Bavarijas Latviesu vestnesis, June 2, 1951

              L A T V I J A Sestdien, 1951. g. 1 jUniji
SpIU m Dv^e*
Ies mozaīkas auto«
re sasniedzama pēc;
daudziem kilomet»
riem dzelzela, gā»
jleni <iaun gr^z*
najai, dzīvajai Bā*
dea^Bidesei, «ati»
Ies tveicē un grū­tā
kāpienā pret ^ j
kalnu, kura galā
kokos noslēpušies
Ouisisanas sanato^
rija. Sājā ceļoju­mā
ir kāds netiešs
norādījums uz pa-laUēlēm
— cik gadusi Zenta Mauriņa
jau kāp) savā lielo garu kalnā, cik
pū}u bija vajadzīgs, lai beidzot pa­vērtos
iespējas izklōt pasaulē un ra­stos
īstens novērtējītims viņai dar­bam?
Un no otras puses
MUSU SARUNA AR
ZENTU MAURIŅU
Dr. Z€iit« Mmiriņa pēc piecu gadu prcmībOtnes valfākts aedēļtt pa*
• i d ! | t Vid}3, veselo toties un atpOSoties Bāden-Bādenē no pārmērīgas
darba slodzes un slimības, kas viņu pagājušā ziemā piemeklēja Zviedrijā.
Maija beigās rakstniece devās atpakaļ uz Upsalo. Viņas veselības stāvok­lis
uzlabojies, un arī atpūtas laikā viņa atradasi iespēju vairākos sarīko­jumos
iepazīstināt vācu sabiedrību ar savu domu pasaiUL Braucienā Zen­tu
Mauriņu piftvadīja Konstantīns Raudīve, kārtojot abu autoru darbu iz-dolanu
vācu apgādos, kas veicies sekmīgi Tautiešu izkliedētība un ceļa
grūtības rakstniekus kavējušas atjaunot personīgo kontaktu ar latviešu
sabiedrību Vādjā, ar kuru tas pārtrūcis kopš 1946. g., kad Zenta Mauriņa
nn Konstantīns Eaudive izkļuva no DP kārtas, aizceļojot uz Zviedriju.
starp ziedu klēpjiem t a veltēm sēiot,
vēl būs daudz darba, at>ildot uz v i ­sām
vēstulēm un telegrammām, kas
gan apgādu, priekšlasījuma nn ceļo-junm
lietās sasniedi viņu aif šeit
Vai Zenta Mauriņa ilgi vēl paliks
Eiropā, to rādīs nākotne. Zviedrijā
viņa nav atradusi īsto mājvietu, bet
arī netic, ka kur citur pasaulē tā at­rodama,
kā vienīgi Latvijā.
Pāvils Klans
PSTBUS EtMANIS
Čiepa stāsta •«.
(Turpinfijunu no 5. Ipp)
Pakāpeniskā
ātvādSmos
Zem rudens saules pēilMs
grtvi
Laiks nežēlīgā steigā projām rāva,
Ceļš smagākais kur sāpēs staigā)
Ardlevn dzimtā sēta, tēvn lamal
No kuģa klāja vēlreiz atskatījos.
No krasta zūdošā vēl atvadījos;
MQis gaismā nodzīvots tur palika.
Ardievu, baltā, baltā Latvijai
turpat 400 klausītāju. Un autores ista- par Ati Teichmisni, Paulu Brīvkalni,
Valdi Zaķi. kas arī dzīvo tikai no sa­va
gara un savas mākslas, un kam
vairs nav savas latviešu auditorijas.
ba vēl pilna ziedu klēpjiem, ko pa­lēnāk
I snieguši svešai; tautas entuziasti, un
prātā, ka iejukiana M o tautu pulkā viņu vidu viena latviete, kas uz lek-mūs
padarījusi «rvien vientuļākus, un ciju braukusi tālu ceļu. Un šai fran-nu
jau jāmēro tāls «elš un jākāpj ču citadelē uz vScu zemes saplūst
augstā kalnā, lai sastaptu kādu no tik daudz slavenību, spožas kultūras
tiem, kuņi rokās ir latviešu gaira dzi-ļ manifestācijas konkurē viena ar ot-ves
veidošana un turi>lnāšana. Un nu r u . ..
