Bavarijas Latviesu vestnesis, June 2, 1951

              1951.
lATVrjA
L
ptē studž , *
ķreiz okupSļot Ll
Rt. nodlbinotlH?
*prlekJ„ieh";3
"k«tu u. c. jpcS
.flalvenokirt utirti
jautSjumi», bit A
Mka un naclOBlu
Iprmāšanu an njij.
itā, Viņ§ nodibliill
« viettjo vicu prt.
;i viņa labliu. fģ
iNeiitatei nontlii
ejai priekiitdii i
ļesloceklli, n
'tinunniinHniiMinaii
ĪSI
BDAKCm
OGĻBAITUVIl
|o9ļr«I(tav{f, linmļ
un TMfUVa
itāi Bomii. hitoiik
iivm Ir isdftvin iKti
prtt dttt BodirboiiM
|trbQ UB pieteicu ,|»
&n pledfMd IT nļķ
clUi kl itgrieztiii
tti» kii apaaiillift
fbn vlrneBiS, ir ipdk
^akaļ, |o Intmlikki
ttrSdit... To
^% kai legttTBil dvk
datidst Q^\Hh ft p
uStKmdihidiil «iv
lita nodarboluoi.
iSma darbi, MtHi irl
ļid«i". TSi kl)iķtt|»
U anil pil MSĶ }t
tti piiiņoiit i M
ktaaBolotUki p l M
[l. Uallkli tt Mini'
JoU n&tsnololtokl nt
rbaadti pukU. VINAI
tadn lOteUnnti TiiiU
Kiti lUlkotei ?19» ^
ktsttt UB pUpndt M;
it var, b«tirH8il]0
karašu atbild, l i nUi
u peBiiiB, IbMtiltf
Bia tauUetli MilHi"
M%x var pinHi
[aka tika» 25 ft.šļl
bas naudu tiaikil ^
biJuSi ipdroStiitt I»
it!iwiBļ!«'<J
^m, bet atSķiribi mu
Itabala Alt». B«ļ|l)I
Ipats gan valdoUrI
ImelnSs. un,
z panākumiem. Pi*-
careivja Heins» gi-a
Kornvolashercoja
ķulka apmācību no-
"līdzenuma un M
kājās visuapMrt'
Lss «etras to»;
Uies ar dzi^
lieliskiem ]
te
drosmiSf tis
a un fej'-
ļedl». H f ."sl i»
^ai P"**'
Saites, kas
nepārtrūkst
jlDZINIECBS GAITAS NO MAOTSE
TUNGA ĶINAS LĪDZ AUSTRĀLIJAI
Ja pie kādas mijas AustrālijS redz
pulcējamies ļaudis un viņu vidū ir
arī bij. DP, tad puelīdz droši var
teikt, ka šo māju pārdos. Ja tas no­liek
ar kaimiņu māju, tad tautieši klu­sībā
lolo cerību, ka tanī dzīvot at-oSks
latvieši. Svešumā mēs vairāk
llgojamiei MVU ļaužu, nekā tas var-bOt
vitnu otru reizi bija dzimtenē.
Ar l l d im cēilbām vftroju kādu kai­miņmāju,
jo tanī gāja un nk:a [audis,
pgc dažām dienām iestājās klusums.
Reiz ejot tai garām, redzēju, ka ista-ļ)
g s l i dāma, bet dārzā kāds kungs
stāda puķes, — tātad māja bija pār­dota,
bet kas bija ienācēji — vie­tējie
vai tādi paši tāla ceļa gājēji kā
Bēs? Atbilde nebija Ilgi jāgaida. Pēc
uedāļas piedzīvojām priecīgo pārstei­gumu.
Pie mums ieradās redzētā dā­ma
un latviešu valodā teica savu
y8idu — Anna K. Vārds gan nebija
latvliks, bet dām* tūlīt paskaidroja,
ka «fot no Rīgas. Pirmā pasaules ka­la
llfkā no vāciešiem bēguel uz Krie-flju,
bet kad tur pie vara« nākuši
koffliinistl, bēgusi uz Ķīnu, kur ap-pracljuiiēs
ar kādu skotu. īsta mie­ra
ari tur nav bijis. Ķīnas Iekšējo ka­pi
dēļ pāris reizes zaudējuši visu ie-drlvi,
bet, pateicoties lētajam darba
ipikam un vira — kuģu kapteiņa la­bajai
algai, diezgan ātri atkal iedzī­vo
u8ie«. Maotsetunga ordas, kas lau-po
un slepkavojot pārpludinājušas
Ķīnu, radījušas atkal jaunus bēgļu
miljonus. Kāds angļu kuģis viņus uz-ņlmia
un aizvedis *uz Tasmaniju, bet
vīram nepaticis turienes klimats, tam-diļ
brat&uši uz Adelaidi.
