Bavarijas Latviesu vestnesis, July 26, 1950

              L A T V I J A
asMitii uwwi dttļgtf
AnēvtCa mōmi iltdieiiai nU" t ga4u laiki latvl€|u autori 1)0^
c i l f i I z t c ^ ^ iiol4lilla^|laM vai drit gfiks 8vie8i domSt, sveši
l i a « v ^ vidē Jau paguvusi ietekmēti Just Steiam Cveigs ar sievu Ame-mfisu
rakstui^us, l i ^ o t tiem rakstīt trikfi noSāvfis, nespēdams p a n ^ 4u*
par iveliem ļaudīm un Hds ar talrioies „garigo Idimatu", kā viņS pats
do^t ari sveiai domas un just sve-lsavfi testēmentfi teica. Arturs Kest-ias
JiHaSrtr pfirik lai tollers tūliņ pēc Vfidjas sabrukuma
^ « ^ t u bez iebikhmiiem. [atgriezdamies dzimtenē plaši stfistija
Ifļfļķļfl ^i^ilf pflifttiH tin ii>itflp>>ļ Cita lieta i r nfikamfis paaudzes, Jo
i d M ^ sevi Bdadlgi tam, kā to darīja ^ ^ i e j u k s svešos ļaudis. Bet par to
vB VW1JI d i ^ ^ gleznotājs X «eit nav runas
l&iliAIla, kas al^ēr^ Strunke no Zviedrijas
Miius un, pa ielu ejot, raudzījās Ipinn, dažiem gadiem aicināja iņāk-idailgl
pafe kurpju purngalos, lai Uliniekus iemūžot darbā laikmeta
ivaši pļipule to neiespaidotiĻ Fro- traģiku. Cik no paiā Zviedrijā ladu*
tams, tas i r ļoti apdnīgs ceļš, un hamies darbiem UterātOrā manāms,
Kiliīļīte art Ahra siiptiem savu pa- lad ari tur vēl arvien pārsvarā re^
jSstamo riju^^^^ JOtu lirika iln Ogas pēc
Jft t l toi var apzīioēt - viņa ttmi-jmājām Un tikai imlā pē4^ā laikā
ņi v i l dzīvās pagātnes ainas. Taeulsurim tur pasaulē sāk p a i ^ pa
tas Ir Individuāls gadījums, vari>llt latviešu darbam, kas cenšas Ieiet
laimīgs un rakstvuPIgš šim autoram, ļpārdrivotā laikmeta norisēs: i r vaja-b
«t nekad ne piemērs d^em, ne ari dzlga distance, lai mākslas darbu
Vi^ļiMerlga l ī ' , 4^ lUils* vietā neiznāktu diroņika vai plakāts,
trmjat I Ja pieminām špStrunkesaidnāJumu,
BaUei no apaugļošanās ar dttautu] tad tādēļ, ka tajā bija saskatāms
girt* mantām vai vismaz mērķtiedp skolotāja pirksts: „tey būs!" ^ un
m ncxrobeioianās 'tieksme no lielās „tev nebūsi", un tas asociējas ar pre-pastulea
Ietekmēm izskanēju^ ari V. zldenta X Ulmaņa pacelto^ pirkstu,
KiOves i ^ r ē s par latviešu kultūras kas Latvijā reiz aicināja gleznot t i -
lautijumiem* Un tā U arī prot Ju^ kai „visu d^lo, veselo un skaisto,
stviēs pie sava konstatējuma pļd^ilst^ pevis kādus tur priekšpa$ētas nami­ķi
vtoi Biaminētiļs rakstnieki vddnai^us". Iznāca nīsērta situācija, uri Er-l
a t v i i ^ s zaudēšanu, tad glu» da4 pastam Brastiņani bija Jāparāda visa
b M nonākam pie varbūt negribētāmļip lai atdabūtu pie elpas visu
