Bavarijas Latviesu vestnesis, January 24, 1951

              Trešdien, 1951. g. ^,
bez karaj
a
te
USI
pa-tas
Ides^ un
ļltefidien, 1951. g. U. Ja&vfirI
LATVIJA i
Vienības
raidītāja
ne-mōņis^^
āma Jau
i^M do-skaidri
i|sma uz?
iskāvas
rietumu
:1 gušot
īsaules
ids bijis
iA gads,
īdzām ci-tau-
1951.
spē-
Mums nav nekāda
lu krievu tautu. Mums n ^ -
nekādu domstarpību ar wr>.^*
civilizētu krievu valdību ^«
valdību kādu vēlas kti^L^M
« e p ā daļa. Ja vien p i S , ^
.raokratiskā pasaule un
m,m paši krievi aSj
pietlelamus speķus un
ņ ^ r t valdošo kliķi VŽ^SJ*
pagūst ijraisīt totālo kapi. ^
Mūsu pirmais uzdevumu h
not pagājušā karā kaldinito,
par tarievu tautu. Krievi L
gaaa pavasari sastapās »
ņiem frontē pie Elbas jitT"
^ r i k a i r brivibas ze^iTvi
vMrfik brīvības. Krievu tautai
M\m pret amerikāņiem nav
starplaikā satricināt arī vigi
# propagandas mēģinājumi
tai»tat p^iecību,, ka ameriksJ tvu M e ienaWiew!^ y
gaisa blokādes laikā e su
, padomju augstos ierēdS
^ili^iekds tādas pat ilgas tS^
uii brīvības kā toreiz 1945.^
iPēc manas pārliecības 1,
t svinīgi jāpashidina krievu,
brīvības lieta par savu liii
dri jāpasaka krieviem, h
sin^lķjrocentīgi stāvēsim aiz vii,
* W jŗii0 m^^^ atbrīvcrtS
tava un mūsu visļaunākā
ka krievu
fta ted rfkosies par spīti visiem.
Pria policijas drošības soļiem. Ti
ils savus tagadējos valdniekus
viĢu viļBtā hoUks citus vīrus kai
diblnfiš Krievijā civilizētu ' n l
ķu]^a lūkosies saskaņā ar krievu
tai^ gribu un būs gatava
nairā un draudzībā ar vigu
lAsauli. \
ICi to lai panāk? Mūgu
Hblii būtu ASV prezidenta
niainlfests ,kas tiktu adresēts
tatitatun arī visām tautām
TiftI butu paziņots, ka Ss'
vjBii0$ veltīs visus savus spS
savu pilnīgāko atbalstu
pa-1 brīvību mfloSām grupām un
hāih padomju armijas lerindi
iiļ&uitp [«tab^ boļSeviku partijas (
koimtejā un citos tās orgānos
Augstākā padomē.
erikāņu valdība apņemas
mētā atbalstīt arī visus dtus pai
ju ļvaldības, iestādījumus, kas
es, lai atvietotu politbiroji
yaldību, ka apņemtos 1
mit^likumfgu un patiesi denv
' " v a M W Krievijā. :
^'^V manifests ari paskaidrotu
$jļ(^i!n Icŗievlem, ka mēs esamuzsi
iaJcciju, zinādami, ka viņis
Ģciešama mūsu palīdzība
I brīvības atgūšanai. MSsaiI
ņārļ[x, ka ,uz krievu nācijas ati
lios pjļrējo tautu saimē dibinās
un mūsu cerība izbēgt no
i džļoS pasaules kara.
l i i ^ i i ^ ft^ ari apliecinātu ASV
itii savasi io apiļ^ēmību redzēt Krieviji m
tāiļņfitmeš tādu valdību, kas tura*
* notu brīvību, pēc kā krievu '
Cinijās 1905., un 1917. gada re
cljas,
Sinl uzsaukumā mums bOtu
Jāapņemas visas vergu darba n
nesi pakļaut armijas kontrolei
pāirveidot tās par BP centriem,
mir noris šo nometņu iemitn
pārļvešana atpakaļ dzimten.ē vii
latiinām dzīves vietām pēc viņu
šu izvēles.
:ēs apņemtos atjaunot Kri
runas, reliģijas, preses un bie
Šaiās brivību, dot strādniekiem
sibu organizēties brivās arodbiļ
y ihtiitt 1 dot zemniekiem iesperu
^imk lz\fel6tieš zemes īpašuma veidus.
^ apiolītu krievu tautai, ka tš \
Mīkot vēlēšanas Satversmes sai
ceil ;Kad visi šie priekšnoteikun»
izpildīti, un Satversmes sapu ce
saukta, tad lidi ar to būs resta'
likimiigā un reprezentatīva
Krievijā.
atsaucoties uz Nimbergas^
precedentu, mums bulu
stairptautisks tribunāls, kas
Jozefu Staļinu, Lavrentiju
padomju slepenās policijas un
ceritrācijas nometņu virsuzrau^.
