Bavarijas Latviesu vestnesis, July 21, 1951

              6 L A T V I JA Sestdien, 1951, g. 21. Jtffljļ
1937. g. rudeni iestājos Jauniko Zi-redakcijā/
kur arī Skalbe bija eai-fitīts
p^t p^tSvīgu ITdzsttldiuA^^ bez
kā viņam būtn jāveic tiešais redakci­jas
darbs, V B ^ nemīlēja sēdēšanu,
redakcijā ieradās tikai m darbu bei­gām
ap pl. 12, lad bīļvi patriektos ar
draugiem par polfffeiskjem notikumiem,
kas arvien draudīgBk sabiezēja pa­saulē.
Skalbe par politiku runāja k3
liels bērns, kas atzfet par īstenu tikai
to, kas'patīk, bet noraida visu, kas
Aepatlk. Viņš bija pilns optimisma, iU
cibu labajam, priecīgi viņš pat ļauno
iztulkoja mums par labu.
Ja kāds pSarāk driļmi ikatijās nākot-
^rā, tad Skalbe centās apklāt tā do«
ma^ saviem zaļajiem sanieklient Citi
šī pulciņa dalībnieki bija Skalbes jau-nllJas
draugs, ar! piebaldzēns, Arturs
Bērziņš, tad Ādolfs Erss, Kārlis le-viņi,
Pēteris Aigars, kā ari redakci»
ļas v i ^ no ārienes. Dāz^ jatiks b;l
dis tā paģijis asprātīgās sarunās, mo­žā
domni apmaiņā. Arī Uteaņa vado-
.nlbae Mcā Skalbe pailika uzticīgs
demokrātijai. Vispār, aiz ārējā mik-stiHua,
jūtīguma. Skalbe bija visai
stingrs raksturs, vīrs ar muģņrkaulu;
viņš nelocījās visiem vējiem, tpasi
savā polTfciskajā stājā negrozījas, lai
gan prata izniamgi piemēroties. Rak
stīdiaons @avus poētiskos apcerējumus
avīze!, viņš ielaida reizēm pa apslēp­tam
dzelksnim pret tolaik pastāvošo
režīma. Cenzori jau bijai m to uzma­nīgi
dartti, rūpīgi pētīja kairu Skal-bes
teikumu, dzejiskas zīmolos rau
džīja saskatīt neatļauto, retumis pat
aizturēja Skalbes rakstus pārpratu
mu noskMdrošanai.
„K5pēc tas tev vajadzīgs? Tā tu
tik sagādā redakcijai nepattikšanas,'
teica viņam Arturs Bērziņš. „Tas jau
avīžnieka darba rīks," Skalbe Izgud-ŗēm
atbildēja. ,<RBkMs bez slepena,
neatļauta nav interesants."
Lielinieku gadā^^abi bijām no avīzes
atlaisU, eatdkāmies diezgan bieži AEV
augšag kafejnīcā Rīgā, kur ap pl 1
nāca latvju inteliģence. Sarunās bija
jabūit uzmanīgiem, tomēr savā starpā
runājām dToš^. Kaut gan lieliniek
S.;albi tieši nevajāja, VAPPs pat iz­deva
viņa pasaku izlasi, tomēr dzej­nieks
' jutās visai nospiesfts. „Latvju
tautai tagad jābūt kā zālei, kas pie­plok
pie zemes, kad viesulis iet pāri
lai vēlāk varētu celties,** viņš teica
Viņš no inianis ņēina lasīt arābu pasa
kas, Tūkfiitoš un vienas nakts pilnīgo
izdevumiu krievu valodā, Izlasītos sē
jumus'pats atnesa pie manis mijās
Kāda WBBJk!SL' viņu bd*ja seviiķi aiz
kustinijušd. Tajā bija stāstīts par na
^baga axabu, kas aiziet tuksnesi, dzīvo
viens pats telti, pārtiek no,čūskām
„Kgpēc tu nedzīvo pilsētā un Sd šeit
tik riebīgu barību?" — viņam jautā.