viņa ir te, Zenta Mauriņa, ēitā at- Bet tā ir tikiii viena lekcija. Zenta
fveltni uz balkona, kiar noklust cauri Mauriņa šais gados strādājusi, strā-krēslainai,
mājīgai un klusai istabai. I dājusi tik daudz, ka nodarījusi pati
Viņa ir tā pati, kas prieki gadiem, ļ sev pāri. Un kamēr viņa tagad atpū-viņa
runā tai pašā izlMdnātajā,skaid-|ša8, MemingenSl Dītricha apgāds jau
rajā balsī, no viņas dvei miers, vien-1 kārto viņas javinā manuskripta loks-kāršlba
un skaidrība, un kupli, sud-1 neis iespiešanai — tā būs vāciski sa-rabainā
galva n e i i ^ domāt par lai-ļ rakstīta grāmata Die weite Fahrt, kas
ku, kas aiztecējis — 11 atgādina pa- ļ aptver ap 300 lappulii.
vtisaŗa ziedēšanu, kam nav rofeežu ļ „Ta8 ir gandrīz romāns," saka au-gatkkārtās
un zemēs. toro, „turkiāt autobiogrāfisks. Esmu
„Jā, Vācija ir atkoļpu^es,'* Jautā-j nosaukusi to par Eine Passion, ar
ta atbild rakstniece. „Bet zināt, kas ļ apakštitulu Die Ai^inandersetzungen
mani šeit visvairāk Ielīksmoja? — mit dem Scbicksal.
Iespēja redzēt savas grāmatas skat-i Ak, šie konflikti, šīs norēķināšanās
logos. Tātad — kaut kas Ir pada-|ar likteni! Kaut kur zemapziņā uzaust
rīts!'* Tālākā saruna atklāj, ka Zenta | doma — vācu apgādi, vācu valoda...
Mauriņa patiesi uzvarējusi nevienā-ļ Pēc tik daudz gadiem sūra darba —
dajā cīņā par savu tlarbu atzīšanu,! kas būs tas, kas pimais pārmetis citu
aiz kuriem nestāv vecais nācijas kul- tautu laurus mVisu autorei? Paradok-tūras
tradīciju nesējs spēks. „Anoni- sali un pesimistiski skan, bet — vai
mitāte — tā ir mūsu ^gara darbinieku nepazīstam paši savu dabu? Kādā
lielākā nelaime," turpina viņa. „Esmu citā gadījumā U\% jau noticis. Dīvaini,
to vienmēr atkārtoju!»!. Ir jāpārvar ka šai ziņā mēs gara kultūru šķiro
milzu pretestība, kas atkrīt lielo tau- jam no fiziskās kultūras, un ar mus-tu
rakstniekiem, lai nokļūtu starptau- kuļu lauriem, ko pasniedz sveša ro-tiskā
forumā. Varu spriest, piemiēram, ļ ka, pat visai lepojamies. Bet jācer,
par Zviedrijas apstākļiem. Tmienes ka būsim nākuil pie prāta,
presē kotē vienīgi autorus, ar kuru Zenta Mauriņa
zemēm zviedriem ir politiski, saim- piemin vēl s^iva
nieciski vai dzīvi kulttirāli sakari. Bet atpūtas ceļojuma
man reie tika jautāts ko varat beigu posmu: Libe-pārstāvēt
jūs? — Bija Jāpaiet gadiem, kā viņa aicin iita
kamēr mans daits pārliecināja zvied- nolasīt lekciju par
rus." Romēnu Rolānu.
