Bavarijas Latviesu vestnesis, May 2, 1951

              Trešdi —*S
« 1 0 ihsijļ
PĀRDZĪVOJUMI
I
lika sargam vest B » . . ^
I ]o SIS nolādētais «mu ^ 4»
I Pats majors « v ^ ^ . ^
I iespieda manu k r e i . „ 1*
ļstarpā, kamēr B r a f i n s . , ' ' * ^ -
b ciet, «pnējof H
un eapēs zaudēju 8»«'
»os, ieraudzīju k» H^''H>;
.vasbija s a s U ; * ; » ? ! ^ ,:
Trešdien, 1951. g. 2. maijā
L A T V I J A
un pārdzīvojumu .
IJ'l^!! .T*«« i^^S^
au man hka mietu
iin nakti atkal «a^,
lu. Kad turpināju U ^ i * *
» pie lepriekšējieri?*
mani noveda paorafcs,
IZ5 kamerā, k a T f c i .
^ visā augumā. D«1?,''
dza un tuKņ jutu iep,^^»*:
•aiku, ka. smacēja e?fe'
man palika nelabi J , . ^
^u. Pamo<k« gaite^i";"»*.^
^.Men, spainim, .r
j i e samaņas. Kājā» nojts!!*^
l u ī pratināšanas isiab?""*"
r atkal «ikāc viss im L
.«vlika parādn vii'g'J'
u mana vienība. E» *
•olhovasfro„ttb«5ŗ*
tes durkli mukārt b £ *'
.Pilfētu, apgalvodams K
iji8.K«d noliedzu to
, t » kreisajā rokā Mjut,bt^
. s ā p e . : majors « d m i i?
tis rādītāja plikstu toiL
I laudiju samaņu ua alaZ
^.ļ^J^«.nImno.r.piii,,,,
' • • •
TĀ VIŅI r,STllADX"...
tošaji dieni mani no ļamujjj.
Ipratinā&anu. Šoreiz majonbi^
atoi un īszbrSca, lai sakot Uiļ.
Kad to nedarīju, vipj
ļu un tneca to Bdan seja, - gjr
»«ian Mgriezās zvaigznes, u a
I augšpēdus. Mute piepluļj
:• man bija pSrsista Hipa ^
4 augšējie priekšzobi. Majon
•tikai emējās un vēlreiz airi.
.tzīties. Atbildēju, ka mii
,av ko teikt, kaut ari viņj
'.ani līdz nāvei. Nolam8ji! ma-š
pavēlēja iet. No istaba»
j>uloju, bet gaitenī zaudēju !j.
Atguvos tikai sav8 kameil
II nedēļu man bija mieri. Be!
Ju nakti sargs noveda niJiii
»ā un iegrūda šauiS bunkml
iesprādzēja, rokas piesžjj
. ādas siksnām, un tad etta-
:a m galvas pa pilienam iii!
ūdens. Tas bija tik necieJani
vien sik:u trakot un mā
tS, ka tās iegriezSs mieil
atkal zaudēju samaņu. Ai-liee
savā kamerā, bija tada «•
ļt kā būtu irlaists caur'dzirn^
[Bet sargs jau stāvēja blakm
ļfnaja uz jaunu pratināšanu.
fīs man noprasīja, kā jōtotlH
[al atkāTtoja vecos jautSj»
bildēju, ka nav ko a l *
ta' iet ujn kārtīgi apdoin5li«.
mani netraucēja 10 dieni*,
a atkal aicināja pie majora.
lutSja vai nu man esot io
iet kad nekā neatbildgju, mi
ļa atpakaļ. Pēc tam mani vai»
fiāja.
ivadiju Ļeņingradas cieluoJ
pie 300 g maizes un i\m
Lai tiktu kādā gala,
ida streiku: dzēru tikai melEJ
[bet ēdienu atMāju Pie d^rvi •
% bija nolicis. Drīz viM
Tatru dienu
gāks. Desmitajā die ;
treika sākšanas kanierJ
ajors un vaicāja, rt;^
\tbildēju, ka nav e^tgJJ
^ tepat būs jāno.^^^^^^^^^^
I majors ai^gajaf bet F
args^ man V^oi^^l^^^^^
Vno cietuma u n p ^
idas, gūstekņu nometi».
