1946-01-05-02 |
Previous | 2 of 12 | Next |
|
small (250x250 max)
medium (500x500 max)
Large
Extra Large
large ( > 500x500)
Full Resolution
|
This page
All
|
2 Bavārijas Latviešu Vēstnesis 1946. Ļ ja^ar!
Jaunatnei
Stāvot uz gadmijas sliegšna, cilvēks
mēdz atšķirt savas dzīves grāmatas
lappuses aizvadītā gadā un izvērtēt padarītā
darba, izteikto vārdu un pausto
domu ietekmi uz līdzcilvēkiem vai sabiedrību.
Cilvēks šiinī brīdī nosprauž
arī turpmākos mērķus, kufus viņš gribētu
sasniegt un pieskaņo savu darbību
mērķu realizēšanai.
Uz gadmijas sliegšna stāv arī latviešu
jaunatne un klusi raugās aizgājušo
dienu notikumos. Izmocīta, izvārguši,
pazemota un nonievāta, bez
dzimtenes un mājas, svešā zemē, svešos
ļaudīs! Saliekta, bet ne salauzta!
Ar lepnumu tā var lasīt asins burtiem
rakstītos vārdus par latvju jaunatnes
varonību tikko pagājušā, briesmīgajā
karā. Ar lepnumu tā var lasīt latvju
jaunatnes nesalaužamo stāju un izturību
ļaunajās pazemojuma stundās, ko
ienaidnieku rīcība un darbi dzimtenē
un še trimdā.
Un ja 1940. un lam sekojošā gadā
jaunatne ar spītā. degošām acīm, bet
lepni paceltām galvām varēja teikt, ka
mums visiem nesa mūsu vēsturisko
tie daudzie tūkstoši zēnu un meiteņu,
kufus aizveda režgotos vagonos, aizvesti
nesalauzti ticībā sarkan-balt-sar-kanai
zīmei, tad arī tagad, vēl lepnāki
tā saka, ka tie tūkstoši, kuru sirdis ir
stājušās pukstēt kara laukā aizstāvot
dzimteni, vai tie, kuru rokas ir stājušās
strādāt bargajās Vācijas nometnēs,
ir savas sirds un dvēseles visskaidrākā
vietā neizdzēšamiem burtiem ierakstījušas
brīvās, neatkarīgās Latvijas vārdu
un sarkanbaltsarkano karogu! Pāri
visam, kas katram dārgs un tuvs, pāri
par tēva glāstu, mātes mītajām rokām,
pāri par personīgām ērtībām un labumiem
latviešu jaunatne ir stādījusi
dzimtenes un tautas mīlestību un pienākumu
pret to!
Slava un gods latvju jaunietim un
jaunavai ir ierakstīts vēstures un aizgājušā
gada tautas liktens grāmatā neizdzēšamiem
burtiem!
Pateicība latvju mātei, kufa ar pirmo
piena lāsi iezīdinājusi bērnam nesalaužamo
ticību Latvijai un latvju valodai,
pateicība zemnieka cilts latvju
tēvam, kufš ar pirmiem soliem bērnam
ieaudzinājis varongaru un ozolkoka
nelūztamībul
Pateicība latvju skolotājām un sko-nāSanas
arī t u r mums | l o t i noderēs.
Raudzīsimies ^ bez bailēm acīs patiesīb
a i u n atzīsim, k a j a kāds g a l d s t ur
mūs sagaidīs^ t a d klāts tas nebūs nekādā
zinā. T i k a i d a r b s , sūrs, pacietīgs
d a r b s , visdrīzāk un v i s p i r m s f i zisks
d a r b s , mūs arī dzimitenē a t g r i e žoties
varēs glābt u n d o t j a u n a s dzīves
uzsākSanai droSu p a m a t u.
I Neviens mums nespēs v a i r s palīdzēt,
j a ļausim zust pēdējam, kas mums vēl
p a l i c i s — ticībai Mūsu s i r d i s nedrīkst
p a g u r t , mūsu skatam jābūt s k a i d r a m.
Saderīgi u n cieSi kopā turēdamies, sevi
rūdīdami rādīdamies, nešaubīdamies
l a i i e e j a m Jaunajā 19A6. gadā. L a i kas
t a d arī nāktu, l a i kādas vētras vēl b r a slos
pāri mūsu galvām, l a i kāds posts
draudētu — mums tomēr p i e t i k s spēka
v i s u izturēt u n pārspēt, l a i pēc v i s i em
pārbaudījumiem, reiz a t k a l ieraudzītu
savu apsolīto zemi ~ L a t v i j u.
Kārlis Rabācs
jauna gadā
lotājai, audzinātājam un vadītājam,
kuri Latvijas brīvības laikos un še
trimdā mācījuši:
D a u d z vētru mums reiz pāri gājis,
Un j a vēl daudz mums v i n u būs,
D i e v s aicinās kā aicinājis
A r v i e n u a t k a l saulē mūs.
Visgrūtākos dzīves brīžos mūsu jaunatne
stiprinājusi sevi ar trīs vārdiem
— tēvzeme, tauta, darbs! Šie trīs vārdi
bijuši pamatā jaunatnei skaistajos
brīvības laikos mierā uii vienprātībā
veicot uzliktos pienākumus un uzdevumus.
