Bavarijas Latviesu vestnesis, September 28, 1949

              f/' •
B0rt> Krauto
GUNDEGAS
Vēa kor «a ņēmi
To brāzmaino Mlssml»
ArdiM posts
Idajbl Hkkmi?
Mrds, kur ta ņimi
To neprālA smddM
Vismiiā tiekties,
N^ffioi veldzi?
Gandojieti viesuļi,
Trakojiet» vQi»
Visam par spīti
Sirds iedegas spejL
Dzelmlfft tmnsS
Zvaigmes kur krit, «->
Liesmainas gundegas
Sfiposies rit...
Kuifūras dienas
Libeka
Stecvigaa-Hoiltdnas apgabala latvlefiu
plnrtl^eclbai ir tradldia rtlzi gadā sa.
Ilkot koltOrss dienas. Šogad tfis notika
rudeni, un laikam bija viens no pēdē-
Jatvielu mfikslas demonstrējumiem
SadS. Apstākļiem piemērojoties,
( sgrikis nedēļas vietfi aizņemtas
tikai trīs dienas, apvienojot tis ar
I.nāves 30 gadu atceri. Tomēr sa­lums
atstāja labu un svinīgu iespai­dīs*
un tautieli. kā liekas, ieguva ari tīri
fķtigu mākslas baudu.
Bikstniektt vakaru atklāja apgabala
wat|ivto 8. Jau džems, atskatīdamies uz
llbekā notikulajiem lielākajiem kulta-
I i i niinifestējumiem pagājulajos ēeiros
H^Oi. Paula Jēgere-Freimane nolasīja
^otu referātu Rainis un mēs, kur
Unijās, inteliftentā tvērumā bija
tā Raiua vieta latvieSu UterātOrā
noUme m ^ dienās. Ksenija Bidiņa
, ģmLtMti t dziesmas ar Raiņa tekstu,
|iiF^At^ Steinberga deklamēja daius
f(ņt Jetfmigākos dzejoļus. Dziesmas pa-fidlla/
Irēna Hese^
vViMra otrā daU bija veltīta Šīsdienas
fikstnledbai. To ievadīja Jānis Rūdī­tie
ar referātu utvicšu rakstnieka tie-sttMur
un pienākUmiriiplOkodams prasi*
kssb kldās pret rakstnieku ir sabiedrībai *
tm sizrljAdāms». ka nedrīkst traucēt
Mcstnieka radlian^ brīvību, jo nekad
nav lāai^rst, ka mākslai jāpilda pafial
āivi likumi, lai tft vispār bfltu māksla.
Iļefentam sekoja neiespiesti jaundarbi
aiitMu iatf jumā. Kon^tance Miķelsone
Hrekstljusi saistigu vēsturisku miniātOru
«Uftd^ gOsteknls. bibeies garā un va-ilOdl
tHoldt jOdu verddbu Bābelē un
llAIstā uzvarētāju tautas valdnieka
feistoara galu* Paļas no sevis raisījās
vttdltaus ifiUJas sen aizgājuBā leģendārā
laikmeta saUOBinājum^ ar latviešu tau.
tai tagadējām cielanu dienām. Dzintars
IMmaniā priekizimigā deklamācijas
te<ihiūkā no»kandēja savus labā formā
laeeritui dzejoļus. Elza Ķezbere guva
italnibu ar sava prlekfinesuma nemāk-
*JietayVeldu un sirsnību. Oļģerts Ue-
.vUTlUlia centies tttot kara radīto pār*
zemnieka dēla dvēselē, ^Al-
SSSTMItiims iepazīstināja klausītājus
ēt traimentu no sava jaunā romāna Par
fotnu grāvraēiem —* leģionāriem.
Kikimajfi dienā Mēdzenes nometnē ^t-
UflAi 4 libekas gleznptāju - J; Jēgeiļa,
RTMta, Orundes un j . soikāna ko­piju
gleznu, akvareļu un citu darbu
]fiS^. kur^ vairāki dekmiti pēdējā
r I laika mnājumu. Notika ari gleznu
Pia!0ia, T^ās dienas vakarā Ubekas
I litvielu teātris ar PQt. vējlņil izrādi pie-
SitnlMa Raini. AnsambU bija iesaistītas
i i l Plriā Jaunas aktrises. ^
Oļģerts UepiņS
UetuvicSu tautiskas
mākslas ansambļi r
Slavenais A. Mikuļska vadītais
kā lau ziņo}§ni,
]Mq^fi nes^ izceļoja uz
f Ameriku. Uetuvls raksta, ka an-aiutnbliš
tur paguvis uzstfities ]au
kādos dārza svētkos, kur starp vai-rtku
tautību priekSniesumiem gu-
Via ļzdlu piekrišanu. Pēc pSrējo
mlksUnieku ieraSanfis Curļoņa an^-
'imnblls cer ari Amerikā atmirdzēt
savi agrākajā spožumā.
eienlgs CurlonieSu pēctecis Vā-cst]
ā ir Hanavas ansamblis Dainava,
^ kas nesen atskatījās uz četru gadu
dirbibu. Sajā laikā sarīkoti ap 150
koncerti un izrādes. Dainava tālākā
l^kotnē paredzējusi izcejot un savu
darbību turpināt Amerikas lietuvie-
^ iu Uelākajā centrā Cikagā. E. K.
