Bavarijas Latviesu vestnesis, May 2, 1951

              L A T V I J A Trešdien, 1951. g. 2. malji
remis AI6AU
Baiga
ievietots kompartijas sekretāra A,
Pelše« raksi» Daži jautājumi padom­ju
Latvija» rakstniecībai. Sls raksts
zināmā mērā ir paveiktā on nepaveik­tā
iztirzājums un reifi smaga apsd-dziba,
kas atklāj vlel beigumi lat-vielu
rakstnieku, valodnieku un Ute-rālōraa
vēsturnieku stāvokli padom­ju
reffml'
A« Pelle viepinns konstatē, ka Lat­vijā
likvidēta ekspluētitoru ftķira un
reizē ar to ari tautas niknākie ie­naidnieki
— budži. Siiji sakarā esot
mainījies ar! tautas nacionālais rak­sturs.
Apbruņoti ar partijas vēsturis­kiem
lēmumiem, latviešu padomju
rakstnieki pēdējos gados radljuli le-vērojamus
darbus, kuiu$ lasot arī ci­tai
brālīgās republikls. Kā uislava^s
c.enigos partijas sekretāre mint An*
drēju Upīti, Vili Lāci, Jāni Sudrab-kalnu,
Annu Saksi, Arvidu Griguli,
Frid Rokpelni un Elīnu ZēHti (pēdē­jās
luga Vārds sievietēm uzvesta
Maskavae un Tallinas t^ifitŗos).
,Jomēr biltu klUdlgl domāt," saka
A. Pelle, „ka augšā minētie panāku­mi
atbrīvotu latviešu padomju raket-niektii
no «kmetiskl-etn uzdevu­miem.''
Latviešu padomju rakstnieki
vē) esot tautas parUdnieki. Ari lat­viešiem
esot Jāziedo sava artava ko­munisma
celšanai. Jliraikstot laikme­tīgi
darbi, kas aizkustinātu lasītājus
visai padomju zemēi». Par paraugu
partijai sekretārs min V. Lā£a romā­nu
Vētra un Saksas Pret kalnu*
Sie darbi esot sociāllKtiski un reizē
nacionāli vienreizēji.
Sakies romāns rietumos, cik zi­nāms,
mazāk parādi i l(!iB, bet Vētra
šeit ir lasīta. Ja jau lasāmviela^ ro
mānu autora Lā(a vlljlko darbu cii
dlna par nacionāli vienreizīgu, tad
varam viegli ledomātieit, kādi ir dar­bi,
kurus pat Pelle atestē par negātf
viem un literāri neir,veidotiem. Bet
naba mOs satriec padomju diletantu
zemais līmenis. Daudz baigākas no
Jautas pārņem, kad ImM Pelšes kon
itatējumu, ka; buržujlskās Latvijas
valdošo šķiru rakstniecība bijusi na
badziga kā tematikā, t l ari ārējā ap
darē. Tā bijusi nnclonlllās norobeto
ianās rakstniecība, kas vēl sagandē
ta kosmopolītiskiem lestrāvojumlem.
(vareni teikts!)
Latviešu padomju rakstniecība klu
vuii citāda, bet ari vēl šodien tāpat
publicēti dzejoli un etāiti, kas tēlo
jot latviešu tautas dzīvi pilnīgi sav
rūpēji no lielās padomju tautas. Esot
pēdējais laiks vienreiz par visām rei­zēm
atkratīties no llda provincil
lisma. Latviešu rakilniekiem jāuzvēl
cot eevi nacionālām norobeloiknls
netikumi. (Skaidra liiita, ka krievu
nadottālisms ir pieņemams, bet vlis
pārējais ir vai nu kosmopolītisms, vai
nacionālā šaursirdība)
Galvenās latviešu irakstnleku vai­nas
esot nemācēšaiiiē notēlot latus
komunistus. Te rājienus saņem ne
vien Grants-Jēkabsoiis un jaunais ie­sācējs
Bērce, bet un Arvīds Grlgu*
lis. Viņam pārmet, ka lugā Krama
uguna komdnietl uzlīmēti sdnēmatiii*'
ki, atrauti no kolboiniekiem, viņu
nodomi un plāni eiiot aprobeiotl.
