Bavarijas Latviesu vestnesis, May 4, 1946

              Jauni izdevumi
Patīkami verot. 1 ^ . par spīti neno­kārtotam
apgādu jautājumam, latvie­šu
buirtlu trilikumam vācu spiestuvēs
un grUitumiem ar papīra sagādi, lat­viešu
Jļrfimatu un žurnālu sagādē to­mēr
jau izmanāma kāda attīstība, kas
ap^auh:i.^'.las kvalitātes, ietērpa un no­lūku
izdevumu vietā lēni, bet noteikti
atkal sāk ilzvirzīt labas kvalitātes
pirincipu lin gaumi/ īpaši to gribētos
teikt par apgāda . . M ā r a ' (DP Camp
6, B!)if*en, bei Haimburg-Bergeford,
34); E. Ābeles ilustratīvā ietērpā nu-paflzdoto
K ā r l a S k a l b e s pēdējo
darbu' izlasi Jāna Rudzīsa sakārto-jufnā
. / Z e l t a l ā p a " . Pēc skaita tā
ir septītā ,^ī. apgāda mazformāta
grāmatiiiia, pie kam iepriekšējā —
A. B r i g a d e r e s „G a n u d i e n a ;
bija pavairota rotatora technikā, Ipet
„Zclta ]5pa" jau iespiestā veidā, glī­tām,
pareizām latviešu \ -iu zīmēm
Izlases sakārtotājs ievadā skopās,
koncentrētās rindās pieskāries mūžī­bā
aizgīiijuša dzejnieka personībai un
dzejai, rakstiuŗodams to ar 3 pamata
motīviem — sirds, saule, Latvija.
Grāmatiin;5 ietelp pasaka „Jūrnieka
Gaigalai piedzīvojumi" un pa.^i pēdē­jie
lielil vārda meistara dzejoli. Pa­visam
tm! ir 48 miniatūras lapaspu-sītes,
bet tajās iemūžināta pasaule,
kas ar sa^'u latvisko rnierlijjumu, laip­nību
uiri saulaino skaidrību mūs ap­ņem
kā, viegls mierinātājs glāsts, kā
bezgala hībveligs acu skatiens. Lai
cik tumloir likteņa lokos mēs vēl no­nāksim,
Skalbes dzejas zelta lāpa ar­vien
apgaismos mūsu ceUis.
Kāirla Skalbes ģimnāzija Fišbachas
latviešu nometnē pie Nīrnbergas ap­gādājusi
proL Dr. phil. K. K ā r k ­l
i n a ' L a t v i e .s u 1 i t e r ā t u r a s
V ē k t u r i , kas domāta skolām un
konspektīvi aptvef latviešu literatū­ras
posmu, sākot ar Jēkabu Janševski
līdz Edv, Virzām un A . Grīnām, ko
autors, iedalījis 2 posmos: brīvības
cīnu laikmets (1893.-~1918.) un neat­karības
laiicmcts (1918.--1940.). Grā­mata
pavairotni ar rotatoru un ar savu
datu un literatūras faktu materiālu
:bu8 palījļs nevien skolotājiem un sko­lu
audzčkAiem, bet arī nometņu sa­biedriskas
un kultūrai dzīves vadītā­jiem
un veidotājiem.
, G r ā m a t u d r a u g a apgāda, īpaš­nieks
H e l m i i r s R u d z ī t i s (Rit-ters.
tr. 12, l^slingen/Neckar) savā un
prof. A.' L i b e r t a redakcijā reali­zējis
riodomu par mēnešraksta
„L a i k s" i:;do.^anu. jaunais žurnāls,
kura pirmā burtnīca aptver 7 iespied­loksnes
ar prof, Liberta gleznas Dzim­tenes
bērzi krāsainu nospiedumu, iz­devēja
vārdiem runājot, grib būt
..tilts starp rakstnieku un lasītāju.*'
Pirmās burtnīcas ievadam prof. Dr,
K. K u n d z i n^ velti sirsnīgus vār^
dus. norādīdams, ka ..nekur citur kā
mūsos pašos jātiek izcīnītai liktenīgai
cifiai starp spēkiem, kas cčl un kas
mosgr'emdē." Dzeju reprezentē A n -
d r e j a E g l l š a latvju lūgšana
,.Dievs. tava zeme deg" (pārspie-dums),
pāris A r v ē d a ?5 v ā b e s spē­cīgu
dzejoļu un K l ā r a s Z ā l e s ,
y c 1 tas T o m a s un K ā r 1 a D z i l-
Ingrlda Vīksna
1 mājam
Es esmu ccK^i tev zem kfījām.
