valde visiem dedotājlem Itsaka lavn
slrtnlgāko pateicību.
VĪSI Ulil
REDAKCIJA!
BRĪVLAIŠANA PRAK8B
Tk kā Jflsn laikraksU ievietotajos nk,
stot no AnglUu ir vairākkārt isskantiti,
šas skeptiskas domas par •VW brIvlaK
šano, tad ieit atļaušos iiteikt daias pie.
zīmes. Tās gribu balstīt galvenokārt m
saviem novērojamiem praksē.
Man šķiet, ka ari pēc brīvlaišanai mii
visumā nevarēsim cerēt ux aagstākleia
amatiem vai labākām darba vietām, to*
mēr tanīs pašās vecajās darba viette
mums bUs dota iespēja stingrāk aiisUvll
savas dibinātās prasības un nesapralaaāi
gadījumā pacelt cepuri un aisiet PēdSJā
laikā darba pārvaldēs redzami fara garia
tarakstl ar darba piedāvājamiem, b«t u4i
lim BVW't08 varēja izmantot tikai (oH
ierobežoti. Tāpat dmigs ir fakts, ka par
brīvlaišanu itlprl uitraukuSitt tie rapni*
eu vadītāji, kas nodarbina melno an vis*
semik atalgoto darba spēku. Diird, ka vl«
ņi Jau pagavaSi iesniegt valdibii protesta
pret BVW pieUdzināšana darba mekliia*
nas tiesībās ang|a strādniekiem.
Dieigan daadi par iiem trim gadiem
sakrājies piemēra, kur ar EVW darba de*
vēji apgājās sliktāk nekā ar kara gūstek­ņiem.
Pēdējiem vismas bija savi pārstāv­ji,
Uelāko tiesu virsnieki, kas varēja viņa
intereses aitstāvēt, bet EVW Uda trūka,
parasti darba devēji atsaucās, ka EVW
nekādi darba līgumi nepastāv un ka mH
palldslbu un atbalsta saņemot ttaU lē«
lastlbas dē). Ar brTvlaUUma varēilm ai»
kratīties ari no Hi aiiblldnlbM, ķ v a dai*
kārt iivērtās par tīro liekulība. Tāpēc tr
dabiski, ka mēs pali Jauno kārtība ap»
sveicam un ceram, ka praksi legovami
būs vairāk nekā laudējumu.
A u g. L ā c i s, Veltonl, AngUJi
VAIBĀK DBOSMES
Tuvāk pasekojot rakstiem l a i k r a k i^
kā tiek pieiets vienai vai otrai negatīvai
parādībai mflsa dilvē, uimāearpiraomMi
vai visur 4letoJam vienādu mlroto. Tt
man dūries acis, ka rakstīts gan, lūk, Jip
nis vai Pēteris vienā vai otri lemi dH*
ruma vai cita Iemesla dē} nonācis saska­rē
ar policija vai tiesu, bet Ja runāti par
pazīstamiem sabiedriskiem darbiniekiem
vai citiem ar Uelāku vārdu, tad vārdi
un uzvārdu vietā iztikta ar aptuvenu ap­zīmējumu,
piem., kāds akadēmiski isgft-tots
tautietis, kori aizmirsis latviešu va«
lodu, kāda tautieta, kak nonleinājasl mū«
su invaudus, kāds pārāk centigs ārsta utt.
Dažkārt tiešām pēdējo riciba tautu ko­pumam
vairāk kaltējusi un tomēr tie nāT
tikuši nosaukti vārdos. Vai tāpēc nederē­tu
vairāk drosmes un atklātas pieejat on
vienādas mērauklas visiem gadljumlemt
Varbūt tā atvērs acis vainīgajiem, tāpU
kā dažkārt tiesu chronlka atbaida vltai
vai otru no atkārtotu pledierlanāi ni
huligānisma.
V. A k a c 18, Berditesgadal
NBAIZBOBSISIM ABI TOS OTIM
Lai gan nitnrs tbc sanatorijās fMtt
laikā uzlabojies, tomēr t u vēl lamlntki
lu no tā, kādi būtu nepledeiams, Mi
slbnnleU ātrāk atgūta iedragāto veselai.