Oeorgiju Maļenkovu,
faktisko vadītāju. Viņi tiktu^«
par pārkāpumiem pret cUveGi».^
par sazvērestību pret pasaules»
Reizē ar to mums būtu jSgrļe^
īpašu uzsaukumu pie pa^S«
ņotiem spēkiem, kas visvaira^j'
&voti tiešai militārai akciiat
TĒVZEMEI U N BRĪVĪBAI I
Plaudis
editacija par boksu, kurpnieka sievu un šoferi
tOPIESA F] S AUSIBALUA
ļul0s
dumpošanās garu jau ir '
|)adomju armija Austrumvaw
rā ir 300.000 vīru un kUfa ^
4ījumā noderēs par avangara^^
lina triecieram pret Rietumeir^ŗ
Bet kā la} sasniedz krievu
mūsu manifests? Par spi^ vis^ļ
domju raidītāju traucejumie"^^
rikas Balss raidījumi j o p r^
sadzirdami Krievijā. Bet w
elektriskas ierīces un launu.^
būvējamie raidītāji ļaus mus ^
in
Lai lasītājs man piedod, ka atgrie-s
pie tik vecas tēmas kā sports,
as, protams, aktuāls i r vēl vienmēr,
t man nav zināms, vai aktuāla
airs ir ari prot Starca cīņa pret to,
avīzes saņemu vairāku mēnešu
onservētas, ne pirmā svaiguma.
Kas attiecas uz konserviem bun-s,
tad tādi reižu reizēm izsauc
dēšanos. Bet kas gan tādā gadi-ā
būtu līdzēts ar pulverīti pret
laivas sāpēm? — Nav jēgas apkarot
mptomu, un jēgas nav ari tik tie-
3^ cīnīties pret sportu, kas tādā
eidāi kādā tas tagad Ir, nav nekas
ts kā tikai mūsu civilizācijas un
hnikas laikmeta nenovēršams un
bīgs produkts — viena no šī laik-eta
simptomam parādībām.
Katrā ziņā sports —• vienalga, šau­to
par spēlēm vai rotaļām —
lūs pastāvējis ari jau akmens laik-letā,
bet, Ja toreiz, piem., nebūs
ijis pazīstams futbols, tad jau tādēļ
en, ka ar akmens bumbu nekas
rāUgs iesākams nav. Un ja šai spor-sakarībā
pat Platons tiek citēts,
A tas tikai aplam lieki vēl atgādina.
sports ari viņam nav bijis svešs,
hiīl to pašu nomanām tautu pasa-
8, kur ķēniņi likuši cīkstēties pēc
augstām balvām kā viņu meitu
kas, pus valsts v. tml., un cilvēks
ču vispār pasaulē ienāk kā spor-s;
ja kāds bērns tāds nav, tad
S i r slims.
Kas tad ir šis sportiskās Izpausmes
Inulis? Tas i r prieks par paša
iku, veiklību, prieks būt stipram,
— cīņas prieks, kas mantots
0 vecā Ādanui, kad cilvēkam bija
ujas ar Ifiēiem mežā. Vēl tālāk —
mantojuma tek visai dzīvai ra-al
asinīs: zlrgani, kas mierīgi ga-s
aplokā un i r pieradis pie lid-šinām
gaisā un automobiļa uz ze-es,
var pēkšņi Izlauzties vecais in-
Inkts, kad bija jāmūk no vilkiem.
viņš ņems un „nobIsles** no papī-ša
zālē un Izlaidīs varenu stleplenu
noru. Sis Instinkts, uz kā iz­dzīs
sports, tālākās un augstākās
akāpes variācijās taču galu gaļā ir
m mūsu "ciwžcīgā8.zemes dzīves
lUlētājB.
Tāpēc pret sportu kā cīņu nebūtu
ikas Iebilstams, ne tas apkarojams
vienalga, vai tas Izpaustos kā tur-parāde
ķēniņa priekšā, vai
Imlņu puišu starpā ripu sitot uz
Iceļa svētdienas rītā.