Tagad Anna K. i r mūsu pastāvīga
viešņa. Viņa priecājas, ka var runāt
latvMci. nSaites, kas mami sien pie
tsiāf tfeinrtenes un visa latviskā, ir
nesaraujamas," saka K. Gan viņai labi
klājies arī svešās zemēs, savu sirdi
tām atdot viņa nav varējusi. „Tā ze­me
un tradīcijas, kur esi dzimis, ne-ledzamām
saitēm velk pie sevis."
R. Dambitis
VSSTULE LATVIJAI NO SANPAULO
.f^^l^-^'^^^"^' aizvadījām,
gadinaja ikvienam ne tikai mātes
bec ari bērnus, jo kur nav bērna,, tur
t . ? v ' S " ' r r * ^^^^^s viedokļa, mēi-tts
vislielākais piepildījums ir tieiii
viņas auklējumos - tautas jaunajā
paaudze. Neparastie apstākli, kādos
tagad atrodas daudz tūkstošu latv'e-su
ģimeņu dažādās pasaules malās,
dzīvojot dažfidās vidēs, kurās ģimeņu
mātēm jāveic audzinātājas pienāku-mi,
liek mums pakavēties ne tikai pie
mātēm, bet gan pie nedalāmas vieni-oas:
mātes un bērna, vai vēl parei-ziāk
— tēva. mātes un bērna.
Vērojot Jatviešu ģimenes, atklājas
iraiba aina. Latviešu ģimenēs Bnizili-jļ
pašreiz ir jau pēc izcelsmes vien
vismaz sešējādas mātes: Latvijā dzii-mušas,
Brazīlijā dzimušās, citas ze-mēs
dzimušas latvietes un svoštautie-tes.
Afi bērni ir Latvijā dzimuši, Bra-
2ulijā dzimuši un citur dzimusi latvie-
^^iu un jauktu laulību bērni. Tēvu vir-sn'enā
ir jau ap 30 dažādu kombinā-ciju
latviešu bērnu, t. i. bērnu, kas
prot latvliiki sarunāties un kuru ģi-menes
valoda vai vismaz vienai no
ģimenes valodām ir latviešu valo­da,
jo tikai tur, kur tā saglabāta, va­ram
vēl runit par latviešu bērniem,
par nākotnes latviešu paaudzi.
Vecāku un bērnu izcelšanās, M arī
ģimeņu likteņgaitas izpaužas bērnu
garīgā un fiziskā dažādībā, ko kaut
tik nolldaiināt var vienīgi latviešu
valoda, leitviiešu domu pasaule un
Brazīlija* sabiedriskas vides un skolu
audzinasania un ietekme. Bet pēdē­jas
jau vairs neaudzina latvlešuis ~-
tis audzina brazīliešus, pie kam ļoti
neuzbāzīgi, bet mērķtiecīgi patriotis­ki.
Ja nu vecāki neved savus bērnus
citu latvieib bērnu pulkā, tautiešu ģi­menēs
un latviešu sarīkojumos, ja
neļauj tiem iestāties latviešu orgāni-zācijās
un nemudina uz sanāksmēm,
tad tas vien, ka bērni vēl saprot lat­viski,
maz vērts, jo visādi citādi viņi
jau aug par jaunas, citas pasaules
bērniem, kā tas te jau dažās ģimenēs
vērojams. Latviešu tēviem un mātēm
visos kontinentos tāpēc jāsaprot, ka,
lai viņu bērni kaut cik kļūtu latvieši
pēc sava rakstura un dabas, pēc sava
gara, tad tiem nepieciešama latviešu
sabiedrība.
Braziiijā ir daudz latviešu jaunekļu
un jaunavu, kas še piedzimuši un uz­auguši.