W u :n»»itīkiu^ konsekveņcēmf HIgas mākslas j ^ u U , kam tā bija
Uelāki da]a mūsu qpējīgo rakiļtniek| aizsitusies. Prof; Jurēvlča rakstā šis
Ir iMSiuli un, kā jau autors atrisi didaktiskais mājiet tli-viņi
ir «testi dri)r0t kontakti ar nelatviski. Bet lat-pasaidL
no kiMS ari ņ^^elu^^^^^^^ nemaz nav
nīmsnid. īSn tas tad izrtdis nepļ^ļlespēja^^
ItllBf. T i ar v i f ^ piiņēhdenu savas rada darbu^ neunihifcnmē-miftflttlUif
kvaHtitēs tidi ap^ubīta šāvu pārdzīvojumuvun par to,
vasali virkne darim, kas tadu^ies vil}^^^^ tas i r latvisks vai nē, atbild viņa
^ lodas trbndā,.m savā niļļ^ viņni asinis, mentalitāte
4 un jušanā -*^vese)^vir|-ļu^ darbā pavacļltie gadi, kas nav no
Būtttiipārāk no
qs darbus <^ur šo i ^ ^ ^ ^ z^es izauipušas kvaUtātes. Un
i i i iwd»u!iai sietu, aW^^^
Vii nu l i i ^ vai v l p ^ „au1»ra prizma", caur
•m^ « I taJuUr viertglioģiskpi k ^ ^ «^ta pasauli? Vai ari -
sekvtiĶce^ Vai nu prot Jurēviis |ā] tas, ko viņš normu ietekmē radīs,
nav tonējis; vai ari mums patiesi vairs nebūš^^^^^^^^ at-iāitsikis
no visiem tieiņ darbiem, IJ^^^ cik dari)s lat-lEiiitta
ittiors raksitjis par avešiemļvisks, jo to vispār nevarēs pieskaitīt
ellviklim, Jutis svešas Jūtas un d(^ nekādai kultūrai,
m^ļli m t o donjasr Anšla^^ protams» būtu jāp^iek par
tn.m.^n^ :f:imwm^'m^m turpniāie,4^
Maldi» acīm redzot, Slēpjas konst<i*dzl mūsu mākslas dari>i būs radu-
KU^^sveŠas ^k>mas^ sve|as M ā ^ ^ letei
tai^, kuru vietā būtu JāUeksv^lJ
netitviSki sitetl, s^latvlski raksturi, mūsu kultūr^^
nelatviska vide. Un tas i r k ^ dt|. latvietībai būtu
Ifelātviskas vldesun raksturu tēloju- jāatsakās no mūsu glezniecības jau
mt vēl neizdara paiKi darbu nelat-1 tagad un Jāapjiauba viržtenl un sko-visku,
ne ari tā autoru, un tas tātad I lu norime mūsu mākslā vispār,
nsvarnoitolttd pašu, kd latvietības r ««^
nudēšanai vefdnāšana. Ohi» otrā- • ™™ KUns
« t tadl,ditbt,ku|<^ tēlotai sv^^^
lat domas un svešas jūtās,
Ievn siff ifmiiiii^ kid tev pirl
Ataaudbi, itsamsis tavi smkUl
r meli —
Jevo sam Sipoji upe krastf svel».
Aiznesa, lOttasa vIK tev nbmt
dvašii-*
Strauji vilni nebridl pimart
pašu.
esam
VOLFGANGA DĀRZIŅA VĒSTUI^TVIJM ŅO^^^^^^ ^
Nē, ffle rietumi patiesIM'nebūt nav
akli pret garu, nebūt nav neuzma
Šais divos
šingtonas Statā esmu iemācījies at-rit,
ka starpība starp amerikāņiem
un eiropiešiem nemaz nay tik liela,
kā Slropasf krastā bijām paraduši
ļ^M TM tiējl šī iiSMrība i ) ^
šodien Ueteas pat v ^ nānorfntfga.
