Bavarijas Latviesu vestnesis, June 16, 1951

              LATVIJA Sestdien, 1951. g. 16. jiinjjj
KNUTS UESUSS •9tāmMāsmnm mr operu
FAUSTS ŅUJORKAS METROPOU TĪNA UZVEDUMA
SķlŗoHes so Vlcljai, pagiloSā gada pa*
vasari vēl aizbraucu uz Miocheni, Doklauil-tles
Vāgnera Tristana un Uoldt, Koaperts-buSa
dlriģējumā, lai paglabātu labas atmiņai
par operas mālislu, )o domāju, lia dieiln vai
ar to tik drizi sastaptos. Ar vi5u pa*
zemfbu pret Vāgnera ģēniju Jāatzīstas, ka
neasmu tā cienītāja skaitā, tldē| ar skpn
tikimj liādreiz lasīju krievu komponista Slra-vinska
atzīšanos, ka. noklausoties Vāgnera
Bingu ftriju operu virkni), viņ§ nevaiējis vien
sagaidīt, kad varēs tikt lejā bufeti pēc alui.
Neriskējot likt savu mazo autoritāti pret
Vāgnera — tik groteskā veidā, es labāk pa*
metiSa Stravlnslti pusceļā vienu pašu, teik­dams,
ka Vāgnera mūzika ir ļoti laba on vā­cu
alas ir ļoti labs, tikai par daudz kā no
viena, tā otra var novest cilvēku grtitF^>ās.
Filozofs Kalzerlings tdcis, ka ,.vācu grāma­tas
ir allaž mazliet par biezām". Flciogojot
So atziņu^operai, gribētos teikt, ka vācu ope­ras
man Šķiet allaž mazliet par garām. Ta­ču
~* pats Vāgners rakstīja; „Es gribu milclt
ļaudis krāt gara vērtības, nevis Izklaidēties."
Tādēļ iekrāju augSminēta izrādē, cik tpē-daros;
Jo vispār, Ja grib iegūt prlekSstatu par
vScu opera un operas mākslu fatskaņojitmn
un uzvedumu), tad Jānoklausās kāda Mo­carta
vai Vāgnera opera.
Amerikas krastā izkāpjot, biju sagatavojiet
visādām citām nepatikšanām, tā kā. uzturo­ties
dažas stundas Ņujorkā un no tās ari
tlidaļ Šķiroties, īsu bridi pavīdēja pfātā
skumīgā atziņa: „Seit taču ir Metropolitēns,
pasaules daudzinātākā opera, Milānas Skalas
sāncensei Un varbūt man to nekad ntsre-dzētl"
Skalas Jaano spēku ansambli bija dzirdījis
kādā viesizrādē Vācijā, un neiespēla dzirdēt
Metroiiolitēna mani kaitināja kā dedzīgu fi­latēlistu,
kam taisni vienas slavenas markas
pietrūkst, lai kollekclja bōta pilnīga. Jo
abas operas — Milānas Skāla un Ņujorkas
Metropolitēns, pirmā kl klasiskās operas
zemes Itālijas pārstāve, otrā kā visvarenā
kapitāla pirktspēju iemiesotāja ^ Ir divi
augstākie operas mākslas pīlāri, ns kādiem
augsto toņu bruņinieki un dāmas — dziedā­tāji
on dziedātājas — vispār var pakāptties.
AtkftlsastapSanās ar operu tomēr istiāca
drīzāk, nekā cerēju. Mlnesotas Stata galvas-pll
»ēta Mineapoie Japm. BIgas lielumā) uztur
ziemas sezonas laikā ļoti labu simfoniska or­ķestri,
tnr viesojas Izcili solisti ~ instrumen­tālisti
nn dziedoņi. Tā nākamās sezonas
programmā Jau paziņoti tādu viesu vārdi,
kā Binno Valters, ieopolds Stokovskls, Bō-doifs
FirknSniJs, Jehuda Menuchlns. Kirstene
Flagstade uc. Katra pavasari So pilsēta ap­laimo
ar savu apmeklējumu ari Ņujorkas
Metropolitēns. Tas Ir liets notikums un Ilgst
4-»S dienas. Par spīti tam, ka laba daļa no
3 miljonu lielā Mlnesotas Stata iedzīvotāju
skaita, galvenā kārtā norvēģu un zviedru
pēctečiem, ir puritāniski noskaņota un dau-dil
o/.skata pat kino apmeklēSanu par grēka,
sanāk pietiekams opsras mīļotāja skaits, lai
aizpildītu universitātes auditorija ar apm.
6000 vietām.