Augustdorfas nometnē lietuviešu
^ mākslas skate pulcināja ap 800 ap­meklētāju.
Gleznotājs J. Pautienis,
icas pirms 20 gadiem beidzis Kau­nas
akadēihiju, bet praktiski glez­niecībai
pievērsies tikai trimdā, iz­cēlās
ar spēcīgu kploritu ainavās
no bēg}u dzīves. Kādus 20 darbus
J. TričTs, kas pāris gadus
; \ Strādā kā autodidakts. Viņa māksla
-vēl meklēšanas stadijā. Bez DPabu
gleznotāju skati apmeklēja ari
dauds vāciešu, un vācu prese par to
sniedza labas atsauksmes. Daži
darbi tika arī pārdoti, (er)
Trešdien, 1949; g. 28. septembri.
Daudz politikas,
garīgas
Penkluba 21 kongresā
l^asaules rakstnieki liprot baltte^^
NAV GRtJT, NAV GRtlT .
iJlediģēt laikrakstu ir Interesants
daSs/* raksta kāds dāņu Izdevums.
uTomēr nevar sacīt, ka tā būtu vien-
Uria lieta. Ja mēs ievietojam anekdo-tus,
Ud mums pārmet, ķ j tas esot muj-klgi,
ja mēs tos neievietojam - laik­raksts
esot pārāk garlaicīgs. Ja m^Je-vietojam
no citiem laikrakstiem alzgūtaj
dnas — mūs sauc par slinkiem kas pasi
uevllo kaut ko uzrakstīt. Ja mte to
nedarām — tad mēs esam pārāk iedo­mīgi
un pārāk augsti vērtējam paSlM-vuT
rakstus. Ja mēs neievietojam lasl-tlju
vēstules mums pārmet, ka mēs ne- eam uzturēt saites ar saviem laslta-u
Ja mēs tādas Ievietojam - laik­raksts
pārpildās ar aplamībām. Bet ja
kāds iedomātos ka mēs SIs pietlmes ne^
esam alzguvuSl no dta laikraksta, tad
\M noteikti alotos: mēs to tieSām esam
daxlj\di. (ĻLV)
Pirmo reizi pēc 10 gadiem man
bija dota izdevība piedalīties lie-lālļia
vēriena starptautiskā sanāk-sniē,
papētīt pasaules apvārkšņos
misu lietas un redzamāku personī­bu
nostāju mūsu politiskās cācsistm-cea
jautājudiā. Par šo iespēju izsaku
paMcību latviešu nacionālajam
foiiidam Stokholmā, kas bija pavi-saitn
pareizi novērtējis latviešu pār­stāvju
nepieciešamību šajā passiu-les
rakstnieku sanāksmē; tāpat iita-lieiu
Penkluba c«ntram par aicinā­jumu,
par ierindošanu oficiālo de­legātu
skaitā un par materiālo at-balļStu
ceļa izdevumu segšanai.
Braucu uz kongresu ar pi^ācīgu
interesi: gribēju konstatēt,- kāda īsti
pašreiz izskatās pasaules intellek-tufilā
un literārā seja, kādi ir strā­vojumi,
kādas tendences un noska­ņojumi,
un kas viss no tā varētu
iznākt rītdienai, unJt sevišķi, pro­tams,
kāda vieta spalvas bruņinie­ku
galvās ir Baltijas problēmai.
Pirmais pēc iebraukšanas V^e-cijā
bija konstatēt, ka mēs, baltieši,
esam ievietoti oficiālajos sarakstos.
Atrudu igauņus un abus latviešu de­legātus
(lietuviešu kongresā nebija)
novietotus saraksta beigās kā pār­stāvjus
no Estonla un Latvia, pie
kam valstu nosaukumi bija ipinēti
aiz delegātu vārdiem, nevis virs
tiem; sēžu zāles krēslu rindās mēs
figurējām zem plakāta „othercount-ries"
(bez baltiešiem turlbija arī
spāniešu emigrantu pāŗstJh^is). Ne­vajadzēja
lielas gudrošanas, lai sa­prastu,
kādēļ tas tā. Itālija taču for­māli
vēl dzīvo 1945. g. miera līgu­ma
klauzulās, un kas tās lasījis, zi­nās,
ko tas nozīmē. Savs iemesls
meklējams ari Itālijas tirdzniecības
llgutnos par Austrumeiropas val­stīm.
Kā parasts, lielajām valstīm
bieži ir daudz salstltākas rokas nekā
vidējām un mazajām. Visumā tomēr
jāsaka, ka itāliešu Penkluba centra
tieksme rēķināties ar mums savu
iespēju robežās nav iekalkulējama
par zemu.
Otrais, ko tūdaļ meklēju oficiālajā
sarakstā, bija tās valstis aiz „priekš-kara",
kas sūtījušas savus delegā­tus.
