Bavarijas Latviesu vestnesis, November 26, 1949

              s
tai bija
^ Aii
18 biji
abu
Jau ag.
tai. ka,
atlaujij;
..V^deviei
flJa Jfida,
Kā lavi
tagad
,»avā ka.
paja fo,
ka Uft.
polid»
>t atvada
dzelteni
apgak
lot ne
|Pa«e. pfe
tam, kM
Baznieai
n nelāgi,
- )ai vietl
laplieclnl.
-viņa
if tomir
9 unļit-
^ai, kad
un
lēi Viņi
aktīvi
instruk*
lacelia*
radītu
lailet:
lOAUN
ISKVBB
t • *
[ŗaukiļil m
ar mle*
janizfleUu.
|iem atgne-
)u ļaudli
[flrlgie.
ilrusT"
strīdnieka
ļugsf*
(, viņi vlitt
(ak)
Ikus
Sojumi)
Is
f9,80
iedSvS
PA JAUNĪBAS TEKAM
StorUa Andžāne
LIELUMS
ļg masalfl cilvēks liel& dzīvē eju
Ap mani visa ar pārākumu smej,
Bell kad pret sauli vēršu savu seju,
n iiibinoiu mirdzu pāri lej.
XI viss, kas liels ar patiesības
gaisma,
Ne aevis lielu spēku izstaro, .
Bal oledgais, ar nevarību baismu,
pats savus p!9|us lielus notēlo.
* DZIMTENES*^
PAGALE SKAUTU
UGUNSKURĀ
t DVĒSEĻU PUTENIS
mļo Andri!
Ja mums t>ūtu daudz tik rosīgu
koDDielni kā Tu, nebūtu jābaidās, ka'
Udl 00 tatvieSu zēniem varētu pie»
inlrgt otro skautu likumu. Pro-tamii
ka palīdzības darbs trimdā
itlļclDfii Tavos puiiSos otrā lilnuna
iiffeolMm un bes tam dos Intere-inli
fl#« kopas daxt>ask
Daugavas Vanagu rīkotajā varoņu
(itanlņas vakarā ^loteiktl piedalie-tīail
Ko varētu uzvest? ^Tēvu
diiasmā'' atradīsi balsis un vārdus
da!&n labskanīgām kara dainām.
Kuras tās ir, atrodi pats un atraksti
man. Varētu sagatavot ari kādu
d^mfidju vai pat runas kori. Bet
vO Jaukāk būtu, ja jūs pamēģinātu
tUot kādas strēlnieku vai brīvības
ainas. Kur gūt vielu? — Pa­ņēmi
Grīna «Dvēseļu puteni", atrodi
kldu Interesantu vietu, m uzraksti,
kl pēc Tavām domām tajā tēlotie
cilvēki būtu earunājuSies un darho-
JuSieJf. Vārdu sakot — uzraksti īstu
lugai tekstu, kādu jūs 5—7 (cik jūs
tagad esat?) spētu izrādīt. Pielūko
t&ai, lai darbs būtu visiem un ne­viens
nepaliktu dīkL Atsūti savu
l\jgai metu ne vēlāk kā ar 10. 12^
pasta zīmoga datumu man uz ma­lta
— «Vientuļo skautu vadītājam"
Augustdprf b. Detmold, Latvian
DP Camp, Germany, —. Ja darbs
bOs ļoti labs, «Latvija" apsolījās
Jums piesūtīt veselu mēnesi laik­rakstu
par brīvu.
«Dvēseļu putenis" vispār ir grā­mata,
kas patīk visiem zēniem un
meitenēm. Bet vai jūs viņu esat arī
pamatīgi izlasījuši? Kurā daļā un
lappusē (miniet Ipp. numurus) var
lasīt katru no šiem teikumiem?
1) Tagad ari Zemgalei ir pienācis
bēgļu laiks. 2) Augšpus vai lejpus
Rīgas tiltiem — pie Doles salas, pa
Daugavas lej Iekas salām? 3) Aiz
pirmo uzbrucēju rindām ceļas Lož­metēju
kalna kāpas. 4) Tikko bija
beigudās mācības, zēni Jautri un
akaj^ 5) Satrieksim pie Juglas fri-
Jua, skriesim atpakaļ uz Tlreļpurvu.
d) Vairs nav Lofanetējkalnā nevie­nai
vietas, ko nebūtu jau ārdījušas
vicu granātas. 7) Un piemetina
vēl, ka nupat atdrāzuši mums talkā
igauņu bruņotie vilcieni. 8) Sēžu
telpai izbira visas rūtis, un, sprā-dziengaisa
^sviests, apkrita komitejas
galds.
