Bavarijas Latviesu vestnesis, September 3, 1949

              1949. g8.. 3.
esiska ckslsten». ^^tt
^noturēšanu ļ P ^ ' l » ^
ftes pilnīgu aZm l^'^iu
nacionāli B^'"
f» pienākuma
• par ASV la'gf b
l organizācijai tobS^SL
VarSs paturēt topif
ĻCK darbībai vmK
t«lbu cīņai paf t j ^ t ^ ļj
Jo Jautijujpu v « r u ^
vIspSrfgl m im$ v w »
)a panākama ar vienoC
u_ «pvienoianoi m
fb% acu prlekU vteooi
ala marķl brīvu iJļ
• Juma: ,,Litvleitt%
Vlcijā ir Izteiktu JOMI
ika Latvlan Rallef InTļiii
ļvajadiltu apciemot )i
nomatnai VicIJl. ni
par latvleSu apitlUig
Informāciju, kiiUiltg^
rtvian Reliet Inc to
J d e ; nSlrinlgl ^
u, Ari ^8 vēlitoi ipMk»
JU|i Vficiji, bet ^fUķ
|taa liav laipljam».
)t atļauJlat. ka \mM
\% lai istclktu 8«vii m
, un tBa inform(ioUi«#
toarftlsko m mvik
pflUm trimdinieku l Ā
i n Mia Inc. sniegto li^
{un atbalstu, kas nnusi^
Atviaglo prlentKlei
proM5mfi^iw dod i|is
p u turplnJt, W art W
Iraud pāraugt pM nOa
un iespejSm/* ^ ^
vārdiem Latvian m
lonti pieceļas, un, Ip
W, uzsauc darbvedlnjm
Itad rit lWz pl. l . l a f
3bū8 Jāizbrauc no p p
trauJSm kustībām vi?! ^
, Jo viņu v81 galds P
js un cltt plenfikumh »
1$ diena, no dienai m
augusta.
J*
bar Bitu gan« *«rļ3
P Jautājums atriilin»''
te? s
I pareizāk »8l£ot.
Kfi. Labi atfgLV
ļ zem purvu a ' " ! ? ' *^
Ari DP. »«S V
Ita taču z f l « iļ^
Ļums P«SV
anabioz^f
ukstasinlg»»»^*
[jadzStu labi ' « ^
itājuins b'"
1949. 8> 3. septembri 5
IMPERlfAS DĀRGAKMENS
Ho kauju bauklaiias šai Juru toā dsinsis»
Kā šķautnalm dllrgakmena, ar Uesnsu aelm
Fār akliem dsselmeņiaro drumi9 raugim Gibr
Kur ālavas, ail^u un poita milzuma grimli.
Sen gadu simteņu» Se valdu troksnk rimis.
mm vētru atbalsī» včjl palmās Ue«aa bārs
Vn Trafalgaras ālavai rotu pumpuni vārg
Deg mēness miiilatmiā. Bet klintis iienorinUf.
va trako varma ip^ks un putu rffclēm mauj,
Sad rudens dCimakās, pār vi)ņu galim slīdot,
Gaist dīvains burlnli^ks te spoku a<Bim spīdot.
Rg tumSu oledru ēnā nakts tad viau skauj.
Lai meli i^imu rod^ lai gulgo straumes kāri, —
DrOms raugās Gibraltārs pār nāves dzilem pāri
1948. g, 0. sept, G i b r a l t ā ru
^pgŗ^ŗpemam "I il'i I' ' ii T n i T ī i n pm|[Bsyffaea|pg5as=^
eana iiaiu. iltet:dti
g i u ^ mSa veselus deviņus gadus
00 vietas kara, divu okiipāc|]u un
IJI^U gaitu JOMI esam bijull spiesti
AHoSt tikai par savu nacionilo un
giiiko eksistenci, pasaulf^is gara
^ve turpinājusi zarot un plaukt
na devusi daudzus Jaunums darbus
ea vftrdui, kuru skaņa nav alzsnie*
iy8t mūsu ausis* Tā, plemiiram» Jau-
01 ita u rakstniecn)a, par kuru val­di
ip amais uzskats, it kā tā bUtu
vllSiuui kvalitātes, neka Iranfiu vai
loHu -sakSu llterātūrat uz:rāda ve-*
leltt vlrkm autoru, kuru uacerējumi
t^k revidēt minēto uzskatu un pel­ni,
ka vismaz informScljasf dēl arf
tatvleSu lasītāji gūst Ieskatu moder-oiia
lta)u rakstītā vārda mākslā.
