Bavarijas Latviesu vestnesis, December 1, 1951

              r,,-, ,11,
m, 1. decembri
pavēli nodevusi
esu im vācu sie-kara
laupijunjti,
atikas". No sar.
asdarbiem cieta
oļonistu ņometi-ā
boļševiki ofi-iba
spēka tniku-vajadzībām,
Tā
ļvaĻlstls, kur tūdaļ
ās jaurtas, plašas
ortScijasĻ V i ^
%^iem ii©^
ķ t o i ^ t u iie Vi^^
ps^ b€ft ^ r ! paga-
% jau 1946. gadā
enes lapmetās uz
« b ē g ļ u ato
īpašl Pardauigavā
irojs šo» „U2-
Ikŗaļtijas spēkus'*
:ya!d(^ajoš partijas
IfUiigāTijā
ies nemieri. Ari
akā skaitā noitneli-fidkuimā
palrāidrjās
ikās. Pēdējo» divi
|i\ie^ a ^^
SiMētijas zem-edzaiMs,'
dzeltenās
vilihis pārvietojas
etumiem.
,xi varasvīri ueticas
derigajieiii, liecina
valstīs, īpaši -Rīga,
visas malitlrās ie-'
ļtnes apsaigei tikaii
enIĶa«. Tāpat Pad.
aļāļ nacietinājūma
rūsijā novietotas
kauŗaispSka vieni-
[igoļu kolodstiiam,
^05 un apkaimē
pmv 10.000^^^^^^^ {^^^^
airākllidzinās kādai
sētai, liekā tai vie-darbojusies
Kants
Iļdas ļidzeniumā no-uiršu(
kāpās - " M c l -
i . Arī polu okupē-prūs-
ijā kolhozos
uidz moiigoļu. Aus-lainā)
tie jau »a-vaitākumu.
' Gdiņā
^ ā s • ai- ,;ķiiiiēšu
rīkošanu, bet Din-eki
pa lielākai dialai
ivPcmierānijas oSļas
ergā, Svinemindē un
^eitenie'': ī^^^^^
psfc^ rajoilā dzīvo-imieiies.^;/
a A'iigs&ilēzijas^T^
ā radās spirinās ķi*-
kopiūTiisti satrauktos
ka tas esot tikai P*"
as radieS' dairbā spe-
Sākumā ķiniešus ar
ja slēgtās noaņetnēs.
Ts^nav. Pietidgiais un
ba spēks arvien vai-i^-
algiais, 'paaugstina
izsipiez polus no vi-iiiošsilēzijas
raktuvēs
pildia vienīgi ķiniešu
rtētie vācieši. Polu
ti koloinizāciju nav
lairl Sudetijā vien no;_
a-vairāk neikā 1000;
Ķīnieši parādījušies
igas un Lignicas pil-j:
ijā vien nometināto
ēTtje uz vismaz 100.000.
„ poliem, kas pēc kāfa
ķsSilēzija, tagad aļ-ļagrākajāsdzīvesvie-
.tbŗlvotu vietas jaun*
'Šiem. Kāds. polu P^i-
[Ķīniešos vaida br^es-t
visiem eiropiešiem.
.šiem, poliem un a nŗ
;enia iebrucēji: padara
IJU pat vispacietiga^
Ķinieši ir mežonigir
? i n u pat <izeHeņo
Eiropai, jāpieni|?' m mongoju j ā t J i i^
P r ū s i j a s Pārvie^^^^
, Tos vada sarkana s
Jis BpJdanš - . M J^
is cilpas b i e f : . ; ^
.Sni Mekler^burga ap^
ŗrvātu māju un ^Jn
,goļu okupācijas
f . vairojas, siepka^^^^
p zādzības un ^^^^^^
'padomju i ^ ^ .
acis pret visa^»^
^ kais i m p e r * ^ ^
izdomālo P Pl;-Vg^
tpdraud kara vaju^^
;o; substanci.
h m
.ml
Sestdien, 1951. g.. 1. decembri
L A T V I J A
. 37. NODARBĪBAS
Esmu redzējis daudz zēnu un pat
meitenes gatavojam loku un bultas;
pŗotanoBS — ari šaujot. Tādēļ šajās
nodarbībās pastāstīšu dažus padomus,
kā gut laibus .panākumus.
