Bavarijas Latviesu vestnesis, March 23, 1946

              ļ
t Latviešu Vēstnesis l«4d. g. 21 marti
Sutoa Zafi|a vestula
Ādolfam Kaktiijam
C^lēMībach^ latviešu nometne pie
Zalcborgas Uuvusi par mušu tautiešu
centru A u s t r i j ā . Še notiek Zalcr
burgas apgabala latviešu sanāksmes,
labā sadarbībā ar UNRRA's darbinie-kiem
iznāk savs laikraksts «Latviešu
Balsa Austrijā", no šejienei tautieši
iespēju robezāļs saņem informāciju un
norādījumus. Kgpš kāda laika uz
Glāzenbachas nometni no Karintijas
pārvietojies ari Ādolfs Kaktiņš ar gi-
' raeni. Nesen mūsu ievērojamais dzie^
donis sariēma vēstuli no sūtņa Zariņa
Londonā» kas izrakstīta 7. februārī.
Sūtnis, starp citu,, raksta: „Mam ie­skati
ir, ka, lai gan mākoni virs musu
mīlas dzimtenes vēl loti tumi^i, tomēr
tagad ir vēl par agru domāt par iz­ceļošanu
uz aizjūras zemēm. Visi
striķi mums vēl nav pārtrūkuši. Bet
ja nu tomēr tas sliktākais notiktu, tad
mani ieskati ir, ka Eiropa ir pietie­kami
liela uh ad ne visas vietas ir
par daudz apdzīvotas, tātad mums,
latvjiem, telpas vēl atliks. Cik iespē-jalms,
turēsimies visi kopā tepat Eiro­pā.
Darba cilvēks ar godīgi^ latvju
sirdi nekur nezudīs/' |
10, I martā Glāzenbachas nometnē
notika Zalcburgas apgabala 'latviešu
sapulce, kufā par komitejas līdzšinē­jo
darbību ziņoja tās priekšsēdis R.
Kalniņš. Pārrunās par komitejas dar­bību
un uzdevumiem iszkanēja do­mas,
ka uzmanība vairāk kā līdz šim
jāveltī visas latviešu kolonijas, bet
īpaši Glāzenbachas nometnes iekšējai
sadzīvei. Vispirms jāizkārto jaunat­nes
audzināšanas — skolas un bērnu
dārzu jautājumi Jāizskauž nevēlamās
parādības nometnes iekšējā dzīvē.
Sadzīves problēmas jākārto taisnīgi
un lietderīgi, vadoties no tādiem ap­svērumiem,
kas latviešus emigrācijā
nevis šķeltu, bet vienotu. Nolēma
kolonijas sapulces sasaukt vismaz rei-fi
inJSnesI, bet nometnes sapulces ik
īpa 2 nedalām. Svarīgāku jautājumu
Irfemšanai vēlamas komitejas un re­vīzijas
komisijas kopējās sanāksmes.
Par Latviešu jaunās komitejas locek-
Kem iev5lēja V, Qobu, E. Freivaldu,
R, KalniAu, J. Laivu un M. Puķīti.
Par komitejas priekšsēdi izraudzīja
līdzšinējo R. Kalniņu. Revīzijas ko­misijā
ievēlēja E. Garkānu, R. Lie-piAu
un A. Motmiljeru.
Ēvalds Freivalds
Farfraiikia apliet"^ a izsniegšana
LCK juridiskais birojs pārtraucis
Jebkāda veida apliecību izsniegšanu
repatriantiem, kamēr attiecīgās iestā­dēs
noskaidros noteikumus par pa­valstniecību,
par ko sekos paziņojums.
' „LCK IB" Detmoldā
Tautiešiem Dienvidviiiembergā jāmeklē darbs
Franēu okupāci^ joslas Z a u 1 -
gavflis apii^kīv Dienvidvirtembergā,
dzīvo ap 200 latviešu. Viiii mīt Zaul-gavas
pilsētā un Ebenveileras ciemā,
kas pa dafei nodots latviešu rlcibā.
