Bavarijas Latviesu vestnesis, August 18, 1951

              te
1.7 •
Ir-'-
t i
It"
i
i i
i
i '
61 L A T V I J A Sestdien. 195t, g. 18. ļ^gJisti^
fva/a
virpuli
Mocarts }»il$ētiņa Zalcbitrga, eiropi-ikāf
B^zikas Meka m vScu klasiskās
operas šūpulis, pašlaik dzīvo festivāla
reibonĻ. Šogad festivālu svin agrāko
miera laHcii spožumā, jo paiet 25 gadi,
i o p j spēlēm iekārtoja atsevišķu namu.
. Zalcburgaš mūzdkas un teātŗ^ spēiu
eSķums mieklējams s^rmā sei^^tnē, tās
mēdz saistīt ar grieķu dionisijām, bet
īstās ^ēles sākās tikaa 17, gadsimta
sākuma, Toreiz Zalcburga bija poli­tiski
paķļaiuta Bavārijas hercogistei,
bet to kā gandrīz neatkarīgu valsti
pārvaķifja pāvesta vietnieki — archi*
bl$kapi,. Ceļot galmam vasaras leri*
donci Zalcburgas priekšpilsētā Hel*
1)r^nā, materiālus pils būvei lauza no
klints, izveidojot izlauzto vietu par
brīvdabas teātri air vairākām uzejam
im noejlm. Kad vasaras rezidence, §1
maz| Versala ar brīnišķīgu parku, dl*
ķi€m>, grotēm un vienīgām pasaulē
ddei^ spēlēm (ū^ens te l a k ne tikai
sto strūklakām, bet ari no grieķisko
mitu tēliem, ved skatītājus Orfeja
zemz^mē, liek spēlēt lielam orķestrim,
rotaļājas, at valdnieka kroni), bija uz­būvēta,
tad. 1617. g. atklā)a arī šo,
klinšu teļtid ar itāļu operu un baleta
inscenējumiem. No tejienes opera uz-ilā'Ha
savu uzvajras gājienu pa vācu
zm^Sm, im Zalcburga kļuiva pair vācu
oper^ šupuili* Par spēļu patrpnu, l ai
spēles Wh jautras, ligsm^, izvēlē­jās
adediem vainagoto spēļu un svēt«
ku dievu*Pinu.
Pēc 100 gadiem teātri sdēdza. Betlik*
tanis bija lēmis Zalcbutgā dzimt Mo«
cartam, kas pacēla Pana pamesto flaiu-tu
un lika tai ieskanēties nemirstīgā
hateionija» Pirms UO gaidiem Zalc*
burga savam li^elajam dēkm atklāja
pieminekli ar lielidcām svinībām. No^
lēma Mocarta piemiņas svinības mē­ģināt
iedzlvināft par starptautiskiem
svētkiiem*. Tais izdevās tikai laiki no
i870M910, ģ., kad to īstenot palīdzē*^
}a JaiunidibiAfitais Mocarta starp-tauti^
ais lestEdljuimš tar pašu ķeizaru
priekšgali. Taču akm<eņaino ceļu
līdz pašatiles slav4a Zalcburgad izdevis
iegOt tikiad tad| bad 1920. g. Maksis
k^ii^at)^ m simtiem gadu vecā
Z a l c b u i ^ doma portāla Mnscenēja
brīvdabas uzvednmi HolmaihMSla
ndstēriju Jedemmn. „Nun habet all
sai|it adīt, Ihr Leut', Jedermann vird
^trfgmrt heuf, KofoM h^im, kommt
h e i ^ , kommit li^ran, J^ermann geht
'** aauca heroļtda taure,» un ne
t o i ^ meivdrējia iedomāties, ka
sciosi tiltŗa vē^urē tai^ r^o^
lCtclonli9i m to labprlt uzklausās vi
sl« pasiulēi tagad nav vairs zemiem,
kur nomēģinātu ieidzivināt brīvdabai^
tosGenēļjumsus katedrāļu priekša
T i pakāpeniski,.iekļaujot Mocarta
mūziku pilsētas skaistajā dabā un sa
vienojot to ar vēsturi, Zalcburga ir
^vērtušies par gtesnaināko piln/vērtl-gāķāģ
mākalas a^bmu. Kontinenti ta
gad sniedz Zalcbu^gad rokas. Viņu ut
sktata paŗ kādas sevišķas sūtības pie<
pildUlju. Ua tāpēc viss, kas repra
8@ntē māibhii garu un bagātību, visi
kaip ir sUvens. vārds vai tādu grib
iegūt, i r uzticīgi festivāla fidsdarbi
nieki vaii viesi.