Universitātei ^auditorija celta spedau Šā­diem
nolOkiem^-' tur notiek ari simfoniskā
orķestru koncerti — ar lielu orķestra lelpa
un ļoti plaSn skatuvi, kas gan nav visai
dziļa, U ka azvadumn dekoratīvai pasei ne
sniedz pārāk lielas Iespējas. Zālē Ir CetrI
balkoni ar labu rediamlbo un dzirdamību no
visām vietām, pie kam ceturtā balkonā,
kufā «t tiku, ir tādu saJOta, ka var ieveltien
tieši orķestri. Kāda latviešu dāma teica, ka
tādēļ vien nevarējusi izrādes apmeklēt -
reibstot galva, bet Ja pirktu biļeti zenāk, v!
ram reibtu galva no Izdošanām. Visumā ce<
nas nav tik dārgas, kā varēto paredzēt, Ic
vērojot operas slavu un milzīgo personālu,
māksliniecisko un technisko, kāds JāvadS
līdzi viesizrādēs. Par 5—6 dolāriem varai
dabdt labu vietu. Ja vien pasteidzatleii no*
droSināt to sev laikus. Biļešu pārdoSan»
, sākas kādu mēnesi Iepriekš, un nav daadi;
vietu, kas palikto neizpirktas.
ii mi
State provlBCdi ^ ē U s a avīzītes, kts §«•
vlSl^ lappusē mēdz atzīmēt ne vien. kurš
ar kurn saderinājies, bet ari — cik ilgi pie
knŗa ciemojies tēvocis no rietumu piekrastes
vai svaiņa ģimene no otras pilsētiņas, ie­vieto
to dižmaņu ģimeņu uzņēmumus, kas do­das
oz Mineapoli klausīties operu „visas
četīras dienas". liekas, te fr kāda tieša sno-blsma,
bet ari patiesa operas mīlestība. Brau­cot
no savas pilsētiņas apm. 200 Jūdžu, lai
noklausītos Mlneapolē Paustu, man ceļa bied­rot
gadījās banku Ierēdne, kas pelni tikai
10d dolāru mēnesi, un kuras budžetā operas
apmeklēšana, ieskaitot ceļu, droši vien. ie­cirta
pamatīgu robu. Isl pirms tam te bija
Utviešo trio koncerts, pēc kora sapazlnos
ar amerikāņu ģimeni, kas devās oz opero no
kaimiņa štata Dlenvlddakotas, on bija ti­kai
apstljolies, lai apmeklēta radus, pie rei­zes
ierodoties latvieŠo mūziķu koncertā. No
Dlenvlddakotas bija braukuši ari daŽi latvie­ši,
protams, tāpat no citām Mlnesotas pilsē­tām,
on starpbrīžos tautiešus varēja redzēt
visos četros operas stāvos — atkarībā no
turiguma vai entuziasma pakāpes.
Vēl Vācijā uzturoties, biju dzirdējis, ka
Metropolitēnā diriģējot rīdzinieka vecais pa­ziņa
— kādreizējais Nac. operas viesdiri-ģents
Kupers, kas. veca atmiņa atmaidzināts,
pat izsniedzis kādiem latviešiem kontrmarkas,
tāpat kādi operas žomālā manīju, ka tur
uzstājas Boza Bemptone, amerikāņu dziedā­tāja,
kurai priekš gadiem 12 bija koncerU
Nac. operā, gan vāji apmeklēts; rīdzinieki
bija diezgan izlutināti ar slavenība vlesoSa-nos.
Soreti, atšķirot Metropolitēna prog­rammas
žurnālu, neatradu nevienu pazīstamu
vārdu, atskaitot JarmIIu Novotau, kuras uz-stāSanls
bija paredzēta Sikspārni kņua
Oriovska lomā. Jādomā gan, ka viesizrādēs
visas slavenības nevadā līdzi, un dārgākfls un
vecākās „zvalgznes" paliek mājās, vai ari
dodas savos privātajos koncertceļo Jumos.
Metropolitēna galvenais konkortnts Ir filma,
kas spēj daudz vairāk maksāt, atvilinot sla­venākos
dziedoņus pēc sezonas beigām vai
ari pavisam, kā Jauno falnomenālo tenora
Marlo Lansu.
Diriģenti ir ungāri, vācieši, aostrieSt, itaļl
— posmūžā, Eiropā mazdzirdēti vārdi, kaut
gan dažs skaita savas karjeras sākuma no
ozstāšanās Zalcburgas festivālos vai Trlestas
operā. Solista sastāvā laba tiesa itāļu on
vācu uzvārdu. Dziedātāji ļoti Jauni ~ starp
20 un 30, Izrādās, tiešām ari nākuSt no Ita
lijas, dažs Jau no minētās Skalas.