Tādu bija iris: Somija (tās d<J-legficija
bija Iespējami atturiga),
cho^lovākija (viens mazrunīgs kgs)
un PoUJa, kuras lielā delegācija bi­ja
ieradusies ar redzamu nolūku
celt karus. Tā ari notika: ir komisi­jās,
ir pilnsapulcē poli bija tie, kas
sita lielās bungas, ar visu jaudu
vilka kongresu politiskos ūdeņos, un
panjica to, ka kongresam bija dai^
brīd spilgti politiska, ne literāra no-'
krāsa. Gaidīju arī tāda vai šāda vei­da
uzbrukumus mums, bet tie nenā­ca.
Itāliešiem - rīkotājiem šāds pa-grieisiens
nepagalam nepatika, jo vi­ņi
visur un vienmēr centās vairīties
no polītiskiem tematiem; jādomā,
ka viņi bija tie, kas ar projektētiem
darba kārtības punktiem (ari atti(^-
čībā uz mums) taisīja visādus akro-batiskus
gājienus, lai atvairītos no
uzbļizīgās politikas, — bet kā g(m
un kur šodieii pasaulē ir iespējamas
no tās tikt vaļā? Redzot notikumu
virzienu, nekavējos uzņemt kontaltc-tu
ar kongresa prezidentu un pre^
zidiļa locekļiem, un saņēmu no vi­ņiem
atkārtotus solījumus, ka at­tiecībā
uz mums viss paliks, kā līdz
šim, Sāda nostāja, protams, tikai
apstiprina mūsu aicināšanas un mū­su
kvalifikācijas faktu.
li;aliešu izturēšanos loti simpa*
tiski un reizēm neliekuļoti sirsnīgi
padziļināja daudzo Jo daudzo kong-resļistu
riostāju pret mums, baltie­šiem.
Septiņu dienu laikā ir Strēler-tes
kundzei, ir man nācās sarunā­ties
ar lielu skaitu literātu no Ei­ropas
un aizjūras zemēm un ne­v
i e n ā gadījumā nenācās konstatēt
tās šaubīgās un mums bīstamās no­skaņas,
kādas nereti bija Jākonstatē
1944.-1945, gados. Venēcijā neviens
vairs neprasīja, vai mēs kādreiz ne­esam
piederējuši Krievijai un līdzi-guis
jautājumus, bet visi izteica līdz­jūtību,
parādīja stāvokļa izpratni,
m reizēm tikai ievaicājās, vai mums
ejot loti grūti. Varēju konstatēt, ka,
lai gan vēl ejam oficiālā. saraksta
„astē", morālā plāksnē mūsu lietas
noteikti virzās labvēlīgā virzienā.
Politiski tas nozīmē, ka Austrum­eiropas
tautu problēma sāk palikt
nedalāma, xm ja tas tiešām tā, tad
ieguvums nebūtu mazais.
Pirmās politiskās cīņas norisinā­jās
komisijās, īpaši parādīdamās di­vos
gadījumos: vācu Penkluba uz­ņemšanā
starptautiskajā Penkluba
un Indonēzijas rakstnieku eventuā­lajā
saistīšanā ar Penklubu Ijio-landiešu
priekšlikums). Vācu dele­gācijas
lietā tracis nebija majjais,
un, tā kā balsis dalījās, tā nonāca
pilnsapulcē. Otrā jautājumā notika
īsti priecīga «komplimentu** izmai­ņa
sakarā ar dažādā.n ,.marionešu"
vialdibam. Sis jautājums «noslīka"
ceļā uz eksekutivo komiteju un
pjllnsapulci... Kad nu vācu problē-nHa
pāca pilnsapulcē, viois no polu
Mārtiņš Ziverts ļ Viļu Veldres piemiņoj
pec apciemomma angļu
ļoslā aizies Zviedtijd
delegātiem garā un. Jāteic, diezgan
asprātīgā runā centās panākt kont­roles
uzturēšanu (ari Penkluba or­ganizācijai)
pār vāciešiem. Sapulces
vadītājs — francūzis Sorā, acīmre­dzot
neriskēdams likt Jautājumu no­minālā
balsošanā (pēq delegāciju
vienībām), izvilka cauri ar savu
prezidenta varu komisijas majoritā­tes
lēmumu par vācu centra pie­ņemšanu
bez noteikumiem, nevērojot
niknus protestus no polu puses,
kam cīņas karstumā piebiedrojās
ari itālietis. Tās pie tam taisni bija
dienas, kad oficiāli ievēlēja Rietum-vācijas
prezidentu...
Attiecībā par spāniešu emigrantu
rakstnieku centra pieņemšanu viss
risinājās gludi. Tika bārstītas vis­skaistākās
frāzes par brīvību, un
kāds no runātājiem paceltā balsi un
rokas vicinādams sauca: „Laiki ir
loti bīstami, uzmanatties, kongresi-sti.
Jūs nezināt, kas no Jums rīt var
būt emigrants."
„Saucēju balsu" ' imt bridinātāju
netrūka, pat no oficiālo personu v i ­dus.