Cik plašs ir šīgada festivāls, var
spriest no t i , k a tas eākās Jau trīs
ned^as pihns oficiāli 27. jūlija ar
trim Moocurta mūzilkas koncertiem
sveēti g a l m i Mocarta Burvju flautas
namiņa priekšā un ar Helbrunas klin
šiu teālra 4t(telvināšaņu no 200 gadu
Ugā §iikšķrožī<tes miega, tur uzveda
klai^skb Sapho. Piecu nedēļu laiki
200 l a w j u žuniilistu sniegs saviem
l a i k t a k s t e i siņas, bet 60 raidstaciju
B i ^ p l taviem klausītājiem daudzo
simfomljtt, kamiērmūzikas, Moearteu
mia, seresiažu, Zalcburgasi domikoŗa
Strasburga^ domkoŗa, Norvē^|as zēnu
kora koncertu pirmatskaņojumtus un
operu Jauninsoenējumus. Spēles i v i
nlgi iaitkllja ar Mocarta Idomeneo
bet t i s beigs 30. augusta ar Bētbove
na 8* simfoniju Furtvenglera vadība
i, Stlgličs
Z i l a b u i f ā , augusti
SPECIALRAKSTS U T V I J A f NO STOKHOLMAS
Stokholmas ziemeļu galā, kur pil­sētu
pamazām nomaina lauki, atrodas
veterinārā augstskola. Tās laborato­rija
jau kopš 1945. g. darbojas hor­monu
pēimeksdoc. Pēteris M e ža k s.
Viņa tiešais priekšnieks ir ievēroja-n
^ s zviedru bioķīmiķis prof. NIISJS
Lagerlēfs, bet laboratorijā viņš strā­dā
lielāko tiesu patstāvīgi. Ši darba
rezultāts pagaidām ir ,5 plašākas pub-
10—18.000 kronu, Reize tās, protams,
prasa lielu atbildību u-n saudzību šī
„materiāla*' izmantošanā. Arī citādā
ziņā eksperimenti ir visai dārgi —
piem., testosteroDS, ko lopiem iešlir-cina
izmēģinājuma nolūkos, inaksā 60
kronu grama. Visos šais sarežģītajos
eksperimentos un analizēs Mežakam
tagad tomēr izdevies panākt to, ko
viņš pats aftzīst par savu izcilāko zi-ikicijas
(4 zviedru, 1 angļu valodā)
)air steroiddem hormomiem un to le-larblbu
dzīvnieku organismos. Me-žakasm
bijusi laimīgā izdevība jau pir­majos
emigrācijas mēnešos •atsākt
Latviijl ievadllosVpētIļumfuš, turpinot
JOS priekšzīmīgos apstākļos un teica­mas
zinātniskas iestādes atbalstā. Ve-
:eTinārā augstskola nekad nav liegusi
va4 ierobežojusi viņa pētljumiiem ne-yieci'e(
teos līdzekļus, bez tam darbu
ZviedrijI ļoti atvieglina u n veicina
literatūras bagātība, jo šejienes blb-iotēkās
pieejamas visas bioķlmiķim
noziinigās publikācijas, kas parādiju-šās
pēdējo 100 gaidu la'ikā.
Bet ko tad īsti daia doc. Mežiaks?