7720. NOMETNE
kas atrodas Kamn»
,ni. Tur mani nogujj
, 21 dienu, P«<; ^ rf
lāt Sākumā b.^
[(Gūstekņi daroa sa
n. komandants P
)t no gasta._Lidz ^jj,,
(a, k u r m u B ^ ^ f J if
. Tā piena"
is veda ^jŗ,0if
vagoni, .""-.UlurfP'
sasniedzžo ļ^ŗ^0
jasnied^u Her^
mani par
TĒVZEMEI U N BRĪVĪBAI
NEPĀRDOSIM SAVU SĒRNU
LATVISKĀS DVĒSELES!
No ©alu malām, kurp aizbraukušas
latviešu ģimenes, atskan žēlošanās
par bērnu pārtautošanos; žēlojas no-
-v.ē=r.o«•tā5j;i; nnon mmaallaass,, žžēēlloojiaass pnaaššii '^vvep -
cāki un — tas tas bēdīgākais — bez­spēcībā
nolaiž rokas. ZiņSm un fak­tiem,
kas par latviešu bērnu pārtau­tošanos
parādījušās laikrakstos, gri­bētos
pievienot vēl vienu, ko nupat
gadījās novērot Anglijā: nometnē,
kur šaurā lokā dzīvo ap ^10 latviešu
ģimeņu, kur darbojas arī latviešu
skola, vairāki 6—8 g. veci bērni kādā
latviskā rotaļā, kur jāizsauc skaitļi,
nevarēja tos izrunāt latviski, bet gan
anglisl^'
Ja mūsu bērni apmeklē cittautiešu
skola», rotaļājas ar cittautiešu bēr­niem,
i lasa aizraujošas cittautiešu
grāmatas, tad tā ir normāla parādī­ba,
ka viņi šo cittautiešu valodu ie­mācās.
Par to nav ko uztraukties.
Bet jāuztraucas gan par to, ka tie
aizmirst savu mātes valodu, ka ne­tiek
pielietoti iedarbīgi pretlīdzekļi
pārtautošanai.
Bet tādi pretlīdzekļi ir..
Vispirms jāmin piedzīvojušā audzi­nātāja
R Kreicera sarakstītā un sko­lotāju
apspriedēs izveidotie grāmata
Dzīves mācība. Gan atsauksmes par
$0 izdevumu presē bija labas, tomēr
tas ir par maz izcelts un par maz
ieteikts. Sis grāmatas nedrīkstētu
trūkt nevienā ģimenē, kur aug bērni.
Patstāvīgi Dzīves mācību var lietot
tikai gados vecāki bērni un pusaudži,
bet vislabāk to pielietot papildskolās,
nodaļu pa nodaļai izlasot un audzinā­tāju
vadībā pārrunājot. Kur nav ie­spējams
iekārtot papildskolās, tur tas
pats jādara vecāku vadībā; vecāki un
audzinātāji, pārrunājot ar saviem au­dzēkņiem
Dzīves mācības nodaļas,
varētu vielu papildināt un iilustrēt ar
saviem piedzīvojumiem.
Nezinu, cik eksemplāros Dzīves
mācība iespiesta, taču izpārdota tā
vēl nav pat 3 gadus pēc iznākšanas,
un to var sastapt apgādu un grāmatu
tirgotāju sarakstos.
Jau daudz iespaidīgāks pārtautoša­nas
pretlīdzeklis ir Latvju enciklopē­dija,
kas citiem vSrdiem iir Rakstu
krājums par Latviju un latviešiem.
Latvju Enciklopēdijas burtnīcas, kas
tik bagātīgi ilustrētas, ir neizsmeļam^
avots, no kura gūstamas Kiņas par
Latvijas dabu, vēsturi, dzīves iekār­tu,
par izciliem darbiniekiem u. t. t.
Bērniem, kas nav Latviju saprāta
acīm skatījuši, vienīgi Latvju Enci
klopēdija spēj sniegt sajēgu par viņu
pašu un viņu vecāku un senču dzim­teni.
Ja vecāku rīcibā Ir šis vērtīgais
izdevums, tad ti€( katru dienu var ar
saviem attiecīga vecuma bērniem no
turēt kaut vai tikai 10 minūtes ilgas
sarunas par Latviju tādā nozarē, kas
bērnu var visvairāk interesēt; reizē
apskatot ilustrācijas, šādas brīvas sa
runas izvērstos par sistemātisku sa
jēgas un zināšanu iegūšanu par mūsu
dzimteni, modinot bērnos interesi, cie-ou
un mīlestību pret to.