Atcerieties Staburaga b ē r n u s—
Jancis jau bija tīri veikls šāvējs
viņš pa piecdesmit soļiem varēja ie­šaut
klēts durvis. Marčam gan sā­kumā
gāja paVisain bēdīgi, bet vēlāk
ari viņš iemanījās. Pamēģināsim, cik
v&ikli esam.
'. Nav loka um bultu? Katrs kārtīgs
strēlnieks gatavo tās pats — tas taču
gJuži viegli. Vajaga tikai līksts, auk­las
um bultu, protamis, ail naža. Laba
līksts iināk no paegļa (kadiķa), bet
var iztikt ar vītola vai pat egles
zaru.. Izmeklēsim, slaidu llkstii, bez
lieliem zaiiem — nepilnu metru garu
un krietna īkšķa resnumā. To ielocī­sim
ap ceļgalu un rezgalā mazliet iz­drāzīsim,
citādi loks nelieksies vie-nātK,
bet iznāks greizs. Abos līksts
galos ierobisim pa robiņam auklai.
yien3 robiņā ar baļķa mezglu pie-siesim
izturīgu auklu. Tad līksti viegli
ieMeksim un uzmetlsim baļķa mezglu
ari otrā galā. Lai sējums jums ne-atnstu,
abos gailos jāuamet divkāršs
baļķa miezgils — viens cieši blakus
otram. Tā loks jau gatavs.
Bultu, dīrāšanu daai'djzi iedomājas
vienkāršāku par loka darināšanu. īsti
laibu bultu izdrāzt pa spēkam tikai
vingrinātam drāzējam, bet šaut tīri
iabi varēs arī tādām, kādas izdrāzl-sijn,
Ņemsim vismaz pusmetru garu
priežu'vai egļu' skangalu, kas gludi
noaudzis un bezi zariem. Skanļgāiu sa­plēsīsim
pirksta resnuma skalos. No
katra skala tad varēsim izdtrāzt vienu
bultu.
Ja bul'feu izdrāztu viscaur vienādā
resiiiumā — kā iesmu, tā izšauta viegli
kvileņotu un mbvirzītos no mērķa. Tā-
'dēl bultas priekšgalā atstāsim resoīā-
. ku vālīti pirksta resnumā, un tikai
pārējo daļu nodrāzīsim krietni tievu
— zlmuiļa resnumā, jo resnais bultas
ir par smagām. Bultas pakaļgalā ie­griezīsim
robiņu auklai. Reizēm pa­kaļgalu
iz-dirāž ari plakanu, lai dzšau-jott
to varētu vieglāk saturēt pirkstos.
Gatavā bulta labd jānokasa, lai he-būļtu
rnevienas skaibargas. Beigās, uz­griezīsim
savām bultām ari kādu pa­zīšanas
zīmi, lai izšautas tās nesa­jauktu
aT dtām,
' Un nu pie šaušamas! Bet uzananigi:
ari šaut, jāprot paredzi — Marčs aiz
nemākulības rizputināja visas Janča
biļiltai. Pamēģināsim loku un bultu,
sta m:es p:e zemē novilktās svītras
pie koka piestiprinātā papīra loksnē.
Vispirms nostāšanās. Veci strēl-nieki
arvien nostājas šādi: kājas maz-lovi,
w '''' ^^"^^
novilkto svītru, kreisā izEkta priekšā
ar^pumu^uz mērija pusi.^^^K^^^^^^
^^verta loka vidū,; labā r^
pirkstiem tu^ bultas robu uz auklas.
Atcetesimies, ka šie divi pirksti nav
VIS-Īkšķis un rādītāja
sauj nemākuļi ^ bet gan rādītājs un
viduspirksts, kuru pirmā locītava ap­tverta
ap auklu, bet bulta turas pirk­stu
starpā. Pacelsim abas rokas sejas
augstuma. Loku turēsim stāvus (ne­vis
guļus, ka to daudzi dara), ielik-tas
bultas .vidu brivi atbalstīsim uz
kreisās rokas īkšķa. i
Spēcl^ atvilksim auklu; saspraudzi­nādami
loku un tanī pašā reizē ar
labo aci skatīsimies gar^ultu, lai at.
rastu pareizo virzaenu — notēmētu.
