Bavarijas Latviesu vestnesis, December 22, 1951

              i
i
ii
L A T V I J A gesWi€ti: 1951. 22. decemfer!
SBVERINS DOMS
ZIEMSVĒTKU PASAKA PAR GODU DRAUDZĪB^^
Skolas gads Rīgā bija beidzies un
es, priecigs, ka esmu pārcelts uz nā­košo
klas i, j iīn: j a p irma j ā s di ēnās a t-griezos"
savās tēva mājās Valmierā.
• ; ; : ļļ A r i tēvs prieGājās un pateica man,
Aizbraukšana pāri Mēļajiem ude- Kici lau)dis jau nāca no koka bazni- ka nu ari es varēšol braukt m 'iyLm^
g V i G N E R U ERNESTS IV D^^
(Fragments no Edgara Svēdes krāju ma Veca vira atmiņas un atziņas)
PĒTERIS ERMANIS
U:em esot, ka; ieiešana garu v a l s t i^
tā teiba kāds sikeptiķis. Jo mēs zinot
gan, ka vecie draugi kaut kur ir, un
mūsu atmiņās bie dzīvo vēl joprojām;
taču pēc pirmājām, vēstulēm, kas ir
kā aizgājēja rādlš^^^
vairs nepienāk, un mēs, būdami pākal^
palicēji, ka tādi arī jūtamies. . Mums
liekas, ka 'aizbraucēju dvēseles pacē­lušās
augstākos okultos reģionos, ar
kuriem pat .spari tis tiem neizdodas no­dibināt
sakarus.
• K a tā tas patiesi ir-, Idecina zīmes,
ko es nupat saņēmu no metafiziskieon
izplatījumiem. Priekš viena gada kāds
dra.iijgs aizbraukdams ielūdza mani pie
eevfs; - Svabu' Gminc^
mā5,. kuT toreiz vēls dzīvoja srlmtiem
latviešui, viņam bija jumta istabiņa,
tāds bunkuriņš, ko pazīst visi trimdas
vieiimieki, un Jto viņš vienkārši dē­vēja
par būdiņu; Mums bija jāatva­dās;
jo viņš rītu,I pašā Ziemsvētku
laikā, devās uz Lu»avigiburgu, uz šo
šķīstītavu, kur draugiem un cilvēkiem
liek apēst pašiem s-avu sentimentu
un pēc tam pārvērš tos par kuģim
gabalipŗeci. Mēs saskandinājām vīna
glāzes. Lejā plašajā pagalmā dega
skaista egl'6, mirdzēdama siāvām elek­triskajām
svecītēm tik lieliskii vien­tuļa
sniega , izplatijumā, ka mums ne­iznāca
nē lielas rtmāš'ainas, ne īstas
atvadīšanās. Mēs luīkojamies no sa­viem
bēiidņiem lejup, mēģinādamsi sa-zīlēt
sīpožajā ainavā kā/das zīmes nā-kotiiei.
Un tad uzreiz draugs aizgrie­zās,
paņēma nd puķpodā iespraustā
egles zara vienu svecīti un iedeva
man to. Tā bija parasta s-arkaņi pa­rafīna
svecīte um nozīmēja atvadu
cuyanu:| ^
,,To tu glabā draudzībai ]>argodu,'^
viņš teic^,. „un diedziņi Ūkai pēc gada
vai ņii Šajā vai viņā krastā. Ik vē­stulē
es apjautāšos, cik augstā cieņā
tu turi draudzībņ."
Nu, viņā krastā es šo vēlēj'umu ne­varēju
izpildSt, bet šeit tas viegli iz-darāms.
Un tā es arī darīju, draudzi-bās,
.miera uii saderības svētkus svi-nēd^
žīms un atcerēdamdes, kā es viņu
glabājUr šo parafīna svecīti
glabāju neseserā, blakus zobu pastai
un drēbju sukai, galdā starp eniigrā-cijas
dokuņientiem un mianuskriptiem,.
un žaketes kabata., Un reiz sirma
tante vācu ķīmiskajā tīrītavā pasnie-
42a to āIpakal kopā ar m^aiņu glīti uz­posto
lietus mēteli — arī tur viņa
bija giilēju&i. Labie cilvēki!