Tālāk latviešu valodas mācībai ne­pieciešama
sistemātiska un nepār­traukta
latviešu rakstu lasīšana. Uz
to bērni jāierosina vai pat jāpiespiež
katru dienu izlasīt kādu rakstu va
raksta daļu latviešu valodā.
Ko lasīt? Ir jau latviešu valodā
prāvs skaits arī bērniem un jaunat
nei piemērotu grāmatu, tomēr būtu
nepieciešami arī jauni izdevumi, vis­labāk,
varbūt, krājumu veidā, kuros
būtu sakopoti dažādu latviešu autoru
darbi ar audzinātāju nozīmi. Ja tad
krājumā mēs sastaptu, piemēram, Sau
liesa Purvā, Jaunsudrabiņa Novēlē
jums, Akuratera Mūžības tuvumā u.c.
tad jaunatne Lasot, ne tikai nostipri
nātu latviešu valodu un ieaugtu lat
viekS vidē, bet arī izprastu un sev
nostiprinātu latviskos tikumus;.
Te darbs mūsu Nacionālajām pa
nomēm, rīkojoties vienoti pēc sav
starpēji saskaņotā plāna. Līdzekļus
jaunatnes rakstu izdošanai, varētu
^?emt no tiem DM 8000,—, kas Arē-las
informācijas fondam s;aziedoti
pag. g. 18. novembrī. Tagad, kad par
Nševismu raksta cittautiešu laik-raksti,
un izdod boļševisma būtību
apgaismojošus rakstus, mums šai no­zarē
vairs nav nozīmes pūlēties tā,
agrāk. Vai nu no Informācijas fon-
°a vai citādi, bet mūsu vadītājām
organizācijām jāatrod līdzekli jau­natnes
rakstu izdošanai.
Bet — Dzīves mācība maksā nau-
^u. Latviešu grāmatas vispār ir dār-
9as, arī Latvju Enciklopēdija. Kur to
^ecāki, sūri grūti pelnīdami, lai ņem?
^n kā lai rod laiku savam bērnam
^adīt latviskas bildes un sarunāties
par dzimtenes lietām?
Atbilde uz to ir īsa un var būt
!^ai viena: mūsu dzīve nu reiz tā
|r ievirzījusies, ka nekas nav sasnie-
^zams bez upuriem, un jo augstāks
^n dārgāks paredzamais ieguvums, jo
vairāk upuru tas prasa.
Latvija vēl ir Eiropā
Neiet viegli mūsu trimdiniekiem,
tacu daudzām ģimenēm ir lielāks vai
mazāk» krājumiņš naudas; tātad ir
īdzekļi, un visu nosaka tas, kā šos
līdzekļus izlieto. Mūsu priekšā it kā
«vari, kuru kausus pārrunājamā jau­tājumā
tikai retai ģimenei laimējies
noturēt līdzsvarā: jo smagāk sver
naudas kauss, jo vieglāks kļūst bēr­nu
latviskais gara mantojums. Tā
vecāki, naudas krāšanas dēļ pamez­dami
novārtā bērnu latvisko audzinā­šanu,
pārdod savu bērnu latviskās
dvēseles. Nedarīsim to! Vai latviešu
dzīves uzdevums varētu būt palīdzēt
ar savām asinīm vairot sveštautiešu
jau tā kuplo skaitu, turklāt saprotot,
ka bez pienācīga skaita latviešu ne­var
būt arī Latvijas?
Latviskuma ieaudzināšanai un no­stiprināšanai
var atrast arī citus, gan
ne tik iespaidīgus, bet lētus līdzek­ļus.
Tāds. piemēram, ir laikraksta Lat­vija
pielikums Pa jaunības tekam.
Bet tikai ar vienu noteikumu: šis pie­likums
nav jānosviež, bet jāuzglabā
un jāsakrāj vienkopus un jādod bēr­niem
lasīt. Jāgriež vecāku un audzi­nātāju
sevišķa vērība uz šajā nodaļā
ievietotajiem Valentīna Pelēča brī­nišķīgajiem
tēlojumiem Manas dzim-enes
divpadsmit mēneši. Tos, vairāk­kārt
attiecīgā mēnesī pārlasot, lie­tas,
ka arī Latviju neredzējušais var
par to iegūt pareizu priekšstatu un
dzimteni iemīļot. Gribētos šos Div-
)adsmit mēnešus ieraudzīt atsevišķā
grāmatā ar attiecīgiem fotogrāfiskiem
uzņēmumiem un tautas dainām kupli­nātu
~ tā būtu īsta gara veldze jau­natnei
un ikvienam latvietim.
