Bavarijas Latviesu vestnesis, May 25, 1946

              m
m
?5
M
'vi'*,-
i l I
i.
' • ' 'ļļ;-. , . ļ '„•. .' • • " •-• • -
Viens no siJiaiSgakteBi emigrādjas
nai
un saderība parni tautiešu viļjlū un
sadarbība un laba saskaņa ar M l i -
tārās valdības un UNRRA's vadītā­jiem
pārstāvjiem. Dzīves prah:se to
daudzkārt aegtiprinājusi. Ir ia^teikti
arī brīdinājumi sadarbību netrau-
,cēt kaut kādļi^ pa lielākai daļied ie­domātu
formālu ieganstu dē| vai —
kas vēl ļaunāk — personīgas godkā­res
vai personīga prestiža dē]. Sva­rīgākais
arvien ii* gala rezultāts: vai
darbs tautiešu kopiibai dod pozitīvus
rezultāt\is vāi nē.
Kādas sekas ir kņadai pjir vienas
vai dažu jpersonu iedomāto prestižu
un tādas iedomātas „taisnības" mek­lēšanai,
to šajās dienās piedjcīvoja
Lauingenas laivieiSu nometnes fcau-t
i ^ Bavārijā. Se ar UNREA's vie­nību
bija izveidojušās un pastāvēja
patiesi draudzīgas uii saskanīgas at­tiecības,
kas tvirpiiuājās līdz tam lai­kam,
kad nometnes bijušās komite­jas
priekšsēdi» V. Māsēns un 2 tās
locekļi vai nu nespēja vai nevēlējās
šajos stabilajos sadarbīldas ielivaros
izveidot ari savu darba Pretēji tau­tiešu
vairākuma šajā laikā Izteilktajai
gribai, šie ajtsevišķie cilvēki tomēr
ne vien sāka savais iedomātās „taisnl«>
bas" ļoieklēšanu, bet ir darijušt to
tādā veidā, ka ta& nedara godu ne
viņiem, nedz arī pārējiem tautiešiem.
Ar UNHHA*$ apsūdzēšanu augsti^ķāa
instancēs un ar tās apvainošcmu Z
atsevi^as pei^sonas rezultātā panā­kušas
to, ka var i^aUeiltles, ka „nav
palikušas mierā", bet 900 tautiešu
savstarpējās attiecības lielā mērā sa­duļķotas,
cilvēki satraukti, draudzī­bai
un simpātijām pārskrējusi ne­patīkama
ēn^. i
V. Mā^ns ņn abi viņa „līd'zcīnī-tāji**
no nometnes izslēgti.
Un morāle? Neskatiet vīrus no ce­purēm!
Pat cilvēki, kuru agrākās
sabiedriskās darbības stāžs It kā
atestē to raksturu teicamās kvali­tātes,
nav-garantēti ng sabieclriskā
darba briesmīsās slimības — p^-
talsnā, nedemokrātiskā egocentrisma.
Tžutie^u labā
„LatvieSu Vēstneša" izdevējs un
galvenais redaktors Viktors Balt-kājis
saņēmis ilādu rakstu: ,,,Bad-
Dicenbachā, 1 maijā. — Sirsnīgi pa­teicos
jums par 3iOOO marku ssiedo-jumu
latviešu aprūpei svešniecībā.
Savstarpējās izpidīdzības darbi tau­tiešiem
lielā mērā atvieglo smagās
trimdas gaitas. Bīskaps J . R a n -
eāns**.
Z. maijā saņemts šāds raksts: „Ar
pateicību kvi(ē;tu jūsu ziedojumu
Latvijas S^rka:nam krustam S^rāUjā
— 500 toarku, Sd summu izlietoju
latviešu mākslinldca Ubāna ģiraenes
atbalstīšanai, kurai tas bija nepie­ciešams.
— A. T11 m a n i s , LSK
pilnvarotais Svābijā^ Augsburgā."
(1. turpinājums) -
2.