Taipirmet pārāk cleSu loBālu saistī­bu
ar zemi un cUvSklom, provinclā-
Innu, kas tai neļauj pacelties pāri
Pieticīgajam dzimtenes lUtr<itQras
Imanim. Taču optimistiskā un lab-ifUgl
noskaņota kritika aipgalvo, ka
ļle esot dzlH maldi: itaļu Jaunā
rddtnleclba tagad esot atklājusi
jaunas augsnes, slāņus un no Jauna
Uiq)odrlnajusi latiņu valodas māk-dai
slavu. Tā min tādus viirdus, kā
Koirado, Alvaro, Elid Vitortnl,, Anto-nioBaldlnl,
Karlo LevI, Vaiio Prato-
M, u n Džuzepe Ungareii vjīi D/.o-vannl
Komiso,ka8 padarot itāļu zsmes
smaržu un pat garšu, skaņu un tas
Īpatnos fluīdus Jūtamus un pārdzī­vojamus
līdzīgi tai daiļajsil saistībai
riemi, kāda pazīstama no Ivi^vu
«*ltaleclbas novadiem Oiftrovjka
vai Oontorova darbos. Si ;r»eme, tā
Ilrtma apcerējumos par miniSto au-tow
darbiem, turklāt ir rietumu
puilodes kultūras māte, tai ir vēstu­res
piesātināta, grieķu (ilozofljas
piestrivota, romlcSu valstu idejas
apaugļota, viduslaiku Šķīstības un
afrii kriatietlban pas^ii:di@d?Igās
ekitases apzīmogota. Vārgu iiiikot —
ial rakstniecība vlisturo saduras ar
OKktono dzīvi, ko itail izbauda ar
tUu pat alzrauianos un bilimišķlbu,
ar kidu tie savā laikā prletaļās par
pirmo dzelzceļa vai gaisa iiiliksmes
ItnIJu starp Parīzi un Beirllinl vai
Bernu.
Modema industrisilzādja tikai da-
Wl ielauzusies lai zoml^ ns^pi^gUstot
atitat kadu Ietekmi uz \h\ augsnu,
^ to pārliecinoši apsit!pdna kaut
vai Dlakomo Leopardi Sarunas —
pagSJu5ā gadu simteņa lirikas pa­raugs,
kasi radies tai pa5ā laikā, kad
amerikāņu literātOrā radās dēku un
piedzīvojumu stāsts un Francija un
Anglija dieva savus kaislīgos sociālo
problēmu romānus, Leopardi dzied
par gana sērām, viņu nomāc mo­dernā
cilvēka dvēseles nevarība.
Viņš aizved lasītāju kā kādā vien­tuļā
salā, kurā glabājas Eiropas kul­tūras
dokumenti, pakļauti nenovēr­šamajam
liktenim — klusēt, palikt
mēmiem civilizācijas sasniegumu
trokšņainajā okeānā. Protams, mo­dernizēšanās
process nav apturams,
un ap gadu simteņu maiņu Marti-neti,
saukdams pailgā pasaules sa­biedrisko
domu, mēģina atsist auk­sto,
aprēķināto IndutriālizSciJas uz­brukumu
cilvēka dvēselei ar hinmu
kuBtlbai, dinamikai. Viņš nemaldī­gi
nojauta, ka civilizācijas attīstībai
nenovēršami nāks līdzi cilvēka dvē­seles
pārveidošanās. Martinetl pa­sludina
dinamiku par 20. gadu sim­teņa
evaņģēliju. Sākas futūrisma
pedods, kurā italu dzejas mākslas
kalngali sabrūk. Un tomēr — Ita-lil?
l^s tagadnes lielie dzejnieki —
ekspresīvais Ungaretl, pesimistiskais
Kardarelll, atjautīgais esejists Bon-tempelli,
tāpat kā vesela gleznotāju
paaudze ar Karrā, Morandl vai
Prampolini nav iedomājami bez fu­tūrisma
rosinošās ietekmes.