Arī Itālijas Izglītības ministrs,
V. Gronnela, atklāšanas sēdē brīdi­nāja
uzmanīties no „totalitārām
mistikām", protams, darīdams to ne­uzkrītoši,
kā garām, ejot. Toties
kongresa prezidents, pazīstamais
itāliešu romānists Silone, pateica
dažu labu „rūgtu ivārdu" par «nai­da
propagandu", par «konflikta īsto
iemeslu sistemātisko viltošanu", par
«brīvību, kas ir nedalāma kā
miers", par «visbēdīgāko verdzības
veidu, kad vergi vairs neapzinās
tādi esam, vai, apzinoties savu stā­vokli,
no tā vairs necieš", vai bei­dzot
«varbūt būtu veltas pūles teikt
tik rūgtus vārdus, Ja tie tikai noso­dītu
pogājušo, bet tos vairāk kā at­taisno
pašreizējie loti bīstamie no­tikumi
un drūmās nojautas par rīt­dienu".
Silone pēo^ savas politiskās
pārliecības ir labā spārna sociālists,
saragatietis, kā te saka.
Tāds īsumā būtu stāsts par to, kā­dam
Penkluba kongresam īstenībā
nevajadzēja būt. Par kongresa ..po­zitīvo"
pusi resp. par referātiem un
debatēm, kas attiecās uz darba kār^
tlbu — literāro kritiku, Jāsaka, ka
tā bija bāla, un, kā tādās reizēs,
klausītāju parasti bija maz. Jūtu,—
labprāt gribētu maldīties — ka pa­saules
brīvajā daļā valda nepatī­kams,
varbūt pat blstatns, ierosmes,
jūsmu un garīgas deg.smes trū­kums.
Nevienas runas, kas dziļi
valdzinātu, neviena sa'jkla, kas aiz­rautu,
tikai akadēmiskas diskusijas
ap darbiem un vārdiem, no kuriem
lielākai daļai Jau priekšā krustiņš,
kā bēdīgi noteica kongresa vicepre­zidents
Sorā. Protams, kad iznāks
kongresa materiilli, speciālisti un in­teresenti
atradīs daudz vērtīgu do­mu
un ierosinājumu, piem., par itā­liešu
filozofiskajiem disputiem vi­ņu
mirušā prof. Džentiles dogma­tiskā
hegelianisma un empīriski
kritiskā Benedeto Kročes starpā
(pēdējo mirušā M. Meterlinka vietā
ievēlēja'par .starptautiskā Penklu­ba
prezidentu; viņam pašreiz jau
84 gadi); interesantu viņi vērtēs
franču kritiķu seniora J. Benda re­ferātu;
auglīgas pārdomas radis
angļu delegātes (vārda nesadzirdē­ju)
spēcīgā runa par rakstnieku un
Izdevēju attiecībām šajos laikos.
Bet, kā teicu, iespaidu, ka garīgā
pasaule ir nogurusi, pat savārgusi,
viss runātais — vismaz manā ap­ziņā
— nespēj dzēst.
Slēdziens mums? Lai kādas būtu
pasaules garīgās attīstības varbū­tības,
mūsu nacionāli-poirtiskās ie­spējas
izrāda tendenci laboties.
Tad, kad pienāks laiks, latvieši
atkal reiz parādīs, ko spēj briva
tauta, kas mīl Savu zemi un kas sev
tic.
Romā, septembrī.
A. Spekke.
KULTŪRAS CHRONIKA
30. septembrī no pl. 18.40 līdz 19
angļu raidītājs BBC North Home
Service (449,1) noraidīs latviešu tau­tas
dziesmas, kas ieskaņotas Ziemel-anglijas
latvi^u dziesmu dienā.
Starptautiskajā filmu festivālā
Kannās Lielā godsflga piespriesta
angļu filmai Trešais vīrs, kuras
scenārija autors ir pazīstamais
rakstnieks Grehems Grīns. Filmā
tēlota britu policijas ciņa pret gang­steriem
okupētajā Vīnē; tēlotāju
vidū ir ari vācu aktieri Pauls Her-bigers,
Hedvida, Bleibtreija. Erichs
Ponto un Zigfrīds Breiers. Godalgu
par labāko režiju saņēma itāļu fil­mas.
Viņpus robežas režisors Renē
Klemens, un tās pašas filmas galve­nās
lomas tēlotāja Iza Miranda at­zīta
par labāko sieviešu lomu tēlo­tāju.
Holivudā 59 g. vecumā miris ievē­rojamais
filmaktieris Franks Mor-gans,
kas bija viens no izcilākajiem
raksturlomu tēlotājiem amerikāņu
filmās.