1802. g. parādās jauns trimdinieku
tips — notiesātie nemiernieki, Ja
līdz tam vācu k^rngi saiviis dumpīgos
gaitniekus nomtocīja muižas pagra­bos
vai moku rijās, t5id nu mēs re­dzam
jau„viņa ķeizariskās augstī­bas
vārdā" izsullāmos. 'jfie ir tā sauk­to
zemnieku dumpju cilvēki. Mo-cekļi,
kas neprātīgi saslējušies pret
apspiedējām varām tad, kad nebija
nekādas iespējas tās apkarot. V i ­ņiem
liela līdzjlba ar to drošgalvju
aunekļu pulku, ko līdzīgu iemeslu
dēļ no Latvijas svešumiā aizrāva abu
pēdējo okupāciju laiks. Ar šiem iz­sūtītajiem
sāka augt mūsu kolonijas
Sibīrijā.
Ap 1840. gadu sākās izceļošana uz
tuvākiem Krievijas apgabaliem, se­višķi
tizNovgorodas un Ļeņingradas
rajonu. Ar Kr. Valdemāra atbalstu
tā paistiprinās pēc 1860. gada. Šoreiz
izceļošana notika Sķietjuni brīvprātī­gi,
lai gan ^aktistki šie cilvēki ir jāuz­skata
par no dzimtenes padzītiem —
tāpat kā mēs. Vācu muižnieki dau­dzos
pagastos bija rad^lJuSi tik necie­šamus
tiesiskos apstākļus un tādu
zemnieku saimniecisko postu, ka
daudzi rosīgākie latvieši nezināja
citādi glābties kā emigrācijā. Un
tiešām, viss emigrantu vairums ie­guva
tiesiski drošu stāvokli un iedzī­vojās
zināmā turībā. Sī parādība ne­būtu
peļama, ja emigranti līdz ar sa­vas
zemes atstāšanu neatstātu ari
savas tautas kopību. Ar svešumā uz-krātajien^
līdzekļiem atgriežoties, v i ­ņi
varētu ievērojami celt un rosināt
dzimtenes saimniecisko dzīvi. Tu­rīgi
kļuvuši, viņi varēja skolot savus
dēlus uri tā dot tautai daudz krietnu
darbinieku.
Lai gan Krievijā nometās uz dzivi
liela mūsu tautas daļa, viņa tomēr
nekā daudz nav devusi Latvijas kul­turālai
attīstībai. Krievijā' iegūtā
manta ar maz izņēmumiem Krievijā
arī palika. Krievijā skolotie dēli tur
arī palika. Mēs. neskatām savā vidu
ne ievērojamus zinātniekus, ne
māksliniekus^ ne organizatorus, kas
būtu nākuši no šis emigrantu sai­mes.
151.000 cilvēku radošais spēks
ir aizgājis Latvijai secen. Sie 151.000
ir Baitufis audusi tautas daļa—- at­griezts
rieciens, kas vairs nepielīp.
Kādēļ šiiS uzņēmīgo latviešu vai­rums^
kas # savu darbu izcēlās tālu
pāri apkārilējo krievu tautības iedzī­votāju
līmenim, tautai aizgāja zu­dumā?
Uz šo, mums šodien ļoti sva-rīgo
jautājumu vispusīgi atbildēt nav
iespējairns. No lielās motīvu drūzmas
varam izcelt ikai dažus svarīgākos.
Pirmkārt izceļošanas laikā latvie­šu
tautas masās nebija gara strāvo­jumu:
ne nacionālpolītisku, ne re­liģisku,
ne sabiedrisku, kas ciešāk
piesailslatu tautas kopībai. Tautas
vairumia interešu centrā tad vēl bija
visvairāk ārkārtīgi grūtie materiā­lās
^sLsištmces jautājunu. Izrāvušies
no trūicuma un posta, šie cilvēki arī
centās visi;wj:ms nodrošināties pret
trūkumu lia postu, tas ir, pievērsās
: mateiriilām vērtībām. Vii>i radīja
brīni%i iekoptas muižas un sugas
lopu audzētavas, bet es nezinu ne­vienas
viņu sarakstītas grāmatas.