Bet ja ar sportu mi\sdienās liekas
vairs kas kārtībā, lad vaina nav
«klājama sportā pašā, bet gan laik-etā,
kas gluži kā citām dzīves no-m
ari tam piekāris savu zobratu
peni. Šodien sports nav vairs ķ ē -
iu vai kaimiņu meitu vērota ciņa,
gan varenas masu sanāksmes:
ndiozās arēnās, kur vairs cīņu ne­tikai
dabas apveltītais ^"-di-bet
technikas, treniņu Izdrāzts
ifesionālis; šodien sports ir saim-acisks
uzņēmums, kas nes ienāku-us
ne vien zemei un pilsētai, kur
itikums risinās, Ir ne vien eksi-lences
lieta cīkstonim, bet ari spēļu
ile miljongalvainam skatītāju pū-kur
var izvilkt lielo vinnestu;
iien sports lielā mērā naV vairs ti-
\ spēlcu relatīva mērošana, bet jau
iņa pēc absolūta rekorda (ja vecie
arvien vēl pārspēti, tad tas gan
ikfidi nenozīmē, ka cilvēce, piem,,
post ar gadu jo ātrāka un mūsdienu
vēks varētu naskāk paskriet par
viem.19. g. s.; tikusi izkopta vie-gi
technika. katra muskuļu šķiedra
tīta — sporta medicīna — un
kulēts, ko un kā tā varētu vai-k
dot, un var jau būt, ka ar laiku
i visā nopietnībā jau zīdainim
e rokām sies svaru bumbas, lai tā
stitu iespējami stiprāku musku-tOru
nākamam cēlēju meistara t i -
ļa nesējam).
Technika un.organizācija, šie saim-eclskās
dzīves faktori, sev pakļā
8i ari sportu, dodot to masu pro"
";cijā un radot tam arī masu pa
riņu. Bet tā tas ir visur, kur vien
tāmies, un ne nu sports ir taisni
S, kam laikmets būtu vissmagāk
ā uzsēdies, ne sports nes līdzi
«vairāk nelaimju, un nekādi nav
•mājams, ka, to iznicinot, tiktu
pri uzlabota pasaule.
Sporta apsūdzībās parasti min t i -
isko un aistētisko jūtu aizskāru-un
gara trulumu. — Neizprotami
_ kā gan sports var būt netiku-īgs,
kur ķermenis gandrīz vai pil-kails
un intensīvi nodarbināts,
mība slēpjas drānu krokās
pārlec vienīgi uz dīku cilvēku,
rts tiek minēts kā parādība, kas
garu un karo pret to. un gro-ā
veidā pretstatā tiek nostādīta
versitāte, studijas, ar ko tad sa-
Pēterla Bmiaiiii
MirkU slimnīcā
SVABINGAS IMPRKIJAS
vukārt aizstāvas un lepojas ari ap- nlgi kā nummurs, taēu Ir atradis do-vainotals
studējis sportists. Bet vai i māt. ja par domāšanu nevaram ie-tad
tas būtu iedoniājams, ka uni-! skaitīt kalkulācijas un «zinātniskās"
versitāte nu būtu tā laimes sala, ko kombinācijas technikas izkopšanā ra-civilizācijas
laikmeta technikas dik- žīguma celšanai un pašizmaksas pa-tāts
nebūtu skāris? Šodien, kad fUo-1 zemlnāšanai. Lentas sistēma asimilē
zofs, līdzīgi Austrālijas melnajiem arī tās apkalpi, iznīcina personību,
Iedzimtiem nobīdīts rezervātā, lai ne-' padaridama šos, ļaudis vienu otram
maisās pa kājām, — universitātei; tikpat bezsejīgi līdzīgus kā uz šīs
ar universālismu vairs maz kas ko- lentas ceptos produktus. Problēmas
pēis. Tā šodien vairāk ir iestāde, kur sevi un ap sevi? Filozofija, māksla?
specializējas nākamais augstākās ^ nodošanās kādai no tām vaļas
klases amatnieks, kam netiek vis uz-; bridī (diletantismam sen jau kā pie­liktas
gudrības brilles, bet priekšā^ šķirta nelaba pieskaņa!) —? Kāda
nolikts mikroskops ar neiedomājami gan Interese par visu to var vairs
sīku ielāpiņu pasaules zem tā. Kādā būt trulajam cilvēkam, kur pašu .Ja-gara
stātosfairā gan varētu būt pa- ] bāko" tam tik un tā servē modemā
cēlies, piem., kaut vai tnženierts-spe- masu fabrikācija gatavā veida? Nu
ciālists centrālapkures tvaika katlos?, ko tad lai dara šis proletariāts kara-
Sie universitāšu kvalificētie speciā- \ ļa drānās (vienalga — Inženieris vai
listi man allaž atgādina akas racēju' meistars pie virpas; fabrikanta ma-
— jo dziļāk ieurbjas, jo šaurāks sa- \ dama vai kurpnieka sieva — starpī-velkas
debesu gabaliņš virs tā gal-; ba vienīgi trauku kvalitātē)! Dabīgi,
vas, un cik par šo zilo gaisu viņš [ka sports (tas ir tik uzskatāms, sa-tad
vairs Interesējas, tā Ir viņa gluži 1 protams, intriģējošs, technisks, mo-privāta
lieta. Ar to es gribēju t'kal dems, aktuāls, reprezentatīvs) tad
vienu teikt ka universitāti vēl ar tiek patērēts vairumā. Un lai ari to
garu nevar Identificēt. — Katrā ziņā nu atņemtu, kur tā jau maz priekam^
šī mašīnas pielūgsmes laikmeta uz­spiestā
neiedomājami šaurā speciāli-zēšanās,
kas tālākās konsekvencēs
automatizē cilvēku un ko galu galā
paša radītā mašīna padara par savu
zobratu /
Mūsdienu cilvēks, kas milzīgajā
ļaužu masā dažkārt figurē vairs vie-palicis?