Es esmu debess pār tevi, —
Uz mājām, uz mājām
Es jiavadu tevi.
Tu ai2:ej mierīgs un priecīgs,
Es visu vēiroju klusi.
Cels bareiais iss klust un niccigs,
, Mēs slīdam uz mājas pusi.
Kur vakara gaisma maiga.
Reiz sapnī pār miiims klājās,.
Man rokri tev dusēs zem vaiga
jL'n tu būsi mājās.
I941ļ I gada jūlija pirmajās dienās
kara troksnis ātri aizbrāzās pār Lat­vijas
ārēm. Vienu okupācijas varu
padzina otra, un atkal sveši karavīri
drūzmējās uz ielām un veikalos. Pirms
septiņiem mēneiiiem, pielīdzinot latu
krievu rublim, latviešu tauta zaudēja
turpat trīs ceturtdaļas no saviem ie­taupījumiem.
Pielīdzinot krievu rubli
10 vācu feniņiem, no atlikušās ceturt­daļas
zuda vēl deviņas desmitdalas.
Tās bija pirmās latviešu tautas repa-rācijas
svešiem iekarotājiem. Okupā­cijas
karavīriem un civilistiem nau­das
netrūka: vini piesavinājās krievu
kara kases, draugi un radi Vācijā
tiem bija uzticējuši lielākas summas,
ai lēti iepirktos* Dažās nedēļās vei­kali
un noliktavas bija tukši un cen­tīgais
tirgotājs varēja grozīt savās
rokās naudas zīmes, kurām to aprobe­žotā
vērtība bija tikai lielgabalu aiz­segā.
Tas nebija viss. Kā katrai iekaro­tai
zemei, tā arī Latvijai uzspieda
maksāt morāliskas nodevas. Jau jū­lija
pirmajās dienās rīdziniekus pār­steidza
uz vecajiem ielu uzrakstiem^
kas tikko bija aizstāju.^i padzītās oku­pācijas'varas
svešos vārdus, uzlīmē­tas
papīra sloksnes ar jauniem vār­diem.
Tā Rīgā rads Adolfa f iitlera,
Tļermana Gēringa, K. E, fon Bēra^
Ļaudona, Valtera fon Pletenberga,
Ferdinanda Valterā, Viktora fon
Hēna, Jorka, Slagetera, Hansa fon
Mant eifela. u. c. ieIas. Vējš, sau 1 e, 1 ie-tus
jaunos uzrakstus izbalināja un
noplēsa. Tie palika tikai jauno oku­pācijas
varas iestāžu lietošanā. Rīgas
iedzīvotāji jaunos ielu nosaukumus
neiegaumēja pat triju gadu laikā un
lietoja tikai vecos,, latviskos, kas bija
saauguši ar, pilsētu un virias iedzīvo­tājiem,
kas atgādināja pagātni un bija
kļuvuši par zināmiem jēdzieniem, bez
kā arī pa:^ai pilsētai ar tās īpatnējo
garu vajadzēja beigt eksistēt.
Kādā saulainā jūlija dienā pie Na­cionālās
operas parādījās sastatnes un
pie jumta šķores rīkojās pelēki stāvi.
Kad sastatnes noņēma, tad uzraksta
N o Latvijas vēstures materiāliem
i.Nacionālā opera" tur vairs nebija,
bet tā vietā: „Die Stadt der darstel-lenden
Kiinste". it kā pilsēta būtu rī­kojusies
kādu vecu tradiciju vārdā
vai arī būtu atvērusi savu naudas
maku, lai kaut ko jaunu pasniegtu tē­lotājām
mākslām. Taču varas vī­riem,
kas tagad noteica par pilsētu,
nebija nekāda sakara ar Rīgas pilsētu
vai Latvijas zemi. Tie bija svešinieki,
kas atnākuši, lai r a d ī tu Šai zemei v ā -
c i s k u seju. Vini visur sekoja vācu
šķēpam un „atrada", ka viss, ko ša­jās
zem č^s cilvēka rokas kādreiz bija
radījušas, bija vācu darbs, vācu gars
un kultūra. Vai tās bija masīvās gra­nīta
celtnes Somijas galvaspilsētā vai
zemē iegrimušas Novgorodas drupas
vai arī gaišās.Rīgas ielas un auglīgās
.^atvijas druvas — bez vācu gara, pēc
vi nu izteikumiem, tur vēl šodien būtu
tikai tuksnesis un purvi. Rīgas komi-sāriskais
lielvecākais Vitroks un ģe-nerālkomisārs
Drecbslers pasludināja
Rīgu par vācu pilsētu, bet Rīgas ie­dzīvotāju
domas neviens neprasīja.
