Bavarijas Latviesu vestnesis, February 25, 1950

              L A T V I J A Sestdien, 1950. g. 25. f e b n ^
Sākoties
uz AUGŠU!
.Reitera kp/a 30 gadi
(26. 2.--4. 3. 1950)
Trimdinield, izklīstot pa visiem
kontinentiem, zaudē dzīvo kontaktu
javā «taipā, nogrimst ik<Mena8 dar­ba
un rūpēs, ar! priekos, bet bieži
aizmirst tautas Kopības mērķus, uz­devumus
tm pienākumus. Tas se­višķi
smagi skar gara darbiniekus,
kas dzimtene vadījuši mūsu kultū­ras
dzīvi; tie jatas nevajadzīgi un
lieki, tie ir kā nogājuši no skatuves.
It īpaši tas sakāms par mūsu aka­dēmiķa
vecāko paaudzi, kas pēc
Baltijas universitātes darbības iz­beigšanas
spiesta savas dienas vadīt
bezdarbībā.
mut cik ciešamāks ir akadēmis­kās
saimes vidējās paaudzes stā­voklis.
Pa visu pasauli izkliedēta,
svešu tautu darbā iesaistīta, tā gan
arī daudzkārt zaudējusi sakarus ar
latviešu sabiedrību un pār visām
lietām — ar latviešu akadēmisko
Jltunatni, bet savā darbā tā tomēr
gCtst apmierinājumu, jaunas atziņas
un vērtīgu pieredzi
Vfiji apzināts un neskaidri no­jausts,
vienmēr tikai šaurā šīs die­nas
saimnieciskā perspektīvā skatīts *
ir mūsu lielākās akadēmiskās gru­pas
— mūsu studentu stāvoklis un
:pilnākym3 trimdas apstākļos. Tā
.vien liekas, ka sabiedrības plašākās
aprindas studenta darbu, viņa stu-
Idilas uzskata par viņa paša perso-n^
o Uetu. Studenta izlemšanai at­stāts
Jautājums, vai viņš savas stu­dijas
grib turpināt vai pārtraukt,
vai pēc vairākiem, varbūt ļoti sek-iļņīgiem
studiju gadiem pavisam iz­beigt,
uzsākot kādu praktisku iene­sīgu
(Jarbu. Dažs labis ar zināmu no­žēlu
skatās uz tiem neatlaidīgajiem,
ko nevilina aizjCuras labumi, ko no
Vācijā iesāktajām studijām neat­baida
arī vājās izredzes āttiūi „tur''
labi atalgotu darbu savā specialitā­tē.
Trimdas students nav vieglās
dzīves meklētājs.
īrimiai ieilgstot, Jo dienas Jo
«kaidfākai jākļūst apziņai, ka trim­das
studenti ar savu darbu pilda
augstāku pienākumu pret savu tau­tu,
pienākumu, ko tie labprātīgi uz­ņēmušies,
bet kas tos saista uz mū­žu..
Jo dienās Jo skaidrākai Jākļūst
apziņai, ka trimdas studentos top
nākamās atbrīvotās dzimtenes gara
,d8tt>inidd, Latvijas Jiunā Intelli-timikt
vismaz tās hozīiMgUkā, brī-v&
lffiifaulē augusi daļa.
Sis nikotnes uzdevums un loma
atbrīvotajā dzimtenā Jāizprot un
nopietni Jāapzinās arī ikvienam ta­gadnes
skdentam, — ne tikai vado-lat
organizācijai Pilnīgi jāizmanto
priekšrocības, ko sniedz akadēmiskā
darba īpatnības tiklab Vācijā, kā
citās Rietumeiropas zemēs vn citos
kontinentos. Nav grūti nojaust, kāda
kultūras .daudzpusība un kāds gara
krāšņums tad uzplauks brīvajā
dzimtenē.
Sabiedriskajā plāksnē studentiem
Jau tagad jāizkopj sevī iecietības
gars, jāatraisās no partikulārām
tendencēm, pašpieticīgās un paStais-nīgās
domāšanas savas partjjas,
grupas, organizācijas apjomā, im jā­rada
aptveroša sadarbības bāze na­cionālā
mērogā.
