Bavarijas Latviesu vestnesis, March 24, 1951

              M t e g : ; ; - ; ; , • ^ i 'Sestdien, lo?i .
?|IEŅA DP NOMETNI
, pal- tlirās 'aļisljas ierašanā, m
It-tti torese pav pitmo reizi ••"«
^Jtll- Em g^cijas lietu j^^rt..
burg«s [izvietošanas «BI^*
.Mtis^. J4 izceļotsj» " " ļ j « t ,
ietnBn» kumenti kārtībā, tad d i v ? " ** •ŠvM cerība Itikt cauri visāT^'^S
* * i K ( i braukt U2 Gronu. i r i **
itt-ItļngtM,, dažreiz „pl2,!^.
,fml«riil]«, centrs.
Bttut ikdomu pamatiTS*
« M battalinojas, SStal*
Š4VI1 laiki lajk^
liglB ;vlņu ]autg]uo)tja^
'--iļW4l cleil kontakat
j f u ķ ģimeņu Iteta
Ilgi Jm^ļtiJia V«Hnfltoftw, m
TSpat DP likt
iiiie^ W tie, kfti itgnm
pSni^laut ar! viņiem tHj^
l^rip i Itrtk izceļot, f JA?'
„-^pmIga, tad vizu
iW5*|y|lahas ir tikai hd, Ui
iļMlpbmienti. Sevišķi noi
^^-^'-^iai apliecība par lA^^
^ ' • ^ u tliiii
notalcitiU
|i»e«pal ar!, ja ģimani ir 4^11^
ililiipljlgo/ASV ImigrSdl^ii
IfiM^ķ papilda
liStit* St jautājuma itklrtohnN
l ^ p l k baznīcu organizfeijai, ^
ļfliiifrturgas emIflrScl)w cenlnl
1^^ nemUtgie dzīves apitlk|l'
pl;&epl6tiekasiii epkurlnataf,ii
izjūt ģimenes ar mattal
^ipria; M diezgan fiegarilji
ililkullgl pagatavoti Norllf
^l^ftlnes darl)Os katru otro dlu
^ ii^gi^tui jļūtami traud
^ļilvĻlIrtoiaņi *
i'-?3«.vi •i/v' -u-:
W
bitGANtZEjAS
taču dala tautieiu vilM
iiz Kanādu. Vairumi joņirb'
Jkt Anglija, kur daudzljait
II niBjiņas, nodibifla]uit | ,
tīri kkiavuš^^^
UM imm nodibināja DVF
lakiail nodalu. Valda l«vllW
ittautil telekšnlek»), J. Bllflrt
jter^Sai, A. Dzintara un 0. RW
»mk m Kurzenmleki. m
^ . p Nodali» daitolbu ar m
iCifeafca piemiņas vakaru. F
liiktoleks vakara dallbnlto
ifStl«IJ^ ar DV mērķiem tfflt
nlem uh aicimljA viaus mfļ
lWajlllarb8. Par pulkv.W*
fireja ķalpakletis F.
kojumii^kuplināja Bredfordasd^
pūtēju orķestris, pianista T. ^
un A. Geims ar deklamacijāu'' *
Sestdien, 19^)1. g. 24. marti
L A T V I J A
«es ar vienkāršiem kārtībniekiem, W|y
ļekšņieku. Ir tikai taisni, ja par katru i r
bija izdevība piedzīt maksu no
'iiiī&all iZkratn brāļu namu, un po"1
iSja to darīt. , . , ea^ssi
:fferlingenietim pretigāk kā ielaist sa^.
desmitkārt pretīgi, Ja ta* jādara, i^pnj^^
4 lu $fi»teru mītnē vismaz ^etrd^,^'
[uNeviens svešinieks, fiet tomēr, nļ'
* napiemlrsa ieviebt iztrttcinitaja* 8«J«'
«ja vēl vienu brāļu Pfisteru «tšķ^lļ
geniešlem! Pfifferlingenieši ir P^^^Jd
ŗgŗMa» iknedēļu ar ziepēm un vi» J
to uzkoptu. Brāļu Pfisteru ^f^IJ
h Mazgāts vai tīrīts tur nebija
h Bet ta» bija noticis jau pi«»»JJļj,
' SttlVOjamfi istabā, ko pild»|a.9"^,
wēja saskatīt divus klajākus ^«^fjj,,!
