Bavarijas Latviesu vestnesis, April 14, 1951

              L A T V I J A Swtdien, 1951. g. 14. tpiļj
T»)D01S ZELTIŅŠ
Draudzība un lača ausis
Ko dara lanis Klidzejs
FlfllMES iVl^UMA KAINĀ Rakstnid» Jinli KlDdiiJi jau 9
mēnaētts 4x!vo Aiovas Stata gtivas-
Ir fTildifō* btl kā allaž m i u I nemiiitamas ālava» kronētus virtteļridis pareizo ceļu. Tas Pf^-1 Ji'J^^rM
viens « v ā svešuma kalnā. Un man - Ģgti. Hamsunu, Lagerlefu, palik- Lieka zināšana gan izdzinusi
l i e k a s t ā labi. ku man nav pulka dams bez atbildes kā tuksnesī- Es vēku no paradīzes, bet vai tadēM Jm^^^^^^^
jaunu draugu. Tie ptisltu daudiJpats esmu dzirdējis kādu skolotāju lai jūs taptu neuzticīgi pasi sev? J^r?/^;'^^^^^^^
vairlk 0p^« tm \mm\\m laipnības pasludinām, kurai tagad uzticēts jau- Us ticu. ka nebūsit jau sākuši vāns^i;.? to m dzīvē vēl
nekā mana klusē vieiitmllba. jo, rau- nās (pidrlbās iesvaidīt manu bērnu, liegt, ka vēl esat nabagās un nelai- " P ^ ^ wi lo pmuuf
gi - draugi ir bistim&i par ienaid- ka tādas valodas, kurS mēs abi vēl mig&s Eiropas bērni- Un Eiropa ^ē Strādāju Bē-niekiem.
Jā, ti miin liekas, kad e?ļ šodien runājam, nemaz pasaulē nav nelabojama Ievas meita, kas S**^*»'^* i^.T k . p ^ g i,g latviski teiktu
nedomiju par ffaužim r«lo cēlo garu un mēs kā spoki runājam neesošu tiem kodusi aizliegtajā un rūgtajā „ ' ^i.» Kāda orāmata
draud2lbu,%kaistās «lavas dziesmās valodu, atzīšanas ābolā. Varbūt gan tikai ^JPusUd^^^^^
apdziedātu, b«t pair «kiudzajiem ik* Jā, pie svešuma brīnumiem jipie- paU sev par postu, bet tomēr kodusi,
dienat draugiem, kas aplīp ap jtnsi rod, jāpierod pamazām. Un tā es ne-1 no savas ciltsmātes mantodama tik-kā
fmiltii ap slapju rok'»» Jo lūk. — maz vairs nesāku brīnīties, kad cil-ļlab ziņkāras grēkotājas, kā spītīgas
pret Ienaidnieku jumtt if dusmu bru- vēkl, kas bija li-cēluši katrs savu varonības garu. Tas Ir krustā sisto
ņas un naida zobeni, bet draugietoi namu skaista ceļa malā. nezināja un mūžīgas augšāmcelšanās gars.
pa laikam izejot pr«l![, atbruņoti līdz man pateikt, kā sauc šo ceļu. Kar- mūsu dzīvības un nāves dala, kas
kailai krūtij. Tālab «iiI draugam ne stā saulē velti maldījies, es noslau- allaž aicinās mūs atpakaļ,
reti piedodat to, ko ae nositami ne- clju «viedrus, nopūtos un tad atkal Es zinu, šo manu un jūsu skatlša-kad
nebūtu piedevuši savam lenaid- mēģināju smaidīt, laipnīgi atbildē- nos pār plecu nesaprot un nekad ne-|pušāini konctrta Miiķ V i d j i . i i . tprm
niekam. Vēl vairāk - jūs labprāt dams smaidiem, ko man dāvināja sapratis mūsu jaunie draugi. '«I*
pat papūlaties drau^gam būt patīkamiJ svētlaimīgie, kas nevēlējās rlnāt ne zes, kad esat tiem teikuši, ka p r i e - | ^ ^ , koMertoi rOto « n e r t k t ņ o tBfo^
pieliecat galvu un sametat kūkumā nieka ņo tā, kas ārpus pašu nama cigs iekāpsit pirmajā kuģi, kas būs ļ a ī d i t t ceitn
plficui, ja Ulma tara devusi mazāku skaidā sliekšņa. Un ko lai es citu braucis jums pakal, visnotaļ apvai- «uni, t m U i DU foiam Tor
augumu nekā jums f^iam... Pret būtu darījis, jo viņi tomēr laipni bija noti j^Oau jaunie draugi ir teikuši:I j g a i ^ i ^ ^ } ! Bunri d i v u U p p u i f t vemiu l«t-laipnību
pieklājas Uilpnam būt, jā, nākuši man rādīt ceļu, kaut ari gau-Lvai tiešām jums nemaz te nepatīk, ļ v i e S o t ē o t t t ^leim» ! i i i k o | w n u « . TM v t ļ -
k l gan dtādi. Tikai kādā jaukā žām aplamu ceļu... J l , ari drau-Uūsli laimīgajā zemē? Vai līdz ar «kitiM B. Biiifae.siui.
