Bavarijas Latviesu vestnesis, June 11, 1949

              •-^«.1949.
I^TVUA, 1949.8. il- ī^m-
1 *«;tpus ^
restorāhli^
16 gimenefi, tapett ļ j
«5^ kalkam pta
ģimenes gai
vijS bija stipri Midā
mm& 80 kr. pabaft
tH dažas dzīves lekfirtai
eval lai tfi spgtu vS
«aa par pilnu algu t
ifila iestāde,
neviens nevar ajbdeti
,yw2i turīgi^ tie gatav(H^
projārti, ?o li^rvozS lir
Zviedrijas kaimķos. Bet
liem pienāk 4ažS(ta
la grupa^ kas plrns ap>
neSleni d?braiiW
.yoJas bi»v3rt atpk
'-tik 1»M kā Zvl«
W:!rh#Briaials 8^
ļfr Jlabs; teirt^
skopi k i pafi tvii
i, ka Zvm
Jau ttoguldijuJi ban]^
lu, Atsevišķas ģin».
"~ 8 (dļvēki,.mk*
:krontt :V<li^8klfn•
l ^ 90a kr., kāds Vai*
Geteb^rgā 2.000 kr., W
ti izļpeliia 0htf^
'II
Jdcārtota alpfttas naa»
teika '80 bēbi.
imSlDAS K0PIBA8
OTEIKUlMa
iļpaSā bit)Silr8 i^
u trimdas kc^tenj
$ tos var
lārā, pieptasot^
vjieim vai tleSl LW
, Hendavorta,
nja mtaiSaji
tā ttja letits. -^K
Mastt B. B«W J«5
"ļTka, bet A » ^ » "
p
i
lōs: bet. ^
':-n:eeo žēnnleeucc eebnn^wtāl/=s^ ^^O.FT Ja*^^f
Mākslas sarīkojami un izstādēs Vācifā, Kūnadā un Austrālijā
NĀKUŠI ŠURP, LAI PARĀDĪTU,
KA LATVIJA DZĪVO"
Festivāls britu štāba Bad-Oinhauzena
BA&-OiiA&\MWi tās godM pacēlis kfids
fiVots mutuļodam» karsts un sfiļS, verd
it dziloffli«tn par prieku visiem, ko lattea kri-kg$
kaulu liSpes. Tā ir lepna un IcSenebla
kflrvieta; spēji uzplaukusi ap gadsimt|na mai-niL
tft vēl pilna vecā» monarchistiskās Vācijas
Soa» un vērienu, un brīžiem pat liekas, ka
k/dt kur no ftiZ8tōŗa pēkSņi lirioos četrjūgs
Tr laķētu karieti un kučieri gardibenē.
Kekas nenotiek, četrjūga, protams, nav, no
liziStra l«<iw iznirst trīs brafii zēni aiz-iif£
krāsas formās un ;ums vienā mirkli ir
liaiidrs; te flodien ir miglu pasauie.
Kmi^9 dzelzceļa uzbērums vienu pilsētas
ifaltt atdala nost gandrīz hermētiski — un tā
JTsnriu armijas citadele, kur novietojies Rei­sos
armijas galvenais štābs. Tikai rets vā­cietis
redzams apkārt; visur tikai tomiji. Pa-
/lizāk sdcot, tie ^r skoti: aizsargkrāsas be­rete
ar sarkanu fazānu spalvu pu5ķ.i - tas ir
kflds «Melnās sardzes" pulks. Sarkanbalti
fOtota laiviņa ar divām melnām lentām, -
tie ir skotu grenadieri. Ob! Te ir pat kara­vīri
ar pelēku žurkas siluetu uz labā pleca:
tie ir slavenie El-AIameinas ,,tuksne.^a žur-puiSi,
kurus nebija varējušas pieveikt
nedz Graciani divīzijas, nedz Rommela tanki.
ļlu 8ad-Oiobauzenā ir stacionēta^jirl vesela
l8Wic5a ..melno** rota. Tie ir vlri^kā brieži
on tie dzīvo namā, uz kuras sienas kasāms
tndns uz balta: „Mittag8 un Abendtisch. AI-fred
Joasen Kfichenschef, jetzt AdoU Hitler-strasie
60". Tas ir rakstīts itin palielieq}
burtiem un pie tam angļu štābam pašā degun­galā,
tomēr neviens par to neuztraucas. Angli
Sav sīkumaini, un viņi nekaro pret uzrakstiem.
