Bavarijas Latviesu vestnesis, February 25, 1950

              B
UtvI
Plaudii
• vledokl
tikai j8
Upkā
M l i M
nēr Mz
pielidāi
botu Vi
tidlAil
i m K .1
Mm
I
šāmliU
Ituki I
m^l
botu it
4ai1nlt<
Katrfi i
Jumānļ
lliituij
i i m u 1
to
Neatkāpsimies no īstenības
1
tpotat
t a f a t ;
lltMcl
ftJ ntv ai
i r lalļ
Isnāki
kuļu j
toUdi
lumfi
•ngļuļ
UšU
nav
labT !
pirmai
k i
iUnkd
k i
nam»
vam.
tHiuii
mlm
ka tui
dftud
Ar šādu virsrakstu Alberts Kal­niņa
kungs no Kanādas (Latvijas
18. Te6. num.) ari piedalās "debatēs
par Kārļa Ulmaņa režīmu. Diem­žēl,
apcerējuma saturs neattaisno
virsrakstu.
.Tāpēc lai atļautas dažas piezīmes.
Kalniņa kungs raksta: .^^epareizs
Ir apgalvojums par valstij 1934. g.
pavasari draudošajām briesmām
Mēs visi labi zinām, ka šādu bries­mu
nebija..." Ja Kalniņa kungs
domā par ārējām briesmām, tad tā­du
nebija. Bet ja toreiz runāja par
draudošām briesmām, tad runātāji
ar to saprata valsts iekšpolitisko stā­vokli
— kreiso un galēji kreiso, tā­pat
galēji labo ekstrēmistu un dažu
dēkaiņu grupu aktivitāti. 1934. g.
rudenis butu bijis 5. Saeimas vēlē­šanu
laiks. Vēlēšanu cīņā būtu izgā­jušas
ne tikai tās 28 partijas, kas
bija reprezentētas 4. Saeimā, bet
daudz vairāk (4. Saeinias vēlēšanās
piedalījās 45 partijas), bez tam mi­nētie
ekstrēmisti, no kuriem daļa
bija apbruņota. Kas varēja pateikt,
kā vēlēšanu cīņas butu beigušās, Ja
4 Saeimas sastādītajai^ valdībām
varas tikpat kā vairs nebija? Iekšē­jām
cīņām izvēršoties plašumā, va­tēja
rasties ar briesmas no ārienes.
. Tālāk Kalniņa kungs raksta: „Ne-vietfi
mums butu ari pašiem sevi
mfinlt ar apgalvojumu, ka It kā
1934. g. ievestais režīms būtu t i k a i
p a g a i d u (pasvitrojums mans. —
J . D.) iekārta". Sis Kalniņa kunga
kailais apgalvojumi k a t e g o r i s k i
noraidāms. Tas Uedna vienīgi
^ ka Kalniņa kungs nepazīst Kārli
' Ulmani kā personību un nezina ari,
kas tika darīts Jaunas satversmes
Izstrādāšanai
Tāpat Ir noraidāms Kalniņa kunga
apgalvojums, ka SkuJenieks, ģen.
Balodis, Einbergs uc. bijuši spiesti
atstāt valdību tāpēc, ka prasījuši
Jaunu satversmi. Ja par minēto 3
ministru aiziešanas iemesliem no
Ulmaņa valdības nerunā tie, kas z i ­na
patiesos apstākļus, tad viņi to
dara aiz cienības par šo viru — boļ­ševiku
laika asinsliecinieku — no­pelniem
Latvijas nodibināšanā un
viņas neatkarības izcīnīšanā. Aiz­iešanas
iemesli tomēr ir pavisam
citi, bet ne prasība pēc Jaunas sat­versmes
izstrādāšanas, šādas pra-a!
bas nav b i j u š a s.
Kalniņa kunga teikumu, ka angļi
nekaunas par savu Kromvela laik-f
irietu "un tāpēc mums nav nozīmes
i , '
Katram grūtdie­nim
savs labvēlis
PALĪDZĪBAS AKCIJA
Saucieni pēc palīdzības, morālā un
materiālā atbalsta turpina rast at­saucību.
Lielā mērā pašu latviešu
nopelns ir, ka Sis darbs sekmējies
un ieinteresētas plašas sveštautiešu
un ari mūsējo aprindas. Tas liecina
par panākimiiem, ko vienmēr gūst
neatlaidība un dzelžaina griba.