Tas nozīmē to, ka j i u šajos Ziem- Un aicinātāja ix
svētkos Bonnier'a apgāds Stokliolmā Romēna Rolāna sa-izdos
Zentas Mauriņas darbu par Do- biedrība kopā ar
stojevski — Menscheiiigestalter und Ārzemju vācu «p-
Gottsucher. Manuskripti^ jau pārdots vienību. Lūk, kā , . .
— tas ir tas pats darbii^ kas savi lai- ļ Un Mazā Latvi ja?
kā iznāca Latvijā, tikai Ievērojami pa- Un latviešu trimdi-plaiināts
un pārs^rādlts, un aptve? nieki? — Bet Ma-ap
500 lapp. ļzās Latvijas vairs
„Kādēl zviedri to inevarēja izdot nav. Mēs vairs
pirms gada vai diviein!, kad manu- Vācijā nespēj^tm
skripts jau bija pabeigtu? Lūk aiz ne ieaicināt "savus
latviešiem nestāv valsts." rezignēti lielos garus, ne jia-piebilst
autore. Taču nebūs pārspīlē- pulcināt vienkopus
ti sacīts, ka ciņu un Izturības pir- pietiekami lielu
baudes posms Zentas Mauriņas darbā auditoriju, ne atlī-tagad
pieder pagātnei. Kādu netiešu, dzināt viesim viņa
bet visai raksturīgu ipliecinājumu izdevumus, par pū­tam
dod neliela, lapiņa — ielūgums I lēm nerunājot.
Bāden-Bādenes kūtvietiis sarīkojumā, I „E8 dzīvoju no
ko parakstījuši Eiropas ūnijas priekš-1 sava gara." citā sa.
sēdis, Dienvidvācijas raidītāja pārslā- karā saka Mauiri-vis,
kūrvietas direktors, vācu aristo-1 ņa, un šie vārdi jā-
Varbūt ASV vai Austrālijā, un Ang­lijā,
kur latviešu vairāk, ir drusku
citādi. Bet te, Vaicijā, tāpat kā Zvied­rijā,
mūsu lielie gari ieaug svešās
debesis. Un paldies Dievam, ka tā —
viņu darbi un vārdi palīdz noārdīt to
anonimitāti, kas mūs pavada un kavē.
Rūpes par latviešu dzīvi pasaulē un
Vācijā neatstāj Zentu Mauri.ņu, un vi-ņa
sirsnīgi nožēlo, ka nav bijis iespē­jams
apmeklēt nevienu veco laužu
mītni un jautā, vai Vācijā ir ar! vēl
kāda vieta, kur vienkopus latviešu
bērni? Panākumi citās tautās nav pār­traukuši
saistību ar mūsu gara dzīvi,
tā kļūst pat vēl dziļāka — pelnīdama
Upsalā maizi t. s. arcblvu darbos,
viņa atrod laiku manuskriptiem lai
viešu laikrakstiem, darbojas līdzi
Mūsu Domu redakcijā Kanādā un ir
aktīva V. Ziediņa un R. Plūme® ap
gāda Kanādā lldzveidotāja.
„Vai brauksim reiz mājās?" atva
doties gribas zināt.
„Protams!" skan gandrīz izbrinēta
atbilde. Citādi taču nemaz nevarētu
dzīvot! Bet," — Mauriņa domīgi pie­bilst,
„liela dala latviešu līdz tam būs
kļuvusi pārmērīgi materiālistiska..."
Ārsts, kas jau nedēļām ilgi rūpējas
par Bāden-Bādenē jau tik populārās
latviešu fMozofes un rakstnieces ve
sellbu, paver durvis, un tas nozīmē
miimmmmMiimummmmiii
glīts - nu ir svaigs un skaists. Man ^^^j j^^^j^ ^ ^ita osta,
pašai sāk atkal garšot saldumi, un aizjūras būs cita dzīve posta;
Otello itin jauki groza meln^ acu ļ^Mil] kaut kas, kā nebSs
šokolādes ripiņas. Un tad kāda mie- ^^^^ Ardievu,
gaina vakarā ģenerāla vēderā ieklūp
viens prieka apdulHs virs «Q ^/^^ Lŗ^^ ^ ^ j ^ g ^^^^^ | ^ ^^^^^
pilnā balsi: «Ņujorka spīd — Ņujor- ļ ^ ^ gurdens kkusos dob}
ka.