Tomēr viņu lielākā daļa vēl
CoĢif cogiV*
VĒSTULE LATVIJAI NO KOREJAS KAUJU LAUKIEM
Latvietis gatavo Austrālijas
labāko eksportsviestu
Mūsu SIERNIBKI S T R A D A SAVA ARODA - KA GAN CILVĒKS, KU-
\m NAV AUSTRAUJAS PAVALSTNIlSClBA, VAR RAŽOT TIK AUGST-VERTiGU
SVIESTU? LATVIEŠI FARMEŖU GAKTAS - DIEVKALPOJU»
MI TELTIS UN ZEM EUKALIPTU ZARIEM
VĒSTULE REDAKCIJAI NO RIETUMAUSTRALIJAS
Pinm apm. gada man izdevās no
darba lopkopības farmā pāriet uz
Nestlei kondensētā piena fabriku V a .
ronā, Tā ir vienīgā šāda veida fabri­ka
Rietumauslrālijā, kas sezonas lai­ki
nodarbina ap 120 strādnieku. Te
lavai darba gaitas sākuši vairāki lat­viešu
piensaimniecības darbinieki.
Pirmi manis šajā fabrikā strādāja
tautietis T. Poriņš, kam vēlāk laimē-jāfi
darbu dabūt par sierotavas vadī­tāju
kādā nelielā uzņēmumā, kur
vipš ar sekmēm gatavo sierus jau
vairākus mēnešus. Bez tam kādu lai­ku
Nestie bija nodarbināts piensaim­nieks
H. Brasla. Arī viņš pārgāja dar­bi
uz kādu līdaku sierotavu par
«iernieku. Fabrikas kancelejā strādā
latviete E. Urbanoviča. Be^ mums,
latviešiem, šeit vēl nodarbināti vai-i8ki
lietuvieši, igauņi, poļi, un uk­raiņi.
Visspožākos panākumus Ŗielum-austrālljā
guvis bij. Cēsu pienotavas
vadītājs P. Spandegs. Tūliņ pēc Ie­braukšanas
šajā zemē viņam izdevās
darbu dabūt kādā pienotavā par
strādnieku. Pēc 3 mēnešiem viņu pa­augstināja
par sviesta meistaru. Drīz
Spandega stāšanās darbā pieno­tavas
sviesta kvalitāte uzlabojās. Pag.
gada oktobrī RietumaustTālijas lauk-
Mimnleclbaa Izstādē Pērtā pienotava
ļ^guva 1. godalgu par augstākās kva
litites eksportsviestu.
Aprīli kādā laikrakstā lasīju, ka šī
pali pienotava ieguvusi 1. godalgu
P^r labākās kvalitātes eksportsviestu
vispārējā Austrālijas lauksaimnie
cibaa izstādē Sidnejā. Sapratu, ka tas
atkal mūsu tautieša P. Spandega
nopelns. Tūliņ ķēros pie spalvas, lai
*P«veiklu veiksmīgo piensaimnieku,
«radās, ka jaunaustrālieša spožie pa­nākumi
austrāliešu piensaimniel'-.is
apmulsinājuši. Pavisam neievērojama
pienotava latvieša vadībā izvirzīju-
1. vielā Austrālijai P. Spandega
priekšniecība šaubījusies, vai balvu
nopelnu kausu varēšot viņam dot,
P latvietim neesot Austrālijas pa-jaisļnieclbas
un sviesta meistara ap-u^
Ibas. Prieks un sarūgtinājums rei-
Tāda Ir šī ^eme un tās ļ a u d i s . . .
"airākl tautieši kļuvuši par zem-
??Pl^«m. Latvietis Vucāns nomā apm.
«kru lielu farmu Pērtas tuvumā.
*?r ganās 35 slaucamas govis. Pienu
uz Pērtu. Pasākums sekmējas
ŗicami, un Vucāns lolo cerību tuvā-nākotnē
tikt pie savas farmas.
^^^^^etis R. Landers nopircis 170 akru
lielu farmu Varonas tuvumā, kalinai-nā
vietā, kas atgādina Alpu nogādes.
Viņš jau sācis mājas būvi un koku
un krūmu līšanu. Kāds cits tautietis,
kuļrš nevēlas, ka viņa vārdu min, no­pircis
māju ar 5 akriem zemes Ni^st-
Ies fabrikas tuvumā un iecerējis no­darboties
ar putnkopību.