Pasaules tālēs augsim vienoti Lat­vijai!
Tavs Vientuļo skautu vadītājs.
Piezīme: Kopnieka Andra un vi­ņa
kopas darbā talkā aicināti visi
skauti un gaidas, kā arī visi pārējie
Jaunieši gan trimdas tālēs, gan Vā­cijā.
Atrisinājumi vai sacensību
darbi. Ja nav atsevišķam gadījumam
norādīts citādi, piesūtāmi Latvijas
redakcijai ar piezīmi «VIENTUĻO
SKAUTU VADĪTAJAM". Labākos
atrisinātājus un atrisinājumus pub­licēs
laikrakstā, bet trīs pirr.o vietu
ieguvēji saņems arī godalgas.
Balvas labākajiem
uz(Jevuma
atrisinātajiem
Atrisinājumi iesūtāmi «Lat­vijas"
redakcijai lidz š. g.
15. decembrim.
Tiem, kas augšējo uzdevumu
pareizi atrisinājuši, apgāds
piešķirs balvas:
1. godalga — Latvijas abone­ments
3 mēnešiem,
t godalga — Latvijas abone­ments
2 mēnešiem un
godalga — Latvijas abone­ments
1 mēnesim
Sacensībā laimētos abone­mentus,
apgāds sāks izsūtīt
ar 1. Janvāri 1950. g.
Arkla lemeMs uzgriež augsnas
auglīgāko daļu, nedaudzi lāpstas dū­rieni
atsedz koku saknes un tad Jau
arī esam sasnieguši nedzīvo, auksto
akmens slāņi. Dzīvības audums Ir
gauži plāns. Bet kāda brlnliķa for­mu
daudzuma caurausts! AtbilstoSl
apstākļiem, dzīvās būtnes semes
virskārtās nav lielas savos kmēros,
1 kub. dcm melnzemes satur apm.
1.551.000.000 mikroorganismus, 80.000
pavedlentārpus. 800 smidius, 14 tOk-stoSkāJus,
kā ari gUemežus. sUekas
un citas formas. Jo vairāk attāM-nāmies
no šis Šaurās melnzemes
kārtas, jo mazāk dzīvu būtņu sasto­pam.
Vienīgi dažādas baktērijas m
mikrosēnes atrodamas ari dziļākos
zemes slāņos. Nedaudzi dzīvnieki, iz-mantojot
gruntsūdeņu strāvojumus
un citus ceļus, iespiedušies apakš­zemes
alās un plaisās. Gandrīz visi
viņi Ir akli. Jo, tumsā dzīvojot, i#-
dze tiem kļuvusi Ueka. atadi tl®
radniecīgi virs zemes atrodamajām
pasugām. Turpretim zinātniekiem
jāatrisina mikla. Ja viņi grib isdl-bix^
lo dzīvnieku pdodtfibu d&&>
mam dltskokam. Tā AdmAldborgas
alā, pie poUtikS daudzinātai Tri@-
stas, mājo maza un bikla ķirzadņa.
Sis pasugas pārstāvji nav Eiropā ci­tur
atrodami Viņas radinieki sasto­pami
vienīgi ZlemeļamerikL Kā vi­ņa
nokļuvusi pieminētā alā?
Visticamākais izskaidrojums ir, ka
sensenos laikos 51 ķirzaka bija iz­platīta
visā pasaulē. Tad viņa Ei­ropā
iznīka, Izņemot vienu tēs pa­veidu,
kas patvērumu atrada paze­mē.
Otrs piemērs: Šveices austru­mu
daļu šķērso Jura kalnu grēda.
Vienā no tās daudzajām gravām —
Arensē aizā 1921. gadā zoologi at­klāja
0,5 mm garu tārpu. Mikro­skopiska
pārbaude pierādīja viņa
piederību Jūrās dzīvojošo tārpu su­gai.
Citur sauszemē, jā, pat sald­ūdeņos
viņu velti meklēt. Vai pie­ņemt
hipotēzi par noslēpmnaindem
pazemes kanāliem uz pasaules jū­rām?
Jeb ticēt tiem zinātniekiem,
kas apgalvo, ka šī tārpa seņēi dzī­voja
aizvēsturiskajā jūrā, kas ban­goja
tajā vietā, kur tagad Alpu va­renās
virsotnes paceļas pāri māko­ņiem?