Mēs steidzamies uz klāju. Jā, mirdz ļ.Javs zvans tev beign stundu
naksnīgajās debesīs visa pamale kā zvani
zelta, dimanta, rubīna un safīra ada- ļ Mā) mūilba. Ardievu pasaulei
tām piespraudīta. Nē, nē, — tas skan
par dārgu — kā Ziemsvētku eglītēm
piedigusi, ar zaļām un "^^^^^^^^^^^^^ AUGUSTA GAILITA VĀKAM
bumbiņām, spigulišiem un vlzuhsiem c^^»,,^,.
izrotāta. Nu, jā, - tur limuzīni, tur LATVIEŠU PEN KLUBĀ STOKHOL^
reklāmu ugunis mums draudzīgi mlrk- j Latviešu PEN kluba pēdējais
ikma pirmo labvakaru- Bet augstu Uojunis Stokholmā bija veltīts A ^
gaisā šūpojas zvaigznes, noslēpumai- ^am Gailitam. Jānis Grins raksturo
nas un zinīgas, un es sajūtu, ka tā i2cilo igauņu autoru referātā, bet
mānīgi skaistā pasaule, kas cel cii- piēša nolasīja fragmentu no viņa i
vēku pāri ikdienai, tā nemirdz kra-ka lOce Mors.. Atbildot cildinājumi
itā, bet aizvien vēl ir un paliek tālu Augusts GailiU uzrunāja sarīkoj
tālu prom no manis — augstu gaisā, ļ apmeklētājus latviešu valodā, s
izplatījumā. Bet nav laika tādas do- ļ citu izteikdams arī cerHju, ka
mas sevi auklēt Dolāru zeme, dolāru j^otnē izlīdzināsies tie negludumi, k
zeme — kāpēc debesis nešūpojas agrāk valdījuši abu tautu altieksm
Ventorfas mēnesis? Es šonakt smie-ļgig vakars izvērties par vienu
tos, loti smietos, jo esm\x priecīgi sa- interesantākajiem pēdējā laika
viļņota. ļ rīkojumiem.
„LIds ritam jūrā ir jānogremdē viss,
ko neņemsim līdzi krastā," stāsta cil­vēki.
„Tā tur ir Brukllnas osta."
Pēdējais grūtais brldta — šķirties
GRĀMATNIECĪBA
Or. Zenta Mauriņa pavadījusi Bāden-ikādeoM sanatorl)ā
trīs &edē)as, visvairāk uiltavēdamāa guļamkrēslS at plaSi
balkona. Atpatas laiks ir bijis Ut, UQ aitgriezasl«< Zviedrijā
un Islasījusl gakrSjuSoB pastu, viņa iiola Latvijas flajfii
pastāstīt par saviem Vāclļas iespaidiem un r e l i l atblIdH
daadriem, kas Jautā ju§l viņas spriedumu par pfirdtlvojamo
laiku un tā problēmām.
kratijas locekli: Zenta Mauriņa runā patur prāti visiem
{!fLs"f^S^**l^^*i^'r'°*'^^^^ pasaules un vienmēr kadspriež par viņas ka apciemojums jāizbeidz. Un kad
literatūrā. Priekšlasījums pulcinājis I darbu un dzīvi. Mēs runājam arī vēl ārMs bus aizgājis, Zentai Mauriņai,
MakdlaS piesOtlta Dr. M. VaH«a
no mātes lāpītām zeķēm, no sarkanā pniv^as Jaunās umju apsidi
brunča, kas Erelē tik bieii ziemas ļ strumi stoknoimi.
vakaros sēdēja ar mani pie Laumas, sattHkons - politisks ftmm\
un es dzirdu, kā S V M U vīlītē čukstas toniāls satīrai QB humoraa kfttvu fitoH
toreizējie noslCpuml. «toiņu «tMl onhj,^»^^',/^^^^
milu draugu vidū knakst adīkļa ada- ' . ^ ^ TTu .w .
