Bavarijas Latviesu vestnesis, October 14, 1950

              1950 g. 14. oktobri
Iļ /
as^virsniekie^ bi-i
darbs. Tā drēg-bvembŗa
dienas re-rtis,
ar kuŗie^ bi«
uuk dzīvību un
f^jSm rokot ļaero*
"-iēr gavuB atpūtas
upurēja Latvijas
liatvfelu kaiļavlri
triēin, kuras tauta
un kamēr
.e, utu apsēstie
u vlrsniekienk nā-klajas
debess
dažas priekSrocI-as
brīvības ziņā.
'ja svinēja savas
svētkus, un ko-oiusu
tautos
i vīriem bija
No sarīkojumu
skavas diktē^e
ditieni; Stiļina
piemērotleni at-i2|)
utēja ka iļebi-ī)
fmgava$ krastā,
ļStoteiesi, dziļā
strādāja grupa
(nis un mazas
gltonas TO sil-tejas
spuldzīte
# un krēslu
tt akmens un
t drēgno klonu
v i SMāsIta siena
#!|Htedfcrfisas, rū-
' ,s pilns, un skcH
i^fku s^jas,
•siplūda vie»
Ttkat rūpīgāk
pterādulls acis
Sl Iekaltus vai
umusr kuros
pagrīdes dar«
A t i ^ l u krāju-l
ia mijokU ne«
pat dieni. 71*
un sikspān^
gar alas ie^iu,
cUvēki.
bmūnistiskis
iukumi latvle*
tu ziņojumi, kā
aidnieka doku-"
vtuliaxiOpkQpē-
Uecibas un ci^
ķļstamu» uz-o
fiiem alu cii-oda
m
kārtoja sakarus
Bet ari tie
3triwņ TS dar-jfoies
punktiem»
ķtu sdnāja tikai
tumu velkSa-lu
pat no*
It ne vienmēr
vārds, ja tā
pazīstams,
lā NKVD iz-mūau
gru-
* nodaļas
Igan apcietināja
Irfik asi bija
tārtu un tau*
I* lielu lau-iedevām
vēl
apgrēcībā.
19 brīdī at^
līdz ar zi-lāts
man, lai
Sapas vietā
mani» iei'adās
neiegriez-ļitrodotles
mili-fatru
apmeklē*
Ijā litā saņē-brīdināja,
ka
jau ierakstīts
Ipjamo sarak-lenota
arī T.
ar ziņojumu,
ka NKVD rūt
ķi p ^ j ā lai-
T. mani ne-
[draudu priek-
Jizziņas tālāko
(ikt citus, man
is komunistu
iu mūsu va-luvusi
viena
lībniecēm Z.,i
Itas NKVD
savu skai-
^bija pratusi
labvēlību un:
ķkās ātri vien
Is ziņas un
is ievērojami
>u, un dažu
itas iekriša-iuma:
CILPA
0grtdien, 1950. g> I4> oktobri
LATVUA
PAJAUNIBAS TEKAM
PA STABURAGA
BĒRNU TEKAM
' Tālāk dūlētāji gāja labu brī-di
klusēdami. Katrs nodarbo­jās
ar savām Ce^bām un do­mām.
Bet par visiem vairāk
strādāja Jancis. Piatl ieples­tām
acīm kā ērglēns viņš rau-
, dzijās apkārt, novērodams vi­su,
ko vien varēja saredzēt.
(Valdis — Staburaga beml)
tai atceramies Staburaga bērnos
lanpi un Mārču, kur Jančis iepazisti-tJJa
Mar6u ar Staburagu un tā ap-
)j|ni, arvien pamācīja un ierādīja,
jļf Jancis bija daudz prātīgāks un
^āks par Mārču.
Kāpēc Jancis bija tik daudz gud-rto
par Mārču? Vai tāpēc, ka viņš
Margarita Kovaļevska
Čiepa stāsta trešo pasaku
Lūk, ko man pastāstīja Čiepa:
„Kādu dienu, kad es stāvēju pie
bija gadu vecāks? Nē, kad Marčs
oija ar Janci nodzīvojis gadu konā - -
viņš tomēr nebija tik sudrs kā JanI krāsniņas un gaidīju uzvāra*
els sākumā. . * mies tējkannā ūdeni, pieklaudzinā-
Jancis bija gudrāks tānēc ka vinS ^ ^^^^^ cUvēks, kas tīrās laip-bija
vērīgāks, viņš pratalabi vērot ^^^^ nometnē iznēsā pastu,
un pētīt, centās noskaidrot visu, kas ienāca ar priecīgu Vasarsvēt-nepazlstams
un nezināms. Kur pats smaidu un skaļu balsi teica: ,AP-netika
galā, prasīja padomu citiem, sēžaties!"