Protams, prof. Starc^ tais­nība,
ka kaut kas nav kārtībā. Bet
kādēļ tad karagājiens jāsāk taisni
pret sportistu? Manuprāt, tiksim tu­vāk
nelaimes saknei, Ja sāksim,
piem., ar šoferi.
A u s t r ā l i j ā , decembri.
Kad biju jau Funkkazarmās, ame»
rikāņu ārsts atrada, ka mani vajagot
vēl pamati^ rentgenoloģlskl iz­meklēt.
Ap to pašu laiku man atkal
uznāca manas vecvecās reumatiskās
sāpes krustos, un tā mani kādā dienā
vēlās, tik agrfls ttundfts giA ilitttt»
ta, bet dežOrmāslņa Jau neridljfti.
Mokās mans Popovs ar bazmlegu,
vārtās no vieniem sāniem u i otriem,
līdz noknlkS leslēdzene; letpldti
spuldzīte. Un ki noknlk^ŗ, tā man
aizveda uz Svābingsk IRO slimnīcu miegs pagalam. Sls Pop6va rtdio
turpat Minchenē. Agrāk tā bija vecu man kļuva par īstu biedēkli, bet vai
ļaužu patversme un slimnieki levle- nu tik mazā istabā ar biedrtem itrt-toti
istabiņās, kur katrā 4 gultas, ļdu celsi! Un dienā Jau sirdi splfdd*
Sīs istabiņas atgādināja ari numu-1 nāja tik Jauka mūzika, Jaukas dzles*
rus viesnīcā. Svāblngā darbojas ari ļ mas. Skaistu mūziku klausot!^, rel^
daži latviešu ārsti: chirurģiskajā no-ļzēm uznāca vēlēšanās: kaut no radio
daļā Dr. Beldavs un Dr. T. Klsle pēkšņi skanētu pretī kas latviski,
(kuru es redzēju kā labu aktieri; vismīļāk Pūt, vējiņi! Un SI vēlēšanai
Traunštelnā kādā amatieru ^Izrādē), tiešām piepildījās. Bet kāt
bērnu nodaļā Dr. Peders. Bet man Kādu pēcpusdienu Popovs smlnē-jau
ar viņiem darišanas neiznāca, dams prasīja: tūliņ būšot ikaņu pla-
Mani aprūpēja vācu firsti, un sirmais tēs dziesmas no (blesmu svētkiem,
rentgenologs savā tumšajā kabinetā kai rīkoti padomju Latvijai 10 gadii
mani tā mīcīja, spaidīja un valstīja,
ka krustos sāpes sāka stiprāk dzelt,
un es aizrādīlu, nervozs būdams, ka
esmu taču vēl dzīvs. Sirmais saskai­tās,
sauca berlīnlešu Izrunā ,Ach
pastāvēšanai. Vai es gribētu kla\Ml-tles"?
Nu - lai tas kā, JļpaklauOa,
kā latvieši dzied, Viena no; dzleimSm
nu tiešām bija POt, vējiņll Tu mll&i
mīļā, visjaukākā! Bet kfitt ikumjft
Jott, ach Jott. was muss Ich hoercn! 1 vārgumā tfi Izskanēja! K| nedzīva.
Und Ich habe mlt Ihnen so abje- ļ Un aplauslņl beigās tik tķldri. Pavi-mūt..."
Un tad viņš tūliņ beidza'sam citādi bija obligātie aplaull db
Kas ir Daugavas Vanagi
n. APEŪPE
labāk sadzirdēt"
Arēli pašreiz redzamāko vietu ie­ņem
DV aprūpei daAIba, kai Ir
viens no galvenlem uzdevumiem paš­reiz
trimdā. Eiendālaii līdzekļu Jau­tājums
ir labvnsgl atrisināts: no
biedru iemaksfitia, laUnnlediklem
pasākumiem, dedojuimiem un galve-^
nā kārtā amerikāņu un angļu zonu
sardžu viru labprātīgajām algas da­ļas
iemaksām ienāk pietiekami lī­dzekļu,
lai snUigtu ^alld^slbu kara in­valīdiem,
kritušo tmJie^ vēsts pBnai"
dušo karavīru ftlmenēm, ^n pat ka»
ŗavīru kategorijā neletUpitoifim per­sonām,
kam palīdzība vajadzīga; Tā
piem., tuberkulozei lanatorijfii eio-šajiem
tiek pleiķlrta nelfela minaia
maksa sīkajiem Ikdienai izdevumiem
10-15 DM mēnesi, un Ile pabaliti
tiek sadalīti attiecīgajā ianatorl}fi
starp visiem slimniekiem, ne tikai
karavīriem vien. Rīdlviduāloi ipidf-jumos
pabalstlfr ari «elfikl, bez tam
Izsniedz pabsjfttti im aizdevumiļi
izglītībai un atoda apmldbai, k i ar!
riku iegādei.