•„Pie mana darba varētu likt vecas
mūķenes vai cietumniekus," saka do­cents,
„jo tas prasa ieslēg&anos la­boratorijas
sienās, pacietīgi atkārto­jot
raksturā līdzīgus eksperimentus.
Zviedrijā līdz šim^smu izdarījis jau
pāris tūkstošu analižu, no kurām da-ias
i r īslaicīgas, bet citas ilgst pat
līdz 3 dien-ām. Visvairāk pēdējos ga^
dos <esmu pievērsies lieUlopu sterilitā­tes
jautājumam. Lūdzu — paskatl-un
r«kstiii@kisiii
Kalniņa ļ opena^ Baņuta un
Jāļia Kailnoņa opērae Hamlets, kā ar
L a t v i j a himnas ofidUa izdevuma
tulkotāja Marta i Dehn-Grubbe meklē
sakarus ar latvju komīponistiem un
dssejni^em' jauno skaņdarbu uc. tul-košōiuai
v i c u yailoda. Tulkotāja pil-nļlgl:
pārvalda latviešu valodu un se
yišķi iestradljusi^ dzeju, daiļprozas
filozofijas, kā a i ! viļaglo skaņdarbu
tekstu tfuikošani, izņemot politiskos
un^techniskos lakstusi Tulkotājas ad­rese:
(24b) Kiel, Knooper Weg 22
Brit; Zone, Geimany,
Ooc. P. Mežaki savā laboratorijā StokboļmļBĪs veteŗiiilrajā ansttsķolā
Mēs atstājam laboratoriju ar tās
neskaitāmiem, nespeciālistam grūti
vāirdā sa-ucamiem piederiimiem un
kāpjam, betonētājā pagrabā, no kuja
jaiu notālēm pretim plūst pazīstamā
kūts smaka. Apstājamies pie kāda
adzgiailda, kur pustumsā vīd divas
brūnas, masīvas muguras. ,iTie ir
dvīņu brāļi buļli, visilabākie savas
sugas pāirstāvj*i.," norada docents.
„Nav ieteicams tiem pārāk tuvoties."
Un buļļi, it kā šos vārdais apsti<prinā-daml,
staipa kaiklus, kārpās un. bauro
tik mežonīgi, ka pirmais impulss ir
ieraut galvu plecos un mukt projām,
cik kājas nes. Otrā telpā aina ir gluži
dtāda. Tur, kluss un rāms, salmos
zvi'ln kāds abu baismīgo ekeem.plām
radinieks. Par spīti nāsīs ievērta fam
gr^zenam un niknajam skatienam, tas
nepakustina ne auss, kad docents ie­kāpj
aizgaidā, pakasa tam pieri, ap­spaida
aois. Savu ciltsbrāļu negan­tajā
bauroSanā viņš klausās skep­tiski,
it k l izbrīnījies.
„Kāda starpība ir starp šiem buļ­ļ
i ^ ? " vaicā Mežaks, kad atgrieža­mies
laboratorijā. „Lūk, gluži vien-kāTšai
nikndio dvīņi ir vaislas, miieri
gais — sterila buļļa paraugs. Pēdē
jais tips sagādā nopietnas problēmas
Zviedrijas lopkopībai, jo noskaidro­jies,
ka vadirāk vai mazāk sterili ir
35 proc. šejienes buļļu. Sai parādībā
vainojama negatīvā izlase, Retbjot
v a i sM rāmus buļļus un pārāk pienī­gas
govis. Iedoma, ka šāda kombinē
clja varētu dot maskuilni spēcīgus
pēonSeējus, ķ pilnīgi aplama. Ne­veselīgā
izlase, vadoties pēc mātes
pienlguma un tēva labdabīguma, re
ziiltē apstāklī, ka dzimst pēcnācēji ār
vāji attīstītiem nervu sistēmas ģe
nltālaji^ centriem. Hormoni šādam
eksemplāram rodas pārmērīgā kvan­tumā,
taču nespēj minētas centrus
attiiecīgd stimulēt, sāk bojāt spermu,
un bullis top sleriils. Nekā še vairs
nevar līdzēt ail hormonu piedevas
Tādēļ likums ir gluži vienkāršs: lai
jaunaudze būtu spēcjfga, ņemams īsti
ndkns bullis un normāla govs."