Palīdzības akcijas darbu atbalsta
tautieši šādās zemēs: Anglijā, kur
krusttēvi un krustmātes rastas pašu
iautiešu vidū, tāpat Dānijā, Norvē­ģijā,
ASV, Kanādā, Venecuēlā un
D. Amerikas zemēs. Iezemiešu iein­teresēšanas
darbs pastāvīgi paplaši­nās,
tā ka ar laiku neviens grūt­dienis
nepaliks bez labvēļa un bals­tītāja,
ja vien tautiešu rosme un
gādība par tiem, kam palīdzība ne­pieciešama,
neatslābs un turpinās
iet uz priekšu vēl dedzīgāk un
fiirsnigāk.
•
. Ģimenes bez apgādnieka, ved ļaudis,
slimie uc. tautieši kam nav iespējams
iekļauties neviena no paSrelzēJām Izce-loianas
schSmām un kas vēlētos. lai
LCK un B S P lat. delegācija tiem «Palī­dzības
akcijas** Ietvaros sameklē citās
zemēs ..krustmātes", t. 1. atsaucīgas ģi­menes,
kas Vācijā palicējiem sniegtu
materiālu un morālisku atbalstu, aicināti
savus lūgumus sirsnīgas vēstules veidā
uz plāna papīra nalsa pastam, pēc lespē-
^ as angļu valodā), kā an uzņēmumus
esdUt Latvijas redakcijai vai B S P lat-vleSu
delegācijas prlekfisēdel T Erdma-
Hel-Endzlnai, Tannenbergstr. 5—6. Ess-lingen/
N. (14a) NeoiecleSamI lūgumam
pievienot nometnes kom'.tPlas. bēgļu
centrālo lestāiu vai vadītāju sabiedrisku
darbinieku atsauksmes, kā ari norādīt,
uz kāda vārda publlcē1i>ma atbilde laik­rakstā.
Uz to pašu adre'^i aicināti rak<;tlt
tie tauticSl un orcanizāc'Jas, kas ap­ņemtos
SSdiem grOtaleniem Vācijā sa­meklēt
citās zemēs atsaucīgas „knist-mātes*'
vai ..krusttēvus*
ATBILDES TAUTIEŠIEM:
Katram lūgumam atseviSlici un plaSāki
atbildēt, diemžēl, nav iespējams. Zemāk
minēto personu lūgumi nosūtīti uz no­radītajām
vietām un lūdzējiem lānosal-da
atbildes no turienes
Filadelfijā, ASV: Kalvišs - L i n -
genā; AP. — Hanoverā; Anna L e -
siņS im L. E. Pulkstens — Olden-burgā,
A. Raup? — Gēsthachtā» O l ­ga
Buša — Sandvallē.
Cllē — Mārtiņš P. - Bedburgā.
Pa pastu nosūtītās atbildes, ne­tiek
laikrakstā otrreiz publicētas.
Laipns lūgums, turpmāk tikai ne­pieciešamības
gadījumā prasīt per­sonīgu
atbildi, jo darba apstākļu dēl
nav iespējams sniegt izsmeļošas at-bdides
un izziņa.
un vajadzības noliegt Ulmaņa laika
īsto^eju, varam papildināt apmērara
šādi: anglim nav nekāda iemesla
kaunēties no Olivera Kfomvela, jo
neviens cits kā viņš no Anglijas ka­raļvalsts
izveidojis Lielbritānijas
impēriju. Tāpat mēs varam būt
lepni uz KārU Ulmani par viņa
darbu latviešu tautas un valsts l a ­bā.
Nerunājot par viņa nopelniem
valsts pirmajos un turpmākajos ga­dos,
Ulmaņa nacionālās valdības
laiks ieies latviešu tautas vēsturē kā
visgaišākais tautas garīgās un saim­nieciskās
kultūras uzplaukunva laiks.
Neatkāpsimies taču no ^īstenības!
JfiUJs Druva
īouta un satversme
Vēl vienmēr vērojamā tieslbnieku
un politiķu nespēja atrast samieri­nājumu
demokrātijas un ulmaniskas
saimnieka politikas starpā i r tiešām
zīmīga. Vienkāršajam latvietim arī
šis jautājums ir vienkāršāks un ne­maz
tik daudz raižu nesagādā. Gud­rības
gars piemetas, kur pats to grib,
un nevis katra universitātē vai mī­tiņā
skolota tautas darbinieka sma­dzenēs.