Apriņķa Latviešu komitejas priekšsē­dis
— uzņēmuma ,Jlīgas Kažoks" bij.
direktors Alfrēds Mežaks ir ari tur
dzīvojošo 45 igau6u un 25 lietuviešu
pārstāvis. Pārējie komitejas locekli
I 7 tecihnikis J. Āboliņš un inž. E. 0«-
kanovskis kārto Ebenveileras latviešu
kolonijas dzīvi. Revīzijas komisijas
priekšsēdis ir inž. Ž. Bumbulis un
saimnieciskās — K, Melbārdis.
Dau<iz pūtu prasījis pārtikas jautā­juma
izkārtojumis. No sākuma tau­tiešiem
vajadzēja iztikt ar vācu pār­tikas
kartīšu produktiem, jo franči
par priekšnoteikumu DP palielināto
devu saņemšanai uzskatīja pāriešanu
dzīvot uz nometni resp. barakām, kas
likās ne sevišķi vilinoši. Tagad lat­vieši
dlzivo atsevišķos dzīvokļos un
saņem pārtiku (2000 kal.), dzīvokli
un apsildīšanu par brīvu. Tiem, kas
bijuši enerģiskāki, no vācu pilsētu ve­cākiem
izdevies sai^emt arī atmaksu
par pag. gadā neizsniegto pārtiku
personai 3 markas dienā. Pastāvēja
noteikums, ka pilsētu valdēm jāuztur
visi kafagūstektii un pārvietotās per­sonas,
bet tā kā latvieši šo priekš­rocību
toreiz nav izmantojuši, tad
tie vēl tagad var pieprasīt atlīdzību
naudā. Šādā ceļā saņemot 400 līdz 500
marku.
Pēdējā laikā kolonijā attīstījusies
rosīga sabiedriskā un kultūras dzīve.
Kopā ar kaimiiiiem — F r 0 n h 0 f e -
n a s latviešiem noorganizēta ģimnā­zija,
ko apmeklē 65 audzēkfd. Pie
ģimnāzijas ir arī internāts. Nesen
ģimnāzija rīkoja koncertu un teātra
izrādi. Sarīkojumā ieradās arī franču
militārais gubernators un DP sekci­jas
vadītājs, pie kam viesu uzmanību
īpaši saistīja musu tautas tērpi un
saktas. Šis bija pirmais gadījui^,
kad gubernators apmeklēja kādu DP
sarīkojumu.
Pēdējā laikā no franču Militārās
valtdības Vlrtembergā saņemti norā­dījumi,
ka būtu vēlams, lai visas pār­vietotās
personas iesaistītos darbā.
Tādā gadījumā apsolīts palielināt arī
pārtikas devas. Diemžēl še patlaban
nav iespēju atrast darbu pēc specia­litātēm.
Tādas franču organizācijas^
kas būtu ar mieru pie6emt tautiešus
darbSi še nav, bet vācieši no darba
došanas ārzemniekiem vispārīgi attu­ras,
Tādēļ jo patikami bija, kad divi
Ebenveileras latviešu firsti — Dr. Cī­rulis
un Dr. Cakanovska saņēma uz­aicinājumu
iestāties franču dienestā
par DP ārstiem ar 400 marku atalgo-junciu
mēnesī. Dr. Cīrulim uzdot^
Ebenveileras latviešu kolonijas un ne­tālu
esošās polu nometnes medicīnis­kā
aprūpība, bet Dr. Cakanovskai ra­jonu
vēl nav norādīts. A. Mežaks
Cliroiilkii
Latvijas ev.-liiit. baznīcas archi-blskaps
prof. Dr. tbeol. T. G r ī n -
b e r g s raksta: „Tikumība zūd, ticī­bai
vairs nav dzīvības spēka, mīle­stību
min kājām. Un vai mums šo
grēku nav? Vai mūsu tautā nav vairs
ne drusciņas naida, nedz skaudības?
Vai musu tautā nav vairs mantas un
baudkāirības? Vai pie mums neviens
otru neizmanto, neapmelo? Vai pie
mums neviens necel otram lauhu sla­vu?
Vai pie mums Dieva vārdu tur
par gaismu uz visiem ceļiem un par
kāju spīdekli? Vai pie mums, arī pie
tiem, kas sevi sauc par kristiešiem.
Dieva nams nav pavisam aizmirsta,
reti apmeklēta vieta, retāk apmeklē­ta
nekā kino? Vai mūsu acs nav lep­na,
mūsu mēle viltīga, mūsu roka
kūtra labu darīt, mūsu kājas žiglas
kaitēt līdzcilvēkam:, mūsu sirds ļauna?