Centīsimies arī mes tādi būt, un Es paklausīju un apsēdos uz lādes,
visi zem un meitenes, vecumā līdz kas mums kalpoja kā divvietīgs
12 gadiem un arī vecāki, gan katrs l^resls im zem vāka savā četrstūru
savā pasaules tālē, dosimies kopēji vēderā slēpa no putekļu kārtām ma-nelielos
ceļojumos ar nolūku — ie- «līļās grāmatas. Tā bija loti
pazities ar mūsu mīļo dzimteni Lat- vienkārša, trimdā dzimusi lāde un
viju, viņas ļaudīm un likteņiem. I varbūt tādēļ vienmēr kā aizsapņo-
. Un nu visi čakli pie darba.
sirds kauna, Jo zināju, ka viņu neba
roju ne cepšanai ne vārīšanai, bet
aizdošu tālāk citu roku gādībā.
Un tāpat īdzmetu Žurkas Hemdnet
mēslu bedrē vecas zeķes un cauru
bikšu stilbus: „HermIne8 kundze
tuvojas ziema, izoderējiet savu alu.**
Jfi, es biju laba un devīga uz vi*
sām pusēm, bet tomēr sirds nekļuva
gkraaaias
Latvju puisms
sv^uma .
Lflk« mSt ^ rtail aatstoi kiUias Mf
Cik mM SBiAif vis Hšl lalelall
Val skaUitt» Ja itlil atfrltslos
Ct oaut miltas m l AilmUnlt
TUi aufsts aav mOsa Gatitņluaiii« oiļal
Gaa ttlkima vUi, gan pirtla vUraļoti
Vn vt|a palki» kad vakan vUi,
Ap viņu Mkar tUns vtioāciit:
WL mU, eik piala ope viļņus svlti
Ua aUnšu kriOM Oaeas putat Jauci
Uu vlnultti viji Mlus irlel,
Kur anmUal Uds bHnumi BUAI lauct-*
PIRMĀS VIENTUĻO ZENU UN MEITEŅU
NODARBĪBAS
Jusies pievilkusies ilgu pēc tāliem
ceļiem.
Un kad es tā sēdēju uz tās. Cil­vēks,
kas iznesa pastu, teica tālš^:
„Nākamo ceturtdien jums jābrauc uz
Ventorfu!"
Seit, mežu vidū, vārds Ventorfa
ir kā burvja pirksta pieskāriens acu
plakstiem: „Mosties, posies atpakaļ
dzīvē!"
Krūtis salēcās sirds, es izbenu acis
— jā, un paskatījos uz Ierasto krās­niņas
kaktu. Tajā pat bridi tēj­kanna
sērīgi iesicās — žēli un smalki
kā neredzamu sudraba stidziņu vilk­dama
pāri aizgājlbai un tām nedau
dzejām dienām, kuras te vēl jāizel­po
saiņojoties ceļam. Tējkanna un
es, mēs abas jutām šķiršanās skum
jas jau ievējojām no grīdas sprau­gām
un pagultes slepenajām peļu
alām. Krāsni sprakšķēja žagariņš.
Nu jā, ko tur lai dara, istabas sil­tuma
devējai lūza sirds — uz grīdas
izlēca sarkans ogles stienītis. Viņš
kūpēja un dzissu apvilkdamles trau
slu pelnu kfirtii^.
Un notika tā, ka atvērās lādes
8ajā:kartē redzam tikai četrusļ bet nav nekā, ko virsū likt!" Pēc bri- ļ ^ ^«uL'^^ooff';!^^ VJ^^n
itvHBft nn^rnhaiiiR hftt n«v<pnn r\\u tina atnāk lācis. nosēžas pie abras r^**^^ ftgnsa Maestro piespieaa
Suslikam un Mnāa- Tavu lau- ^^^^ Jaunsudrabiņa Jaun*
K a l d i n u ^^^^^
Ku gaiaiņu, oet nav neKa KO. virsu g^^^^^g sprīdītis nobijies un maz
^ 8 .^«i «a^a4« .8i,« paslēpās lādes ēnainā kaktā un viņu
Tā visi sēdēja, l^ldzot sāka runSt, mierinādama tam blakus noplaka zi-vieglāka.