Margaretas lomas dziedātāja Viktorija de
1os Andžeiesa (dienvidamerikāalete) iedvesa
sākumā neozticibu ar savu ķermeni, kas ne­atbilda
Grletiņas idoāltlpam, bet, kā atzīmēja
amerikāņa lalkraksU, „vlņa8 balss lika visu
to aizmirst". Tās maigums Šķiet |o vairāk
apbrīnojams. Ja uzzina, pēc platēm spriežot,
ka viņa ir ļoti «pēclga un pat dramatiska
soprāna IpaSniaee. Manuprāt korpulence maz
traucēja ari spēli, un viņa bija viena no
labākajām tēlotājām šai ansambli. Par tenora
Dioiepas dl Stefano balss pārvaldīšanu tāpat
varēta vēl ilgi brlaltlas pēc tam, kad ārijas
izskanējošas. Jaunais dziedonis šovasar do
sies atpakaļ nz Italijn, pēc tam viņam pa
redzēta kādas fttanas uzņemšana ar Foksa
sabiedrību. Metlstofelis — Cezare Slepl,
Jauns baritons no Milānas, tāpat paguvis šai
krastā nodrošināties ar dažādiem kontraktiem.
Par viņu visu dziedājumu, tāpat par kori
on orķestri var teikt, ka šeit nebija vietas
ne mazākajai nejaušībai, nevienai lepriekS
nelssvērtai niansei. Otrais cēliens sniedza
tik pilnīga tīrību, maiguma an precizitāti
kādu parasti dilrd tikai no labākiem simfo
nlskajlem orķestriem, ne no operas ansambļa
Tā ari likās, ka skan instrumenti, ne balsis
visaugstākās notis bez mazākās piepūles,
piano vai forie — pēc vajadzības — ar
vienādo vieglumu.
Nevainojamas bija ar! ZIbeļa on Valentīna
balsis. Un mēs varētu raudzīties tikai kā uz
likteņa labvēlības brīnumu uz mākslinie­kiem,
kariem tik Jaunos gados tā pavērts
mākslai on slavas ceļš.
Kada sen izdota grāmata, kuras
vertiba
Metropolitfos m l u salagt vtias oporti
oriģinālvalodā, tādēļ šai izrādē dziedāja
franciski. 8al sakarā nāk prātā, ka vācieši
negrib un negrib piedot cittautiešiem Ģētes
Fausta komponēšanu, kaut gan — dīvainā
kārtā — no paša meistariem nevienam nav
veicies radīt tā» aiOzlko, un ar to laoros
plūkuši franči un Itaļi — Guno, Barllozs
(Fausta pazudināšana) on Boito /Meflsto). Tā­dēļ
Vācijā Faustu dzird visai reti. Dzirdot
to atkal pēc daudziem gadiem, tik perfekti
atskaņojumā, nemaz ari nerādās, ka mūzika
būtu tukša vai sekla, kā to labprāt uzsver
Vāgnera cienītāji. Lai nu tanī arī nebūtu
„dlevišķIgo dziļumu' on tās melodiskā
grācija vairāk iekļaujas zemes lieto burvībā,
tai ir pietiekami raksturlgoma on dramatiska
nerva, un pār visām lietām liriskās smeldzes,
lai tā Joprojām turētos nedaudso operas mal-stardarbo
kopā. •
Pēc šis Izrādes prātā, protams, pavīdēja sa­līdzinājumam
mūsu Nacionālā opera, Prāgas
opera, Berlīnes valsts opera, Jao minētā Skā*
l u operu viesizrāde un vācu pilsētu operas
ar mazāku nozīmību. Katrai bija savas
priekšrocības. Salīdzinājumā ar mūsa opera
— galvenā kārtā lielāks on labāks orķestris.
Solisti ārzemēs mani līdz Šim bija maz pār-steigoši.
Nupat dzirdētie „raetropolitānleSi *
pārsteldia vokālās pilnības ziņā, saucot at­miņā
tādos BIgā dzirdētos solistos kā Toti
dai Montē. Petraosko, Barsovn on dažos
krieva vecās un Jaunās paaudzes dziedoņus.
Belzē ar to atklājās arī nole attēlotās per-fekdjas
vājU ponkU. Ja ar Margareto tē­lojama
ziņā varēja samierināties, tāpat kii ar
Valentino on diezgan veikli režisēto kori, tad
abi itaļi bija labāki. Ja viņos neskatījās.