• Ti^^.f^iVi^^ •»»4AV. , . ^ M IT« Jāņa ziemeļnieka darbu UUit DiiJK
tas Ziemsvētkiem prieku adot. Un j^^jļŗ Grāmatnieki apsSds Me
žēl man savu veco kurpju, kas stai- - .
gāja man līdzi Hamburgas apsnigu­šajās
ielās. Ak, jā, Hamburga, mīlā
Hamburgal Bet jūra gardi noklung-stas
— aprij svārku, aprij kurpes, no­laižas
ar viļņa mēli gar kuģa sānu
— un vienas ceļa somas man ir ma­zāk.
Attslrlliia. CrAaallņa aptruŗ 71 It^pulU,
tajā iiakopotl diejoU no krlIUBie» Ski|
NtilBāaal, AUeJoSais on Naktis.
Anekdoti par muziķiem
Kad Uo BUcbt, savā Uikl Ni
opera» diriģents Rīgā. aesea atsrtetāi
fluē sn ttkil nņēnli piMtīt 9fmu
Otrā rītā, tūkstot deviņi simti ļ «bo. famiuiu nņa« •iiei|«, vii fupl
piecdesmit pinnā gada UUpadsmitā -J^*^^^^^^^^
februāra diena mēs tdcāpjam no Noa- «tMidējt; ..Nē. Neipntkista m\
sa šķirsta Jaunās zemes krastā. I iea«sla dē): ja ktdt ciu duilita
^ . . . I BiB bfitu f ēl. kāpēc es ari t i MTirs, bft
Spīd saule, mirdz kaiju spārni, vēji | sUktāic - bUiu žēl laadētā Ufkt:
gar muitas ēku stūriem svilpo augstu
debesskrāpju dziesmas, un ostas ūde-i ^ainiņa baieu st.burag. fi
ni stumdās ledus gabalu drumstalas." | BēģiftijuBā vācu okupācijas laiu Uji
ctaiU ari forBāUsU aa pārkārtota Itll
hinkciDBārl, to vldfi teātru ceanri ^ail
kāds augsti avansējls Ugas koku
LATVIEŠU PBE^fi^ RlimnTnl I Q«berilBēģtnā|nBā N. apsēdies blakat
LAlVltl2»U PMliMiS BI£DEIBA ponlstim. Vācieti» McieV dlv alai, ka
pārreģistrēU un Vācijas kopā leskaltlU: goda | pirmais cēliens pagājis ..Tleaā iajoinā''
biedrs Jāals Jaansudrablņl, Iraa iraēa, Jū* | t^<lčl pagrieiles uz Kalniņa pusi. telcls.><
Ujs BraČs, 2anU Uaaas, Nikolajs Namnleks, ^'"^"^ P*' Udomo — vlsv cēlleat I
vilt. Mailīte, anls Ueplņl, Jānis Daģls, ^^J?» "V***'" J^'^^^t^
Artura Ktr«iiA(«. n«k.« v . « u KTI i.« 9" N. paaaal ift sava kļt n^KLS ! .^ l' ?* teierālmēģtnājumā iirāda ae open!;
Bē lUgidi se^t otņrat Aalta naugula ua Nl- baletu, UB tādē] Beveiknal gr»ē|N 1^
kola)t laēaaalf. ar labt domātu koapUmentu, lelkdaMi;
lledre pānaģlitrēlanāf uo jaunu pletelk- J*» l«?« •,fļv^^**"S***l*
m n . ^ i ^ r^"^^ strupi pateicis, .io baletu LtalsIjU
h l » ; « Rrfv.irvr.. Turpat pieprasāms WS tāpat kā dēlnl" Pēc tam pagrltilts tt
biļetens Brīvais Vārds ua sūtāmi maauskripU. I sēdies pāris krēslu Ulāk.