Wm — iMretēji gai^tim m a n i ^
nav ga^Jies sastapt amerikāni, kas
, viesu klātbūtnē liktu kājas uz gal-
Netlkn, netiku melnai d i d m € l i * r i - d a vai sarunājoties turētu ^ rokas
Viņi krasti ilitritteis tikai slll bikšu kabatās. Jā, daudzinātā axne-vņāīL
Irikāņu nevēriba laikam visa tiek
ek^rtēta uz Eiropu. Selt ^dņa nav
cenā, katrā ziņā visi tie amerikāņi.
r » r » r»rtS bS»mi / Ur r iV T tr 1^ m i cA AI k urnieejmau šaiu tuobzkuāsposis luīdzz kāšjaims, veisetnomu ēr
l ^ O i V i u VL^l ^'ir papūlējušies apminoties pirmie
Es esmu vētra, vēl kas sevi dus,
Vien amigi, vtaia, Šipo d^umua.
Tu esi vēilš» kas krasta elpu nes
No kidaf smariu irflaas pasaules.
Es esmu vētra, mani lekļaujies,
Mums daļumi un cinis ^un
skries.
un Sdt pat ari Jāpiezīmē, ka sla­venais
amerikāņu „hallo** nemaz
tik suverēns • nav. Lielākā diļa
amerikāņu sasveicinoties, tāpat kā
Eiropā jums pasniegs roku un, kas
mani pārsteidza visvairāk: — ne­vien
» no tiem, ar ko jūs vienrdz
Pilns skaistuma un sadegšanas moku]esat ieparistināti, nekad nebūs aiz-
Skilsts negaiss atbliamos ar mlrsis Jūsu vārdu un uzvārdu. Sai
vmviksnes Joku. ziņā amerikāņi i r noteikti eiropie-
Un dlaiaa usllesin^s ar dlevlšķlgn šiem pridcšā. Kas attiecas uie dāu-
Itesmu, dzināto «amerikānisko"
Un pats tu pārpilns bisi manu tad raibi kā papagaiļi šeit staigā uz
dziesmu. mata tās pašas Sķiriui ļaudis, kas
Tu esi v i K skUsts vē» tik vien, -r-domil
ne aut
Kas Ofis degduns, piri klajiem
skrien.
ļfis esam vētra, manī lekļaujies,
MunM stlptiimn tad ^bess dos un
mavi.
raibi staigā arī Eiropā.
Amerikāņu .kultūra? T% pagai­dām
i r medaļas otrā puse. Pareizā­ki
sakot problemātlskaflL i r kultūras^
tradīcijas. Lūk, es j ^ ® ^
pacifika gaddclrt^r
des atidāšidas dinejā, f^^^
kārtīgi svinīgi, jo klāt bijā viss
kenas augstais tūkstotis. Mani stā­dīja
priekšā, apbārstijsT^bj^^itboIām
.un tad — es muzicēju, un augsts
Ei l i p i s omuHgi iebauittli i N ^ ^
Un Sivn luībdgo mSesttbu tev. un kafiju ar salc^umu, skanēja
Ar ^ -'I dakšiņas un naiO, dimdēja k a ^
nīgl, viņi i r tikai ceļa sākumā. Pa*
Uesi — vai gan lielajā Sppkēnas ce«
)iņu Bvēticu parādē nesasķaitiju 46
orķesbrust Mazikcds no tiem bija
50 personu liels. Vai es ātri vien
nei^iģāju, ka S p o k ^ i r veseli 12
veikali, kur jūs varat nopirkt kon-certērģeles
vai iegādāties elegantu
Steinveju? 12 veikalu uz 170.000*
iedzīvotājiem; Stutgartē uz pusmil­jonu
bija tikai 3. Jā, Spokēnā taču
pditāv ari konservatorija. ICons^r-vātorlja
ar veseliem 250 skolnie­kiem.