Kas pazina tos vēl dzīvos vai arī
sen jau mirušos vāciešus, kuru vārdā
nosauca Rīgas ielas? Varbūt kāds vā­cietis,
bet latvieši gan nē. Viktors
Hēns kādreiz laikam dzimis Baltijā,
dzīvojis Pēterpilī un bijis bibliote­kārs
Kijevā. Hanss fon Manteifelis bija'
Kurzemes vācu ciltskungui pēdējā at­vase,
Baltijas vācu ideju piekritējs.
Vii'ia tēvs kļuva pazīstams ar saviem
Ba 11 i j a s k ol0n i z ā c i jas p 1 ā n i e m. 1 a ge-ters
bijis nacionālsociālists, nošauts
laikam Francijā 1923. gadā. bet kas
bijuši- un kur dzīvojuši Laiudons.ftir-rens,
Valters, Bērs un 'citi, kuru pie­minu
vajadzēja godināt Rīgas pil­sētai?
Baltijas vācu viltskoka atvase fon
Holsts bija fanātisks vācu trešās
valsts piekritējs. „Tu nevari iedomā­ties",
viņš rakstīja no Rīgas saviem
draugiem, pie Vartas,,,cik svarīga mi­sija
mums uzticēta šinī no jauna ie­karotajā
vecajā vācu zeme, bet mēs
ar prieku nesam mums uzlikto vēstu­risko
smagumu. Viss mūsu laiks k
ai:itpildīts ar svarīgu darbu un pat va­kara
stundas mēs nevaram ziedot
ijasprindzinātā un piepūlētā gara veldzē-šainai.
Pulkstens jau sen pāri. pusnak­tij!,
bet mūsu mazais uzticamo draugu
pulciņš arvien vēl sēž Rīgas pagrabā
luri apspriežas. Mūsu galds piekrauts
i&ānieŠa pudelēm, kas Še uzkrātas
latviešu izklaidēšanai, bet mūsu prā­tus
nodarbina Rīgas vāciskās sejas at­jaunošana.
Visam latviskam no tu­rienes
jāpazūd. Tas nesagādā ne pū­les,
ne sirdsapziņas pārmetumus. Tas
ir mūsu svēts pienākums pret pagāt­ni
un nākotni.
Tu nemaz nevari iedomāties, kādu
prieku un gandarījumu mums sagā­dāja
atriebības stunda, kad ieradā­mies
tā saucamajā latviešu vēstures
institūtā un uz>iicinājām: tur sastaptos
Dir. A. Ginteru un proL Straubergu
piecu minūšu laikā sakravāt savas
mantas un atstāt vietas pie rakstām-
£[aldiem. Tu nevari iedomāties, kāds
kūsājošs prieks uzplauka manā sirdī,
raugoties šajās pārsteigtajās se­jās
un. redzot, cik nelabprāt vini at­stāja
savas vietas, sekojot mūsu
negrozāmai pavēlei.
M a n i pārņem neizsakāmas skumjas,
kad es domāju, ka no mūsu pagātnes
cēlā liecinieka ~ Vecpilsētas - ^ t i k ­pat
kā nekā vairs nava. Tā ir nopo­stīta
vai smagi cietusi, droši vien
latviešu darbs, jo vinu bezgaršīgās
celtnes, kas bojā pilsētas architekto-niiiiko
cēlumu, palikušas neskartas."
Notika tā, ka šīs vēstule^ noraksts
drīz vien atradās Berlīnes latviešu
kolonijas rokās. Visās malās strādāja
raltstāīnmašīnas un vēstule daudzos
ekBemplāros apceļoja latviešus Vāci­jā
un dzimtenē.