Starp šiem aizrādījumiem nav ne­viena
neizpildāma, un uzdrošinos ap­galvot,
ka līdz apmēram 17 gadu ve­cumam
bērnu liktenis šai ziņā atro­das
vecāku rokās, un vecāki ir par
to atbildīgi.
Jaunatnes audzinātāji atradis, var­būt,
citus vēl labākus līdzekļus un
padomus. Nacionālās padomes lai sa­stāda
sistemātiskus grāmatu sarakstus
bērnu un jaunatnes vajadzībām; lai
nāk ar skaidriem padomiem, kas un
kā vecākiem jādara. Bet pār visām
lietām —- jārīkojas steidzīgi, jo katra
jauna dien^ mūsu latviskumam nes
nepārskatāmus zaudējumus.
Pasaul© pārdzīvo aizturētu šausmu
laiku, Eiropa meklē savu vietu virs
zemes, vietu, .kas tai bija droša un it
kā no laiku laikim nolemta vismaz
līdz pirmaiam pasaules karam. Lielā­kais
vācu dižgars Hēgels ne bez pa­mata
toreiz varēja sacīt: ,J>asaule ir
apbraukta un eiropietim — apaļa.
Tas, ko viņš vēl nepārvalda, vai nu
nav pūļu vērts, vai nav pārvaldīša­nai
nolemts." Tagad vairs t§ nav. Un
ne tikai materiālā plāksnē. Pats Eiro­pas
gars šaubās: vai^īdz šim no­ietie
ceļi nav veduši tikai tuvāk ka­tastrofai,
vai varēs pārmest laipu uz
jaunas, sat,urīgākas dzīves sākumu?
Sadalījies reizinātājos, ar vienu aci
tas šķielē uz Jauno Pasauli, ar otru
uz āziātisko Krieviju. Gadsimtos iz­cīnītās
un nostabilizētās vērtības pār­klāj
kara mašīnu un paštīkamīgu pļā­pu
kvēpi. Valstsvīru konferences sā­kas
un beidzas ar māgas pacildināša-nu:
gastronomiskiem trikiem ir lie­lāks
svars mūsu nākotnes--izšķiršanā
nekā sirdsprāta balsij. — Šausmas ir
vislielākās, kad par tām nemaz ne­tīk
domāt, kad mīnus piecdesmitgra-
BDGAIS 1!B£1S
ggaasaBaBBBnaBBsatsasasaBHoaao
Ciemos uz dzimfeni
Es klīstu p pasaules ceļiem
Bes dzimtenes, mijam, kS lieks,
Un eju m Latviju demos
Tik naktli, kad acis slēdz miegs.
l i eju pāf laukiem UQ p|avim,
Caur mežiem m siliem arvien
UQ Jautāju zvaigznēm UQ vējam,
Kas svilpodams gaŗim man skrien:
„Val tālu vēl dzimtene mana?
V ^ šis nāv Jau dzimtenes sils,
Un rādās kā apburta pils!"
Kad nonāku dzimtajā pusē,
£i dzirdu, cik smagi šalc mels,
Bet mani tas pazīst un saka:
„Tu neesi z ^ e l šai svešs." pēc vie» nebūtu nekāda pamata no
niiiiiiininniiiiiiiiiinintīnMinniniiniitHHiifiiiiinniiuiHinniinimiiiuinH
PROP. E BLESE svešo v i e t u un
vFautājums par svešu vietu un per­sonu
vārdu latvisko rakstību ir daudz
pārrunāts jau gandrīz veselu gadu
simteni. P ^ to ap 1856. g. domāja jau
Juris Alunāns, par to sprieda mūsu
piimie akadēmiski izglītotie valod-nie-
ki pag. g. s. beigās, par to īpaši
daudz runāja neatkarīgās Latvijas
laikā. Tomēr pie absolūtas vienprā­tības
nekad īsti nevarēja tikt, jo
spriedēji bija dažādu laikmetu ļaudis
ar dažādām kultūrām, ar vāciskā vai
krieviskā gara pārsvaru savā audzi­nāšanā,
ar dažādām rakstības para­žām,
ar dažādām simpātijām valodas
lietās. Dažādi bija arī viedokļi —-
gan fonētiskais, gan vispārīgi prak­tiskais,
gan arī vēsturiskais. Lai gan,
sevišķi neatkarīgās Latvijas laikā,
par noteicējiem šī jautājuma izšķir­šanā
tika atzīti daži stingri noteikti
principi, tomēr atsevišķas personas
arvienu atrada iespēju ne vienmēr
tiem sekot. Vislielākā neskaidrība
arvienu ir pastāvējusi uzskatos par
vācisko uzvārdu un arī vietu vārdu
rakstību, jo šeit visvairāk ir tieši ie­interesēto,
un uzskatu dažādība te
izpaudusies visspilgtāk.