dieni JOi piepeši iie'vilu» Jūtat, kaļdziga roka ne vienmēr jums pa-ļ savu namu durvīm mēs neesam at-ļ
Jūsu rokM ir sasietas laipnības puķu
valgiem un esat paiaudējis savas lā­ča
at»ifi tās auiis, kas kādreiz deva
drofmi Beliektiei pali pašam pekles
lielkungam.
KULTŪRAS CHRONIKA
U t T t t I a p l n l f t e t « i t u K t r t a t BB i B o r Ma
Gttbcrgftt k u k|iT«šis p o p o t t r t t ar iivltB
koBcerttttt m 4IT1 U i v i t r t a A n t t r l j i u pa
d s l a l a r i VadJI BB Z v l a a r i ļ i . B u I k B l at
Pirmais ērglis
(TurpioSjums ao S. Ipp.)
vftnUi Vērusi jhuimm«s aarrii iktaatirr*s ssaavvuu «sirrodiif? " I ^U^i' ^, baitieaktoBmi,p oVBIIaBfl f lu|>irwtflri o« BU oMiķMati frot»p,.
Daudz izmaņas vajadzīgs, lai pa- Aidrtia E g i n a ttuts S t a t l v B Mīli BO
teiktu to. kas sakāms, ko liek jums kapa.
jūsu spītīgās lāča ausle, taču neno- zelta Sbales I p a i B l a k i K O ķ . G o p p a r i It-darītu
pāri nevienam no tiem, kas ar d « v u Proi. A, Spakkei tutidito u t v i j ai
J l . t l tas laikam im%t būs, ka ir PūMtundu. Vēlreiz no tālienes sauc L^^^^ draudzīgo laipnību to nav pel-h»«"* "«I» ^ • « ^ «•*^nr ot u t r i a
^''l?!'!'^•Ii.TT .'^^^^^^^ Tad nu atcerieties, ka putnu kUviarnlac- A i i M C a k . i a . k o B.
darfjult nākdami k l ienaidnieki, n« atbild jaunā ērglēna žēla balss, ^^g^^ ^^jj dažkārt vieglāk izpro- cart. BoUka st. m a n i StokkoiBiai koacartB
laipnības pārpilni draugi. Lūk, tālab f;*5»ta un bailīga kā stirnēnam. PSrL^jjj. ^^^^^ ^j^^ ^^^^^ ^n^gj^a, un
lal slava tiem Vāatmeu zilo asiņu [«aā» malu pastiepjas balta galva, Lj^ug^ uz putniem gaisā. Vai tie Ik MtBaapoiiM. ea st. faBiai « i k . U B i c kB
dižkunglcm, k ^ dauclrkart nolādētus W»va un neglīta kā purva spokam. pavasarus pāri briesmu un vētru pil- h«»«f • pia4aff|ta. « l a s a o t i i i J.
septiņus gadsimtus tiitrCja cieši aiz- Un tad viņš ir klāt. Bez skaņas, niem ūdeņiem neskrien atpakaļ, at-slēgtui
savus draudzības vārtus tau- Vispinns ēna, kas tumša un liela drā- pakal no siltām zemēm uz tālu, le- siāBtji. atoi«i|ot I r t k a A d a a M B a s f a iB
tai, kuras zemē tie bija nākuši ar žas pāri galotnēm. Un tad viņš pats. dainu krastu, kur plaukstošos koka Mjj,^ •ļ^Ji^/^^^^^^
uguni un zobenu m pagalam ne- Milzīgie spārni un ķermenis, kas šau- zaros dzestri vēji šūpo vientuļu, at- uja Gainta BB vmbaiti l u u .