Jūlija beigās Rīgas ielu pārdēvētā-jus
no Rīgas aizsauca, jo vinu rīcību
paši vācieši atzina par strauju. Pār-dēvētāji
mierīgi aizbrauca uz Tallinu.
ViiiVu.,darbu" tomēr neviens okupants
nenosodīja.
Tnž. Alberts Upmalis
l e j as darbi. J ā n i s J a un s u d r a>
b i i i š devis Jauku plastisku tēlojumu
no savas topošās ganu grāmatas „Mēs
ar Māru vēžojam", bet A n š,l a v s
R g 1 ī t i s ar \ " am rakstur'īgo . ie­vingrināta
port.„;!sta tvērienu novelē
„Glas" zīmējis jaunu seju savā maz­liet
pārspīlēto tipu galerijā. Interesi
modina V a J d em ā r a K a r k l i A a
romāna fragments „Saulgriežu nakts",
kas par veselu klasi paceļas pāri v i ­sam
tam, kas līdz šim no šī autora
lasīts. Tādā nozīmē dailprozas pavei-d
ā š i s i r i n ter esa n tā kais d ar bs „ La ik ā''
pirmā burtnīcā. K n u t a L e s i n a
stāstii^š „FaŠiiiS' ir kaut kas viduvējs
starp feļetonu un tēlojumu. Maksājot
meslus tagad modē nākušajām atmi­nām,
par Teodoru Valdšmitu un Teo­doru
Podnieku rakstījis J ā n i s L e -
j i i\ š. - Dr Z e n t a s M a u r i n a s
eseja ,.Ciešanas un prieks;" iejūtīga
un intensīvi pārdzīvota, piesātināta ar
iz te i k tu 5U b jek tī v ism u, d a ^; u v i et r ak-stītājas
nepatikai izteicoties palāju-mā.
Mag. math. K ā r l i s K a u f m a -
n i s devis; populāru apcerējumu par
sasniegumiem astronomijā „ U z bez­galības
sliekšņa", bet H e r b e r t s
L i n d e apceri par dzejnieku, filozofu
un-gleznotāju Kalilu Gilbranu, snieg­dams
arī vina darbu fragmentu tulko­jumus.
Bez tam pirmā burtnīcā vēl
atrodams Anšlava Eglīša apskats par
latvju gleznotāju darbu izstādi Eslin-genā
un F. K r u s a s apskats par lat­viešu
teātifa darbību.
Lasītāju interese ir modi:nāta. Gai­dīsim,
kā Laikam" veiksies to ap­mierināt
un virzīt tajos niigstumos,
kas atbilst mūsu garīgo sniegumu
lidojuma ispējām. K.Rs
Cliroilika
slingenas latviešu koloniju Šinīs
dienās apmeklēja pāvesta nacionālais
delegāts prof. Dr. P; Laurinovičs. Vie­sis
vadīja dievkalpojumu katoļticīgiem
un iepazinās ar kolonijas latviešu dzī­vi,
norādīdams, ka pēdējā laikā no­metnēs
daudz runā par izceļošanu uz
aizjūras zemēm, un izteikdams do­mus,
ka no atsevišķas izceļošanas bū­tu
jāatturas, bet, ja tas būtu vaja­dzīgs,
tad tālāk doties vienkopus.
Profesors Laurinovičs vēl norādīja, ka
mCiisu līdzšinējie aprūpētāji nepametīs
mūs likteņa varā, bet ikvienam ietei­cams
mācīties kādu praktisku arodu,
Iflļi nākotnē nodrošinātu sev eksisten­ces
iespējas. Par saviem vērojumiem
profesors Laurinovičs zinos uz Vati­kānu
pāvestam. — EsRngenas latviešu
tautskolu šogad beidz 61. bet ģirnna-ziju
6P skolēnu. Jaunais māciba^'^gad^^
sāksies 12, jūnijā. Vasaras mēnešos
p ā c ī b a s būs 5 dienas nedēlā, bet 1
diena nedēlā paredzēta ekskursijlīīī"^
un nodarbībām brīvā dabā. Vairākus
mēnešus kolonijā jau darbojas prof.