Lai aptuveni iprieitu par palīdzī­bas
darba anmēriem, Jāņem virā, ka
1949/50. g. 128000 DM Izmaksātai
pabalstos. Sal aprūpē Ieskaitīti ari
ziedojumi graudā, kas nāk galveno­kārt
no zemēm ārpus Vācijas un šeit
vislielāko atbalstu devušas ^glUas,
ASV un Austrālijas DV nodaļas. Se­nāk,
atbilstoši prasībām, galvenie
ziedojumi nāca pārtikas veidā, bet
tagad tā ir mazāk akūta problēma
tā kā, izņemot drēbes, nav vairs lie­las
prasības pēc sūtījumiem m'audā
un aprūpes smagpunkts ari citās ze­mēs
pāriet uz naudas ziedojumiem.
Problēma ir valūtas pārskaHTŠana, jo
lielāka aprūpeiamo daļa vēl jopro­jām
ir VārHā, bet ari šīs grūtības
tiek pārvarētas.
Tālākais solis aprūpes darba veici­nāšanā
ir Centrālā fonda dibināšana.
Tas aptver visas zemes, kur vien ir
DV nodaļas vai labvēli. Iemaksas un
ziedojumi tiks centralizēti, uzskaitī­ti
un sadalīti proporcionāli aprūpē­jamo
skaitam da^.ādās zemēs. Lielā­kie
devēii, Sklet. būs aizjūras ļaudis,
bet lielākie nēmēii ioprojām V^idlā
esošie invalīdi un citi aprūpēiamie,
par cik to emi^ācija ir problemā­tiska.
Tā kā visi tie. kas nokļuvuši
labākos dzīves apstākļos augsto dzī­ves
standartu zemēs, n^ikiiši galvenā
kārtā no Vāciias un pazīst šejienes
va1ad7Tbas, tad atsaucība neizpaliks.
DV raksturīgais kopības gars ari šai
virzienā sola labus panākumus.
Pašreiz aprūpes darbu vada divi
aprūpes biroli Vācilā: v^ens angļu un
viens amerikāņu joslai. Lai gan pār­valdes
ziņā joslas šogad tika apvie­notas
zem vienas centrālās valdes.
apstāVļu un vajadzību labākas pār-
7ināi5nnas dēļ aprūne tika atstata
dalītā veidā. Amerikāņu joslas līdz
šim uzkrātais fonds ari turpmāk pa­liek
tikai amerikāņu joslas aprūpē­jamo
vajadzībām. Vēl jāpiezīmē, ka
pretēji daudzām ap'-ūnes organizā-tikai
daži techniski darbinieki visā
Vācijā laņem algu, bet valdei locek­ļi,
nodaļu vadītāji un delegāti itrādā.
bez atlīdzības; Sls principi ir pat flk- kāda loma lugā, kur vajadzīgi vec-izmeklēšanu.
Vlrsmāsas sllnmicfi bija
klostermāsas, kuru baltās galvas $e-gas
Izskatījās kā lielas spāres. Un
kad Sīs māsai kopā gāja uz kapellu,
tad tiešām likās: ipāru bars. ^ Spār-veidīgāi
klostermāiai un gaŗajoi
gaiteņos (un pat istabās!), bieži Jūta­mais
caurvēlS tūliņ Jāatceras, līdz
dzirdu pieminam .Svāblngai lUm-nīcu.
Ir, protami, ari' dtai atmiņai.
Slimnīcā Ienākot, man, protami, va­jadzēja
savu privātdrēbju vletfi uz­vilkt
īlimnicai tērpu. Dabūju zilo,
priekSfi ar slmlņu lavelkamo, rit-svārkam
līdzīgo mēteli un sarkanai
bikses, tā ka llkāi, ka man Jātēlo
sēti itatūtoi.
Bez SI tīri mantlikfi aprūpei (!ar-ba
liela vērība vemta ari karavīru
penilju Jautājumam: Jo vairāk ie­spējami
laņemt pienācīgai rentei, Jo
vairāk līdzekļu kļūit brīvi tiem, kam
nav, Izdeviei peniljtt Izkarot Slku«
^ periodi Uja lieki f i M^
prindplālfi jautājumā ^ vai p<mii-
Jai plenfikai blj. letlonfiriem, un vai
tie uzikatāmi par (Vācu armijai, vai
par ipedfilu vienību plederigajlem?