lūgti viesi Varbūt tikai tādēļ tie jas lejup. Kaut kas tumšs iekrīt lizdā, stātu lizdu. Putni nezin un nejautā ^ .. ,
klaudzieni, kas mlUu krūtis skan medījums, ko nevar pazīt. Sekundi i l - kāpēc, tie skrien, kaut daudzkārt tas hjjmj^.?;^^^^^
vēl šodien kā riei mlgs spriguļa ga aina ar putnu uz pelēka ozola ir skrējiens pretī savai nāvei. grtatua. NBIOFU BB d i r i l i t t i e i i k o Salo BO
raksts piekvēpušu r i j i , ir reizē spi- zara, spārni, kas paveras... zars, kas tas ir Dieva un dabas likums, | V « i « « « " « o t o B a k o s c a r t ī t ».
tlga atbals«.no t l laika, kad mūsu aiz viņa nodreb... apmulsušā šāvie- tad viņi jums gudri teiks, Jūsu jau- n i a r . Tava m a dan sivanuMn B f B k U ai
sentēvi audzēja lāiča iTOis. C i t ā d i n a dārdi... atbalss... klusums... U i e draugi. .kVņ7ieBtrB4S«.XS^^^^
kas to var pateikt - mes katrs stal- garām... Bet tad sakiet jūs viņiem, vai gan . , , ^ . ^ ^ . . .
gitu apkārt ar prlliša lirdl k l lep- Ko līdz. ka mednieks mani mieri-Uazāks Dieva likums būtu tas, kas ,^511 iVokk^i^o'^iS^ad^a^^^
nim plēSenēm azotē. na? Mēs ejam atpakaļ Ik solis ir so- jau šūpuli licis mutē mēli ar retāk iijo M r g o u i a siradivSj? v i i o u ; k o i i a v a B a i .
Bet liktenim lim dažkārt lldzllis cauri kauna, sāpju un izstumtības dzirdētu, taču tālab ne mazāk skaistu "e^*^'* f- M ) a e«taToii. 8plBi|a. k a
nejēdzībai aušīgajam rotaļniekam, jūrai. Garām. Pirmais ērglis garam, valodu- Jūs nedrīkstat to pazaudēt
kādreiz ieiķilas pritl apgriezt dzīvi I Mans brālis nesmaida, bet naktī mūsu U a i aizmet kā novalkātas drānas,! Boltona. latvlalB «rlBiat kopa M a s ē a t t rl
k l kažoku ar spalvu ^xt ārpusi. Un augšas istabā, kad izdzird mani klusi Lpvilkdams citas, pats savu roku un ļ l ^ f c S ^ I S J L a i ^
tā nu Jūs svešā zeraS šodien topat raudam, viņš mierīgi saka: ..Ja gribi, gribas darinātas. Jo kat gan būtu Gaoro. lerg."^^^^
draudzīgāk uzņemti nekā paciesti vari iet vēl reizi." Viņš bija pārde- Mūžīgās Majestātes brīnumainās dzi- M»»li. y v i t o i . . J. J o k H . . i . B i n i ņ a BC
Jauns inženieris
>aši lavIs tēvu mājās. Bet tas ir vis savu pirmdzimtību, bet nu viņš to vibas ērģeles, ja tur dūktu tikai trte f*^, V*? if?** " ^ ^
>Istaml, gaužām bīstami jūsu lāča aizdāvina. Es zinu, ka viņš ir labāks četras, lal ari aplam varenas stabu-ausim.