Visā Oinhauzenfi nav pat neviena Ielas no-satikuma
angļu valodā, neviena vispārēja -
sabiedriska norādljumfi* - tikai lielajā parkā
ir divi brīdinātāji uzraksti: ^Keep of! the
|ra>s (Nestaigāt pa zāli)'S Jā, vācu zālājs
ītn nav angļu maurs.
Sit lielais parks veselu nedēļu, bija latvju
tnSksIos un kultūras „invāzljas'' centr». Kad
milzīgais fontāns parka vidfl sāka sprauslāt
savAm piecpadsmit rīklēm pa trešam lāgam,
tad tā parasti bija zīme, ka laiks posties uz
tliAisto Drēzdenes baroka «teātri parka zie­meļaustrumu
stūri, kur notika festivāla baleta
izijldes un konterd. Un kad zem fontāna iede-gfis
žili sarkani balti starmeši, tad allaž va­rēja
.ar gandarījumu paraudzīties apkārt un
teikt: SI festivāla diena ir atkal godam lai-ihēta.
No ritu pirmās domas un pirmais ceļš pēc
Irokastlim ved, protams, tūdtiļ uz lielo kūr-miju
parka dienvidus malā, kur notiek latvju
gleznu Izstāde un kur novietojusies daiļamat-oieku
izstāde • tirdziņš.
īik ir skaista celtn«, šl kūrmāja, vēl dmsku
un tā v«irētu būt vai pati Vcrsaļas pils. Var­būt
tādēļ pirmais iespaids mazliet samulsi­na.
Gluži vienkārši ir grūti ticēt, ka šais
niiUtgajās ballēs, kas zvēro marmorā un
bareljefos, kas dižojas ar divdesmit metru
augstiem griestiem, varētu iespraukties kāda
DP izstāde.
l)n tomēr tur tā ir, un ir viena no labā­kām,
kāda Vācijā redzēta; tā ir visa festivāla
ass. lūk, kāda Annusa zvejniece jau pa ga­balu
kārdina ar sidrabotu 2ivi: pazīstama un
tuva pMsatile dveš pretī un tā tur savā varā
vistt laiku. Ar Anousti darbiem noklāta ve­sela
siena. Tie ir gandrīz vai caurspīdīgi savā
kolorita vieglumā un pilni iekSlSjas gaismas
kā dzintars. Sienas otrā pusē ir KalmISa lat-vleSu
rijas: skarba, traģiska un vientulīga,
bet bezgala spēcīga glezniecība. Mēs efam tā­lāk,
Lūk, no viena zāles «tūŗa vīd pretī Milta
trīs brīnumainu pasteļu gandrīz vai francis­kais
gaislffiims un kolorlt» smalkums, un tur
otra, - Annas Dārziņas vēl pagaidām gan
techniski pasmagnējfis glezniecības svinīgais un
cildenais miers. Tā ir spēcīga izlase, kas šeit
savākta kopā: lūk. Margaritas fCpvaļevskas
barokiski krāšņā Čigāniete Ringla, Ēvalda Da-jevska
šekspiriskās atm^sfairas pilnie dekorā­ciju
meti ZIverta Ākstam, Austras Ogt^S
ekspresīvie ogles zīmējumi, sezāniskās zilgmes
pārlietās Jūlija Jēgera ainavas, Pētera Rož-lapas
meklējumi, prof. Kugae jau redzētie
dekorāciju meti, Veronikas Janelsiņas īpatnējā
gaismas glezniecSba un vēl daudzi, daudzi
citi. Angļi nāk un vērīgi pēti; tikai retais
izskrien cauri nekā neredzējis un nesapratis:
lielākā daļa kavējas izstādē labu stundu un
vairāk, atkal un atkal atgriežoties pie kāda
darba, kas viņiem paticis. Lūk. kāds virs
aizsargkrāsas formā jau labu pusstundu stāv
pie Kalmiša riju ktāsta, nopietni un domīgi
pētīdams. Tikai vēlāk mēs uzzinājām: tas bija
)ats angļu štāba priekšnieks ģenerālis Treks.