Tādas īsumā ir domas, kas nodar­bina*
ikvienu, kam rūp latviešu kul­tūras
likteņi Pienākums vispusīgi
šīs problēmas apsvērt un atrast lī­dzekļus
un ceļu akadēmiskas jau­natnes
mērķu īstenošanai pilnā mē­rā
izskaidro un attaisno studentu
dienu sarīkošanu. Jācer, ka latvie-
.šu sabiedrība, tiklab akadēmiskā, kā
neakadēmiskā, paklausīs studentu
aicinājumam apmeklēt Latviešu
Studentu sarīkojumus.
Prof, Ed. Sturms
Mūsu trimdas dzīvē tā ir reta pa-"
radība, ka kāda Latvijas laika māk­slas
vienība arī svešatnē vienkopus
var atskatīties uz aizgājušiem darba
gadi^. Reitera koris mums bija m
ir arī šodien. Agrākās pakāpeniskās
kora sastāva pārmaiņas liktenis gan
ir izdarījis viena pašā ņēmienā, bet
kora dvēsele un sirds — Teodors
Reiters ir palicis; un kur ir viņš,
tur viņš rod arī dziedātājus. Tā pa­visam
nav parasta parādība, ka no
Stokholmas tikai apm. 900 tautie­šiem
radīts tādas kvalitātes koris.
Bet vēl svarīgāka par kora radīšanu
ir tā saturēšana, kas nopietnā an­samblī
panākan^ vienīgi ar mākslas
augšupeju. Ja Reitera koris ir un
pastāv, tad tā savā ziņā ir Jau arī
garantija par tā mākslas līmeni. Mēs
arī dzirdam, ka tikai pēc vairāk ne-kā
gada darba Reiters savu kori ir
rādījis plašākai atklātībai. Kāda
dziļa atbUdība, kādi gaiši mākslas
tikumi!
Jāvēlas un jālūdz, lai koris jo vai­rāk
dziesmu ieskaņotu skaņu platēs,
jo tās jau ir un būs viens no mūsu
garīgās uzturēšanās faktoriem sve­šajā
vientulībā. Palīdzīgu roku šai
virzienā jau sniedzis Zviedrijas tau­tiešu
Nacionālais fonds, bet to vaja­dzētu
ietvert arī mūsu centrālo
iestādījumu uzdevumos. Tam būtu
vēl cita svētība: ar mūsu ģenerāci­jas
aiziešanu, ko skaņu mākslā šo­dien
vēl pārstāv diži gari, mūsu
tautas dvēselei pietrūks tās vispa­tiesāko
tulku. Kā mēs glābjam tau­tas
dainas, tā Jāglābj arī mūsu ska­ņu
mākslas dārgumi un it īpaši to
atveidi, kuru mūžs ir gauži īss. Skār­ņu
mākslā uzrakstītais vien var tā
arī palikt tikai aprakstītas lapas, ja
tam nerodas modinātājs un tulks.
Tāpēc jāsaglabā šai mākslā netvera­mais,
nepasakāmais \m arī neuzrak­stāmais.
Reitera kora darbs sācies jau īsi
pēc mūsu valsts nodibināšanas —
1920. g. 25. februārī. Dzimtenē kora
24 gadu darbs izpaudās divi galve­nos
veidos: kora dziedāšanas māk­slas
celšanā pašu zemē un latviskās
'dziesmas popularizēšanā svešajās
tautās. Kora iestudējumu diapozons
visai plašs no tautas dziesmas
līdz orātoriju un operu mākslinie­ciskajiem
kalngaliem Reitera kora
āniemju koncertos tieši mūsu folklo-ra
- dārgumi, kas taču ir mūsu Ue-lais
mantojums no pagātnes, bija
visvairāk apbrīnoti un dem'tl Sis
mantojums pats par sevi, mūsu
skaņražu izcilie veikumi, apvienoU
Reitera kora mākslinieciskajā atvei­dojumā,
īpaSi popularizēja un cēla
latvju kultūras slavu ārzemēs.