(Bet vai citādi UmM drīkst btit
„Esmu laimīgs cilvēks!
ŅUJORKĀ IZNĀKUSI VINDZORAS HERCOGA K®4UĀR!
diktētdre, kur katra ptrēonlgl inicia­tīva
ir jau ģenerāllīnijas pārkāpšana?)
Pēdējā rakstnieku savienības sa­nāksmē
Rīgā esot uzstājušies neekai*
tāmu darba vietu pārstāvji (kompar­tijas
algotņi) un lūguši rakstniekus
pagriezt «eju pret celtniecības darba
norisi. Latviešu padomju rakstniecī­ba
vēl atpaliekot no republikas taut-saimnieciikā
tempa. Pēc latviešu pa­domju
rakstniecības neviens nevarot
spriest, ka padomju Latvija pēdējos
gados no atpalikušās laukeaimnleci-bas
valsts bdtu kļuvusi par rūpniecī­bas
zemi. Jaunais latviešu padomju
strādnieks vēl neesot ienācis padom­ju
rakstniecībā. Neesot parādīti vēl
ne «tadianoviešl, raclonālizētāji, ne
ražošanas paņēmienu novatori. Tāpat
kolhoznieku labklājība un turība vēl
neesot guvusi atspoguļojumu latvie­šu
padomju rakstnieku darbos.
Padomju latviešu rakstnieki vēl
pantojot naivas vārsmas un rakstot
virspusiguft aprakstui par dzīvi kol
hozos, nepieskaroties to dziļākai bū­tībai
Lasot darbus par kolhozniekiem,
rodoties Iespaids, ka tur tikai dzīvo­jot
un dejojot pie plēšeņu mūziķes.
(Rakstniekus taču sūtīja vērot dzīvi
kolbozoi, kāds brīnums, ja viss re­dzētais
atspoguļojas literatūrā? Grots
pat publicējis dzejoli Karogā, ka rl-tos
kolhozos gaili vairs nedziedot in­dividuāli,
bet kollekllvi korī.)
Tomēr šie grēki visi būtu izpērka-n
i , Ja nebūtu vēl viens — lielike
grēks, proti: padomju latviešu rakst­nieki
vēl nekur neesot parādījuši sa­vos
darbos krievu tautas vēsturisko
nozīmi latviešu taUtaa likteņu lem­šanā,
īpaši „Tēvzemes kara" laikā.
(Te nu bijai) Latviešu rakstnieku gdl-venaīs
pienākumu tagad esot: parādīt
latviešu attieksmes pret krievu tau­tu.
Tātad bez riikitnieku propagan­das
un apsiekalošanas krievu draudzī­ba
nemaz nav tik salda. Esot jācīnās
pret visādām buržujiski nacionālam
tendencēm. Partijas organizācija no
savai puses jau nesaudzīgi cīnoties
ar šim tendencēm, kuru ietekmē at­rodoties
vēl daži latviešu inteliģen­ces
pārstāvji un daži zinātnieki.
Buržujiskie nacionālisti valod­nieki
vēl nesen esot Latvija^ augst-ikolē
uzdevuši studentiem sameklēt
ievēr(Hamēki padomju Utviešu rakst­nieku
darbos vtlodas un stila kļū­das,
rusicismus, lai diskreditētu tau­tai
ads visu padomju literatūru. Sis
pašas fakultātes zinātnieki atļāvuši
studentiem rakstīt disertācijas, kurās
vecās lūgšanas grāmatas un koloni­zatoru
žargons uzlūkoti kā latviešu
rakstu valodas pirmie liecinieki.
Padomju Latvijas rakitniecībae uz­devums
esot izravēt ar visām saknēm
šādu buržujisko nacionālismu (pal­dies
Dievam, ka vēl jāravē, ka viss
jau nav izravēts), atmaskot priekšpa-domju
laika (naatkarlbas laikmeta)
ideālizēšanu un neļaut apšaubīt krie­vu
kultūras vadītāju lomu.
Kae tad paliek pāri vairs pa§am
rakstniekam un valodniekam? Jā­mērc
tikai spalva tintē un jāraksta
pēc dotā parauga. Citas izejas nav, jo
viss, kas atrodas ārpus parauga, ir
burzujiskais nacionālisms, kas jāiz­nīdē.