Negribas pielaist, ka lis jautā­jums
nevarētu atrast savu stingri
teorētisku apmierinošu atbildi. Vai
nebūtu jāiziet no kaut kā tāda, kas
aptver kā tiesības, tā politiku? G r i ­bētu
ieteikt ētiku kā joslu, kas var
izgaismot šo politiķu tīši ipribēto un
teorētiķu samulsuma radīto problē­mu.
Nav taču tā, ka satversme var
tikt ignorēta tikai ļaunu motīvu
dēļ? Ja tā nespēj līdzi mainīties
apstākļiem, politiķim nākas šad un
tad izšķirties: glābt tautu vai sat­versmi.
Pēdējā jau ari domāta nor­māliem
un Iepriekš paredzamiem
gadījumiem. Chaotiskās maiņās,
kādām divdesmitā gadsimta pirmā
puse bijusi sevišķi devīga, drošā­kais
vadonis ir un paliek sirdsapzi­ņa.
Tautas sirdsapziņa savus,vado­ņus
un vadītājus ari pēc tās vērtē.
Jautājums varētu būt — vai U l ­maņa
rīcība 1934. g. i r šādi attais­nojama,
vai viņš tiešām vadījies no
tautas interesēm, kaut savā iztulko­jumā?
Personīgi turētu Ulmani par
spējīgāku politiķi, ja viņam būtu i z ­devies
glābt kā tautu, tā satversmes
bleņU. • V^t' lieiēku dlvēku un lat­vieti
at to Viņš* nebūtu rkļilvis.
Liekai; kā tauta tuvojas skaidrī­bai
par viņa darba nozīmi, skaidrī­bai,
ko nemulsinās teorētiķu samul­sums
vai politiķu klaigāšana. Viņa
vērtību redzot, pavisam aplan> to­mēr
būtu, ja 15. maija vārdā poli­tiķi
mēģinātu ķerties pie izņēmuma
līdzekļiem ari normālos laikos.
Neredzu pamata, kāpēc vienai
valsts iekārtai kā demokrātiskākai
vajadzētu tikt arī ētiski augstāk no­vērtētai.
Ētiskā plus vai minus zī­me
piešķirama valsts saturam, ne
formai Valsts iekārta drīzāk vēr­tējama
pēc tās derīguma noteiktā
situācijā un pēc tās piemērotības
tautas raksturam. Vācu okupācijas
laikā izrādījās, ka latviešu mežinieki
nespēj sekmīgi strādāt ar vāciešu
ražotajiem un viņu tautai pielāgo­tajiem
cirvjiem. Latviešu psīcholo-glem
vajadzēja piemērot cirvi lat­vieša
raksturam Ja citu tautu dar­ba
rīki mums neder, kā gan lai
iekļautos tautas dzīve patapinātās
vai mākslīgi safabricētās politiskās
formās! Satversmei jāaug līdz ar
tautu, tā nav ne ar līgumu nosakā­ma,
ne ar varu uzspiežama.
Domāju, ka saimnieka princips ir
saskaņojams ar demokrātijas būtī­bu,
īstai demokrātijai pat vajadzē­tu
nodrošināt, nevis traucēt autori­tātes
veidoš?>nos un nostāšanos tau­tas
priekšgalā. Esmu pat pārlieci­nāts,
ka šinī virzienā ir meklējama
latviskā satversme, un ka arī Ulma­nis
cerēja kaut ko tamlīdzīgu aiz­sniegt.
Pievēršoties trimdas apstākļiem,
liekas, ka lielajam latviešu vairu­mam
ir skaidrs, ka neatkarības lai­ka
atdarināšana būtu pavisam ne­laikā
un nevietā. Tagadnes poli­tisko
eksperimentu uzsildīšana var
latviešu? tikai atbledēt un pašus
eksperimentātorus padarīt smieklī­gus.
Vispirms jau trimdas latvieši
nav savā valstī, tāpat pamatā visai
nacionālai dzīvei liekamas organi­zācijas.