N ē , viņš nebūt nebija vienīgais augstais vie­sis
izstādē; gandrīz katru dienu, vismaz uz
pusstundu, kūrmājā allaž bija redzams ģene­rālis
Vilsons, tikpat garš, cik laipns virs, un
kādu dienu notika pat šĶietami netioamais: iz­stādē
ieradās pats sērs ģenerālis Čarlzs
KltUjs, Reinas armijas komandieris.
Viņ§ Ienāca tik vienkārši, it kā nemaz ne­jūtu
ģenerālis, un tikai Tommiju rota, ar
šautenēm parādes stājā, nostādīta gar kūr­māju,
liecināja, ka izstādi apmeklējis viens
no augstākajiem britu virsniekiem Vācijā.
vioS bija ieradies uz veselu dienu, speciāli
tikai festivāla dēl, un Ūkās, ka visa pilsētiņa
ir pārvērtusies. Angļu satiksmes policistu
(ar dzeltenām cepurei») bija saradies uz pusi
vairāk, tie stāvēja it visos krustojumos iz­stiepusies
kā stīgas, un angļu militārie poH-osti
(ar sarkanām cepurēm) braukāja apkārt
p i i uztraukušies. Baleta izrāde tai dienā
m izpārdota, un tā bija panākumu bagāta
diena. Vēl vairāk, tas bija triumfs, un pēc
izrādes beigām sērs Čarlzs pat ieradās uz
skatuves, lai paspiestu vakara dalībniekiem
rokiL Viņš bija katram pataupījis kādu vārdu.
v>ņs izteica savu atzinību Vestenei un Lēma-nļm,
savu prieku Riekstiņai un Tillakai, viņam
wm kas ko paļautāt Mežulim un ĻeSčevskim.
Tikai pieklājība? Tika! uzmanība? Varbūt.
Bet katrā ziņā skaista pieklājība un aizkusti­nātāja
uzmanība un tā neatslāba n? mirkli
Vjsu laiku. Visu nedēļu tā bi)a vienmēr un
Vļsur. Vēl izstāde nebija a^fita, kad kūr­mājas
mazajā zālē jau bija uzklāts galds iz-f
ades rlkotāliem. Vēl nav nobclgust^s baleta
«rade, kad aiz skatuves jau viss bija saga-
^vots pēcizrādes tējai vakara daUbolekicm.
JJļļ kur tad pieņemšana pie paša ģenerāļa
vtisona. PicņemShda gleznotājiem, pieņemSana
««pas komitejai, pieņemšana baletnieklem.
*e)a, sendviēi, cepumi, kēkss un paša nama­tēva
apbūrēja laipnība,
. f-fstivaia dalUmieki pa dienu parasti bija
«Klīduši, aizņemti kur kufais, un lielā māk-sļmīcku
mītne „Villa Augusta" allaž atdzīvo­jas
tikai vēlu vakarā, kad visi saradušies
S Tad drtz vien pa fctabām sScās sīvi
JS.^-iP^*' glezniecību, par rakstniecību, mū-f
^ . saka skanēt taumsdziesmas, runas, tosti,
smiekli un čalas, - reizēm pat līdz agrai l\t l^?"^^'» laJ^ doties uz latviešu darba-
Hru klubu, kur par brokastīm jau parūpējies
Jr.nt priekšnieks Matīss, gādīgs un
rūpīgs ka tēvs. Pēc tam, protams, tūdaļ jā-
^ispirms uz izstādi, uz dailamamieku
^3^1^°»:!\rdziņu nz mēģinājumiem, pieņemSa-
"dz gluži nemanot picinācis vakara un
»2rwes laiks. Tad arī izrāde ir bUgusies un
māli? Augusta" atkal sākas strīdiņi par
maKslu, sakas dziesmas un Čalas: tik daudz
draugu atkal vienreiz atraduši viens
Pats spilgtākais jrarajā sarīkojuma virknē,
ScL^^^^"'» % "«rtt» Lūses, Ludmlllas
^«Pes, Ingus Nāruna «n Hugo Strausa koa-
Latviešu mākslas festivālu britu Josla atklāja ģenerāļa
kundze, pa kreisi ģenerālis C. A. Vilsons ar ģenerā}a Seplenda meitān^
pa labi — festivāla vadītājs H. Skrastiiguš
Aiz tautiskiem brunčiem
MŪSU UDZSTESDNIECK VĒSTULE JJVTVUAT*
certs. Tā bija galome, kas blakus gleznu iz­stādei
iezlm^'a pašu vērtīgāko festivāla daļu.