(Labi izdrāzta bulta nenovirzīsies sā­nis
no noskatītā virziena.- bet sava
smaguma dēl tā arvien ķers zemāk,
būsim noskatījuši.) tad pēkšņi at-laidīsim
labās rokas pirkstu, un bulta
šņākdama aizlidos.
Kad jau puslīdz protam notēmēt,
varam rikot dažādas sacensības šau­šanā
ar Joku. Kas izšaus cauri di­viem
gr^izeniem, kas pakārti viens
aiz otrā? Kas pāršaus pāri viņam aug­stajam
bērzam? Kas sašaus gaisā uz­sviestu
,,cepuri'^? Kas spēs izšaut pie­cas
bultas, iekām pirmā vēl nav no-
" zemē?
Krmfvardu mikla ^ Z^TITB AVOTIŅA
UidevU K. Rietums.
RUDENĪGAS PĀRDOMAS
Tāda aizlijuši vasara dažreiz ap- ļ sarkanbrūno cepuri. Vai dieniņ, taču
mm
n
Loks ar bultām jau krietns ierocis.
Kad cilvēki vēl nepazina ugunsšauja-mo!
ierocu,ipku lietoja gan medībās,
gan karos. Bultām šāva senlatvieši)
tādām šāva ari Melnais bruņinieks,
ielauzdamies mūsu zemē. Dažas me­žoņu
tautas vēl tagad medī bultām.
Diendienā jau no mazotnes vingrina-damies,
tie šaušanā varen iemanīju­šies:
nošaut putnu lidojumā tiem nie­ka
lieta.
Ar katru ieroci jāprot pareizi rikd-ties,
nemākuļa rokā tas ir bīstams.
Arī mums, kas šauj ar loku, jāievēro
daži ļoti svarīgi drošības noteikumi^
Nekad nešausim uz to pusi, kur at­rodas
cilvēki, kaut ari tie stāvētu
tālu projām. Nešausim pāri ēkām, jo
bulta otrā pusē var uzkrist cilvēkiem.
Nešausim zvirbuļus vai oitus dzīvnie­kus,
jo krietni zēni nekad nemoca
dzīvo rād'rbu. Neiedzlsim savām bul­tām
asajā galā adatas vai naglu ga­lus
, j0 tādas bultas nelaimes, gadiju^
mā var nodarīt lielu postu.
UoenUkl; !. ,.Lādiņš'; 4^ Bandas; 7. bo-m
«: 9. Dienvidu auglis; it. Koks: 13. Vīrieša
vārds; 15. Pilsēta Latvi|S; 16. Valsts (saīsi­nājums)!
18. Mēra vienība; 19: MlņUdgas
pielūgsmes objekts; 20, Oliņa- 21. Saiklis;
22. Strādāvķalvē; 24. Apstākļu vārds; 26. Sla­venas
spic(izes priekšvārds; 28. Zivs; 29. Taut­saimnieks;
32. Audums; 33. Sievietes vārds;
34. Asa, steidzama;
stateniski: 1, Vilnis; 2. Zvejas piederumsr
3. Sievietes vārds; 4. Latviešu vieglatlēts; 5,
Nokrišņi; 6. Iituvis; 8; Cilvēku ..pavadoņi";
9 /Augļu kociņš;; 10; Šķirbas; 12/ Mākslas
iestāde; 14. Airēsim; 16. Sporta biedrība
Latvijā (saīsinājums); 17. Krāpj; 21. Vien-šūniņas
dzīvnieks-, 23. Sena tauta; 25. Literārs
apcerējums; 27. Dokumerits; 28. Slāpst; 30.
Latviešu komponists; 31, Upe Krievijā.
lepriēkfiējās krustvārdu miklas
atrisinēļums
LIraenliW: 1. Atdiene; 5. OT; 6. Ls; 8- Kul­dīga;
11. Kņatii 12; Gar; 14/ I^reburs;^^
Kaiist; 19, Emaļa; 22, Dilemma: 26. Gla; 27.
Taure; 29, Pastērs; 30. No; 31. Kgi 32: Trausla,
- Stateniski; 1. Atkala; 2. DaļiņŠ; 3. Etīde:
4. Elagū;' 7. Aka; 9. Uz; 10 Ais; 13. Arpa;
15. Item; 16; &oa; 17. Krīt; 13, īre; 20, Mā-ters;
21. Lauska; 22, Dot; 23. Lapot; 24. Mas­ka;
25. SED; 28. Aŗ.
sola siltas rudens dienas. Tieši vai
pārpilnas svētdienigu domu, gaišu zi­lumu
mākoņu plaisas tās aicina lau­kā.