Mežaka rīcībā ap 20 buļļu, un tās
viņam ļauj air zināmu lepnumu rau­dzīties
uz zinātniekiem, kas eksperi­mentē
ar pelēm un trušiem, jo jddl-ceras,
ka labs budlis Zviedrijā miksā
iiltnīisko s a s o i ^ m u r U e l k^
tāti vai derigumn vaislai var nemal
diģi notetkt laboratorija ceļā, izmek
lejot dzīvnieka urīnu. Jāpiezīmē, ka
ŠIS metodes tēvs ir Mežaka tagadējais
priekšriieks prof.>Lāgerlēfsi kas pir
mos savu pētījumu rezultātus pub­licēja
1934. gadā, kad tie^ radīja lielu
ievērību visā žtņatnifekijā^^^
Mežaka atklā}umil bija saistīji^i
Kenibridžas univļarsitā^
Džona Hamonda uzmanību, un, vieso
damies Zviedri'jā, viņš uzaicinajia mū
su zinātnieku pied#Ities starptautis­kajā
hormonu pētnieku kongresa, ko
šaivpavasarī Londonā rīkoja „Ciba
Foundation**. Tajā bija d a i l b n i ^ ņo
Anglijas, ASV, Kanādas, Šveices,
Francijas, un Zviedrijas, kas referēja
par saviem jaunāka]iein bioķīmiska­jiem
pētījumiem. Attiecīgu referātu
nolasīja arī Mežaks, un tas kopā a i
pārējiem priekšlasījumiem būš ie­spiests
kongresa maļteriālos, kas tuvā-ķaij
ā laika iznāks atsevišķā grāmatā.
Mežaka; eksperimenti izraisa dabis­ku
jautājmnu — vai metodi,, ko viņš
tik s€toilgi lietojis dzīvnieku sterili­tātes
noteikšanai, nevar piemērot arī
cilvēkam? Viņa «aitbildia var sagādāt
zināmu pārsteigumiu. ,,Hormonu ziņā
oiilvēkam starp dzīvniekiem nav ra­du,"
saka docents, „cilvēks šeit ir
unikš, ja nevaram atr>ast labāka lat­viešu
vārda. Dzīvnieku hormoni ir
savstarpēji! raļ^niecīgi, tādēļ manus
eksperimieiitus var gan pārnest no
viena dzīvniieka uz otru, bet nevar
pārnest W cilvēku. Un vēl kas: pēr­tiķa'hormoni
nav cilvēkam radnieci*
gāki par vērša, hormoniem,"
„Bet vai tad šis lakts nenozīmē nā­ves
dūrienu darvdniMņaņil"
,,Pret darvinismu ir ist^kušās lielā­kas
zinātniskas autoritātes pair manL
Es vaŗētd piemetināt, ka Darvins sa*
vā teorijā ir atcerējies daiudz ko, ti­kai
aizmiirsisr ierādu vietu cilvēkam.
Kas būs iedziļinājies hormonu prob­lēmās,
tas pratīs savas attiecības
pret darvinismu noteikt pats."
To teicis, docents iededzina spuldzi
un sāk šķirstīt lapas, kur savirknēju«
šās garas vārdu, tabulu un formulu
rindas. Tas^ir viņa jaunais, līdz šim
visUelākais pētījums par steroidiem
hormoniem, kas—- labas veiksmes ga­dījumā
— būs pabeigts nākošos Ziem­svētkos
un iznāks angļu valodā.
„Bet kas vel saista jūsu interesi bez
hormoniem?" jautāju šķiroties. ,.Iliā#
da, Lope de Vegas lugas un Irānas
nafta," atbild Meiaikō lin noliecas
pār galdu. —ns—.
i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i l i i i i H i i i l U i i i i i l i H t i l t i l i i i i i i i ii
ATMIŅAS PAR TIRZMALIETI
tepat jau pusgadusimtenis pagājis j ^ ^ ^ ^
iio tās gaišās pavasara di«has,^
kādā grāmatu veikaiā ^ ū j u trīs kar­tītes
ar triju mūsu rakstni^u ģīmet­nēm.