„Tuir es neesmu brlv@," arābs atbild
Skalbe piezīmēja: „AT! mēfi, latvieši,
labprāt dzīvotu tuksnesī, lai tikai at­stāj
mūs brlvtisr Skiauģi pat to mums
nenovēl." ļ ,
Vācu laikā kopā ar Skalbi strādāju
Laitvju Mēnešraksta redakcijai 3utm&-
la atļauju pēc ilgas gaidīšanas izgai­da
Ja Bdm^jnds Puksts. Te dabūju i€-
' pazDUes «asr dtldu Skalbi Tāpat kā
ļ f p ^ t t l i ; §rJ I^itv^ Mlnešr^tā viņi
.ļii^fca noteikta btid! redakcijā, tatu
citādi bija visai aktīvs, pats nesa uz
spiestuvi manuskriptus, ko savāca no
draugiem, vi^vajt^, protemsi savas
>aaudzes atlikušajiem dzej^niekiem.
4an bija sākumā jāuztur sakari <aT
vācu cenzūru „reichskomisāriālā"; kur
par cenzoru bija kāds jauns Bal^
ijas vācietis Rozenbergs. Tas runāja
diezgan labi latviski, ^ u reizēm iz­likās
mūsu valodu nesaproi^im. pie­ķērās
sīkumiem. Kāds jau mēnešrakr
stā ieviesis, cenzūras tāttad atļauts
Skalbes dzejolis tija sacēlis lielu tra­ci,
jo tf jā simboliskā dzejas valodā
bija runa par salu, no kurienes lat-*
viesiem gaidāms glābiņš. Uz šo dze^
joli atkal kāds no mīļajiem ķtvie-šiem
bija darījis cenzūru uzmanīgu.
Mēģināju Rozenbergam pdskaidrpt, ka
>,saia" te ir vienkārša dzejiska figu-
», ka dzejnieks ar to droši vien ne­būs
domājis Angliju.
/jMums tas būtu vienalga, kas tur
domiāfte^ kaut vai Japāna, ja jūsu pašu
tautieši tajā nesaskatītu ko citu," at­bildēja
Rozenbergs, pieteica, ka turp­māk
cenzēs rūpīgāk arī Skalbes dar­bus.
Pats Skalbe 1 gāja uz cenzūru iz­skaidroties,
atnācps stāstīja, ka saru­na
bijusi draudzīga, bet beigās piezl-mēja;
„Lielai valstij, lielai tautai kā
vācieši nevajadzētu būt tik sīkumai
nai." r ' .
JAimA BAKStNIEKA MODRA ZBBBRINA DOMAS PAR TOIMbAS
; lUOCSTOlBKA MISI JU
Sloaibe varēja būt/ja gribēja, ari
diplomātiski no.svērts; mierīgs. Sirs­nīgais,
laipnais smai(Js reizēm bija
tjikai izlikšanas. Dzejniekam nebija
svešs nedz viltus, nedz intrigu spēle,
nedz piebaldzēna praktiskā Izmaņa,
ko, kopā strādājot, diabūju diezgan
redzēt. Tas aptumšoja dzejnieka cil­vēcisko
vaigu manās acfs. Kad biju
izstājies no, LM redakcijas, mēs at-svešinājāmiies.
1944. g. vairs reti
Skalbi satiku. Dzirdēju tikai, ka augu­stā
viņš braucis Piebaigā no mājas
uz māju, k i nopirktu zirgu bēgšanai.
Neesot labi, ka latvietis no savas
dzimtenes nevarot aizbraukt pats ar
^«avuzirgu. Septembra beigās kopā
ar citiem Vidzemes bēgļiem Skalbe iz­brauca
savos zemnieka ratos cauri
Rīgai uz Kurzemi, Tālāikās bēgļa gai-tlas
viņu aizveda uz Zviedriju, kur no­beidzās
Skalbes mūžs. Viņš nepiedzī­voja
demokrātijas jauno atnākšariu,
kas tomēr pagaidām nenesa latvju
tautai kāroto brīvību, nedz mums,
bēgļiem, atgriešanos dzimtenē.
Ar Skalbes nāvi beidzies vesels
posms mūsu kultūras, mūsu dzejas at­tīstībā.