Svētvakarā es to atkal sameklēj-u
drusku ^•allkušu, tabakas putekļiem
nedaudz aplipušu, un redzēju pa lo­gu,
ka titās barakās jau mirguļoja
Ziemsvētku gaisma. Es nolēņvu šajā
vakarā simboliski piepildiīt to, kas;
patiesībā bija jau noticis, jo,, kā
teikts, ..Amerika mums te dažreiz lie­kas
ka debesis, no kurām neviens
rs neraksta. Es gribēju Jaut sveci-izdegt,
atvadoties no drau:giem, pa­ciņas,
es nopūtu svecīti tādu p^šu
veselu, ne drusku nenodegušu, un
noglabāju atkal mēteļa kabatā.
mu svētkiem Jelgavā. Pirms 8 gadiem
man, astoņus gadus vecam zēnam,
bija jāpaliek mājā,'kad citi brauca uz
apziņas vilnis bija visu sagrābis, un
katrs pūlējās dot labāko, lai šie tau­tas
vienības svētki godam izdotos un
apliecinātu, uz kādiem lieliem kopī­giem
darbiem latvju tauta spējīga.'
Pēc tam vairs nekas nenotika, ātr: Hl dziesmu svētkiem Rīgā. Toreiz
skaitot to, ka es ļoti nokauriējos. u^^vs ^^^^^
Kāds taču negribēja, ka taisni i i i / ^ ^Dziesmu
un s a d e T ī b a s svētkos slēdz un noslēdz i Rotas karoga no biedrības liama aiz-rēķinus
ar draugiem. .Barakas tumsā-brauca vairākos lielos pasta ratos,
pēc tam : staroja ttoa un vientuļa ļVidzeineš dzelzceļa vēl nebija, to ti-zvaigzne
no nākts debesīm, "-uji es kai būvēja, bet gabals no Šiouldas
esmu cieši; pārltiecināts, ka tā bija Bet-
'emes zvaigzne, bez kūŗas nekādi
brīnumi šajā zemē ntenotiktu.
Ar to beidzas šj pasaka, kurā, pre­tēji
daudzām citām, ir daudz patiesī­bas.
Vismaz viena ka jāmācās
ticēt arī neticamajam. Un vēl otra —
ka Amerika tomēr nav tādas debesis,
kur draugi paliek mēmi. Ir tikai jā­prot
sagaidīt. Un ir jācer, ka brīnum­svecīte
savu spēku nezaudēs. Bet
pavisam labi būtu, ja dažā labā eglītē,
vismaz šo vienu vakaru, degtu tāda
— šo Un citu qadu.
Bet tā jau ir didaktika.
iidz Šķirotavai jau bija tiktāl gatavs,
ka pa to kustējās viens otrs preču un
materiālu vilciens. Un tā nu ar pasta
zirgiem brauca līdz Siguldai, lai no
turienes turpinātu ceļu plat^formās, jo
svētku komiteja bija izkaulējusi lau­ku
koTiem š ādus , ,eks tr ā vil ci enus''.
Tagad- biju varen lepns, ka šoreiz
varēšu tikt līdzi un piedalīšos IV
dziesmu svētkos, uz kuriem ļaudis jau
mēnešiem ar tādu sajūsmu bija gata­vojušies,
varēšu paša acīm redzēt tik
daudzinātos tautas darbiniekus un ap­brīnot
milzīgo svētku ēkas celtni, ko
kā kādu pasaules brīnumu bija ap­rakstījušas
avīzes. Nacionālās paš-va.:
tei
vilkt svītru un nekad vairs nedzīvot
ar vu un pussirdi Amerikā.
Mūsu nometnes dzelzs isliedes ga­bals,
kas pakārts tievā sitieplē bara­kas,
galā. un pa kuru ^jau poļu puika
sita ar āmiuru cik spēka, iezvanīja
svētvakaru. Es aizdedzu svecīti, un —
raul — tā -izrādījās brīnumsvecīte . ..