Dinamikas vietā jaunajā itaju l i -
terlltūrā tagad stājusies jaunības
slaSrInSšana — Jaunatnes psfcholb-ģija
un mūžīgā Arkādijas dārza mū­žīgi
gana dziesma — ilgas pēc mie­ra.
Moderno laiku dzīves raksturl-gH
pazīmes ir vai nu pavisam no­kratītas
vai organiski iesaistītas šai
arkfidiskajā idiUē. Taftu mi!?Igai8
jaunatnes literatūras grāmatu
skaits, kSidu var uzrādīt gandriz vai
vitnigl V<&1 Padomju savieniba, tajā
paiā laikā'ari aklāj, ka pašos auto­rei
šl Jaunības un t&s tirās dvēse-lOfl
slavināšana ir apdraudēta un
turas uz māla kājām. Aiberto Mora-vltt
darbs Agostino (vāciski Ver-lag
Desch, Mūnchen} apcer kāda
zčiiia pul>ertātes laika pārdzīvoju­mus,
Kvarantoto Gambini Kreisera
viļņos apraksta divu jaunekļu tra-ģllku
sadursmi Trlestas osui, Džu­zepe
Bērto iztirzā jaunekļu ciešanas
koŗa laikā darbā Del)€sis ir sarka-naii.,
So grāmatu vidū izceļas Elio
Vitorini romāns Saruna Sicīlijā,
(Uiricli-Eicmer-Sciimid - Verlag,
Mtinchen), kas pieskaitāms labāka­jiem
ši žanra darbiem pasauics lite-j
^ ^ , . \ rātarā. Tajā ir runa par kādu Jau-
ClOSanaS kOmiSliam \ nekli. kas dztvo pie tēva, atšķim no
miiles, un uzmeklē viņu Sicīlijā
sarunas, kas abiem tiekoties risinās,
tr dziļas cilvēcības un dvēseliskas
skaidrības apdvestas.
Arkādija — tas ir neaptraipītās
Jaunības dārzs. Tur, kur Jaunatnei
atņem ilūzijas, tur apdraudēts ari
pat:? Arkādijas dārzs. No visas itā­ļu
literatūras secināms, ka sapņiem
tajā vairs nav vietas — operu un
dziesmu pasauli pievelc kāda- cita,
J^a», jo Vācijā vajadzētu palikt ti- i k as ioniiit visu poētiiiko un emoclo-wl
vienam algotam pirmis klases ^ luilo vhi vismaz nobida to laika ka-glezno
dekorācijas
Brinumzalitei
Bija noticis neiespējamais — Ha-nava,
no kurienes Esllngenas lat­viešu
teātris gaidīja dekoratoru
jaunlnscenējamai Blaumaņa B r l -
numzāiltei — Hanava vienkārši klu­sēja.
Bet šai emigrācijas gadu sim­teni
Jau visādi var gadīties. Lai to­mēr
nenotiktu katastrofa, lai ne­būtu
Jācieš teātrirar kam luga jau
iestudēta un trūkst tikai skatuves
ietērpa — palīgā nāca prot Annuss,
pats izceļošanas rūpju pilnu galvu.
Viņš pagatavoja uzmetumus deko­rācijām,
un nu bēniņu darbnīcā, kur
dienā sutina svelme, bet naktis stai­gā
caurvējš, kopš kādas nedējas rit
spraigs līmēšanas, griešanas, sieša­nas,
Un zāģēšanas darbs — ik vienai
no sešām ainām top savs dekoratī­vais
ietērps. Plali uz grīdas izple­ties
guļ ezers ar bērziem un lauku
smēdi krastā, gluži kā tepUj^is no­klāta
baznīca un istabas iekšskats,
un, nebīdamies ne sadragāt tās lo­gu,
ne iekrist baznīcas torņa lūkā,
ne samērcēt kājas ezerā — no au­dekla
uz audeklu staigā pats profe­sors
un Šur un tur piedur vēl pa
milzīgas otas vilcienam. Bet vēl
veicama puse darba.