Ir tiesa, tā i r tikai 4 gadus
veca, bet tā i r konservatorija; ak tā^
es vēl aizmirsu ^pokēnas lUharmo-niju^
ķestri — ari tā mūžs Ir tikāt
7 gadu, bet tā i r katrā ziņā respek*
tējama vienība.*
Mūzika allaž i r pati pirmā, kii^
sāk liecināt par kādas Javmas valsit
^tūru; tā skan kāda sena atziņa,
un šeit par to ^ u pārliecinājies
daudzkārt Lūk, meistars Sorensens,
kura tēva tēvs bijis atnācis no p i «
hljas. „Oh,*v es teicu: ,)Dānlja Ir
slnstista^'' un savēju Torvaldsena
skulpturāls im cildināju And^rseui
pasakas; nekāda efekta — meistari
Sorensens šos vārdus nekad nebļji
dzirdējis. Tas pats bija i r I n i
Un tivļi jiiiii^^^l^ 11 .> 1111
Un M no i l tev n i i m dsiesmas
tiek-
^ ļ i . Kā par brīnumu appbiūsi bija
gandrīz brāzmaini: viņi tpn^r bija
visu dzirdējuši; ēšana bija tikai ^ a -
dlclja! Kad alarādīju Izstādes pre-
Al, seme t i l i , ņeml tis JW balvuS hddentel, ka nekad neesmu spēlējis^
Re^ augnms^Jauns bIJ "ririem ļ tsdā tirōksnl, vh^a noskatiji mani no
Jinojļek, ^ ^ ./.^ galvas Hdz kājām, nosmēja
Ar vlantevjNBīd Jāpietiek,
Un lūgšani par tevi liektu galvu, ļļafe divēk. jā^ ko tad jūs - J ' ^ ^
taču v& esam kovboji! Padb* COCO0COCCXD000CaX)0GC^ ļ mājiet, ka Spokēna Ir tikai 70 gadu
veca. Mūsu pirmā paaudze kāvās
KUlJtJRM.GHR0NIK4 ķl, ^^^^^^'^'M^M\^^^
ļUUM-^'ji^Lus,'mti} jAjn.'j.^')'m^ī sssheviJ^eia māj^, tresa nōuiD^a]
ptctetkttM
luun' 1i0tQ
S«M projsirtiaaof dieiimi iTitko». ļpraslet, bet nāciet uh dodiet mums
LatvUSi akadimiiko mften»M tpiku ^ ^'^^"
ikiltaia AiV ttraidi pierasot, nolemts
diblnlt A8V la^eiii tkademltka orsi-aisicijii.
FrieUaariiiif Ttda Or. ins^ R.
KrfimlBia IMU aicina pleteikUei vliof tol-
Jttloi Latvijas anlvenitttei, Uaksaim-niedaas
ainilBilJat, MtlnlM akadlmljas
an Konfervitotijtt mlelbai ipSkoi.
ivfniMooilrastavnieiiiini mkio rAa SrVie nailbrisn»a, peidzpt var st>ātkSt ^ iii^^^t^eMrte^s^ē ttes p«^air-leipsisīni
pie4«auM un ki^tūras tr^dlcljfim. Ne­senu.
Olsens Ir zviedrs, un viņa ista*
bā pie sienas atirodas 100 gsļdus vecs
zviedru ratiņš. „Al," es teicu, MŠli«
ratiņš man liekas kā izķlķ>is no Zel­mas
Ugerlefas l^ģcsidām."-^Ari šis
teiciens palika bez atbalss: Mr. 01se«
nam par Lāgerlefu nebija ne Jauh
mas. Un tā man i r gājis dauddc&ni
misters Karlsens, atnācējs no Nor<^
Vējojas, nezināja nekt par Hamsu-nu,
un misters Sn^ts^ vādetis no
Frankfurtes nejauda nekā par ĢētL
Bet viņi visi zUiija, kās i r Sopēns,
Bacfas, Bēthovens un Mocarts. 2 ^ a
un mīlēja tos, un man atical un at«
kal jāatgriežas pie teiciena par mū­zikas
dzivl, — tā allaž i r pirmā, kas
sāk liecināt par kādas nācijas garīgo
atmodu. Un |ī zeme Selt,v rietumu
piekrastē, patreiz mostas. Kad lUks,
blondais puisis no Witbworda kol*
ležas jau otrā dienā man nokrāvi
in^kšā veselu p<;»4ucl platēs ie^ē»
lētu Bēthovena simfoniju, vai mgii
vidusskolniece Luiiee a t s t i ^ A r t f l ii
Rūbinštelna iespēlētus CMga, U r if
un Radimaņhiova Mavlerkonc ge nebija gadījumi Sie btiļ
lvi no M ^ūķstiļlļ^io^.^ J i d '
Ietas j ā ķ ^ u i
Man jāaMstas, ka šī īsā tirāde
mani s n ^ l i atbruņoja. Un kopš tās
reizes esmu kļuvis daudz redzīgSlks
pret savu apkārtni un pret ļaudīm
šeit. Šai klasiskajā indUļņu zemē.
vērtēt tāpat kā UelākS Propas Jau-natnes
daļa.
