Bavarijas Latviesu vestnesis, January 4, 1950

              mmm
0m-uzskatu;
Ugtdziļākā
Ičkartā: vie-iu8
l>ez 4e-lemokratijas
[eii un citas
\U tatenojas
vflSanu
trimdinieki
Stui tiztidt
MŪļSU
ttUt »av ari
M vējiem,
'S^ski me«
n# vidi
Ignp
Kurzemes
100.000
• ^ ^ ^ ^ ^ w tefti,
tam at-ceļu,
ka-m
lietai M
ap mū-fitictbu
pret
fļ Neiburgā
itJ RUNAS*
|lbā (gara uz«
ša t^ilda).
Idft 1?M «i»'^
kub. m, i»- ,
ipiiieclbas
ir «arkanie
rads: Truku^
la laikSj bet
m īsais pai>*
>ie . strādnie-sdzStu
.spēku
iOra-^ XSSdl
llatvleSii ^iņas
iemiesoja
iba darīja v i -
m a - s v e i -
Sļ, Bijā liela
.pniecibas un
ju Sīkā un
ieciba ne-iralstij.
Sta-apitulantus
lus uc, ari
reiz lopkopi-ms.
Kolhozu
tautiska no-em
paraugu
valstis.
\zĶ Gauja Cē-s
i es lauku
lauciņu vie-riežas
atkal
ķanie baroni).
)iem ^% kg
un 2H rub­lis
Bērziņš i z -
184 izstrādes
:āja kulšanas
ivos komponē-
Vissav. cen*
. par Mura-gribu
vairāk
[dlhozieTn.
e$ūtītas pat no
K San-Marino.
ķJBlušas Staļinu
No Holandes
fcrauds ar 382
(In)
I
14
h-.
m
I
I
T E V Z E M EI - B H ī V ī B A I
Klāra Zāle
Tu esi Jauna un skaista —
Gadi tev nepieskaras.
Kāda rēna, dievišķa gaisma
Tavu gaitu teiksmainu dara.
Nav citai mīlestībai
Tāds liliju maigums dots^
Kā tavai, vienīgi tavai,
Kas zied it kā nemanot.
T l It kfi nemamot stāvi
Pdves un mfižības vārtos,
Kad Jauni^ dzīvību raisi
Kā ābele pumpuru sārto.
pomatu
licēji un sargātāji
NO STBl!Lm£2Kī£M LĪDZ
TAGADNES PARTIZĀNIEM
„Latvija« valsts patstāvības
idejai pamats bija likts ar
•trilšleku bataljonu Aodibi-aālanu.*
^
Satnls K. ZaidņS
Ik gadu« fl. janvāri latviešu vecie
strēlnieki «anāk kopā, lai svinētu
savu lialfiko dņu — Ziemsvētku
kauju atceri. Kaut gan strēlnieki
daudz asiņainu cīņu izcīnījuši, un
kaut Sis Ziemsvētku kaujas bijušas
tik lielas, ka Aleksandrs Grīns tām
devis nosaukumu „dvēseļu pute­nis"
— tomēr strēlnieku skaits pē­dējā
gadā, kad atstājām Latviju,
bija samērā vēl diezgan paprāvs.
Kā no strēlnieku biedrības datiem
redzams, tad pa visu tās pastāvē­šanas
laiku, t. 1. no tās reģistrēša­nas
Rīgas apgabaltiesā 19. dec.
1923. gadā, līdz 1944. gadam atzī­mēti
6320 strēlnieki. Arī tagad,
trimdā, to vā ir dni«ku pāri par
600. N5)dibinoties Latvijas valsts
armijai, jaļļ pirmajā laikā no strēl­nieku
virsniekiem pēc Latvijas k a ­ra
ministrijā savāktiem datiem.tās
sastāvā bija 68%. Vispār var teikt,
ka Latvijas valsts pamatu stiprums
balstās uz to, ka mēs savas tiesības
uz Latvijas valsti esam korroborē-juši
mūžīgajā zemes grāmatā ar
asins ierakstiem, nevis saņēmuši kā
kādu žēlastības dāvanu, kaut arī tā
būtu ierakstīta pergamentā.