J. Kugas vadītā mākslas ^tudija. N'e-sen
studijas audzēkni savus^^^c^^^^^^^
rādīja īpašā skatē (J. Raitums). —
Ic^hojas nometnē J r B a n a ž a vadībā
noorganizēta lauksaimniecības sekci­ja.
Pag. i'udenī sekcija rīkoja Jauk-saimnieciska
rakstura vakarēšana^;, ku­rās
par lektoriem piedalījās gan agro-npmiskle
darbinieki, gan. arī prak­tiskie
lauksaimnieki. Ziemā bija
priekšlasījumu cikls ar 12 referātiem.
bet martā sākās lauksaimniecības
kursi agr. V . Grozgaivja vadībā, ku­ros
mācās 65 kursanti, to vidū nevien
lauksaimniekiv bet arī pilsētnieki. Ta-<
gad' 'radies projekts kādā apkārtnes
1 i el ā kā sa i m n i ecīb ā di b i n ā t J a u k s a i m-niecības
skolu (J. Banazis). — Z v i
d r i j ā angļu valodā sācis iznākt žur­nāls
„The Baltie Revie\v", ko Baltijas
humanitārās biedrības ^"^pārziiiā izdod
baltiešu, ^draugs A. V e ģ m ^ ^ . u r n ā ls
sniedz informāciju par lietuviešiem,
larviešiem un igauņiem līdz ar zinām
par Austrumeiropas problēmām un
m'azOļ tautu likteņiem. Bēgļiem un
vinu organizācijām tas paver saziņā
šanās iespējas palīdzības darba veik­šanā,
nodibinot sakarus ar reliģiskam
un .humanitārām organizācijām vis^/
pasaulē,ļun sniedz informiāciju arī par
ba2ļnīcas dzīvi (sL). — Oto KroUs
Aigsburgā izdevis 4 skautu pastkar­tes:
Kad ugunskurā. ..Skautu Jīlija.
Ugunskurs un ļ Signalizācija (— s). —
Braunš'veigas latviešu nometnē Val-mieras
47. skautu vienības skauti no-metnes
dzīvojamās ēkas priekšā ierī­kojuši
karoga mastu, ik^rītus sl:uiti
un gaidas, dienas darbus uzsākot, uz­velk
masta karogu, bet vakarā ar sau­les
rietu to nolaiž (R. T.) —. Gēstach-tas
„Saules" nometnes kori ,.Daug
va", ko. vada dirig. E. Ramats, nesd
pip sevis uzaicināja Hamburgās radio­fons
un uznēmia skanu platēs 12 dzicļs-mu.
No uzņemtām dziesmām lielākā •
dala jau pārraidītas. Arī Anglijas --^
..BBC"' uzņēmis vairākas šī kora ie­dziedātas
dziesmas, to skaitā arī ..Pūt
vējiņi" (Inž. M . Tamužs). — ilamer-vegas
baltu nometnē pie Veidenas
ar U N R R A ' ^ gādību ģimenes dārziņu
ierīkošanai nometnes iemītniekiem
piešķirts 2,7 ha liels jau ieftradafs ze­mes
gabals, kas sadalīts iefnītniekiem
pa 20 kv m katram gimļenes loceklim.
Dārziņi ierīkoti speciālista-— dārznie-kla'
vadībā. Tuvākās di^nārS—uz^JVei-denu,
gaida pārcēlāmies profesoru A l ­frēdu
Ozoliņu. Ar vina ierašanos vei-dekieši
iegūs izcilu mūzikas darbiniet
ku (J. Kalnirisi). ~ Vircburgas cen-tr.
ālās latviešu nometnes tautskolā 2
'maidās mācās 315 skolēnu, kasv.sada-
Iki 7 pamatklasēs un 5 paralēllklasēs.
Skolā darbojas 23 piedzīvojuši skolio*
tāji. Šogad tautskolu beigs ap 40 sko-..
lēiiu, lai' pēc tam iestātos nometnes
vidusskolā (L. O.).
Jānis Klidiēja
iji un mdeļi
(7. turpinājums)
„Ir tāda druska."
Aiz mežu i:iluma saulainais tālums
dreb lidmašīnu motoru rūkoņā; Kai­miņi
domigi apstājas rudzu tīruma
malā un, delnas uzlikuši acīm, vēro
gaisu. iSaulaino miicru salauzdamas
asos gabalos, lidmašīnas tuvojas un
drīzi ir jau virs galvām. Viena
e.->kadrilk otra, tad trešā.