UeNas prlocl, kas labprāt valkāja iokelce-purt.
apseklē)a sporta sacīkstes, de)o]a ar
«trādoldlfi meičām toataa sarīkojamos on if-tofēiifl
Uk deraokritiski, cik vien prlBci9
lespllaas. #M viņi k{uva par LielbrttāDl)tt
kartll Zavārdo S., kas Sokēfa angļos na vfeii
paitalgSdasles ar •leskāršu lletossargo savi
karaliskajā greznībā, bet ari pameidaas va­renās
imparljas troni amerikāņa SķUteaaf
UoUsas Slrapsoaes dēļ. Tagad viņi if Via-luīuimmujtiiiuuiiiiiHiiiiiiiuiiiiiuiiiiiuiimiuuiiimn
PĒTERIS BtMANIS
Mirušai sievietei
AUSTRAS KALNļŅAS PIEMIŅAI
Iet gājējs. Nošalc liepa ce|mali.
Kad nokļuvis tas viņas paēnā;
Tā man ltk\ļ/kn dienu gējumā
Tu pimāji k i liepa draudzība.
Als smīna, pat aiz smiekla padraiski
Tu slēpies, kflda esi sirsnībā.
Cik tlis tavs rfta cēliens Druvtenil
Elj briesmas, bargi gadi svešumā.
Man it kā izgalsl to neziņā.
Kopš miti smagi brito miglāji.
Nu lasu ziņu melni aplodi:
Ar veco gadu giji mūžībā.
Par svešo vietu 9 e @
(Turpinājums no 5. Ipp)
jāsaka, ka gluži tāpat tas ir ari da­žās
citās valodās, piem., krievu un
grieķu, resp. tajās, kuras labi uzgla­bājušas
savas senās izrunas un formā­lās
īpašības, tātad taisni to, kas va
lodē ir pats raksturīgākais un vērti
gākais. Bez tam — pilnīgu jēdzienu
par svešo virdu mēs neiegūsim ari
pēc rakstības oriģinālvalodā: mums
jāprot tās tomēr izrunāt. Rakstība
oriģinālvalodā mun» dod tikai ārējo
čaulu: fonētiskaii saiurs mums jāie­liek
pašiem. Tāpēc ari, piem.. vacie
ši, rakstīdami svešos vārdus oriģināl-rakslībā,
pareizi izrunāt toe tomēr
bieži neprot. Un kas nu ir vērtīgā­kais:
redzēt vārdu uzrakstītu, bet ne
prast to izlasīt, vai mācēt to izlasīt,
kaut, varbūt, arī nezinot, kā tas īsti
jāraksta? Pēc mūsu tradicionālā vie-dokla
beidzamais ir svarīgākais: tad
vismaz vārdu tomēr aptuveni iz­runāt
protam, un mēs paturam tīru
mūsu nacionālās rakstības gleenu un
to neizraibinām ar evešiem burtu sa
kopojumiem. Kā svešie vārdi jāraksta
oriģinālrakstībā, pie tā mēs kļūsim,
mācoties attiecīgo svešvalodu, un ie
mācītie® svešos vietu vārdus rakstīt
pēc tā, cik bieži tie būtu sastopami
mūsu rakstos, mēs tomēr neiemācīsi­mies.
Zināmas grūtības var gan būt
saistītas ar to, kā svešoa nosauikumus
ktviski pareizi transkribēt, plem.,
mūsu tautiešiem Anglijā, Kanādā un
Amerikā. Tas ir jautājums par sevi,
un te jāvadās no daudziem momen­tiem,
kas sīkāk jāvēro jau uz vieta$:
t© darba tiem mflsu tā apvidus tautie*
šiem, kam ir attiecīgā izglītība vai
vismaz apzinīga un nopietnāka inte­rese
par valodas parādībām. Tomēr
arī te neder aizrauties pānnērīgi ar
oriģinālrakstību, un it īpaši lielāko
centru vārdi būtu Jāraksta tā, kā tie
pēc kāda laika būs stabilizējušies tu
rienes latviešu izrunā.