Pēc strēlnieku laika jaunās Lat­vijas
valsts armijf^, būdama sāku­ma
pat samērā vāji apbruņota, vei­ca
tik teiksmainus varoņdarbus, ka
viņu spožumu nekādi laika putekļi
neapklās.
Tiem sekoja latviešu leģionāru
varonīgās cīņas no Volchovas līdz
Kurzemes cietoksnim. Bez upu­riem
kara laukā tiem aizvien vēl
iet Ildzi traģiskā nolemtība - pa­likt
nesaprastiem. Ir ļaudis, kas
viņu latvisko sirdi nemeklē tiir, kur
tā atrodas — krūtīs, bet jŗ>adusēs.
Un ir vārdi, kas arī par tagadējiem
laikiem teikti jau gandrīz pirms
2000 gadiem. „Tēvs, piedodi tiem"...
Un tad tie, kam Latviju sargājot
nu jau gadiem ilgi par patvērumu
ir meža biezoknis ar zvaigžņotās
debess jumtu virs galvām. Ti^ ik
brīdi ir gatavībā lai pārcirstu to
Gordija mezglu, ko lielās un spē­cīgās
rokas aizvien vēl kavējas at­risināt.
Meža zvēri tiem nav bīs-
^tami, jo tagad pienākuši laiki, kad
* daudz -bīstamāki par zvēriem _ ir
divkājainie radījumi — cilvēki.
Mūsu nacionālās eksistences pa­mati
ir stipri, un latviešu vecie
strēlnieki ar lepnumu var atšķirt
Latvijas valsts tapšanas vēsturē
pirmo lappusi un redzēt tur uz
mūžīgiem laikiem ierakstītus strēl­nieku
nopelnus.
Cilvēka prāts spēj izdomāt pat
atombumbu, bet nekad tas nevarēs
izdomāt' līdzekli, ar kuru izdzēst
notikušos faktus. Ar gandarījumu
un prieku strēlnieki var atskatīties
uz laiku, kas nāca pēc viņiem, jo
nekad nav bijis tā, ka latviešu k a ­ravīrs,
likdams zobenu zem galvas,
būtu dziļi iemidzis.
Ja arī mēs tagad izklīstam uz v i ­sām
debess pusēm — tad tomēr, lai
kur atrastos, gluži tāpat kā to­reiz
kad saucām „pulcējieties zem
latviešu karogiem", strēlnieki an
tagad, sadzirdētu saucienu ja tas
atskanētu: „Vēl cīņa nav galā_ un
nebeigsies, vēl strēlnieki Lāčplēsim
palīgā ies."
Lai nevienu nemaldina nosau­kums
„vecais strēlnieks". Tas ir
goda tituls. Strēlnieku sirdis ne­noveco
un nenovecos, kamēr atkal
pār mūsu zenjii skries sarkan-balti-
sarkanais karogs saukdams,
„lai no mājām, lai no namiem, lai
no kapiem ārā nāk!"
J . Goldmanis
J . Kiidzējs u d 0 s vai uiuziļa 1
I.
Pa visu pasauli izkaisīto latviešu
vienīgais gara parlaments tagad ir
mūsu laikraksti. Ar tiem mēs
ejam no, kontinenta uz kontinentu,
mūsu visu dvēseles sapulcējas un
aplīp ap mūsu lielo sapņu Māti kā
bites, kas pārlidojušas svešus tālu­mus
un dūc vienā dūkšanā: Atdo­diet
mums mūsu Zemi! Atdbdiet
mums mūsu Debesis!
SinI vietā mūsu balsis skan ļoti
vienprātīgi Visiem i r tikai vieni
sapnis, viena griba.
Lai palasām ik kurn katru no
mūsu trimdas laikrakstiem, visos
un vienmēr skan Si balss. Mēs
meklējam, ierosinām, sūdzamies,
apsūdzam. Sie laikraksti pārstāv
visās zemēs un visos kontinentos
izklīdināto latviešu balsis. Uri ir
labi, ka šis balsis spēj iecerēt ce­ļus
kfi mums pastāvēt un neiznīkt
līdzīgi ūdenim pasaules smiltis.
Bet te nu Ir ari kāda cita lieta,
kas visus mūsu mērķus, mūsu ap-
9^mš«noi €āz^tle«« mūsu apņem-totos,
bOt par spUna draud padari!
tikai par n^Midaamu iecerēšanu^
par gājputnu dziesmu ilgās pēc
dzimtenes un beidzot par izklī­dinātu
vientuļnieka čiepstēšanu
starp nedzīviem ūdeņiem un k l i n ­tīm.