Angļi, kas allaž paraduši zālē itin omulīgi
smēķēt, 'Sepei dziedot vai Nārunam muzi­cējot,
nereti aizmirsa aizdedzināt mutēs sa­spraustās
cigaretes. Tie dažkārt sēdēja gluži
rmti un pārsteigti, un tad attapušies aplau­dēja,
piemirsuši visu savu salinieku atturību.
Patiesībā ir grūti Vienā paņēmienā savilkt
kopā visu, kas festivālā noticis. Novērtēt au­dēju,
sudrabkaļu, intarsistu un kokgriezēju
darbus izstādē-tirdzfņfi, apskatīt Sengvarde-nas
tautas deju ansambli, iztirzāt raksmieku
pēcpusdienu. Gan: katrā ziņā gribas atzīmēt
dažus Jāņa RudzIŠa vārdus no viņa referāta
„Latviešu rakstnieku tiesības un pienākumi".
Ij^Rakstnieks," teica Rudzlfis. „ir suverēns, un
nevienam nebūs viņu mācīt, kādu tematiku
viņam izvēlēties un kādu nē. Neaizmirsīsim,
ka rakstnieks vispirmā kārfā raksta pats
sev. Un tikai pats sev neierobežoti radī­dams,
viņš var kaut ko sniegt arī citiem."
Tie ir skaisti un drosmīgi vārdi; vārdi, kas
patiesībā jau sen bija >āpasaka agrāk. Bez
RudzISa rakstnieku pēcpusdienā piedalījās
vēl Alda Niedra, Elza Ķezbere, Pētiris Ai­gars
un Alfrēds Dziļums, — pēdējais lasīja
visai interesantu fragmentu no sava jaunā ro­māna
„Torna8 grāvrači".
Kas būtu sakāms par festivālu visumā?
Vispirms, ka festivāls bija sarīkojums
v a l s t s mērogā un, otrkārt, ka latviešu
kultūras invāzija britu štābā ir izdevusies.
Ja menedžers Hugo SkrastinS bija festivāla
motors, festivāla sirds, tad ģenerālis Vilsons
bija tā dvēsele. Nav nemaz iespējams par
augstu novērtēt šī britu virsnieka pretimnāk­šanu
visos festivāla jautājumos, tāpat kā
grūti pienācīgi novērtēt viņa uzmanību un
vērību pSpet latviešu māksliniekiem. «Lat­vieši,"
viņš teica atvadoties, „ir nākuši šurp,
lai parādītu, ka Latvija dzīvo." Taisni tā
viņš teica, ua šais vārdos bija kaut kas vai­rāk,
nekā tikai oieklājlba vien. Festivāla iz­skaņa
bija sirsnīga un silta. Britu un lat­viešu
rīcības komitejas apmainījās suvenī­riem,
un lielu kaudzi .,suvenīru" bija atstājuši
ari britu b^rni, kas, par labu latviešu bēr­niem,
bija atteikušies no savām saldumu de­vām.
Viens no jaunākiem pārsteigumiem nogu­rušos
festivāla dalībniekus tomēr gaidīja Bad-
Oinhauzenas! stacijā. Kad divpadsmit dalīb­nieku
lielā Eslingenas grupa ieradās uz pe­rona,
to uz britu štāba rīkojuma sagaidīja
divi (1) speciālvagoni ar pavēli piekabināt tos
Hanoverā Ziemeļjūras-Alpu ekspresim. Tas
bija gandrīz /au pārāk skaisti, lai būtu paiesi,
un, iekāpjot garajā četrasu Pulmanī, bija
brīdis, kad likās: mēs tiešgm bijām Viņa
Majestātes Anglijas karaļa viesi.
V o l f g a n g s D ā r z i ņš
Austrālijā varētu bū umi
latviešu mākslas un daiļamatnic
čības komerciālai
JLATVUAS** SPBOIALKORE SPONDiaraA VĒSTULE NO
Austrātiijas galvaspilsētas Kanbe-ras
greznā sarikojumu zāle Albert
Hall 28. maija vakarā bija pārpil­dīta
lidz pēdējai iespējai. Ieradās
imigrācijas im informācijas nuņistrs
A. A, Kalvels, citi Austrālijas val­dības
pārstāvji, Kanberas pilsētas
vadītāji darbinieki, prominenta
austrāliešu sabiedrība im daudz
imigrantu, lai redzētu YMCAs un
YWCAs protektorātā organizēto
jaunaustrāliešu festivālu — kon-cert\
i, dejas im izstādi. Festivālā
piedalījās Austrumeiropas 6 tautu
pārstāvji un vēl imigranti no Mal­tas
— ..salas ar daudz saules \m
slavenu vēsturi", jo Kanberā strādā
lielāks skaits maltiešu. Arī viņiem
sākumā jāpilda daita līgums.