Viens bija Apsīšu Jēkabs, otrs
Jūlijs Dievkociņš, bet no trešās kar-tites
pretim lūkojās Tirzmalaetes
vaigs ar sirsnīgo soļljuimt:
Esdiltdāšu pir fivi, tēvu leao,
Par tavāia dniVāBi vetS USumSr
Un k|a j w pi0ur8u seo a^
Tad ttdttiēgos tavā atmatā..>
dāmās, cenšas kāpt izglītības ķ(
Viens ^ o pirmajiem šāda satina
staeiļŗir Bez saulītes, kur Anndļ]|
parei — lielai lauku» m^tai jau pļ
čību gados — sirdī iedegusies
šanās iet skolā, lai spētu atšķir
patiesība un kur meli. tlīāk s<
Janka, kas alkst kļūt par skolot
un, dienā sausu maizi un siļ^
Kopš tā laika daudz kas mainījies,
zudis un gaisis, bet šie Tirzmalietes
vārdi palnkušii Tas ir viens no vis­pazīstamākajiem
dzejdarbiem, viena
no vispopulārākajām dziesmām, ko
m i n dzledājtiši,^^s^^
vodami, un ko latviešu bēglis lab­prāt
dzied ari tagaid, svešus ceļus
fclizdams. Sis dzejolis daudz dekla­mēts
skolu sarīkojumos, un^^^C
nes vidmsķolēni to uzlūkoja par ^ •
vas skolas himnu. Arī Vācijas trim­dā
iziiākušos krājum<^ M» Kārkliņas
Bākā (tautskolām) un; Svešus
(vidusskolām) šis dzejolie uzņemts kā
zīmīgākais un labākais Tirzmalietes
džejdarl^u paraugs.
Tirzmaliete (ī^ja vārdā Minna
Dzelzkalne) nav tiktai š^
tore vien; Viņa uzrakstījusi vēl
daudz cto, kas iznāfc^^^^
darbu # Vairāki no tiem dzie-d
a n i l r i i i ^ ^ sevišķi ģ i m ^ s dienu
s ^ K j u m i em un uzņemti mācītāja A.
Skrodeļa sastādītajā plašajā rakstu
krājumi Kiana mīļā māinuliņa. Otrs
vairāk pazīstams TirOTalietēs^^^^^^^^
ļ i s , Klaidonis (Tur, pa ceļu naba^
klai4ons staigā, ļanzu nicināti) kād­reiz
iespiests^ Austrumā,
Šovasar paiet 75 g^no^^^T^^
dziiinunidienae^ Re^i;stni^^ p^eud^-
ņi|ņb vien jau norāda, kur meklējama
viņas dzimšanas un dzīves vieta. Tas
ir Tirzas pagasts ar l^rzas^^^^^i^
ztoē. Ti^zmaiiete dzim«^^^^ W
28, jūnijā Tirzas pagasta skolav kur
viņas tēvs V^idri^ivs Dzeiakatos^^^^^^^
skolotājs; Esmu redzējis šl sirmā
tautas dasbinidka ģīmetni, kā ari l a ­sījis
par grūtajiem dzīves un darba
apstākļiem tanīs laikos, kad darbo­jās
Vidzemes pirmās tautdkoHas, Par
lielo mīlestību un rūpību, ko Sis go­dīgais
skolas darbinieks ieguldīja
latvju bērnu un jaunatnes audzinā­šanās
darbS, visvairāk rakstījusi pati
Tirzmaliete siavā grāmati Meitenes
stāsts. Dzīves aipstākļi Dzelzkainlem
bijusi tik šauri, ka TirzmaHetes ve­cāki
nav spējuši sūtīt savu meitu
augstākās ^olās. Jan draudzes skolā
ejot, bijušas dienas, kad m trūcis
maizes, ko līdzi doti maizes vietā
viņa tad iedeyu6i kāli, ko mdtene
grauzusi sleipiis, l a i 'citi bērni nere­dzētu.