Laukā un vējam līdz. kas, no
juras nākdams, mezu galotnēs aplau­zis
ragus, dpu pazaudējis, lēnīgs tekā
tārps uzdrīkstējies kāta iesēities?
Kad bijām tā ap st:gas vidu.' tad
pirmā saulē pārskrēja priēiu galiem.
Dzilna spalgi iekliedzās. laikam' aiz
prieka par rudenīgā mirdzum 3 pilno
pasauli. Staipekņu sīkās, zaļās vār­pa
staipekņu apaugušiem celiņiem,.] ptņas ietrīcējās rīta vē)
tikai tā pa jokam ar pirksta galu sa- nemaz nebiļa rīta vējš? Varbūt bija
trūcinādams kādas peļķes aizmigušo tikai meža elpa? Pie krustcelēm mēs
spoguli. Lūk, vējš pasmaida un ie- aproetSm;es uz akmens veca; salikuša
lec zaļa jā sūnā — sīku saules zaķīšu bērza paspārnē un kodām karašas
Ģ
Eedakcllol pleaOtItl fiSdi Udovamt: Latviešu
tautat pa«akat par zvēriem. Apgāda Imanta,
Kopenhageol iidevams ar Ojāra Jēgesa lln*
strflcl|ām. Grāmatā 83 pasakas, un ar sava
technUkl glīto apdari tā bQi patlkasia dā­vana
bērniem un Jaunatnei.
Daugavas Vanagu bi)eteni Nr. 10, DV Ble-tumvācilas
(centrālās) valdes izdevums. Sa-turā;
Ievads; Vahts īvēlkpi; Domai par Lat>
viļu; ļaunie padomju armilas ieroči; Latviešu
leģlonf; DV visā pasaulē; LaIvIJa Amerikā;
Nodaļas, kas dzīvo; Pēdēļā mēnesi; Vardņ-gars;
18. novembri; Arējā Inforniādja pre­sē;
AnnkomOniatiskā informāct)a.
gaisā, Visiem tuvumā esošiem jāska­tās
uz bultu, lai, zemē nākot, tā ne­uzkristu
kādam virsū.
Pasaules tālēs augsim vienoti
•Latvijai!-.- .
Vientuļo^ mazskautu vadītājs
pulkā. kās. pa zaru uti skuju galiem
spraukdamies, piēņirbinājuii visu me­ža
vidu. Kuplā viršu cera, aiz červe-
Jainas saknes vai zaļa ciņa snauduļo
sūnas, sarkanas un brūnas, apaļām,
glumām galvām. Nē. nekur nav ko
steigties, rudens pasaulei ir diezgan
mieral^:.:-;! • ••^;:v--;
Apstājos, nolauiu apšu bekai brūn­gano
ga^vu, — skalu groza vajadzē­tu,
vai ari tāda apa]a, no dzeltenām
priežu saknēm p ī t a . . . Un vaskainu
bērza lapu vajadzētu un tun*ša ka­diķu
pudu risa kā Silciema mežā. Skā-baide
paskurina lapas man pār galvu:
nav. Melns gliemezis, manu aoļi sa­manījis,
ievelk radziņus un sastingst.
Sila balodis neapgurdamsšauckt^ā.
Un man prātā; ķā agri; ceļamies un
gājām sēnēs v^ pirms saule^ pa
miglaino krēslu. Kā kājas jau pie
pirmā soļa pagalma zālē bijā «lap-jas;
kā gatavi, pārsprāguši rožāboli,
rasā ieripojuši, kārdināja mūsu mig­lainās
acis un aicināja paņemt Ifdz^
Un burkānu dobēs zem nolutušiem
lakstiem spīdēja w^
gali. Cik: reižu tikām lādu' ziņ­kārīgu
burkānu izrSvuiil Nobrauci-jām
lapas uh nomazgājām rasā. Kā
tas garSojaI Tāds sulīgs un
aukstS;..^.
Es apsēdos sūnā —- blakus apļu be­kas
nolauztai gaivai uh aizvēru acis.