Arī dzīvības «augšējā" robeža
viegli saskatāma. Lai gan dažas
dzīvības formas ir apbrīnojami pie­ticīgas
— (ir zināmas mikrosēnes uz
teleskopu lēcām, kas burtiski pār­tiek
no stikla, putekļiem un ūdens)
— tiem šķēršļiem, ko novelk tem­peratūra,
skābekļa trūkums, gaisa
spiedies u. 0.1 as^tākļi, lielajam
dzīvnieku daudzumam nav iespē­jams
pārkļūt. Jo augstāk kaln(^ Jo
stādu valsts kļūst nabaddgāka, līdz
beidzot izzūd pilnfgt Tā kā lielākā
daļa zemāko dzlvni^u atkarīgi no
augiem, tad dabīgi, ka viņu eksi­stences
robežas sakrīt ar stādu
valsts robežām.
Šveices kalnu mežainajoi apvidos
dzīvo apm. 100 dažādu tauriņu pa­sugas;
krūmu un kalnu — pļavu jo­slā
to skaits samazinās uz 27 im ti­kai
8 atrodamas pie mūžīgā sniega
robežas. So sniega robežu dažreiz
pārsniedz in^kti. Tas — vēja no-t>
eln8. Tā t a u i ^ novēroti Everesta
virsotnē 5600 m augstumL Daži
siltasiņu dzīvnieki savos klejojumos
sasniedz vēl lielākus augstumus.
Tlbetā kalnu kazas novērotas 5S(H)
m vira Jūras līmeņa, i i 2000 m pār
augstāko cilvēku mītni Kilometru
augstāk cilvēkam elpošana bei skā­bekļa
aparātiem kļūst neiespējama.
7000 m augstumu sasniedz kondors,
riņķojot pār Andu galotnēm.
Vienīgi dzīvības formas, kas se­višķiem
līdzekļiem pasargātas no
tmperātūras svārstībām un IzžūSa-nas
briesmām sasniedz ievērojami
lielākus augstumus. Biezās čaulās
ietverti dlg^j im sporas klīst pat
augstākās atmosfairas kārtās.
Atklājumi vienā zinātne nozarē
bieži dziļi ietekmē arī citu kultūras
joslu. T klīdz telegrāfs izrādījās par
piemērotu starpkontinentālu sakaru
Ieturēšanas līdzekli, radās vajadzī­ba
atrast izdevīgākās vietas jūrās un
okeānos kabeļu novietošanai Kad
1877. g, Anglijā no piecgadīga brau­ciena
pa pasaules jūrām atgriezās
ekspedīcijas kuģis «Challenger", tas
atveda kfavu, kādu neviens kuģis
pirms tam nebija vedis. Ar dārgiem
dziļjūŗas tīkliem un speciālām ierī­cēm
zinātniekiem pirmo reizi bija
izdevies izcelt no jūras dzelmēm vis­dīvainākos
radījumus. Nu pierādī­jās,
ka 5000--6000 m dziļumā mūžīgā
tumsā arī dzīvo būtnes, gan ne tādā
daudzumā, kā seklākās ūdens kārtfe,
toties īpatnējākas un retākas. Tā
atklājās ka daudzas būtnes, kas l i ­kās
jau sen izmirušas un tikai no
pārakmeņojumiem pazīstamas, piem.
jūras lilijas, okeānu bezdibenīgajos
dziļumos dzīvo savu pieticīEp dzīvi
kopš tiem laikiem, kad no miizb repti­ļu
dņāra drebēja zeme, un cilvēlci vēl
pasaulē nemaz nebija. Neraugoties
uz ^tnībām, kādas gadu tūkstošos
ieguvuši šie mūžīgās tumsas dzīv­nieki,
uz dīvainiem gaismas orgā­niem
uti, kas radušies i^emērojo-tles
neparastajiem dzīves apstākļiem,
tiem visiem ir atbilstoši pārstāvji
mums Jau pazīstamajā faunā. Grūti
tādēļ ticēt, ka kaut kur dzelmē slēp­tos
nezvēri, kādus pirms dažiem
gadiem ziņkārīgi tūristi teicās re­dzējuši
Nesas e^erā. Vēl pagājušā
gadā šāds briesmonis esot iedomā­jies
izbāst galvu no kāda Šveices
ezera rāmajām dzīlēm. Novēroju­mi,
liekas, apstiprina pieņēmumu,
ka Jauni atklājumi gan iespējami,
bet tie vienīgi eksemplāriski papil­dinās
Jau zoologiem pazlstamfis su­gas.