•Tā.gan neuzšvirfc'stēja, krāšņi šķiezida-mā5
dzirkstelēm un ātri sadildama, kā
visi šie gadi, bet liesmoja 1 rāma un
mīlīga ~ un no tās nenopilēja ne
viss^īkāka parafina lāsītei Pēc pus­stundas
'un stņiņdas ar! nē!
„Ir iespējams un pat ticams, ka tu­vākā
nākotnē cilvēka dzīve veido­sies
tā, ka filma pārņems gandrīz vi­sus
uzdevumus, ko līdz šim; veica li­teratūra,
un ka diezin vai kāds tad
vēl būs spējīgs lasīt grāmatas," tā
nesen kādam filmu scenāriju autoram
rakstīja Nobela prēmijas laureāts
vācu rakstnieks Hermans Hese. Vai
tiešām taisnība Hesem un citiem, kas
pareģo, ka filma ar laiku izspiedīšot
grāmatu? Šim jautājumam .pieskāries
vācu autors Ludvigs Tomē, izdarot
aptauju pie izdevējiem;
Trešā daļa visā pasaulē ražoto fil­mu
bāzējas uz literāriem darbieiu.
Arī daļā no pārējām kā autori pie-rākstnieki.
Raksturīgs piemērs
iem šai, ziņā; ir Grabams .Grīns,
itāļiem — Kurcio Malaparte, līdzīgi
kā savā laikā Gabriels Danuncio.
Franču filma vispār orientēta loti li-"
terāri; raksturīgs piemērs ir filma
RuyBlas; ideja — Viktora Igō, sce­nārijs
— 2ana Kokto. Tā tad filma
linnnnnmnuuiuuiHiuiuuinuiuiiiiiuiiinuuiiiiiiiim
GRAMATNIEGĪBA
Valdemāra Kārkliņa romāns Vientulības
kalns, kas savā laikā tika publicēts kā
laikraksta romāns/tagad iznācis grāmatā Hel­māra
Rudrfša apgādā Grāmatu Draugs.
Darbs aptver 376 Ipp. Vāku zīmējis E. Da-jevskis.
Konstantīna Raudives jaunā grāmata Der
Chaosmenšcli ūnd seine Uberwlndung iznā­kusi
Maksimillana Ditricha apgādā Memmln-genā.
Atbilstoši titulam, darbs dalās divi
daļās un aptver 400 lapp.
Redakcijai piesūtīts rakslu krājums Die
WahTielchen, BUder und Skizzen aus dem
alten Rīga, 73 Ipp. Krājuma autors Ir re­daktors
H T. SUlers, Izdevējs Baltische
Briefe apgāds. Grāmatiņā uzņemtie manu­skripti
un autora piezīmes tās beigās rak­sturo
Rīgas pagātni ar tās pieminekļiem un
vēsturiskaļiem notikumiem.
tikai filmas dēļ. pievērš savu uzma­nību
grāmatai, par kuru tās varbūt
nekad nebija dzirdējušas. Līdzīgi iz­sakās
Artura Šniclera Rotaļas izdevējs
:Stēgemans un Blicherta apgāds, kas
izdod ilustrētās bērnu grāmatas pēc
Volta Disneja filmām Bam»bi,' Snieg­baltīte,
Pinokio uc. Pilsētās, kur iet
attiecīgā filma, grāmatas apgrozījums
pieaug par 40 proc.
„Filmas un literatūras mij iedarbība
gan neļaujas iežņaugties nekādā schē-mā,
un katrā atsevišķs gīajdljumā
vajadzīgi sīkāki novērojumi," raksta
Volfganga Krīgera apgāds, kas izde­vis
Džona Knitela grāmatas. Tās gan
jau. pašas par sevi bija ļoti populāras,
un romāns Via mala bija izplatīts 1
miljona eksemplāros, tā ka par fil­mas
ietekmi uz apgrozījumu te būtu
grūti runāt. Ari Dafnes Dimotjē
(Dapķņe du Maurier) Rebekas piepra-sījiimi
jau bija pārsnieguši katru pa^
rasto mērogu, kad filma un skatuves
darbs vēlreiz vērsa uz šo romānu sa­biedrības
uzmanību.