Jfāsaka, ka lauksaimniecība Austrā­lijS
tagad dod lielus ienākumus. Vis­labāk
samaksāta vilna, bet arī jau vi­duvēja
piensaimmiecības farma ar 40
līdz 50 slaucamām govīm ieņēmumos
atnes tik daudz, ka par gada peļņu var
pilsētā nopirkt māju vai arī dārgiSku
limuzīnu.
Vairums Rietumaustrālijas latviešu
dzīvo Pērtā un tās tuvumā, bet dažas
ģimenes izkaisītas arī gar pavalsts
rietumu krastu. Mūs, lauku ļaudis,
bieži apciemo un garīgi stiprina māc.
L Kampe. Viņš ar savu auto drau­dzes
locekļus aizved uz dievkalpoju-xm
un atved atpakaļ mājās. Diev­kalpojumi
notiek gan vietējās baznī­cās,
gan teltīs, gan arī kuplo euka
liptu paēnā. Pats mācītājs pajasti pār
nakšņo savi5 mašīnā un nav pierunā­jams
to atstāt. Māc. L. Kampe tautie
šu garīgai aprūpei nododas ar lielu
dedzību. Vii;iš bieži klaudzina arī pie
mūsu tautiskās un reliģiskās sirds­apziņas,
neļaujot tai apsūbēt mate­riālisma
putekļiem. Tādēļ daži tautie
ši no mācītilja izvairās, jo viņa vārdi
bieži vien aizķer vārīgākās vietas ne
viena vien mūsu cilvēka sirdL Māci
tājfi atved līdzi ciema kukulim arī zi-ņas
par tautiešiem tuvākajā un tālā­kajā
apkārtnē un aizjūras zemēs.
J. BanaziB
V a r o ņ a , maijā.
JauDā latvtete Atna KārkUņa saņem pamat­skolas
beigšanas apliecību Vila Zellnaa pa­matskolā
Sanpaulo. O. Leidkalna uzņ.
arvien ir latvieši, kaut arī Latvija v i ­ņiem
tikai senu nostāstu un sapņai*
nu teiku zeme, kur tek neredzētas
upes un aug nepazīstami koki un pu­ķes.
Ja latviešu bērni piemin Latvi­ju,
tad tas ir vecāku, latviešu drau­džu,
baptistu un pentikostu pulciņu
svētdienas un pirmmācības skolu no­pelns.
Novaodesā, Amerikāņa, Vārpā,
Palmā, Letonijā u. c. kolonijās, tāpat
kā Sanpaulo un Riodožaneiro lielpil­sētās,
latvieši arvien biedrojušies, or­ganizējušies,
cēluši baznīcas, skolas
u. t. t. Ģimenēs un organizācijās viņi
runājuši latviski. Tas ir labs paraugs
tautiešiem svešumā.
Kad pēc pēdējā lielā kara no Eiro­pas
Brazīlijā ieradās jaunas latviešu
ģimenes, tās samērā drīz latviskā do­māšanā
sapratās un apvienojās ar te
jau kopš 20, 2^ un 60 gadiem dzīvo­jošiem
tautiešiem. Arī „jauno" un
„veco" ieceļotāju bērni saplūda vie­nā
nedalāmā s^imē. Saimes kopējā
saite ir latviešu valoda.
Latviešu jaunā paaudze Brazīlijā ir
spirgta, vesela un rosīga. Tā cītīgi
apmeklē skolas, dažādus kursus un
citas mācības iestādes, veicot savus
pienākumus — caurmērā labāk par
citu tautu jauniešiem. Brazīlijas uni­versitātes,
institūtus, karaskolas m
konservatorijas daži latvieši jau sek­mīgi
beiguši, kamēr citi vēl studē.
Latviešu tēvos un mātēs te mājo sie­nā
latviešu tieksme bērnus skolot.
Arī amatniecības un mechanikas no­zarē
daudz latviešu jauniešu pierādī­juši
labas sekmes. Pilsētās dzīvojošo
latviešu turība Braziiijā ātri aug, un
nu jau pat jauniebraucēji sāk rosīgi
iepirkt zemes gabalus, celt mājas un
iegādāties automobiļus, iekārtot savus
uzņēmumus un darbnīcas. Bet mate­riālā
turība ir stingrs pamats, uz kā
var dibināties jaunatnes veselība un
izglītība.