Jau gadiem ilgi mēs savos laik­rakstos
aicinām, mudinām, prasām,
Rvōrējam, apsūdzam. Jāsaka, ka
mūsu vārdi vai kvēlot kvēk>. No
sanāksmju runām, no papīra un
tintes mēs vai uguni šķiļam. Mēs
esam ideju bagāti. Mēs iero
šinām un mudinām visi visus. Bet
>kad gan im kas būtu tie, kas šos
ierosinājumus pārvērstu darbos?
Patiesi, ja kaut trešdaļa no šīs
enerģijas būtu pārvērsta darbos, —
mēs būtu jau izurbušies cauri ze­mes
lodei.
Mēs nodarītu pāri patiesībai, ja
te apgalvotu, ka neko neesam re­alizējuši
no tā, ko iecerējiiši un
ierosinājuši. Ir sava tiesa veikta
un vēl top veikts.
Viens gan i r un paliek patiesība,
ka daudz par maz i r bijis to, kas
labprātīgi gribējuši paņemt plecos
to nastu, kas smaga no mūsu dzim­tenes
un trimdas ļaužu bēdām. Vai,
izklīstot arvien vairāk, šo vīru
pulks nemazināsies vēl vairāk? Jo
tas ir cīņas postenis, kam uz­brūk
gan ienaidnieki, gan arī savē­jie.
Savējie tāpēc, ka šis vīrs gal­vu
nes taisni un reizēm saka ne­patīkamas
lietas: aicina talkā gan
ar darbu, gan ar kronu, mārciņu
vai dolāru.
Jā, daudz vieglāk un ērtāk ir
„mīlēt" dzimteni un būt par «ide­jisku"
patriotu —• ilgās pēc dzim­tenes
dziedāt gājputnu dziesmu.
Mums reizēm tas Izpaužas tādā
veidā, ka pēc kāda vakara prie­kiem,
par ko jau i r samaksāts labs
skaits marku, kronu, dolāru, vai
kāda mārciņa, tautietis ceļas kājās
un asarānl acīs dzied: „Pie tēvu
zemes dārgās ķeries klāt"... un
„Latviet*^ biju, latviet's būšu, lat-vlet'g
mūžam palikšu"...
Mūsu gājputnu dziesma izpaužas
vēl kādā citā veidā, kas šķietami ir
nepārtrauktas ierosmes, cīņas im
^^^guns pilns. Mēs, savas tīrās tais­nības
apziņā aizrāvušies un mums
nodarīto pārestību im pasaules
ausu kurluma aizkaitināti, laik­rakstos
un sanāksmēs aicinām viens
otru, stāstām un pierādām, saucam
pēc pasaules sirdsapziņas, atgādi­nām
Atlantikas čartas un četras
brīvības. Pagurstam bezcerībā no
kliegšanas pasaules mēmumā un
sākam no jauna, — Mūsu smadze­nēs
i r eksplodējušas tūkstošiem sāp­ju
un simtiem solījumu, kas Izrā­dījušies
par meliem^ tāpēc , bieži*
vien uz savām galvām sajūtam tā­du
kā svina cepuri, ko nespējam
nomest n« pānnainlt, kad gribētu.
Tāpēc, gandarijumu meklēdami, to­pam
vai truli savā centībā pasaulei
izkliegt savu dvēseli. Bet pasaulei
mūsu dvēseļu kora nevajag, nepa­visam
tāda, kas vaid. Pasaule gri­bētu,
lai mēs smietos. Tas mūs
sakaitina un aizvaino vēl vairāk, om
mēs nespējam pateikt paši sev —
stopi un apstāties pārdomāt un re­vidēt
savas cīņas ieročus. Ar savu
avīžu rakstiem, ar dzejoļiem, ar
novelēm, ar saucieniem no mūsu
sanāksmēm pēc pasaules sirdsap­ziņas
mēs gribam izkalt divas bie­zas
sienas reizē: sarkano dzelzs aiz­karu
un vienaldzīgi spīdošo zelta
aizkaru.