Ar vicu ieitāitt viiumfi labvēlīgu
noitijtt lielali .vairumi gadījumu ti­ka
pozitīvi atfiiināti, mtio imM
vScīt penilju likuma griltibai, iļdet,
lamadnfiiiei. ^
AI DIev» palīgu DV cer aprūpei
darim noorganizēt vēl labāk atbrivo-tajā
dzimtenē.
(Turpmāk lailet:
DV darbība trimdai plri«vIMi)
Ka turpmāk nkstliim ~ tapit oitadi?
ligfitaiām Staļina dziesmām ar Sud-rabkalna
un Rokpeļņa tekstiem. Un
sirdi kļuva tik imaga. Vai dzimtenē
mlruil īstā latvlikā dzieima? Ai«
Latvija, Utvija!
Vēl Sai slimnīcā dažui vakanii nl«
cāi dzirdēt latvIeSu dsiedāSanu — un
ari tad tā izraiilja skumjai. Vienu
stāvu augstāk, pali lUmnļčii augM,
kādi novakarē pticSņi dzirdēju mei­teņu
baidi latviiki dziedam; varilt
būt ēetrai plecai meitenei. ,JBdi,
dlevkl aapeU (skuķi uzdzMiJa)!**
lerunājāi kāds no iitabai ļ biedriem
ar tādu kā nidgu pieikanui Tad vlņS
paikaldroja, ka tfii mel&i^ eiot iao*
lēto slimnieku nodaļā; tuit eiot g
tādi, kam Upigai kaltei, gi^i nedzle»
dējamie, plem^ kam dllonli pēdijl
lUdlJā. Bet meitenei dziedāja vēl
dalu vakaru. Tie bija imaģt zaļiam-talnl
Bavārijai vaiaru vakari, kad
laule rietēdama valn nekvēlo, bet
glaudīdama mirdz. Un miltenei ari
jMedāJa par la^lļtl, ļcai v|lu vtkirfl
lēiM zelta latviņā, par bimi, kai
tek uft nepanāk, laue un nennuc^
Un kādu vakaru viņai dziedāja Fri­ča
Bārdai dziesmiņu pa): didvIŪ:
Daudz tu gan lolUi, maz vien tu
devi, vai nav vienalga ar* rai-dai-dai
dā.
Kādi dienā mani vicu irsti, vēl
Jauns vīrietis, mani paaicināja dtē
(stabā: ^ 1 gribot runāt ar vecu lat­viešu
viru, lai ei nikot par tulku.
Tur bija vedtii pāri septītajam gadu
desmitam, kai mocījās ar elpu trū­kumu.
„ E i . . . nevaru...' valn . ..
izturēt,*" viņS sūdzējis. Ik virdu ar
pūlēm dvesdams. „Vai tiesa, ka JOi
gribot nogalinitlei, nolikt no loga?**
firsts Jautāja. Vecītis: „Ja nepaliki...
vai nu par Jiunu jfttpftlimo, U l tt U- J?^f^«i*; ^ . V * iwXy. »^«ātllk»..
nirtu no iaunSs tituSciJas tumiu un Ul Tad VlņS Vilējfll, vai Mvarot dabūt
i^itņ os^nMintdriii kontflru, vai | i* penicilīnu. Ārsti paikaldroja, ka ve*
cīSa slimībai Sis līdzeklis nederot.
laicīgi kostīmi. Ar blkiēm tā nelai
me, ka tāi man brieimigl Sfuras:
nekā aizpogāt! Nevienam dtam slim­niekam
tik Šauru blkSu netiku re­dzējis,
kaut tur bija vēl resnāki vl-rieSl.
Tfi nu ei laiļu laiku nostaigāju
īlimnici, biksei plisļlsiiēļļams, lai ne-nokrii
SUmnīei M#iAli.ve^lu nU^-
neil Uz belgfim gan I^Jn kļuvis tik
tievs, ka biksei (ar dnimu piepūli)
varēju lapogfit.
Mani treji iitabai bieW vlii bija
krievi, V i l i Uga vtrL Vtevs no vi­ņiem
gan tik vijiilainive iežēlojās,
ieniea 1 ^ i!ti> f i ^ iitabā, paņē­ma
viņu Odz. Ciiittn ikolotājam
Popdvam — bija radio aparāts. Gar
to viņš ņēmii, gan mūziku meklē­dami,
gan raidIJumui krievu valodā.