Pieminot Skalbi, veldzēsimies
viņa jaukajā dzejā, viņa daiļajās pa­sakās,
kur latviešu vialoda guvusi tī­ru,
vienkāršu veidu. Sī .dzeja ir gan
šaura 'savos tematos, bet brimīkīga
savā labajā izteiksmē, tā glabā daļu
no lla>tvju tautas būti'bas,' skaidrās
* sirds, cilvēcības.
Sad ateiņu uzmetumā varēju tikai
nedaudz pieskarties Skalbes cilvēcis­kai
parādībai, taču vienu gribu beigās
aitgādinit: Skalbe ticē)a latvju tautas
nemdTstlbai, mūsu spējai pacelties no
vislielākā grūtuma, vii;^š bija pārlie-dnā'ts,
ka ļaunais nevar mūžīgi val­dīt,
ka labais pēdfgl vienmēr uzvar.
Ari mēs ticam, ka posta laiki bedg.
ales^ .fCelsies tauta, ceteies valsts'.
Tālākā trimdā uz Ņurošeli pie versitātē, kur viņš nodarbojās ar fi-ujorkas
devušies divi latviešu jau- lozofiju, literatūras vēsturi un psī
n&āsrafc^ek|| paaudzes pār^^^ choloģiju, īsi pirms 1950. g.
i-- Modirii ZAšriņš iar kundzi Dzid- svētkiem iegūstot filozofijas doktora
ru, kuru kopējais romāns Opji lio- grādu. Vēl Piņeb^gā Z^«riņa džī-dots
P. "^intinieka apgādam Beļģijā, ves biedrene kļūist viņa ®^]iī kolē
Eiropu atstājot, Mo<*ris Zeberiņš sa­runā
ar Latvijas pārstāvi pastāstīja
par savu darbu un nākotnes nodo­miem,
deklarējot ari uzskatus jautā­jumā
p'ir trimdas rakstnieku misiju.
Jaunais rakstnieks dzimis un uz­audzis
kā gleznotāja un grafiķa In­driķa
Zeberlņa dēls un jau agrā ber-nlba
sāeis interesēties par visdažā-dāfcām
fflrākslām ne tikai literatū­ru.
Tajos laikos, ka<i. Latvijā dejoja
lamfeetvoku un „Brodvejā" vēl nebi­ja
izmiruši «vienaldzīgie", par viņa
mltetlbu mā&slā Nr. 1 izvērtās mūži*
ka. Jaunais Zeberiņš mācījās pie mū­su
izcilā meistara Teic^augiā spēl®
čellu, sabūdaro viņa klasē konsef
vātorijā līdz pat 1943. g., kad viņām
svītru pārvilka sctdateslca.
Kad aiz mugurās bija palikuši gū­stekņu
rvcmjetņes dzeloņstiepļu zog
sāikās jaiuna ,-paŗamiiitāra*' ffēra -
cīnīšanās «mīlestības un gudrības de-toksnī"
Betijas universitātē Hambur-gā
un vēlāk Pineiberga, kais sekmīgi
spītēja l a i k ^ un apstākļifem. Modris
Zeberiņš šl cietokšņa aizstāvē p l ^
lijās jau no pašām pirmajām dienām,
studējot ģermanistiku, paidagoģiju,
psīcholoģiju, \ arī filozofiju. Z. katē
^fori-ski noraida kādas mūsu a&aidē
miskas slavenības Izteidemi par BU
kā karitātīvu iestādi jumu. Laikam
aizejot, sliktais un grūtais lielā mē
rā pagaisis. Taču vēl šodien var at
cerēties, ka tes laikus dikti gribējās
ēst. Bet ja ļirif te nevarēja paēst un
apģērbties, tad mācīties un iemlle
ties gam, un to ari lielais vairums
studentu ar entuziasmu darīja.