Kaizera apgāds savukārt liecina, ka
filma Čūsku bedre (amerikāņu ..best­sellera"
The Snake Pit) par dzīvi ār­prātīgo
namā sava pārāk krasā reā­lisma
dēļ nelabvēlīgi ietekmējusi
grāmatas noietu. 1
Visumā būs grūti apstrīdēt tik
daudz, ka grāmatas pēc to filmēša­nas
normāli gūst pastiprinātu sabied­rības
ievērību un ka dažs autors vai
darbs tikai pāri ekrānam atrod plašā­ku
ceļu. tautā. Bez tam ir cilvēki,
kurus vispār tikai filmas \netieši pie­vērš
grāmatu lasīšanai. Par nopietnu
• apdraudējumu literatūrai no filmas
puses vismaz pārredzamā - nākotnē
nevarētu runāt. M. D.
Un tomēr šajā jūsmošanā par svēt­kiem
iejaucās kāds rūgtuma pilieiis,
kas dažu labu padarīja domāgu. Mēs
toreiz dzīvojām zem Krievijas ērgļa
spārniem un pārdzīvojām visniknākos
pārkrievošanas laikus, tā ka pat šie
mūsu tautas svētki ārēji bija jāietērpj
krieviskā kreklā un tiem bija jākalpo
Krievijas slavināšanai. Tā atļauja rī­kot
šos svētkus bija saņemta tikai ar
noteikumu, ka tiks cildināta Kur-zenies
pievienošana Krievijai priekš
100 gadiem, ko gan Kurzemes muiž­nieki,
toreizējie zemes noteicēji, bija.
panākuši, visu iedzīvotāju vārdā lūg­dami
ķeizarieni Katrīnu II pieņemt
savā apsardzībā Dievzemīti, kur lat­vieši
. bija tikai klaušu ļaudis. Bez
tam, svētkus atklājot, krievu valodā
trīsreiz bija jānodzied Krievijas him­na
„Bože, carja Ghraņī" (Dievs, sargi
ķeizaru), un krievu administrācija pra­sīja
vēl atklātu padevības apliecinā­jumu,
uzvedot trīsreiz pārveidoto un
latviešu skatuvēm pieiāgoto Gļinkas
operu Dzīvību caram. Uniai tikad IV
latviešu dziesmu svētki varētu notikt,
visi šāda veida krupji bija jānorij.
Visi šādu masikerādi uzskatīja par
ārišķībii, kas tautisko pašapziņu ne-i
nevarēja mazināt.
Priekš desmit gadiem, 1941. g^da;
Ziemsvētku laikā, vācu kara auto
Rīgā kādā ielas stūrī sa.brauca rakst­nieci
Ivandi Kaiju',. īstā vārdā Antom-ju
Lūkinu.' Jau divdesmit ga^ia viņa
bija slimojusi, daļēji paralizēta, lite­rāram
un sabiedriskam darbam atrau­ta.
Beidzamajos gados viņa vismaz
tiktāl.bija atiabusi, ka varēja lēnām
kustēties un staigāt. ;
Ivandē Kaija bija nemitīgi darbī­gas,
-aktīvās sievietes ideāltips: ģime­nes
māte; sabiedriska darbinjece, žur-
, nāliste un rakstniece. Tiešam apbrī­nojams
spēks un darbā ^riba; mata šai
sīkā, trauslā auguma sievietē, kurai
turklāt nedzirdība . lika dažu š
epgeiis
(Turpinājums no S. Ipp.)
Vārda, viņus pazīst pēc mīlestības
sirdī. Nemeklē mani, jo maņi nevar
satikt. Ēs nonāku ze-mē tikai svēt­vakari
un apciemoju tādus, kā tu."