Un tā nebija maza. Tā 1936. g. 21.
marta Kleines Volksblatt Vīnē rak­stīja:
„Teodors Reiters, Rīgas Na­cionālās
operas vadītājs, uzcēlis lat­viešu
tautai ^aistāko brīvības pie­minekli,
dibinot latviski nacionālu
kori. Lai šī dzīvā piemiņas zīme ne­kad
neļauj aizmirst Latvijai, ka v i ­ņas
brīvības cīnītāji nemitīgajā cīņā
smēlās varenu uzmudinājumu savās
tautas dziesmās..." 1936. g. martā
Ceskē Slovo Prāgā: „Koris paUesi
sasniedzis mākslas kalngalus, tā
priekšnesumi meistarīgi no visiem
redzes viedokļiem, ari visstingrāko
mērauklu pielietojot. Koncerts guva
starptautiskas kultūras manifestā­cijas
raksturu." 1936. g. martā Ex-press
Porany Varšavā: ,.Reitera kori
dzirdam ne pirmo reizi un tātad jau
zinām, ko no viņa var gaidīt. Un to­mēr
— pēc katras reizes esam no
ļauna pārsteigti: kāda pilnība!"
Un pēdējā ceļojumā 1939. g. pava­sarī
kāds franču kritiķis Parīzē
starp citu rakstīja: „Ja jūs gribat
nokļūt pie mākslas vistīrākajiem
avotiem, tad jums jādzird Reitera
koris — Sis savā ziņā vokālais brī­nums
un Latvijas lepnums . . " ^
Un viss, kas teikts par Reitera
kori, ir reizē teikts par Latviju, par
latviešu kultūru un mākslu. Un mēs
taču bijām tikai savu sasniegumu
pašā sākianāl Mūsu uzdevums ir
cieši ticēt, ka tes mēs atkal turpinā­sim.
Dzimtenē Reitera koris beidza
skanēt 1944. g. vasarā ar vārsmām
Dievs, tava zeme deg. Kad mums,
no savas zemes izdzītiem, migla at­kal
pašķīrās — Teodors Reiters bija
vienā krastā, bet puse viņa dziedo­ņu
otrā. Reitera koris piedzima glu-
Iti no jauha, \m tas lai mūs priecina.
So 30 darbaļ gadu mijā kora dvēse­lei
un tālajiem dziesmu draugiem
garā sūtām dievpalīgu.
Uz augšu!
Ņ u j o r k ā , februārī.
Artūrs Lācis
An no amerikāņu rakstniekiem
gaida jaunu evanifeliju
VĒSTULE LATVIJAI NO ŅUJORKAS
SAVA CELA LAUZĒIS
a pa pastu
„Vai jūs esat lasījis Aksela Mun-tes
grāmatu par San Mikelu?"
„Jā, nim viņa ļoti patifc un es to
iedāvināju draugam dzimšanas
dienā."
„Bet vai jūs ievērojāt ai^i, kas vi­ņu
ilustrējis?"
„Arvēds Sodums, šķietami jauns,
bet apdāvināts mākslinieks."
Viņš bija minējis cilvēku, ķas jau
nākamā acumirklī garā nostājās ma­nu
acu priekšā, sniedza roku un vaļ­sirdīgi
smaidīja. Tas bija Anglijā,
Londonas Haidparkā, kur notika
mūsu iedomātā sastapšanās. Pāri
pilsētai sijājās migla, un mēs, apsē­dušies
uz soliņa, raudzījāmies kai­lajos
koku zaros, kas vējā viegli šū­pojās.
Tad sākās viņā stāsts par
sevi.
„Varēju būt tā apmēram 3 gadi
vecs, kad jau darināju pirmās „glez-nas".
Ari toreiz .bijām bēgļi Krie­vijā,
un mf^nlem vecākiem bija diez­gan
rūpju, lai mani izvilktu; kad
par maizes mārciņu prasīja pasa-
Studēšanas iespējas Austrālijā
Apcerot studēšanas iespējas Aus­trālijā,
jāšķiro divi gadījumi — tū­lītējās
studiju iespējas, kamēr vēl
turpinās darba līgums, un studijas
pēc darba līguma izbeigšanās.