!Sl B icha naftas
Jŗ:piel.Bvi?»mMVjH
« a r i )am.ķ-
^•|i,*sAclimed«irneie.
ES» - '^"N
' ,«^«111 '6^^^
«UiOTiiei^s pats atiij'
iTii hiīēmS neesot muaic,
'iļt0^ Ml pat. ka iJs
\mn >lgoi°' i P ^ " .
S", kM daiSdiJ pasadles
SkotikaistaSs sieviete»,
tļļžm Benelleo Kuveita»
ļgiU siidsdimam nolSmis
Itin ptstkainajai bagitlpai.1
liilteitti izstiSditos bfiT-ļ
iiita ipiiļitniantt zSies
fH^ni UB 2 austtumnie-'
m. g, 17. tpitU Afflb«igai]
"•" Eiž^
U 190$. g. 13. seigtembri'
Ji
(ttim g. 20. febniārl 1teB<
Apbedīti Ambargas Sv. Katr
Ingrida VlteB»
fkliHtS iiOiliik i^ife
ROMAHS
11?. turpinājums)
Ari šeit nica» gāja, iimfijls un zunija Blnula viri, sapulci­nāti
no Sviķu ciema xm visas apkārtnes, ua viņu sabrislie
z&baki» mitrās drēbes mi tabakas dāmi piesmacēja gaisu b'mM
tm smagai. Virtuves puskrēslā tie Ikita kā pinkaini mllii ar
savām nosalušajām, sārtajām sejām un rokām, bārdainajiem
vaigiem un skaļajām balsīm» Novelkot svārkus, tie palika
pelēkos adītos vamžos, cits sēdēja va)ā atrautā, piesviduiā
kreklā, ua sveces galsmīl spīdēja tumši, muskuļaini kakli.
Iedegās pāris ploškas, un kāda roka Iemeta Jaunu ilagaru
klēpi pavarda rīklē. Virtuve pielija ar pēkšņu siltuma un
gaismas vilni, un Dagnija pievinijās tuvāk durvju stenderei,
lai nebūtu pa kājām skaļajiem, nogurušajiem vīriem, kas ga­tavojās
ux varenu prieciailanos pēc grūtās dienas. Lai viņu ne­ierauga
barā, Dagnija jau laikus nolēma pazust savi salmu
midzeni un vinijās 02 durvīm, bet ua sliekšņa to pēkšujii sa­tvēra
ātra, stingra roka.
Dagnija īgni apcirtās apkārt, bet tad pēkšņā mulsumži pie-vēra
acis, lai tās netldgas un brīnumu pilnas atkal atdarītu.
Tur stāvēja Juris Deksnie, viņa karavīra svārkiem biju no­plēstas
zīmotnes, un seja zem garajiem bārdas rugājiem šķita
cieta un asa.
„Tu tā e s i l . . . " viņš teica Huiu, un viņa balss tikko jaiilami
Ietrīsējās. ,JCā es tevi meklēju.., K l m tervi meklē}ur* viņš
vēlreiz atkārtoja, un Da^fnija manīja, ka virtuves klons salīgo­jas
zem viņas kājām, it k ā tas slīdētu uz atvaru ar pliikšņa
paisuma vilni.
Kopi t i vakara, kad no Akmenāju virtuves tumsas bija iz-niris
Juris, zeme, debesis, cilvēki im lietas bija kļuvušas citi§.
das un ieguvušas jaunu jēgu un vlirtfby. Ne istabas šaurums,
ne biezokņa tumsa aiz ceļa, ne zilganie sniega lauki un drau­dīgā
jūras Šņākšana vairs neiedvesa ne bezcerību, m builes.