„Vai pagūsiet laikā tikt gatavi?"
Jānis Lejiņš, kas uzņēmies rūpes
par metiŗu un centimetru samēriem
skatuves maketa starpā, optimistiski
pamāj ar tādu izteiksmi, kas necieš
pat liktens nejaušības.
«Pirmizrāde būs 8. septembri!" Par
to, kādas būs pašas dekorācijas, tik
pat grūti pastāstīt kā par to, cik
mūzika Jauka vai ūdens slapjš —
tas pašam Jāredz un jāpiedzīvo. Bet
apmēram varam spriest, Ja zinām,
kā prof. Annuss glezno, Ja atcera­mies
viņa dekorācijas dažiem insce­nējumiem
Nacionālajā teātri Rīgā
un dažiem uzvedumiem ari Liepājā,
ja pazīstam mākslinieku ka impul­sīvu,
darbīgu, vienmēr jaunu ideju
bagātu personību. Viens pasakāms
au tagad pavisam droši — prof An
nuss novērsies no latvieSu teātra
mūžā par tradīciju kļuvušā lauku
istabas iekšskata traktējuma. Viņa
telpa atklājas skatītājam ar istabas
stūri, nevis ar sienu visā tās garu
mā, tā dodot neierastu perspektīvu,
ko pasvītro priekšmetu novietojums,
bet aktieriem atklājas cita spēles
kustību bāze un virzieni.
Taču gan jau redzēsim paši. Ap
12. septembri teātris izbrauks tau­tās
pa amerikāņu joslu. 8.
rpXvīLS KLANS
(Beigas).
Vienalga — tOUņ es ari redzēju,
ka manaa pūles būtu izrādījušās
Uekas: bUa pagājušas Ūkai dažas se-kundses,
kopš viņus ieraudzīju, un
nu visa trijotne virzījās man ga­rām
— neaizsniedzama un savā lik­teni
neaizkavējama kā tie koki, ko
pludina ar straumi lejup pa upi.
£s arvien vēl biju tikai akmens iet-v
^ malā.
Nekad nevienās acīs nebiju redzē­jis
tik skumīgu, rezignētu im rūgte-nu
izteiksmi kā kapteiņa skatā aiz
viņa acenēm niķeļa ietvaros. Tā var
skatīties tikai cilvēks, kas pēkšņi
stāv pie sava mūža darba drupām.
Vai bērns, kas ir par pieaugušu, lai
raudātu, un par Jaunu, lai savaldī­tos,
kad vēji izrauj no rokām gaisa
balonu.
Viņš visu zināja, kapteinis Vuds,
un pacieta to, ko zināja.
Es raudzījos viņos kā kBda kustī­bu,
vaibstu un nesaklausāmu vārdu
parādē, kā kādā rēgainā procesijā—
tā bija kā triju cilvēku dvēseļu vis­slēptāko
pārdzīvojumu atklāsme, kas,
pašiem neapzinoties un neviena ne-izaicināta,
pēkšņi kļuva publiska un
kaila. Un tas tikai tādēļ vien, ka
kāds, kura it kā nemaz lebija, spē­ja
no nesakarīgiem sīkumiem izvei­dot
saprotamu ainu.
Tas mani nobiedēja. Lidz tam es
nezināju, ka cilvēki tik slikti prot
sevi slēpt, ka viņi Ir tik neaizsargāti.
Tagad man būtu bjis jānoveršas,
kā to dara labi audzināti ļaudis.
IIMIIMIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIHilllHIIIIIIIIIII
VĀCU APO^lDS IZDOD DP
a^NATNISKV DARBU
Jaunais lietuviešu zinātnieks inž.
Alģirds Nasvitis Hanoveras technjs-kajā
augstskola ieguvis doktora
grādu par sekmīgi aizstāvētu diser­tāciju
Kombinatorisko normu liku­mība,
Darbu, kas ieguvis visaugstā­ko
atzīmi, izdos pazīstamais Sprln-gera
zinātniskās literatūras apgāds.