Mefistofeļa tēlotājs, kora lomā esam radašl
r«dzēt vismaz ciniķi, kas visām lietām zina
izpārdošanas cenu, netika tālāk par galantu
melotāju. Pausts pastaigājās pa Margaritas
ieslodzījuma vietu kā oi biksēm vīna az-lējis
kavaUerls. kas ntzlna. kā saglābt savu
pozu. Metlstofelis diplomātiski vatrilk torē-
Jās ārpusē. Paostā btja ari balets. Ameri-kāņo
krittka atzīmēja, ka tā bljosi ..ļoti mai­ga
Valporģo nakts'. Balets torējās laba
divertismenta robežās. Jāievēro ari. ka tā
bija izrāde oz svešas skatovea, kā nekā ~
„celojoSas operas" Izrāde.
Bet tā kā mana noklausīto operas tvāžu
„ko1lekclJa" apmēram tuvojas pilnībai, tad
gribētos uzsvēri Jaa agrāk veidojošos sprie­dumu,
ka mūsu Nac. opera tomēr bija viena
no labākām operām pasaules mērogi; lai
ari ne allaž Urādes bija Uk mOzikāU ailnl-gas,
kā tas bija Iespējams labākam on lielā­kam
corķestrim, — tai bija dai loti spoži
solisti, kas dažās lomās varēja sacensties ar
ārzemju labākajiem; ļoti labs koris un ska­tuviskā
puse — režijas on dekorācijas, tas,
ko sauc par „drāmatisko nerva", ar ko ope-ra
atšķiras no orātortjas on koncerta. Man
ir aizdomas, ka es vairi aekar neredzēšu
tādu skatuvisku lieliskumu, kā mūsu operā
— ar Lndolfa Liberta on Pētera Božlapas de
korācljām.
Fergus Fails, maijā
MIRIS KUSEVICKIS
Bostonā 5. jūnijā 77 g. vecuma mi
ris izcilais diriģents un mūzikas pai-dagogs
Seržs Kusevickis, kas 25 ga­dus
ilgi — Udz 1949. g. vadīja Bosto-nas
simfonisko orķestri. Kusevickis
arī dauilz nodevies jaunu muzikālu
talantu izglītošanai un atbalstižanai.
Savā laikā viņš Berlīnē nodibināja
mūzikas apgādu, kura peļņa bija pa­redzēta
vienīgi jaunajiem komponi­stiem.
Kusevickis dzimis Krievijā, kur
vēlāk nodibināja plašu orķestri, revo­lūcijas
laika pārcēlās uz Rietumeiro­pu,
pēc tara uz Ameriku,
..MariM OaUgairt - Utla»<. SkUW»««
al land o« Folk. Jofpama og Plot Porlaf
Koebenhavn IW9." (Māris Dālsgards - Lat­vija.
Zemes on tautas tēlojumi. Jespersena
un Plosa apgāds Kopenhāgenā, l!}39. g., 128
Ipp. Lalviju karte no P. Maninieka instl-tOtaj.
^
Grāmatas ttvadi antott atzīst, U Latvija
pelnījusi plaSāko inlormādjo. Viņš vairākas
reUes apmeklSJls Baltijas zemes «n 1936. g.
vasarā Mežotnē noskatlļtes taoHas svētkos
brīvdabas ozvcdumo Kāzas latviešu zemnie-ko
sētā. (Autora spalvai pieder iirl grāmata?
Estland 1 Sommersol — Igaunija vuaras sao-lē.)
iiiiurainīnmminiiiuttniiiniiimimnHiiiimuiimiiiin
PETEBIS AIGABS
«a
Sasaukšanas
OGĻRACIS RAKSTA
Drīz Uepāoi lapas plauks,
Laila pavasara griaios.
Degts prieka oportraoks
Pat dziji zemes iežos.
Man diena mūžam nakts.
PaU asmo tomsas brālis.
Bet, |o es dsijāk rakts,
Jo tovāk Uekas tāles.
Kad vien mans kaplis ka|.
Kad tēraods iežos skalda,
Es rangos atpakaļ*
Kor rožo dvesma salda.
Tavs maloorns. rakstos vīts
Un svaidīts lUpo dvaias,
Top manai BaktiJ rlU,
Kaot nevaid tavU paSas.
Jau tumsa blāva kļūst,
Sirds salaoi somas Caolci.
No oglēm blāzma plūst,
Sķlet, kalta lUoņkaolu.
No niega akmens celts.
Top dzīvs 08 dravdilgs laka:
.,Ir mīlestība zelU,
Ko pērļa lietos slaka."
ZlDA VĒRPĒJA ATOUD
Deg vakars iesarkans,
Sķlet, tāles oguns skaotii.