Tā mēs paši sevi ietinam illūzijā,
topam paši par savas cīņas dū­miem
un neredzam, kas būtu jā­redz.
Lai nenoniecinām šī veida gāj­putnu
dziesmu^ Tā glābj musū
dvēseles, mūsu mazos un lielos sap­ņus.
Tā ir mūsu elpa pasaules pu­tekļos.
Tikai — tā nu nav gan īstais iero­cis
dzelzs aizkara un zelta aizkara
atvēršanai. Tos neatvērsim ar i l -
lūziju, bet tikai ar kaut ko tādu,
kas cik-necik līdzvērtīgs tam mate­riālam,
no kā veidoti abi šie aiz­kari.
Nē, nē — tie nav saucieni,
tie nav sapņi, ne ari dziesmas, lūg­šanas
un nopūtas. Tie i r tie ieroči,
pret kuru spožumu šodienas pasau­le
visvairāk jūt bijību.
Ja gribam pastāvēt kā apspiestās
latviešu tautas balss un iegūt reāla
spēka cieņu pasaules acīs, tad
mums jātiek arī pie tiem.
āksts?
Pamatodamies uz Bavārijas filo­logu
kopas atzinumiem, J . Rudzitis
publicējis rakstu (Latvija Nr. 101)
par grāmatām, kādas trimdiniekiem
būtu ņemamas līdzi tālākajā emi-gi'ācijā.
Pilnīgs tāds saraksts nekad ne­var
būt, jo jāizrauga tikai daļa no
visa kopuma. Daži darbi un autori
var būt vienādi vērtīgi un svarīgi
— kuru nu ņemt, kuru atstāt ār­pusē?
Saraksts jau arī nebūs do­māts
gluži ortodoksāls, minēto grā-matu
vietā Ipašnield ņems līdzi arī
citas.
Pret raksta pirmo pust nebūtu
daudz ko iebilst. Acīs duras tikai
nevienmērība, ka J . Jaunsudrabiņš
novietots kopā ar par viņu vecā­kiem
autoriem, kamēr Pavils Gruz-na
nemaz nav pieminēts. Jaunsu­drabiņš
un Gruzna ir laika biedri
un abi izauguši no dekadentu vir­ziena.
Gruznas „Bursaki" un „Jau­nā
strāva" ir ļoti vērtīgi kultūr­vēsturiski
daiļdarbi, dārgi katram
latvietim. Tāpat izlaists šai pašai
paaudzei piederīgais Valdemārs
Dambergs ar savu ievērojamo ro­mānu
„Visvalda Tūļa piedzīvo­jumi".
jā — vai tiešām Zinaīda Laz­da
tik daudzkārt pārāka par „iz-skrlnētajiem"
Kārli Ābeli, Pēteri
Ermani un Frici Dziesmu? Vai ne­vajadzētu
būt iecietīgākiem pret
emigrācijā radīto? Ja šeit sacerēto
neņemsim līdz, tad mūsu bērniem
būs jāapstājas pie tā apvāršņa, ko
novelk Latvijā radītie darbi.
No jaunākajiem prozatoriem R u -
dzltis ieteic tikai trīs: Anšlavu E g ­līti,
Jāni Klldzēju un Alfrēdu Dzi­ļumu.
Par Anšlavu Eglīti nav ko šaubī­ties,
ka tas vai* tikt pieskaitīts mū­su
prozatoru izlasei. Klidzējs ar
Dziļumu nekādā ziņā nav tādi sti-listi
kā viņš. To pagasta pasauli,
ko atveido Dziļums un Klīdzējs,
daudz monumentālākos darbos pa­rādījusi
jau pirms viņiem Alda
Niedr'a. Kāpēc Niedras grāmatas
aizmirstas? Un kur tad paliek taga­dējās—
tā sauktās vidējās paaudzes
prozas rakstnieku meklējumi un pa­nākumi?
Kur Knuts LesiņS ar sa­vu
sarežģīto psicholoģiju? Kon-stanco
Miķelsone ar modernās lau­lības
problēmām? Valdemārs Kār-kliņš
ar jauniem starptautiskiem te­matiem?
Ģirts Salnais ar plaši parā­dīto
pilsētas, revolucionāru un Tālo
austrumu dzīvi? Pāvils Klāns ar
savām trauslajām novelēm? Ilona
Leimane ar pagājušo gadu simteņu
kolorīta romāniem?