dtoras !»t«>gf «B t f t e ^ M u , tr ftftivi*
gu dzīves vietu elegantajā Waldort.Astorta
hottll I^ujorki. Un kādreiz Uk ilavaatU
Iētā|B pārts pSnrērUrt ptf t»«tytt ksega
oa vtdfo dā«o. loprojā» ^ ^ • J ' "
priecim bagāta dzīvi oa aaal ir iabiednbu
intereses dfgpuUUā. , , ^
Nale grā»atf parādljrflf VlidiortS I » ;
coga atmiņas lUraU ftatti. kM t e a ^ b i m l
Iekļūs Amerikas besUeUem sarakstā. Kamēr
dOt S»r»āUtU apgalvo, ka liwcofi iaU al-aioāa
daudz ko tsot „plemirfU*'. rtcenzenti
grāaiUl veia aopteteti vērība aa tikai kā
laM oirakstItaB dzlvti atfiitui. Ht fci Wk-aieU
dokwieat«i. N«w Vork Tlmtt 0*»
biUt, ka Karaļa ttāsU viscaur noturotlei 80-
piebuis komSdilu nmtal, b«t The Satur-dav
Roviav of Uttrttare to apzini P«
.Hjrieķu traģēdijai ptaJIdiiiiāmu darini . Aag-io
dzfiniekf Stfvenss Spaoders atgādina, ka
britas U(. pa piecdesmit gadiem pārņamot
liels BorfilUka saSatoBa vUali, kas patodi-aājis
aaJrota, Oskara Uailda W 1WI. g. -
Edvardu S. Pēdējā gadījumā izSķlrēJs faktors
bijis tas, U karafa laallbas ar pllsoalska
siavieU. turklāt vēl iķlrteal. limbolUIJa ka­ralisko
uzdavaBB apziņas IrOkuiB.
Savās latertsanUlās atmiņās Viadzorat
ktrcogs aizstāv savu soU. nostādīdams sev
par modemi domājofio valdateka. kas vtiti
lOkoJls pārvarēt ponarcbijas despotiskos oa
tatraafluSot aUspriadunuf. Grāaatā ir ari
visai dzīvi karaUskā oana un vaļības lo­cekļu
rakstaroJuBl.
Presē visvairāk ritētā vieta tomēr ir lap­puse,
ko apzīmē par ..BŪslaUtu liaUikā ml-
Us roBāna" sākumu, proti, VeUas prinča
na StBpsona kundzes pirmā satlkiaaās, par
ko Viadsoras bercogs raksta Sādi:
. Jas bija ziami, pēc Baau atgriaSanās no
OleavidaBfrikas 1931. gadā. Nedējas nogalē
biju kopā ar brSll Džordāa devies uz lesler-
Slru lapsu medībās pie Melona Kfaubreja.
Tai paiā mājā demojāa ari Simpsoaa kuags
ar kundzi. Tas bija vieai so ti«B vikendicm,
kas rada neslavu angļu ziemai — auksts,
mitrs, miglains. Stmpiona kundza aejāja ua.
acīm radsot. aeiataresējāt par zirgiem, su­ņiem
uo vispār Bedibāa. SaaoksIfSaaās dē|
viņa ari jutās loti nelabi... UizināJIs, ka
viņa amerikāniete, pasteidzos piebiUt, ka
viņa. droil vien. |0t ceatrālapkures trOku-
»u . . . Viņas acis oarādljās zobgalība. „Pi«-
dodiet, sēr,' viņa teica, ,.bat Jūsu vārdi maņ
liek vilUas."
„Kādā ziņā?"
,.Katra aBenkāntele, ierazdamās Anglijā,
allal dabO dzirdēt So paSu Jautājumu. No
Uelsas prinēa biju aaidijusi ko citu."
Fozēdans totografiem ar grāmata Karaļa
Itāits rokā, Viadioras hercog» Waldorl-
Astoria viesnīcā pieņēma 60 lumāUsta īsai
intervijai. Aagll|as ekskaralis izteicās t /„Ja
man viss bātu Jāatkārto vēlreii. tad darīto
ffluft 10 palu. Man aav ne Bazāko aožēla.