Ja Brazīlijas latviski runājošā jau­natne
ari nākotnē nepiemirsīs savu
tēvu zemi, latviešu dziesmas un ti­kumus,
tad šeit saglabāsies tautas nā­kotnes
uzdevumiem spēcīgs latviešu
pulciņš. Žēl tikai, ka valūtas ierobe
žoļumi un līdzekļu trūkums neļau
jauniešiem lasīt latviešu laikrakstus
un jaunāko literatūru. Lasāmgaldi un
bibliotēkas ir Sanpaulo latviešu bap
tīstu draudzei un LAB, bet daudzajiis
kolonijās, izņemot Novaodesu, kur ir
lielākā latviešu grāmatu krātuve
Dienvidamerikā, bibliotēku nav. Būt\'
ideāli iekārtot katrā latviešu centrā
grāmatu galdu, bet tam nav līdzekļu
ne Brazīlijas, ne citurienes latvieši
organizācijām un komitejām. Bēdīgi
bet kā te līdzēt, padoms dārgs.
Laimone Rudzitls
, S a n p a u l o , maijā.
Lasītājs, ieraudzījis neparasto virs­rakstu,
droši vien izbrīnā sarauka uz­acis
un sev jautās: ,.Ko gan nozīmē
šie jocīgie vārdi?" Patiesībā arī man
nav skaidrības, kā šie vārdi tulkoja­mi,
bet pastāstīšu, kādā nozīmē to«
lieto Korejā amerikāņu karavīri, kuru
vidū atrodos.
Lai aina būtu pilnīgāka, iedomājie­ties
karavīru atpūtas brīdi. Kaut kur
pusceļā starp 734. kalna galotni un
pakāji apmetušies diezgan meioniga
izskata vīri, gandrīz vai tādi, kādus
esam paraduši redzēt kara filmās.
Viņu drēbes saburzītas, dažam pat
saplēstas, sejas netīras un apaugušas
dažāda garuma bārdas rugājiem. Lie­lais
vairums no karotājiem atlaidu­sies
uz muguras ar puscigareti lūpu
kaktiņā. Tā viņi guļ nepakustēda­mies.
Tad pēkšņi vada komaitdieris.
kura pajauno seju grezno rūiganas
ūsiņas, izspļauj brūnu koiļājamās gu­mijas
strūklu un uzsauc: „ 0 , K. —
Co"ī. čogī!" Gulošie stāvi sakustas
un lēni, lēni slienas kājās. Karavīri
sai austa savas uzkabes siksnas,
uzmet plecā šauteni un sāk solot. Da­žam
izsprūk arī kāds lamu vārds, bet
tas nav domāts kādai noteiktai per­sonai
— tas izmests tikai saīguma
zlādēšanai.
Ar vārdiem ,,CogL togī!" šoreiz
sapratām, ka jāsāk atkal kāpelēt pa
kalnu noqāzēm. Šie kalni nav se­višķi
augsti, ne klinšaini, nepieejami.
Bet tfe ir no vienas vietas. Tai rajo­nā,
kur pašlaik atrodamies, citu neko
neredz, kā tikai šos 300—1000 m aug­stos
paugurus. Lai tiktu uz priekšu,
ānokāpj gandrīz līdz jūras līmenim
un atkal jākāpj līdz jaunai virsotnei.
Pēc dienas ilgas nogurdinošas rāpša-nās
dažreiz neesam tikuši tālāk par
pāris kilometriem gaisa līnijā. Dažas
nogāzes tik slīpas, ka pagrūti atrast
īdzenu laukumiņu, kur apsēsties. Tā
manam vada biedrim vajadzēja palikt
)ez pusdienām. Viņš izvilka no ka­batas
kārbu ar vistas gaļu un sāka
meklēt atgriežamo. Ērtākas rīkoša­nās
dēļ savu ēdiena tiesu tas bija
nolicis līdzās. Bet kad atgriežamais
bija sameklēts, tad kāita bija pa­zudusi
. . . Tā palēkdamfis ripoja pa
nogāzi lejā.