Jo ne vla» šai svešajā zemē par mani, un es viņu loti mīlu. Ir ies. Pat vismazāko starp brāļiem Tas
ir launt im nelabs, taču ari ne viss tumšs, un viņš jau nevar redzēt, un Kungs radījis ar savu gudru ziņu un
Ir tāds, k a s k i rets džlrgums noglābi- tā m'an nav vairs tik loti jākaunas, uzdevumu, pūzdams viņa nāsis savu
jams tllu colu gžjēja pa laikam Divas nedēļas vēlik es ērgli nošāvu. īpaSu dvašu un likdams zem kājām,
plecā nesamajā mantu lādē. Un esi Bet tas mani vairs neiepriecināja. I savus īpašus ceļus. Tos negājis, just Achenat technisko augstskolu ar
zinu, cik grūti, gaiižlim grūti ir. ne-1 Ērglis nomira manā priekšā sūnās, un, I lauztu derību ar Viņu, tīšu prātu no-Nipl<><<^^ta inženiera grādu beidzis
paņemt laipnīga miimatēva ar mīlu I viņam ejot nāvē, viegli drebēja sma- maitādams sevi sava Radītāja ieceri ^^9^'* B r i k o v s k i s . Viņš dip-smaidu
Jums rokā iespiestu dāvanu, gās trisstūrigās spalvas viņa skaustā, un nodomus, un kā daždien negant-h<>iA<^āit>l izstridijis Hildeshelmas
daudz grūtik nekft ar eekumiem vai i Tā bija pirmā lielā manas dzīves nieks būtu aprokams ārpus svētītās P^^*^^> A^)A^c>šanas projektu, iegūs-zobenu
atņemt kldam sev nolaupīto ļ pieredze, ka ilgas ir labākas nekā pie- kapsētas mūriem. h^* «igatāko novērtējumu. Jaunais
dalu. Taču ne katra lieta te ņemama pildījums. Neesmu vairs šāvis ērg- Un to tad laikam negribēs ņemtP^enieris studijai UTisIcis Baltijas
pretī ar priecīgu un pateicīgu sirdi, jus, un kad šodien atkal reiz dzirdu jums ļaunā ne vislabākais draugs, neh»niverritātē Han*i»gl un kopš 1947.
Kaut. vai tā pati labi paēdušas paš- lielo un skumīgo kliedzienu, tad ilgi visniknākais ienaidnieks, ja kā 6vēt-^«l« l^s turpinājis Achenas tech
apmtirinitibas pllnSi svētlalmlba. stāvu mierā un klausos, un no atmiņu celnieks pēc i l g im svešuma gadiem P^^^S augstskolā. B. ir pirmais lai
Jl, svētlaimlba, jo paliefii — vislie-ļ tumšās lejas ceļas augšā otra balss, galā gribat atdusēties svētītā zemē.h^®^, kas beidzis Acbenas tedjnls
lāki svētlaimlba ir vislielākā nekā dziļa un nopietna balss,, kas sajaucas blakus saviem tēviem un tēvu tē-M^^s augstskola» inženierzinātņu fa
nezināšana. Un tis le ir daudz, gan- ar putna gaišo balsi. „Ja gribi, tu vlem. Tā reizē būs arī patiesība,U^'tātes būvniecības nodalu. Pavisam
drīz tikpat kā visu citu 6požo un jau- vari iet v ē l r e i z . . U a r b ū t pat pati ticamākā, ka mājās Adienas technisko augstskolu līdz
ko lietu. VII vairlk nekā stāsta Bet es tagad zinu, ka nav labi iet vairāk par visu mūs sauc un mūžamhim beiguši 11 latvieši un 2 igauņi,
kāds mans draugs, ka vdtl piesaucis ļ vēlreiz. I sauks šūpuli un kapi A M.
nieka pUri okaanam, un nauda tiiit
Bet pietiek. Nesūdzos.'*
Par amerikāņiem rakstnieka w^
dums īes un kodoUgt: nViņi tai ^
tikt. bet var arī nepatikt Visi traki
strādā, par problēmām nedomā. Nav
viltīgi, ne iedomīgi, ir loti titšl Te
tu neesi ,.auslenders", bet lldrfg»
vēka starp cilvēkiem. Viņi laimīgi pēc
sava dzīves veida, mēs pēc sava. VI.
ņi tev savu neuzspiež. Mūsu dala (bt
viņiem saprast, ka cilvēces lielāka,
jam ienaidniekam jāzvel ar bomi, un
to mēs darām. Daži tic, daži nē. Jo
vergu nometnes ir tik tālu..
Pavisam lakoniski Klldzējs pasaki
par savu sirdij tuvāko darbošanos:
.,Reizēm pa paradumam šo to rak­stu."