ua triju kāju galdu, pie kura ns
i piestampātām ēdienu atliekam, f d
ga'lds stāvēja pavisam s^^,
fttdSi: notaukotu lupatu, vatētu 569»,^
giilŠJa. Griesti un sienas, sapff^f'rfiii
kvēpiem gluši melni, bet
ī*āl»erlingtal kāds g r i b § j a ^ļ
Ja: Tiir jau liskatae kā pie bŗ^iļj
» senāk šaulbIjSs, tad tagad v m ^
ķksotlikS, loti tumšpelēkā sejai""'
ladīgas 'nemaiģāšanās sekas.
* c i j a tomSr neatrada nekā, k« ju,ij
P«« Mgienu nebija poUdjas 1^"V|, i
tbmir nebija^ iespējams, jo. ^ li* m nepieradušajiem policistie» | ^
(.lupatu kaudzes, viņi steidz?» •
tpinājums sekos)
287 jaguāru uzveicējs juta:
tikai džungļos
$\mmU medideks Salaid sfisia paf mn
VĒSTULE LATVIJAI NO SANPAULAS
Braucot ami Sanpaulai uz savu ie-
Iļoto medību vietu Mato Groso, mū-lu
tautietis Saša Ziemelis uz dažām
ienām bi'a aļ3meties šeit. Izmantoju
0 izdevību un apmeklēju populāro
Iru, kas i6iumil pastāstīja par sevi u«
avām mediiileka gaitām.
— Esmu itoimie Latvijā, 1890. g. 25.
aai^ārlj m<iii!is tēvs ir latvietis, bet
āte Baltijas vāciete. No Latvijas at­raucām
šurp 1906. g. Mani vilināja
listiskie džungļi un to iemītnieki.
gu džungļu peļķē, kur šis nezvērs sa­koda
man kāju tā, ka 6 nedēļas no-gulēju
slimnīcā. Vēl bīstamas ir zi­vis
piranhas; tās dzīvo upē», ir
ļoii plēsīgas, un uzbrūk sevišķi tiem,
Kam ir asiņojoši ievainojumi. Nav ne­viena
zvēra, kas varētu šim zivīm
pretoties. Krokodllu tā6 noēd 5 minū­tes,
atstājot tikai skeletu. Se ar savu
šķēpu esmu bezspēcīgs.
Ar dilvi džungļos esmu apmieri­nāt^.
Tur jūtos drošāk nekā Sanpau-
Austrālijas refleksijas
SPECIĀIRAKSTS lATVUAI
ra
Visvairāk tomēr jūtams garīgu ie­rosmju
trūkums. Kamēr Vācijā gan­drīz
katrā ciemā bija muzikāli, dzie­dāšanas
vai reliģiski pulciņi, te par
tādām lietām neko nedzird. Reiz,
braucot cauri kādam ciemam, ierau­dzīju
uz kādas mājas lepnu uzrakstu
Literary Society, un man izspruka sa­jūsmas
izsauciens. Bet mans ceļa
biedrs — austrālietis pasmaidīja un
pateica: „Ta6 nav tas, ko jūs domā­jat,
— tā viņi te nosaukuši savu
dejas grīdu!" Arī reliģiskā dzīve,
šķiet, nav sevišķi augsti. Baznīcu gan
•rf-v''*%
ģildi. Pit koki t i k i r t a i r Šķēpu nomedītā jaguSra āda. Uzņēmomfi apakSā džanglu medRleka paSrocl0i anakiti: ..Slrinlgl iTel-cīnu
vliui tauUeSus aveSumā - SaSa Ztemellf, Sanpauli, 1051. g. febr." ' *
!smu mechanlķis, bet Jau kopš vairāk
ļesmit gadiem mam amats ir medī­tai.
Galvenokārt nododoe jaguāru
ledībam Paviifiata esmu nomedījis
M jaguārus, — lūk, viena ādu še re-sat
pakārtu pie koka. 22 jaguārus
ioķēru dzīvusI tie gan lielāko tiesu
Hja jaani. 31 jaguāru esmu noiņedl-
\i ar šķēpu, kas nav joka lieta, bet
(an cīņa U55 djjīvību un nāvi, kur va-īdzīga
drosme, izveicība un spēks,
ļēdējo jaguāru ar šķēpu esmu pievei-
Ha pirmā 4 nedlilām. Šo cīņas veidu
lan iemācīja in^liānie Džoakims Gva-
Pirmajās meilībās viņš man izglā-dzīvību,
nodurot jaguāru pats.