Atri Viņa pastiepās uz pirkstgaliem,
uzspieda lūpas sardzes vīra vaigam
un izgattsa.
Guntis palika/viens, ap viņu atkal
sakļāvās tumsa un sals. Bet gaišums
sirdi palika. Viņš vairs nejutās vien­tuļš.
Likās, ka svētvakara eņģelis
joprojām stāv 'līdzās, nedzdrdamiierh
vārdiem un domām siidīd'ams viņa
apmulsušo dvēseli, Maers virs zemes,
un cilvēkiem labs prāts — atcerējās
Guntis. Un īit k ā apstiprinādami vien-daudz
gūst no literatūras. Bet vai lite­ratūra
no filmas negūst absolūti neko?
Raksturīgus piemērus Tomē savācis
tieši;materiālajā, plāksnē. Pēc Ham-suna
Viktorijas filmēšanas, grāmatas
metiens pieauga par 200.000. Kad pa­rādījās
Gustava Grindgensa filma So­lis
no ceļa, attiecīgais literārais darbs
— Teodora Fontanes Efija Brīste
iznāca jaunizdevumā un 45 gadus pēc
pirmiespieduma kļuva par „be€tselle-ru".
Sav. Valstīs Margaritas Mičeles
romāna Vējiem līdzi jau tā lielais
metiens pēc darba, filmēšanas pieauga
vēl gluži astronomiski. Kardināla
Vaizmena 1865. g. sarakstītais un ta­gadnei
gandrīz nepazīstamais darbs
Fabiola pēc Alesandro Blaseti izlai­stās
filmas piedzīvoja augšāmcelša^
nos. Tādu piemēru ir daudz. Tālāk'
dažu vācu izdevēju atsauksmes pie-,
minētajā aptaujā. ,
Pēc Kestnerā grāmatas Divkāršā
Lotiņa filmēšanas grārnatas apgrozī­jumi
jūtami pieauga, ziņo izdevēja
Dreslere. Līdzīgi izsakās Ernsta Pen-colta
noveles Kaprālis Mombūrs iz­devējs
Heimerans. Pēc šīs noveles
uzņemta filma Reiz pienāks diena.
Grāmatas 5000 eksemplāru izpārdoti 3
mēnešos, pie kam pieprasījumi sākās
visur tur, kur • parādījās filma. Pa­zīstamais
Zūrkampa (Suhrkamp) ap-
No. Valmieras uz Jelgavu . toreiz
sakustējās vesela ekspedīcija: brauca
n6 vien klausītāji un skatītāji, bet arī
viss Latviešu biedrības kods — pie
70 dziedātāju un vismaz tikpat lie'lais
biedrības teātra personāls ar visām
dekorācijām, ^ rekvizītēm un_ kosti-raiiem,
jo tam bija jāuzņemas uzvest
Jelgavā Dzīvību caram. . Rīgias latvie­šu
teātris pieprasīja par šīm trim iz-rā'd'ēm
tik' l i ek maksu, ka svētku ko­miteja
bija spiesta atteikt, un tad sa­līga
ar Valmlieras biedrības teātri par
piemērotāku atalgojumu, kas sedza
tikai faktiskos izdevumus. Pair to
valmierieši dabūja no rīdziniekiem
dzirdēt visādas kodīgas piezīmes, lai
, gan Rīgas teātris ar Duburu un Vārnu-
Skaidrīti galvenajās lomās varēja
plūkt ļ a u t e aiT. Aspazij«ās jaunāko lu­gu
Zaudētās tiesības. Jau dažas die^
nas pinms svētkiem Jelgava mudžēja,
jo koriem bija kopmēģinājumi, un te­ātriem
bija jāiekārtoļas uz viņiem
svešās skatuves.
Dziesmu svētku virsddriģenti bija
profesori Jurjānu Andrejs un Jāzeps
Vītols, kura Beverīnas dziedonis to­reiz
piedzīvoja savu pirm^atkaņoju­mu,
un brīvmākslinieks Vīgneru Er­nests.