So .,reižu" rezultātā šajās die*
nās Latvju Grāmatas apgādā iznādi
rakstnieka jauns stāstu un novēlo
krājuma Grēks uz pusēm. Un ja jau
tā, tad jācer, ka paradums ari turp.
māk neaizmirsīsies. —el—
Prof. Dr. agr,
Petero Nomaļa
piemipai
N o dilBttna. aUKnanil t i n Tftti. k a llli
g a d i I l g t a l i g i t i a B Ū l I b i l a U t a » f i s vtm
Mūitt tflndu agroBoaa « • kaltaittckilki
l a l n e i U U ^ i f i t a s a l i dtiaitaaai ftm fR»
Btaks — agrosoMlJu d o k t o n L. U. M t M »
BtacTkas « • v i t t k a r i l U a t l a ŗ t t e l t ņ a Mnfr
U t a a p r o l a t o r t P ē t a r U N e • a 111, A r ? t | i
Š ķ i r t a i BO tavas taatu v i r i , k i t , k | | i Im
caBfOBli v i l n v i r d a v a e a f l BOIM m «I
B a s o g e r t t o i i dBltiJf par U t v t a k I n l i i l i ^
a l k t a i « I a u g t t i k o B a d O B i l o tiglItnNi ^
kad f v a i a i varai tti a O n i t a v t i l f r f k l |t
llagt. V i ņ i aakad B a H f f v a « a r b a t l a i «In
a B f l s t i U a B a d e a U i U ^ U b a i mm mmk
s i i a a BB l i v a l d o l a B i a t i t a d , kii IMkii
B i io ligntnm Mii JaB M J i m IcgmM.
F i t e r i i N o a a l l i dtlBili 1176. f . I. a s f a i
S i l p l l i pag. F r i e k l U M ki lataMdaka d Uk
IIS4. g, U t v r i l l i i k o l o t ā j a p ā f k a i t f j i m m
dIvBs gadoi b i ) U par p a l I g i k e l o t I j B Mi*
B i r t g a l a t , kat BO I I I I . - I I M . « . l ī t nkn.
Bleķa f a r a p s ķ e t S k r t v a m mMmL U
ckittnia U t a r i j l i pirbaBdI}BBiBi N v f i i
n a i l l l , P. N o B i a t l i BO l l l S . - l l t l . g, i t a il
B I g a i p o U t t c k B i k a i ķ i B U J a i BOda}l, timM*
dami to ar t a c k o o l o ģ l j a i iBlaBlara graii.
1110. g. v ā c a ķlmtln k l d l t a c k a U k l i l M
T v e r a t gBbarņi, bet BO 1111.—1111. g . difk^
)at I l g i K r t a v l l u l a a k o p ī b a a ttlaiilil|ii
d i a B a i t i p t r p u r v a pitliaBat laboralBri)ai
d l U j B t i k k o k i B o d i b l a l t i i a l t t l u kUrttock»
B U k i BOda{i. IIIS. g. v i ņ a laeaļ p tr
Bia|B froBtat k l d r o t t c k B t i k o darke UWnM
) a i v a d l t i j u.
11 t l . g. N . atgiielat d i i n t e n i BB d l l g l s l ^
d a U t l . U . o r g a B l i i l a B i . ttll.-*SI. g. %
bl|a L. U . l a o k i a l B i B l a c I b a i f a k a l l i t ai
l U d b u , purvB l i B i a B l o l a M IB l M k M l H l } il
d o c a a U , BO IISI. g . p r o l a t o r t , l i p a l i g s li
M a l | i I e g ū l i n r . agr. grāda, ^ a i im^,
gadam N . M j a L U. Brorakton, k a l I l 2 t - 4 I.
tm p i e t a a 1 I S 2 . - ^ I . g . I t B k i i t M l i d l ii
fakBiaiat dakiBi. Blltt daudiot ttanitkil
koMOBdilaBiot d a l l d i t t l a t B M e t r o p a i t a l i^
V i ņ a v a ā n A v U i U t v l i a t p u t i v H a B ^ l a t tl
BOrititlt t l i t i f l i a l l t k i L a t v l l u p o m p l l l i »
Bat darbt. S a r a k i t l i l i d a s d i r a k t t i BB i f *
carilBBia dalidit v a l o d i t par L a t v i j a i pv>
Vitai, to b a g i t i b a la Bottat. 11 t p a l l d M H
r a k i t f l l t par k O dm i » t i i l a c k B o l o ģ t lM kn»
ajualtBi. Bl|a arī K l g a t U l v l a i B bMiM
i l a S t ņ a komlta
K i d i v i k t 1^
u l o c e k l l i.
b i j a v i r i ar p i a l a ea gifli
ikalB. ar Ualo d t i v H p i a r a d i l . i l k M n « i
B o t v i r l t , bet a r v l e a l a i p a i BB I s p a l l m g i kl
pret darba bledrieai. l i i t a d M l I e B i.