Nāc, steidzies, mīļais maas,
Sķlr sveSnlecIbas auta.
Zīds piekļāvīgs OB smalks
Man pirkstus maigi glāsta.
Bat fcopS sirds tevis alkst,
Zīds Uliekas pēc Usta.
Ja Ievīs nevaid man
Un tavas balss OD roku,
Bei atbalss dziesma skan,
Kā purvā slīkstot smoko.
Nav dta prieka vairs
Kā vārdi, ko tev sūta.
Tie sirdij vīraks kairs.
Kad svfSams top par grūlv.
Vēl lOpās mlļtms mīt
Kā liepu ziedos medus.
Bet kurp man Ugas dzīt,
Ja dlanu lenc kā ledos f
Deg vakars iesarkais,
Ir marts. Dūc dūjas s a l d i . ..
Jel steidzies, mīļais mans,
So sveSnlecIbn skaldi.
Grāmatai Latvija f nodaļas. Tajās ^skad^
U t v i j u ģeogralUkais stāvoklis, aavlalt|iu,
robežas, lauksaimniecības raksturs, kUastt,
ezeri on upes, augu valsts, dzīvnieka pauii«.
Sniegti izvilkumi no Latvijas vēstures, Mr|.
dot uz izrakumiem, kas liecina, ka latvteii
So zemi apdzīvojuši vismaz 3909 gadu.
kurni pie Grobiņas 1939. g. atitlāj dāņt aO.
sētas resp. vikingu vēsturiskās pēdu. ha.
minēts dāņu karaļa Valdemāra Usvtrittt^
(Sejn) kara gājiens 1319. g. oz Igaaitji n
attēlota hercogu valsts. Dots ari īss latviiii
tautas (41.—50. Ipp) raksturojumi, apsktd*
tas kristību, kāru, bēru ieraSas; pitaii{||
tautas atmodas laikmets. Nodaļa veltīta taa*
tas izglītībai Latvijā (69.-fl. Inp.^; ^
skatīta agrārā reiorma. Dr. Kārlis '~
salīdzināts ar nelaiķi dāņu zemnieku
1. C. Krislensenu. Tālāk apskatlU
stāvoklis citu valstu vidū. Latviju rūmīL,
un tirdzniecība, kā ari Latvijas pilsētas
viņu izcelSanās. īsumā raksturota Blgit
mala un vaUts kūrvieta Ķamert, kar
das daudz meklētie sēravoti. Darbs lo:
ar īsu Daugavpils un Latgales apskati.
Grāmatai vairāk par 39 Uustrādji, u
reģistrēta dāņo provincas bibliotēka -
daria katalogos. Tā pērkasM ari Bālākas
ļ\x grāmatu veikalos fari I. Beltmaņa lat.
jn grāmatnīcā, Postboz 292, Koebeakavt
vai Lejreu Prags Boulavard 71. Koabankan
Cena 2 kr.). Ieteicams Dānijā vēl pair
Jiem ap 400 tautieSlem legādāUes lo |t_
tu un dāvināt saviem darba dtvējlui atT
tiem dāņu labvēļiem. t B,
„Tik vien man palicis.,
(Turpinājums no 5. Ipp.)
saviem dēliem. Vidādi mūs «tbali
ja, drošināja, palīdzēja. Viņi titm
slēpa savas patiesās domas, ttittļ
par saviem pieredzējumiem un
laba negaidīja. Bet viņš ari dro!
ka n«v jāzaudē ticība, un teictf
reiz Latvija atkal būt brīva. Pro
viņš atgādināja, ka to nevar pa
— kad. Varbūt arī citi paaudzi
viņa ticība brīvai Latvijai bija
laužama, un brīžiem likās, ka
pur to runfi dievišķai prlekšaizr
apgarots. Varbūt ir labāk, ka vēl U
sēju par daudzām lietām un ]attt||
miem, par ko kopā run&jāai.
Tā pienāca 1941. g. jūnijs,
bija jābrauc uz Liteni. Bs i>ilika
gā. Kad atvadījos, Grīns drūmi
„Nu gan gaisa vairs nebūi." M
viņa sejā — tajā tomēr bija wi
Cepurē, pie kuras Grīns nisija pk
sam mazu sarkanu zvaigznīti, viņi
ja iespiedis trīs krokai. T l tagid
skatījās pēc strēlnieku „furaikas**.
Skumji, sāpI0 bija iķirUts no II
cilā latvieša. Nekādi laika putekli
smiltis nevarēs apklāt viņa vēfdu.