Par „New Australians* Festival"
austrāliešu sabiedrība runāja jau
pāris nedēļas, jo kāda liela Kanbe-ras
veikala skatlogā ilgiScu laiku
pirms šl sarīkojuma bija izstādīti
minēto 7 tautību pārstāvju mākslas
un daiļamatniecības darbi. Pie vei­kala
katru dienu pulcējās daudz
kanberiešu. Imigrantu mākslas un
kultūras sasniegumus jau it pārska­tāmi
austrālieši vēroja Albert Hall
telpās iekārtotajā skatē. Plašākie
un gaumigi&ie stendi bija latvie-šiem
un igauņiem. Latviešu darbu
skate, architekta Pumpura iekārto­jumā,
izpelnījās sevišķu atzinību un
gandrīz ik otrajam apmeklētājam
vajadzēja atgādināt, ka eksponāti
nav pārdodami, bet vaļīgās mantas
atvestas Kdzi tālajā svešalnē, lai tās
vienmēr atgādinātu dzimtenes
^aistumu. No teiktā dabīgi sed-nāms.
ka Austrālijā varētu būt pa-īidkmi
kādai mūsu m&slas un
daiļamatniecības komerciālai iz­stādei
Plašo koncertu atklāja YMCAs un
YWCAs darbinieks A. C. Busnels.
Viņš teica, ka sarīkojums organi­zēts,
lai vecie austrālieši iepazītos
ar savas zemes jaunajiem ieceļo­tājiem.
Svefcot vecos austrāliešus,
poļu tautu meita, klausītājiem
jūsmīgi aplaudējot, filmu operatoru
un preses fotogrāfu elektrisko
spuldžu spilgtajā gaismā pasniedza
ziedus ministra Kalvela kundzei.
Programmu ievadīja komponista E.
Freimaņa noorganizētais un diriģē­tais
Kanberas latviešu vīru koris,
nodziedot „Sitā zēni, dzīvodami",
bet stīgu trio (E. Freimanls un brāļi
OzoH) atskaņoja E. Dārziņa „Melan-cholisko
valsi". Koris dziedāja tikai
E. Frelmaņa improvizētās skaistās
latviešu tautas dziesmas. Vakarā
vislielāko Ievērību un dzīvāko pie­krišanu
guva mūsu dziedone E.
Arone ai* pavadītāju komponistu E.
Freimani, ukraiņu vijolnieks E.
Ostrovskis. lietuviešu tautisko deju
ansamblis un igauņu grupas organi­zētais
vienīgais priekšnesums. Pro­grammas
nobeigumā klausītāji at­kal
dzirdēja latviešu viru kori, pie­daloties
ar! solistei E. Aronei, pēc
kam runāja ministrs A. Kalvels.
Viņš pateicās par jauko sarīkojumu
un veco austrāli^u vārdā izteica
sirsnīgus novēl^umus jaunajiem at­braucējiem.
Ministrs vēl uzsvēra ar­vien
pieaugošās emigrācijas kustī­bas
svarigumu im nozīmi, novēlot,
lai vede un jaunie austrālieši dzī­votu
roku rokā. 1
izcilu atzinību sarScoJumam vel­tījis
laikraksts „The Canberra Ti­mes".
Ievērojot, ka „New Austra-lians'
Festival" šoreiz ieejas kartes
pieprasīja nesalīdzināmi vairāk
austrāliešu, nekā plašās telpas spēja
uzņemt, ir doma kaut Ko līdzī^
kot arī nākotnē.
Kanberā, maijā.
Arn. SUL
„Esmu dānis, bet mani bani, sa­protiet
— tie ir dzimuši Kanādā,
viņi ir kanādieši", skaidro vīrs ar
trīsdesmit svešatnes gados nepār­veidotu
eiropieša vaigu. Jaunkana-dietis
ir izsmējīgi ass.