Tas ir viens no nedaudzajiem gadī­jumiem,
kad vācu apgāds izdod DP
zinātnisku darbu. Jaunais doktors
labi pazīstams lietuviešu sabiedrībā
kā daudzpusīgi izglītots cilvēks, Jau
ceturto reizi viņš ievēlēts par Le-
Jassaksijas apgabala priekšnieku un
Baltijas padomes pārstāvi šaja ap­gabalā.
Dr, ing. Nasvitis ir ari lat­viešu
draugs un aktīvi darbojas
LLV centrālajā valdē. (LL'V).
KO DARA
MUSU MĀKSLINIEKI
Sķlet, ja saldētavas būvdarbu.^; uz
tidtu pašiem DP, neviens neprasi-tti
pat papilddevas un ne?iūrizētos
par atvilkumiem no algām, Katra;
lautlbōi gan jāparedz atsevlSķs no­dalījums,
jo diez vai atealdeSana
varēa notikt visām DP ruiciļām
Manu projektu picņeŗmot, IRO
«ajfim varētu ietaupīt mjlnrsum-
. - pirmi!
«ridnlm — saldētavas uzriiugam,—
piedodiet, apvienotās diinomet-
Res direktoram. Tālāko attīstību es
tfidomājos apmēram tā;
Teiksim, 19.. gadā no W§ingto-oas
pienāk telegramma: Baltijas
valstu aneksiju ASV vadība jopro­jām
neatzīst, un mūsu milzīgā pa-
<^i^tiba tagad vainagojusies ar spo­žiem
panākumiem. No Maskavas
saņemts ziņojums, ka visi Latvijas,
ifiaunijas un Lietuvas ied/Jvotāji
ļ.'iollkti uz ledus" viņpus Urā-un
tādēļ var steidzlifi atkau-
«^t Vācijā palikušos.
..AnablozēSana" būtu ļoti izdevi-
|a ari mūsu pašu «dižciltigajiem".
^migrējot var gadīties nokļūt dar-
^a, kas saistās ar prestiža zaudēju-
J^^» t)et, pieņemot Jauno projektu,
«ātra varēs tieši no saldētavas do-u
« atpakaļ sava kabineti klub­krēslos.
Vienīgās bažas — ka tētiņi Josifs
P»"Bal3 nedabū saldētavas atslēgu...
Melmumi,
padomnieks aitu ganu
izvietošiMiā.
vēkļa literatūras līmenī. Varbūt tā­dēļ
patreiz lielākais itāļu dzejnieks
Eižens Monlale, tāpat kā viņa die­vinātais
T. S. Eliots, pasacīs pārcelt
metafiziku ari ikdienā. Ari dc H i -
riko sirreālistiskaja mākslā katrs
priekšmets dod autoram iemeslu ru-nliit
par kādu apslēptu dziļāku pa-smili,
^5āda pieeja vērojama gan
Kvasimodo lirikā, gan Ungaretl vār­smu
fragmentos, kuros autors apcer
pasaules parādību tojiskās sakarī­bas.
Humānisma slavināšanā blakus
Vitorini romānam Sarunas Sicīlijā
nostājas Karlo Leviisa apcerējums
pw viņa trimdu Kalabrijā, — tā ir
mazpilsētas poēzija, kurā autoru
siiitrauc tās vienmuļfba un vientulī­bas
bai|{ums. Dino Bucati novelēs,
kas drīzumā parādīsies vairāku vācu
apgādu izdevumos, autors brīdina
Eiropu ijludinādams, ka starp mūsu
laikmeta daimonu un civilizācijas
nerimtīgo attīstību vēl vārgi turas
tikai plāna siena, kuras noārdīšanai
piletiktu viena elpas pūtiena, lai mo­demā
cilvēka dvēsele būtu nolemta
bojā ejai.