Bet kamēr tādi un tamlīdzīgi ļaunumi
mūsu dzīvē sastopami, tikmēr mums
ar pravieti jāliecina: „Ak Kungs,
mūsu noziegumi pelnījuši, ka Tu mūs
pārmācītu!" Jeb vai mēs vainu mek­lēsim
kuT citur? Nu mēs to mēdzam
darīt. Viens airod vainu pie valdības
un to apsūdz; otrs to atrod pie tau­tas
un vi^as vadoņiem; trešais ap^
sūdz baznīcu un vii&as kalpus, tie nee­sot
diezgan labi pildījuši savu pienā­kumu,
neesot Clie/gan sirsnīgi un laik­metīgi
runājuši, neesot diezgan no­teikti
brīdinājuši sargāties no grēka,
neesot diezgan mīlestību rādījuši;
viiiu vārdi neesot saskanējuši ar dar­biem
un dzīvi; un atkal cits sfldzas
par zinātni un viņas pretdievigo garu
un atkal cits meklē vainu inteliģentu
aprindu vājā tikumībā vai zemāku
šķiru laužu nenosvērtībā. Un galu
galā pat Dievu dara par visu atbildīgu,
kāpēc viAS ļaunumu pieļaujot Tā vi­sur
mēs mēdzam aizrādīt uz posta
cēloņiem. Bet visi baidās aizrādīt uz
īsto cēloni, uz īsto ļaunumu avotu,
proti, uz paša/grēcīgo sirdi." Ame­rikāņu
un franču joslas latviešu ev.-
lut. mācītāju konferencē, ko prāvests
J. Kullitis archibīskapa prof. Dr.
theol. T. Grīnberga uzdevumā 7. un
8. martā bija sasaucis Eslingehā, ap­spriests
jautājums par nuisu kafavīru
garīgo apkopšanu. Atzīts, ka baznī­cai
jādara viss iespējamais latviešu
karavīru labā, kas, savu dzimteni mī­lēdami,
nonākuši smagā stāvoklī. Jā­panāk
visā kulturālā pasaulē atzītas
tiesības šiem mūsu tautiešiem un k i
vifii garīgo aprūpi saņemtu savā tēvu
valodā. Baznīcas virsvalde šim no­lūkam
jau ziedojusi 300 eksemplāru
ilustrētā Jā6a evaņģēlija. Pēc archi­bīskapa
ierosinājuma, ciešanu laikā
nolemts rīkot kopēju aizlūgšanu ne­dēlu,
aizlūdzot par mūsu tēvuzemi
un tautas ciešanām (^Latviešu Ziiias"
Eslingenā). ~-ļ,,Čerčila" nometni Lērtē,
kur dzīvo vairāk par 1000 baltu, in­spicēja
angļu gen. Maršals. ViAS ap­skatīja
latviešu un lietuviešu bērnu
dārzus un ^olas, virtuvi, slimnīcu,
baznīcu un dzīvojamās barakas. Uz­klausījis
paskaidrojumus, ka ar no­metnes
pāriešanu UNRRA's aprūpē
dzīves apstākli uzlabojušies, vihš pie-zīmēja<,
\ a nāikotnē šajā zinā vēl
daudz kas kļūšot labāks. Nometnes
iedzīvotājiem ģenerālis norādīja
aud:Kēt dārzetkus uztura papildināša­nai
un izdaiļot nometnes apkārtni ai
puku dēsti jumiem un zaiā jiem. G^Lat-vija'^
Lērtē). — Aligarges latviešu no­metnē
no 3.--10. martam notika kul­tūras
nedēla. No tās sarīkojumiem
minami rakstnieku rltsv gleznu isB-stāde,
3 tēatfa izrādes, Kalpaka pie­mirtas
akts, kora koncerts un bērnu
un jaunatnes rīts. Nometnē sekmīgi
darbojas dažādās darbnīcas — kurpl-nieku,
galdnieku, drēbnieku, kalēju
un pulksteiitaisītāju. Mežstrādnieku
grupa līdz šim jau izstrādājusi 15.000
mēra vienību (Gotfrīds Llepiilš). —
Baletmeistara Osvalda Lēmana uzde­vumā
Gto Krolls (Hochfeldstr. 54,
Bl. 29, Tr. 7, W. 3, Augsburg, Bayern,
13b) lūdz Latvijas Nacionālās operas