L a l v i e g l u dilBileaet t n l l U t l l a s B n lti>
l a i lEcllaa itBitBlakam BB I t g l l l f k a t d i i l l*
ttiekam v i ņ a d z l a l a j i S i l p l l i k a p l i t i t a f
i t a ) i D a u g i v a i k r a t l i , kur, doBdlļaKi, v l | l
g u l d ī j a zemei klēpī I l d z ā i tur J i n tpbedlH«B
v i ņ a t ē v am BB m i t e l . — Ir B l ņ i i , ka |W
1111. g. b e l g i i vai 1I4S. g . a k a g O l a ^
a r i B e l a i ķ a vteBĪgali d i l t - L. U. « C k i Mh
t a r u f a k u t U t e i a i l i t e a U KCagBBii N t S ^
Prof. I . BttM
tnfHda Vlkina
ROMĀNS
164. turpinājums)
Devītā decembra rīta pa ceļiem droši Jādelēja vācu izlūku
patruļas, un šur tur iznīka asas vietējas sadursmes. Jura mīn>
metējiem izdevās iznīcināt kādu vācu ložmetējnieku grupu,
un pēc šl zaudējuma vācieši trakā niknumā laida kaujā visus
savus sapulcinātos spēkus.
Lai atvairītu šo neganto spiedienu, Juris Izšķīrās raidīt cīņā
visas atlikušās rezervei, un pretī vācieilem metās visi dzīvi
palikušie bataljona viri, gāzdami ienaidnieka rindās savas
pēdējās munīcijas paliekas.
Sai ārprātīgajā pēdējā kaujā vācu pārspēks sāka ļodzīties
un jukt, un tiklīdz Jmis manīja, ka vāciešu rindas atvirzās,
viņš trieca savus puiius tiem virsū vēl niknāk, un vācieši
panikā sāka bēgt luī t^kllst.
Aplencot kādu gruļpu, latviešu viri saņēma gdsti kedu virs»
nieku, pie kura atradu vāciešu uzbrukuma pilinu un pavēli iz­nīcināt
lldz pēdējam vīram visu bataljonu. Pārmeklējot un no­pratinot
ievainoto vācieti, Juris nodeva to sardzei, bet pēc
dažām minūtēm turpat air.s priedēm atskanēja asa patšautenes
kārta. Pagriezies, Juris redzēja steklzamlei šurp Vidzemes
saimnieku Purvu, un seja tam bija kļuvusi baltāka nekā
pirmais sniegs uz egļu ssariem.
..Tas bija Salaspils Krauze," viņā pienllds ziņoja Jurim. „TrIs
mēnešus es biju viņa varā- Es viņu noilāvu."
Uzlūkojis Purva trīcošo augumu, Jurli novllrsās m pamāja:
„Vari iet. Ir labi."
Pēc pēdējās kaujas t^magajiem zaudējumiem vācieši bija
atvilkusies, ua nākošā ēmdi bija balgij galdu klusuma pilna.
Pārstaigājis savti vīru rindas, kas kopš vakardienas bija
kļuvušas gluti reUs. m apraudzījis munīcijas paliekas, Juris
sniedza roku pēc kāirtis visiem puišiem, unf* viņa mēmi sa­kniebtās
lūpas pateica visu.
N^ija vairs ne dzīvā spēka, ne muBilcijas mervju. lai va­rētu
turpināt bezcerīgŗo ciņu, tādēļ vfrlem bija jāizklīst, lai
paļautos katrs uz savu laimi.
Atvadījies no kaujias biedriem, Jurit paņēma savu mugur­somu
un šauteni, un kopā ar Vērdiņu un Cini pazuda bie­zoknī.
x:xi
Nakti bija uzsnidzis pirmais sniec^. Decembra dienas stei­dzas
pretī Ziemsvētkiem bet vēl v.ermēr Mež^rbju sētā ne­bija
iegriezies ne Kapteinis, ne Frcn nedz arī kāds vēst­nesis
no Ventspils.