Pirmā paaudze kāvis ^ Indii*
ifiem, ceturtā sāk interesēties par
mākslu. Tā patiesībā i r tikai lietu
dabīgā attistiķa, un šeit, ztemeļvaka-ru
dāļātā pamazām ievirzās labā un
pareizā gultnē.' *
Spākēnā, Jūlijā. V. Dirsiņi
io.%ami ptettjto domāt, niis ttti S ^ f S ^ ^ * * " ! ^ G i m t o 8«iy
lrtw» toi dMftui ka» IpOI Mrdevēja paņēma,
Hnai nllma kilianu - M*la W P^^"»^. «S*!* valrtka» «požai
dali l r ' l«m««.^M «Tabosdeviņ.
IftillmaUka lott bleH nav 8pedfi8Wļ™»^^
SĪKNAUDA
(HUMORESKA)
Biju jArUednAti, ka tur Ir mazSk,
daba g i d i par to. lai dhSto, ļjf r ^ l f ^
«Mii pteaudzii dlveks, v81 a«i dzīvos "S'^»
muH pailtee, un kur nu .vH mSkJ M ^ ^ , ^ '^^l!^ 5SL**
lUnleki, k u i a i pagfitne Ir audzis un. P^f « ^ ^ ^ V^««»«^^
ūniavuradītājuganmldoJteundl^Hf^ gaffltlM to« gUtfi
«IpUnBIit taimi tfi, k» to nosadjusl ^ » ^ ,1^'^^
vid* ap viņu. T U t f l nav i e n > 6 ] S n » K?8. ^ » S " ' ^!?^*.JS"
pldaitt, ka tikai dažu «veSnlecIbaslTi^»,*^^"' ple_nākamā plrce-
Ija rindā. „61āzi koka-kolas." izsau-
f4t*4m4t4H4UH4fit4ti>ttiififmtifAft'^tflit; Sžo"U?!e s" °p 'i'e' l *s ie«v)mase riafimni etmā , bkrāid ai,t grkiea-d
rDXKifAT\m?/-.TDA >f«n^lot 8ar8m pagāji» pulks jn- uRAMATNIEClBA teresantu nepazīstamu daiļavu. Hr»
an» mfunuuon «a condiSon* taiiiiiaP!'.'>°'^vetu teicu sev Juzdams sā-tt*
,irM cartOa t*. dnbaitniiman m- PUtf iedragātu visu jaunās ddve»
i e n o j a u d r ^
ka n^m rakits^oinja uaioMOm^ sīknauda, ko, apslēpjot neuz-
Bišdlai iMttal^^ etra fura «n v. ticību pret pārdevēju, iespējami ne-mrtoaa
i^Mkats par ] ^ centos sev nLhM « ^ S i ^m i rT
st«W^^ man drīz no sapņiem Uks aiz-nn^
as a i p ^ ^ i f tm dm ttoriaot, ka rāpot, jā, alzrāpot vēl skaudrākā re-
Padomlii lavlMba Jaa mt s. projekts* fiHtātē
m aaaktit Baliijat nlsUt. InforaicIJajt ^^^^^ .
BMUii tt.tu «ik ddvot ^ tat«nii|.n^J*J* ^ ^ » - toteU-djM
feftMn «ntfa vtfodi bdevail t cK g p " ungāru jaundclis. Pieradis pie
w.BWiNļļdMbiUnutvleiastadra-| viņa Izteiksmes veida (vioS vairāk
liĶSJs/njsss^ "i^:,^» « ļ s - B a -
gals d i a ^ I. nvmiin. ~ I rasti, runāja nepārprotami. i i.5!l?52Laaf" «Tualete?" es bilda „Tur - ot-
JaiM «sajaieka veltai Saiķeies, OJa- niMS •nSd^iSa d n r n H a" la l i s m aa Diiatata Sodiima kopēji peoejas aurvis.
tejota ktitaais m i aatort Tai pašā bridi pie mums atgrie-
Jb2P*"Saii?^ itaerii Bļnu Bersai zfis mana sieva.