baleta d a 1 ī b n i e k u s steidzīgi pa­minot
savas adreses, pieminot ail, vai
ir kostīmi un kādi. — Mērbekas lat­viešu
nometnē lauksaimniecības zi­nātņu
iegūšanai un padziļināšanai or­ganizē
lauksaimniecības biedrību. Tā
pulcinās ap sevi visus, kas domā strā­dāt
lauksaimniecībā, arī jaunatni. Rl^
kos dažādus kursus, priekšlasījumus
un ekskursijas. Visdrīzākā laikā sāk­sies
putnkopības kursi. Ar vācu lauk­saimniecības
vadību panākta vieno­šanās,
ka kursantiem ļaus iepazīties
ar apkārtējām cāļu perinātavāra un
izlases vistu audzētavām. Ja merbe-kiešiem
piešķirs ģimenes dārzii^us, tad
rīkos arī agro dārzeņu audzēšanas
kursus. Biedrības pagaidu vadību uz-
Aēmies Jelgavas lauksaimniecības aka­dēmijas
rektors piofj M. Eglitis (Agr.
N. Dzelašalvis). — Latviešu nometne
Braunšveip atrodas 16 kara invalidu.
Ar komitejas un nometnes koman-danta
atbalstu tos aprūpē dāmu ko.
mitēja. Izsniegta ve!a, vilnas puļoveri,
zeķes un pa daļai arī citi apgērbuAga.
bali. Kalpaka pieminas dienā invW
diem izdalīja SK pārtikas sainīšus.
Nesen nometnē ar savām īpatnējām
tautas, dejām viesojās skotu (i^faVīri.
Vii^u isniegums dūdinieku ^ava^ībā
bija loti labs un mūsu tautieŠ/i varēja
apbrīnot dejotāju kāju veiklību-(„Ao-seklis"!
Braunšveigā). ~ „Tass" ziAo
no Kopenhāgenas, ka Dānijā, Faxe
Ladeplads, trijās viesnīcās novietoto
700 latviešu bēgļu vidū atrodoties ari
tādi latvieši, kas vācu okupācijas lai­kā
kalpojuši Hitlera vienībās. Labo­jot
kādas šīs viesnīcas kanalizāciju,
dārzā atrastas ,,SS" iiniformas, vācu
zīmotnes un dokumenfiv;kufus tur ap.
rakumi bēgli! Atrasts ari koferis ar
vācu orderiem. Šie atklājumi radi-juši
Helu uztraukumu visā apkārtnē,
kur bēriem ir kustības brīvība, B ē^
atrodoties Dānijas Sarkanā krusta
pāTziAā. — Stokholmā prinča Eižena
protektorātā atklāta latviešu-igauAu
gleznu izstāde. Latvieši izstādījuši
155i ellas gleznas un 97 akv^ardus,
Izstādē ar dažiem darbiem pārstāvēti
arī mUsu vecmeistari Roaentāls un PUT-vītis*
Jaunus darbus izstādījuši N.
StruMcis, M. Indusa-Muceniece, J. In-duss,
R. KalniM xm skulptors A,
Strauss. — No Zviedrijas latviešu
palīdzības komitejas priekšsēža amata
atteicii^s profesors Bokalders. No ko*
mitējas izstājies ari inž. A. Bulle. —
Vīnē mļris pazīstamais Rīgas sēklu
und* medicīnisko Instrumentu firmas
„Rudziti8 un Fogeb'V līdzīpašnieks
Teodori» Fogels («Latviešu JBabs
AustriJI" Glāzenbachā). — Augšpfalcā"
Nābes upes ielejā Veidenas apkānnē
diīvo ap 600 latviešu. Apmēram trešā
dala no tiem mīt pašā pilsētā pri^
vātdzivoklos, pārējie pilsētas tuvumā
Hammervegā un daži desmiti ari
Meierhofā. Visi atrodas UNRRA's
apgādē. Sadalītās saimniecīl^as dēl
visiem iVeidenas latviešiem kopīgir^pa-sākumi
grūti iespējami un pašreiz paf
lielāko centru izveidojusies baitu no-metn^
e Hammervegā. Veidenas lat*
viešu taiitskolā darbojas visas 7 kla­ses,
bet ģimnāzijā pirmās 3 klases.