Esmu laimīgi cilvēks ua UelbilUaiJal Uoad
ir labs valdnieks." Viņi paskaidroja, ka dar­bu
sacerējis ēetrot gados, pamatolotiei uz
vairākām dieaasgrāBatām aa vēstulēm no
visu pasaules. Darbā daudz palīdzējusi her­cogiene.
„IakstIJu ar roku, pēc tam pār-diktēju,
un tad atkal laboja, laboja ua la«
boju. Hereogieaa MJa mana atiafrākā aa Sdrākā kritiķe." Viadzoras hercogs attelcāi
eiktles par JauaākIeB aotlkumlem poHtlkl»
,.ĢeaerāUs Makartars tr liaUsks cilvēks."
viņl tiabtlda, ,Mi fāt viņa aUtādiaālanas
pojlUfkaJiam aipektlam sevēlos izteikUei.'^
Hercogs pavēstīja, ka aodomājls atgrieztiat
Eiropā nākamā mēaela beigās. Kāds famā-nsti
lejaatājftf, vai Vliidzoraf harcoga čaloja­mā
dosoUai vleas- ..VIeaat" viņa aalā ie­viesās
neptUka. „Nekādā ilņā. Mēi brauk
alm abi." ^rl«-
KULTŪRAS CHROhUKA
Inženleris-ķlmiķls Nikolaji Dambergs strā4ā
aavā speciāUtātē Fraittl|l, Ipall plavērio*
Ues ķīmiskiem raloSaaas procesiem un ar
Jauninājumiem un papildinājumiem vēršot az
sevi franēu kollēgu uzmanību. Viņa rīcībā
nodota Ipafiā laboritorjjt izmēģinājumiem, kā
arf ēetrf aflsteņtl. N. Pamberga kundze *-
primabaleifna Mirdza Grlķe tagad Ir laimī­ga
divu dēla māte un pagaidām no dejas
mākslas atteUtusies, toUes pievērsusies tās
teorētiskajām studtjām.
Dzejaiaca Bita Ķaibare, fcai ASV kādu
laiku strādāja par viesnīcas apteksal. taoad
dabdjosi darbu Americaa Eiprass Co., l^u
Jorkā. bet brīvajā laikā raksta dtejelus.
Oskara Kalēja stāsta Vārdi par latvielB at
lelaaas d ņ lm ao Volchovai aagalava Udo
Saaal apgād» titf AņgHJā.
Dāma
ar spieķiti
Velta Liepiņa-Zaļ[e Tienian
nevaļi
VĒSTULE NO AUSTRAUJAS
Dāma, kas vienmēr nevajā, pēkšņi
pa Balarataā ielām staigā pavkam
bez steigas, atbalstījusies uz spieķi,
šai „Labi, ka vēl varu patipināt. Trīs
dienas sagulēju gultā. Tāda nelaima
— kā teikt, skaidrā dienas laikā sa­mežģīju
kāju," etāsta dziedone Velta
Liepiņa-Zake, kas neapskaužamāka
par sachistu, jo iachists laika trūka*
mā iekļūst tikai dažreiz, bet darbīgi
māksliniece vienmēr. Nu jau tomēr
iet uz labo pusi. Balarata« latviešu
„ārsts" — rūpīgais farmaceits J. Pa.
serne, kas ari Austrālijā strādā savā
nozarē, nav bijis skops zālītēm, un
latvleSu dtledoae Velta Llepiņa<Zaķe prtf*
cājas par lelajlem tomātiem savas mlJlBM
dānā fiaiaratā, AastrāUjā
V. laiviņa usņSnumi
Velta Llepiņa-Zaķe drīz atkal būs
dāma bez spieķīša.
Gleznotājs, dziedonie, dejotājs vai
mūziķis, vienalga, ^ Imigrants Au*
strālljā er ^mākslu vien maizīti no«
pelnīt nevar. V. Liepiņa-Zaķe 5 reiz
8 stundas katru nedēlu tādē| pavada
šūšanas fabrikā. Pēcpusdienās mā­jās
gaida Jānie „troņmantiniek8"
tajos gados, kad tas visvairāk jautā
un grib zināt it visu, kas notiek pa-saulē
ap viņu. Novakarēs atkal citi
uzdevumi. Tad dziedone mazliet at­griežas
savā mākslas zemā — viņa
ir mūzikas paidagoģe. Audzēkņu ne­trūkst.