.Austrālijā universitātes ir Sidnejā,
Melburnā, Brisbenā, Adelaidā, Pēr­tā
un Hobartā ar nodaļām feb kolle-džām
lielākos provinces centros.
Pašreiz organizēšanās stāvoklī at­rodas
NSW technoloģiskā universi­tāte
Sidnejā un Nac. universitāte
Kanbērā. Bez šīm mācības iestā­dēm
pastāv vēl vesela rinda citu,
kas gan nepiešķir zinātniskus grā­dus,
bet izdod īpašus diplomus, kas
paver ceļu uz dažādām profesionā­lām
organizācijām.
Svarīgs priekšnoteikums studiju
uzsākšanai ir angļu valodas pietie­kama
pārvaldīšana. To var panākt
ar! dažādos korespondences vai va­kara
kursos pie universitātēm. Tiem,
ķm angļu valodas neprašanas, attie­cīgo
kursu trūkuma vai citu iemes­lu
dēļ papildināties valodā nav ie­spējams,
atUek gaidīt darba līguma
Izbeigšanos. ,,
Eiropas universitātes noklausīto
kursu ieskaitīšana principā iespēja­ma,
bet kādus priekšmetus un kādā
apmērā ieskaita, atkarīgs no katra
gadījuma un universitātes. Kā pie­mērs
būtu minams ārstu un veteri­nārārstu
fakultātes Sidnejā, kur no
beigušiem prasa vēl 3 gadu studijas.
Bet zināmi arī gadījumi, kur ieskai­tīts
daudz lielāks skaits Eiropā ab­solvēto
priekšmetu.
Pēdējā laikā zināms skaits latvie­šu
akadēmiķu dabūjuši darbu savos
arodos, gan galvenokārt apgabalos,
kur liels attiecīgo darbinieku trū­kums,
piem., ārsti Jaungvinejā un
inženieri būvdarbos tuksnešainos
apgabalos. Vispār latviešu akadē­miskā
jaunatne, kas jau Eiropā l i ­kusi
pirmos pamatus savai izglītībai,
Austrālijā to noslēdzot, var samērā
viegli izvirzīties kvalificēto darbi­nieku
rindās.
Beidzot vēl gribu atzīmēt, ka Aus­trālijā
jau uzsākusi darbību latviešu
studentu apvienība, kam ir kopas v i ­sās
universitātēs un kas sniedz ne­pieciešamo
informāciju ieceļotājiem,
kam vajadzīgas ziņas par izglītības
turpināšanas iespēiām šinī zemē.
A u s t r ā l i j ā , februārī
Arvids Btrziņš
kainas summas. Latvijā atgriezā­mies
1923, gadā, bet Rīgu ieraudzīju
1926. g. pavasarī.
Rudenī iestājos pilsētas 14. pa­matskolā
un pēc tās 2. pUsētas ģim­nāzijā,
kur J. Ērglis mudināt mudi­nāja
vairāk zīmēt. Drīz vien skolas
mazpulkā vadīju daiļamatniecības
sekciju, piegriezdamies porcelāna
apgleznošanai. Dažus zīmējumus
ievietoja žurnāls Mazpulks. 1938. g.
I daiļamatniecības izstādē mazpulku
nodaļā bija redzami vairāki mani
porcelāna darbi, bet gadu vēlāk
mazpulku darbu skatē 2 šķīvjus pa-sūtināja
prezidents K. Ulmanis. Tas
deva mudinājumu tālākam.
1939. g. vasarā ar dažiem porce-lāniem
vēl piedalījos Zemgales iz­stādē
Jelgavā, bet rudenī ar puksto­šu
sirdi vēru Mākslas akadēmijas
durvis. Pārbaudījumos negāja vieg­li,
tāpat visās nākošās gaitās, jo
Svemps, Cielavs, Annus, Miesnieks,
Ubāns un Tone bija vīri, kas reizē
daudz dod, bet ari daudz prasa. To­mēr
vismaz zīmēšanas kursu izde­vās
sekmīgi pabeigt
Bet tad jau arī bija klāt 1944. g.