Tās bija lietas un parādības, kas, noliktas sava vieta, aizpildīja
laiku un telpu, lai sekotu k ā d am negrozīgam nolikumam, ar ko
nespēja cīnīties cilvēka griba vai Sciprašana. Vai lēs lUēpa
briesmas, n i v i vai p ē t ī š a n u — par to Dagnija vairs nedomāja.
Viņa šūpojās kādu tālu un dīvainu nojautu brīnumainajā at­spulgā,^
un tās nesa līdzi sev skaidrību un mieru. Tikai tālā
ducināšana, kas, līdzīgi draudīgam negaisam, vilkās gar pa­mali,
ik nakti un dienu atgādināja, ka pāri Kurzemei, zvāroda-ffiies
trausli diegā, karājās atvāzts asmenis. Sie nemitīgie
grāvieni, atbalsodamies kā karsoņa dzenāts pulss deniņos, ik
reizes pavēra spraugu izmisīgai domai — kas notiks pēc tam?
Bet laiks bija zaudējis savu nāveklīgo īstenību, un bieži Dag­nija
nejuta vairs izšķirību starp zibenīgu mirkli un garu
diennakti.
Kad Jurim nebija jāveic kādi īpaši pienākumi, viņi garas
stundas klejoja pa aizsnigušajām meia lakām, vairīdamies gan
iebrist pārāk dziļi, kur sākās mežabrāļu valstība, vai arī devās
uz jūras pusi, kas vilināja ar savu brīvības un tālumu balsi.
Bet Dagnijai ar Juri tie bija tikai ārpasaules ēnainie māņi, kas
satikās vienā vienīgā gaismas punktā, lai tur iegūtu īstenības
spožumu — par tik, cik tie atspoguļoja viņu abu saistības un
izjutu spilgtumu. Viņi klīda tā cauri pelēkajām ziemas die­nām,
zaudējuši saskari ar cilvēkiem un lietām ap sevi, paturē-dami
no visa tikai to mazumu, kas ļāva tiem saskarties vai
uzlūkot vienam otru brīnumā apmulsušām acīm. Bet kamēr tie
k i mēnessērdzīgi slīdēja pāri laikam un garām īstenībai, zeme,
kas nesa viņu augumus, lēnām eastinga. nojauzdama dzelžaino
soļu tuvošanos, kam būs lemts Izspārdīt tās ziedus un augļus.
Ilgu laiku žandarmi Sveķu ciemu un Akmenājus bija likuši
mierā, jo visās šais mājās mitinājās Birzuļa vīri, kurus tik
vienkārši nedrīkstēja tramdīt. Bet laikam tomēr nokaitinātie
lopu skaitītāji, kas saimniecei bija nozaguši jēru un vistu,
bija ziņojuši par daudzajiem biigliem Akmenājos, un tā kādii
dienu pagalmā iegriezās ziņnesis no pagasta, ka visām sievie­tēm,
kas mita šais mājās, jāierodas pagasta valdē, lai noskaid­rotu
savas darba saistības.
,.Sitas papīrs ož pēc lidlauka darbiem — ja ne vēl ļaunāk,"
saviebies noņurdēja Taivēns un līdzjūtīgi uzlūkoja sieviešus.
,.Tas tik vēl trūka!" Robis kļuva gluži sarkans no satrauku­ma,
pētīdan^ atnesto pavēsti, bet visiem bija skaidrs, ka nā­košās
dienas solīja atkal daudz rūpju un nemiera.