Lūk lā. Burkānu dobei pāri un pia
garu. garu runkuļu vagu uz grāvu,
kur -;i-s!nilgā5 Un zālēs slēpdāmies^^—
gaidīja rudmieses un vēlīnā rudeni
rožaini vilnīši, tādām pūkainām ma^
liņām. Zem lielās e^es vai līdz acīm
skujās tupēja tumšas ciīcenes. Un tadr
mēs gājām cauri augstām, apdzeltē-jušām
papaidēm.
Līdz pat bižu galiem pazudām rasas
jurā. Un tālāk pa stigu. Gar stigas
maiuviviršosūn balta jā sūnā kautrīgi
smaidīja oietenes. Skaņāmbalslmap'
sveicām katru tādu meža brīnumu,
aptaustījām cieto kātu un spīdīgo,
vai svaiga Jlņu siera gabalā. Sarin­dojām
sūnā katrs savai sēnes — be«
k^r gailenes, bērzlapes un clelenes
par sevi — un skaitījām, kas vairāk
grozā salasījies, ŗ
Pasaules kara ierakūrni aizlocljls
tepat aiz,llķā bēiŗa Allfii tie bija-pilni
pērsteigurou:; Dairei» utskrējām
paiam zaķu lielkungam virsū, kas
aitsapņojieskjikoja grāvja llkumāi
pagalam pārbijies tas uzlēca stāvus
gaisā un tad aizdipināja gar grāvi a
nsalu. Dažreiz tikko neuzmdn^ kā­das
glpdenes astei, kas kā spīdīga
cilpa tepat inūsu priekšā ielocījās
sūnā
Un tad kādu ritu pamanījām grāvja
malā veselu brūkleņu svētlhu. Katrai
mētrai ogu ķekars galā! Citurit vā­vere
mums iemeta ciekurzi grozā, Grā­vis
bija brīnišķa vietar pa to mēs
darbojāmies labu laiku. Gēlām no
sūnu spilventiņiem kūtis un dzinām
zl|»j telds un ^i^uru gptiņas ganos.
LieJs egļu čiekurs bija «aimnieks un
gāja api^aUt mus rudzu laukus.
Kuplie smilgu gali. iūnās sasprausti,
bija baJd un dzelteni, un saimnieks
nolēma, ķa nuizi jāpļauj. Veca, /•āt-paina
bekā bija ,.dampls''^ u^
izkūla tepat uz lauka. Kad ..dampis**;
pats no lielās kulknaslziķlda gaba*
loa, iedoniājām ari mājas. Tētīt! Pus­dienas
Jalks jau gandrlr vai klāti
Uz mājām!
Atveru ad8.ltedz*. kā aizdomājās!
Uz mājāmr Jā, jāiet vien būs. Paceļu
savu salauzto apšu beku, — jau gluil
nomeinējusi kāta vietā. Gliemezis
pavilcies gabaliņu tālāk, alstādams
zālē sidraba sliedi. Ja nu būtu gtōu,
tāds apaļš un gaišs, tad salasītu sēņu
vai veselu sieku! Lūk tā. Silā /ba­ložu
dūdoSānas pilns viss mežs.'Eju
un skatos viršos kāds gn ii,! 'is
beku. Mežsargs vai bēglis? ^ c-nieši
jau sēnes ņelāsai Bars pūpēžu
noskatās man pakal, tādi mllI0 un
balti kā mājāsl
K. AUGSTKALNS
m
III
Paišā Pad. savienībā terrprš ir Vēl
«nagāks nekā okupētajās zemēs, iz­ņemot
Baltijas vāiltstis, kur tas ir vis-
' drausmfl'gākals. Dzīvodami gadu des-mdius
dīgstošos ^diraudos, nospiestībā
un nabadzUbav padomju ļaudis iekšēji
pārvērtusies un aizguvuši kaut ko no
meža dzlvmieku pšl^hes un dzīves vei­da.
Tie spēj dzīvot visprimitīvākos
apstākļos, tie jūtas niūžigi apdraudēti
mi vajāti uinnis
kai nieiielāi daļai, kas redzējuši zemes
UZ; rietumiem no īstās Pād. savieaifbas
robežas, ir ziināims piiekšsta ts par ci-
; • tādu dzīves veidu,^ .resp. to, ko viņr
vēilētos. Tas, ka ari Pad. savienlb^
piIsoņj< vēlas režima maiņu un brīvī­bu,
skaidri paarādījās 1941. g. Tiemil­joni
gūstekņu, ko saņēma vācieši, ne­būt
nebija tīras kara darbPbas lezul^
tāts.' Ļoti Hela loma še bija padomju
pilsoņu ivegriBaidnītiesp P^stāvo-šd
i^ājtu,: kā ari Ugām pēc brīvības.