MtHota tednilkā ictplMtu srinatn Pak-I
M i a% kaŗt iak<9otl aaU par v i i d i ^ »Cik te komfortabli Iekārtotas
aSi&ftiS^ •'«^ mājiettes, mīksti sēdekļi." viņa tei-
KnaltifaatSs «Itilu bUkrakita Oana'f^ apsēzHomns cietajā uzgaidāmās
aalisMkartaleaIsaSkailatokkokas. itelpas solā. „Tas ir," viņa steidzās
piebilst, uzlūkojusi ungāru, „atse-višļia
telpa ar mīkstiem krēsliem."
Mēs n(Mnierinājāmles.
JBez tam," viņa tu^lnSja, „atse*
višļpi mazgājamā istaba un viss i ^ -
rējais, turidāt - par velti."
Sajūsmināti abi ar ungāru devā­mies
uz kungu galu, bet ^ vīlā-mles.
Viss bija ļoti jauks un tīrs,
bet, pirmkārt, neredzējām telpas ar
mīkstiem krēsliem un, otrkiEurt, tai
vietai, kurp ungāram bija jātiek,
priekšā/ bija barjera ar automātu,
kas prasa desmit centus.
saskatījāmies — sīknaudas
mums bija, bet — kūŗS no gabaliem
bija desmit centu? Monētas bija
gluži gludas, gaisma pavāja, nekā
salasīt
Nospriedām, ka mazākās (viņam
tādas bija divas) Ir pleci centi, bet
nākamās pēc apmēriem (un tāda
bija tikai man) vajadzīgie desmit
centi. Viņš draudzīļ^ kārtā izmai­nīja
savas divas mazās pret manu
lielo un devās pie automāta. Labu
bridi viņš pūlējās gar to.
«Neiet, sprauga par mazu," viņš
beidzot paziņoja.
Apgrozījām monētu rokās.
JLaldlet mani," es uzaicināju.
Pāris reižu Izmēģinājos pavisam
vieglītēm (ausīs skanēja kaut kur
dzirdēts atslēdznieku meistara tei­ciens:
ar mānīšanu). Bet, tad mana
padetiba bija galā. Trešo reiz, pār­licis
monētai rādītāja pirkstu, spie­du
to spraugā ar visu spēku.
Spruks! ~ ar loku tā izslīdēja no
mana pirksta apakšas un, uz gri-das
nokritusi, Ieripoja pa starpsie­nas
apakšu mums nepieejamā no­dalījumā.
Uzmetu skatu ceļa biedram A l ­tos
vainīgs: desmit centus varētu
atdot — tās pašas divas monētas, ko
iemainīju no viņa bet. ar tām
viņš nevarēja tikt tur, kur viņam
bija Jātiek...
Paskatījos apkārt. Bijām tualetē
divi viea Aši nometos uz ceļa un
pieliecu galvu grīdai. Jā, monēta
gulēja viņpus starpsienas, un, likās,
ja Iebāztu reku visā garumā, to va­rētu
aizsniegt
„Uzmaniet ka kāds nenāk," ^s
uzsaucu un laidu roku pa starpsle-nas
apakšu, taustījos ar pirkstu
galiem uz priekšu; pāri elkonim; vēl
drusku. Acumirkli manīju zem sa­va
naga monētas dfto malu un —
kūleni apmesdama, tā aiztlnkšķēja
pa gridu tālāk. Atkāpšanās vairs
nav, es jutu, man tā jādabū! Bāzu
roku uz priekšu, līdz mans plecs at­metās
pret starpsienu. Vēl nrnķe-nīt!
— un, svāricu polsterējumam
padodoties, es tiku vēl par spridl tā­lāk.
Bet nu manīju, ka sasniegts
vis iespējamais, plecs bija gluži Ie­sprūdis.
Izmisīgi taustījos pirkstiem
pa grīdu už vienu un otru pusi.