(Turpinājunis sekos)
€iiriiBiika
Uzticības kolēģijas sēdei arī 30.
aprili nebija kvoruma, jo kollēģijas
loceklis V. Zāmuelis slimības dēļ at­teicies,
betft kollēģijas loceklis Alksnis
slimo. Uzticības kollēģijas jautājums
atlikts līdz LCP sesijai 28. maijā
Vīrcburgā, — LCK saņēmusi no
vispasaules YMCA*s bībeles un Jau­nās
derības latviešu skolu un no­metņu
vajadzībām. Katra nometne
un katra skola saņems 1 bībeli un
1 Jauno derību, bet skolas ar vairāk
par 100 audzelīgiem un lielākās no­metnes
vēl 1 Jaunās derības eksem­plāra
Par šo grāmatu saņemšanu
jārūpējas apgabalu m novadu ko­mitejām.
Grāmatas izsniegs ar! ai^
sevišķu nometņu pilnvarotām perso­nām.
— Amerikāņu okupācijas joslā
prasības par kapa zaudējumiem pret
vācu armiju vair pieteikt: Abivick-lungsstelle
Fritsch, Schonfelderstir.,
Miinchen, bet franču okupācijas
joslā: das Staatssekretariat lūr die
,tranzoslscb besetzten Gebiete Wūrt-tembērg
und HohemsoUem, Her-mann-
Knor-Slrasse 4, Tubingen. -
Visas 5 HuzttOKft apri^^a nometnes
— Hockensbūll, Fliegerhoršt, Ahrer^^
vidi, Ostenfeld iim Winnert 5. maijii
pārvietotas uz ilensburga Huzu-miešu
jaunā adrese ir: DP Camp,
Schamhorst bei Flensburg ^24). -
LCK vajadzībām Gēiimgenas latvi€H
šu nometne ziedojusi 190 marku,
Gētingenas Baltijas nometne 212
marku; latvIeSu kultūras fondam It
Ozola autotransiporta uzņēmums 200,
mēnešraksta nCcļS*" apgāda 500,
Bēmsenas latviešu nometne 495,58
markas; blj. karavīru aprūpei lat­viešu
komiteja Augsburgā-Hochfeldā
2500 un J. Brasmanis 200 marku. V i ­siem
ziedotājiem LCK pateicas
(„LCK IB*' Detmoldā). — Reutera
aģentūra aprīli Tautu Savienības lik­vidācijas
sanāksmes laikā ziņojusi,
ka, lai gan Baltijas valstis nomināli
ir Tautu savienības locekles, viņu
delegāti nebija aicināti uz likvidāci^
jas sanāksmi. Pēc tam viņi meklēja
kontaktu ar citu valstu delegātiem,
kas lai ierosiiiStu Baltijas jautāju­mu,
bet viņiem nebijis sekmju. Lat­vijas
delegāts Peldmanis 10. aprill
paskaidrojis, ka nekāda politiska de­monstrācija
nebijusi iespējama
(„ĻatvJii Ziņas"^ Stokholmā). — L i -
bekā Mēzenes nometnē iekārtots un
ar 2. maiju darbojas pastāvīgs lat­viešu,
igauņu un lietuviešu DP
mākslas salons. To vada gleznotājs
Fr. Milts un tajā izstādīti emigrā­cijā
darināti mākslas im daiļamat­niecības
darbi („UNRRA 801" Lībe-kā).
— Komponista Eižena F re i -
m a ņ a ansamblis (latviešu nometnē
Lauingcnā pie Donavas) pabeidzis
lielāku koncertu turneju. Šoreiz an­samblis
apmeklējis un koncertējis
latviešu nometnēs amerikāņu joslas
ziemeļaustrumos — Baireitā, Markt-redvicā,
Veidenā, Tiršenreitā, Filsekā
un Guncenhauzenā. 12 dienās sniegti
10 koncertu. 8. maijā ansamblis kon­certēja
Filsekas amerikāņu garnizo­nam.
Tāpat ar mūziku ansaniblis
iepriecinājis tautiešus BP slimnīcās.