Liekas, līdzpaņemamo grāmatu
saraksts būtu katrā ziņa jāpapildi­na,
ja gribam pazīt tagadni un cie­nīt
savu rakstnieku darbu tagadnē.
Nav nekādas vajadzības dzīvās lat­viešu
valodas lietotājiem savu māk­slas
prasību apmierināšanā iet k o ­pā
ar skolu literātūrvēstumiekiem,
kas visumā soļo apm. 50 gadus no­pakaļ
tai rakstniecībai, kas rodas
mūsu dienās.
Oļģerts Liepiņš
Kd mācīsim bērniem grāmatu
Tālākajā trimdā latviešu valodas
mācīšanai būs izcila nozīme latviskā
gara saglabāšanai. Sis pienākums
gulsies galvenā kārtā uz bērnu ve­cākiem.
Bet aif mācīt bāmu grā­matā
ir jāpiDt Sniedzam izcilās liet­pratējas
£. Upatnieces rakstu Sai
jautājumā. Tuvākus paskaidrojumus
par šo un citām bērnu ifudzināšanas
problēmām autore sniedz ail savās
padomdošanas stundās Eslingenas
nometnēb Ik otro Mstdlenu.
Lasīt mācISana ir loti svarīgs
moments bērna attīstības gaitā.
Tas ir pirmais nopietnākais pasā­kums,
kurā pieaugušais vada dar­bu,
jo līdz skolas vecumam bērns
rotaļājas savā nodabfi, kā pašam
iepatīkas. Bet lasīt mācīSana ir
arī pirmais solis skolas darbā. Bie-
• ži vien no tā atkarājas, vai bērns
tālākās skolas gaitās iemīļos grā­matu,
vai ari vairīsies no tfis.
Tāpat kā līdz lasīt iemācīšanās
brīdim bērns visas savas veiksmes
ieguvis gan ar zinfimu piepūli, bet
ari ar dzīvu intereid, tā arī grāma­tai
Jāievada jauns attīstības posms
ar tādu pat neatslābstošu interesi
Bērnā pulsē stipra progresa dziņa.
Bez kāda spaida viņš iemācās r u - '
nāt un Iepazīst apkfirtnei prieki^
metus un dažfidai aorim. Viņi
grib zināt, kas grāmatā, kā māta
tanī skatīdamās spēj izlasīt tik
jaukus stāstus un pantiņus. Ja
bērns ir ,^links** un negrib mācī­ties
lasīt, tad tā nekad nav bērna
bet gan tā pieaugušā vaina, kas
pirmais ķeras pie bērna mācīšana^
grāmatā. Protams, te runa ir par
veselu un normāli attīstītu bērnu.
Turpmākā -^emigrācijS mūsu bēr­ni
drīzi vien būs izkaisīti pa sve­šām
zemēm, bez latviešu skolām,
un tad grāmatā mācīSana gulsies
tikai uz ģimenes, resp. mātes un
tēva pleciem. Kaut ari ap lasīt
mācīšanās laiku bērns būs jau
iemācījies runāt savas apkārtnes
svešo valodu, taču pirmajai grā­matai
vajadzēs būt latviešu ābecei
Sl rakstiņa nolūks — dot mātēm
galvenos norādījumus, kas atvieg­lotu
viņu grūto uzdevumu, neat­ņemot
bērniem ne interesi, ne
prieku pat grSim^tu.
„LasīSana ir tikpat dabiska kli
runāšana," saka prof. Ed. Zicālikv
savas ābeces Viegla gaita priekš­vārdā.
Vienādi ir ari runāšanas un
lasīšanas psīcholoģiskie pamati. Ru­nāt
nozīmē asociatīvi saistīt skaņu
un izrunas priekšstatus ar vārdu
un teikumu jēgu. Mācoties runāt,
bērnam šie procesi jāvingrina, k a ­mēr
tie kļūst mechaniskl Lasīša­nā
ir tās pašas psīchiskās norises,
klāt nāk vēl viens galvenais locek­lis
— vārda grafiskais attēls jeb
kāda glezna. Lasīt nozīmē saistīt
skaņu, izrunas kustību un vārdu
jēgu ar redzes priekšstatu, ko dod
vārda grafiskais attēls. Sis uzde­vums
prasa vingrinājumus, tāpēc
lasīt ir jāmācās. Runāt \fim%
iemācās pirmajos dzīvības gados,
censdamies atdarināt dzirdētās
skaņas, resp. vārdus, un vēlēda­mies
saprasties ar savu tuvāko ap­kārtni.