Nesen nopirktajai ģimenes
mājiņai un dārziņam īsti vaļas atliek
tikai svētdienas.
Cik vien atjāvis laiks, V. Liepiņa-
Zaķe afi Austrālijā likusi skanēt lat­viešu
dziesmai — koncertos, radiofo­nos
u. c. Bet vismīļāk māksliniece
atceras Rīgas radiofonu. Kaut vēlreiz
nokļūt turi Arnoldi Smiti
B a l a r a t ā , aprīli.
Ingrida Vfjutia
tkitiits iftleiflk iutā
ROMĀNS
<I59, turpinājums)
Pārijie fsi iesmijlis, bet Salu smleJklos nebija !sta^ jautrības.
Elgai Pļavas Ieviņa jau ilgāku laiku, acis nepaceldama, lupi­nāja
vienu un to pašu kartupeli un bija aizdomīgi zemu no­liekusi
galvu. Kad Pulciņa kundze iminējās, ka vajadzētu no­dziedāt
ari kādu Zieiinjtvētku dziesmu, Ieviņa pēkšņi pacēla
savas platai ads pret lielajiem un, fandrh raudādama, lūdzās:
„Nē, lOdiu nSI Tad bOi ttk grūti. Pagājušos Ziemsvētkos
tētis man uzdāvināiiii igrāmatu un lelli"
.,Neiāc nu pinkšķēt;' Ierūcās Taivēns, bet pats alidomigi
nikni cirta tobnt pīrāgā.
,iJa mi% iinātu« kur mūsu tētis ir šovakar," klusi teica Hlga
un pievilka īsv cieši klāt mazo Andri. „Ji vien es zinātu, ka
viņi v i l ir d«Ivs..
„MaDi vecāki paliksi Rīgā," pēkšņi ieminējās Harijs. „Kai
zina, vai tiem art vēl kādreiz būs Ziemsvētki?"
..Msniem vairs nebflis ^ nekad." pati pret lavu gribu teica
Dagnija ņn ar mokām norija kumosu.
„Vēl Jau ari mūsu egla nav izdegusi — kai to zina, kam
no mums pirmiem pi^tnāki gali. Tiem, kas palika mājās, vai
mums šai nolādētajā «itiirl," rūca 2anis no sava kakta salmos
un piecēlāi eēdui. „Mun pat tuvumā negribai līst tai jūsu
„Poita dzeguze, rimiitiesr* nikni iesaucās Taivēns un pameta
Žanim ipeķa pīrāgu. ,^,Se, kavē ee? laiku ar iiio un nemaitā
citiem jušanu."
,.Ei pagājušos Ziemsvētkos <izēm īstu franču šampanieti,"
gluli sapņaini teica Kundze, vlstnlama avīzes stūrī tabakas
lailaukas. ,»Ak bērni, ko jūs p n lināt per dzīvi! Jums tālab
ir daudi vieglāk."
„Sovakar tev būs jāsamierinls ar šito dzērienu," Dagnija
pasniedza Kundzei krūzīti air liepu ziedu tēju. „Bez tam tu
vari dabūt klāt ari karotīti medus,"
„Tas ir ^ manu rokas pulksteni," smaidīdams pirlaboja
Pulciņš.
„Re', izrādīs, ka Hik nieka rokas pulkstenis un zeķu pāris
tomēr kaut kur nodcjr," sprieda Taivēns, .,bet lavas lepnās
sudraba sivju dakšiņas, kas, droši vien. greznojušas galdu
diez' kādos rautoi, nemaina pat pret maizes klaipu. Ka tas
kaimiņo saimnieks noskaitāsi — Būtu lielākas, derētu par
mēslu dakšām, bet ko ta' ar šitādiem krāmiem man uzmācies,
kad krievs tepat deguna galā? — viņš man lEbrēca un Iz­svieda
pa durvīm."
Saimnieku istabā, ko no bēgju šaurā kambara šķira tikai
virtuve, pēkšņi ieskanējās bailīga un klusa Ziemsvētku dzie­sma.