12 džungļu karaļus esmu nomedī-ļi
ar loku uri bnltām, bet pārējos uz-
Nciē ar pistoli no 10—20 m attālu-la.
Man ir 12 īpaši apm|clti mijdibu
|uņi, kas «palīdz jaguārus sadilt un
)Stādlriāt. Dažreiz tas izdcJdas pēc
Irii itundām, bet dažkārt ilgst die-
" I, jo dzīvnieka smalkais instinkts
fek tam vaiirities un bēgt. Kad ja-ļulri
apstādināts vai arī uzdzite'ko-fā,
sakas īstā cīņa. Indiānis, kas man
smacīja šo.medību veidu, pats kri-par
upuri no muguras uzbrūkošam
īguāram. Citus zvērus mediju vairs
kai lar fotokameru. Apkārtnē, kur
sivoju, zvēri no rnanie vairs nebēg.
iu uzņēmis dabu un zvēru dzīvi
[airāķās krāšu lilmās.
Lielākais ienaidnieks man tomēr ir
rokodil». Reiz, gūstot jaguāru, iesti-lā,
pārejot ielas. Savu arodu negribu
mainīt pret citu. Tie, kas lāgiem at­brauc
medībās, bauda šo prieku tikai
īsu laiku, bet man tas pieder vien­mēr.
Savus piedzīvojumus esmu ap­rakstījis
angļu valodā izdotās grāma­tās
Zaļā elle. Tīģeru cilvēks, Plēsīgie
zvēri purvā un kopā lar sievu sarak­stītajā
grāmatā Džungļu sieviete. Lī­dzekļus
iegūstam no laedibu entuzia­stiem,
kas brauc no visām pasaules
malām, lai baudītu medību prieku. —
Saša Ziemelis Sanpaulā nolasīja
vairākus priekšlasījumus, demonstrē­jot
savu piedzīvojumu filmas. Referā­tus
Ziemelis ievadīja vārdiem: „Esmu
dzimis Latvijā; tā ir maza zeme Eiro­pas
ziemeļos, ko tagad nolaupījis Sta­ļins
. . . " Interesantie priekšlasījumi
bija loti kupli apmeklēti. Ziemelis
runā angļu, vācu, portugāļu, krievu
un franču valodu. Latviski viņš gan
saprot, bet runāt jau grū^ jo, 46 ga­dus
šķirtam no tautiešiem, tam nav
bijis izdevības kopt dzimto valodu.
Taču Ziemelis vēl joprojām ir Latvi­jas
pavalstnieks, un tara ir Latvijas
ārzemju pasej viņš ir ari Latviešu ap­vienības
Brazīlijā locsklis. 1940. g.
Ziemelis precējies ar amerikānieti
Editu Breju; viņiem ir divi meitas —
Doroteja un Sadra — un dēls Saša.
Ziemelis sūta visiem tautiešiem sirs­nīgus
sveicienus svešumā. B* N .
S a n p a u l ā , martā.
Negrib atstāt
Kanādu
\
I*azīstamal8 L&.lvijas tekstilrūpnieks
- Rīgas Auduma īpašnieks R. Hiršs,
|«8 jau labi sen iekārtojis savu uzņē-lumu
ASV, Bojitonas tuvumā, pirms
kairākiem gadiem bija nodomājis no
'Meijas izvest < vi&us savus bijušos
»rbiniekus. Toreiz vēl nebija likuma
|ar pp ieceļošanu ASV, un latvieši
^rēja ieceļot tikai kvošu robežās. Sl
^mesla dēl R, Hiršam bija jāatsakās
|o sava nodoma, un viņš izkārtoja
^vu darbinieku: ieceļošanu Kanādā.
[5pat R. Hiršs bija nodomājis arī sa-uzņēmumu
pārvest uz Kanādu un
foronto austrumos nopirka /arrnu, kur
lija paredzēts celt jauno tcikstīlfabri-p.