Tādā pašā dabiskā ceļā
bērnam jāiemācās arī lasīt Bieži
vien tas arī tā notiek, kad bērni
paši, bez vecāku īpaštos mācīša­nas,
iemācās lasU, . sekojot tikai
bilžu grāmatU' tekstam vai lasot
izkārtņu uzrakstus ielās utt. Sie
bērni nav mācīti burtu lasīšanā,
bet gan uztvēruši tūlīt veselu vār­du.
Viņi taču zina valodu, tikai
pie šī zināmā jāpiesaista viens ne­zināmais
— vārda grafiskais attēls.
Atsevišķos burtus bērns var iemā­cīties,
bet lasīt viņš tomēr nepra­tīs.
Sāds gadījums atbilst ari pai-dagoģiskal
prasībai — no vieglākā
uz grūtāko. Vārds Ir pazīstams,
saistās ar noteikta priekšstata jē­gu,
bet burts ir abstrakcija, ko
bērns vēl nespēj aptvert.
Vienīgā ābece, ar kuras palīdzību
bērni šādā ceļā var iemācīties l a ­sīt,
ir Ed. Zicāna Viegla gaita.
Apskatīsim, kā šī ābece lietojama.
Māte vai cita persona., kas ap­māca
bērnu, atšķir grāmatu un
ievada sarunu par tur skatāmo
ilustrāciju. Piem., otrā Ip. māte
ēdina bērnu, dod viņam kāpti mu­tē
un saka: „Am, am! Izlasīsim
to." Māte rāda uz tekstu un lasa:
„Am, am! Nu lasi tu!" Bērns ska­tās
un atkārto am, am. Labi, ja ir
pie rokas saliekamā abc. Māte
ierosina, lai bērns saliek no klucī­šiem
vārdiņu „am". To darot
bērns salīdzina grāmatā iespiesto
ar savu salikto, un tas palīdz at­miņā
nostiprināt grāmatā redzēto
vārdu. — Sarunu māte risina tā­lāk.
„Bērns saka mamm! mamma!"
Māte izlasa, liek bērnam atkārtot,
skatoties uz attiecīgo vārdu, un
liek atkal izveidot to no klucīšiem,
izlasīt salikto un salīdzināt ar vār­du
grāmatā, — Nākošās lappuses
ilustrācija — divi ganiņi, meiteni-te
un zēns, sunītis un govli. Tā­lumā
mājas; māte, iznākusi dārza
malā, sauc ganiņus mājās: „Uūļ"
Atkal iesāktās sarunas jānovada uz
lasīšanu: „Kā māte sauc ganiņos
mājās? — U-ū! Te ir u-ū un tt.
Izlasi, kā māte sauc, kā govii
mauj, kā sunītis rej.** — Kād
bērns ir izlasījis, lai atkal •tUek
no klucīšiem. Te diviem Jau zinā­miem
burtiem „m** un „a", pievie­nojas
jaui^ — „u". Nu bērns mā­cās
aaisUt nm** ar „u**. Ceturtajā
lapas pusē nāk klāt atkal. Jauni
burts — „n", bet atkārtojas ari Jau
lasfītals vārds mamma. Māte atkal
var sākt sarunu par ilustrādjā i z ­teikto
noriāi un prasīt, lai parādii
kur vārds „mamma** redzami
iepriekšējās lapas pusēs. Katru
reizi, sākot lasīt, Jāatkārto iepriek­šējais,
ierosinot vārdus salikt no
burtu klucīšiem. Tā bāra* iktlvl
piedalās darbā, saistoties vil p ii
rotaļu laika. Bāma priekšā uz g i i -
da sarindoti burtu klucīši Juku Ju^
kām, ne alfabēta kārtībā, un, l a i l -
dzinot ar grāmatā redaām» v i M ^
veido pats vijadzlgoi virduii
Bērns i r ļoti Itpriednāti, Ja iido-dat
salikt grāmatā redzamo vir«
du. Tā viņš it kā rota}ādēmi«i
ielāgo vārda grafiako attUu.