Kādā nakts pārgājienā uzrāpāmies
1100 m augsta kalna virsotnē. Bijām
stipri noguruši. Tomēr drošības labā
vajadzēja mazliet ierakties. Izrāvām
no makstīm savus' kapļus un sparīgi
cirtām zemē, — nošķīda dzirksteles,
bet no ierakšanās nekas neiznāca.
Mēģinājām sameklēt kādu līdzenu-miņu
labākai gulēšanai. Kad rīta
saule modināja, tad redzējām, ka
.līdzenākā vieta" ir siltumnīcas jumta
slīpumā, — šis salīdzinājums nav ne­kāds
pārspīlējums. Kalnos nav ceļu,
tanīs nav pat teku. Reiz viena Ie­vainota
nogādāšanai lejā vajadzēja
11 stundu. Labi, ka tas nebija stei­dzami
operējams. Tanki šais kalnos
nevar operēt. Tā godā celts atkal
kājnieks, kam jātiek uz priekšu ne
vien pašam, bet jānes vēl līdz ieroči
un munīcija. Dažreiz rodas tik liela
vēlēšanās atbrīvoties no „lieka" ne­samā,
ka viens vada biedrs aizmeta
projām savu . . . zobu bakstāmol
Turpretī mūsu pretiniekam kāpe-lēšana.
Šķiet, tīrais nieks. To labi
prot ne vien „guki" (ziemeļkorejieŠi),
bet arī „činki*' (ķīnieši). Tiem nevar
piemērot pat pazīstamo sakāmvārdu
ko nevar pacelt, to nevar nest. Ja
korejietis nesamo pats ar savu spēku
nevarēs pacelt, viņš dabūs palīgu,
kas nastu uzdabū mugurā, un tad —
„čogī, čogl" — kalnā augšā! Sma­gākiem
nesamiem korejieši lieto ap­mēram
tādu pašu krāģi, kādu atceros
no pagastskolas laikiem, kad vaja­dzēja
malku nest.
Reiz kādā izlūku gājienā kalnu cle
mā uzduramies smagām mašlndaļām.
Te nebija ceļa, pa kuru šie tērauda
kluči varētu būt atvesti. Tikai kādu
pēdu šaura teka veda no ielejas ceļa
uz šo ciemu kalna galā. Acīm re­dzot,
smagās mašīndaļas bija uznes­tai.
Kā tas bija paveikts, tam neat­radām
izskaidrojumu. Tāpēc ari ne­brīnieties,
ja lasāt kauju ziņojumos,
ka mūsu pretinieki negaidīti sapulcē-
.as, negaidīti uzbrūk un negaidīti pa­zūd,
lai pēc kāda laika tikpat pēkšņi
uzbruktu atkal.
Tā ir dīvaina zeme un dīvaini ļau­dis.
..Nebrīnies," saka zobgalīgi
mani kara biedri, „ja redzi še ūdeni
pret kalnu tekam. Te jau ir Koreja."
Pfc Gunārs SUpnieks
Red. pleiIme- Mūsu tauUeli Korejas clņn
laukos, dioS» vien, būtu pneclqi saņemt
v'fstutes no tautietēm Tildei aicinām \t\-
vietes, kam būtu vēlēianfls saidksilties ar
mūsu karavīriem Korejfi, adrc&ēt viņiem
domātās vēstules Latvijas redakcijai, k^is tSs
nosūtfs pēc piederības.
Kanādas farmeri velas latviešus
Kanādas farmeri atzinuši, ka lat­vieši
ir labi strādnieki. Savā laik­rakstā
vini mūsu tautiešiem veltījuši
daudz cildinošu vārdu, dēvējot lat­viešus
par katra Kanādas farmera sap­ni.
Cits atkal izdevis apliecību, ka
latvietis ir labākais strādnieks, kāds
vien viņam 20 gados bijis. Cildinošie
vārdi radījuši lielu pieprasījumu pēc
latviešu laukstrādniekiem.
Latviešu nacionālā apvienība Ka­nādā
var sagādāt galvojumus apm.
\m ieceļot gribētājiem, vairumā gan
vieniniekiem. Ģimeņu izvietošana jau
grūtāka, taču ar piepūli arī tas vei­cams.