Ģeologi savfis kartēs krfta slāņus,
kas veidojušies Udilga nosaukuma
kikmeta, krāso alus. Un. vēn)da-mi
šos zaļos laukumus» kas, piem. no
Anglijas dioivldkrasta pāri tagadē­jai
Ziemeļjūrai iestiepjas dziļi Au^
itrumeizt^ ki arf dzirdēdami, ka
ASV dažviet šie slāņi sasniedz
12.000 m biezumu, negribam ticēt, ka
tie būtu radušies no niecīgu dzīv­nieciņu
čaulām. Bet skats mikro­skopā
šaubas izkliedē. Dziļjūŗas
dubļu analīzes rāda, ka ari tie sa­stāv
galvenā kārtā no krita. Oke­ānu
dibenā arī tagad, gluži kā pirmi
50 milj. gadu, mājo mikroskopiski
prganisnU (Globigerlnae), kuru čau­las,
nepārtraukti nogulsnēdamās \m
bllvēdamās, veido jaunus krīta slā­ņus.
Siem organismiem nav ne mu­tes,
ne nervu, ne muskuļu un tomēr
šis amorfās protoplazmas piciņas
spēj baroties, augt, vairoties un no
Jūras ūdens atdalīt ogļskābo kaļķi,
lai iebūvētu to savos apvalkos.
Grandiozas ūdens masu kustības gā­dā
par pietiekamu skābekļa daudzu­mu
okeānu dzelmēs; arī temperatū­ra
pat 11.000 m dziļumā nav pārāk
zema. Un dzelmju iemītnieku ēdie­nu
karti papildina no augšējām
ūdens kārtām nemitīgi lejup slīdo­šās,
bojā gājušu, stādu un dzīvnieku
masas. A-p-s.
e
S
Acis ciet vai vaļā veri,
Tumsā vien tik kāju
Trejdeviņu nakšu Josta,
Pasaule vaid, pilna posta.
Mazs un liels sen velti mugli
Melno padebešu spraugās,
Kad tās pašķirsies, lai laistu
Surp kaut staru siltu, skaistu.
Ļaudis skumst un spiežas barā •
Sauli saukt nav viņu varā.
Spētu to tik sevis devējs,
Treju tumsas kungu kāvējs.
Kur lai tādu vīru rastu,
Kas par citiem nomirt prastu?
«Es tas būšu!" sīks kā sprīdis
Mudis sauc, starp vīriem līdis.
Gudras galvas smieklos kratās.
Mudis, dusmās sarcis, skatās:
«Smejlet vien par manu dūšu.
Jums pa^ kaunu veicējs būšu."
Bērza tāsi Jūrā sviedis.
Ielec tanī stalts kā briedis.
Kur ar selgu debess skaujas.
Laivai aši Jāaizšaujas.
Viļņi baltas putas šķaida,
Mudis svilpo vien un smaida.
Tā kā ūdensroze vāra
Iznirstot sauc viņu nāra:
^Dzintaru, šo dzelmes graudu,
Līdzi ņem, tas dos tev Jaudu,
Kad bez padoma tu bflsi.
Visu dē| i^ev miris kļūsi.**
r
Daiļa liekusies pār tāsi,
Nāra dod tam dzintariāsi,
Kas tik gluda ir kā ledus,
Dzidri dzeltena kā medus.
Priecīgs pateikties grib Mndis,
Bet par vēlu — viļņos zudis
Nāras vaigs. Tik asti platu
Noķert spēj vb?S vēl ar skatu.
Trako Jūra, putās kulta,
Tāšu laiva skrien kā bulta.
Viens un divi - ir Jau galā -
Mikli saltā miglas salā.
TEODORS ZELTIŅŠ
Miglas meitas dūmu svārkos
Skalo matus rasas mārkos.
Droši svešā krastā lecis,
Mudis sauc: «Kur miglas
Meitu pulks ap viņu kļaujas,
Saltām rokām apkārt skaujam
Parāda, kur, pēļos racies.
Miglas vecis' dusēt licies.
Degunu redz salā zilstam,
ūdeni no bārdas plīstam,
Pietūkušu plakstu spraugās
Baltas acis viesī raugās.
Mudis atver muti žiglu:
,.Vecais. vējiem atdod miglu.
Sasils deguns, sasils kauli.
Redzēsim mēs atkal sauli."
Atbild vecis burbuļodams:
«Mani tikai ūdens rodams.