; Bet vācu nežēlība pret gūstekņiem un
; civlliedizīvdtājiem, kā arī vispārējais
• politiskais stūillbums ar laiku izraisīja
:na!i^^^^^ cīņas gribu : Ne
velji saka, ka Paid. savieiiībā ir 2,5
prbc.paxtijas biedru (valdošā
2,5 proc. -llidzjutēju un^^^ proc. iz-
VJutēju. ' V / ^ ^ ' l
• Pad. saviēnibasiedžīvotāou lielākā
dala neapšaubāmi nīst pastāvos
/ kārtu, tikai šr speķa izraisīšana
iesav^līšana-ciņa ir- daudz grūtāka un
sarežģītāka nekā okupētajās zemes.
Komunistu vadība visu 1^^^ 0^-
sādiemlIdzķLļiēm centusies ieaudzēt
neuzticību un: naidu pret pājrējo pa-saujļ,
un šai pTopaga^^^^
!»u attaiisnojumu un pan^
^ vāou izrīcība kara laikā, ^ ^
tumu saibiedroto nostāja pēc kara.
Kurš no desmitiem tūkstoš^.em izdoto
vUsoviešu un kazaku vai ar varu re­patriētiem
padomju pilsoņiem vaj ti­cēt,
ka pārējā pasau 1 ē vaida briVIba
un cilvēcība?I So necilvēcību zina
ne ti'kaii cietušie, bet ari - damk citu.
Tam visam vēl pievienojas cilvēka
neuzticīiba cilvēkam Pad. savienībā.;
Lai izmantotu cīņai neapmierinātī­bu
ar pastāvošo iekārtu, vispirms jā­atrod
ceļš, kā iegūt uzticību. Se ne­pieciešams
rast vienkāršus, visiem sa-protamus
saukļus, kas saskan ar cil­vēku
vēlēšanos. Tie varētu būt:' at­brīvošanā
no terrora, privātīpašuma
atzīšana, sievišķi zemes atdošana zem­nieku
īpašumā uh patstāvība atseviš­ķām
tautām. Sie saukli jādeklarē
rietumu lielvalstīm, garantējot to ie­vērošanu,
bet saukļu ieplatīšana katrā
ziņā jānodod brīvajā pasaulē esošo
bij. Pad. savienības pilsoņu rokās.
Uzdevuma veikšanai jāveido vadības
centri, vienalga, vai tos sauc par pa­gaidu
va»!dlbām, komitejām vai pār­stāvībām.
Te galvenokārt izmantoja­mi
cilvēki, kas pašv izbaudījusi ķomū-nistu
terrofu un visos sīkumos pazīst
patreizējos apstākļus. Jāveido ari na­cionālas
bruņotas vienības, kuras va­rētu
izsēdināt savas tautības apdzīvo-tos
rajonos līdz ar kara darbības sāk­šanos.
Se gribētos uzsvērt, ka paša
pirmajā brīdī tur nevajadzētu but^
klat nevienam ārzemniekam : resp. •
rietunvvalstu piederīgajam., Tikai vē­lāk,
kad jau nodibināts kontakts ar !
vietējiem iedzīvotājiem un : iegula
ziriāma uzticība, būtu vēlarna rietum­nieku
klātiene, lai atvieglotu darbi^
l)as nākošās pakāpes sasmegsanu ^ un
proti iedvestu pārliecību, ka ko­munistiskā
iekārta drīz sabruks. Sis
pārliecības radīšana ir loti. svangs
1aktors> l)ez kā, grūti sagaidīt plašu
un aktīvu iesaistīšanos cīņā. Te gan
galvenā loma notikumu norisei fronte.