Sevišķi apigi Jūtams tbc īlimnleklom Dk
nepieciešamo augļu trūkums. Tos «n ll*
pat citos istrūkstolof produktos ilissUkt
var iegūt vienīgi par personīgiem IliMk*
Ūem, k u , diemžēl, arvien samazinās «a
tiem, kuri sanatorijās pavadijaltt Ugāiai
lāika, pat pilnīgi Isslkall.
Sardžu vtttBibu, nometņa komlleju U
citaih •abladrtsku ^ganlUelJu fāa īledo-vienīgi
bUttlle karavīri; DaMfi^aa^Mta
karavīri atbalstāmi, Jo pret tiem vērstu
dažādu represiju un ņemta tespija liee-
}ot, bet dlcoižēl, ari tie tbc sUmaiekl, ku
nav bljuli karavīri, bet uvo v^Vba
zaudējuši vācu kara rūpnīcās vai bēfla
nometnēs, tāpat padoti grūtajtm karari-m
liktenim. Tādēf būtu lūgams mOsa sa­biedriskām
organizācijām nn iestādēm ne«
aigmlrst un, cik nu tas lespējamf štab
grūtajos laikos, atbalstīt ari P«rtJoi.«>«
slimniekus, lai tie nejustos pamesti Ukte-nim.
Kaut ari nelieli nandu atbaUti pa­līdzēta
vīniem atfflt veselību, par ko tie
būtu no sirds patelcIgL
A. P a r v i ņ l , DetmolAt
kUŖs VAINĪGS?
AGATES KRISTI BOMSNS
(5. turpinājums)
Džapss novirzīja sarunu citā viržieiiā: ,^a jūs gribat zi­nāt,"
viņS rūca, „tad varu jums pateikt, ka abi francūži man
neliekas diez' cik lādzīgi. Viņus no mirušās Moris šķira
tikai eja $tarp sēdekļiem, un bez tam viņi ir noplukuša iz­skata
puiši. Un viņu vecais uzpampušais koferis ir burtiski
noklāts ar ārzemju etiķetēm. Tas mani nemaz nepārstei^u,
ja viņi būtu bijuši Borneo vai Dienvidaņierikā. Protams,
ne viņu koferis, ne tā raibās zīmes nedod nekādu iemeslu
aizdomām par slepkavību; bet mēs gan pieaicināsim Parī­zes
stepenpoliclju. Ticiet man, mesjē Puaro, šie abi saules­brāļi
ir labais loms."
Petkuls Puaro pavīpsnāja.
,JCa viņi varētu būt ciemojušies Borneo vai Dienvidame­rikā
to es nemaz negribu apstrīdēt Bet citādi man jā­dara
JŪS uzmanīgu uz jūsu kļūdu, mīļais Džap. Sie abi vīri
nav ne saulesbrāli, ne slepkavas. Gluži otrādi — viņi ir
loti cienījami archaiologl"
„Jūs gan tagad gribat mani samul$ināt?"
„Ņemaz nē, Pēc izskata es viņus pazīstu loti labi. Ar­mands
Dipons un viņa dēls 2ans pirms neilga laika vadīja
loti interesantus izrakumus Persijā."
„Velns ar ārāl" inspektors Džapss uzmeklēja attiecīgās
pases. ^Patiesi, tā ir; bet viņi nemaz pēc tādiem neizska­tās."
,JPasaulsla#nu vīru ārienē reti kad saskatāmi viņu sa­sniegumi
Piemēram es, Herkuls Puaro — mani reiz notu­rēja
pat par frizieri."
.Jleiespējamil" iesaucās Džapss, savilkdams muti platā,
zobgalīgā smaidā. J^ai tad ari mūsu izcilie archaiologl nāk
iekšā."
Dipons tēļps paskaidroja, ka mirušo nav pazinis. Būdams
iegrimis dedzīgās zinātniskās sarunās, viņš savai apkārtnei
neesot pievērsis uzmanībui ne ari pametis savu sēdekli.