Vēlāk viņš savu nodomu grozīja
ļp aicināja Kanādā ieceļojušos darbi-pkus
uz AS\\ Trīs darbinieki, to
pita ari R. Hiršsi pilnvarnieks Kīls,
«cinajumam sekoja, bet pārējie trīs
itteicās, jo bija jau paspējuši labi ie-
|artoties. ViiĒjns no viņiem kļuvis par
ļuna, strauji augoša uzņēmuma vadī­šu'
®" pārējie guvuši labus pa-ļakumus.
Viisiem tiem Kanādā jau ir
"ivaa mājas un automobili. Ks.
Latviešu organizācijas
Bostona saskaņo darbību
Vienā no lielākajiem latviešu cen­triem
ASV — Bostona sabiedriskajā,
kultūras un mākslas dzīvē rosīgi
strādā Bostonas latviešu tautiski ap­vienība,
Daugavas Vanagi, B(»tonas
latviešu teātris, dubultkvartets Tē­vija,
J. Porieša latviešu mākslas aģen­tūra
un ev. lut. draudze. Gandrīz ik
nedēlu notiek sarīkojumi, un dažkārt
gadījies, ka vairāki sagadījušies
vienā laikā, kas radījis sarūgtināju­mus
un pārpratumus. Lai to novērstu,
Bostonas latviešu tautiskā apvienība
sasauca visu Bostonas latviešu orga­nizāciju
apspriedi, kur vienojās turp­māk
darbību saskaņot, svarīgos ga­dījumos,
kā 18. novembrī uc. nozīmī­gajās
dienās, organizējot kopīgus sa­rīkojumus.
Sanāksme arī vienojās 14. jūnijā
kopā ar igauņiem, lietuviešiem un
ukraiņiem rīkot plašu demonstrāciju
pret deportācijām un verdzību Pad.
savienības okupētajās Baltijas uc.
valstīs. Amerikas latviešu apvienī­bas
vicepriekšsēdi māc. 0. Blūmīti
ievēlēja par latviešu, pārstāvi kopēja*
rīcības komitejā šlē demonstrācijas
noorganizēšanai. ^- ^
respektē un apmeklē, jo tā pieklājas,
bet cik te izplatīts īstais reliģiskaiff
pārdzīvojums, par to var būt šaubas.
Baznīca labprāt gatava kalpot poli­tiskiem
uzdevumiem^ un tā tieši arī
mūs interesējošā gadījumā: dievkal
pojumi nacionālās valodās nav iere
dzēti, tos tikko cieš; grib, lai v i i ^ nO'
tiktu angļu valodā. Arguments, ka
ļaudis to nesaprot, neatstāj lielu ie­spaidu':
acīm redzot, galvenais ir zi
nāmas formalitātes izpildīšana, — vai
ar to saistās kāda saprašana un pār
dzivojuras, Ir blakus lieta. Tādēļ mūsu
attiecības pret'reliģiju te dažreiz vēr­tē
par pārāk ^sentimentālām*'. Katrā
ziņā mēs še nākam pie nozīmīga se
cinājuma: latvietis, kas Austrālijā at
sakās no tās garīgās dzīves, ko viņam
dod piederība pie latvietības, līdz ar
to atsakās no katras garīgās dzīves,
^ ārpus latviešu pulciņa, kas dzī­vo
vēl savu latvisko dzīvi ar tās. tra­dīcijām,
tam 90 proc. gadījumos nav
pieejams neviens cits pulciņš ar garī­gu
dzīvi, kam varētu pieslieties.