»,Velni tādi", rūc kalējs.
^,Jāde(Iē kā Lucifera padēli", pie­bilst
Giamrs.
.,Reiz dftviDJām kā Dieva tīrumā.
Vai piemini, Staņislava kā togad Pļau­jas
svētkos bijām? Ai, laužu, laužu .
Es saku — jūra! l ' n dziedāšana, spē­lēšana,
un dancošana. Un jauno pulki
kad g ā j a J a u n a v a s tā saģērbušās
tanīs rakstītajos tērpos. ^ es ssku
gāja kā dzīvu eAgelu pulki. Kā pado­māsi
par to, raudāt gribas, — kā to­reiz
bija . . . Kā mums toreiz trūka
u n k ā m u m s v a j d z ē i a 1 P a r v i e n u
latu — ēd kā vērsis, par ,divi — vari
dzert kā zilonis. Kas bija. tas bija . ."
,^Tāpcc jau mus arī aprija, ka viss
tas mums bija. Vienicnr i otriem ko
rīt un gremst." '
Pārrunādami :kaimini iet uz 'māju
pusi un augusta sākuma saule silda
sviedrus uz vinu pierēm.
Pār tīrumiern aust dienas zilām aug­stām
debesīm un vārpas karst brie­dumā.
Sestdienas rītā. tikko nokrīt rasa,
Gauru rudzu tīrumā pulcējas pļāvēji
un līdz pievakarei tur kopā ar kūlu
sējējām ir vairāk kā četrdesmit tal-cenieku.
Garais Miķelis Pūrs ar savu
izkapti, kurai pierīkojvs milzīgu kāsi
rudzu līdzenai sagāšanai, šņākdams
dzen vālu istabas platumā:..
..Tevi, Miķel, varētu laist par pļau­jamo
mašīnu pa pasauli!" kliedz v i -
i'iamaiz muguras citi pļāvēji un pa­liek
kliegdami un netiek viham līdzi.
Skan vīru, sievu, meitci'iu un bērnu
balsis un Gauru. tīrums kustas no
darba un prieka. Nosvīduši vīri cel
lielas alus krūzes pie mutes, dzer no-rēkdamies
un svīst atkal. Alus rr pu­tains
un vēss un priecī'^s reibums kāpj
no vina saldā rūgtuma.
Sīmanis nes kūļus pie statu rin­dām,
iet, parunājas ar vienu, ar otru.
bet visbiežāk apstājas pie kūlīšu sē­jējām,
kur saulē notvīkuši un skaista
lokās Agnese. Drusku tālāk, galvu ne-ptceldamā,
kfilus sien Saveru Paulinei
Kad pienāk Sīmanis un sāk runāt,
vina atsmej gaiši un kožlā lūpas, kā
daudz nepateiktus vārdus sargādama.
,.Vai mugura nav jau saliekusies
kāsī?" vaicā Sīmanis.
,.Vēl nē. Vēl varētu tā ilgi raut",
vina atsaka.
Sīmanis iet atpakaļ un nevar neap­stāties
pie Agneses. Bet ar viiiu ir
grūti run'it. R.'c^7ēm vina izliekas, kā
nebūtu dzirdējusi.
„ Z v i r h u l č n , tev roka a s i n o i l ' z uznes
pārdūri? Dod, pārsiešu';, viiīš izheni
mutautiņu.
v.Paldies. iMan pašai ir mutautiņš.
Vai tev mana roka sāp? 'Apskaties
— varbūt kādas citas rokas šur tur
vajag pārsiet", pavisam mierīgi at­saka
Agnese un atkal noliecas un sāk
savilkt kūla saišķi.
Sīmanis pastāv brīdi un iet. Citas
rokas? Tās citas rokas. Paulīnes vai?
Lai, lai! Un tomēr vins aiziet sku­mīgs.
Sievas acīgi novēro visu un snaik­stās,
pārspriež un viiiām patīk, ka i r
par ko spriest.
..Paskaties, paskaties, Gauru māt,
kā abas — Agnese un Paulīne strādā
galvu nepacēlušas. Nezin, kuru tavs
Sīmanis tā pa īstam domā?" vaicā
Jērumicne, piebikstīdama Avotu
mātei.