Rokā! Uzmanīgi saņēmu slidīgo ri­piņu
pirkstos, saspiedu to dešl jo
cieši, un patiaban taisījos rausties
atpakaĻ Te Izdzirdu sev aiz mugu­ras
atsprāgstaņi kādas durvis un
tam līdzi gaŗl vilktu: „Hēloui"
Acumirkli es rāvos atpakaļ sprau­gā,
ar visu galvu — pazust! Bet,
pieri atdauzījis, atguvu apdomu. Jā­ceļas
augšā, dtas izejas nav. Mo­nētu
atvērtā plaukstā pa priekšu
stiepdams, raušos kājās. Scāclausl-ju
aiz sevis resna vīra omulīgās
smieklu gulgas.
„Mums pazuda, mums aizripoja..."
es murmināju un atgriezies ierau­dzīju
savā priekšā platu, labsirdīgu
paveca nēģera seju.
.,Jā, ' mgs," viņš sacīja, „0 jā,
kungs." Viņš sāka ar roku berzēt
iiz gurna savu balto kalpotāja u i -
svārku, un jautribas krpciņas viņi
sejā nogludināja viņa «matam pie*
derīga . goddevība. r»Vi8s kārtibā»
kungs," viņš paklamjj^ un gāja^.
Pa pusei nokaun^ies, pa pusei
priecīgs, ka tas nav l ^ i t iieviens etts
bet taisni viņš, noikatijos v f a ^ pa»
kaļ. Kad viņš jau bija ^ izejas
durvīm, es pēkšņi ato^|os savu oa-ļa
biedru, automātu vk desmit cen^
tus.
„Vienu acumiirkli!" es saucu, „vai
te nav kas aplam, te -* uzrakstā jHa
barjeras? Te teikts desmit centu,
bet sprauga tam par šauru."
^Desmit centu, kungs, tā ir pt»
reizi."
J^Ui tad parādiet, kā jūs tos tur
dabūjat Iekšā," es sadju un sale-dzu
nēģerim nelaimīgo mcmētu.
„Tas, kungs," mainā plaukstii ps^
vērdamies, viņš atbildēja, „lr pteds
centu gabals."
,JPiecu centu? Un kas tad ir šllf*
es — sašutis par visu Amerikai
naudas sistēmu prasīju, rā(tfdaffli
mazās* monētas, ko biju lemalnijii
no ungāra.
„Tle Ir desmit centu gabaUi
kungs."
„Tātad savus plecus centus esmu
Iemainījis pret jūsu divdesmiV Si
pagriezos pret savu ceļa biedru.
,J^ekas, mans pirmais naudas dari-jums
Amerikā visai veiksmīgs."
,jrā," viņš atmeta im ar valksti
piemetināja: „Bet es barjerai caurt
vēl neesmu tids..."
«Lūdzu," es steidzīgi sniedzu vi­ņam
naudu, juz barjeru norādī­dams.
Viņš saņēma savus divus desmit
centus uA taisījās vienu no tiem
Iemest automātā, kad ierunājās nš-ģeris:
„0 kun^, lūdzu, privāti," un viņi^.
norādīja uz durvīm, pa kurām viņi
bija iznācis, kad es atrados uz grī­das.
Viņa sejā kaut kas bija atkal
atbrivojles — te bija vieta un sltu-ādja,
kur viepļi krit. Un - starp
citu — mēs laikam nd^ljfim kungi*
KP SAKA
- Tai
u tuUd'ttfļ
iJOt Vl!
mdoklnu,
itim
ai, ko
d
P
vatdaiblgit
Ari
lofi gaft
iP bbtimtjl
ka
unjūfj
v«*ttetof^"
joiUi eiot
ļoS,U«A
trumoB.
pēditikaŗl
HdrHMl»
Vida
ieskatos, ka
vērsOotlM
Ueciaotttf!
TtOmiDs,
Kri»fu
vaiittt
miīhiai
isot āpliiaitv
iot aii^vi
datus gadus
^ P b f j ā i l
itradamā iia
attlediiinii
aai^ļta.}^
•vitru, giuiļ
viņam Q ^ Q I
varu.«
PASAULta
J?^««iintlir
•Was
^^^^