Kas noticis ar viņu, nezinu. VII
man latviešu karavīri stāstīja, ka
Litenē izsūtīti meža mērīšanu d
bo6, Kad atgriezušies, Grīns jau bi
apcietināts un aizvests. Tad daži d
vušies pie poļilruka Sudiačeva,
visu laiku Grīnu pavadīja. Pirms
dass paspēja izšaut, viņš saņēma sa
pelnīto sodu. Zēni aizgāja mežā
drīz sākās Vācijas-Pad. savien
karš. Bet ta« jau ir cits stāsts.
seaa
Infrida VlkSM
H O M A N S
(81. turpinājums)
Dagnija klusēja. Tas bija izrunāts un nolemts. To nevarēja
grozīt vairs nekas. Un jo tālāk gāja dienas, jo skaidrāk Dag­nija
izjuta, kā izšķirīgā mirklī viņa tomēr padosies saprātam
un Jura gribai — būs jābrauc. Viņai bija jādzīvo, un viņa
gribēja dzīvot. Un sev līdzi viņa aizvedīs jaunu dzīvību, kas
reiz atgriezīsies atpakaļ uz šo vietu.
„Kaut Dievs tevi šeit pasargātu, kaut viņš brīnumaini izva­dītu
tevi cauri postam un garām n ā v e i . . . " kādreiz garās no­moda
naktīs viņa dzirdēja pali sevi čukstam, līdz šie vārdi
kļuva par lūgšanu, kas piepildīja visas viņas domas un pacēlās
nemaldīgā epēkā. Tad viņa aizmiga, stiprināta un droša. Tā
tam bija jā.būt, un neko tur nespēja grozīt cilvēka vēlēšanās
vai spēks.
Un tad negaidot pienāca kāds vakars, kad Akmenājos ie­klupa
Kapteinis un, atbalstījies pret durvju stenderi, pēc elpas
cīnīdamies, teica:
„Posietiesl Cik ātri vien iespējams jums jātiek krastā."
Tad viņš bija jau atkal projām, un pazuda tumsā.
Visu ziemu Dagnija bija domājusi, kā tas gan būs, kad atska­nēs
šī vēsts. Bet nu, kad Kapteinis bija atnācis ar izšķiiīgo
ziņu, viņas rokas bija kļuvušas it kā bez'spēka un tikko spēja
pacilāt nedaudzās lietas, kas būtu jāsaliek ceļam. Nu vairs
nebija jāatlauž sevi tikai no pēdējā dzimtās zemes stūfa, nu
bija šeit jāatstāj arī da]a no seivis —- šeit palika Juris, t'kai
īsu bridi viņai nolemts un tuvs, bet iemīlēts pāri par visām
zemes bēdām.
Tieši šovakar Juris kopā ar leitnantu un vēl pāris puišiem
bija ārā kādā apgaitā, un Dagnija klusi ierāvās virtuves stūrī,
lai citi, skraidīdami un kārtodamies, neieraudzītu viņas seju.
Tā bija pārvērsta un bāla ka sniegainais pagalms aiz loga.
Dagnija cīnījās visiem spēkiem, lai savaldītu savu izmisīgo
vājumu, kas draudēja aizsmacēt viņas elpu, un, piespiedusies
tuvu logam, viņa klausījās ar visiem saviem jutekļiem un
savu ķermeni, vai ārā neatskanēs kādi soli vai balss. Tomēr
tur viss palika klusu, un Dagnijas ausis durstīja vienīgi ista­bas
biedru satrauktā sasaukšanās,, Viņa dzirdēja kā miglā
priecīgus smieklus, Robja rašanos, mazā Andra raudas, ko
Elga bija uzcēlusi no pirmā miega un tagad stīvēja tam virsū
biezos, adītos vamžus.
Gandrīz nozudusi dūmos, Kundze kārpījās pa savas guļam­vietas
salmiem, vilkdama ārā no bandītiem nobēdzinātās man­tas
— veļas kārtu, ziepes, tabakas bunduli un ar auklu sa­sietas
vēstules, un viņas slaidie, kalsnie pirksti drebēja tik
nenovaldāmi, ka Taivēnam bija jāiet palīgā aizspiest čemodāna
slēdzeni.
Bija taisni brīnums, cik ātri visi bija savākusi savu iedzīvi
un izvācās pagalmā. Pirmais tur iesoļoja Žanis, cieši padusē
iespiedis ar grožu galu pārsieto portfeli, un uzmetās uz ragavu
malas. Pulciņu ģimene izstūmās pagalmā ar krietni lielām
mantu paunām, un Tedis, kas savas aprakstītās papīra lapas,
pāris grāmatas un vienīgo lieko kreklu bija savīkstījis mazā
sainītī, nenocietās, lai nenorūktu:
„Re', dažus pat bandīti nevar aptīrīt — kā ir, tā ir mantu
kambari pilni. Vai neaizmirsi kārtis istabā uz galda?" ^
Robis šoreiz pasmaidīja, bet Pulciņa kundze ievēla ragavās
satuntulēto Ainu, un Elga tai blakus iecēla savus mazuļus.