Pusdienu laikā ap viņu esot lidojusi kāda lapsene, ko viņa
dēla nositis. Zans Dipons to apliecināja. Lapsene esot viņu
apgrūtinājusi un tādēļ viņš to nomaitājis. Par ko viņi ru­nājuši?
Par tuvo austrumu aizvēsturisko laiku keramiku.
msters Klensijs, ko njopratinfija kā nākošo, netika tik
gludi cauri. Jo pēc inspektora domām viņš zināja pārāk
daudz par pūšamiem stobriņiem un saindētiem dzelkšņiek
^Vai Jums pašam kādreiz piederējis kāds pūšamais stob­riņš?"
„Jā... To es nevaru noliegt." ^ „Tā!" «- ^ūs nedrīk­stiet"
ttiani pārptašt, inspektora kungs," sacīja mazais Klen­sijs,
gandrīz sabrukdams no satraukuma. «Iemesli ir pil­nīgi
nevainīgi. Es Jums varu izskaidrot..."
nEsiet p ā r l i ^ ā t i , ka tas Jums patiesi ari būs Jāiz­skaidro,"
Džapss uzbrēca viņam.
„Beiz es rakstīju grāmatu, kurā slepkavība tika pastrā­dāta
taisni šādā veidā."
„Tā, tāl" atkal atskanēja brīdinātāja balss, un misters
Klensijs steidzīgi turpināja: „Tā Ueta grozījās ap pirkstu
nospiedumiem saprotiet, inspektora kungs. Man bija va­jadzīgs
kāds paraugs, kas šo vietu grāmatā tuvāk iz­skaidro
. . . Tas i r . . . es domāju tos pirkstu nospiedumus...
pirkstu nospiedumus uz pūšamā stobriņa," stostījās mazais.
„Un tā kā es nejauši taisni tādu lietu redzēju kādā veikalā
Ceringa Krosa ielā — tad es to nopirka Tas bija pirms
divi gadiem, un pūtējs bija viens no maniem draugiem, viņš
man izpalīdzēja... Tikai pirkstu nospiedumu dēl, lai at­rastu
īsto vietu uz stobriņa. Vai nē, inspektora kungs, jūs
taču saprotat? Es varu Jums minēt ari šīs grāmatas no­saukumu
— Sarkanais zieds, tāpat ari sava drauga vārdu."
„Val Jūs paturējāt pūšamo stobriņu pie sevis?"
„Man liekas... Jā." — „Un kur tas atrodas tagad?" —
„Kur? Esmu viņu kaut kur nogrūdis."
„Ko tas nozīmē — kaut kur?" uzstājās kriminālierēdnis.
„Es... es patiešām to noteikti nezinu, inspektora kungs.
Es neesmu nekāds kārtīgais cilvēks."
„Vai tikai tas pašreiz nav pie jums?"
«Noteikti nē! Es to neesmu redzējis vismaz sešus mēne­šus."
Inspektors Džapss ietvēra savu upuri ledainā skatā un
turpināja pratināšanu: „Vai jūs Hdojuma laikā kādu reizi
piecēlāties no savas vietas?"
„Nē.., jeb tomēr... jā, jā, es piecēlos gan."
„Un kurp jūs devāties?" -~ „Es paņēmu tālsatiksmes vil­cienu
sarakstu no sava lietusmēteļa, kas karājās blakus ro­kas
bagāžai un segām lidmašīnas dibenā netālu no ieejas."
„Jūs tātad pagājāt cieši garām nelaiķei?"
,JLiekas gan, inspektora kungs... Bet tas vēl bija labi
agrāk par to bridi, kad viņai varēja būt kas noticis. Es
tikko biju izdzēris savu buljonu."
^Visi tālākie jautājumi tika atbildēti noraidoši. Misters
Klttisijs, būdams pilnīgi nodarbināts ap kāda nevainojama
alibi izstrādāšanu, nebija pamanījis nekā aizdomīga.
,Alibi, he?" inspektors drūmi atkārtoja, un Herkuls Pu­aro
tūliņ iejaucās ar savu mūžīgo jautājumu par lapseni.
Ja, lapseni, misters Klensijs gan bija redzējis, jo tā viņu
Rūcēja. Un viņam bija bailes no lapsenēm. Kad tas bija?