Mārtiņš Ziverts, apciemojis lat­viešus
Eslingenfi un Augsburgā, de­vās
uz angļu joslu, kur 13. sep­tembri
bija Augustdorfas tautiešu
viesis. Nometnes iedzīvotāju sanāk­smē
rakstnieks stāstīja par latviešu
dzīvi Zviedrijā, pieskārdamies arī
daudz pārrunātajam jautājumam
par latviešu asimilēšanos. Viņš iz­teica
domu, ka šī drauda novēršanai
būtu jānoorganizē nevis vēlētu vai
algotu cUvēku, bet gan entuziastu
tīkls, kas strādātu ne savas kaba-tlis
un personīgo interešu, bet kopī­bas
interešu labā. Zīverts pieminē­ja
arī latviešu Zviedrijā Jūtamo ma­teriālo
palīdzību tautiešiem Vācijā
un aizrādīja, ka par to nesavtīga­jiem
devējiem dažkārt aizmirsts iz­teikt
pat vienkāršākais paldies. No
rakstnieka vārdiem bija noprotams,
ka dāvanu sūtītājus tas nereti sa­rūgtinājis,
jo viņi pat strādājuši
virsstundas, lai spētu atlicināt kādu
kronu palīdzas darbam.
Tālākā ceļā Mārtiņš Zīverts vie-
' sojas Blombergā, kur noskatījās ari
Pazudušā dēla izrādi Mērbekas lat­viešu
teātra izpildījumā. Pēdējais
trīs nedēlu ilgās viesošanās apmek-:
lējums bija LIbekā, kur Zīverts ie­radās
taisni latviešu kultūras dienu
laikā. ArF'Lībekas latviešiem mūsu
ievērojamais teātra rakstnieks pa­stāstīja
par dzīvi un apstākļiem
Zviedrijā un par saviem šeit gūta­jiem
iespaidiem. No LIbekas Zī­verts
ar kundzi devās atceļā uz
Zviedriju. Aizbraucot viņš apsolījis,
sakarā ar repertuāra krizi, pabeigt
un atsūtīt Eslingenas teātrim savu
Jauno lugu pēc Tilla Pūcesspieģela
motīva.
Piezimes pie
Roberta Mūka raksta
Kad bija PagfiJuSas 1940./41. Mda h««
Sfis dienas, kļuva zināms, ka VlL
pazudis bez vēsts, Uz SiblriliTvlnl
bija aizvests, un ^rtņa pazuSana tft> ST-likusi
neatminama mDcla. Doms w
vlņS nosUcinfiJie». bet pārŽStainS
adņos viņa Uķis nav atrasto uTkā^
vlņS labprāttgi izdzēsis savu
Ari to atliek tikai minēt: varbūt bS«S«
gads novedis viņu līdz nervu sabriSi!
mam, varbūt, mīlā daudzkārt v U l ^ ^ ni
nolēmis teikt dzīvei ardievas. ^
Vilis Veldre, īstā vārdā Fricis Gulblt
dzimis 1908. g. JO. septembri. DtūksS
kur viņa tēvs blJls pagasta rakstvetfi
Pēc tēva nāves uzaudzis viņa atotātaSt
mājās. Vandzenes Kalējos (Talsu aw?
kur sava mūža pēdējos gados dzejnitiits
bija apmeties uz dzīvi. No turlenS
viņā ari pazuda. Pē<i pirmlzglltlbas Van
dzenes pagastskolā Veldre .skolas saltu
bija sācis turpināt Talsu ģimnāzijā, bet
drīz vien Izstājies un, pārgājis uz R l n i
skolotāju Institūtu, atkal izstājies, DIN
iedams uz Raiņa ģimnāziju, bet arlto
viņā nebeidza.
Sāku viņu pazīt kā fils vakarskolas
dcolnleku. Toreiz viņfi jau dzejoja. Tā
kā atklātībā bija jau pazīstams dzd.
nieks Frldrichs Gulbis, tad viņam bUa
jāmeklē kāds pseidonīms. Viņš nosaucis'
par Jāni Trimdu un ar saviem dzejo*
iiem un citiem rakstiem sāka producē»
ties Talsu Vēstnesi, Sociāldemokrātā uci
un pieslējās ,.trauksmlnleku" gruDiL
Taēu savā būtībā vlņS nebija nuSi
radlkāUsts. lāgā neiederējās ari pārējo
..trauksminieku" vidū, kas tuklā pa|,
reklāmas bravūrā pēc krievu futūrista
un citu ..Īstu*' parauga nedabiski laudjt
pantus un taisīja ..konstruktīvismu*',
klabinādami atskaņas par mašīnām \m
taml. Jānis Trimda bija nepretendoa
sirds liriķis un driz vien aizgāja sa^
c^u, ka cīrulis izdzledādams savu jtUQl«
bas un mUas prieku *val skumjas.
Viņš bija sīka, maza auguma. tSkd
kuplo matu cekuls uņ Uelās brlUarS
VĒSTULE LATVIJAI NO DSNIfAS
Somāllsts, Jaunatnes aadzinātājii un
sabiedrisks darbinieks Mārtiņā liepa,
kurš nupat pānijā nosvinēja savu 95.
dzimumdienu, redakcijai piesfUltāJā
vēstulē raksta: ,.Robert8 Milks pelna
pateicību par to. ka pieskāries mū­žības
Jautājumiem, Jo bieži vien Ue-kas,
ka mēs, bēg|i, par dattds nodo«
damles maizes un palikšanas jauiAJu-mlem
— kas Jau hu gan ir ļoti sva-rigi
~ un pametam novārtā dvēseli
un tās sarežģītās problēmas. R. Mūka
nopelnu atzīstot, tomēr Jāprasa, lai
Jautājumus risinot turamies pie vis­stingrākā^
intelektuālā godīguma un
izdalām gaismu un ēnas kā pienā­kas.**
Roberta Mūka raksts „Pārfik cilvēciska
nelaime" (Latvija Nr. 84) skar loti sva-rigas
problēmas. Varbūt tāpēc autoram
nav Izdevies pateikt visu tā, kā gribē­jies.