Tikai tie latvieši, kas ak­tīvi
ieslēgušies cīna, var kaut ko
dot iznākumam. Simts apgarotu na­cionālistu
pašlaik vairāk vērti nekā
tūkstoš remdenu latviešu valodas
runātāju. Ar visu trimdas latviešu
balsīm tā kā tā maz ko varam
iesākt Katrā ziņā ziedotais laiks,
nauda un enerģija ir vairāk vērts
nekā balsu skaits aiz latviešu pār­stāvja
vārda. Pat simtprocentīgi
visu trimdinieku balsis nevienam
nedotu tiesības nmāt latviešu tau­tas
vārdā. Protams, domāt par nā­kotnes
politiskajām formām, pat iz­mēģināt
mazā mērogā vienu otru
jaunu ideiu varain ari trimdā, tikai
visu bez lieka spožuma un liekiem
vārdiem.
Vnis Zariņš, Londonā
BŪSIM SAVA LAIKA CIENĪGI!
Pārrunas presē un trimdas saimē
par institūta izveidošanu cīņai par
mūsu tautas tiesībām un neatkarīgu
valsti un to, kas būtu cienīgs pār­stāvēt
tiesiski Latvijas valsti, noved
pie secinājuma, ka galv«iie parti,
kas nevar saprasties tik svarīgos
jautājumos, no vienas puses ir bij.
Saeimas deputāti un politisko parti­ju
darbinieki, bet no otras puses
autoritatīvā laika cilvēki un jaunā
paaudze. Pirmie apgalvo, ka, lai cik
maz viņu atlicis, tikai viņiem ir
tiesības nmāt latviešu tautas vār­dā.
Tie pielieto satversmē paredzē­tos
institūtus ar valsts prezidentu,
Saeimu un valdību. Ja nu valsts pre­zidenta
postenim šeit trimdā par lai­mi
var sameklēt beidzamo tiesisko
personu, tad jau neiespējami atjau­not
likumdošanas Iestādi, kādu pa­redz
mūsu satversme.
Sādā pārstāvniecībā izslēgta Jaunā
paaudze par tik, par cik vienu vai
otru neuzaicinātu ieņemt ministru,
sūtņu vai direktoru amatus. Liekas,
ka šāds izkārtojums nevienos, bet
saskaldīs. Izslēgt no lldzrunāSanas
tos, kas pēc 1931. g sasnieguši pibi-gadlbu,
būtu solis ceļā uz diktatūru.
Jaunā paaudze nav gājusi pie vēlē­šanu
urnām, bet ar ieročiem rokā
stāvējusi Volchovas staignājos un
Vidzemes un Kurzemes kauju lau­kos.
Jaunatne nav metusi partiju
vēlēšanu listes vēlēšana urnās, bet
gan savu dzīvību latviešu tautas un
valsts dzīvības urnā laikā, kad kat­ra
minūte un k a t n metrt dzimtfii
zemes bija fivarigl, lai parlamentā­rieši
vai autoritāUvās valsts piekri­tēji
varētu izbēgt no uzbrucējām
komunistu ordām Ja šodien rietu­mu
pasaulē dzīvo pāri par 100.000
latviešu, tad par to jāpateicas tikai
latviešu karavīra varonībai, kas pie­spieda
pat sensenos ienaidniekus
evakuēt mūs. Bez latviešu kapavlra
Šobrīd rietumu brīvībā būtu no abiem
nezvēriem slepus izbēgusi tikai sau­jiņa
latviešiļ un tie koncentrācijas
nometņu iemītnieki, kas piedzīvoja
atbrīvošanas. stundu. Visi pārējie
soļotu to pašu Golgātas ceļu, kādu
tagad solo latviešu tautas lielākā da­la
dzimtenē. Man šķiet, ka ari tie,
kas šodien cīnās par tiesiībām būt
vienīgiem Latvijas pārstāvjiem, so­ļotu
Sibīrijas tundrās un Latvijas
valsts tiesības tā kā tā būtu jāaizstāv
ārkārtējo pilnvaru nesējam Zariņam.