Krūtis It kl kautkas dīca
un sūrkstinājās, kāda neredzama ro*
ka mani vilka šurp un turp —* es ti­kai
nemācēju saprast, ko vēl un vēl
viņa no manis prasa» kas vēl nebija
nokārtots pa prātam. Bet ja es biju
stulba un apināta, tad to bez vār- J
diem pateica Oida zUe, kas, manUāt, debess Uk ilia un tfia, tik iiu..«
dodoties pa taku uz netālo ciemu,! tur mākoiiiis baits! tft laiviņa maaat
DUi, domās raufitf turpu falilm adOi«
Pir Daufavu kur selta vaaais skrtli
Kur cīniņi vil jšiet LtCplIsftt,
Vn tumiot atvAfof vēl rafanat kur dtj • • •
punigala: . mnau.*
nCiepa» taa taču ir mežs! Mežs te*|
Dēli, maus dils, lak, tavas dilmteats
lAtvijas apgabalus, bet nevienu pil
sētu un upi.
Lūk, mūsu pirmais darbiņš — at­zīmēsim
karte:
LKuŗS no redzamajiem apgabaliem
ir Vidzeme, Kurzeme, Zemgale un
Latgale?
2. Ar punktu atzīmēsim vietu, kur
atrodas Latvijas galvaspilsēta
Rīga?
8, Bet ar svītru ijBvilkaim, kā tek
Latvijas lielākā upe Daugava?
4. Kurš zina vēl kādu pilsētu un
upi, var ari vēl tās atzīmēt.
5. Tie, kas dzīvojuši Latvijā, ja zi­na,
var ari ar krustiņu atzīmēt savu
toreizējo dzīves vietu.
Kad ŠIS vietas atzīmētas, lūdzu iz­griezt
vai nozīmēt no šis kartes, un
izpildīto darbu atsūtīt
Mana adrese:
Ad. Artmanis,
Am Zehnthof 77
(22a) Gssen-Kray
Germany
ka izsalkums moca, un jāiet parau­dzīties
kaut kb: ēst
Lācis sacīja: „Zinu mežā bišu ko­los
vākos tērpusies Elzas Ķezberes
dzeju grāmatiņa — viegla un trausla
balss»-
vi gaida atvadām.
Nākamā ritl ņtou grozu uņ abus ļ ^ pi^^us vll Mas dtbeloa vaji!7.
savus zinui līdzi, un mēs visi četri,|R«u moiķu launajat varat būs iaiS|
kā jau dažu labu ritu agrāk, gājām | Ua sirds tevi alsvtdis sentivu mW\
uz mežu. Mēs gājām atvadīties no
kokiem, ēnām im gaismām un lapu, ^. , ^ ...
trūdu smaržas. atburtā pasaules braucēja, novēll-
Diena bija pelēcīga - it kā līņāja, ^^^^t^ cel^ , ^
It kā nē. Alzmlglojusies saule spi- Sēnes nemāk runāt, sēnes nemtt
dēja virs eg}u galotnēm kā Uetus P^^^^^t viņas lika uz cepurēm
vīra .ūdens mucas stīpa - bez sta- melniem gliemezīšiem un mfc-rlem,
bez karatuma. Gar viņas ma- sliekānt ^^eku .cepur^ atvadu
1ām piUnāJāi Uatul pUes. Tās krita gg?»"^, bija otl ndcaini fķahtaa.^]?e-retas
un smagas zirnekļu austos tm- ^i*^» iokomde,
1os, plēsa tos pušu un ritinājās tālāk dzeltenas kā sviesta p^as un rūz-pa
egļu «ariem. Dažaa man iekrita ^.
matos. Mēs jpriecādamies oēlāih tāi lauki
Sēnes, ztnfidamas manu aizbraūk- «^Jjļ»^pazarēmua^likimgro-šanu,
- laikam nakti pūce to bija * JUtai žēl ^ grozs MJa par me*
izķērkusl, ^ bija sastājušās taku ;;^^bet viņas visas, ^sas -* Diatla»
malāg un egju paiarēi bariņiem "R,"!?^** «[^^J* ^ *
vien, bariņiem vienHiošl ttpiTkip^^i ^ I^l^.F^
mēi to darām, kad iznākam katrs h v i ņ a s jau tup un gaida. Pat suņu
no savas barakai atvadīties no kāda •®J5«- ^
Ji, suņu sitees uz celma un ap
celmu dziedāja bēdīgo dziesmu:
„Padziedāsim nu māsiņas visas vieni
pulciņā.