Savu izglītību Tirzmallete pa­pildinājusi
pašmācības ceļā, kādu stai­gājusi
daudz latviešu jaunekļu un
jaunavu, kam trūkums stāvēja kūmās.
Tādēļ arī Tirzmadietes darbos re-dams,
pāri pusnaktīni mācās ii
jumtistabiņā, kamēr plaušas pa
Līdzīgi ir stāsti Pa šauro t ^ u ,
jauneklis. Kaspars, ar triļkumu
damdes, kļūst par ārstui Ar d a r i i
sparu; kur kāds cits IzgBtoļ
architektu .urr ceļ drimtēnes
dievnamus, utt ' v
TirzmaHetes' ^teinējU un viņas
stu izdevēju vidū piimafii^^^^n^
bibliogrāfs Jānis Misiņš aiļ
malietis, kas pats uzsāka savaa
matnieka gaitas Tirzā un Izdeva
malietes kaš tur^^^^^^
ari vēl dtus īsus ilrzfflwi^
sliņus. Rīgas ktviie^u b i i K l r l !^
gu grāmatu nodaļas apgāM
stāstu krājums, kiur piiītft*^
darbu u n sļito, X. B r ^ ^
Tirzmalietes kopotos rakstus;
nemalļdosfj. Rozēs izdevua^
jās Meitenes stāsts.
No ŽurīiSļiem, kur vk^iMrlk!
malietes rakstu ievietots^ jāmin
trmns, sevišķi Andrieva Niedļ^
kā. Šai sakarā A n i ^ s U p ^
reiz melsa, ka Austrumu
galveno Mesu Andrievs Niedr
viņa sieva, ar tp domādams^
lietie Bet tā nu bija'tīša v^
aplamiība, jo Tirzmaliiete dzīvo
visam citiar^^^^m^^
visu savu mūiii. Jiatzīti^ k?
drejs Upītis iMet
ni nelabvēlīgs. Kādā no savi
stiem viņš a p z t i j i j i i to p^^
dullgu. J e z : stāstfe
Tirzmallete. uzrakstījusi i i ii
lugu^ Bez tim^^s
ievietota dažas; viņās e p^
rtjaheie mian p a l ^ ^
kā lildzstrādh^^
Kad j ŗ ē k i n
pensijas Mkums ^ s k b l o l ^ j i i ^ 1
lietes tiVs M k ^
vērojo
nokāpotps
rti|S*pte^i|a
ioiemu, Ipir n o p i i^
dztvdļa^^arļ TpjnialIīBtSi k
Belbjl^ateM^i^^
^iema';^bērņi^':pd^^
|audamia rūsēt
pn irī v i ] ^ W s ^
par tēvu zežūd
līdumā, par zaļo eglaiiņjt
taliņu, par tēvu um māt^ s
tekam-, aizvēra savas skumjā» jS
nu jau vairākus^ aWuWi
zemes priēduillja. pakrēslā.
mena
F. KARINTIJA FEĻETONS
OIĢERTSRDSIS
Es esmu nācis, nezinādams ļauna.
Man dzīve kaist k i neizstāstīts stāsts;
Ar alkām gaidu: diena dos ko Jauau,;-
Lai ir tā svētība, lāi ir tas lāstsl
Jo mana sirds vēl strauja i r un jauna,
Mans prāts un domas --zobens^V^^
Mans ceļš vēl sāpju nepazīst un kauna,
Un nejautāju: sitiens būs vai glāsts?
Es — cīnītājs? Vai mierīgs sējējs?
Kad rāmākas kļūs karstās asinis, \
Tad redzēs — laiks ko ņēmis— dzīves
lējējs,
Ko būšu atzinis, kas palicis.
Kas dienu neveido ar spraigu garu,
Tas nebauda ar' miera novakaru.