Vairākās nometnēs ansambļa iera­šanās
bija pirmais profesionālo mū-
A r - ^ gadu bt^ešu koixd1^
B!mbteiiS savu žurnālu „Sauksme"
pārveidojusi ļter mēnešrakstu gara
kultūrai, un tas iznāk iespiestā vei^
dā. Redakcijā tagad darbojas K. Le-jasmeijērs
(galv. redaktors), J. Kal­niņš,
K. Ieleja, T. Z e l ^ š un L. Ozo­liņa.
Otrā burtnīcā (Nr. 21-22), kas
nesaoL iznākusi, a.trodsan E. Ander-sona,
prof. Dr, E. Žicāna, dcc. B. _^
Abera, inž. mech. A. Kroma, K. lele- ^
jas, prof. Dr. K. Kārklu^ J. Jaun-sudrabiņa,
Anšlava Eglīša, H. Mora,\ '
I. Krasta, P, Ērmaņā, Z. Lazdas, J.
Vesela, T. Zeltiņa, Dz. Soduma, E.
Putniņa, A. Annusa, V. Mežezera u.
c. apceres, daiļprozas darbus, dzejo­ļus
un informatīva satura atzīmes.
Uz atsevišķam lapām Džordža Va­šingtona
portrets un prof, L. Liberta
gleznas reprodukcija. Interesantākās
apceres doc. Aberam par Latvijas
vēstures problēmiim un prof. Zieā-nam
par laiku ,un mīižību. Cik var
vērot, mēnešraksta seja vēl veido-
8
1
freds liepiņš, dz. 24. 5. 1. Vīpē, m i ­ris
45. 22. 4., Maigonis Bogomāzovs,
dz, 2(J. 14. II. Apē, miris 45. 27. 4.,
Jānis Vespers, dz. 25. 13. 5. Sventā^
miris 45. 11. 8., Antons Dzirkalis, dz.
24. 3. 4. Varakļānos, miris 45. 17. 7.
Pēc I*SK pārstāvja Fīsenas un
Marķtoberdorias apriņķī E. Svēdes
{Hotel „Sonne", Pūssen, Bayem, ļ3b)
ierosinājuma, Fīscņas latviešu no­metnes
tautieši uzņēmušies Šo lat-kapu
apkopšanu un nolēmuši
par piemiņas plāksnēm, kā­dam
nolūkam vajadzīgā nauda jau
sawecU)ta. Piemiņas plāksnes, pare­dzams,
varēs iesvētīt jūnija beigās
(A,S.). — Režisors J. Munds (Hotel
Sonno, Fiļ^sen, Bayem, 13b) aicina
visus mālcsliniekus, rakstniekus,
gleznīDtljus, mūziķus un teātru \m
operas (terbinlekuSj kas vācu nacistu
okupācijas laikā Latvijā vai vēlāk
Vācijā cietuši no fašistiskā režīma,
kam pretfašistiskas nostājas dēļ vai
arī simpātiju dēļ pret Vienoto Nāciju
armijām vai to organizācijām iero­bežota
kustības brīvība, liegtas pro-fesioriāJa
dairba iespēj as vai, kas bi­juši
padoti kādiem morāliskiem pa-zemojlumiem,
iesniegt viņam par to
ziņas, atsevišķi raksturojot katru ga-^
dījumu. — 3. un 4. maijā Kaizers-laut^
rni (franču okupācijas joslā)
notika latviešu mākslīiieku sarīko­jums,
ko apmekl^a arī ļoti daudz
cittautiešu. Mālcslinieki guva izcilus
ipanālmimua un pēc koncerta tos pie
sevis ielūdza komandējošais franču
ģenerālis. No Kāizerslautemas
mākslb:deku kopa devās uz Hanavu
un Diburgu, kur ari ^ v a jūsmīgas
apmeMētāja atsaukmes (0« Krolls).
šanāš stadijā. Sajā burtnīcā lieli,
tiesa populārzinātnisku vai tiem rad­niecīgu
rakstu ar sliecību uz tech-^
niskām zinātnēm. Salīdzinājumā ar*
iepriekšējo buŗtniicu samažinājužies^^^
pārspiedumi, šķiet vienīgi Jaun-sudrabiņa
tēlojums „Ar TimermaņU'
Jāni** jau lasīts pejriodikā. Burtnīcas
cena (dubultnumurs) 3 markas.