Dieviņš zina, dtu gadu kur mēs
katra dziedāsim..
Bi pašķiebu galvU, }otl uzmanīgi
LATVffiTBS CENTĪBAS
VAINAGOJUMS
PasUutt tad! «i Masadusetu Atv pa?
Tris no iesūtītājiem, pēc izlozes,
saņems vienu mēnesilaikrakstu
LATVIJA, bet pleci - vientuļo
dsautu laikrakstu KLABATAS.
Uh tagad paskatīsimies zīmējumus
Ulža vēstulē (Latvijas 2. sept. numu­rā).
Liekas visi zinām pazīstamo lat-vieSu
tautas dziesmiņu:
Masa biju, neredzēju, kad nomira tēvs
m&mlņS
^ uzgiju ganīdama, kur gulbja tēvs,
mfimiņ*.
HaltS smilSu kalnlņftl, sem zaHUn
velēnām
Ctiles augSfl, tivs, māmiņa,, ts pacelšu
velēnlņS
E| tev teikšu raudSdama, ko man dara
svešā māts
SVeBI māte mani sflta pie ābeles rIkSu
griezt.
n« ābelei piestājoši kā pie savas
māmuliņai.
Birst ābelei balti žiedl, birst man gaužas
asariņas.
Varbūt kāds no jaunākiem zSnlem val
miltenēm nezina otrā zīmējumā zīmēto
pasaku.
Varbūt kāds no jaunākiem nezina
otrā «[mējumā zīmēto pasaku.
Palasīsim, kā to raksta kāds mūsu
nodarbību dalībnieks:
, . . , ^ ^ , viriit^nņa V t i i d^piS^^ Varbūt vanags gaisi to
ku to es atnesTSui" Vilks saclia» Zi- ^^koņos plūkta puķe, un tad, Uuņaa w aomttai ļtobarii. vilMļ^ ļ dzW Viņivki noburts Stinga Viri
Ķu, to es atnesisui VUĶS saa3a,.«^i-ļ gv mga vm, smaga ,t9m pSrgula p5rl aft^ļnā^ PiS?!!LJs?^**..^^t '^"^Imtoi galvām — Ilgi. Uti U i sika nu aploka aiz mežabrangu aunul",U|ij^| B % e ^ z e l t a . l^
bet zaķis iesaucās: Zinu k^injiņu^ tāfe dziesmu grāmata, m
,H??^stu galviņu, to es atne- Ltras gulās vēl citas un atkal citas iobiritt.p^^^
sišur Visi aizgāja. grāmatas - Latvju dainas un notīm fJ?iJtS^.^iK ••^ nimi visu V M ^ ^
Drīz vien Jau lācis atstiepa stropu, ?aibinātās tautas dziesmas, un bei- •rt^ar» Sl no mSavS.
tad Ieradās vilks ar aunu, un. bei- dzot nupat Zviedrijas ceļu nākuSals madSnXi" i^^ nw» vai
dzot zaķis ar kāpostu galviņu. voltēra Kandids, kas, pasaules jūras 1*^ '»f*!?!*««J?'»»l •^^•^ l ' «•!!. ļ n-. ^^i^ ,-.alim taeila !i«hia ni.
?lee v\ecSaisf aaobnmSeSKzs ezmem aabbrraass ppa-a k^JrSaā rkias\tā «līfdzfi —' Wuz V'eantolr£fu. Scbpoi. kmŗi bija iesaletatrdokumtatus I pakalsoļus... tuk, tuk, tukU, aidd^tl
griezās ^z otriem sāniem. Abra pa-LKādi brīnumi gan piedzivosies Sal az^anlana!, aieatca visUle. ka jmaotļiTUt * ^ ^\
kustējās. Lācis tūlīt iesaucās: ,.Kas Bābelē?^ ^ gķita Voltērs grozīja Sjļļf^?^**^^
to galdiņu 1.ustina?" Abrlnieks zem LuSlāvIgl sminigas acis Kandida la- &"ffi&1tv^
abras sāka kustēties jo biežāk, līdz pās. No galda nozuda krāsu kārba, laikam |«i.n*var«o,tI«ll aoicma iie« I pasakām,
zaķis iesaucās: „Te vairs nav labi — zīmuļi un otiņas, un lādā domīga at- JSSHJ?*!i!lJH**^ Ardlavi
bēgsim!» gūlās mana tautiskā lelle spilgti sar- s&^SSaf s^C^^^
Aizbēga visi, katrs uz savu pusi. kanā brunči. Es viņai pārpinu pa-ļ 3ft atkal kādu mSrļ^l»
Bet vecajam abriniekam palika me- kuļu bizites un nospodrināju vaiņa-dus,
gaļa un kāposti. Par abru tas gu jā^ jāatzīstas, vina te bija līdz
vēl dabūja mal?i no kaimiņa un nu šim stāvējusi drusku tada kā apkvē-bija
pārtikas papilnam, | pusi plīts dūmos.