Savu siltumu Ja dosi,
Gribu pārtapt atjaunosi.**
Mudis atdod savu dvašu.
Vecais silst, tak viņu palu
Sagrābj sals ar ledus plaukstām,
Dzīvības nav miesām aukstām.
Migla gan nu gaist kā dOml.
Bet tās vietā, viebies drūmi.
Zibens acīm Negaiss stājas,
Mākoņkalns pār sauli klājas.
Acfm zibot. Negaiss vārdus
SauJ kā lielgabala dārdus:
„Neatsegt tev saules seju,
Es tai kalnos virsū sleju.**
Droši pretī atcērt Mudis,
Spēks un spars nav viņā
, Jā tev tagad ceļu griestu.
Tauta mūžam tumsā ciestu."
Negaiss izmet sibena šautru:
„Tu man dari prātu Jautru.
Spēks, kas manam pretī t^ļas.
Putekļos sperte Jūk un iķe|āē.**
«Neveikt mimi tev ar godu,
Pats Ja labi prātā dodu
Savu spēku, sevi veikdams,**
Mudis saslejas, drošs teikdams.
J>9ā tik Surp, es ņemu kāri.
Mazs kas tev vairs paliks pāri,
Miesā mirušā tik acis,**
Negaiss šņāc, pie zēna placis.
Mudim nespēks māc Jau sirdi,
Spīta pilns vēl sauc: ,Jel dzirdi.
Paliks man mans mērķis sniedzams,
Manai gribai neaizliedzams.**
Metot zibeņus un rūkdams.
Zili melns aiz dusmām tūkdams.
Negaiss Itst kā Jūfa lejā.
Mudim prieks un liksme sejā.
Tak no saules vel ne Jausmas.
Tumsas lielskungs melns kā šausmas
Šurpu nāk. Redz Mudis tirpls —
Rokā mēness mirdz kā sirpis.
„Tikai tam veikt nakti baismu.
Kas tai pats dod savu gaismu.
Pārgalvi, Ja tu to spēsi,
Tumsas varu uzvarēsi."
Dzintaru žņaudz zēna delna —
Nē, viņš nebīsies ne velna:
«Mana gaisma manas acis,
Ņem, Ja tās tu paņemt nācis.**
2^na spožo acu ziba
Nakti šķeļ, lauž varu griba.
Spēka vārdos droši teikta.
Prom bēg tumsa, mirkli veikta.
Debess veras dzidra, plaša,
Priekā krūtis nodreb dvaša —
Saule rāda zelta vaigu,
Gaiši spožu, mīļi maigu.
Krūtis sirds vairs salta nedus,
Kust no plakstion, pirkstiem iedus.
Saule smaidot Mudl glāsta,
Miļu mātes balsi stāsta:
.Mana gaisma tevi sildīs.
Bet ar spēku atkal pildīs
Visi tie, par kufiem devi
Nežēlodams projām sevL**
Kādā sestdienas
pievakare
13. novembri GrInKai (Kons*
UkaU) blbUoiēkas māRslas fslt*
rijā aiklfti<A gletnoUiJā M. MII*
rfvieft darbtt tliaU.
Reiz kāds cilvēl^s uz Heidelber-gas
tilta teica: „Es nekad neesmu
pametis mālcslu. Vai māksla lai pa­mestu
mani — tur Amerikā?'
Toreiz Heidelbergā ziedēja ķirši.
Tagad no kritušu lapu kaudzēm Ko-netlkatas
laukos ceļas dūnu. Kāda
vasara sadeg — 1949. gada vasara,
kas daudziem mums bija kāds no­slēgums
un kāds sākums, bet glez­notājam
Maksimiliānam Mitrēvicam
neausi bagātu rudens ražu. Desmit
dienu atstatumā no irstošās, nemlt»
rigfis Eiropas, četrdesmit minūšu
braucienā no nemitīgi augošās Ņu­jorkas,
viņš nodibinājis pirmo lat­viešu
glezniecības priekšposteni šai
kontinentā, kas uz austrumiem iMit
augsti paceltas lāpas gaismu no bri*
vibas tēla rokas.