Pieliktās pūles atmaksājās W
vadība sagādāja Zebeniņam ©tudiju
turpiaāšanaa leispējas^^^^^b^^ uni
rakstītais romāns, a^ļttv^ ^
^iedldESņu, n<^igts. Zeberl^
^iļāko pateibību pret Jāni Jau
laluņu, kas viņus jau no Grl
laBuem mudiaājis ufs rakstam,
cinājis piedalīties r^;alai^u vaki
m vienmēr i^alldzējls ar sava
Modris ZelierlņStr kuodsf Dtidni Ventorfas
traiifltiM>raetnē. laoiiats roaifiiis ūp|l Ir «bu
amoro Ju)0fl8 darfef. ^
ģe Dzidra N ā i Ņ ^ l ^ ^ jau Latvijā
nodevusies nopietnām literatūras stu­dijām,
sākot ar 1944. g., ar pseudo
n-imu arī publicējusies \presē. Dzidra
Zeberiņa, kais tieš! vienu dienu jau­nāka
par savu vīru, pavada to istudi
ju gaitās arī Minsterē, kur 1948. g.
rudeni parallēli stuafijam viņš nobeidz
romānu Tilti miglā, kas parādās kla
jā. Abuča apgādā divu6 gadus vēlāk
Nākamā, 1949. g, vasarā abi pasāk
mistus kopējam romānasiji uz Baltijas
universitātes fona, taču rudeni darbs
jāpārtrauc: jābeide disertācija, jigā-tavojas
pārtaudījumiem, un n§8c ari
ģimenes pieaaigums^>-- 1949. g. no
vembri pjed^imst meita Dace.
Tikai 1951. g. pirmajā ceturksni,
kad šludijast Jau aiz mugum kopēji
iiliiiiiiittiiiiii
Vai apn^^
^ T^ apdenK^
Draudzes mājā, Hans Road» london S. W. 3
Pērkot, Liieras grāmatas, Jūis tieši, ber starpniekiem^ veicināt jaunu 1^^^ S
virtibu rašanos/ 'Jo .Utera ir pašu rakstniekur žurnālista uņ grāmaUilpnledļbai |
d a r t o e k u i a p g ā d s o ^ ' : ; ^^
SS:
LlTEtAS igH^atti $^
Joms pasniegs mūsu Jaunāko prospektu
Jūs tepazIsUtes ar mūsu autoriem loto uzņēmumos.
Jūs varēsUiegādātieA visus inūsu izdevumu» un piepra*
sit nākoSos.
Iegaumējiet mūsu galvenā pārstāvja un
stenda vadītāja edresli
A. VBINBBRGS,
41f Cirysford toad« London, N. 16.
ražii
(13b) Grafenaschau, Obb.,
Ŗeglerunģslager,
Cennany.
„Kādi Jūsu abu nākotnies nodi
rakstniecībā?" „Klaut kas top j
vai, tāpat arī pašam krājmņļ ļj^ ļ
stam. Būtu gana vifnm krājin
taču veco pair^iz r ^ patikas "
ņāt; Labāk ŗ a ^ ķaļut ko '
Un autors atklāj, ka
varētu sekot cits romāns, kas ga!
ņajoļs 'vilcienos jau paveikts H
ba- ka jaunais, 2a g^
kai aptļāvināts, bet brl vi«^
— lin. ir ..pārliecināts rakstītais'*,
bez ifvakslīšanas lāga | nevar iztikt
vienu dienu, kaut arlļ pēc
ba būtu
..Nepavisam neesmu ā4r«&at!tā|
saka Zeberiņš ufl, atklāj vielau m
viem radīšanas noslēpumiem, „t
epēju līdztekus ņ«nties ap d<
rakstura darbiem, vācot jmAi
un uzmetot atsevišļfļus
Protams, galīgajam i izstrādā
jābūt viena lējuma. SādS
dējot pie v l ^ a djubaļ spē^Jt^
laikā iegūt tik. ņepiedel^o
no otra." ^
„Jūs tātad atzustat^ ļka
jāspēj strādāt regulāri, neatkar.^
iedvesmes?" — ,Jstenjbā jā. N ^
dzu ie^vesmi. tikai psirastli^
lamos brīžos, un tik^ k^e^,
sam nejauši, tādā laikā, kad t i
Ja kādreiz domas nākļ joņiem,