13. februāris, kad vilku mugurā ka­ravīra
mēteli. Paplaka, Dobele,
Blīdene, Irlava, Annenieki, Džūkste
— viss tagad liekas kā drūms im asi­ņains
murgs. Tam vēl sekoja Cē-delghema.
Izkļuvis no gūsta, varēju atkal
pievērsties mākslai. Darināju ilu­strācijas
Lesiņa Leģendai un šķīvju
metus daiļamatniekiem, bet 1947. g.
5. maijā kā EVW ierados Anglijā,
lai kaplētu, bietes, mazgātu aitas,
audzētu sēnēs, raktu grāvjus un gal­venais
— mācītos. Nepietika ar
muzeja apmeklējumiem Londonā,
gāju vēl speciālos vakara zīmēšanas
kursos. Visvairāk prasīja 1949.
gads, kad sāku gatavot zīmējumus
San Mikelai, J. Sudrabiņa Asiņaina
gaisma aust un V. Kārkliņa stāstam
Pēdas smiltīs, kas nāca Londonas
avīzē.
Atpūtai šajā laikā dažbrīd varēju
ziedot ne vairāk par pāris stundām.
Draugi raustīja plecus un neticēja,
ka ar tik niaz miega varu dzīvot.
Un tomēr tā tas bija — es dzīvoju
un izturēju. Beidzu arī kursus un
L oktobrī atstāju darbu laukos, iera­dos
Londonā un sāku strādāt par
dekomtoru gleznotāju keramikas
darbnīcā. Esmu sev izlauzis ceļu un
varu dzīvot"
Jānis Sudrabiņš
Mēs, latvieši, kuru pastiprinātā
interese par literatūras uzdevumiem
dabīgi radusies trimdas un draudī­gas
nacionālas bojā ejas apziņā, ne­esam
vienīgie, kas runā un diskutē
par šādiem jautājumiem.
Ari Amerikas literāti lauza gal­vas
par to pašu jautājumu — kāds
ir rakstnieka uzdevums Jaunas, la­bākas
ritdienas radīšanas darbā?
Viens no ievērojamākiem kritiķiem
Ljuis Mumfords nupat spožā rakstā
izmantojis brīdi, kad pārkāpjam
gadsimta puses slieksni, lai skatītos
ne tikai atpakaļ, bet arī lielos vil­cienos
vērtētu pasaules literatūras
attīstības līdzšinējo gaitu un pare­dzamo
nākotni*
Ir jāuzsver sliekšņa pārkāpšana
pēo kalendāra, jo Mumfords noliedz
literāru attīstības posmu saistīšanu
ar kalendāra gadiem- Viņš saka, ka
tāpat kā 19. gadu simtenis literatūrā
xm vispār cilvēku pasaules uzskata
veidošana nesākas 1800- gadā, bet
tikai 14 gadus vēlāk — pēc Napo­leona
kariem, tas arī nebeidzās 1900.
g., bet atkal 14 gadus vēlāk — proti,
pirmā pasaules kara pirmajā dienā.
Tādā nozīmē 19. g- s- cilvēces ga­ra
attīstības vēsturē vispirmām kār­tām
bijis posms kad nobrieda ticība
progresa neierobežotībal Tas bija
tas laiks, kad Gēte teica: „Iesākumā
bija — veikums!**, kad Longfelovs
dziedāja: «Rīkosimies, lai rītdiena
mūs atrastu tālāk nekā esam šo­dien!",
kad ari Cechova Vaņa, bēg­dams
no cbaosa, sacīja: „Strādāsim!"