Nav šaubu ,ka arī paši austrālieši
jūt savu atpalikšanu pasaulei, savu
provinciālismu, un tas /Viņos rada
īpatnēju nostāju. Juzdami savu ne­pilnību
un būdami iekšēji nedroši, tie
viegli ai&vainojami. Tie gaida uzsla­vu
apbrīnošanu, glaimus, — lai stip
rinltu sevi un savu nedrošību. Tāpēc
ari tie paši skali slavē savas zemes
pārākumu «^ar visām citām un barg
kritizē Eiropu. Ja kāds grib iegūt ie­naidniekus
„Iīdz kapa malai", tam
pietiek paslavēt Eiropu un biežāk at
saukties uz to. Tāpat im:^ranti ar
augstu izglītību un daudz pieredzēju
miem te ir kā dadzis acīs. Eiropas dip
lomus dažreiz bezmaz oficiāli apzī
mē par melnajā tirgū iegūtiem, pie­dzīvojuši
ārsti deklarēti par nejēgām
un visiem bez izņēmuma, lai ari cik
augsti kvalificēts speciālists kāds bū­tu,
pasēs ieraksta: vīriešiem „labo-rer",
bet sievietēm „domestic"! Ar šo
animozitāti pret „pārgudriem"^ eiro
piešiem visai dabiski saistās zināms
naidīgums pret akadēmiski izglītotiem
vispār, kā to apliecina,Sidnejas pro
fesors Ešbijs (Ashby) kādā sava grā
matā. Pretēji Vācijai, kur administrā
tīvā karjerā nevar tikt tālu ber dok
tora grāda, te dīvainā kārtā pastāv
tāda iekārta, ka ierēdnis nevar būt ar
akadēmisku izglītību, un tāpat akadē
miski izglītotais nevar kļūt ierēdnis
ToNpanāk loti vienkārši ar nesacīju
mu, ka ierēdņa karjeru var sākt tika
astoņpadsmit gadu vecumā, t. 1. pirms
akadēmiskās izglītības! Varbūt tieš
ar šo ierēdņu ierobežoto izglītību ar
pa daļai izskaidrojamas tās visādās
„šikanes';, kas jāpārdzīvo imigraiļ,
tiem. Par opozīciju pret augstāk izglī­totiem
liecina arī fakts, ka mācības
spēku un mācītāju algas tālu atpaliek
aiz kvalificētu strādnieku algām.
Visas šis parādībai, kat vitpar rak­sturīgas
modernajai demokrātijai, bez
šaubām, izteic pūla cilvēka „resenti-mentu",
t. i . nelabu pratu pret visiem
>kaut kādā ziņā pārākiem. Pālis izjūt
gandarījumu, noliekot toi lemak. (Zī­mīgi,
ka pat ^dīplius" <hird Ieprieci­nāti
sakām: „Ja, ja, lagad ari tie di-r^
tori, dakteri, profesori un inžaiieŗi
dabūs grāvjos parakties!") Bet vies
as tomēr daudz nelīdz. Paša mazvēr-
Ibas un tukšlbas dzelonis tomēr pt-iek.
Ar ko aizpildīt šo tukšumu, ka
apklusināt šo dzeloni? Te tad austrā-iešiem
ir dažādi līdzekli. Vispirms
sporte: futbols, krikets, It sevi^pl
zirgu skriešanās. Sports te cilvēkus
ā aizrauj, ka tie aizmirst visu. Kad
1940. g. notika angļu karaspēka kata­strofālā
evakuācija Dinkerka, un britu
mperijas — tātad ari Austrālijas —
iktcnis karājās, tā sacīt, diega gala,
austrālieši par to neesot likuiles ne
zins, bet trīcējuši tikai par to, vai
zirgs, par ko tie derējuši» uivarēi vai
nē. Sports te, liekas, vedis pat pie
sociālām reformām. Ja sestdiena kļu­vusi
brīvdiena, tad. šķ'et, visvairāk
ānēc, lai dotu cilvēk'em iespēju pie­dalīties
sporta, sacīkstēs, kas koncen*
rētas galvenokārt šinī dienā. Pēc sa­cīkstēm
par tām runā trīs dienas. Nā­košajās
trijās var atkal runāt un zīlēt
par gaidāmo sacīksti, — un tā bezmaz
znāk „garīgs saturs" dzīvei!
Katrā zii^ā' sports te ir viena no
centrālajām dzīves vērtībām, un tas
pacelts pāri lietām, ko esam "paraduši
uzlūkot par svarlglkām» Tā skolai
pastāv nerakstīts likums, ka labākais
futbolists vai kriketists ir arī labākais
skolēns, — un vai tam skolotājam,
kas iedrošināsies io likumu apiaubīt!
Tāpat, kad notiek jielās zirgu sacīk­stes
Melburnas kausa dē|, tad slSdz
gan skolas, gan iestādes, un sacīkšu
rezultātu nolasīšanai pārtrauc pat par­lamenta
sēdes. Tiešām, sports rada
satraukumu, dod intensīvu pārdzīvo­jumu,
— un ko tad vairāk vajāga?