stu, bet plānoļu, skicēju noda)ti
turu, paredzefiļKJ lapiļcžu^^^^e^^
vardu sakot'* «--no^
ar smMu, i,dodu^
solījumus, ko heapņemos plM^
Savas domas par latviešu t
rakstnieku, Ipašd; Jaiļno ; r i ^
uzdevumiem un plenāķumļ^ņ *
Zeberiņš, deklarē šādi: ,,Va
dziem, kas uz jauno plaaudzim
terātūrā likuši Ipalas cļerlš)^ tiii
patiks, bet es atļaujos šaubīti^
to, vai rakstniekam vispār >ii
misija, Rakstnieks v^wik3|lli^
nerakstīt, un tieši šl^n<8^
viņu raksturo. Vaļi ir
uzņemtu nevarēšanu var a j » !^
misiju, nezinu. Drīzāk jinan Siji
misija b^tu varēšaina^foaut
atsakoties no vļsa.dta;^
des bīltībā mdšij^ naiv, Mēs i
jamies, toi" latviešu trimda r
ka mi^ja ir saglabāt ļ latvis
kopību. īstenībā tā nav viņa
bet jo
rakstniekam vajtaga
lasītāju, kault ari viņš
un no ^ a s skaidrai ralkstltoi*
nas vien sastāvētu, tlnnei^
ņer^stlt Ir pati llelākiļ. Bet vā
lakā nevarēšana ir tikuma
5 Turpretī zi»u gatt, ka radītie
1as dairbi gan ietilpsi; ciIvt
misijā. V w^
stitais būtu mākslas dari»,
ir, to domā zinām
rakstnieki/'
Kad autoram aizbraiļcot
arī nākamība spltešanas gars
jiem un laikam, Modris Zeberi
vadām vēl piebitet: „Stārp cUu^
nuprāt vispār havtrimdaSļ
ka, Ir rakstni^. ItuoM/^ tĶ
kas japārvar, un to iķvien®;
nieks arī dara savā velASl ] Jā
būtu, mums pilnīgi pietiktu ar
nu ideoloģiski pareizu tfimdM
nieku." Gunārs Grli^
BBBBa
ECaS KAIME
NOVBLH
(B. turpinājums)
V$Ļ tiešimi vlņS Jau... ak, Dievsl
Pie virtuves durvīm kāds imgārs, sakrustojis kājas, sēdēia
un pūta klarneti, lai nopelnītu lāsīti zupas. Cits gūsteknis bija
ap galvu aptinis lupatu, lai pasargātos no saules dūriena.
To visu Salka redzēja. Viņš loti skaidri redzēja, ka gūstek-siis
lupatu, kas viņam ap galvu, priekšpusē bija saspraudis ar
koka sprunguļu. Vēl viņš ļoti labi^sadzirdēja klarneti un sa­prata,
ka Jautrā ungāru dziesma' neiederas nometnes pelēcīgu-mā>
Tikai nogurums un nespēks brīžam aizmigloja skatu. Viņš
nebija ēdis kopš rīta un paēdis -r nē, to viņš vairs neatcerējās.
Saplūl^tās lapas viņš bāza mutē un ilgi košļāja, bet tās bija tik
pretīgas, ka rīkle sažņaudzās un nevarēja norīt. Viņš rija tās ar
varu, košļāja atkal, tad, nelabuma pieveikts, visu izmeta zemē.
Nesagaidījis Meņģi^^viņš pārvilkās savā novietojumā un sa-kņupa
uz zemēs,. PāriiecTgā nogurumā visas domas aizmiglojās
un pagaisa. Tikai viena vienīga, uzbāzīga pagātnes aina arvien
neatlaidīgāk iespiedās viņā; viņš atcerējās, cik smaržīgu un
dk svaigu senāk māte biija cepusi maizi.
Pa to laiku izšķirāa M^ģa liktenis. PolidsU viņu nostādīja
Stempem blakus, lai ūsainais ungān viņus abus varētu aplūkot
un uzrādu vainīgo. Garš ua stalts ar smailām ūsām ungārs stā-vēja
atku pri^šfi, rokas iespraudis- sānos kā čigānu ķēniņš.
2ēlasit!bu M^ģie no viņa mcļgaidija.