Altetingas latviešu komiteja jau
ilgāku; laiku rotatora technīkā izdod
mēnešrakstu „ J e r s i k a " Norberta
Trepšas redakcijā. „Jersikas" %
burtnīcā lasān^i Elgas Kores, Mari­jas
Urnēžus, J. Klīdzēļa^ A. PostiŅo-nes,
A. Rupaiņa, N. Tirepšas. Laumas
Slokas,ļ Annas Megnes, J. Pbstiljona
un Pr. Murāna darbi. Pāmarā daiļ-
Mterātūra. Prozā lab^ais darbs
burtnīcā A. Rupaiņa romāna frag­ments,
bet dzejā, kuras līmenis va­rēja
būt augstāks, M. Umežus pan­tiņi.
Lauma Sloka īsumā devusi
krietnu Bavārijas katoļu Dievmātes
svētnīcas Altētingfas un tās ievēro­jamāko
celtņu aprakstu. ('
„ T ē r v ē t i e t " apgāds ddenboisfft^
ar rotatoru pavairotu publicējis Jl
Jaunsudrabiņa stāstu ,JBs s t ā s tu
s a v a i s i e v a i " , kurā tēlota autora
izvākšanās no savas mājiņas pie Ro^
pāžiem un brauciens u z Rīgu. MiersĻ
ar kādu tēlots šis smagsds brauciens^
situācijas un neuzbā^rgā ironija, kas
izkaisīta sanmās, i^ešķiŗ tēlojumam
to izgaismojumu, kas atklāj parādllaii
un^ cilvēku pretmetīga dabu. Sis it
viens no pirmajiem 1944. g. evakuē*-
cijas tēlojumiem, rakstīts ar liela
vārda mākslas meistarību, reizf
vienkāršs, sitnallks un tikams.
BLRs
I
ziķu apciemojums (A, Zaķis). — Fi«*
eenas un Hdteašvangavaa slinu^cfis
no tuberkulozes miruši un Fīsenas
kapsēta guldīti sekojoši latvieši: AI- — Par LCK mākslas aģentūras goda
pārstā'vi B a v ā r i j ā izraudzīts
Krolls: Bauernfieindstr. 7, Bl. 29, W.
Augsbur^, Bayern ftSb},, ar ko Jā­sazinās
honorāru, autora tlesībvi un
citos jautājumos, icuŗu kārtošanu mr
i ņēmušies mākslas, aģentiira (-7' s).
Linards Tauns
Tui m es
TU atgtilsties smilgās un zālēs
zem sēnnūkšļa zariem, zem vēja.
^ iestumju laivu kalmēs
zem neigaisa mākoņa spēja.
Caur di^bošiem zariem tu vēt%
kā lietavās debess raud i^sa.
Iteeŗu niegaisu, aizmirsdams sērot
par sauli, kas <lienvidā dziSHi.
Tu mīM vējus un zāli
un kaltuša siema smaržu.
Es — »^aisā tumušu tāli,
jupis ūdeņa sāļo^ giuržu.
Tava d^^sele zuz vēja pūtā,
gaist a<mvida mākoni žiglā.
Salc mana viļņu nopūtā grūtā,
veļiem Iļidzi klīst dievaiņu miglā.
Tu atgulsties smilgās un^ zālēs;
krīt ^aaūkšas drānās un matos.
Prom negaiss. Minilz viļņi. Viz kal-
Es nerimis teviļ silcatos. [mes.
(2. ^bri^fiālunis) -
vārtās im vi^āiHfgi vn^a atspirga,
piesolīja pat a^stāvēt^ g^us^ lai
Mārtiņam nebūi!» jāalga gans.
,^Neruriā nu tā, mātr atbildēja
Martiņf. „Vaļ m ti\ vecs cilvēks,
iesi ganos. Gan Jau iztiksim." Bet
biež! vien viņš skatījās uz Dāres
*alnu. kas v^atn bija atņemts.
Dāres kaln& bija patiesi ^ s t i .
Mad es tur aru, kamēr Mārtiņ§ bijb
kaļjā, mastlikās, ka no Itejlenes redzu
vai visu pasauli: birzis,, mājas, kupr­ītos.