Tomēr viņš i r ari pateicis dažas
domas, kurām nav iespējams pievieno­ties.
Roberts Mūks grib, acīm redzot, at­griezt
mūs pie ticības, viņš vēlas, lai
uzvelkam „veco stigu, — stigu, kas re­zonē
īlietaflzlskl". Un tāpēc viņš gan aV
zīst, ka prāts esot cilvēcības aicinājuma
dala. bet negrib piešķirt tam lielākuV
lomu. Tiktāl pret viņu nevarētu prote­stēt.
Ja cilvēks vaļsirdīgi saka, ka viņu
neapmierina prāta mūžīgā meklēšana un
ka viņam vajadzīgs kas absolūts, kur
nolikt savu galvu, tad nevaram viņam tō
pārmest. Robertam Mūkam nepatīk prāta
tieksme visu saprast im viņš uzbrūk
..vēsajam" prātam, kas varot visu at­taisnot
un varot iegrūst miljonus ellē.
Muks saka, ka visvelnišķīgākās nežēlības
serdē esot visvelnišķīgākais aprēķins, uņ
ka modernās dzīves ačgārnību pamatā
esot sausa un vēsa kalkulācija. Val tas
nenozīmē nostādīt lietas aēgāmi un ple-raksttt
prātam spējas, kuru tām nav?
Tas nozīmē pērt kalpu un nevis viņa
kungu un pavēlnieku. Mūks negrib ru­nāt
par jūtu un instinktu barbarismu,
bet tas ir jādara, ja pieejam šim Jautā­jumam
zinātniski. Mūsu jūtas un in-stinktt
ir kungi un dzinējspēks, prāts
turpretim ir kalps, kas meklē tiem va­jadzīgos
argumentus. Zināms, šis kalps
var ari pret kungu sadumpoties un pa­rādīt
tā īsto seju, bet tas notiek tikai
tad, kad viņš sabiedrojies ar citām Jū­tām
un dziņām. ..Vēsais" prāts nav vis
nekāds prāts par sevi, bet partistl ir
egoisma un varas kāres ratiem piekārts
lākturis. Roberts Mūks min arf nacio­nālsociālismu
un komunismu, bet vai
viņš neredz, cik maz Hitlerā bija. prāta
un cik daudz aklu instinktu un Varas
kāres? Un vai ,.Lielais un ģeniālais" če­kas
lielmeistars būtu tas. kas papriekšu
iedarbinātu prātu un tad lautu vaļu i n ­stinktiem
un jūtām?
Nenievāsim prātu un nevainosim to
tur, kur tas nav vainojams, bet prasīsim
un gādāsim, lai tas var darboties tik ob­jektīvi,
plaši un dzlll. dk vien iespē­jams.
Nedzēsīsim nost lāpu, kas mums
tik loti vajadzīgs ceļa meklēšanai, se­višķi
vēl tagadējos katastrofu laikos. A r i
tiem, kas domā esam atraduši vietu, kur
noUkt savu galvu, vajadzētu atcefētles,
ka prāts tiem vajadzīgs ari, lai par šo
atradumu pastāstītu <:itlem. Luters sauca
prātu par netikli, bet kā šis pats Luters
lietoja prātu, lai to pierādītu!
Roberts Mūks aicina mūs ari nodibināt
tuvāku draudzību ar tādiem vārdiem kā
-Kārlis Jaspers, Mārtiņš Heldegers un
Gabriels Marsels. Bet der aprunāties
2" ar d ^ i Fērenu Klrkegoru. Tas Ir
ģeniālāks un cērt dzllfik. tāpēc pilnīgi
saprotams, ka patlaban viņu dedzīgi
amerikāņi. Un kāpēc lal
nelasītu valdzinošo Paskalu val lielo
baznictēvu Augustīnu? Jā. nosēdīsimies
kā nākas ari
p^u Mārtiņu Luteru Bet bez gudrā
«uin! JlafscīīsTim vēlreiz ari Spinoazurt. neNiezttiikkssiimm u^J^^^ č!^ Darvinam un ElnStelnam
un ari plauktā noliktajam Nlčem. Tāds
nu re z ir mūsu Uktenis: savu Dievu
mēs tik viegli nesameklēsim, kā to Ie­domājās
mūsu tēvi. . «.a w ic
Lingbijā .septembri.
kafal sejiņai piešķīra kaut cik
izskatu. Jauno rakstnieku saitkoJuSi
mēdza stāties publikas priekšā, vlem
roku iešāvis bikšu kabatā — laikam, lil
Izskatttos bravūrigāks. Bet tā bijātie
kal ārišķība. Pēo dabas viņš bija kaut*
rigs m lēns.