Osvalds Lēmanis ar Mirdzu Tilla-ku
nule kā atgriezušies np ceļojuma
pa angļu joslu, kur uzstājušies kopā
ar Eiženu Leščevski un Tatjanu
Vesteni. Mākslinieki ar panāku­miem
apmierināti — gan dejiskā,
gan pekuniārā nozīme taču viņu
spriedums par nākotnes izredzēm un
nodomiem ir visai rezervēts — vai
jaunai turnoiai vairs sanāktu pie­tiekami
skatītāju? Sis bažas ir d i ­binātas
— abi mākslinieki ir to dau­dzo
pulkā, kam rūnos dara izceļoša­nas
jautājums: kura komisija gan
gribēs ticēt, ka dejotājs būtu ar
mieru strādāt arī melnu darbu?
Šķiet, tomēr, ka latviešu baleta
māksla dzīvo zem laimīgas zvalg-znes-
jAnsbachas stacijā kfidan mū­ķenes
spalgie kliedzieni izglābusi
dzīvību abiem baletmeistariem, Lē-
^nan'm un Lesčovskim. Jau ejošo
Koponhagenas-Parīzes ātrvilcienu
viņai izdevies apturēt tai bridi, kad
abi Terpsjchoras kalpi mēģinājuši
ielēkt tajā, katrs ar diviem milzī­giem
koferiem rokās—ne pārgalvī­bas,
bet vilciena nepacietības dēj.
Pa to laiku, kamēr V. Dārziņš de­vies
uz Lībekas pusi, kur uzņem
filmu i.Kādfl kura nav" un sagaida
ierodamies arī pašu autoru Mārtiņu
Zīvertu rio Zviedrijas, kādā lieliskā
Bavārijas pili — konsula fon Filipa
rezidencē koncertēja The Latvlan
KULTŪRAS GHRONIKA
1
I ;
Rakstnieks Pāvils Gruzna pārcē­lies
no Lībekas uzGēstachtas veco
ļaužu nometni.
Amerikas lietuviešu dienas laik­raksts
Naujlenos uzsācis cīņu ar
svešajiem elementiem, kas leviesu-šie^
i turienes lietuviešu valodā, pār­vēršot
to par žargonu. Laikraksti
iekārtota speciāla nodaļa praktis­kajiem
valodas, jautājumiem, un par
tās redaktoru uzaicināts pazi.<ta-mais
lietuviešu preses da/oinieks un
valodnieks Dr. P. Jontk?, kas nesen
ieradies ASy. (LLV).
Amerikāņu kongresa biliotēkal
aizliegts turpmāk piešķirt godalgas
vai apbalvojumus. Bibliotēkai pag.
gadā bija jāiztur asi uzbrukumi, jo
tā bija piešķīrusi Bolingena godal­gu,
kas ir aijgstā'Kā atzinība ameri­kāņu
rak.«tņioklem. dzefniekam Ez-ram
Paundam, kas savā laikā dar­bojies
fašistu propagandas kalpībā.
Trio: Viktors Ziedonis uz mājas­tēva
pasniegta Stradivarlja, Dzidris
Treim^nis — uz īsta Gvarneri in­strumenta.
Daudzie vācu aristokrā­tijas
pārstāvji, ārzemnieki un šejie­nes
mākslas dzīves vadītājas perso­nības
latviešu atskaņojumā dzirdēja
Veņavska un Brāmsa koncertus, bet
pianists Hekmans, visiem par llelJ
pārsteigumu, no galvas nospēlēja
Dārziņa variācijas klavierēm.
Margarita Kovaļevska tikko slē­gusi
Vilhelmshafenas vācu kultūras
draugu biedrības sarīkoto viņas dar­bu
izstādi, kuŗal labas preses at­sauksmes
pavērušas ceļu ari uz Brē-meni
un Hamburgu, bet viņas mītnē
Sengvardenā, šai vistālākajā Vāci­jas
stūri, kur vēl skan latviešu va­loda,
ar tās visizmeklētākajām for­mām
un smalkāko stilu dzejā vieso­jās
Tonija Kalve no Mērbekas teāt­ra,
gūdama tādu publikas atsaucību,
kas viņas sniegumu stāda pat aug­stāk
par deklamācijas mākslā līdz
šim dzirdēto.