Ārkārtējos apstākļos vienmēr vie­tā
ir ari attiecīga izrlpiba;^ Mums
šodien nav vajadzīgas figūras un
skaistu runu teicēji, mums naV Jācī­nās
par strādnieku, zemnieku, amat­nieku
vai jaunsaimnieku speciāla­jām
interesēm, bet jācīnās par lat­viešu
tautas tiesībām dzīvot. Mums
jāveido sava cīņas organizācija ne­vis
uz kādiem partiju doktrīnu pa­matiem,
bet jāliek lietā vīri, kas
spēj ko darīt. Ja nebūs kara, tad arī
mums nebūs vajadzīgs ne valsts pre­zidents,
ne Saeima un valdība, ne
, ari autoritatīvā laika iestādījumi,
bet gan reservāti, līdzīgi indiāņiem
ASV. Tāpat jāievēro, ka Latviju at­brīvos
rietumu un varbūt ari mūsu
karavīri, un tie pirmie liks sākumu
jaunai dzīvei. Viņu pirmie palīgi
būs tie, kas būs uz vietas. Nākotnes
Latvijas seja galīgā veidā izveido­sies
tikai laika tecējumā, tāpēc ir
lieki tagad spriest par platformām
un satversmi. Piedzīvojumi rāda, ka
ari pēc šī kara daudzas okupētas
valstis nav atgriezušās pie vecās sa­tversmes
(Francija im Austrija, kas
atradušās līdzīgos apstiikļos). Paš­laik
ir lieki prasīt, par kādu Iekār­tu
mēs katrs stāvam, un man liekas,
ka parlamentārieši simtreiz labāk
dzīvotu kaut vai tajā pašā nonicijiā-tā
Ulmaņa atjaunotajā Latvijā, un
autoritatīvās iekārtas piekritēji sa­vukārt
simtreiz labāk parlamentā­riešu
Latvijā nekā visi kopā taga­dējā
trimdā. Daugavas ūdeņi ātrāk
padarīs baltas mūsu dvēseles. Mums
vajadzīgs cīņas institūts. To formāli
nevar veidot ne uz satversmes pan­tiem,
ne \iz autoritatīvā laika vei­dojumiem,
ne ari uz trimdas laikos
radītiem noteikumiem Ārkārtējos
apstākļos jāliek vietā katra augstāk
minētā laikmeta pozitīvais, bet ne­vis
kā āžiem stāvēt katram savā
pakalnā un baidīties nokāpt kopējā
ielejā.
Ievērojot visu teikto, visi trimdi­nieki,
tautieši dzimtenē un Sibīrijā
ar lielāko prieku apsveiktu Latvijas
š. g. 4. febr. numurā izteikto prof.
Nlk. Vētras un latviešu tiesu palā­tai
locekļa viedokli, ka pirmajam
sākumam šādu institūtu sastāda ār-kārtējo
pilnvaru nesējs—sūtnis Za­riņš,
ievērojot parlamentāriešu no­pelnus
līdz 1934. gadam, neaizmir­stot
darbiniekus no 1934.—1940. ga-dam,
atceroties organizācijas, kas
darbojās Latvijā līdz 1940. g., lat­viešu
karavīru salmi un trimdā eso­šo
latviešu vēlētos pārstāvjus. Sādā
kārtā būs pārstāvēti visi latvieši
Eventuālā proporcija varētu būt: 1
piektdaļa parlamentāriešu, 1 piekt­daļa
autoritatīvās iekārtas darbinie­ku
un organizācijas, 1 piektdaļa
trimdā vēlēto pārstāvju un 2 piekt­daļas
latviešu karavīru pārstāvju.
Uekas, ka šādam veidojumam pie­vienotos
visi trimdas latvieši un tas
pārstāvētu ari visus dzimtenē un
Sibīrijā mītošos. Atsevišķa trimdi­nieku
nobalsošana par to nebūtu
vajadzīga. Tālāk šl padome izvēlētu
savu izpildorgānu, un ja ārvalsts
atzītu, atjaunotu valsts prezidenta
institūtu un pat eksllvaldibu, Pozi«
tlvā gadījumā valsts prezidenta po­steni
pagaidām ieņemtu bīskaps
Rancāns.
SinI institūtā katram loceklim pil­nīgi
jāpakļaujas vairākuma gribai
un, pats par sevi saprotams, neva­rētu
piekopt ari komunistisko veto
principu. Tāpat šā institūta mate­riālajā
uzturēšanā jāpiedalās visiem
trimdas locekļlenv, organizācijām ua
partiju kasēm.
Būsim sava laika cienīgi savas
tautas dēU!