Atri vien Jānis Trimda bija atradto
savu īsto stigu, un tad dzimtenes
tivs un patriotisms kļuva par domimntL
pārmaiņus vēl arvien ieskanoties ari js&m
1as prieka vai skumju akordiem. a«
migs virsraksts bija dots viņa pirmajit
Urikas grāmatai (193S): VaļSrdIbi, Pi^
tieši. īsts liriķis te runāja savā vHilr»
dibā. Un Jānis Trimda bija tas, kas n»
vas dzimtenes slavinājumā uzrakstīja li*
gad daudzkārt citētās rindas, kuras ilf
dzied mūsu vokālisti skaņraža Norvl|a
muzikālajā ietērpS:
Tur es augu, tur es aru
Katru gadu vagas tā.
Lai es Ilgi dzīvot varu
Sava tēva pagastā.
Tādā pieticībā viņš dzīvoja savā Vifi>
dzened pagastā,/ paretam parādldamiii.
Rīgā. vai apmezdams kādu likumu pi
Latvijas ārēm. Tā radās ari viņa m>
nalnle ceļojumu apraksti. Kādu uUn;
Veldre mēģināja izdot Talsos nepomtu:
ku. tirl literāru laikrakstu, bet tam U)il<
jāapstājas lasītāju trūkuma dēl. Vējte*
jumi tuvējā Vandzenes muižā un p t i * * |
dze lielās agrārās relormas ļaiķ^M j M ,
vielu viņa romānam Dižmuiža. kii pil
dzās Jaunsudrabiņa Jaunsaimniekam m
velnam pieder pie plašākajiem un vlr^l
tlgākajiem agrārās reformas laikmit|^
tēlojumiem.
pēc 1934. g. Jānis Trimda pārdēvljlil
par Vm Veldri. Nezinu, vai kāds vi9»^
bija spiedis val mudinājis to darit, bst
būtiski nekāda pārvērtība nensitika: Vt-lis
Veldre turpināja Jāņa Trimdas dilm»!
tenes un mīlas dziesmu. .
Tā kā bijām vienas puses cilvēki, tad
nereti gadījās sastapties aiŗ dzejniticu'
Talsos. Tā kā viņš bija liels grāmitļll
rnHotājs. Kalējos viņam bija savākta
vērtīga bibliotēka — tad iebraucot Tal«
SOS. viņa pirmais gājiens bija tiz gtl*
matu veikalu: sak\ kas jauns pienfidl:
no Rīgas? Un ari Rīgā viņš stundlm:
grozījās Valtera un Rapais grāmatnIdL
Turpat sastapu viņu pēdējo reizi IHI.
gada beigās (jau VAPPa laikā), kid
Veldre tikko bija bijis pie sava draugs^n
un trauksmes laiku līdzgaitnieks On*
guļa. Tas viņam nekādu darbu neeiet
solījis. „Te nav vairs gaisa,'* vUļi !«•
meta. „jānollen savā alā:. .
Un tā viņš 1941. g. pavasara PU8« pi-zuda.
Atstātajos manuskriptos bij|i st>
rasta pslcholoģlski visai interesanta'!^
tāzlja par Jāni Poruku. kas neesot Vis
miris, bet pats/ noskattjles sarfkotojl
Pofuka bēru ceremonijā un drivoiot
Vandzenes pagastā — ari kā vientulis,
nblldis savā alā (šis nepabeigtais stāsts m
iespiests Latvju Mēnešraktā). Kad ViUl,
Veldre bija pajļudis, dažs sprieda: vai tj
nav meklējams miklas atminējuins?
Varbūt ari ViUs Veldre nav miris, b«,
tāpat kā viņa Poruks. pārdēvējies vfl».
reiz citā vārdā, dzīvo kaut kur ui|«sme-jas
par tiem, kas meklē viņa līķi? FW I
tāzlja par Poruku patiesi varēja pave* -
dināt uz tādām domām, tomēr nav «• ^
cams. ka mēs reiz viņu vēl sastaptu. .
Tādu varbūtību apšaubīdams, kfids skep­tiķis
reiz izsaucās: .,Ja VlUs Veldre vil
dzīvotu, kaut val Latgalē, tad viņš to­mēr
nenoclestos atkal reiz nelegrlezici ^
Valtera un Rapas grāmatnīcā!"
1941. gadā, pēc Vila Veldres pazušanas»
nāca klajā no viņa atstāta jlem manu­skriptiem
sakārtotais dzejoļu krfijums
Saule rasā. Ari te. tāpat kā agrflk, do-mīnē
dabas un mnas motīvi, gan Ģr w
atšķirību, ka dažas rindas pauž daua
sāpīgāku ;Bmeldzl un nojaustu traģismu.
Uz melniem spārniem mūžība
Nu mani pacēlusi
Un cauri laikiem projām nes
Uz nezināmu pusl.