,JIm, ja jūsu bērni būki piedzi­muši
stallī, vai tad tie būtu zirgi?"
Dānis atrūc kaut ko par dzīvoša­nu,
redzēšanu. Ir ari tādi senākie
ieceļotāji, kas vairs nepiemin savu
tautību un. sizdami pie krūtīm, dī­vaini
kroplā angļu mēlē liecina: es
esmu kanādietis! Angļi smīn, bet
viņus pienam par vietējiem. Ir simti
tūkstoši ukraiņu gan pirmā, gan
otrā pasaules kara atpūstu pār (Āe-anu,
kas runā, dzied, raksta un do­mā
ukralniski. Ir pat tādi, kas no­mirst,
citā mēlē ne vārda nerunā­dami
Tauta valstī, tā sakot Dažs
retais, augstas ^olas te beidzis, pro­tams,
aizklīst n^ savu tautiešu vi­dus.
Bet lielā daļa ir dzīva un cīnās
lidz asinīm, sarkanās nezāles no sa­va
vidus ravēdama; izvētīta, tā top
atkal par vienu nedalāmu vienību,
nacionālu ukraiņu pulku, — par cil­vēkiem
ar mi^u te. ar garu tur —
zemē, kur viijl vai viņu tēvi dzi­muši,,
kad tā bija brīva.
Vai tas ir Irs, kas piesprauž zaļu
lentīti pie tērpa savas zemes
svētku dienā, vai skots, kas uzveUc
bruncISus un pūš dūdas, vai maza
francūziete., kas drebēdama, dūrttes
saspiedusi, dzied Marseļjēzi, — laiku
pa laikam ikviens uz āru šķiļ senti­menta
iekrāsotas nacionālas dziiic-stltes.
Ņirb tautu tērpi, dūc senas
meldijas, kvēp» svešu zemju ēdienu
katli, acis piesien lepni karogi un
\izraksti svešās un tik tuvās valodās,
— ir tautu svētki Edmontonā SI pa­vasara
maijā.
Edmontonas sabiedrisko dāmu
klubam tas nozīmē trīs rosīga daita
un sarunu dienas, labus ieni&umus
un pulciņu draugu jaunkanadieSu
vidū. Stāvi lielās, nesen celtās ka­zarmu
ēkas vidū un skaiti, gar
sienmalām satupušos, baltu dēļu ie-jostos
ik tautu grupu stendus. Tur
geišu zemes meitas nolikušas pie sa­vas
būdas ieejas bērziņu ar papīra
ķiršu ziediem, pašas košos kimono
ņipriem solīšiem apllkņādamas tēSJas
katliņu. Tālu, zāles otrā pusē ir viņu
seno un mūžīgo ienaidnieku, Ed­montonas
naudas tīru un restorānu
īpašnieku, ķ^ešu telts. Austrumu
žīdi im zelts zib pāri sīkajām strup-degunēm
meitenēna, -lāviņas nav tik
glītas kā brūni gludas japānietes
kas ir daudz slaikākas un garīgākas
Jāss lūgsim Morisu Sevaljē, no
Holivudas," pus izsmējīgi, pus
opietni, bet katrā ziņā ar nesalīdzi­nāmu
šarmu, teica sirmā franču dā­mu
pārstāve, kad viņai Sabiedrisko
dāmu kluba prezidente vaicāja, vai
franči piedalīsies programmā. Vai
nu ko ļoti labu, vai neko — tas pats
princips valdīja viņu izstādes stendā.
Čraumigi IzliM nedaudzi senās un
daži modernās miglas un rūpnie­cības
priekšmeti ar izcilu kvalitāti
Visa Kvebeka. šl skaistā Kanādas
province, un lielinn lielā daļa
austrumu Kanādas ir franču iespai­dā.
Francūzis te ir gaumes im gara
aristokrāts un viņu valoda austrumu
provincēs, ir līdztiesīga angļu valo­dai,
\m Francijas sainmieciskā\ at­dzimšana
laiž (kiļas saknes Kanādā,
tērpi, greznumi, mākslas priekšmeti
nes franču firmu vārdus.