20- g. s. pirmās puses literatūru,
saka Mumfords, vispār nav iespē­jams
saprast, Ja aizmirst, ka pir­mais
pasaules karš sagrāva cilvēces
ticību darba radītā progresa neie­robežotībal,
un ka notikumi pēc pir- ļ
mā pasaules kara vēl spilgtāki ap- ļ
liecināja, ka racionālā prāta radītās |
technikas attīstībai nav varas ne- \
mitīgi uzlabot cilvēka tizīvi tikmēr,
kamēr pašā cilvēkā slēpjas nesaval­dāmi,
pavisam neracionālas dabas
spēki-
20- g. s. rakstaieki atklāja, ka
racionālais prāts ir gan radījis glu­dos
auto ceļus, ātrās lidmašīnas un
fabrikas, bet cilvēkā pašā joprojām
slēpjas samulsums, gara korrupcija,
delīrijs, vanpcība un nāve. Sīs
tēmas arvien spilgtāk izpaudās tai
mūsu gadusimteņa rakstnieku dar­bos,
kuļru literārais talants yirs
nav apšaubāms, kā Hermans nesse
im Tomass Manns Vācijā, Marsels
Prusts un Andrē Zīds Francijā,
Džems Džoiss, Elliots un Laurenss
Anglijā, Hemingvejs, Folkners un
Valdo Franks Amerikā-
Nav nejaušība, ka mūsu gadu
simteņa pirmās puses literatūru vis­vairāk
iespaidoju^ Sigmunda Freu-da
mācība par cilvēka zemapziņas
spēku, jo tieši šī mācība izvirzīja
priek^lānā tumšos, nekontrolēja­mos
spēkus cilvēkā, kas ir viskra­sākā
pretstatā iepriekšējā laikmeta
optimistiskajai filozofijai, ka ar ra­cionālu
rīkošanos var sasniegt visu.
Pati dzīve taču bija pierādījusi, kas
tas neizdodas- Tātad bija vajadzī­ga
atbilde jautājumam: Kāpēc ne­var?
«Iepriekšējais gadu simtenis,"
saka Mumfords, „bija visvairāk
dienas gaismas darbs, kas sprauda
skaidras līnijas tālākā nākotnē, ka­mēr
20- g. s. iegrima tumšu instink­tīvu
tieksmju un eksplosīvu jūtu
naktī- Tāpēc iepriekšējā laik^i bija
aizmirstas cilvēka dabas tumšākās
puses, viņi nebija sagatavoti kata­strofām,
kas notika mūsu laikā."
Neviens nenoliegs, ka tagad —
pēc visiem pārbaudījumiem, kas ir
daudz smagāki nekā jebkuram rie­tumu
cilvēkam, latviešu trimdinie­ki
— atrodas visdziļākā garigā sa­mulsuma
un vērtību pārvērtēšanas
stadijā. Ir tāpēc arī saprotams, ka
samulsušie meklē ceļa rādītājus uz
skaidrību un pirmām Itārtām sauc
talkā māksliniekus un rakstniekus.
Taisni tāpēc ir interesanti redzēt,
ka arī rietumu cilvēks, kas ārēji vēl
dzīvo drošos un labos apstākļos, iz­jūt
to pašu nedrošību un taisni tādā
pat veidā sauc talkā māksliniekus-
Zviedrija sdk atzīt
mūsu diplomus
Zviedru akadēmiskā technologu
biedrība paziņojusi, ka viņa principā
gatava uzņemt arī latviešus ar aka­dēmisku
technisku izglītību. Latvi­jas
universitāti beigušos sāk uzņemt
arī Stokholmas techniskajā augst­skolā,
kur tie īsā laikā var sagata­voties
attiecīgā grāda iegūšanai.
Līdz šim baltiešu jūrniekus tikai
retos gadījumos pielaida darbā uz
zviedru kuģiem. Tagad paziņots, ka
baltiešu jūrnieki, sniedzot pierādīju­mus
par jūrskolas beigšanu dzim­tenē,
var kādā no zviedru jūrsko­lām
nolikt īsu kontroles pārbaudī­jumu
mutvārdos un iegūt tiesības
strādāt uz zviedru kuģiem.
„Pavirši raugoties varētu likties,
ka šim saplosītajam laikmetam va­jadzētu
dot rakstniekam iespēju at­griezt
literatūrā visu cilvēku, rādot
to visās cilvēciskās dabas dimensi­jās,
arī tajās, kas iepriekšējos lai­kos
bija it kā apslēptas, tāpēc, ka
toreiz pastāvēja tieksme cilvēku
vairāk vai mazāk identificēt ar ra^
donālu mašīnu,** saka Mumfords.