Izrādās, ka tomēr vajag. Sporta sa­traukums
var gan būt liels, bet tai
maz variēts, ārīgs, sekls. Cilvēki grib,
lai ar| viņa dziļumi kādreiz vibrētu,
lai visa viņa personība arī savos dzi­ļumos
tiktu izkustināta tā, lai tas ju­stu,
ka savās saknēs tas laistīti ar
kādu plašāku dzīvi. Bet k a i lai dod
šo dziļuma pārdzīvojumu? Mūzika,
māksla, literatūra, varbūt vēl kai citi
to varētu dot, bet šie līdzekli vien
mēr prasa iepriekšēju sagatavošanos,
sevis izkopšanu un zināmus ārējui
nosacījumus. Bet ja visa tā nav? Ihč^
izrādās. Var atrast lētāku līdzekli, ^
par dziļuma pārdzīvojuma ierosinātā
ju kļūst alkohols. Austrāliešu dzīvē
tam liela loma. Apstākļu pazinēji ita
sta, ka dzerot gandrīz v i i i , arī šķie
tami vissolīdākās personai: daudzi
atklāti, citi klusu aiz četrām sienām.
Dzer steidzīgi, daudz un loti stipras
lietas (pat vīnam te pielieti spirts,
tā kā tas ir pāri 25—30 grādiem), lai
apreibuma efekti iestātos drīz un bū
tu pilnīgs. Bet laudii tad nek|ūst jaut
ri, nelielas, neālējas, bet klusi un
saduguši streipuļo uz mājām — ja
tie bijuši ārpus tām, — bet mājās kā
transā sastingst lavot krēslos vai gul
tās. Alkohola apreibums tā kļūst par
garīgas dzīves, par dziļumu pārdzīvo­juma
surogātu.
Tāda latviešu skatam atklājas ze­me,
kurā tagad nokļuvuši gandrīz pā­ris
desmit tūkstoši latviešu.. Rakstu­rojums,
bez šaubām, nav pilnīgs. Te
izceltas galvenfi kārtā tās puses, kas
var ierosināt zināmas refleksijas gan
par moderno kultūras virzienu vispār
(jo Austrālijā tas sevišķi skaidri pa­skatāms),
gan ari par muuis pašiem,
jo, tā kā ari mēs paši esam jauna tau­ta,
tad daudz, kas teikts par austrā­liešiem,
var tikt attiecināts arī uz
mums. Katrā ziņā nav šaubu, ka Au­strālijā
ir arī dzjli kulturālai aprin­das,
kas gan nav plašas (bet kur gan
tās ir tādas?), bet kuru ietekme zinā­mos
brīžos var ari izpausties. Zīmīgi,
piem., ka oficiālā Austrālijas radio­fona
programma ir visumā labi sastā­dīta
un tanī daudz klasiskās mūzikai.
Kāda avīze starp citu konstatē, ka te
koncertos Bēthovens esot visbiežāk
spēlētais komponists.
Ir daudz loti kritiski noskaņotu pu­blicistu,
kas paredz, ka, nenotiekot
radikālām pārmaiņām, Austrālijai nā­kotnē
var draudēt dažādi sarežģījumi
un ka tagadējais „bums" nebūs mū­žīgs:
inflācijas ietekmē strauji kāpjo­šās
cenas un to skriešanās ar algām,
šķiet, sāk jau apstiprināt viņu pesi­mistiskos
pareģojumus. Daudzi tad
ari atklāti saka, ka viņu vienīgā cerī­ba
ir, ka kulturāli imigranti te ienes
jaunu garu. Tiešām, Austrālijā radu­sies
dīvaina kombinācija: no vienas'
puses laudis vēl spēcīgu instinktu pil­ni,
un devīze šķiet ,.fortuna fortis" \
(laime spēcīgiem), tā ka Nicse tiem
aplaudētu? bet no otras puses — mil­zīga
tieksme uz vieglu dzīvi un tās
baudīšanu, saistīta ar pienākuma ap­ziņas
un valstiskuma pavājināšanos.