K. mlliejs
filārtlņS EJepa
GRĀMATNIECĪBA
Latvju enciklopēdija sauksies na­cionālā
rokas grāmata latviešiem
svešumā, ko prof. A. Svābes vadī­bā
ar Jaungadu sāks izdot apgadS
Trīs zvaigznes. Izdevums, kas satu­rēs
ap 3000 lappuses, iznāks 6 ie­spiedlokšņu
burtnīcās ik pa 2 mē­nešiem
un būs dabūjams tikai aba-nentiem.
Rakstniece Irma Grebzde, kas
dzīvo un strādā Kanādā, nupat pa­beigusi
savu pirmo romānu Cilveia
bez ceļa, kura darbība risinās Vir
nometnē Vācijā.
Apgāds Grāmatnieki, Befcbt^-
gadenā, izdevis Rūdolfa Blaun^a
trimdā vēl nepublicētos Pirmos X
bus - joku stāstus Trakais ^
Izdevumā ietilpst seši rakstaieKS
darbi.
iaparcejoj
I , ^ I « S * » * ' * MEDICM
i f f valstu ģen.
J0'^6:iiio]i. vesels u-
& * ^ S a s darbu, me-
S?^.'f^Sd§ veidā cU-
& s a telpā, tā-
K S S a ^ ^ o ^ ā t ā s l l d -
P* AtUes U2 aviācijas medi-fei'^
kla.^S 'ZMsd ar nflielam «Ka
•imUdmašinā sākuma le-
1*^ M^MDēiams uzturēt
atrisināmā prob^a
iznicinātā - gravitāte.
EkuU un sensomotoriska
' . « ^ ^ «priLeomrēnrfoit ie ddaarrbbīibbami
\^mB Bpeka josla, bet
iihi lidojumā cilvēks prak-
Efivani zaudētu.- Locekļu riarasti kontrole sevišķas
-gafiu un saišķaudu.sajūtas.
?S funkcionēt, tikhdz cil-atņemts
tā svars,
eksperimentir tagad pi^-
ļra atliki^ās aensomotpris-
[Eidarblbas šMS gatiījuma
I lal «ilv§k8 varētu pārvaldīt
i l^u kustības arī bezgra-
Jini, kas dosies kādrei:^pa
telpu, cilvēka ķerrpenis
tikpat viegli, kā šajā lid-
[viļņoJoSais gaiss," nesen iz-jlifiScijas
medicīnas speciā-mJtHabers,
«Ikviens lidmaŠī-loceldis
varēs it kā
aiznirties ar nedaudzām
ļnioķu kustībām- no viena
iilŗa uz otru.
idtanopietna problēma starn-tliUiiā&
a. Zemes atmosfai*
ino mums izjūt sava ķer-galvenokārt
ar seviš-organlem,
kas, kāzl-ausīs.
Bez tam šln!
ļļite ari redze un spiediena
Vīiirpretim, pārkāpjot 15—
Ini augstuma robežu, ķerme-
[ioidiB un līdzsvars būs no-
* vizuālā redzes cejā.
yiO:aprāditajām pārmaiņām
ari dažas citas fnte-
^(tetaļas, kas raksturos dzl-gWlanetu
lidmašīnā, Lidotāji
'Wun ēst no parastajiem
.Trfikstot zemes pievilkša-
Ptoi, ēdie^ un dzērieni no
Pj^vgJ^^^^^ apkar.
m tiklīdz šos traukus kaut
ļttMuās. Tādēļ dzērie-
L W no-
"^^TOnes, no kufām tos ie-m
un ari ēdienu sa-lln
īpašas ierīces. J ā ­ir
» est un dzert vispāi
mazāk nekā nor-m
atmosfairas apstak-enerģijas
patēriņš ik-felativi
niecīgs. Ķerme-
.iT^Jjrds darbība vā^ mi^Tf^^ Kad lidotājs
apsēsties un pa-
Nifc * stūri. •
« 5 . Vsī i',' novietota pa-
JJ«veC2"ia problēma
W5>dzot nokļuvis"ļ;
ies
8š^':^«- kas pra-t
Mgaida
ras
ziJ
bas
''v^l(
bet
gra(
CeJ
tjes
tērpi
atveļ
nāvi
kumļ
izpēl
meti
arī t|
me
jumi
ko
uz
meti
astf(
Ai
norāļ
dām(
vāki
stari
gluži]
šina^
veikt
stāk]
nāsi(
tu
ŗiemļ
cīnaf
A.
ko<
rflcc
giljj
trfll
si^rējil
dfskā
īpašu
Unās
Sana,
Lloll
A. V\
14,17
meSai
nieku I
llm"
lēkgai
dza 01
«ada
dien^
Pirms rāķkal
bet fi(
nokai
11.6.
m fli
rajā
llz^Ja
tāllēl
kim\
Meii
m 1.
rlniel
11.9.
2. 2.
m flnl
11.7,
Feldi
H. N<
m —
Pin
donā.
vieglai
, Unas,
vīrieši
Technl
200 m
levs.sl
m ~
Korn(
5.62.
'Tansoīļ
„Trli