Pabijis šai Kanādas Parīzē, tiecies
atpaksī uz Baltijas Jūras krastiem:
zviedru stendā vari dzert kafiju ar
smorbrod. — viņu mazsviestmaizi-tēm
un tādiem n)utē kūstošiem ce­pumiem,
kādus Virza apraksta cu­kura
krinģelišus senās Zemgales
svētkos. — pavērs acis uz sienma­lēm.
Lūk, atkal Zemgales dreļļu
raksts kā mūsu brunčiem, koka
skaļi, seni krēsli, dbas un vāceles.
Tik pazīstams viss. — Vai tas Her­coga
Jēkaba laika kuģu uz mūsu
zaļo provind vests, vai zviedru pār
jūtu aizlīgots? — Norvēģijas stendā
topi tāpat mulsināts, Jo Hardan-geras
līgavas pūrā ir sena kokle,
adījumi, audumi ar rakstiem, kas
Austālieši meklē saskan ar DP infcliģenci
Kādā svētdienas vakarā, kad Sid­nejas'
Igauņu klubā notika kārtējais
latviešu ik mēneša sarīkojums, tur
ieradās kāds austrāliešu profesors
un izteica vēlēšanos satikt kādu lat­viešu
akadēmiskās saimes pārstāvi,
piebilzdams, ka universitātē, kurā
viņš strādā, radusies liela interese
par šeit atbraukušajiem latviešu zi­nātniekiem.
Šejienes laikraksti nupat ziņo par
miss Arlini Loveri, kas nodibinājusi
īpašu apvienību, lai palīdzētu izglī­totiem
ieceļotājiem no Eiropas uz­ņemt
sadari ar Sidnejas inteiliģen-ces
pārstāļVjiem. Organizādja saucas
„Ja\mo austrāli^ kulturālā apvie­nība",
un tās mērķis, kā vadītāja
pa^caidro, ir sekmēt saprašanos un
draudzību austrāliešu un jauno ie-
<^ļotaju starpā ar mūzikas un rad­niecīgo
mākslu palīdzību. Lovere,
kas ir pianiste, paskaidro, ka apvie­nībā
jau esot 100 austrāliešu mūziķu
un dtu nozaru mākslinieku. , Jaunie
iebūvieši** būšot viesi un goda biedri
Sādu apvi^Itju dibināt pianiste no-lēmusi
pēc ' kāda apmeklējuma
Betherstas nometnē, kur viņai at­vērušās
acis, cik daudz labu spScu
visās mākslas nozarēs atbraukuši
Austrālijā ar vienkārša darba līgu­ma
saistībām.
mazufiet drūmāki par mūsējiem,
tie liek itin kā raudzīties senatnes
apkaltā pūra lādē. Norvēģiete mielo
ar ilgi, pēc senām paražām sietu
kazu sieru, uz plānas, sausas maizei^
blīgznas, tas garšo skarbi, bet labi
Itin kā šķirdams Undsetes vai
Hamsuna grāmatas, mani, seno un
tagadējo Norvēģiju, tautu, kas tikai
par miljonu/Helāka nekā mūsējā
un šobaltdien vēl mīt savas krastos.
Nīcas saktai līdzīgi zvārguļi nozan,
bUeķa krekla pled nozib, vārs, ap-(
skaidrots smaids un klusi vārdi; \
„Kas gan mēs būtu bez savas nāci­jas?"
— tevi pavada lepnu no Balti­jas
Jūras ciemiem.
Kādam sāp skaudrāk kā mums.
Tie ir tikko dibinātas Izriiēlas ļau­dis,
kas melnīgsnēji, kalsiii, karsti,
lielā skubā sanagloja sa\ai stendu
viņurīt, netālu no mūsējā. KaUi un
tieši viņi stāsta, apsūdz, pierāda un
prasa tiesības \iz savu zemi, savu
valsti. Bet tikai retais piestāj šim
stendam. Ja kāds brēc pišc patiefei-bas.
sabiedrība aiztur ausiis.
Labi, ka mums ziemeļnieku kaut­rība
un rāmums nav liivis rādīt
sirdi debiā. Nedaudzi no mājām
vesti un daļa Vāczemes bēgju no­metnēs
kā ari Kanādā saražoti dai)-
amatniecH)a8 priekšmeti izlikti mū­su
klāstā. Amatieru kaltsis sudraba
rotas un mūsu rdpniecības lepnais
zieds Minoksa fotoaparāts aicina im
ļ)atur ļaužu rindas mūsu stendā.