,3et," viņš turpina, «rezultāti nav
gluži tik laimīgi. Rakstnieki apgrie-1
za iepriekšējā laikmeta atziņas uz
pretējo pusi, jaunā mīta ceļš veda
dvēseles tumšajos'dziļumos un aiz­mirsa
glābēju gaišumu, kas varētu
ielauzties pat šai tumsā- Tā 20- g* s.
pirmās puses literatūra atkal nav
spējusi rādīt cilvēku kā veselu vie­nību,
bet .devusi kaut ko līdzīgu
sirreālistiskam cilvēkam, kas reizēm
gluži tikpat ij^ēmots kā sirreāllstu
gleznojumā spārda pats savu no­cirsto
galvu pa tuksnešainu klaju-^
mu. Iztulkodami mūsu laikmetu,
mūsu rakstnieki gan izcēluši tum­šos
spēkus^ kas mūsu dzīvi apgrū-<
tina, bet paliek atklāts jautājums,
vai viņi ar šo tumšo pušu atklāša--
nu, tiešām palīdzijuši cilvēcei no
tumsas spēkiem atbrīvoties, _val
vienkārši pievienojuši mūsu zināša­nām
jaunu trumu kaudzi"
Mumfords tālāk konstatē, ka ir;
vēl otra rakstnieku šķira — tie, kas
mūsu dienu dzīves atbaidīti, noslēp
gušies norobežotā pasaulē, lai radi-*
tu spēcīgus mākslas darbus. Tādt
pēc viņa domām Ir, piemēram, Džo^ -
iets Konrēds, Roberts Frosts, vācie­tis
Rainers Marija Rilke. Sādl
rakstnieki gan spēj atgādināt sa­viem
laika biedrieni, kā vesels cil-<
vēks vēl ir iespējams, bet viņi ne-*
spēj dot nākotnes attīstības vīzijas.:
Viens no pašlaik ievērojamāka­jiem
psīchoanalītiķiem rūpīgi pētījis
tikko aizgājušās dekādes labākos
amerikāņu rakstniekus un konstatē­jis,
ka viņu visraksturīgākā īpatnī­ba
ir pašiem sevis nicināšana un
rezignācija- Viņi raksta par dzīvi,
nemīlēdami to-
Vai arī mūsu pašu literatūrā An-
Slāva Eglīša aiziešana arvien ekso­tiskākās
tematikas meklēšanā ne­varētu
būt apzināta vai neapzināta
tieksmcT izolēties no dzīves īstenī­bas?
Vai K. Lesiņa visraksturigākā
iezīme nav rezignācija un vismaz
zināma vīpsnāšana par sevi pašu?
,^ Acīm redzot šis process ir rakst­nieka
dvēseles reakcija pret pasauli,
kurā mums jādzīvo, bet „ . • . ja
mūsu clvīllzācljai nav lemts radīt
vēl lielāku chaosu," tālāk saka
Mumfords, „tad mūsu rakstniekiem
ir jākļūst ppr kaut ko vairāk nekā
tikai šīs civilizācijas varmācības im
sabrukuma atspoguļotājiem; viņiem
vajadzēs pašiem ar savu spēku at­gūt
iniciatīvu cilvēka personas un
dzīves spēku virzīšanai, viņiem jāat­rod
ceļi daimonu savažōšanai xm
arī, lai atbrīvotu tos žēlastības im
labā sludinātājus, kurus mēs, paši
kaunēdamies, esam iemetuši karceru
Rakstnielca intuitīvās nākotnes vī­zijas
joprojām var palīdzēt mūsu
civilizācijai izkļūt jaunā progresa
ceļā. Viņam pašam sevī jāatrod ve­selais,
kas trūkst sabiedrībā ap vi­ņu-
Viņam jābūt spējīgam iztulkot
dzīvi, it sevišķi tais dimensijās, ko
pagājušā gadu simta puse pametusi
novārtā; viņam jāatjauno saprāts
irracionālajiem, jādod mērķis defai-tistiem
un peldētājiem ar straumi,
jārada vērtības nihilistiem, jādod
cerības tiem, kas grimst izmisumā.