Par Stempi jau viņš bija pateicis savas domas, un nu nāca
Meņģa kārta. Viņš pienāca tuvāk, atkāpās, noskatījās no sā-rdm,
tad kaut ko pačukstēja policistam.
„Vai jums baa šim vēl ir dti svārki?" policistos vaicāja
Meņģiai^
„Na(vl" Meņ^s droSl atteica, baididames, ka nenoņem, ja
teiks, ka ir ^ neapsinādamies, ka ar šo atbildi izglābjas no
sod*. Vienīgais, ko, ungārs skaidri bija ievērojis, ka zaglim
viens evārku stiķis norautai Seju viņš neatcerējās, Piēc viņa do­mām
esot Jāsoda Stempe, jo pie tā soma atrasta, taču, būdams
taisnīgs, viņš piebilda, ka apgalvot to nevarot, jo tajā brīdī
esot bijis tumža^
I Policisti abiem izkratīja kabatas, un Meņģim atņēma visas
samangotās cigaretes, bet Stempe savējās, jau laikus aizbāzis
zem oderes, paglāba. Pēc t'am abiem bija virtuvē jānes ogles,
un kad viņi to bija padarījuši, tad varēja iet.
Cigaretes pazaudējis, višu' dienu nostrādājies un izsalcis,
Meņģis bija nomākts un sašļucis. Salka viņam ielēja pataupīto
pusdienas zupu, bet Meņģis, redzēdams, ka Salka pats nav
ēdis, pusi atlēja atpakaļ. ļ
„Toties rītā tu varēsi apēst manu daļu," Meņģis solīja un,
savus vārdus apstiprinādams, pieteica Stempem, lai rītu viņa
daļu, ja viņš pats neesot klāt, atdodot Salkām.
Salka izbijies noprata, ka Meņģis ir negrozāmi nolēmis bēgt.
„Ja stāvoklis nemainīsies, tad inēs šeit zaudēsim katru cil­vēcisku
jēgu un saprātu," apgalvoja Meņģis, un tieši šajā
brīdī Salka neatrada neviena vārda, ar ko atrunāt Meņģi. Klu-sēdatai
viņi pastaigājās gar žogu, abi domādami vienas do­mas.
Aiz žoga kuploja un vējā viļņojās zāle. Dārza koku za­ļumā
par lielu gabalu Meņģis saredzēja paspīdam sarkanus
nogatavojušos ķiršus. Pa ceļu lēni, it kā garlaik(^amā8, pastai­gājās
sieviete. Ap galvu viņai bija balts lakatiņš. Viss, viss,
kas bija aiz žoga, likās neparasts un pievilcīgs.
Meņģim bija sarunāts uzticams līdzgaitnieks večg paziņa
un skolas biedrs no citas grupas. Viņš aizgāja pie tā aprunā­ties
un atgriezās tikar krēslā.
„Drīz mēs domājam iet," viņš čukstēja. „Tu uzraugi manu
mēteli; mugursomu es ņemšu līdz. Ja divu dienu laikā mēs ue-pārnāksim,
tad mēteli paturi sev." :
Vakars bija silts un rāms. Krēsla ātri izvērtās tumsā.
Gar žogu biezēja vasaras vakara migla. Pie sargu torņa
gan dega spuldze, bet tās gaismu jau pēc trīsdesmit
soļiem aprija migla. Izbēgšana likās tīrais nieks, jo ap to
vietu, pa kurieni bija nolemts bēgt, sākās tumsas josla. Draugi
jau gribēja līst caur sētu, kad no tumsas lēnām iznāca sargs,
pīpēdams cigareti. Brīdi agrāk viņi būtu iedrāzušies* sargam
tieši krūtīs, bet nu* tas mierīgi pagāja garām* Sačervelējies un­gārs
pienāca pie žoga un lūdzējām suņa acīm noraudzījās sar­gā.
Sargs saprata šo skatu un atlikušo cigaretes galu caur žogu
pasvieda ungāram. Ungārs pērtiķa ātrumā tvēra cigareti, bet
arī citi gūstekņi nepalika stāvam. Vesels bars uzklupa ciga­retei.