Kaut kur no tumsas pēkšņi iznira Kapteinis, un Dagnija sev
cieši blakus dzirdēja viņa kluso, savaldīgo balsi:
„Paldie8 jums par visu — jūs man daudz palīdzējāt. Lai
jums labi klājas."
„E6? Tas bija tik maz. Bet — kādēļ jūs atvadāties no manis?"
„Es vēl palikšu šeit. Līdz pēdējai laivai," Kapteinis tumsā
neredzami pasmaidīja un viegli saņēma Dagnijas roku. „Es
zinu ari, ka jums šoreiz jāaizbrauc. Dariet tol Un esiet bez
rūpēm — krastā pajūgus sagaidīs Birzuļa vīru sardze un pa­līdzēs
fioklūt laivās. Jūs tur gaida."
lekām Dagnija paguva atbildēt, Kapteinis jau atkal nozuda
tumsā, un pajūgs sāka lēni virzīties ārā no pagalma.
Dagnija daudzkārt bija gājusi šo ceļu un zināja tur katru
līkumu un pakalnu, katru koku un ceļa zīmi krustcelēs. Ceļš
aizlocījās garām mājām, kur dzīvoja abi vācieši, izložņāja
mežmalu un tad, šķērsojis Liepājas šoseju, pazuda kāpās. Mē­ness
gaismu slēpa naksnīgi sniega mākoņi, tumsa bija dziļa
un bieza, un tikai ragavu slieču čirkstēšana pa ledaino sniega
garozu, kas vietām apklāja ceļu, nodeva vēlīno braucēju
gaitas. Kapteinis bija pieteicis ceļā daudz nerunāt un iet klusu,
bez liekiem trokšņiem, un tikai bērni, šūpodamies uz mantu
kaudzes pajūga vidū, pa laikam paskaļi ierunājās vai iesaucās.
Kad pajūgs izgriezās no meža, Dagnija pamanīja, ka pa šo
laiku Akmenāju zirdziniekam pievienojušies vel trīs braucēji,
kas sekoja nedaudz atstatu, un ari tur vezumiem līdzi slīdēja
pulciņš klusu gājēju.
Tiklīdz pajūgu rinda pārlavījās šosejai un iegriezās sīku
priedlšu jaunaudzē, no koku ēnām atdalījās bruņotu vīru slāvi,
un Kundze klusu iekliedzās:
„Atkair'
,.Cst!" nočukstēja kāds viņai tuvu pie auss, un pāri grāvim
pārlēca vairāki balti slāvi. „Nebīstieties, tie esam mēs,"
Ieskatoties vērīgāk, Dagnija pazina Birzuli, bet savam formaf
tērpam tas bija pārvilcis baltu virsvalku, un tādi paši balti
mēteļi bija arī visiem pārējiem, kas nu izauga no visam pusēm
un, ieslēguši pajūgus, virzījās tiem līdzi uz jūras pusi.
Velti starp baltajiem stāviem Dagnija meklēja pazīstamu
augumu, zināmu gaitu, bet viņas acis sataustīja tikai svešu
plecu līganās līnijas, un neviens viņu neuzmeklēja šai pēdējā
gājienā. Katrs solis, ko viņa lika pret sasalušo zemi, skaudri
sāpēja un iegriezās kā atvāzts asmenis dobji dunošos deniņos
— atvadies, atvadies!
Kādu kilometru no kāpu pakājes pajūgu rindu kāds baltais
vīrs sagrieza nost no ceU, un turpat laukmalā no tumsas iz-milza
melns, greizs šķūnis. Sabraukuši zirgus šķūņa platajā
ēnā, baltie kaut kur pazuda, bet blakus Akmenāju pajūgam
atkal iznira Kapteinis un pamāja uz spraugā pavērtajām šķūņa
durvīm:
„Ejiet visi tur iekšā. Mantas paga^:dām lai paliek pajūgos. Bet
esiet klusi — tepat netālu ir vācieši. Mums jāuzmanās."