Nīkdami salmos, bēgļi aizvien retāk pieminēja laivas un
viņu krastu, jo šķita, ka ir aizcirsti un pamesti šai drūmajā
mežu stūrī. Robis staigāja apkārt nerunīgs, atrazdams mieru
tikai pi@ savas kāršu kaudzes, tikai Taivēns miermīlīgi čauk-stināja
savas papīru lapas un visu dienu nosēdēja galda stūrī
pi© loga, rakstīdams, bikstīdams pīpē Ubakas gružus, vai arī
vērodams vientuļo ceļu aiz pagalma.
..Kā nu tā cilvēks var notupēt." brīnījās Kundze, nicīgi aplū-kodāma
Taivēna papīru kaudzi, bet tas vienaldzīgi parau­stīja
piecus un tīri izbrīnējies pacēla acis pret pārējiem:
„Kas tad mums te vainas? Es sen neesmu tik labi juties,
kā tieši šeit Mežirbēs — varbūt pat nekad. Ne kāds dzenā,
ne trenc, visu dienu var darīt, kas pašam patīk, un ja vien
dažbrīd nesanāktu nelabums, ka var te ieskriet sarkanie vai
paķert kāds žandarms, lad bulu ar mieru šitā nodzīvot visu
ziemu/'
Kundze paraudzījās TaivēnS ar līdzjūtīgu, drusku izbijušos
skatienu. Ar to puiku nebija vairs labi.
..Var darīt, kas pašam patīk?" viņa atkārtoja domīgi. „Bet
te taču vispār nav ko darīt! Es drīz būšu gluži beigta aiz
garlaicības un bailēm, ka esam aizmirsti."
..Man ir briesmīgi daudz ko darīt," Taivēns uzmanīgi bak­stīja
savu pīpi. ,.2ēl tik, ka jūs visi te bieži taisiet tjk nejē­dzīgu
lērumu, ka jāskrien gandrīz uz mežu. Citādi nekas ne­kaitētu."
Kundze paraustīja plecus un aizgriezās. Ar trakiem nebija
ko strīdīties. Tad jau labāk bija iziet kādu likumu pa āru ar
Hariju, kaut arī tas pēdējā laikā nebija vairs nekur liekams
— staigāja nošļucis un īgns, un viņa mazās, glītās ūsiņas bija
kļuvušas spurainas un asas. nolukdamas pāri augšlūpai Mež­irbēs
bija drūmi un vientuli, un bēgļu pulciņš lēnam grima
bezcerīgā trulumā. Vienīgi Dagnija vēl ticēja, ka Kapteinis
tos izraus no šīs neziņas, kaut arī viņu bieži māca bailes par
Kapteiņa un pienotavas puišu likteni. Kas zina, ko vācieši bija
uzodusi par visu šo Zviedrijas lietu, un varbūt visi darītāji
jau sen sēdēja drošā vietā? Varbūt arī sakari ar viņu pusi bija
pārtraukti, un Dagnija zināja, ka tos atjaunot nenāktos viegli.
Arī ziemas jūra bija n^ierīga un draudu pilna, un bargā
šņākoņa nebūt nevilināja doties mazā laiviņā viļņos.
Bija agra priekšpusdiena, bēgļi tikko bija pa<izēruši brūk­leņu
mētru tēju, piekozdami rupju maizi, un gudroja, ar ko
aizpildīt pusdienu tiesu, kad nočīkstēja virtuves durvis, un uz
klona noklaudzēja ātri soļi.
..Velna azerbeidžāoi, tie mūs t© vēl kādu dienu nožmiegs, —
lien apkārt glūnēdami «avās vācu formās," nošņācās kaktā
Žanis, apveidamies uz mutes salmos, un sievietes bailīgi pa­vērām
r.z durvīm.
Uz sliekšņa parādījās vīrs aitādas kažociņā un garos zāba­kos,
galvā biezu aut^eni. V;nš stāvēja durvīs, rokas sabāzis
kabatās un viegli šūpojās ceļos, it kā pastaigādamies bUtu
iegriezies viesos pie laba drauga.
..Kapteinis!" iesaucās reizē visas mutes, un vienā rāvieni
gulētāji bija augšā no salmiem.
Patiesi, tur stāvēja Kapteinis, «maidīdams savu ierailo
smaidu, un spēra soli istabā.