Tu gribētu zinlt» kas i r l a k s t d ^ ^
Kā lai es tev to pasaku, Karlīn? Tas
ir cilvēks, kas vienmēr raksta. Viņam
priekšā ir guba papīra, un no viņa
nāk lauki tieva zila līnija. Sī līnija
pieķeras papīraaL, un uz tā tad rp-das
dīvains i ž a i i ^ Zint,
ghiži kā tavi zīmējumi, tikai ž b i^
kārtībā, viens zem otra. To sauc
rindui ..V-v.:;,.
Kā visu to tev lai ^skaidroju.».
Tas ir gluži kā ar zīda tārpiņiem^ ko
tu audzē. Tu zini, kad tie kazeņu
lapu ir sagrauzušies gana, viņi pār­stāj
šo graušanu un sāk laist no gal­vām
laukā garu, garu zīdia pavedie­nu.
Un to viņi tīsta ap sevi. Viņi
tin un tin un vij un mezglo un būvē
sev apkārt zīda namu un iekūņpjas
tajā. Daudzās kazeņu lapas viņu gal­vās
ir pārvērtušās par zīda šķīdina-junui,
un no šī šķidruma iznāk zīda
pavidiens. •
Gluži tāpat ar rakstnieku kāpu^
riein. Rakstnieks j<aunībā grauž lapas,
visvisādas lapas, ko citi aprakstīju­š
i . . . grāmatu lapas, Sīs neskaitā­mās
lasītas lapafi rakstnieka galvā
pārvēršas tintē. Un kādu dienu, kad
rakstnieka galva ir pilna tintes, viņš
aprimstas grauzt un sāk laist ārā
tintes pavedienu, lai varētu iekūņo
ties^un kļūt par taureni.
Tu jautā, kā viņš 10 dara? Nu tā —
no rakstnieka galvas iet vads, teiksim
— caurule, caur roku uz pirkstiem
un nobeidzas ar smailu lietu, ko mēs
šai lieti, Karlln, ir tas, k^^^
alga; kādas lapas
ēdis, vienmēr tās
Viņš laiž: tad tmtes
galvas uz paipīra,
pavediena g^^^
mam^ la^bo, ko teuc piĻ^^
Sākumapa^^
cīgs, un papīrs tiek pārausts
nišķl vienmiērīģie;m tintes
iiietn. Katrs priecājas,^^^^(^
liskL Ari raksfaniekiam pašam
kaut arī viņš zina, ka tintes
paliek mazāk un mazāk. T a^
dzēdams daudzos pavedienus,
izlaisti, viņš priecājas, ka d r l^
iekūņoties un netraucēts gudēi|
tapt par kosu taureni.
Bet nekad tae tā nenotidf,
bāk tu pati zini, ka zīda t
audzē, lai dabūtu taureņus,
lai iegūtu zīdu, Tādēļ tu gata
konus met verdošā ūdenī; kāpi
beidzas un žīds tiek notīts.]
auž lieliskas zeķes, kamēr
pašu izmet atkritumos. 1
Gluži tāpat, Karlīn, rīkoja^
tinteskokoņu. Tikko tinte r
galvā izsīkusi, to met karstā
virā. Rakstnieks izveļas no
tintes čaulas, no daudzumdau
pavedieniem. Un no rindām, I
rakstniekkopis jeb izdevējs tafl
zeķes savai sievai.
Ir zināmi rakstnieki, kas pl
izbrīnējušies un jautā, kā g a j
spējams. Par tiem tad jaunļ^M
saucam par spalvu, un no šīs spalvas 6aka:„Jā, jā, tas vecais tui^'*'
p: ūs t l-a u k ā tinte. Bet tas dīva i na k a is rakstījies, nabags." Tulkoju
M^&^'liM:,^^^'^' ••••• '--^
ļfaij» . ...
Bili
8i:
m
'^•l^rta!
iļii» pw
, liidii vwi8
«arŗļmājot tSŠt?
' 1? PiltO», ffik:
6.
B.
No
vieSu l i
W« dri
mmm. ar
r •