Visradikālāk, vispareizāk un vis-praktiskāk
jautājums bija atrisināts
neatkarīgās Latvijas laikā apm. 1925.
līdz 1940. g. Tad oficiāli turējās pie
principa, ka visi sveši vietu vārdi
un uzvārdi jāraksta saskaņā ar lat­viešu
fonētikas un latviešu grafikas
likumiem, t. i. tā, kā tos latviešu
tauta '^'unā un kā tas saskan ar vis­pārīgo
mūsu rakstības sistēmu. Mūsu
grafiskajā sistēmā latv. vārdos nav
tt, dd, pp,, ck, dt u. t. t., nav ā, ū, ō,
y, franču eu, oeu u. t. t. Tādēļ arī
pastāvēja noteikums, ka rakstībā šā­di
burti un savienojumi jāaizstāj ar
latviešu rakstībā parastajiem burtiem
un svešās, latviešiem neparastās ska­ņas
izrunā jāaizstāj ar attiecīgajām
vistuvākām latviešu skaņām, un sa­skaņā
ar to izruna arī jāapzīmē rak­stos.
Netika atļauti vāciskie ss, tt,
th, tz, kk„ ck, pp, pb, bb; dd; dt un
X. Tādēļ bija jāraksta Misiņš, Las-manis,
Plase (un ne ar ss); Plute,
Bute, Bite; Mente (ne Menthe); Lucs
(ne Lutzs jeb Lutcs) Knoke ,ne Knok-ke
jeb Knocke); Kope (ne Koppe).
A ' "'^'s (ne Adolphijs), Krabe (ne
Krabbc). Plade (ne Pladde), Smits (ne
Smidts), Mak^s tee Mazis). Vācu ā,
ae, āh, aeb vietā jāraksta (un arī jā­izrunā)
e vai ē; 6, 6h jeb oe vietā
e vai ē; ū, ūh j ^ ue, udh vietā i , I;
y vietā i , eu vietā ei. Izrunā galu
galā bija atļauta arī svešā skaņa, bet
jāraksta tā bija pēc latviešu grafi­kas.
Kopš tā laika tad ari rakstījām:
Mercs (vāc. Māftz), Gētgans (vāc.
Gaethgans), Kempfe (v. Kaempfe),
Ķelne, Kesters (v. Kōster), Getingena
vai Getinga, Kēlers (v. Kahler), Gēte
(v. Goethe), Delbriks (v. Delbrūck),
Gliks (v. Glūck), -Mīlenbacbs (v.
Mūhlenbach), Mīlmanis (v. Mūhl-mann),
Freidenfelds (v. Freudenfeldt),
Neilands (v. Neuland). Apmēram pēc
tāda paša principa centāmies trans-kribēt
arī citu valodu vārdus, piem.,
Gēteborga, Stokholma, Sēdenn^n-lande.
Diemžēl, dažas visai iespaidīgas
personas nebija ar to apmierinātas.
Tās atsaucās uz to, ka vācu ā, ō, ū
(it īpaši 2 pēdējie) esot latviešiem
ļoti labi pazīstami, ka tie ilgu® gadu
simteņus jau esot lietoti latviešu
grafikā (te tikai aizmirsa, ka ne jau
paši latvieši tos tur bija ieveduši un
ka, piem., Juris Alunāns, pats vāciski
ļoti labi prazdams, tomēr kā latvie­tis
ar tiem sīvi cīnījās), ka bijuši
latviešu vidū ievērojami vīri, kas visu
mūžu esot nodzīvojuši ar uzvārdiem
vācu rakstībā, piem., valodnieks Mī-lenbachs,
kas rakstījās Mūhlenbachs,
u, t. t Cienība pret burtiem ū un 6
aizgāja pat tik tālu, ka rakstīja Mū-lenbachs,
Gōte, citādi sakot — šīs
rakstu zīmes pilnīga latviskoja, ie­kļaujot
tās mūsu grafikas sistēmā un
liekot uz tām mūsu latviskās garuma
zīmes. Par vispārīgu likumu gan t^
padarīts netika, bija tikai atļauts per­sonām,
kas to vēlas, tā arī rakstīt,
sākumā neoficiāli, bet pēc 1941. g.