Lielas pretrunas te tomēr nav. Strād­nieki
sev iekarojuši samērā labu stā­vokli
nevis atkarībā no progresa ētis-lās
masas spēkam nn streikiem ti«
reālizējuH nfortuna fortis"! Bet itspē-
Jami. tā daii domā. ka tie jau aii-zāģējuši
zaru, uz kura paši lēi: viņu
darba produkavitāte ir minimāla (ei­ropiešiem
dažreiz grūti pielāgoties vU
9u gausajam tempam), algas Inaksi-mālai.
Sakas tad ir tāa, ka darba pro­dukti
draud klāt neionērīgi dārgi un
zaudēt konkurences spēju, ja pasaules
tirgos apstākli kādreiz atkal klūit nor*
mālL Tad var notikt, ka atkal rodas
mlisigai bezdarbnieku armijai, un tad
nav ko baidlUes, ka kāds vēl gribēs
aizturēt no aiagbraukļanaa liekos
itrādnitkus. Un ta te visi dzīves uz-bflvē
bū^ vēl vairākas vējas p u i^
ko atklāj paši autUālieiu ktiUķi, un
k u viena jaukā dienā var stāvokli
ieit radikāli grozīt
Katra tiņā AiMtrālija iķiet zeme,
kurā latvietis laikam gan nekad ne*
jttUiiei ka mājāi, bet vienmēr Ugo«
lies pēc lavas dzimtenes. Par dauds
lausa, cieta un nemīlīga ta daba, par
daudz cieti un dzedri ta art cilvēki,
— nav objektu, ar kuriem latviskā
dvēsele ta varētu saistīties. Ir jau ti«
kai viena zeme, kas tai pilnl^ pie*
klauj^i un kai vienīgā latvietim var
būt paliakuna vieta. f. J.
Ņ ū i a u t v e l s ā , martā.
lAIVIEil M
UalMl plf lOlņa K. Zi*
rlņa ilala dieBli bl|i If
lidlM iOtiti 0. Groivildi
ir tiņoJiSB.
UsSoaJĻ Ut ifSeļia It-redit
litrlditt Mg|8 ara-
Pil, kii lt€i}o Aifitia
„«vw ikdlu" litvirei*
Art U. «R 14. Mirtā Uft-dotā
tibrivci dlvii gru-pu.
Uvirputii itidll Iii
•ifitdlli Litvtlii lOtslKlbit pātitivU ta
Brita Mgtii pidOMii liridņl.
* Undotii pifiliUcIgo drmidii biji i i *
paleljviiti īvētbrfdl, p€c kia l i v l l l l i driv
dsii pidont: pritkitidli P. Lipini. Mkr. V,
GerbiCiVikti, locikil — A. UtaMti «i 0*
Ltialtci, batnicat vieSkali V. Stesii. No-l
l B i apIUiUii ar dr,iudifi aodivi I III. « i -
•iii.
* Bidfofdii DVF Bodilii kopiipukl ilņo-
}«aitt piT pig. gidi diiblku iali4i« vildit
prlikliSdii Pr. KunlitU. Nodilii dilIMtkt
•kilU BO II pliiBdHi Bi Uf. SiflkoU I kos-cirU,
I kilitUrfdii, S tatfi tirldii, aotl-kBll
raliriU 41. c. lirlkojt»!. BIbllitlU Ml
•eiBBil, BB te Mplldiai ir liBBltakalillMB
dilldirblin. ^akolili•l d i r l ^ gidUB pir
vildii priiklildl livēlēji ITdiIlBiJe Fr. Kar*
flitl; loc. A. AttgBtli. A. AiiBkiBipfi. B* L i f
BiiBli BB B. Strizdii rivlii|ii koBiUlJi — L
Silmii P. Pilibirgi UB X lalti.
lUnidi, Deuia, ir |ott
labftBi lekBiēBi Btldbii gi­di
Itcilailii litTlitt Biti
KlilBbirgi. Sli II g.v.
mellenii Cismēri iUlBiii
Ir 15-15 Tlioi prliklBii-tos,
U livliķt.iBgļB Vilo-dii
rikitoi. Viņiritkvii
iUla€]U iri vtitēlilb
lilkrikiU Tbi DilU Hiroi-
Bicord, livlito)ot ķlma-l
i Uppaii rikito ar lolouiņlBiflaa.
* KontlB«ntlla)i nikilai liitidl Vatrtr-kiīBptOBi
reprciratltai plicu Eiropai tau­tai.