Dipi. inž. P. Pried^
Kā organizēt latviešus Austrālijā
Iepriekšējā numurā publicējām
mūsu Kanberas redakcijas aptauju
ar tautiešiem Austrālijā par turienes
Latviešu nacionālās komitejas or­ganizēšanu.
Šoreiz vēl sniedzam
papildus piedzīvojušā skolu darbi­nieka
L Z u b ā n a atbildi uz ap­taujas
jautājumiem; viņa atbildi
mūsu redakcija Kanberā saņēma ar
novēlošanos.
„Runājot par latviešu centrālo
komiteju organizēšanu visās emi­grācijas
zemēs, esmu ieskatos, ka
šāda tautiešu apvienotajā organizā­cija
vajadzīga arī Austrālijā," saka
I. Zubāns. ,Jau pastāv latviešu
biedrības Sidnejā, Kanbērā, Mel­burnā-
un Adelaidē. Darbojas ari
vairākas latviešu draudzes. Dažas
no šīm organizācijām diezgan dar­bīgas,
bet citas samērā maz aktī­vas.
Vietējo biedrību darbību turp­māk
vēlams aktivizēt, saistot or­ganizācijās
pēc iespējas plašāku
tautiešu skaitu, noliekot zemas
biedru maksas, dibinot korus, snie­dzot
padomus tautiešiem dažādos
jautājumos, iekārtojot bibliotēkas,
lasāmgaldus, rīkojot teātfoi izrādes,
koncertus, rakstnieku vakarus,
priekšlasījumus par nacionāliem
jautājumiem, svinīgus piemiņas ak­tus,
svētdienas skolas jaunatnei un
veicinot mūsu jaunatnes audzinā­šanu
latviskā garā, latvju tikumos
un mīlestībā pret mūsu smagi pie­meklēto
tautu un tēviju.
Visu atsevišķo biedrību apvieno-tāju
— Latviešu centrālo komiteju
Austrālijā nāktos Izraudzīt pastā­vošām
biedrībām, ar sēdekli Sidne­jā
vai Melburnā, kur lielāks tautie­šu
skaits. Komitejas statūtos jāuz­sver
kulturālā sadarbība latvl^u
starpā; Vispirms gan jānoskaidro
Austrālijas valdības viedoklis ua
tas jārespektē. Cik zinu, tad v i s ­maz
pret latviešu biedrību pastāvē-
Sanu iebildumi nav celti.
Latviešu centrālās komiteja*
Austrālijā uzdevumos ietiJptu: l)
saglabāt tautiešos mūsu kultūru,
latvju tikumus, mīlestību pret savu
tautu im Latviju; 2) saskaņot atse­višķu
biedrību darbību; 3) apzināt
visus tautiešus Austrālijā, iekārto­jot
kartotēku; 4) sazināties ar vis­pārējo
latviešu centrālo organizā­ciju
un centrālām mūsu komitejām
pārējās zemēs; 5) vākt līdzekļus
latviešu pašpalīdzības fondam; 6)
atbalstīt latviešu laikraksta izdoša­nu
Austrālijā."
- V
VIENKĀRŠA ATBILDE OPONENTIEM
Nebiju gaidījis, ka manas atmi­ņas
par Ulmaņa laikmetu sacels tā­du
troksni. Zviedrijas laikraksts
Latvju Ziņas ievietojis pat feļeto­nu,
ko lasot rodas iespaids, it kā no
Staļina paspārnes ieradies Dr. O r i -
entācijs, uzrakstījis un aizslēpies aiz
neglītā vārda Klams.
Ozols Hanavā (Latvijas 7. num.)
uztvēris vairākus vērtīgus punktus,
par kuriem skaidriba būs sevišķi
vajadzīga nākotnes vēsturniekam.
Jāpiemin daži:
a) nevajadzējis pēc 15. maija slēgt
laikrakstu Latvis aiz niecīga taisnī­bas
iemesla. Pareizi. Labāk vajadzē­ja
apturēt Jaunākās Ziņas, kā es to
jau minēju pirmajā rakstā. Laikam
tur būs bijis tā. Latvis bija laik­raksts
ar stingru līniju, to vadīja
Arvēds Bergs, bezkompromisa pa­tiesības
meklētājs savā uztverē. Tas
nebūtu bijis „absorbējams". Tur­pretī
J . Z. politiskajā nozīmē un
krāsā bija „p'emēroties'* spējīgs cha-meleons,
kas mainīja krāsu jau 1918.