Dzīvniecisku instinktu nomākti, viņi spēra, grūda un
sita uz psām pusēm. ' r
„Lesko, lesko! (ātrāk sargu nēģeru teiciens)," — kliedza
igauņi. „Hautihn!" kliedza austrieši. •
Trīsdesmit vīru plēsās par vienu cigaretes galu, kas jau
sen bija samīts un iejaukts smiltīs. I
;,Reiz taču mēs visi bijām cilvēki!" iedomājās Salka, rau­dzīdamies
plēsoņās. Kā izsmieklu viņš atcerējās teicienu:
,,Ciešana« apgaro!" •
Vai tās nebija ciešanas, kas tāidus viņus padarījušas?
Dievs, cik daudz viņi bija pārcietuši! Vēl pēdējā dieni
nokļūtu gūstā, neēduši, izsalkuma un sāpju mocīti, vieni)
diennakti viņi bija nogājusi simts kilometru. Aiz ļnespēka
zelēdamies, viņi ce]ā bija pametuši pārgurušos draugus
segas, mēteļus u^ ari eavus labos tikumus.
Salka sāka nožēlot, ka nav devies Meņģim līdz, kas p
laiku, kamēr sargs noraudzījās kautiņā, bija a i z b i i ^ (
Tikko skolotājs bija atgriezies, no posteņu pus^s atsS*
spēcīgs kliedziens. Nākošā mirkli garām kārtām ierējās
metējs. Satraukums tvēra Salku kā 16de. Viņš devās uz
pusi, bet no turienes gūstekņi b^a viņam pretim, jo pit
bija dzirdama ložu sīkšana. -
i,GiUties!'' Salicam blakus^^^^^^ ā ^
„Slēpjieties! Uzmaniet kreiso pusi! Veci kanaki^ bet "*
"Ar ko tad tu gribi karot?" vaicāja Salka ^'
r.Ar netaisnību!" atcirta Skadiņs. * i
Policisti Salku tālāk nelaida. Garām policistiem viņš
dzeja tfkai miglu, biezu miglu. Tā bija cerība, ka Meņģi
mēr buļs izglābies. Šaušanas brīdī viņam vajadzēja būt -
Nesaprptakni, kā sargi varēja vi^u pamanīt.
Salka apsedzās ar Meņģa mēteli, taču par iemigšanu m
ko domāt. Nemiera tirdīts, viņš piecēla un lēnlivilkāf
mērķa un nolūka. Lieliem soļiem viņam pretim drāizāsfi
Viņš šaušanu gan dzirdējis, tuvāk nekā nezinot. Viņam m
laikaj vel četras reizes viņam eSot jāapiet apkārt nome
Viņš nolēmis, sākot ar šodienu, katru vakaru apiet desmit
zes ap nometni, jo savādāk nevarot aizmigt. Citi jau va
izturēšot, tikai diez* kā esot ar Mārīti, Jau tai Haikā
bijusi pavārga un bieži klepojusi.
irBet tu jau to nesapratīsi, tev bērnu nav!" viņš notei
soļoja tālāk septīto riņķi. , '
Vīru desmit bija sakūruši uguni, sasēdušies ap to un
najās. Kā steigdamies, kā svarīgu vēsti nesdams, pie v
piecilpoja Skadiņš Viņš piegāja pie uguns, pakāpās un ,
ņoja, ka nolasīšot referātu par krāsām. Citi, zinādami,
Skadiņš pirn» iesaukšanas studējis akadēmijā, noticēja,
citi pasmīnēja. Viņi pasmīnēja rie tā, kā ļaudis mēdz
— viegli un skaisti pavīpsnājot — viņi šķļbi pablenza un
tīras, putekļiem un ciešanām pārklātās sejās greizi
savilkās lūpas. Tāds bija viņu smīns, neticības un n
pilns, un labi vēl, ka vispār viņi<em bija smīns, ka^t
mēr niecīgs pārpalikums no sen jau zuduša smaida.
(Turpmāk beigas)
r ' ^ J j ļ
mm
•v-iiiiii'"*''" 'fm
lasmvdaļas.
mm
uz
te; mi
m
mii
?ani8. ņ,
M
ostbc
c/o
1*1 ii
mēma