Noorganizēti būvamatnieku, autova-^
ditāju ^n angļu valodas kursi, l^otk
kuši vairāki priekšlasījumi, bet tiivā-]
kā nākotnē paredzama dailamatniecl-v
bas un tautisko piemiiiasAlietu skate. 1
Sajmnieciskā un sabiedriskā dzīve no- }^
rit (ļiiešā saskaņā ar UNRRA's vadību
(Inž. J. Kabiidš). 7
Mirdza Čuibe
Cerību pils
i Baigi dzelmigā naktī
Ienirstu viena ar sapītiem.
Tumsa man skalojas pāri.
Klusums stindzinot apņem.
Grimušā cerību pils.
Vai tu'vēl pacelsies godā?
Čaubaa kā spīdīgi zalkši
Jau tavās paviļās lodā.
Spožās un dzīvīgās krāsas
Balina tidens un tērē.
Uz taviem zeltītiem jumtiem
Smiltis jau pamazām sērē.
Nē, nē» vel nāks tava dienai
I Krājas kaut dūnas un zaro
Lipīgas zāles ap tevi, --
Torni vēl kēniški staro.
• • . •,>.•••.•••• >• • •
Grimušā cerību pils.
Raudzīties tavos logos,
Naktī kā ezerā dziļā
Drebošu elpu es žogos.
Ingrida Vīksna
(Beigas)
«Neraudi," vin» bikli pacēla roku
tin uz mirkli pieskārās meitenes ma­tiem.
„Neraudi, tas jau nebija ,tik
ļauni, es apraku savu draugu. Bet sa­vu
māti es neesmu apracis. Man ne­bija
ja^ ko rakt. Es nedrīkstēju
nagrābt pat sauju pelnu no savas mā­jas
gruvešiem. Bet tas varbūt ir skai-s^,
klfit par uguni un dūmiem. Dūmi
paceļas augstu un pazūd mākoņos."
Tad vi6Š atkal apsēdās pie loga un
vēroja Celu. Viņš raudzījās turp tik
ncatiaidīgi un ar tādām ilgām, it kā
tur vajadzētu nākt vina līgavai. Bet
ce^ daudzas dienas bija tukšs, tikai
rek vēlā vakara stundā kāds dauzīja
pie ļpga. Paķēris savu mūka mēteli
un uzsviedis to pleciem, mežinieks
Vaikli kā )ca|:is vienā mirki! pazuda
pie ^nestiem, paspēdams vēl
pamest draudīgu ftcu skatu vecim.
Tas drebošiem pirkstiem atšāva dur­vis,
bet meitene paslēpās gala kam­barī.
Zemajā virtuvē kā veci viesi ienāca
septiAi pelēki stāvi un lika vecim pa­dot
vakarlAas. Vļftu apģērbs bija tik
pat dīvaini raibs lin sayār8tlts kā jau­najam
mGlkam, bet bārdainās sejās
zibēja mežonīgas acis, un aiz jostas
pa ķērienam bija sabāztas rokas gra­nātas.
Atslējuši šautenes sev blakus,
vini ātri ierija veča uzlikto ēsmu un
tad viens no viAiem, kas runāja lauzī^
tu latviešu mēli, teica:
„Mums vajaga šonakt tavu kēvl un
ratus. Par to tu kā parasts dabūsi
kādu kuli. Zirgu tu šoreiz tik ātri
neredzēsi, mēs dosimies labu gabalu
projām. Rīt te var sākties liels tracis.
Mums ienākušas zinas, ka vācieši tīrī­šot
mežu. Tu pievāc labāk tās graba­žas,"
runātājs pamāja uz kaktu, ;,ci-tādi
tevi tūlīt savems aiz dziesmas."
Vecais tupēja sarāvies uz sola un
viAa sasarkušās acis izbailēs mirkški-nājās
kā putnam.
nKādaballina gaļas derētu. Viss
cauri. Jūsējie jau man traki daudz
apēd.'*
„Turi muti, gan dabūsi," atrūca otrs.