Par goda diriģentiem bija ai­cināti
aibu pirmo dziesmu svētku
virsdiriģenti Indriķis Zīle un Kārlis
Bēt'iņši Ļaudis bija sabraukuši no vi­sām
Latvijas malām, bet bija arī viesi
no tālās Krievijas, Pēterpils un Mas­kavas,
un arī krievu avīžu korespon­denti,
to vidū arī no šovinistiskās No-voje
Vremja, kas latviešiem nekā laba
nevēlēja, bet bija ieradušies, lai kon­statētu
rusifikācijas sasniegumus.
• (Turpinājums sekos)
darbā un ikdienas gaitās. Ķā jakst-niece.
viņa ieguva milzīgu popularitāti
ar pirmo romānu Iedzimtais grēks
(1913, g.); kuT cīnījās pat siievieteš-mātes
un mīlētājas tiesībām un brīvī­bu,
droši saukdama daudzas lietas īstā
vārdā, ne aizplīvuroti pauzdajma savu
pārliecību. Sāda veida' romānos pa­rasti
daudz publicistikas^ ari ledJEim-tajā
grēkā tās netrūkst, īpaši beigu
daļā. Tomēr romānā arī daudz vērtī­gu,
ļoti spēcīgi rakstītu iappušu,
kādu diemžēl daudz vairs nav viņaf
turpmākajos romānos. ļ,^-^^'• :
Labi rakstīts arī ; nelielai» stāsta
Sauslejas kundze (1919. g.),ibfe laimī­gas
un nelaimīgas ģimenei pļretsfcatu
romāns Jūgā, tāpat autore^^ 4pmS!bais
pašportrets Sfinga (abi 1920.; g.) ne­apmierina.
Ivaņde Kaija pati ir daudz
kas vairāk neka Sfdngas varone kap­rīzā
Omula. Plašam romānu diždk-lam
Dzintarzemes lāsts veikts tikai
pirmais romāns - Dzintarzeme (1921. g.)
ar senprūšu cilšu nevienprātibja» po­sta
stāstījumu. , Prūšiem rodas ideāls
vadonis un vienotājs, augstāki rietu­mu
kultūrā izglītojies, bet tautās brāļi
viņu nesaprot, skauž, nīst, un: viņam
jāiet bojā. Blakus ledzipiitajam gre-aŗ
pa-
(aubore
kam Dzintarzeme, kas rakstīta
matīgu iedziļināšanos viela
mācījusies senprūšu valodu), ir Ivaņ-des
Kaijas vērtīgākais darbs. Tas ir,
tā sakot, rakstnieces ,;gulbja dziesma",
jo risināt romānu ciklu tālāk viņai
nebija lemts., Visai vērtīgs laikmeta
dokuments .ir ļviņas dienasgrāmata,
kur dzīvi skatāms um jūtams, kS in­teliģenta
latviete pārdzīvojusi : pdrmi
kara beigu un mūsu valsts ta$>sa}nai
MAKSIS TEILERS SI GADA NOBELA PRĒMIJAS LAUREĀTS
MEDICĪNA • -•^•:^.':V
Sī gadā Nobela prēmijas medicīnā
piešķiršanu Dr. Maksim Teileram zi­nātnieku
pasaule : atzīst par varbūt
nokavētu, bet katrā ziņa pelnītu pa­godinājumu
šim Šveices veterinār­ārsta
dēlam, novērtējot viņa lielos no­pelnus
dzeltenā drudža apkarošanā.
Makša Teilera (Max, Theiler) tēvs,
kas no Šveices izceļoja būru kara
laika, bija ģenerāļa Smatsa līdzstrād­nieks
un vienīgais būru armijas liet­pratējs
savā. nozarē. Ārsta dēls uz­auga
Pretorijā, Āfrikā, Londonā arī
pats studēja medicīnu, ieguva dokto­ra
grādu, pieņēma nelielu posteni Ha-vardas
pētniecības institūtā un no tā
laika dzīvojis galveno tiesu Amerikā.