Tad vēl piegāju pie sapņu peles
Ardievu Ivtlet meli, ardievu tOk*
stots deviņi limtl piecdesmitt gada
vasara. Ardlevul
LIELIE AHĀLUMl
* I ruitZ .r„« .3".. ^ir I Maķedoniju valdnieks AlekMndrs
Par pareizi Iesūtītiem atrisināju- Jf»*»^^^^^^^
tobri saņems: 1 Jo'X^ļ^""s5u /etricu dažas Sa- paz stamo pMauIl.
sim projām... Es atv»r« logu. ka,-i-gŗ^,''-;^^ S S m ^ u n l SS
Romas valsti. Asinskārais Āzijas
valdnieks Cingishans no' Himalaju
pakājes pārstaigāja Austrumeiropu
un nonāca līdz Llgnlcal Silāzijā, kur
• VECAIS ABRINIERS
Reiz vecos laikos dzīvoja vecs abru
t^i$ļtājs. Bieži viņam pietrūka mūi-
2^» jo nespēja daudz pelnīt. Kādu
ftenu kaimiņu saimnieks sacīja:
«ftJztaisi man jaunu abru, tad maizi
led(x§ul" Labi, vīriņš uztaisīja abrņ
^ nesa kaimiņam. Laiks bija karsts
^ abra smaga. Par laimi gadījās
^ežs, kur ēnā. varēja atpūsties. Vi-
^ atsēdās, slaucīja sviedrus un do-
«iSja: „Vai nebūtu labāk tepat briti-
JU pagulēt?" Un tūliņ nolikās guļus,
bet abru drošības dēļ uzvilka sev
^ ū par apsegu.
Te atskrien zaķis, nosēžas pie ab
^un brīnās: „Tavu jauku galdiņu,
oet nav nekā ko virsū likt!" Pēc brī-
^ atnāk vilks, nosēžas pie abras.
'^l^us zaķim:„Tavu jauku galdiņu,»
Grelsells Mārīte Ludvigsburgā
FreUs Mlrlte — Anglijā
Juberls Māris — Oldenburgā,
bet vientuļo skautu laikrakstu KLA­BATAS
vienu mēnesi:
Rlipecs Edfie — Oldenburgā
Laivinieks Juris — Augsburgā
Tagad kaut kas pavisam intere­sants:
katram no jums ir kāds
draugs, ar turu vai nu i gājāt kopā
skolā, vai skautojāt, bet tagad vairs
nesatiekaties, jo draugs jau izceļo­jis,
un pat varbūt nav zināma viņa
tagadējā adrese, vai arī viņš šeit Vā­cijā
dzīvo kādā citā nometnā; lab­prāt
gribētu par viņu ko zināt — un
lai ari viņš piedalās mūsu nodar­bībās.
Tad dari tā. Paziņo savu vārdu, uz­vārdu
un tagadējo adresi un sava
drauga vārdu un uzvārdu /ja zini arī
adresi) un kādā no nākošām nodar­bībām
uzaicināsim Tavu draugu ari
piedalīties.
^ iSoreiz un ari kā pirmais
Valdis Āboliņš, Esenē aicina pie­dalīties
savu draugu bijušo mazskau-tu
pirmnieku Linardu Bērziņu (Ame­rikā).
\
Pasaules tālēs augsim vienoti I^t-vijai!
Vientuļo mazskautu vadītājs
i
Vienīgais laikraksts latviešu jau­niešiem
pasaulē ir
KLABATAS.
Pasūtiniet — B. Rubess, August-to
apturēja. Ibērijas konkvistādotl ar
Femando Kortecu prlekSgalā virzījis
Dienvidamerikā no Atlantika puses
tik ilgi, kamēr atdūrās Rordiljem,
Andos un Pacifikl.
Visi tie un viņiem līdzīgie bija
iekarotāji. Meklēdami laupījumu un
Jaunas zemes, viņi pa oeļiim iznld*
nāja vai pakļāva sev citatt tautas un
valstis. Tagadējā sporta laikmetā vi­ņu
parietot klajumus un tlllumui var
nosaukt ari par pārgājienu rekor­diem.