g. vācu okupācijas laikā. „Piemēro-jās"
arī pēc 1934. g. 15 maija, se­višķi
ar p r o f . ' K . Dišlera tēzēm, ko
gan lietpratīgi sauc par juridisku
aplamību;
b) kas un kur skaitījis to vairāku­mu,
kuram es uzmeties par domu
paudēju? Nu, visiem redzamu vai­rākumu
nemēdz skaitīt. J a oponents
nevar šo. patiesību pārbaudīt pie at­likušajiem
Hanavas latviešiem, i e -
teiai gadījumā aprunāties ar darba
vīriem Frankfuriē-Hausenē. G p s -
auheima vai citur. K a es savā rakstā
esmu izteicis trimdinieku vairākuma"
domas, to pierāda visa šī polemika.
R. Jansons raksta (Latvija-; 10.
num) akadēmiski, iztirzājot demo-kratīias
pamatus, no tā daudz var
mācīties. Nepareizi manu rakstu no-saifkt
par uzbnikumu demokrātijai
un iestāšanos par autoritāro iekār­tu.
To nu neesmu nogrēkojis. Es
taču izteicu tikai domas un vairāku­ma
atziņas par Ulmaņa laikmetu kā
tādu, nemaz neminot, vai toreizējais
akts bija likumīgs vai nelikumīgs,
vai vecā satversme noraidāma vai
paturama, vai grozāma; nosaucu to
tikai par trūcīgu, kāda viņa ari ir.
Neviens taču nav nekur pateicis un
neuzdrošinās arī apgalvot, ka tā bū­tu
i d e ā l a . Neviens tās demokrā­tisko
pamatu graut tomēr arī nedo­mā.
Kāds ļoti cienījams profesors
šajā jautājumā reiz teica: „ldeāla tā
nebija un nav. Bet mums pie tās jā­turas,
kamēr cita nekā labāka nav."
Autoritārais periods pieder vēstu­rei.
Ir bijušas, protams, kļūdas, kā
visur. Bet šī lapa Latvijas vēsturē
ir gaišāka par tām satversmes l a ­pām,
to apgalvoju vēlreiz. Neviens
šo atziņu būtībā arī nav apstrī­dējis.
Pieņemsim, 15. maija akts bija
nelikumīgs, tādi paši arī turpmākie,
tātad arī rīkojums par pensiju Iz­maksu
Saeimas deputātiem 600 latu
apmērā mēnesī. Kurš tad no augstā
simta izrādījās labāks ideālists par
slikto ideālistu Ulmani? Kurš atzina
arī šo n e l i k u m ī b u un no tās
naudiņas atteicās?... tieši mūsu par­lamentāriešu
vājuma dēļ nāca 1934.
g. 15. maijs kā vēsturiska nepiecie­šamība,
kas nekad nebūtu noticis,
ja deputātu vairākums būtu pratis
parlamenta pastāvēšanas laikā savā
attīstībā sasniegt nepieciešamo val­stiski
ētisko līmeni" (sk. Lat\^jas
tiesu palāta*: locekļa rakstu Latvijas
10. num.). Ētikas, lūk, nebija. Bija
partiju un vieninieku intereses, tir­gi,
kaulēšanās, pirkšana un pārdoša­na.
Un ja mēs atceramies, ka visu
parlamentu p e r s o n ā l a i s sa­stāv?
pa visiem 13 gadiem par apm.
70—80 proc. palika viens \m tas
pat5, tad skaidrs ari, kāpēc Ulma­nis
nevarēja sadabūt vairākumu l i ­k
u m ī g a i satversmes grozīšanai,
un kāpēc bija jānāk vēsrturis-k
a i n e p i e c i e š a m ī b ai
Ir tomēr kaut kas cits, gluži re­āls.
Pavisam skaidri to pateicis
Aleksandrs Plensners (Latvijas 9.
num.), gan citā sakarībā: Latvijas
valsts savā laikā juridiski atzīta. Sl»
atzinums nav atcelts. Tiesības pa­stāv.