„Tagad nav īstais laiks runāt par tā­diem
niekiem. Mums jāsteidz^."
Brīdi vēl savā starpā apspriedušies,
vīri piecēlās un sāka rosīties uz ie­šanu.
„Dod stalla atslēgu," uzsauca pir­mītējais
runātājs. „Jeb tu pats nāksi
pēc zirga?"
„Nēē," klabināja zobus vecis un
sniedzās pie vadža. „Tikai atvediet
atpakaļ to zirgu..." viņš bailīgi" pie-,
metināja, kaulainos pirkstos tricinā­dams
slēdzeni.
»Hē, gan jau." plati ^iesmējās ban­dīts,
atfiirgdarns retus, dzeltenīgus zo­bus.
„Mums šovakar jāvizina dāma,"
un vm pagrieza savu it kā smaidā
saviebto seju pret kādu no savējiem,
un puisis caur lūkas šķirbām redzēja.
ka galda galā sēdošā bandīta mētelis
slēpa sievieti, kaut ari tās seja bija
vēl rupjāka nekā vīriem. Starp viAas
biezajām uzacīm un matiem iezīmē­jās
tik šaura pieres svītra, ka tā
gandrīz pazuda zem pinkām, kas ilda
ārā no naģenes, bet rokas, kas spēlē­jās
ap mašīnpistoli, bija rupjas pla­tas
kā lāpstas.
„Nav mūs te kāds tramdījis un
prašņājis tevi? Varbūt kāds vazaņ­ķis
ielīdis?" taisoties uz iešanu, vēl
noprasīja dzeltenzobis.
,,Nē, nē, neviens pats nav bijis,"
steidzās atbildēt vecis, berzēdamies
uz soliņa, ,,Neviens pats."
„Nu tu man skaties... Bet tagad
gan gaidi viesus," vii&š ļauni nirgāj&s.
„Rīt pat būs klāt kā likts."
Pelēkie izgāja pagalmā un brīdi vēl
tur kavējās, jūgdami zirgu. Tad dzir­dēja
nočirkstam ragavu slieces un ve­cis
grūti nopūtās. Pēc maza brīža lūkā
parādījās arī melnais mūka mētelis.
Norausies lejā, puisis bija kļuvis vēl
domīgāks un klusāks nekā iepriekš.
Vitiš rūpīgi pārbaudīja savu pistoli
un rūca pie sevis:
,,Salašnas tādi. Nebūtu man citas
lietas priekšā, —^ ek, kā tie pajuktu.
Un tā vecene pati pirmā. Bet tu,
veci," vi6š pievērsās būdas saimnie­kam,
„tev jau nu arī lode ir vēl par
labu. Pīties te ar tādiem. Būtu man
vairāk laika. . . B e t gan jau t^vi kāds
pievāks manā vietā..."
Vecis smagi sēca, „Ko lai es te ie­sāku
meža vidū? Nāk te visādi kungi,
viss mežs pilns. Un katrs solās mani
kārt. Nez* vēl, kas tu pats tāds esi^
un kā tev klātos, ja kāds dabūtu tevi
ciet Liekas gan, ka tevi šautu v i s i . . ."
Viesis pasmaidīja. «Visi nu tīri nē
— bet šā vai tā -r es tomēr pasteig­šos
pirmais. Un pēc tam man viss ir
vienalga."
Brīdi vecis klusēja, bet tad negai­dot
ieprasījās: ^
„Kādēl tu īsti te nīksti? Un taisni
pie tnanis, manā būdā?"
„Man te ir norunāta satikšanās..."
puisis savādi smaidīja un šūpoja
plaukstā savu pistoli. „Un k& liekas,
tā stunda ir tuvu. Ja tavā sētā iejāj
žandarmi un ja starp tiem Ir puisis
ai' sarkanu matu cekulu un rētu pār
kreiso vaigUi tad — nu, tad lu ko
piedzīvosi."
„Ja jau tevi te atradis, tad gan
mani ņems ciet," bezcerīgi norSca ve­cis.
„Bet es jau nevaru tevi aizdzīt."
Jaunais mūks iesmējās uh saglauda
savus garos, dzeltenos matus^
„ ,,Vai tu domā, ka tā būtu liela ne-laitme?
Tu jau sen to esi pelnījis.