„Nu, kā tad klājas? Neesat nosaluši?"
„Paši neko lielu, tikai vēders," atmet Tedis.
„Tad te jums būs mazs ciema kukulis kurlnlmals,''
Kapteinis izvilka no azotes brūnu saini un nolika to uz galda.
Kā bērni ap Ziemsvētku dāvanu visi saklupa gar galda afl
steidzās atraut biezo papīru. Pretī rēgojās sārts, dūmilBf
šķiņķa gabals, un mazajā istabā atskanēja skalas gaviltl.
Novilcis kažoku. Kapteinis apsēdās uz vienīgā krēsla, ta
kā izsalkuši visi raudzījās uz viņa lūpām — vai no tios siki
pestīšanas vēsts, jeb tur atskanēs kāda ļauna ziņa.
Kaptenis nesteidzās. Vispirms aizsmēķējis, viņš lāva sari»
pētigajam skatienam pārslīdēt visu sejām, tad pasmaidīji tUk
teica:
„DrIz brauksim."
Cilvēki istabā sakustējās. Tie uzlūkoja viens otru netldļlB
acīm, mēģināja apslēpt izmukušu smaidu, bet satrauktas, Bf
veiklas roku kustības nodeva viņu nemieru. Tikai sejas kltttl
it kā gaišākas, un tur pazuda diendienā krātais drūmums.
.,Kad?" jautāja pēkšņi Kundze.
„Es nevaru minēt jums precīzu datumu. Bet esiet pietidgl,
ja saku — drīz. Ļaunākais ir pāri, esam atkal uz ceļa, vfl
jānovāc daži sīki šķērsli, bet domāju, ka tas būs dažu dlanti,
varbūt nedēļas jautājums.
..Dažu gadu..." savā'ierastajā salmu silē ieracies, teici
Žanis, nepaceldams galvu no pagalvja.
Kapteinis mazliet sarauca uzacis, bet lāva Zaņa piezittil
Izskanēt kā nebijušai.
,,Esmu ieradies nolaupīt jums vienu istabas biedri - «
dažām dienām." teica Kapteinis un uzlūkoja Dagniju. «BCitti
labi, ja mēs drīz varētu doties ceļā — mums vēl ar gals»»
jāveic krietns gabals pa mežu."
Dagnija saposās un pēc kopīgām pusdienām devās ar Kap*
teini ceļā.
„N€skatiet1es tik neuzticīgi!" Kapteinis atvadoties droH*
nāja paLcējus. „Pēc pāris dienām Dagnija būs atpakaļ, un tid
Jūs visi dosities uz krastu. Esiet pacietīgi!"
Viņi iegriezās pa meža taku, kas klusa un noslēpumatoā
ielocījās piesnigušajās eglēs, un Kapteinis ar zinātāja drošība
nogriezās pa stigu biezoknī, turpinādams ceļu pretī jūrai
Sastindzis klusums bradāja kā liels kaķis starp kokletti
Dagnijai šķita, ka var saklausīt pat sniega piku nobrukšsnō
no zaļajiem zariem. Viņu pašu soli, klusi gurkstēdami aUtljā
pelēkas dobes neskartajā sniega mirdzumā, un izbiedēta putaa
peksņa pacelšanās bija vienīgā dzīvības zīme, kas salauza
biezokņa mieru. (Turpinājums sekos)
T a u
6REKS
•P9
(2^
i .
piism
503,1
my
AI. n A. MivUI
1 • .
\iģ/t^imļM, tm DM 10,~.
i GifM Tlituriikiii romāni
TOBAGO
M l ildiv., gUti «pdftrS
ili. udildl IX ietpieita hercogi
i i kBPp M vSka - DM 9,30.
u toSs. vlku DM 7.30.
S»li*ikila MOSU DOMAS
'^"^llliiMr. E.IIKUM, 10, Win.
ik,l«(IoaŅ.W. 3.'
|ļ4*5^'«^^^toŗe Hugo Krūmiņa
StoiZ 5- V., heia auguma.
(163)
K ^«i. g. u. mi
W^ Vldji,
KSi:'Wu'Ji^3.50 |»Ir«> CiM DM ri PA
^ iSi ^ ASV
I ^ ^ Ur-; ^•'^*iwdl pa
šilj
no
holc
(166]