„Klusa nakts, svēta nakts," locīja mežsarga mazās mei­tenes,
un tām pāri skanēja saimnieces drošā, mazliet piegu-rušā
balss. „Visl dus, nomodā " dziedāja saimniece tā­lāk,
un bēgļu pulciņš apklusa un klausījās, līdz vīrieši saka
dūkt līdz, un tiem pievienojās arī pārējie. Vienīgi Ieviņa at-spieda
seju plaukstās un veltīgi pūlējās aizturēt elsas.
„Kādi Ziemsvētki!" domāja Dagnija. Priekšā bija meži un
jūra, aizmugurē liesmoja debesis un zeme, un lēnām šis uguns
un posta vilnis vēlās uz priekšu, vēstīdams savu tuvošanos ar
dobju dunoņu un sārtu atepīdumu debesīs. Uz savas zemes
vairs nebija kur tālāk bēgt, jo koku galotnes locīja jau jūras
vējš, un ja uguns siena panāktu izdzītos, tiem atlika vienīgi
iebrist viļņos.
..Klusa nakts, svēta nakts..." atsāka meitenes saimnieku
istabā jaunu pantu, bet spēji apklusa. Kāds bija klaudzinā­jis,
un saimniece atšāva durvju aizbīdni.
„BOs laikam pārbraucis salmnieke," Ieminējas Kundze, bet
pēkšņi atrāvās durvis uz tumšo virtuvi, un kā pelēki sik­spārņi
tur mudžēja un kustējās pelēkas ēnas. Uz sliekšņa
iezibējās šauteņu stobri, un tumšas glūnigas acis zem ād^s
cepurēm.
,.Rokas augšā! Ātrāk! Nekavējieties!" viena par otru no­kliedza
spalgas balsis krievu valodā, bet bēgļu pulciņš ap­mulsumā
palika kā sastindzis savās vietās.
„Atrāk! Rokas augšā, vai —' un pārāk nepārprotami sa­slējās
maiīnpistoļu stobri.
Pa šauro spraugu garām iebrucējiem istabas iemītnieki iz-klupa
virtuvē, kur tos sagaidīja bars citu bruņotu vīru. Atrās,
veiklas rokas iztaustīja vīriešu kabatas, nozudinādamas pulk­steņus
un gredzenus,
„Ieroču nav?" noprasīja zems vīrs platā uzmetnī, kam vie­nīgam
nebija mašīnpistoles, bet gan, tāpat kā citiem, aiz
jostas saišķis rokas granātu. No viņa uzstāšanās varēja manīt,
ka tas ir barvedis, jo tas nemitīgi izkliedza īsas, asas pavēles
un pirmais ķērās p;e bēgļu kabatām.
„Ja atradis kādu neuzrādītu ieroci, jūs visus nošaus," se­koja
īss paskaidrojums, un Taivēns uzmeta ātru skatienu
savam zābakam.
,.Nenoiaist rokas' Visi kaktā pie sienas!" kliedza pelēkais
un nostājās bēgļu pulciņa priekšā. Lielā jērene meta tam pār
se]u platu ēnu, un v:rtuves tumsā redzēja spīguļojam tikai
šaura^ acis.
,Til\iiGz ji-s sarunāsities savā starpā vai kustēsities, jūs no­š
a u s , ' v.rš paskaidroja un pamāja gara auguma bandītam.
„Tu stāvi Seit un uzmani. Mēs pārbaudīsim mājas, vai te nav
vācieSl vai ieroči. Kur saimnieks?"
Otrā virtuves stūri bija iedzīta saimniece ar bērniem, un
rokās tai dusēja pusgadu vecais Jānitis. Meitenei bija sastā­jušās
apkārt mātei, un puskrēslā varēja izšķirt piecas baltas
galvas, vienu par otru mazāku, bet mežsarga vecākais dēls
Ansis kā sargādams bija nostājies prlekSā māsiņām ar ©āti.
„Kur saimnieks?" otrreiz noprasīja plecīgais vadonis, ua
saimniece mēmi papurināja galvu. Viņas seja bija mierīga un
nekustīga, tikai rokas, kai auklēja zīdaini, drebēja.