arī oficiāli. Ka šī iespēja, mūsu rak­stības
latviskošanas pretinieku kon­sekventi
izmantota, būtu varējusi no­vest
mūsu svešo īpašvārdu rakstību
lielā chaosā. viegli saprotams. Par
laimi jau 1925. g. bija pieņemts l i ­kums
par svešu uzvārdu un līdz ar to
de facto arī par svešu vietu vārdu
oficiālo rakstību tagadējā vei
ā, ū u. t. t..); tas bija jau stipri
sakņojis, un gribētāju lietot rakstos
ā, ū, ō bija maz.
dīgs stulbums pārņem vku būtni, kad ļ raidīt Amerikas veselīgo Izkustēšanām
rietumnieks kā personīgu gudrību at- gribu. Ari cilvēkam pi«nit dažas II-kārto
krievu „ņičevo". dzības ar dzīvnieku, bet tas nenozī-
Tādu mēs, latvieši, tagad redzam mē, ka cilvēks ir tas pats, kas dzīv-
Eiropu — Eiropu, kurai tik dziU un nieks. Bet kur paliek Eiropa šai divu
neierobežoti ticējām savas brīvības pasauļu dialogā, kas īstenībā ir ne-gados,
kuru mīlējām kā jauns un ve- vis dialogs, bet abpusēja dūru vTstī-selīgs
kalpa puisis mīl dižciltīgas un šana?
gudras cilts atvasi. Un domājōn se- Amerika nenoliedz Eiropu, jo, fi-vl;
no tāda asiņu krustojuma jāizaug ziski juzdamās pārāka, tomēr skaidri
krāšņam cilvēkam. Mēs domājām kā zina. ka bez šīs vecmātes gudrības
domā visi, kas mīl. Šodien, kad mūsu iztikt nevarēs. Amerika pat vēl nav
izredzētā ir kļuvusi neuzticīga, mēs aizmirsusi apbrīnot Eiropu, ]o zina.
pēkšņi ieraugām tajā tik daudz ii ka ar jauna kumeļa spēku vien lau-ziskas
un garīgas kroplības, tik daudz ku neapart. Eizenhauers, apbraukā-pāiāk
cilvēciska vājuma, kaļ jābrīnās, dams vecā kontinenta galvaspilsē-kā
gan šo radījumu varēja kādreiz tas, pirmajā vietā uzsvēra, ka ir jā-vispār
mīlēt! Bet vecās mīlestības sā- glābj ri«itumu civilizācija,
pe nav atņemama kā ar roku. Un vai Kas ir šī dvīlizācija? Tie Ir Eiro-turklat
tā nebija mūsu pirmā mlle- pas ..ismli". Jā. arī marksisms. Ka ne-stiba?
Tātad vel ļaunft. vienam no tiem nav izdevies cilvē-
Ir pilnīgi neizbēgami, ka tādā s i - U ^ ^zlvi virs zemes nokārtot saska-tuācijā
rodas dvēseliski samezgloju- ^5 Kristus vai Platona gribu, tas
mi. kuros mazvērtības sajuta jaucas skaidrs. Bet nav skaidrs, vai bez
ar augstvērtibe» iedomu, sapņi argiem „ismiem" mēs jau sen nebūtu
īstenību, velmēs ar fakUem. atkritusi tādā garīgā uniformismā.