Jo kuplos kokus, tft-umus, tērces,
egiūņas Mrāx visa pasaule zaļzel-tītā
gaismā, cīniļi drfed Cik vieglli
«Opeja la?uts, raugoties tālumosr SillS
ua pri«agi ap siirdi, jo te viss aujp
rudzi kā maīka, par āboliņu noprie^
tīrāties vi«j nevair, kviešu zeme, kādu
citur ar ugimi nesameklēsi. Bet liel­ceļš
vijas palejā samtaini pelēks,,
melDi saulē mirdz arumi. Debesis,
Jieme, pla§ums iim ilgu pilna sxrāi\.
Un tik tuvu mājasf Tuirpat aiz pale­jas
siasa SķūmSai. Kāda pļava! Ābo­liņa,
vanagzirņi.
Nē, brālis to nevarēja aizmirst
^/Iņš Jau vēl vairāk kā es te bija
aris, ecējis, sējis, pļāvis un arī iekū­li*
no pūra sējuma desmito graudu^
Te viss auga.
Kā nu lai Mār^ņš aiznairstu Dārei?
kalnu? Viņam t<as ka iMizīmēia^ bet
man, kas taisās clzīvē p^ivisam uz ci­tāda
veida darbu, tas nav tik sva­rīgs.
Vai tad es tādēļ mācījies, lai
zemi artu, mēslus mēztu? Tad jau
mana izglītībai ieguldītais kapitāk^
būtu miris. '.
Ne, mani neintiaresē, cik ioaes Dā­res
kalns. Es viņtu varu gan uzglez-not,
bet ne apart Es nemīlu pelēko
ikdienuŗ es mīlu greznību - mākslu.
Un, lūk, cik māte ir laimīga, tik es
vienaldzīgs. Labāk tēvs būtu man
no^tēlējis kādu summu naudā un ne­vis
šo Dāres kalnu» šo zemi, kas bez
darba, bez vajadzīgā inventāra nav
graša vērta. Ja būtu- novēlēta kādia
simfima naudas, es prasītu to
tinam, tas viņu izņemtu no bankas
un es varētu doties uz Rīgu, uz aka­dēmija
Bet ko tu ar tādu Dāres kal­nu
darīsi? Nē, man viņš vienaldzīgs.
Es vajāju savu nimfu, kas vēl arvien
bēg no manis, mūžīgi bēg un izvai­rās.
Neizprotami: mīl un bēg.
Viņa gāja no Rindēniem, ^ r i Rin-dēnu
norām atkal uz Mežuļiem. Kad
es gribēju norunāt satildsmos, viņa
nekad neteica ne jā, ne nē. Bet es
arvien noķmt Alīdu Lini. Es biju»
nenokaus^ams un nenogurdināms,
jo mana dvēsele alka gaismas, spo­žuma,
devības.
Kādēļ Alīda Lāne tā izturējās? Pēe
tā es netaujāju. Ka viņa varētu
mani nemīlēt, par to nebija ne ru­nas.
Ja es mīlēju viņu, viņai vaja­dzēja
mālēt art mani. Tas man bija
tik saprotams, ka par šo jautājumu
nekad nedomāju. Mans mīlas spēks
bija tik varens, ka nebija varas, kas
varētu tam pretoties. Tas t)iia fakts,
bet fakti nav apstrīdami. \^
Arvien es viņu gaidīju tur, kur
lielceļu aiz Krūžu kalniem šķērsoja
lauku ceļš, nākdams pa norām, krū­miem
na Rindēniem uz Mežuļiem.
Kādēļ tad viņa gāja pa šo ceļo? Vai
Mežuļo^ tai bija kādi radi? Nē, es
par to neinteresējos. Tāpat es
jautāju, vai AUdai ir vēl kāds cits
pieiūdzējs^. Tāds mHētājs kā es ne­varēja
būt neviens cits, tādēļ es par to
nedomāju. Es biju un jutos visu-v
a r ^ gluži kā jauna dievs. Vāi
Alīdai Lānei ir tēvs un māte, brāļi
vai māsas? Sie jautājumi man bija
tikpat; maz nozīmīgi kā paša mātes
pārmetums, kur mēs divi pllM cil­vēki
ifelvē iešot Viss, viss bija ne-nozīmilgs,
izņemot vienu — viņu pa­šu,
Affdu Lāni.