Risinot šo patiesību tālāk,
mums jāatzīst: rietumu demokrātijas
nav pētījušas un netaisās ari pētīt
ne šodien, ne rit, vai sūtņa Kārļa
Zariņa pilnvaru parakstījis Kārlif
Ulmanis vai Pauls Kalniņš, vai M i ­ķelis
Valteris. Arī trimdas daļai tas
šodien nav svarīgi. P i l n v a r a i r
a t z ī t a , n a v a n u l l ē t a , tāpat
a r i v a l s t s j u r i d i s k ā s atzīša­nas
fakts. Tā pastāv un darbojas
sekmīgi, uz pilnvaru pamata jau
notikuši un atzīti vēl citi diplomā­tiski
akti, piemēram, sūtņa Feldma-ņa
Iecelšana un atzīšana. Respektē­sim
tikai mēs paŠl šos atzītos ^tus,
saslēgsimies ap tiem.
Tos gan apstrīd un apkaro Zvied­rijas
trimdas ,4rakcijas", par pro­testu
ieteicot pat parlamentāriešiem
Vācijā izstāties no L N P (sk. Latvi­jas
10. num.). Nūja, kaut kas jau
jādara ari Zviedrijas mazākumam ar
lielajām pretenzijām.
Kā tad nu tagad reāli kārtojamas
latviešu tautas mazās daļas pašval­dības
lietas trimdā? Pavisam skaid­ri
un lietišķi to pateikušas divas au­toritātes:
1) Latvijas tiesu palātai
loceklis un 2) prof. Nikolajs Vētra
savos atklātajos rakstos Latvijas 10.
num. Gaidīsim konsekvences un v i ­siem
spēkiem balstīsim mūsu valsti
pilnvarnieka rīcību.
Atļaujos nobeigt ar to teikumu, ar
kuru R. Jansons sācis: pašreizēļali
laiks nav piemērots politiskiem stri-dlem
un polemikai par mūsu valsti
tuvākās pagātnes notikumiem.
No sevis vēl- arī demokrātijai
principu, teoriju, veidu, aspektu un
nokrāsu analīze lai oallek vēlākam
I laikanL Andreji tkMeok
Kas
JANISAP
» K Daugavgnvf
vā
^ Ueldammi. j
S t o RadziņS^f
2X laikam ^^aja,
S i n i vidējas gņ
gados un toļ
toreiz vecato
fflaujSs bija n ^
teikt Si vārda
2 ^ t i. viņš nežeW
STkad bija Jāsatiiec
"^mm bija dažs sav
d J : .Latviešu k a ŗ^
itipnm un vesetoi nu
W M tfitoa ka zivij,
lik put no galvas . .
padomāt Sīvākās
«ilkam 1919. gadā
nmižas rajonā, kura
malā stāv pazīstamais
nlņj. Bermontiešl tur
nocietinājušies. Musēj
turpretim bija jāvirza
ku - Lieldammes pla
pretestību salauza, n^
i«jēma ar visu Sudra^
«Jumi gan iznāca di
Rīgas pulks ilgi
kritušo piemineklim
Beidzot tas bija p?
viņu kādā ikaistf
1936. gadā. EiemlD
jai malā, uz to ved.
ciritas Utvijas pBDitĶ
pats pleininefcI/5, - <^
.tēlnieka ZaJJcaiaa ineta.
kara virdi Skolas,
•bērnu nsioi m' orgaiM
4ui fvinlfii čienSiS devf
jutppg ui turieni Rīgas
dMuia^ dienfi pie
soviMoja goda lardzi un
devli pulka delegācijas.
ivUta un audzinoša tradldj
Pati Apīnis, m jau
pieralnelcļa atklāšanu nepi
viņi aizgšja pie zvaigžņu
Jau vairākus gadus agrāk,
dzai reizes pec lielajam bi
' ņtoApInls bija svinību c
«vgtkw.-Kā Vidzemes
tomandieri^ un Rīgas
^kžnieks viņš komandē}
jaspgka parādes Rīgā,
m parādi toreiz, valsts
Wos, bez Apīņa bija grūti
^ Vingrā solī viņš gāj
2 ka kadets, tikpat v
J^la prezidentu un citu^
gar parādes fronti
^tS«fUf8tin§]umam.
^ d laukumā atskanēja vi
J^ādes maršam!.
Srm«itaSBtai8LtieT'jk?a^.ln^ā p, laaltii eia lpgkab ali
Du«e \r ,A ^^^^^^
*»« nāves un in*"""
^ v s k i , K/*^ krievu
W«min^ ^ ^mēr
^^^^
te