Mēs nezinām, kad šī gara dzīve
20- g. s. pirmā pusē beigsies, bet tas
nenotiks ar kalendāru saistītā dienā.
Mēs varam tikai pareģot, kāds va­rētu
būt notikums, kas šīs beigas
iezīmes: tāda romāna vai dzejas ra­šanās,
kurā atkal kļūs redzams v^ss
veselais cilvēks- Sis vēl nedzimušais
tēls apvienos ap sevi visus dziedi­nošos
spēkus, kas joprojām mūsu
sabiedrībā pastāv, un viņš palīdzēs
mums — vispirms ar jaunu nostāju
un garīgu ievirzi, bet pēc tam ar
aktīvu rīkošanos novērst tās kata­strofas,
kas apdraud cilvēci-**
Prasība pēc vesela, pēc visa cil­vēka
rādīšanas literārā tēlā, kas
spētu izvest cilvēci no dumbrāja īs­tenībā
nav nekas cits kā prasība pēc
jauna evaņģēlija — daudz lielāka un
cēlāka nekā tas „naida evaņģēlijs",
ko vēlas sagaidīt daži latviešu
rakstnieku strostōtājl.
Būdams ideālists, Mumfords reizē
ir ari reālists, kas cer, ka kādreiz
radīsies tāds'rakstnieks, kas šo uz­devumu
spēs veikt. Viņam nenāk
ne prātā sacīt Hemingvejam, lai tas
beidz rakstīt tā kā tagad, un dod
ko citu- Viņš rakstniekiem neko ne­pārmet,
tikai aizrāda uz viņu īpat­nībām.
Viņš tikai cer, ka pienāks
tas laiks, kad tiešām radīsies jauni,
spēcīgāki rakstnieki- Nav citas iz­ejas
kā gaidīt, kamēr nāks tas lie­lais
gars, kas pats no sevis, kritiķu
nemudināts, no sava iekšējā spēka
pārpilnības radīs jauno evaņģēliju,
Ņujorkā, janvāri. A. Lp^ ;
zars nn prin
l » t o f « ^ - c 8 i a l s g » r « l '
NoMit ķM -
Konto pn™ "
NoMl* mīl» -
Nenlt ^ "
NoMto princi. OjnakolJJnj
MontēKarlō būle
^ viesizrādes
Šiutgūrt^s opet
Jau agirākās divu Parīzes b
viesizrādes Vācijā liecmāja, ka
lUkais balets, apvienots ar n
nu izteiksmi, ir tas dejas
virziens, kas tagadnē un nak,
dos daudz jaunu baletu ar paileki
vērtību. SUfildas, šis vecu vs:
Michaēla Foklna balei» ņ Sop:
mūziku pierāda, kfian visstingrāk
tradidonāllsms rSdSflis ari- mūs'
ko8, ja vlea is^^lims ir tik p
fekti, kādu to rJdJiK Zanffle Sarā .
Zorži SkAitt0^ Mskš kordebale
«tbabtftļ, iAfeiadami īsti sllfl
rnmUika stmoslBim. Taču ar!
ābitnkta, bezsižeta klasika^ s-cfti
CpDcerto baracco ar 2orža B4
lanllna kontrapunktisko chorcc
palliu tika pasniegta vistīrākā v^
. dl. Mardiorija Toltīla bija šī lēstu
dfijuma sUprlkfiis balsts neUkvl
izcilā technikā atveidojot oriģin
aioreograflju, bet piedodot dejai i»
f " « . ^ J ^ ' Otrs Balanšma b
Ietā Mēnessērdzīgā ar Bellini m-"
^arf'netrūka orlģinSiitatefi •
Jauku vielu Ipaži ēteriskās Eterij
^orža Skībina dejo
IIIKH'^S'^^ Izrādes V4 m& bija Rozelas Haitoveras
S i«K- ^ ^ ^ l " TiešāmTtt
labāk nodejot šo variāciju n
J« Upkovskis
Balefa vakars
Eslingenā
Wenv * "^vem """dervērst