Teilera pētījumi ar dzeltenā drudža
dīgļiem sākās jau 1930. g., kad viņš
piedalījās kādā pētniecības ekspedī­cijā
Kpngo. Jau toreiz viņš nāca pie
atziņas, ka. moskiti nav īstie dīgļu
pārnesēji; pretēji visam vairumam
pētnieku, Teilers domāja, ka dzelte­nā
drudža virusa pārnesēji ir pērtiķi
un citi džungļu dzīvnieki. Tālākos pē­tījumos
un eksperimentos ar žurkām
tuļā; sarga domas, pavisam klusi, bet Teiļeram tiešām izdevās iegūt attie-skaidri
un saddrdami atskanēja kaut ļgāds apliecina, ka filmās ietekme uz: cigu serumu. Eksperimenti ilga 7 ga-
•kur dziedāti vārdi: No debesīm es al-; attiecīgās grāmatas pieprasījumu ir; dus,' līdz beidzot 1937. g. bija iegūts
nesu. . ' ļ ārkārtīgi liela. Ir plašas masas, kas drošs dzeltenā drudža pretlīdzeklis
tīrkultūrS. Šo vakcīnu Teilers no­sauca
par 17 D, jo klīniskajās pār-baudēs
izdevās tikai septiņpadsmitā
mēģinājuma ceturtais variants.
No tā laika izgatavoti 30 milj.
vakcīnai preparātu, un pēdējā kara
laikā ar 17 D potēja 8 milj. sabied­roto
karavīru. Šai potēšanas akcijai
pieraksta nopelnus pār sabiedroto uz­varu
Klusā okeāna kara laukā, kas
reizē novērtējama kā uzvara pār dzel­teno
drudzi vispār, jo arī Dienvid­amerikā,
Āfrikā, Indijā un visur citur,
izdevās ierobežot dzeltenā drudža epi­dēmijas
un kopā ar DDT aizkavēt to
tālāku izplatīšanos. Tā Teilers ^ No­bela
prēmiju saņēmis par darbu, kas
faktiski bijis pabeigts jau pirms 12
gadiem^ bet toties tas vēl jo pilnīgāk
varējis apliecināt savu vērtību un no­zīmi
visas cilvēces labā. Tādēļ no
14 valstu apmēram 90 kandidātiem šo
pagodinājumu, kas • reizē nozīmē arī
167.612 zviedru kronu . godalgu, sa­ņēma
tieši šis klusais un laipnais, bet
dedzīgais zinātnieks. Patlaban Teilers
pievērsies vēl citām medicīnas no­zarēm,
pie kam par sevišķi nozīmī­giem
uzskata viņa pētījumus bērnu
triekas apkarošanā.
Jau pirms pastaules kara Antonija
Lūkina piedalījās dažā sabieļdriskā
pasākumā. Jo dzīva viņas rosība
valsts tapšanas laikā. Bermonta laika _
viņa noorganizēja Zelta fonidai, Sa­tversmes
sapulces v ē l ē š a n ā ? mēģināja
iziet ar īpašu sieviešu, sarakstu, tur
gaņ piedzīvodama neveiksmi. Vārga
veselībā, viņa ' nemitīgi darbojās,
strādāja Latvijas Sargāt redakcijā,
brauca uz provinci ar priekšlasīju­miem,
līdz kādā tādā izbrauikumā (ja
nemaldos, Vaimiierā) 1921. g. sākumā
viņu plemekiēja negantā slim-Tba.
Ivandei Kaijai bija divi draugi,, ku­rus
viņa īpaši cienīja: bibliofils M i ­siņš
un valstsvīrs Ulmanis. Misiņš, kas
par raksbfrieci 14 g, vecāks, allaž bija"
uzticams atbalstītpjs, padomdevējs un
palīgs visādās rūpēs. Gan reizēm pu-;
kpdamies („Mūžīgi jūs ar tām blē­ņām!").