Kādreiz SO latvieSu Heldelbergas
Zilajā tornī gaidīja amerikāņu ar­miju
iesoļojam pilsētā, tagad, daU
no tiem, 11. novembra pdsfvakaiil
gaidlļja amcffiklņu Grinlēas biblio«
tekas zālē. Toreiz mēs vairāk ptr
visu alkām miera, tagad — lenMt
kaut drusku nemiera šo draudzlgts
pārtikušo, apmierināto dlvēku «liw
dis ar NOtrēvlca mākslu — 51 ejļaē
darbu, kas radušies trīs mēnešoi,
strādājot ai- otu, kaltu un āmuru*
Arī gleznu logatas ir mfikslini^a
roku darbs, un māku, dažkārt, Ame­rikā
apbrīno vairāk nekā mākslu.
Mēs gaidām, mēs uztraucamlesb
bet pats gleznotājs — liepājnieks,
rīdzinieks un heldelberģletis, ar im-gāru
vijolnieka izskatu im kurzem­nieka
rāmumu, ielej pa malkam no
pudeles, un glāze iet no mutes us
muti — glāze lieliska, svaiga piena.
Nav šaubu, Mitrēvics, ar rozā neļķi
tumši zilo svārku atlokā, drīz ki
uzvarētājs pa8talgā8i08. kaiokotu un
zīdā tērptu dāmu apšalkots, no vle«»
nas gleznas pie otras. Pagaidām v i ­ņa
darbu klāstā Jau ir krietns ducis'
labākās sabiedrības dāmu ģīmetņu,
kas visas izskatās daiļas, jo „viņa8
tiešām tādas ir", gleznotājs saka par
anwrikāniet§m. «Tikai, nepacietīgas
gan — portrets jāuzglezno Četrās, i l ­gākais
sešās stundās." Un viņas Ir
ari laipnas un rūpīgas: ar viņu pa­līdzību
un Heldelbergas DP. labda­ra
Viljama Sadesa gādibu — ir ta­pusi
ši pirmā latviešu mākslinieka
darbu skate. Gleznotāja galvenā
gādniece Ir Mrs. DžordŽa Vinsenta.
Amerikā plaši pazīstama kollekcio-nāre
un mākslas pazinēja. Viņas ne­laiķis
vīrs bija Rokfellera fonda di­rektors.
Un tad nāk goda viesi, kas aid-nfitl
šai krēslas stundā, dienu pirms
izstādes oficiālās atklāšanas. Ame­rikāņu
dāmas un kungi, kam pieder
šīs pilsētas cieņa un manta, un lat^
viešu dāmas un kungi, kas kaut kuT
ir istabenes, slimnieku vai suņu ko­pējas,
vlrējas un apkalpotājas; sēt­nieki,
dārznieki, laukstrādnieki un
uzraugi. Cik amerikāņu apbrīnā
skaļas sajūsmas, spontānu izsaucie­nu,
tik latviešu tuvošanās sava māk­slinieka
darbiem klusa, pat kaut­rīga.
,,Tlk neticami, ka šāda Izstāde
vispār iespējama — šai laikā un
Scit/' saka Valija Priedtte. Arī viņa
ir šeit, kā kādreiz Esllngenā, Rīgā,
kā visur, kur notiek kāds latvisks
sarīkojums, ko krāšņāku dara viņas
skolnieki ar latviešu tautas dejām.
Un te ir arī latvieSu tautu meitu un
tautu dčlu čotrats — Zlfrrlda Gauje-nicce,
Lola Bcrnhardo, Gunārs Berg-hiolcs,
Andris Padegs — viņu raitais
solis uz Grfničas parketa Ir kāda
maza, taču jauna uzvara — apaļš
skaitlis, pierakstīts lai summai, kas
krājas latviešu kontā. Savas tiesas
devēja šai sarīkojumā Ir arī jaunā
pianistc Māra Eferte, Bof^tonap mū­zikas
augstskolas stipendiāte.
Vienas sestdienas novakares sa-fikaits:
pusotra simta skatītāju un
klausītāju, pulka'sirsnīgu vārdu un
izjūtu novēlējumu mrik«;11nlekam
Maksimiliānam Mitrēvicam, daži
pārdoti darbi, vietējo aviiu raksti
par jpožu, izcilu latviešu^ glezno­tāju".
Vēl vairāk: tā nav pa<iaka. kas sā­kas
ar „re!z bija", bet stāsts, kas
sola — reiz būs! '
Ņujorkā, novembri.
RNa Mepa
IZ.STADE SVABU GMINDĒ
Gleznu un dail'jmatniecibas izstā­di
bija rīkojusi latviešu YMCAs/
YWCA?; .^vābu Gmindcs nodala. Ta­jā
piedalījās mākslinieki A. Bauš-kenlece,
E. Jūrmala, A. Nukša,
Puciriuss un V. Sietnieks.