Ja izdotos ^ i ^ ū t apspiesto alveju
mticibu un iedvest viņiem pāiiiecibu,
ka pastāvošā iekārta sabruks, izraisī­tos
milzīga pretestība, aktīvu cīņu ie­skaitot,
kas varētu lavīnveidīgi, par-velties
visai Pad. savienībai un radr.
sabrukumu bez . ilgstošcis asiņainas
cīņas. Sevišķi izdevīgie apstai^lus
/minētā procesa izraisīšanai neapzi-jnīgi
sagādājis pats Staļins ar saviem
bendes kalpiem. Miljonieni baltielu.
baltkrievu, ukraiņu, tatāTii, kaukāzie­šu
utt., kas ar brutālu varu atrauti
savai tautai un tēvzemei un necilvē­cīgos
apstākļos iesaistīti svarīgu izej­vielu
iegūšanas un bruņošanās rūp­niecības
procesā pa visu padomi jas
territoriju, ir sprāgstviela, kas, pareizi
ai-zdedzināla, spēj uzspridzināt Pad.
savienību. Ar izpletņlēcējiem pārva­rot
vienas vergu nometnes sardzi un
dod ota tb rīvot aj iem cii v ēki em ier 0 č us
un maizi, radīsies fanātisku cīnītāju
pulks. Šādu nometņu ••ir bezgala
daudz. Ja līdz ar kara izcelšanos
Staļins.arī vēlētos visus šos cilvēkus
iznīcināt, viņš tomēr nedrīkstētu to
darīt, jo tad sabruktu viss ražošanas
process.
Militārajai vadībai terrora sistēmā
ir īpatas priekšrocības, bet arī īpatas
vājās puses. Par priekšrocību jāat­zīst
augstākās vadības spēja pieņemt
lēmumus, nerēķinoties ne ar ko. T^
dod iespēju izraisīt darbību, kur vēlas
un kad vēlas. Zemākai vadībai at­vieglota
uzdevumu izpildīšana, jo nav
iārēķinās ar cilvēku upuriem."
Vājā pusē —- tika: augstākais priekš-nieks,
kas devis pavēli, mainoties ap­stākļiem,
drīkst mainīt i?pildīšanas
kārtību, bet to nevar darīt neviens no
izp:'dilajiem. Neskaitāms daudzums
komandieru, vecākos ģenerālus ie­skaitot^
otrā pasaules kara laika zau­dēja
galvas it kā pavēles neizpildīša­nas
vai pat sabotāzasdel. Sarkanajā
armijā loģiski un apstākļiem atbilsto-
Kludai labojumi
Sī raksta iepriekšējā turpinājuma
beigas iilaisla rinda, salaižot kopā di­vus
atsevišķus, teikumus. Ar 9. rindu
no apakšas jālasai 1. Bez tam ši
darba veikšana miera laikā dos mil­zīgu
spēku pasīvai pretestībai ap­spiestajās
tautāS; Ne skaisti vārdi, ne
dekiarācijas nespēj apspiestajās tau­tās
radīt tādu ticību nākotnei un ga­tavību
upurēties, kā ja tās zinātu, ka
brīvajā pasaulē ir viņu; pašu, kara­vīri,
kas reiz nāks tos atbrīvot, kaJr
viņupašu valdības, kas simbolizē brī­vību
un paislāvību. •
ša darbība kaujas; laidcā norit tikai
tik ilgi, kamēr viss risinās saskaņā ar
iepriekš izstrādāto plānu un doto uz­devumu.
Tiklīdz pretinieks ar aktīvu
darbību rada jaunus apstākļus, rodas
nesaskaņotība, atbilstošas vadības
t rū kums, pat sa j ukums. Ne vi ens nb
zemākajiem komandieitiem nedrīkst
ziņot, ka nav izpildījis uzdevumu, ne­drīkst
arī novērsties no dotā uzde­vuma
un pieskaņoties jaunajiem ap­stākļiem,
^ bet cenšas kaut kā cīnīties
uz savu roku.
Vācu sekmes 1941./42. g vasarās
nav izskaidrojamas ar skaitlisko un
materiālo pārākumu, Vād s^a uz*^
brukumu ar 145 divīzijām, bet Pad.
savienībai rietumu pierobežā nebija
daiKh mazāk. Kopējo skaitu gan ne­zinu,
bet Baltijas valstīs vien, kur sa­mērā
īsa robeža ar Vāciju, kara sā­kumā
bija novietotas pāri par 20
sarkanarmijas divīziju. Vācu labākie
tanki Mk. IV 1941. g. bija vājāki par
krievu T 34, kuru esamību nebija
zinājusi pat visaugstākā vācu vadība.