Taivēns pārlaida skatienu pāri virtuvei un ātrumā ikaltija
pelēkos etāvui. Varēja samanīt kādus desmit vlrue, kas veikli
skraidīja iekšā un ārā, un divi pašreiz no augšienei vilka
zemē šķiņķa gabalu un ievārījuma podu.
„Manā pistolē ir tikai pieci šāvieni," viņš pārlika, „tur nav
ko iesākt. Viņi visi ir apbruņoti līdz zobiem, un šim tēvai­nim
te priekšā atliek tikai pakustināt rādītāja pirkstu, lai mēs
visi k|ūtu cauri kā sieti.
Sev blakus viņš dzirdēja Ieviņas ātro elpu un līdzcietīgi
paskatījās uz meiteni. Viņas tumšās acis bija kļuvušas neda­bīgi
platas, un paceltās rokas trīsēja.
„Es vairs nevaru noturēt," viņa čukstēja.
„Muti!" iebrēcās sargs un viņa ieroča stobri sakustējās.
Meitene sastingusi raudzījās vīrā sev priekšā un pāri tās
vaigam noritēja pāris smagu asaru.
Elga ar Andri rokās stāvēja vairāk aizmugurē, un Dagnija
dzirdēja, kā viņa ievaidējās. Vēlēdamās pasargāt meltttti,
Dagnija pavirzījās tuvāk Ieviņai, un tūlīt viņā ieurbās sarga
dzēlīgais skatiens. Bet nu tajā iezibējās gluži cits spīdums,
un viņš ātri aplaizīja savas platās galīgās lūpas.
Dagnija nodrebēja un pievēra acis. Vai patiesi viņi visi
bija šo vīru varā? Un tai pašā mirklī viņu pārņēma bez­galīgs
riebums un tikai viena vēlēšanās — kaut šis bandīts
labāk nospiestu pirkstu un viņa nogāztos šeit bez dzīvības.
Tikai neredzēt vairs viņa kāro muti.
Istabā pa to laiku skanēja strīdīgas balsis un kņada, brikš­ķēja
ceļa somu vāki, un džinkstēdami bira piemiņai līdzatve­stie
latu gabali. Tur pelēkie nadzīgi strādāja pievākdami
visu, kas tiem šķita noderīgs un vērtīgs.
nAk vai, mans kažoks," pēkšņi ievaidējās Kundze un at­balstīja
paceltās rokas uz galvas. ,.Un manas garās bikses un
zābaki!"
Sargs pagriezās uz Kundzes pusi, un tā acis aptaustīja viņas
augumu. Šovakar, kā jau sveikos, kundze bija novilkusi sa­vas
garās bikses un ietērpušies rožainā vakara tērpā, ko'tž
bija paņēmusi iīdz no Jelgavas, braucot uz Rīgu. Nu tas
pavadīja viņu arī ceļā uz krastu, un tērpa platās piedurknes,
noslīdējušas no paceltajām rokām, atklāja kārdinošu kailumu.
(Turpinājums sekos)
ITbM I' MirIITHi.*. ..•. « "n«<• Ii»i i>rt u' n ļ
iMvIifu sports ffropļ
idM k9ntln$nfo$
idlifBiiM ^itlCtf (UvOri <Sl
ļģģšHM SJI M teicamu galda N
IMS» iltl «I tiokolu vidusikp]
ģSSim UelBija 4. vitto,
STikoiM mio ipāiātijtt,
Igl ijttrtMi M meiitliIMl T
Mimiitatl.
l!m\¥^}A^m* Filadelfijā
livMKdsla».
m P lU^ll VfUHdi ZiHņi
ļiaflS Itftljii Grīnai trtMitetn]
imm (Ktlalf totloUitf II
lillifii UihiBaf aliii Mukd i
iftiiDiaiju iifidiM Auitrilijl.
ļHKHn viafrotijs JSoli «oRii, f
iiliai pmAļii KaMdi. izeilojii
M l M i tnurif «cbirdf .
\ļymi ASV, eiftii ifttikmi ,
P VHŗi tķiiin iigttu laiku pi
TO Sportiltu laime vil dfīliktt
l?r*fti*»^ MontrealM j ļZj^, Moņtreal Daily 8t«r QtV
^««'ļM ipOf f0
iCfl^r^^'l pieveici NI
iti.
iMii I