Kanādiete žurnāliste, kas izlasījusi
sūtņa BHmc^a grāmatu Latvija,
vaicā, kā izrunā vārdus Lāčplēsis,
skābaputra un Daugava, \m pie­raksta:
sudrabs, sakta, māte un grā­mata
. . . Vārdos viņa dzirdot tautu.
Centrā pie sienas Austiņas Ogules
Bēgļu ģimenes attēls, zem tā koka
svečturos degošas sveces sviež
gaismu ' Gelstautets karogos ietītā
Latvijas tēlā. Annas Dārziņas ap­skaidrotā
tafutu meitas sejā un senā
Kurzemes segā, kuras caurumus ap­sedz
k6ka šķīvji. Visam tam pāri
gar augšējo malu uzraksts: Latvia
stiU behind the iron curtaln. Mēs.
sauja karstu siržu, stāvam klusi;
viss. ko mēs viens ottam teiktu,
būtu ilgas pēc mājām
,JCa Jūs iznācāt no turienes?"
p3cšņl iztraucē kanadieiiu karavīra
Jautājums. Kad uzrunātais mirkli
nesaprot, karavīrs paceļ roku pret
uzrakstu, to skaļi lasīdams. Pāris
teikumu par izglābšanos, frontei tu­vojoties,
par pirmo krievu okupā­cijas
gadu.
.,Bet tie. jūsējie, kuri :pallka tur?"
Latvietis ar steigu sniedz angļu
valodā spedāli izdotu laikraksta nu­muru
ar aprakstiem un fotogrāfijām
par Baigo gadu. Svešinieks šķir,
pārlasa, ieinteresējas un saka:
,J)iev8, vai tad kaut kas tamlīdzīgs
iespējams?" — Viņš šonakt negulēs,
acu priekšā rēgos ^atīdams centrāl­cietumā
nomocītā seju. —
Pēc programmas, kur piedalījā­mies
ar tautiskām dejām, svilām aiz
kauna un lampu drudža lēkmes,
āķlta, kaut kur kaut kas nebija tā,
kā vajadzēja. Laipna žurnāliste
smaidīdama uzvalcāja:
„Vai nejūtaties savādi, dzirdēdami
to pašu mūziku un diedami tās pa­šas
dejas kā savā dzimtenē?"
Jā, kā gan tas bija? Mēs lepoja­mies
ar lielisku klasisku baletu,
plastisko deju skolu, labu tautisko
deju ansambli pie dievturiešiem, ar
Bērzakalna koklēm, — bet mēs, mēs
paši rdcās saķērušies lēcām tikai
ģimnāziju un paifiatskolu sarīkoju­mos.
Vai šodien mēs izskatijāinies
tikpat zaļi, kā toreiz. — Vai tomēr
sirmajai franču dāmai nebija par
to lietu labāka jēga, kad viņa sa­cīja
— vai nu pašu labāko vai
n^o?
Ir tiesa, tautiskie brunči pievelk.
Sevišķi te, — tie Ildas Lubānes da­rinātie
nīcenieces brunči pie stenda
sienas. Un tiesa, kal neatradīsi dzir­dīgas
ausis, tieši stāstīdams žurnā­lista
vai politiķa lieliskā stilā par
mūsu tautas un zemes traģēdiju.
Mēs zinām, ka kanādietis ir senti­mentāls
un gatavs raudāt, ja aiz
dzelzs priek&ara palikusi ir jauna
līgava, mīļa māte, ja uz Sibīriju
aizvestais ir īsts brālis, vīrs vai
tēvs. Visam jābūt vicinkārši ierā­mētam,
lai materiālista sirds iedo­mātu
— un ja man?
Mūsu cīņas Ieroči, «vešās zeraē?
iebraukušiem, tomēr ir un paliek
tautiskie brunči, šķīvji un krūze?
Bet aiz tām mūsu tik nesalīdzinā­mai
zemei jāstāv vi.sā staltuniā
ņas kultūras augstumos, saimn i
ciskos sasniegumos un sociālā ii-kiundošanā.
Diemžēl Pietūka Krustiņš sāc
savu kārtējo gājienu. Lai esi;,
vērīgi. Lai rādāmies svešiniekicr:.
tik lieli, cik li^V^ bijāiri, ne mazāki.
Edmontonā. ma^ <
1 4 a T f i OM