Misiņš Ivandi Kaiju augsti
vērtēja ti'ēiši kā rakstnieci. Ulmanī,
mūsu pirmajā ministru prezidentā,
rakstniece ^saskatīja jaunās Latvijas
valsts simbolu, kā to viņa izteicdde-našgrāmatā.
Viņš gadu jaunāks par
rakstnieci, no kuras dzimšanas šogad
pagāja; 75 gadi. Kādā no mūsu. pat­stāvības
beidzamajiem gadiem Misiņš
runāja, ka būtu jādabū audience pie­pi
ezidenta, jālūdz viņa atbalsts Ivan-des
Kaijas kopo tu rakstu jaunizdevu-miam,
,,S{iņgā.jau tēlota arī prezi­denta
persona," Misiņš piebilda. Tā­tad
kādam' no minētajā romānā tēlo-
' tiem vīriem .par prototipu noderējis'
Kārlis Ulmanis.; .; ; . .7
Lai. cienīdami atceramies aizgājušo
patrioti un rakstnieci 1 „ i
i vērp
• S.!
tia
ās no
1^ slieksni
KULTŪRAS GHRONiļ|f
IpaŽu Elropajj literatūras prēmija 1952. ga­dam
nolēmusi Izsolīt Eiropas grāmatu ģilžu
un grāmatu klubu apvienība, kas nodibināta
Zenēvā Eiropas kultūrcentrā (Centrē Euro-peen
de la culturej patronātā. Jaunajā or­ganizācijā
apvienotai 12 grāmatu ģildes un
klubi pārstāv vairāk nekā pusmiljona lasī­ti
ju Vācijā, Francijā, Holandē, Itālijā, Skan­dināvijas
valstīs un Šveicē. ļ
Herta Luse savā koncertā Cikagā dziedāja
J. Vītola, J. Kalniņa, E. Dārziņa un J. Ķe-pīša
dziesmas, kā arī Minjonas āriju un Ha-banēru.
Dziedoni uz klavierēm pavadīja ļ H.
Strauss, kas spēlēja arī klavieru solo. i
Kensinglonas mākslas galerijas gleznu un
skulptūru izstādē Austrālijā reprezentēts «rl
. V, Tone ar divām gleznām. Karaliskā instļtūta
galerija portretu gleznotāju biedrības izstādē
V. Tone piedalās ar K. Bldiņas ģīmetnes u»'
metumu. i
\m
isMi«M
• • •
l^ojaisnni'^o^^^^j
w
tai vajad?
skaisti^
' Ijfeteiis rāda tiķkļ
Isetiņā, ki
•baznīcu ua
znotiem dieviņ
Iģjeļ, s basnīcēn^
NtsrveUavejaS-dii^
J ļicilas baznīciņas .
P ^^.viŗknēSrCela lEc-
[ l ^ i l l i iA gaišie logij
'v^fi Kigilamies. Aiz parka'
'm liS5 pakalna ir pilsēļ
li iki Ceram ar auto
lā jšos svētku (Mevkal
i | !j ceļam redzam žilbi
I ļ!Mta apgaiļsmott
Ji ĪiBiicf r raaiibbaa,:- v v^i^l^i^i^o^^io sa
% nHuligi seko veiklfl
JieuRvētku kaiusa
ļt^tekstenis" rada 9.4
Mamiesjo uzvairēļ
ļisrpedeia aplL;
ļiittvipi^riteji, ķž
"dieot — aplļ
s, uz
it|flte visi skaitīt
fe. M i^varētl^s
ļi^Šas5īlējl^ns'
psipietvifci^^^^
Ķiatim unizvall
'"tklaifa un spiedz.
Jtizfflirsies, ka .6vJ
pjjiezo pudeŗa :un i
4 Ta ir taešam lie
P gan citMi vare^^
¥ darbošanās:
]%inS, sapakota
Julies nepmulīgij
man kljivis'
^ad redzēju.nelie
solu komediantu
:^W|am mūsu ,
'^}^i^eM; Negr
s ai SerikēJļ
l,.^%ona laika:
Ē^.^^'^-^^i zemi,
't^fi^^^s^otī?;.,
) S . ,