Nav brīnums, ka Jānis Klīdzējs no kas ne ar ko neatšķiras no dzīvnie-
Amerikas krasta savā simpātiskajā ku pasaules. Bez tam šis nelaimīgais
polkas taktī uzsauc: „JQsu marksis- eksistenciālisms nu nav gluži tas
mi, liberālismi. eksistencionālismi ir pats, kas, piem., marksisnu. Viens no
jāuzsviež uz auklas saulē pažāvēties, skaistākajiem eiropieša tikumiem Ir
lai tos izpūš vējš! Jūsu visi „ismi" ir lietas labi izšķirt, lai pēc tam tās
veci, bet cilvēce vēl negrib mirt, mēģinātu jēdzīgi apvienot. A priori
Radītājs negrib, lai mēs pūtu!*' IDzim- sasviest visu vienā maisā un pēc tam,
tenes Balss, Nr. 3). — Klīdzējs ir ie- pārsteigtam par šī maisa raibo un ne­ņēmis
sevī otru jaunību blakus tai, sakarīgo saturu, novērsties no tā
kas viņā jau paloja no Sakstagala saltā nicināšanā, nav nekāds no-laikiem:
Ameriku. Turienes darbi- pietns pasākums. Pārāk maz brīva
gals kristiānisms ar zināmu nicināju- cilvēka dzīvi latvietis ir dzīvojis El­ma
'^iegaršu noraidās uz elropi^o ropā un vēl mazāk Amerikā, lai ]u-
„teorētizēšanu". Matu skaldīšanai stos pievilta labākzinātajā lomā, lai
nav laika, kad ir jāglābj sava āda! nonicinātu kādu kultūru, kas vēl šo-
Nedrīkst aizdomāties subtilitātēs, kad dien ir vērtīgākas dzīves cerība vi-stunda
prasa izšķirties un darīt! Labi. sai baltajai rasei un kuras dēļ viņš
Pat ļoti labi. Bet pie visa tā nav le- ir tas, kas viņš ir. No Amerika? kra-teicams
aizmirst, ka arī komunisms sta vēl neraidīsim zibeņus pret Eiio-neieredz
šo Eiropu, kas vispirms un pu, kur ir mūsu bijušās bērnības ŠO-pār
visu arib izdomāt lielu būtību, pūlis un nākošās jaunība« (līdz gud-kurai
pati domāšana ir kults, gandrīz ram vecumam vēl ir tālu!) zeme, kur
reliģija. Arī komunisms ir savāda di- ir un paliks Latvija!
namisma piesātināts, tāpat kā visa j^^^o amerikāni - kas, alzde-
Amerika. ari komunisms ar i5du Lj^jej varbūt svaigākā dzīvesziņā, grib
dzīves un pasaules uztveri glaimo atgriezt arī savu seno dienu milāko
masām, kas n ^ a d nav gribējušas do- jstās ticības" - mēs varam labi
māt. So parallēh starp Amenku un s^pxā$l tad pavisam dīvaini skan kā-
Padomju savienību ir atzinusi ne vi^- ^ļ^, utvi«rtes vārdi, kas savai nelai-mīlestībai
zvērējusi uzticību
" ' ' līdz galam un palikusi Eiropā: „Savā
vitalitātē esam daudz spēcīgāki par
gudrajām rietumu tautām, un viņu
vecā psiche ir mūsu jauneklīgajam
garam nepieņemama. Mēs viņas iz­mantojam
par dkolotājlem, zinot, cik
bieži skolnieks pāraug skolotāju, īpa­ši,
Ja iis skoloUJs bioloģiski vairs
nav spējīgs dzīvot" (V. Grotānes
Diemžēl, pie personām, ka« aizstā-ļ Mana atgriešanās, Latvijas Nr. 26. —
vēja ō un ū lietošanu (faktiski gan Pasvītrojums mans. Aut.). Skaidri
tikai uzvārdos) piederēja tik liela izsakoties: mēs izmantojam šos deka-autoritāte
kā prof. Endzellns. Te, var- centos rietumu vectēvus, cik vien va-būt,
ne bez nozīmes bijusi viņa vā-Uam, jo mām, ka l) mēs drīz vien
ciskā izglītības gaita (Rīgas pilsētas būsim par viņiem gudrāki, 2) viņi
ģimnasrijā un Tērbatas univereitātē), ^^Iz būs beigti šā vai tā, 3) mēs pa­zināms
konservētivisms un dažas r§k. liksim vieni paši, piepūsti ar augstā-stura
īpašības vispārīgi, tāpat fakts, gudrīlbas eseifci, un sāksim visu
ka viņa darbs viņa mūža pirmajā DU- 9^^*- Cienītā kundze, es negri-sē
bijis cieši saistīts ar Mīlenbachu, polemizēt, bet atzīstos, ka Jūsu
kas, kā jau teikts, rakstīja savu in- ^ārdi man aizcirta elpu. Viens nu
vārdu ar ūh. Endzellns gan nevienu » ^ i ' ^aidrs: Hitlera rases teorija
nespieda rakstīt ā, ō, 0, bet pats to- tīrais nieks. Un ne tikai tas: viņš
mēr tā rakstīja un konsekventi pa-h°*agi alojās, domādams, ka ģermāņi
stāvēja, lai viņa rakstos ar šiem bur- \^ P^J^^^ ^^^^ts. Nevis ģermāņi, bet
tiem rakstītos uzvārdus tā ari ie- M*^*®*^ i^l L^k» vēstures ironija!