Nav tomēr radies nevieni
sporta val vēstures fanātiķis, — li
dzigi filatēlistiem un numlzmatiķiem,
— kas šādus rekordus būtu klasifi­cējis
un reģistrējis. Tād^ interesanU
ir aizrādīt uz tiem maz pazīstama­jiem
pārgājieniem, kad tautas devās
ceļā ne Iekarodamas Jaunas zemes,
bet gan - r lai atgrieztos pašas savā
zemē. Te varētu pieminēt arī Jūdus,
Ctepal ienākusi prlUl vll viena pasaka, ļ^^ ^^i^ «0 Ēģiptes gaļas podiem,
M to viņa atsūtig, kad būs aokļavnsi
dolāru zemč.
Siju graudus, putraimus un rozīnēs
vārītu risu biezputru un skaļi saucu
uz visām pusēm — ,JCate, Kato!'*, lai
redzētu savu vienīgo pārpalikušo vi­stu
pastieptu kaklu skrienam Šurpu
skaistāko no skaistākām, ar tumši
sārtu sekstes magoni pār vienu aci
šūpojamies.
dorf, (21a) AuslHnderlafife'- „Kate, paldies tev par olām, par
Cena: Dm 0,20 Vāciiā, ' starpt. ^ ^ . , ^ ^. .
pasta kupons. ASV ^ pusgada ļ kladzmasanu, knāb droši risu out-abonements
dol. 2.80. »rS es viņai draudzīgi teicu bez
lai atgrieztos savā apsolītā zemē, kā
to apraksta viņu vēsturnieks Mozus
pašā vecās derības sākumā.
Bet vistālākā pārgājienā rekords
vēsturē pieder latviešiem. To sasnie­dza
latvju strēlnieku Troickas pulks
1919/20. g„, ar kaujām pāriedams
visu A^jfiis kontinentu no Troickas
pilsētiņas Ōrehburgaa gubmrņfl, tātad
gandrīz no Volgas līdz Vladlvostokai,
t. i. apm B'^nn kilometrus. Turklāt lie
leģendai e '-^tvieši negāja vis iekāpt
Koreju vai Formozu, bet viņu o^a
m ē i ^ bija VMivoitoU IciMtoi
kuģos tm apkārt pasaulei atgrMties
ņo otras pusei, io tuvScais
cejl 7 »W KrievMal-bfia a^^
tur plosījās sarkanais pūķis, kas ta­gad
apdraud visu pasauli Vēsturis­kie
f^ktilr tādi:
me* gada vasarā Samarā pie Vol­gas
(tagad — KuibiSeva, kurp 1941. g.
rudeni aizmuka no apdraiiditii
Maskavas art Sta|ini ar pditbtoja)
bija pretkomūniatu valdības un brfir*
prātīgās armijas centra. Tur dzīvo-oiie
latvieši, galvenā kārti vidt
trēlhieki, nolēma dibināt nactonilu
caraspēka vienību. lOia. $, augusta
beigās krievu pagaidu valdībai <Ke«
renska) kara ministra j^rālis Oai*
cins atļāva tādu orjMzēt. Gktobrt
tis pasākums pārcēlās uz Troldua
pilsētiņu Orenburgas (pibarņā, kur
taformējās galīgā veidā un dabūia
nosaukumu „PIrmaIs latvju Trolckal
strēlnieku bataljons". Bataljona lor^
mēlanā Izcila loma piekrīt inl J.
Utaitam un strēlnieku kapteinim
Pēterim Dardzānam, kas art bija
troidtiefa pavēlnieks līdz atgHeSanis
brīdim Utvijā 1920. g, beigās.
8ls Troickas bataljons, IzdnIJia ^
T. tt' boļševikiem Oreabur.
gas ķirgteu stepēs un garajā atkto-ffjj^
^'^ 5* Tālaliem austrumiem^
lietodams dzelzceļa satiksmi tfluS
tad, kad vagoni bIJa c M atnei^
dās Harbinā, bruņots lofaietēilem
nem l»roglem, ģlrlHjņiem un zīmēm.
iSSSi^?^ ēedii un dtu tautu
•^^^ ^titbināš
t^? ^ 3^]^ priekšgalā. Batal-
«^l*«jāf Tālo austrumu
J^cijaa komisāra ģenerāla Zanēna
(Jamn) vlr^vēlnieclbā un saņēma
fforpinijtims 9. Ipp.)
li:
i l
cl
i