Nu — mazu brīdi pēc tam, kad bija pasniegta kafija. Viņš
sita sapsenei ar roku, un tā aizdūca prom. — Džapss atļāva
misteram Klensijam iet, un ar redzamu atvieglojumu Klen­sijs
šo atļauju arī izmantoja. ļ
«Tie tik ir brīnumi!" sprieda inspektors. «Vispirms vi- 1
ņam pieder pūšamais stobriņš, un otrkārt viņš taftu pilnīgi
drebēja no bailēml"
„Tur vainīga Jūsu ierēdņa bardzība, mans «iīlais Džap.'
„Bardzīb&?... Nevienam no mums nav Jābīstas, Ja viņa
runS taisnību," augstprātīgi sacīja Skotlend Jarda ierēdnis,
un t>uar6, viegli pieliecis galvu, kādu britlņu līdzjūtīgi no­skatījās
viņā.
„Sķiet — jūs paši ticat tam, ko nupat sacījāt"
«Protams, ka ticu. Un tas ari atbilst lietas apstākļiem.
Tagad Ir Normana Gāla kārta."
Gāls — p ^ paša izteicieniem zobārsts — dzīvoja Seferda
avēnijā 14, Masvel Hillā. Viņš atgriezās no Le Pinē pava­dītā
atvaļinājuma un bija pavadījis vienu dienu'Tarīzē,
lai fiiformētos par dažādiem jauniem zobārstniecības instru­mentiem.
Mirušo viņš nepazina un nekas aizdomīgs ceļo­juma
laikā viņam nebija dūries acīs, turklāt viņš ^ sēdēja ar
seju pretējā virzienā. Viņš vienu reizi esot devies uz tu­aleti
un tad tūliņ atgriezies savā vietā, tātad nemaz netu­vodamies
Hdmašīnas pakaļējai daļai. Lapsene? Uz šo Pu­aro
jautājumu viņš iatbildēja noraidoši.
Viņu nomainīja Džēmss Raiders, drusku nervozs cilv&s ar
strupām manierēm. Viņš atgriezās no veikala ceļojuma utt
sēdēja gan tieši priekšā mirušajai sievietei, taču nebija va­rējis
to redzēt Lai to izdaritu, būtu bijis jāpieceļas un Jā­skatās
pāri sēdekļa atzveltnei. ViņS nebija dzirdējis n ^
— ne kliedzienu, ne izsauciena Bez stjuartiem neviens n^
bija devies uz lidmašīnas pakaļgala Abi francūži, kas ie­dēja
viņam priekšā, nepārtraukti bija dedzīgi sarunājušies,
un pusdienu laikā jaunākais no viņiem bija nositis lapseni
Tāds instruments kā pūšamais stobriņš misteram Haideram
bija svešs; tādēļ ari viņš nejutās tiesīgs apgalvot, vai viņi
lidojuma laikā tādu redzējis vai nē...
Sai acumirklī pie durvīm klauvēja un pār slieksni pārkāpa
kāds policists ar apslēptu gandarijumu sejā. „Seržant8 nule
atrada šo te lietiņu, sēr," viņš ziņoja. „Man ienāca prātā,
ka jums būtu patīkami par to jau tūliņ būt informētam."
Viņš nolika atradumu uz galda un rūpīgi iztina to no kaba­tas
lakatiņa.
„Cik redzams, tad pirkstu nospiedumu uz tā nav. Taču
seržants man ieteica būt piesardzīgam."
Inspektors Džapss gluži aizelsās. Jo tas, kas tagad gulēja
viņa priekšā, bez kādām šaubām bija iedzimto pūšamai!
stobriņš.
„Tad tomēr tā ir tiesa! Dieva vārds, es tai lietai valrt
neticēja"
Misters Raiders ieinteresēts noliecās pār atraduma „E8mtt
par tādām lietām gaĢ lasījis, bet ne reizi redzējis. Nu varu
atbildēt uz jūsu jautājumu: nē, es neredzēju nevienu no
maniem ceļa biedriem rīkojamies ar pūšamo stobriņa"
(Turpinājums sekos)