.^kūnis bija liels un tumšs, tikai vienā galā stāvēja vēl sa­grūsts
puspuvis siens, bet pa dēļu spraugām svilpdams lodāja
ass jūras vējš. Brīžiem šķita, ka jūra ir pienākusi gluži to;
un ka viļņi skaloto« jau tepat aiz šķūņa smagajām durvīm,
tad atkal vēju balsis pierima, un klusumā varēja sadzirdēt
kai klusus čukstus un daudzu cilvēku ātro elpošanu.
Apradusi ar tumsu, Dagnija ievēroja, ka nez' no kurlai
visapkārt bija saradies desmitiem pelēku ēnu, viņa (izirdij
sievu un vīru apslāpētās balsis, bērnu raudas un daibs
aizturētus smieklus. Tiem vajadzēja būt bēgļiem no visas
kārtnes, no Sveķu ciema un vēl tālākām mājām, kas vl
rudeni un ziemu bija pacietīgi nīkuši, gaidīdami laivu, on
šovakar tie no jaun^a iztrūcināti savās ilgās. Akmenāju pi
ciņš bija sastājies vienkopus, pēkšņi tie jutās kā viena sai
ko gaida vienādas briesmas un pārbaudījumi. Paņēmusi kll
Andri, Elga pūta un berzēja tam nosalušās rokas, jo ceļā
zais bija nomaucis un pazaudējis cimdus, un nu miegains
nobijies klusi raudāja.
„Ņemiet sitos, Ainai ir divi," pēkšņi teica Pulciņa kurn
Izvilkdama cimdu pāri no sava kažoka kabatas. „Sitiē m\
ir lieki."
„Bet mēs paši drusku iestiprināsimies — noderēs pret It
nām," negaidot sakustējās Robis, un Harijs pirmais steidzi
satvēra Pulciņa sniegto pudeli.
„Ka' tevi deviņi, nav un nav gaU taviem krājumlei
tumsā norūca Tedis, bet viņa balss skanēja laipni un drai
dzigi. „Vajadzēja varbūt labāk pataupīt uz j ū r a s . . ."
,,Kas lo zina, vai tik tālu maz nokļūsim — es nekam vali
lāga neticu," Pulciņš smagi nopūlās un norija krietnu malki
„Tā drebelīgi vien ir ap dūšu." . •
Ar pūlēm apslapinājusi lūpas stingrajā šķidrumā, Dagni]
juta ķermenim pārlīstam dedzinošu karstumu. Dzēlīgas ski
jas pārņēma viņu. Vēl vienmēr viņa bija viena un veltīgi vi
laiku raudzījās apkārt. Baltie stāvi nāca un gāja, viņa zlnlj
ka tie mainās sardzē augšā kāpās, kur visu laiku jūrā nori
dīja gaismas signālus, lai laiva zinātu piestāt krastam; bet
viens nenāca pie viņas, neviens viņu neuzmeklēja šķūņa ai
slumā un tumsā.
Laiks vilkās gausi, pa šķūņa sasalušo klonu šaudījās vij
un drīz vajadzēja būt jau pāri pusnaktij, bet vēl nenāca
viena cerību vēsts no krasta. Ļaudis staigāja šurp un toj
lai drusku sasildītos, aizvien biežāk piellzdami pie durvļ
spraugas, it kā gaidīdami no turienes kādu jaunu ziņu, ' *
tur nedzirdēja nekā cita kā tikai vēju gaudošanu. Pagāja
otra stunda un trešā, un palēnām tumsai pāri pārgūlās it
svina vāks ~ bezcerīgi un noguruši ļaudis viens pēc ot
salīda mitrajā sienā, mēģinādami atrast tur drusku siltufl
Kaut kur tuvu pie durvīm šad tad iezibējās sīka gaiša a<
un Dagnija dzirdēja Kundzes un Harija balsi. Nežēlodama vaJ
savus atlikušos tabakas krājumus. Kundze tina vienu cigāri
pēc ojras un balstīja nogurušo muguru pret Harija plecu.
Mērīdama aizejošās minūtes, arī Dagnija pamazām si
šaubīties, vai šonakt vairs iznāks braukšana — drīz pulkstet
vajadzēja būt pāri diviem, lai salādētos motorlaivā, arī pa
krietns laiks, bet līdz gaismai bija jāizbrauc no piekrās,
joslas, kur patrulēja vācu ātrlčivas. Likās, ka gaidītājiem
šī draudēja izvērsties par vilšanās nakti, bet Dagnijai negri!
bija jāpasmaida, saprotot, cik ļoti viņa ilgojās, kaut patL
laiva neatnāktu un ar rīta gaismu varētu atgriezties atpak
Akmenāju istabā. Tā pašas no sevis izšķirtos viņas gaitas, u
veltīgi nebūtu jācīnās atvadu mokās.
(Beigas sekos)