Ņēmii gar lavu radio gan dienās,
gan vēlu vakartNi. gan pat ļoti ag-
1^ rita itundii. T U i rikošanis tik
cnam '^ur loti liplMP HH'Ģi^iuc aprii
tatvUā valodnieki d m aorMIfnmvs
par vēlamim un nevēUmim rakttu valo­dai
paridiaim — gan dodot vltpirējaā
mērauklas, piem., svešvārdu rakitlbl,
gan izskaužot ts. verdziskos aizsuvumui
atievllķli Itteiksmēi un labojot attevUķu
vārda pareUnunu. 8koloti|l loi noridllu-mus
pirvēldoja par katigoriskani prasī­bām,
un skolnieki tās mficijās lietot prak­se.
Rakstnieks — bleil patstāvīgs radl-tljs
— nesekoja skolmelstarlgajlem no*
rādījumiem, bet gāja tautā pie veciem
tēviem un mātēm, klausījās viņu valodas
ritmā un skaņā un pieskaņoja tai savu
valodas kokli. Nevletiam nebija pritft, ka
II kokle pēkšņi neshmnSs. Tagad trimdā
kādas stigas tai sāk trūkt, un mēs neziņā
grozām to rokās — ko darīt?
RaksUt kā agrāk par valodu nezālēm
avīzēs? Meklēt rokā tos teikumus, tos
aizgiitos vārdus, ko prof. J. Endzellns at­zina
par kliJdainiem? Mēs nešaubāmies,
ka viņam taisnība, bet jatam, ka tas
mums maz palīdz. Ne par velU mūsu iz­devēji
tikai pašā trimdas sākumi pār*
spieda Pareizrakstības vārdnīcu, un tagad
tā Jau būs nozudusi no tirgus galdiem.
Toreiz parādījās ari aizrādījumi par ne
pareizām valodas formām, atsevUķiem
vārdiem, neveikliem tulkojumiem utt«
avīzēs, bet tagad mēs manām, ka prob
lēma ir tik Itela un būtiska, ka Sle „6l-kurni**
mus var tikai kaitināt ar savu oe
JauŠo rakstuīu. Ta»'ad, kā visur, meklē­jam
patiesības graudu, kas saskanētu ar
īstenību, kas izaugtu no konkrētās iodle
nas un iesniegtos rītdienā* Kā spoguU
mēs pēkSņi esam ieraudzījuši savu va­lodu
uz svešvalodu lielā ekrāna, un tas,
kas agrāk bija pats par sevi saprotams,
pēkšņi kļuvis par problēmu — mūsu or­togrāfija,
svešvārdu un vietvārdu prln
cipi, dialektiskās savādības, aizguvumi utt.
Kādreiz bija skaidrs, ka personu uz­vārdi
šķirojami pēc sieviešu un vīriešu
dzimtas. Bija parasts Uetāt fonētisku'. Jaunus norfidljumus un ārdīt pastāvoSās
rakstību vietvārdos un paturēt sveSvārdus tradīcijas, tad viņi varētu mOs lepazlstl-pēc
oriģinālvalodas izrunas. Tagad? Ne-, nāt ar tiem Veidiem un paņēmieniem, ki
skaitāmas reizes mēs esam grēkojuši pret | citu uutn trimdinieki šos JanUJumuf rī­siem
principiem, kad konkrētā īstenība i slnājuši. Ko dara igauņi, lietuvieši, ko
komisijas viru, muitnieku vai citu daž- agrāk darlla krievu emigranti? Mēs grl-dažādu
Uutibas ierēdņu Izskatā praMja bētu ari zināt, kā veidojas latviešu vilo-no
mums izpildīt aptaujas lapas. Vai ines da Latvijā. Ja ari neiespējami slnit, ki
varam rakstīt tos neizprotamos visu Četru runi tagadējais latvietis, tak no dulem
pasaules kontinentu vietvārdus tā, kā tos, Cīņas, Karoga un ataevlšķu grimatu ek-izrunā
vietējie iedzīvotāji? Val mēs zl-1 semplāriem speciālists varēs redzēt, kl-nām,
kā tos izrunā un, Ja ari zinām, kā' da$ problēmas tagadējā Latvijā Jāpārvar
lai pSrcelam svešās valodas skaņas mflsu valodai. Mēs zinām, ka notlkniat mainas
ortogrāfijā. Ja ari mēs nesekotu tām
revidē kādā tās dali.
Der aizrādīt, ka par šo problēmu domi
Jot sadūrāmies ar atvasinijumlem sveš­valodās,
un redzam, ka pastāv u. Vakar-
«Iropas tradīcija. vāc« un angļu valodu
ifairā esoSls tautu oiidg cMiiciJtII
rakstīt svešos vletniekiiitdtii |U| |brsoini
vārdus to o r l ģ l n i l l > a k f t t i i , 1 l M«
Ievērojot fonētisko principu, k u valdīja
mflsu ortogrāfijā. Latviešu trimdu prese
praksē bleH lieto šo veidu. Varbflt mums,
ku Uzskatām sevi par piederīgiem Vakar-eiropu
kultūru lokam, der pieslieties ari
šim uadlcijim?