In'.prēsrn^io'm jBraksta Latvian Nalīnnal F-e
drrat.rn m Canada, P. O. Box 23.S, Tprmin<
, , \ Toronto, Oni., Canada. sn.ecizot par sev
sekoios.is 7;ņas irak<;tii sk?.idri un biok
rakstā): uzvārds im všrds, ģimenes stāvok
lis. radniecība Iģimenes locekļiem), dzimša
nes vietd un laiks, tautība, ticība, paveh
niecība, smēķētāj*; vn; nesmēķētājs, vai lie
to alkoholu, adrese, agrākā nodarbošanās, k
emigrants var strādāt Kanādā bez lauksaim
niecības darba, vai ac;rāk d T Ī v o i i s Kanedā
vai ASV (kad, C;k i ' f j i l va; vēlas izceļot
vi?ns vai t'kfti kopā ar ģ;men;, vai ir 1!;-
zlsk) un carīdi trūkumi, vai slimojis ar no-pictnāTi
slimībām IkādāmV va; ;: shmlbu ļ
sekas, čuguns ipēdās un r-;l;āO. svars ļ
(anālu mārnrtās^ izalītTb^ ikā>l.is sknlus im j
kad ahsr»!vēMS!. ārpusskolas !7c!!*Iba tkurs.;.
A\r--\?. :;• ak"^rV Rt^^ē .^r 2\r^ār.^ 'ādon L\.AK i
i ' \ ' - .v ^"7 s v . ļ t ņ a lerncs'd pieprasīto
galvojur.-.u neatsauks. '
LAT^IEil vt»^ mM\X
Daugavas vanagu pir-stāvibā
ASV ievēlēti A.
Udacls (prieklsēdts). H.
Vītols 8 0 i. Vtniars. ASV
paAiaik darbojas 11 DV
apvienības, S kopas OD 38
pUnvarotte.
St. Laisa, ASV, Uvaldo-
Juties par faunu latvieSn
ceolru. Darbojas laiv. ev.
lut draodie māc, T. Vē­dinies
un draudtes prteklnlcka Dr. Usateka
vadībā. Grotiņu vakara sarikojuna attiku
draud;@ nolēmusi ziedot Vācijas bēoju no
tnftnē*^ diIvoļoJo veco ļautu atbalslllanal
it Filadeinļas t latvtefiu bapllstu draudte
3 janljā atskatās on M darbibaa gadleBi
Draudies organitē&anii sākta 1891. g.. b«
oficiāli tā dibināta 1900. g.
« SaiffiniMTisko darbinieku apvienība no
Vācijas pārcēlusies ui Ņujorku. Apvienības
valdē tevēiēn J. Zalcaanls. A. Kuraot, A.
Snelder», V. Cerbnlls, B. Veldeaanls, B.
Liepkalns un E Kerno, bet revīzijas kon)l>
sijā J. Dlkmanis, P. Rupnert un B. Egle,
Sarakste adresējama valdes sekretāram A.
Sneideram. 305 GarUeld Pl. Brooklyn 15. N.Y.
•k Springlildā iivietojuiiies apm. ?0 latvie­šu.
Vairums viņu strādā birojos un fabrl-l<
ās Nodibināta latviešu apvienība, kuru
vada skolot. Tēr*iuds.
^ Monlre.īla« latv. ev. lut. TrfsvifnThas
draudrei mācītāja amatā Ievests A Gaudiņš.
icspelas plam hei
ref als prof las
innanlol
SPEClALRi^KSTS LATVIJAI P AR
TAUTIEŠU DZĪVI N O R F O L K A UN
APKARTME
Norfolkas pilsēta atrodas Atlantijas
okeāna austrumu krastā nn ir lielākā
kara kuģu baie pasaulē, kāpēc varē­tu
domāt, ka dokos un kuģu darbnī­cās
plašas darba iespējas. Tas tomēr
tā nav. Kād« tautietis tur izmēģinā­jies
fitrādāt, bet vairāk par vienu do­lāru
stundā nav varējis izpelnīt. Ga­dos
vecākiem darbs par smagu, jo jā­strādā
vai nu kuģu mašīnu telpās vai
uz klāja.
Mūsu pulciņā nav nedi gruntsgaba­lu,
nedz jaunu auto īpašnieku. Ja da­žiem
ir vecāku gada giljumu mašīnas,
tad arī tās pašas vēl nav Izmaksātas.
Tautieši auto pirkuši par 100--400 do­lāriem.