Tlldēl jau es izvēlējos tieši tavu būdu
par savu satikšan&o vietu. Tikai mei­tenes
man ir žēl..
Tai naktī puisis neizģērbās. Paliciiī
šauteni pagalvī uņ pistoli pa rokai,
viņš atkrita visā savā gafā, melnā
mētelī uz mūrīša, bet jau ar mazu
gaismiņu viņš atkal bija augšā un vē­roja
celu. Pagāja pāris mierīgas stun­das,
un puiša vaigs sāka jau sadrumt,
bet tad kaut kur meža atskanēja tāli šā­vieni.
„Sākas..." puisis nomurmināja
un sajoza ciešāk grožus sev ap vidu.
Līdz pusdienai neviens nebija ma­nāms^
Bet tad mežmalā parādījās
pulciAš vīru un pāris jātnieki. Jaunā
mūka zilās platās acis savilkās šauras
un tēraudainas kā dunča mugura, lai
saskatītu vīru vaibstus, un mute kļuva
ļauna un cieta.
Vīri mežmalā sadalījās, viens pul-ciM
aizsoloja pretējā virzienā^ bet di­vi,
jātnieka pavadībā, tuvojās būdai.
Jau pa gabalu pāri to krūtīm varēja
saskatīt žandarmu robainās važasj bet
kad tie pienāca tuvāk, jātniekam uz
vaiga skaidri rēgojās plata rapiera
rēta.
„Mana stunda ir klāt.. ."nomurmi­nāja
puisis, divi lēcienos pārskrēja
pagalmu un pazuda malkas šķūnītī.
Noglabājis šauteni, vinS paslēpa pi­stoli
sava platā mēteļa krokās un
mierīgi aāka cirst malku.
Vācieši ienāca pagalmā, izstaigāja
bWu, izprašņāja veci un meiteni' un
tuvojās šķūnītim:
„Kas tu tāds esi?" viens no žandar­miem
uzkliedza puisim un tūlīt ap­kārt
sanāca ari p&f5jie.„Uzrādi do-^
kumentusi"
JVljerīgi nolicis cirvi, puisis noslau­cīja
mētda stūrī rokas, zemu pakla­nījās
un iznāca savā garajā mūka
tērpā sētsvidū. ViAa sejā bija gaišs
un apskaidrots smaids, un viņš kustē­j
ā s ' tik rami un cienīgi, ka vāciešiem
pat prātā nenāca likt tam pacelt ro­kas,
bet viens pat nevarēja novaldīt
{Maieklus, vērojot savādo, pazemo gaf-mati.
Pievirzījies gluži tuvu rētainajam
viijshiekam, puisis, vēl aizvien dīvaini
smaidīdams, pieliecfte tkm pavisam
klāt un čukstēja: \
„Vai jūB atceraties Silatāju mājas?"
Virsnieks bridi samulsa un lāga ne­saprata.
^ „Pie velna, tas gafsvārcis ru­nā
vāciskil Ko tu tur teici, puisi?"
Afkimā mūka seja pēkšdi kļuva drū­ma.
„Starp tām septiAām mājām,
ku^fas tu liki nodedzināt līdz ar sie­vām,
tļērniem,' večiem un lopiem, jo
tur atraduši patvērumu latviešu
vīri, bija ari manas tēva mājas. Un
tur sadega mana māte..
Rēta virsnieka vaigā pēkšņi kļuva
zila un viAŠ ķēra sev pie sāniem, kur
karājās pistole. Bet jaun'ais mūks bija
ātrāks. Atskanēja spalgs šāviens, un
virsnieks nogāzās kā maiW blakus sar
vam zirgam. Tas metās uz^priekšu,"
nekūdām*} starp pārējiem žandar­miem
un puisi, un to lodes ķēra tikai
zirga sānus, tiet melnsvārcis bija jau
apgriezies un vēl p a l ē j a divas reizes
izšaut. Viens no žandarmiem saļima,
bet otrs aizlēca aiz būdas stūra un
no turienes trīs lodes izurba jauneUa
augumu. ^
ViAš palika guļot pagalma vidū kā
pārguris svētceļnieks savā dīvainajā
mūka tērpā, bet vina plaši atvērtās
b^na acis mierīgi raudzījās debesliT