Lībekas Gleznotājam Frldrlcham
Mlltam, kas sīksti cīnās ar plaušu
tuberkulozi, tagad pavērusies iespēja
uzlabot savu veselību Šveicē. Pēc
Mitrēvica un Ritas Liepas aizbrauk­šanas
no Heidclbergas, Erna Gel-staute
tur palikusi vienīgā latviešu
māksliniece, un gleznotāja fantāzi­jai
un otai tagad paņēmusi palīgā
ari uzpirksteni un adatu, ar kuru
palīdzību īsteno paias iecerētos tēr­pu
modeļus amerikāņu un vācu dā­mām.
IRO rīkotajā 2. apgabala gleznu
un daiļamatniecības skatē iegūti
darbi no prof. Kugas. prof. Annusa,
Annas Dārzlņas, Ernas Gelstautes,
Jāņa Gaiļa un J. Brūnlņa, kā ari
ādas, koka un sudraba Izstrādā­jumi.
Paredzams, ka daļu izstādes dar­bu
pārvietos uz Arolsenu, kur šinīs
dienās īpa^ā sanāksmē pulcējas UN
meklējamo personu Institūta pār­stāvji.
Vasaras sezona tuvojas beigām ari
mākslā, bet vēl pirms rudens vētru
uznāk^anas. izmantojot Jauku sauli
un rāmu Jūru. uz Angliju 5--6 ne­dēļu
garā braucienā dodfis Pēteris
Aigars, solīdams rakstīt no turienes
par visu, kas vien viņam kontinen-tālā
skatījumā liksies ievērības cie­nīgs
gan turienes latviešu dzfvē un
daroā, gan mākslā.
Bet es to nedarīju. Es apzinājos, ka
uzvedoa kā morālisks huligāns. Un
tomēr es tāds paliku. Es pieķēros
šiem trim un viņu pārdzīvojumiem
un Jūtam - laikam tādēļ, ka pazinu
tas — ar visām savām nervu un
smadzeņu šķiedrām. Jā. laikam gan
tādēļ. Un nu mēa bijām četri. Bet
vai tas nebija dīvaini? Jo patiesībā
manis taiu tikpat kā nebija.
Kad pēdējais bāra viesis bija uz
ielas un vestibils palika gluži tukšs,
es Izslēdzu elektrību un pēkšņi ie­grimu
tumsā, spēdams gan redzēt
visu, kas notiek uz ielas, bet pata
palikdams nesaskatāms. Tagad ma*
nis patiesi vairs nebija vismaz
tiem tur. aiz spoguļstikla durvīm, ne.
Vuda kundze ar vācieti bija ap­stājusies
pie pašām durvīm, un. ja
starpā nebūtu biezā stikla, es sa­prastu
viņu vārdus un justu, kā
s n ^ o zebiekstes mati. Kapteinis
bija devies pāri ielai Uz auto par­ku,
un es redzēju, kā viņam nevei­cās
— ak, kungs, kā neveicās. Lie­los
Pakardus, Dodžus, Studebeke-rus
un Fordus, kuru spožais lako-
Jums bija Ipafii saudzējams, parka
sargs laida laukā vispirms tie
gausi kā gremojošas govis cits pēc
cita izgorijās no savām vietām, un
kapteiņa džips, spalgi sparkšķinā-dams
motoru, grozījās kaut kur tā­lu
aizmugurē, nespēdams Iekļauties
automobiļu virknē.
Laikam tomēr dažas reizes biju
novērsies no spoguļstikla durvīm —
iedzimtas vai iedomātas takta sajū­tas
dēļ. Tagad, kad atkal pietuvojos
tām, pret mani gluži kā kādā dzīvē
pārnestā parādību pasaulē, — mig­las,
auto tvaiku un starmešu spilg­tās
gaismas apņemti — pret mani
bija pagriezušies divi profili, cleil
pie paša stikla, tik cieši, ka būtu
varējis sadzirdēt visklusākos (uk-stus,
Tāt nebija neglītas sejas, nē —
pat skaistas tās likās. Viņi smaidīja,
tio bija tādi vārīgi, gandrīz apgaroti
smaidi; viņi kaut ko teica viens ot­ram,
zebiekstes plaksti nolaidās un
cilvēks no Ludvigshafenas aplūkoja
viņas pieri, uzacis un vaigus.