Arī noguldījumi bankās tikai
retam. Materiālo inter(5šu dēļ tad ari
pēdējā laikā no Norfolkas vairāk iz­ceļojuši
neka ieteļojuši. Daži tautie­ši
strādā būvdarbos un pelna l līdz
1,25 dol. stundā. Darbs intensīvs un
smags.
Vienam otram šinī krastā klājas
grūti. Kāda vecāka māte ar savu maz­dēlu,
kura vecāki Jelgavas ielenku­mā
pazuduši, jau ilgāku laiku nevar
sameklēt piemērotu darbu. Galvotājs
viņus kopā ar otras meitas ģimeni
gan izsaucis no Vācijas, bet šeit no­vietojis
pansijā, par kuru jāmaksā
1 dol. dienā. Lai kaut kā sabalansētu
budžetu, māmuļa uzņēmusies apteks­nes
darbu un strādā līdz 12 stundu
dienā. Atalgojumā vipa saņem Istabi­ņu
sev un zēnam un loti trūcīgu uz­turu,
jo darba devēja neparasti sko­pa.
Par zēna uzturu galvojuma devējs
maksā 1 dol. dienā, bet zēns apēd labi
ja par 20 centiem, jo nav ko ēst, bet
uzturvielas saimniece parasti piemirst
iegādāties... Ir atgadījies, ka vecai
mātei pusdienās jāēd balandu un auzu
pārslu maisījums, jo viņa ir slima un
nevar ēst balto, sālīto speķi. Māte pa­teicīga
atsaucīgajai skolas vadībai,
kas zēnam pļešķīrusi brīvpusdienas.
Par amerikāņu skopumu biju daudz
dzirdējis, tagad to pats piedzīvoju.
Cik tālu Grīva no Daugavpils un
Pārdaugava no Rīgas centra, tik talu
Portsmuta no Norfolkas. Satiksmi U7.-
tur ērts celtnis. Portsmuta pie kāda
katoļu mācītāja dzīvo mūsu tautiešu
vecāks pāris. Abi nodarbināti par ap­kopējiem
mācītāja mājā, baznīcā un
baznīcas skolā. Par pirmajām divām
nedēļām saņēmuši kopā 5 dol., nāka­mā
mēnesī iedoti 50 dol, pie brīva
uztura un istabiņas. Bezr kārtējiem ap­kopšanas
darbiem, tautieši veikpši arī
remonta un krāsošanas darbus, bet
bibliotēkas istabā iebūvējuši plauktus
Un galdus. Kaimiņi, redzot latviešu
ēaklumu, piedāvājuši viņiem labāk
atalgotu darbu, bet mācītājs nav lai­dis
projām un solījis 100 dol. mēnesi.
Latvieši uzticēto darbu veikuši apzi­nīgi
un izpelnījušies darba devēja uz­slavu.
„Ar latviešiem ieradies pats
Dievs," teicis mācītājs.
Kāda cita tautieša ģimene strādāja
turīga tirgotāja lauku mājā. Sieva ap­kopa
divstāvu māju un uzraudzīja 3
bērnus. Saimniece mājās bijusi reti,
bieži vien pārradusies tikai divos
naktī, tā ka darba stundas bijušas
garas. Tautieši pārcēhišies uz Grand
Rapidu, lai strādātu fabrikā. Norēl^i-noties
saimnieks neizmaksāja algu par
vienu nedēļu un atvilka vēl 12 dol.
par gultas matraču lietošanu.
Viegla dzīve un labs atalgojums
Amerikā ir retam. Zinu gadījumus,
kur cilvēki nožēlo, ka nav palikuši
Vācijā. Ari mani dzīve ASV nav lu­tinājusi.
Un tomēr — ja vajadzētu
otrreiz Izvēlēties emigrācijas zemi, es
brauktu tikai uz šo krastu. Iespējas
šeit ir, tikai retam tās izdevies iz­mantot.
Tāpat daudzi vēl nav apgu­vuši
veidu, kā labāk gūt panākumus.
Dažkārt esam nevie?ā pazemīgi, gļčvi
un neuzņēmīg:, k^s k a v ē iespēju so­lot
kalnup Valters Zirnītis
S V. V 8 ! • ! g , mriijā
.i i
• i
%f>ļf f.
Mii
f i l ' :
i i