Pēdējā laikā vācieši aizvien cītīgāk meklēja cilvēkus lid­lauka
b ū v d a r b i em Jūrkalnē, nelikdami mierā pat vietējos zem­niekus,
bet dīkdieņu bēgļu bari tiem bija visiekārotakais darba
s p ē k s . Katru, kara nebija Ventspils darba pārvaldes izdotās
apliecības, bez ž ē l a s t ī b a s dzina uz Jūrkalni. bet tiem. kas ne-spēja
garo ce!u i i s t a i g š t , bija jād2īvo zemnīcas, kas bija sa­celtas
v.sapkārt lidla-jkam. pazemes bunkuri bija šauri,
drēgn- un auksti, un kas vienre:? tur biia spēris savu kdju,
Tiifivaldit'
'«ua.ns.Mguiii.B.itu
- V » m Jelgavas),
(271)
bēga no šim alām kā no sava kapa. Bija tomēr vieni ieadi,
kādēļ rio tuvākajām zemnieku mājām daudzi bēgli labprātl^
devās uz lidlauka darbiem, ja vien tiem bija vēl sataupi
puslīdz piemēroti apavi un drēbes — ēdienu lidlauka strādnl
kiem gatavoja vāciešu lauku virtuve, un karstās viras
maizes devu drīkstēja ņemt līdzi arī uz māju. Sl vira daudlu
bēgļu ^menēm bija vienīgais glābiņš kā remdināt izsalku»
jo piekrastes zemnieki nebija nekādi bagātnieki un n e ^
vairs izmitināt daudzgalvainos, bēgļu pulkus. Daudzās miji
pelēka puUa un sausa maize rītā un vakarā bija vienīga
ēdiens, bet ziemas mēneši (bija vēl gari un drošu cerību n
kādu. Tomēr darbs lidlaukā bija smags un stundas ilgas - ^ • i * , . -
un kas vien varēja, mēģināja iztikt bez šīm veltīgajām wo^B7*%(iio Jelaav«-.i
cibām. aBS ^
„Es neiešu nekur. Es nemaz nevaru iet — ar šitādām kurpei
pa sniegul" sašutusi teica Kundze, izpētījusi bargo pavēsti, u
pacēla savu glīto kāju, kas lyija ietērpta izgrieztā kurpītē i"
augstu, šmaugu papēdi. Tie bija vienīgie apavi, kas Kundz
bija atlikuši pēc bandītu apciemojuma.
..Man ir slima sird.s. es nemaz nevaru veikt tādu darbul
skali vaimanāja Pulciņa kund:ce. „Es jau neiešu meklēt t
savu galu!"
„Gan jau aizvedīs kā lielmāti — ar karieti atbrauks pakaļ,
«zmeta Žanis.
MES varbūt tiktu va)a — zēna dēļ," domāja Elga.
pMan ir diezgan pamatīga darba apliecība," domīgi tei*
Dagnija. ..Varbūt es varētu mēģināt aiziet turp un izrunāti
visu vārdā vai nu uz reizi mani grābs ciet?"
.Labāk jau nē — un ja nu nelaiž vairs atpakaļ?" bafīji
Pulciņa kundze. „Varbūt mēs varam pārcelties uz kādi'
citam mājām vai Ventspili?"
„Ko tas līdzēs? Darba apliecības tagad vajag visur, un j
žandarmi reiz ir noskaitušies un sākuši kādu dzenāt, tad af
vai veļu to atkal notvers. Labāk jāmēģina izrunāties. B
tam man ir ari no visiem visērtākie un siltākie apavi, lai velk
garo ce|u Un es jau tā daudz klejoju apkārt."
• J !x ' ^^^^ manījuši," nosmīnēja Harijs un p
^^^^a Birzuja sardzes vīri.
Nākošā dienā Dagnija posās ceļā. Būs kādi septiņi kilof
metri ko iet, bija stāstījis saimnieks, rādīdams tuvāko ceļu r"'^
pagastnamu, bet v i e n ī g o zirgu viņam vajadzēja pašam, 1
brauktu malkā. Taču Dagnija bija līksma un priecīga - «i
smgusie ceļi viņai bija kā a t p e s t ī š a n a , kur izbēgt no istab-burzmas,
un ja vēl Juris varēja to pavadīt, vina bija ar mi'
iet septiņreiz septiņas re;ze5 šog, s e p t i ņ u s kilometrus.
(Turp:nājurQ5 sekosi