spiež. Ar viņa lielo iespaidu viņam Taču būsim atklāti. Pagaidām nepā­las
arī bija panākams. Vai tāda rī- stāv nekāda cerība, ka franči un vā-ciba
latviskās rakstības priekšā bija cieši izmirs ātrāk par latviešiem. Es
gluži attaisnojama, par to ar visu pat dažreiz baidos, ka, ja krievi vēl
dziļo cienību pret E, lielajiem nopel- valdīs dažus gadu desmiti» mūsu
niem mūsu valodniecības laukā var zemē, mujns r«jpietiks laika uzsūkt
būt dažādās domās. E. arī panāca to, sevī rietumu gudrības. Tāda nu ir
ka Latviešu valodas krātuves beidza- nežēlīgā realitāte. — Vai tā nav su-majā
pareizrakstības vārdnīcā, gan pranežēliga? Nedomāju. Vienmēr ir
pret dažu komisijas locekļu iebildu- iespējams ko darīt lietas labā. Arī
miem, tdka uzņemts aizrādījums, .ia Ud, kad tikai mēs paši sev liekamies
svešos īpašvārdos var runāt un rak- labi. Un kas zin', varbūt tieši tad.
stīt ari — īsu un gaju — ū un 6 Vai nav tā, ka šo mazo lieluma ma-
(kēpēc ari ne ā?)". Atkal jāsaka, ka niju vajadzēja jau sen likvidēt? Ga-šādu
gribētāju izrādījās ļoti maz, un lu galā tas viss taču nekā nelīdz,
sevišķi svešajos vietu vārdos to pat Taisni otrādi. Lieks komplekss pa-neviens
nav mēģinājis. Tomēr, kā šiem. un svešnieks pavīpsnās. Bet
tagad vērojams, dažas personas at- visdrizākā laikā ir jābeidz dzīt jokus
saucas uz prof. Endzelīna paraugu un ar Latviju, Tā vēl arvien ir I ropā.
domā, ka, varbūt, labi būtu svešos un ir velti cerēt, ka kādreiz varētu
vārdus m uzvārdus rakstīt oriģināl- sagadīties otrādi. Ilūzijas pie malas!
rakstībā. Sai negantajā laikā mums ir vislie-
Ievērojot vispārējās mūsu raksti- lakā izdevība iemācīties skaidri re-bas
tendences jau apm. kopš pag. g.s. dzēt un domāt Kad atgriezīsimies
beigām un it īpaši neatkarigās Latvi- savos 66.CO0 kvadrātkilometros, lai
jas laikā, domāju, ka nevar būt šau- mums būtu pareizs priekšstats par
bu, kādu virzienu šai ziņā ieturēt ari Eiropu: tāi nav Māterlinka zilais
turpmāk. Virziens var būt tikai viens: putns, nedz laimīgā Ģētes valstība,
turēties pie latviešu fonētikas un lat- Eiropa ir Nīcšes, Kirkegora un PdS-viešu
grafikas likumiem un rakstīt kala zeme, kur cilvēks cīnās sevī
svešos personu un vietu vārdus sa- par augstāku cilvēcību. Dažreiz ar
skaņā ar tiem. Tas nozīmē rakstībā pašu Dievu cīnās! Tāda cīņa bieži
nelietot ne ā, ne ō, ne ū. ne ie, ne y, norisinās bezdibeņa malā. Un ja šai
nedz ari latviešu grafikā un pa reiz- bezdibenī eiropietis ir ieskatījies dzi-rakstībā
neatļautos līdzskaņu savie- ļāj^ par citiem, tad tas ir viņa vieni-
^oļ™'^s. gais posts. Bet ari lielums. Utvietim
Ja nu kādam liktos, ka tāds rak- jāpietiek spēka Eiropas cīņā piedali-a
t v i s k o rakstibu
idā (bez stibas veids ir nepraktisks, jo mēs ties. Piedalīties nevis kā paviršam
.tipri ie- P^<: tā nevaram zināt, kā attiecīgais skatītājam vai tiesātājam, bet gan ar
rak<;trL«; vārds rakstāms oriģinālvalodā, tad I «āvas esmes karstāko u-n gudrāko
fTarpinājuss 6. ipp.) daļu. Roberts MOks
I r-^ .i,
5
'1 h
ff
, ^^^^
7 1
m
S 4 VI
1-^