Un šinī mirkli citu automobiļu
drūzmā nepamanīts no auto parka
izbrauca kapteinis savā džipā. Viņam
noveicās vēlreiz. Lai nepārkiptu sa­tiksmes
noteikumus, viņš nedrīkstē­ja
šurpu braukt. Viņam bija Jāpa­liek
viņpus ielas, es redzēju kā viņš
izkāpa no mašīnas, atstūma Cj^Ruŗļiļ
drusku pakausi un gribēja nākt šur­pu.
Bet pēkšņi viņš apstājās. Uo.
taisni tagad no bāra notekas cauru­les
vai no kāda telefona vada aug­stu
gaisā atraisījās dažas saujas
kuplas janvāra sarmas, izjuka gaisā
un, jikos kristallos sadalījušās, lēni
vizuļodami, ledus putekļi nolaidās
Vuda kundzes iesarkanajos matos,
nosēdās viņas uzacīs un uz skaistās,
loti baltās rokas, pār kuru noHocās
cilvēks no Ludvigshafenas.
Nevaru noliegt šo bridi daba bi­ja
labi veidojusi. To redzēja ari kap­teinis,
Bat tagad zebiekste izdarīja
ko tādu, ko viņai nevajadzēja darīt---
viņa izstiepa vienu pirkstu ar violeti
lakotu nagu un viegli piedūra to vā­cieša
svārku atlokam. Varu derēt, ka
kapteinim, kura krūtis greznoja dau­dzas
varonības zīmes, šinī brīdi dre­bēja
rokas. Viņš kaut ko strauji no­meta
zemē, pēkšņi iztrūkās no savas
vietas un lieliem un ātriem soliem
nāca pāri ielai. Tā bija plata, ļoti
plata iela.
Vuda kundze stāvēja viena pati.
Viņas pavadonis bija prom. Viņa
lūkojās pāri ielai un vēroja kaptei­ņa
nākšanu, un likās, ka tas velkas
loti. loti gausi. Bet kapteinis Jau ari
šķita pārvērties un tagad lika' ļoti
gausus soļus. Un kad viņš bija; klāt,
un it kā vaicājot un reizē it ka pār­metot
pārstaigāja savām acīm ze­biekstes
vaibstus, gkaietā, sarkanma­tainā
Vuda kundze pēkšņi un ļoti
spontāni atvēra muti un, drusku
pirkstgaliem zobus aizsegdama, no­žāvājās—
nožāvājās ar visa ķerme­ņa
veselīgo, garlaicības piesātināto
nogurumu. Viņas vaibsti pēkšņi no­slīdēja,
pleci it kā nolaida*? un nu
aiz spoguļstikla durvīm vidēja bāla
pusmūža seja ar dziļas vienaldzības
un apnikuma ēnām ap muti un pe­lēkajām
acīm.
Es redzēju, kā apdzisa kantelna
skats, kā tajā savilkās janvāra nakti
aukstā, bezcerīgā tumsa, kfl viņš
mlrlUi svārstlj53 un pamazām sadu-ga,
kā apklusa un izplēnēja, un kā
mechanlskl un vilcinādamies sabāza
rokaa kabatās. Tād viņi abi reizē pa­griezās
un devās pāri ielai.
Viņi gāja lēni un man likās, ka
paiet ļoti ilgs laiks, iekams viņi, ar­vien
mazāki sarukdami, pamazām
sasniedza automobili.
Kad es vēlāk, ar miegu kauda-mleji,
pārstaigāju M6 rajonu, es at­radu
viņpus ielai, pie pašiem auto
parka vārtiem, uz ietves nomestu
pīpi. Tādu es sen biju sev vēlējies.
Pīpe bija gan vēl silta, taču jau Iz­dzisusi.
Bet es nebūtu varējis viņu
lietot—(kapteinis, zemē sviezdams,
to bija pārlauzis vidū pušu.
Pusnakti mani nomainīja.
i
I
i
1
Ml