Grāmatā mācīšanai Jānotiek k U
omā, omulīgā noskaņā. Pilnīgi nft-vietā
un traucējoša ir apmācītāja
uztraukšanās un nervozēšana, Ja
bērns uzreiz neielāgo kļūdai, nezi­na
vajadzīgo vārdu, utt Tāda pie­augušo
izturēšanās ne tikai trauci
bērna darbu, bet var pat labojāt
visu lietu, modināt bērnā mazvār-tības
izjūtu, ka tiešām viņš nevar
iemācīties lasli Ar iecietību, l a ­bu
omu» biežiem atkārtojumiem
vienmēr ātrāk sasniegs pozitļvuf
rezultātus nekā ar rašanos un dus­mošanos.
Bērnam nedrīkst luit
interese par grāmatu.
Blakus veselā vārda graflikal
uztverei bērnam var nosaukt ari
katrā lappusē sastopamo jauno
burtu, bet to ielāgoSanai nav j l -
veltl sevišķa uzthaniba. BSrbl^
uztvēris lasīšanas mechanismu, dff-zi
vien tiks skaidrībā arī ar bur­tiem.
Bērns, kas šādā ceļā mācī­jies
lasīt, t. i . ar analītisko metod,
ne tikai pareizi un skaidri lasis,
bet ari pareizi rakstīs. Šādā veidā
mācoties lasīt bērna atmiņā iesēžas
visa vārda grafiskais attēls, un tad
viņš to prot arī pareizi uzrakstīt
Bērni, kas mācījušies lasīt bur­tojot
pa balsieniem, t l slntātiskā
ceļā, lasot bieži vien uztver tikai
vārda pirmo pusi, bet galotni saka
uz labu laimi, un tāpēc daudzreiz
kļūdās.
Tā ķfi Viegla gaita ir vienīgā
aprakstītās metodes ābece, tad tā
nedrīkstētu trūkt nevienā ^menē,
kur bērnam stāv priekšā skolai
gaitas, sevišķi dodoties uz aizjūras
zemēm. Un par to lai padomā ne
tikai ģimenes cilvēki, bet w l tie,
kas kādreiz tādi būs.
E. Upatniece
Latviešu gleznotājs rīko
jau ottu izstādi ASV
Glezhotājs Makslmlllāns Mitrē-vlcs,
kas augustā izceļoja uz Sa­vienotajām
valstīm, no 14.—30. nov.
sarīkoja savu pirmo gleznu izstādi
Grīnvičas bibliotēkas mākslas gale­rijā,
Vairāki ASV laikraksti šajā
sakarā pub.icējuši ļoti atzinīgas re­cenzijas,
ievietojot arī Mltrēvica
ģīmetni. Greenwich Time (10. 11.)
un Daay Star (14. 11.) apraksta
iepriekšējo izstādes apskati, ktiŗā
piedalījušies žurnālisti un lūgti
viesi, pie kam latviešu mākslinieki
šajā gadījumā uzstājušies ar mūzi­kas
un tautas deju priekšnesumiem.
Mltrēvica pirmajā izstādē galve­nokārt
bijuši redzami Eiropā glez­notie
darbi, papildināti ar virkni
portreju, ko gleznotājs paspējis
veikt neilgajā uzturēšanās laikā
ASV. Darbu vērtējumā The Green-wich
Herald (17. 11.) mākslas kri­tiķis
starp citu atzīmē: „Mitrēvlca
gleznās atrodam neparastu šarmu,
harmonisku krāsu izvēli un apbrī­nojamus
otas triepienus... Māksli­nieks
zināmā mērā seko Manē ieva­dītajām
impresionistu tradīcijām,
tomēr viņa gleznu solīdais pemattO-nis
zem krāsu mirdzuma liecina, ka
viņš no impresionisma sāk jau attā­lināties."
No 7.—21. dec. notika Mltrēvica
otra gleznu Izstāde Stamfordas
ievērojamajā sieviešu klubā, kurā
latviešu gleznotājs reprezentējās ar
60 liela formāta darbiem, galveno­kārt
darinātiem Vādjā,
i
s
I
/
i - v - i - • •-