Tuz, kur viņa gājļa, bija noras,.
mežSr taazas vēja aizsargātas oāzes»
ceļa i3liedes blakus viena otrai: te
tās satikās, te šķīrās, gluži kā mēs
ar Alīdu Lāni spožā, saules apmir­dzētā
meža īokā.
Vieioā pusē lēzna pakalne, zaļas
noras^. klajums, mazas priedītes, b^
aiz tām lielo egļu cilts,, zaļa v ē jā
līgojoša, siena. Piesaule, laipna, rā<*
ma aicināja apsēsties un atkrist sau­sa
nciTsiiS klonā, lai vērtos debesīs,
tik zillāi», tik spožās un tik tālās.
Otril pusē pfUFvs, sērīgs, vienti^,
grūtsirdīgs. Purvā soidcstains ceļš.
Tas iftizved p^nrva vidu, kur akU
esj^i^i saulē kā melnas acis. Vlem
ezeriijiiš^ krietni paliels Mežuļu ezersL
Te izmirka zeltaini Bni', t i d ka m
k«r. Rudens tumsā mēs tur sr tēvo
stāvēctemf, kad bridis bija karā, viN
kām āpā izmirktas linu SBX;Q&S.
Zeme te grima \m šūpojās. Ūdeņi
spīdēja blāvi un vientuļi. Tumsa,
blāvie ūdeņi, baltas purva puķes,
kroplas priedītes, tādi pat bērziņi,
kas saplūst kopā ar miglu, reižu rei­zēm
\1egii, balti pavizēdanri, atgādi­nāja
purvaini kā veļu valsti: sfcran^
ju, vi.CTtuļu, pelēku un bezgala sērt-gu.
Tiklai ūdeņu dzīlesrakāZTOSĪBas
un noslēpumainas, i e s l ^ n i ^ dzelz.-
zālē, kiiirklu krūmos^ i^edrās. Ne­viens
Isti nezināja, cik dziļi šie eze­riņi
ir, jo neviena virve nesniedssa
viņu dibenu. Bezdibeņi, no kurienes
zaug ttonsa un nāve...
Bet ceļš pa nogāzi i r skaists, vēja
nosargāts, satdes kvēles piesātināti
Dlenviļdu gaismas bezgala daudz ua
meža ziedu un visādu smaržu t ā p a t'
Kā tīļaki dSsiedāja sienāzi^ nodūca
5ā kamene un ctzirkstija pret mel­no
egļu fonu savā spožumā gaiss, bet
?ār noru, purvu un e^ūņu debesu*
bezgalība. E^ainē kaut kur kala
dzenis: tuk, tīrft, tuk; Klustims, šad
tad tik egļiu' galotnes salīgo vējS;
Saules, Ispozums tā<is,.ka acis apžilbst
Nora, bet sevišķi ce^ pilns gaid»,
brlnuTļfiainības. Klusumā murd kāda
urdziņa pa,l€jā, sih:s meža strauts. Te
iesvelpjas ' kāds putns vienu otr»
reizi^' tad atks* Miosums — spožs u»
IteHs ka patt pasaule, k i dfebess.
Zeme, diebess, SErale! Kāds ^prieks
dzīvot,, klausīties, gaidft un kliegt
aiz laimes un prieka: «ITs dzīvo ju.»*
Vai es ko darīiiu? Nē, es sēdēj»
kluss aiz lielas laimes. ļ
Viņa parādās ceļa līkumā, pēkšņi
un negaiditL
Jau nākošā brLdī, sēdēdams ooi^
kopā ar Alīdu, es; veros v d ^ ssā%:
kamēr AKdas pirksti^ režsdni, g ^
drīz caurspīdīgi,^ plsic kādu ziedu..
„Mīr? NemaŅMĒ? N ^ nemīt"
Vienreiz ^ ads p e l ē j a pHisas
li?" viņš
i
i
w
&>' •
i-m
s
i
i-
«Kada
saka, kad. es to esmu noskūpstļiift
vienu viemģu reia. Arvien un
vien vina to fiedz.
fturprnāj