Un tomēr, - tiklldi mlt aiskustinim
šos gandrīz val praktiskos Jautijnmus,
kas tomēr Ir būtiskāki par valodu „ne«
zālēm*', Jo tiem ir principiāls raksturs, —
tā mums Jautā: vai mlt, latviašo trim-dinieki,
esam tiesīgi i^evldit val dot
Jaunus pieturas punktus lidos bltlskoi
Jautājumos? Vai mēs esam tiesīgi mainīt
pastāvoSif tradīcijas, Jo valodu prak­tiskie
principi Ir šādi vispārēji pieņēmu­mi
val tradīciju, mēs, k u esam tikai ne-lieU
Uutu da{a šeit LatvUkl runi vēl
Latvijā. Tur latviešu valodai gan uzliek
Jaunus Iemauktus, bet mēs zinām, ka t u r
valoda nezūd, t u r tā vēl Ir tik spēcīga,
ka paU sevi rod spēku, ki pirveldot pie
savu seju un līdzību sveSnleku uz­spiestos
veidus. Mēs t e esam ar sarau-
Vecltl tai pašā dienā aizveda ui vicu
universitātes klīniku un vieni no
kopējiem» Johani val RūdoMi, viņu
Hri mliUtf apčuUniJa. Kestim neko
par veci vira tālāko kliianoa.
Slimnīcā dzīvojot ik dienas kļuva
skumjāk. īpaši vakaros, sēžot slim­nieku
pastaigai telpā, kur bija gal­di,
daudz pul^ podos un pelnu trau­ciņi.
No Sls telpas durvis veda katoļu
kapellā. Bet pie sienai ārpusē kruci­fikss,
kur Kristum asiņainas kijai,
kā jau dažos krucifiksos paraiti.
Dažs ticīgs katolis nometās pie tēla
ceļos, noskaitīja Tsu Idgsnu. Dažs no­skūpstīja
as!ņaināfl tēla kājas, no ka-pellas
iznākdams. Bet beidzamās
durvis veda ne kapellā, bet lasītavā,
ko pārzināja blonda latviete. No vi­ņas
es ņēmu lasīt Teodora Fontanei
un Gotfrida Kellera dzejoļui, Kle-mensa
Brentāna pasakas un novelei.
Bet skumjas nekliedēla ari laUSana.
tām sflglm, un svešu skaņu draud no- Un bieži lOpas nočukstēja bībelei
slāpēt mūsu dziesmu. Bet vienu mēs
zinām, tur latviešu valoda vēl skanēs,
un tieši Sls drošību apziņu vSrdi mēs
šo kokli kā kristiešu mocekļi krustu, ne­gribam
Izlaist no rokām.
Tālab tUc nodmlgl mums ari Sle valo­das
„ārējle Jautājumi**. TlUb mēs Jautā­jam,
lai mūsu valodnieki dod mums pa­domus.
Ja ari viņi neiedrošinātos dot
vārdus: Mana dvēsele noskumusi
lidz nāvei. Tādēļ dienā, kad slimnīcu
atstāju, biju pat tāds kā priecīgi,
kaut manā izstāšanās apliecībā ne­bija
rakstits ,45eheUt", bet tikai ^ge-beisert",
veeUtvIeiu ftivokn, ku nevar lasīt vtln
masa tāgadijif grimatas, tlnidiml ttttt
ts. veco ortogrāfiju.
Bet mums Jidsird arf citu domas. Dao-dst
no mums būs domljašl, kipie slevlt-šu
dzimtu nzvirdi Ir sarukuši, un kiplo
adresēs raksta MInchene un LosaadZelua»
Pembrone un Enskede, un kiple tie, ku
mL gadi vē! ruAljā jBirš", ttgai iMk
tik ar „kam**.
Varbūt, Ja valodu problēmim atkal ftl-tīsim
vairāk uzmanību, varblt ii MMm
*ao kaut ko darfjolt Ul Ubotn trflkito-j
: * - • r^\7 «^•n-,r^^e ^o-Ke JautāJuml skar tUtal pašu proble- strikti, tad mūFu valodniekiem Jāpatur, ^is kokles stigu un uzturētu latviešu f i -
admin'stracija, DV apnipes darbs mas virspusi, bet, jau ar šiem saskaŗo- acis v^ā, lai mēs, ugadējie trimdinieki, lodu devīgumu trimdlU
gandrīz nemaz nejūt šādu slogu, Jol tles, katrs Jauš, ka OdzSInēJā „patieiIba«*inenottikt« pie gadlom tagadējo Amerikas i V.