UtvleSl IzitSdIJoil lagii, Idu liitri-diloBitti,
kokgrlflZBBiBi BB tiBtlikoi tirpBi.
Novietnei lekirtoiaBB vadllli mikiUBloki P.
Urkllņi, gOttot Uiados ipMklltf)i mii-
Bibtt. MQin tiutB MiltB (otouiņē»Bal livlo*
totl vilrikoi lilkrikitot.
* AMiHku litviaa ipvlmtbii 'ofielili
•dreie ir: Brnoo AlbiU, 1221, 17tN St. N.W.»
•pt. IM, WiibtagtoB, D, C.^ U.S.A., karp
laUaii TtM lirikiti.
.0
* Ti ki ABitriUjii titrtilB libdiifbii
Midribu JBridlikili itivoklli Biii|ittl til l i -
oidittM Bikttstiiiu IpiluBiB, Jo blidrnii MV
lortdliki penoBi. Bolimti dlbtnit liBBB bied­rību,
kii būtu ndiIlBilU darbi jarplaittii.
bot kurfti ititOtt til dolB IttrldNkai porio-
Bil tletlbii. Tif ari lantn paplailnit Modrī­bai
nCrķtti kultOrili, lalnnloclīki BB paQ-dzibai
lauki.
* Melburnai latvlelu ev. lut, draudtoi Kal-paka
plOBilņai dlovkalpoluna vadīja priv.
A. Groibachi. Dlevkalpo)BBtt kupllaila oper*
diledOBti E. Mariaui UB viņa vaditali viru
korli Kokli.
* Pie Auitrilllu Utviein Ubdaribai Mod­rībai
BodlMBiti tOrlma lokclli, ko Vidi V.
Motalllen, btji rlkolaU ItbroikUBiB BS ZI-lilleiB
kilBleai.
* Auitnileiu tflrlitB lodoafti]oi Zlliloi
kalnoi, Kilumbi, trii litvieil — Bolli Gru-lli
ir kuBdil on Pētirti JiBoliiņi — logu-vnil
vleīnlctt, ko Itveldolull p#r ērto UB
piUkiBu tOrlitu opneliBii vlotu.
* ApvloBoti auitriUelB ov. lut. ««atalca
Kanberi cer akt Interiņo bainlr;^ ^^vl, jo
lidai ABitrilIjai galvaipltiēti v«|[ iai-
• i baiBica būi ari KaBborai latvie:.. : ; . Int.
draodzoi rlclbi.
* Bfgllea Be|ģlli IBO IfiBlcdi tdoBtlUltei
kartei, kai bUi pCdilali DP ititnii ipUocI*
8i}umi, ko pirvIotoUi penoBai aaņoaii BO
UO. Kartes legOiaBat lipIldiBi atevliķa
aptaujai lapa un leinledsaBiai 3 aiaetioi,
pēc kam karti latoreioBtliB ploifili pi piito.
* Lēkvjui (Ukeviev) MlClgiBi, BOtlko
vtetēlii litvieio kopu dlevkilpo|umi, ko va­dīja
priv. J. Ofoli no Graad Bapldai. DIev-kalpoJonaBi
lekoja ikol. A. BankovIiSa refe-riti
Bēniu audzinilaaa trlaidi un kopai
prlekŠBleka Dr. D. Blikapa liņoJOBii par ko­pai
livetdolasu.
Brazīlijai ov. lut drau­dze
SanpauUI 11. Birti rī­koja
O. Kalpaka pleniņai
dievkalpoJuBO, ko vadīja
vācu draudzei fliicitāfi
Heineti. Otovkalpojuaii bi­ja
teradtei ari Latviju go­da
koniuU G. Stili, ku
art alkUJa dlevkalpoJuBia
lekojoio ivlalgo aktu, ap-ivelcot
kuplo latvIeSo lat-
•d. K. SaiU referēja par pulkv. Kalpaku,
Izceļot plfBi Utrljai armijas vlrspavēlaleka
•oziBt UtvIJii pititivlbii Ifclallia. Pit-rtotlsku
dzeju deklamēja M. KiliUpione-
Ulpniece, dziedāji B. Sproģo ta Utvleiu
^ . . . . 1. apviMihM BrazIliJS JaukU korti, «rtģeaU
kas idejas bet, pateicoties savas lie- Geca vadībā.