Avotiēnei, kad Sīmana māte ir pa­gājusi
nost.
Kad Sīmanis aiziet mājās alu at­nest,
no pagraba nāk māte un ncpa-riMiti
sparīgi u z s a u c : „ S ī m a n !"
,„Tev ko vajadzēja, māt?"
„Kā tā var, lēls, kā tu dari!"
,,.Ko tad atkal es daru?" '
.„Ar tām nveiienēm. Vienu laiku
siiiļJājies ar '^nesi- l.s domāju —
kas tuTv draugi un plēsi no bērna kā-jaji;.
T '.aad tev ir i Agnese, i Paulīne.
Un kas pēc kāda laika vēl nebūs?
Ivs nevaru saprast, kā tā var ar mei­tēniem
spēlēties! Nav jau viņas koka
gabali. Tā nav ne godīgi, ne skaisti,
dēls. Kad tev rr viena, tad ir viena,
bet ne tā. So modi tu esi tanī Rīgā
paķēris. Vai tad no t ā jāskatās, ja
tur Rīgā kāds bezgodis dzīvo ar sep-tiiīiiām
sievām? Vajag skatīties pēc
godīgu laužu un Dieva likuma. Tu
jau neesi nekāds turks. ." ;
Sīmanis grib vēl ko sacīt, bet māte,
pārmetuši plāceiius uz otras rokas,
aizsteidzas.
Domīgs Sīmanis stāv pagalmā. Tevi
te grūsta un biksta no visām pusēm.
Nu, māte runā, kā jau mātei jārunā.
Vecam to ne saprast, ne iestāstīt:
Vina nesaprot, kas pat lietu. Agnese!
Paulīne! Vi'^as nemaz nav koka ga-bali.
Agnese ir kā usne. Tāda pat
šī lieta Gauru mātei nepatīk. Vina kii tad, kad bijām vēl mazi,
izliekas kā nedzirdējusi, neatbild un Sīmanis panēm alus spaini un iet
ar si e ra .^k i v i i e t p i e citi em. atpakaļ uz tīrumu. Un redz — tīrums
,.8is tev nems! Ne vienu, ne otru!; jau tīrs. Statiņu rindas stāv kā pa-
Pamānīs. pamānīs abas un aizbrauks.
Paliks abas lūpas atsticpu.^as. Ziniīm
tādus 2 U Š U S . . / ' Tā saka Jērumiene
rādē noliktas karavīru rotas. Talci^
n \c k u p u 1 ks sa n ā k t ī r u m a v i d ū u n sāk
dziedāt Pirmās paceļas sievu balsis,
tad vīri noņem cepures un vifiu ze-māslbalsis
pievienojas un dziesma ce­ļas
spēkā un aizskan pār tīrumieni,.^
pār trijiem Lailu kalniem, pār tālo
mežu zilumu un līdz saulaina novaka-ra
debesīm:
„Dievs ir mūsu patvērums un palīgs
bēdās, /
Kas mums stipri uzmācas. V
Tādēļ mēs nebīsimies, ja pat zeme
tiks satricināta savos pamatos
Un'i kalni pārcelsies jūfu"vidū.
Up jūras ūdeni tad kauks un sa­jauksies.
Nodrebēs kalni vina spēka priekšā.
Bet upes straume iepriecina Dieva
pilsētu,
Visaļugstais svētīja savu mājokli.
Dievs i r tās vidū, tā netiks saku­stināta,
- . -
Dievs palīdzēs tai, rītam austot.
|Izbijās tautas un sabruka valstisT
• Viņš pacēla savu balsi, nodrebēja
zeme:
Sāciet un redziet Kunga darbus.
Kādus brīnļUmusvihš dara uz zemes:
Viņš kariem liek mitēties visā pa-;>
saulē, • ... 7 •
Mii^š salauž stopus un sadauza ie­ročus.
[
Un vairogus ar uguni sadedzina7-^^
Rimstieties un atzīstiet, ka es esniu
Dievs
Visaugstākais starp tautām, visaug­stākais
zemes virsū.
I Gods iai ir Tēvam un Dēlāin un
svētajam Garam,
Kā tas no iesākurna bijis, tfi lagad
un V ienmēr un mūzīgi\m ūzam. A men 1**
(Turpinājuma sekos)