Vācu transporta līdzekļi bija loU ne­piemēroti
Krievijas ceļiem. Vācu pa­nākumu
galvenie iemesli vbija jau
agrāk pieminētā padomju karavīru
negriba cīnīties par pastāvoip ie­kārtu
un viņu komandieru nespēja
rīkoties atbilstoši apstākļiem, kad irvi-ciatīva
pretinieka pusē. Vēlākās sar-
: kanarmijas uzvaras nav ' tik daudz
i p;erakst6m3s tās varenībai un vadl-bas
prasmei, kā vācu materiālajam sa-
; brukumam, kas vairs nepieļāva ku­stīgo
dizsta vēsa nos.
Otrais pasaules karš un cīņas Kb•
ŗeja skaidri fāda. ka ciņā pret ter­rora
pārvaldītām armijām milzīgu
priekšrocību dod aktīva darbība, pat
aizstāvēšanās kaujā. Brīdī, kad rie­tumu
valstsvjri atzilu, kā trešais pa­saules
kari henovēršams. viņu pienā-kums
būtu pārņemt iniciatīvu savās
rokās. Ja uzbrukumu saks rietumnieki
un uzspiedīs savu gribu austrumiem,
tad aiztaupisies neskaitāmas dlvēku
dzīvības un kultūras vērtībav
TERRITORIJAS PLAŠUMS
Austrumu bloka valstis vci<5o nsjļ-zīgu
nedalītu territoriju. Plasā terri*
tbrija dod vadībai lielu r!cn)ās br^
vibu kara veāanā, jo nav jābaidās pat
no salldzanoii lieliem telpas zaudē­jumiem,
Territorijas plašums dod Ie­spēju
novietot izklaidus svarigaco
rūpniecība, kas lott i^)grūtina preti­niekam
tās sagrau&Miu. Vēl otra Jā
pasatūes karā vācu aviIdja nebija
spējīga sasndegt- krievu r ū p r i e ^^
centrus pat UraJu raj«w» ari pēc
Volgas sasniegšana» pie Staļingradas.
Tikai pēdējā Wd ieveidoti Nevilki
Mdffla^Inu tipi, kas var im
katru vietu Pad. savienibl Bet arlie^
jārēi^lnās ar nopietnām grūtībām,
jo lidmašīnām ilgu laiku jāatrodas
vira lenai<hrii^a tieiTit<wnjas.
Diezgan plaši izplatīts tizsķat«, ka
pad savienību nav ie^^ējaimt uzvarēt
tās milzīgās platības dēļ. Tas visumā
diezgan pareizi, ja domā Pad. savie­nību
Iekarot tikai ar savksm bruņo­tiem
sf^Mem resp. ja grib rikotiei kā
uzvarētājs-okupants. Tad ari šis pla­šums
uzsūc sevi nei«iom*iamas kara­spēka
masas tikai okvpēšana i,
nervmSjot par tiešo kaujas darbību.
Bet uzvarēt Pad. savienību var gan
tas, kas nāk k i atbrīvotāja, kas prot
le^t le<telvotāju uzticlbu un l^ai
tos cīņā savas zem«8 m Uuta4^\al-brīvošanaL
Tō praiwi ari Ipalie kli­matiskie
apvidi® un ceļu apstākļi,
kur nepierādu karaspēks piedzīvos
tādu pat traģēdiju kā vācieši 1941./41
gada ziemā.
Plašā, maz apdzīvotā terrltori^a
rada lielas grfltfJjas ari padomju
karasp^a vadībai .izdarot spēku pār-gtupējumuš
un organizējot piegādi.
Lai nogādātu Eiropas karā laiikā Sibī­rijā
formētās vienības vai tur ražotos
kara mātcnālus, tie jāpārvieto ^
(lem kilometru, ar 6it\%cQU vai 8U<o
transportu Taii prasa ilgu laiku,
lielu ripojošu sastāvu un patērē daudz
līdzekļu. Pad. savienībā transporta
jautājums ir smag» pat miers laikē,
bet karā tas var pārvērsties par vienu
no galvenajiem• iikāvēs iemesliem.
Padomi jā transporta sistēmu var sa-
Igraut aviācijas 'uzbn^umi un partl-i;
Zānu.(fcrbfbā,..
i •••• (Turpmāk beigas) • • • /
, • ". • . • • , K""^ .
1t i -.
4V
ii
mm
- ^