Lai tēvzeme, t a u t a un d a r b s būtu
tie ideāli jaunatnei turpmākās dienās,
kuras izmocītus, izvārgušus, bet nesalauztus
mūs apvienos tai dienai, kufā
pavērsies mums ceļš uz dzimteni. Bez
tēvzemes mēs esam tikai tekuii un
bēgli virs zemes, tikai ar vinu mūsu
dzīvei ir kāda nozīme. Tēvzeme ir
vieta, kur mūsu šūplis kārts, kur no
neminamiem laikiem Dievs licis skanēt
latvju valodai. Tēvzeme ir vieta, kur
katra zemes pēda slacīta latviešu asinīm
un sviedriem. Kur senais līdumnieks
no mūža meža nepārredzamā
biezokņa neatlaidīgā darbā iekopis
auglīgus tīrumus un uzcēlis sev mājvietu.
Un kād vina izcīnīto darbu pār-/
vērta gruvektos un drupās iebrukošaiisT
ienaidnieks, tad līdumnieka ticība un
nesalaužamā griba no jauna ūzt^^ēla to
ziedošā krāšņumā. Tā ir vieta, kur
katra ezera vai upju vilnī līdzi šūpojas
mūsu labākās domas un sapni. Tur
katra dārza koku pazarēs un zaros, kā
putnu balsis vītero jaunības dienu gaišās
dziesmas un v ā r d i . . . Tur pirmais
prieks, pirmās sāpes, pirmās asaras un
pirmais smaids! Tā vieta ir svēta
mums katram un mūžīgi svētītai tai jāpaliek!
Tur mūsu rokās veidojies ir
mūsu liktens un mūsu palšu rokām
aizstāvēts. No katras takas un cela,
no katra lauka un pļavas, no katras
birzs un meža — pat no zilās tēvzemes
debess izvijies kāds nesaredzams valgs,
kas katru no mums nesaraujami saista
un tur pie sevis...
Cieši ar tēvzemi saistīts arī tautas
vārds. Kā zars, kufš atlauzts no au-goša
koka nokalst, tā cilvēks, kufš aizgājis
no savas tautas, iznīcībai lemts.
Bez tautas, tautas kopības mēs neesam
nekas. Mums jābūt lepniem, ka mēs
LCK prezidiju,
šinīs dienās apmeklēja Eslingenas kolonijas
pārstāvji A. Kacens, V. Bastjā-nis
un A. Klīve. Kopīgās pārrunās tika
skārti vairāki bēgtu aprūpes un organizācijas
jautājumi. ,JB''
Možs gars un darba rosība
LCK priekšsēdis prof. K. Kmidziiiš
decembfa sākumā apmeklēja Ham-burgu
un vairākas latviešu nometnes
tās apkārtnē. Hamburgā vi6š piedalījās
angļu pārvaldes joslas mācītāju
apspriedē, ko bija sasaukusi prāv. E.
Berga vadītā Baznīcas virsvaldes nodala
Hamburgā. Sanāksmē bija ieradušies
35 mācītāji (arī no amerikāņu
joslas). To atklāja un vadīja prāv.
Bergs. Pēc vina ziņojuma par Baznīcas
virsvaldes nodalās darbību, māc.
A. Abakuks un māc. N. Ozols referēja
par kafaviru garīgo aprūpi im māc.
piederam pie tautas, ko par latvjiem
sauc, kufa ieguvusi augstu, cienījamu
stāvokli citu tautu saimē. '
UūsvL sasniegumi izglītības laukā,
miisu darba tikumi, dziesmas, panākumi
sportā, liek straujāki pukstēt miisu
sirdīm par atzinības pilnām atsauksmēm
ņo lielo Eiropas un pārējo konti-,
nentu tautām, l -
Ja neatkarīgās Latvijas laikā mēs bijām
lepni par piederību latvju tautai,
tad tagad biisim yēl lepnāki uh—^nevienā
vietā še svešumā esot nenoliegsim
savas tautas kārtu, kaut daudz reiz
labāk šķiet citas tautas piederīgam būt.
Mums visiem spēkiem jākalpo tautai
un vienprātībā un vienotīļDā tēvzemeļ!
Vienīgais, kas dzīvē dod panākumus^
ir d a r b s — tas miisu a^gšāmcēlējs.
Nožēlojams ir cilvēks, kas laimi gaida
un nesagaida! Tāpēc katrs cilvēks ir
jāaudzina pārliecībā, ka carbs ir kat-^
ras īstas svētības avots, ka nekāda laļ-me
no gaisa nekrilļīs, bet mūsu labklājību
uzcels pašii smadzeņu un muskuļu
enerģija. Bet' mūsu panākumi darbā
atkarīgi no spējām uzturēt
darba pievilcību -— tāpēc
sava apzma
mums jāmīl
savs darbs un tio šīs darba mīlestības
jāvadās. Darbā ir jāieliek sava dvese
le! Un tas ir īsts strādnieks, kas savu
• yissvarīgā-apzinai,
ka
vienkāršāko darbu tur pa
ko pasaulē. Mums j ābūt
lieliskums ir^ visvienkāršākā darbā un
vienmēr svarīgāks ir ikvieiiS darbs.
Latviešu jaunatnei Jaunajā' gadā
ķersimies visi pie darba, Vai nu skolas
solā mācoties, vs^i ārpusskolas kādā
arodā vai mājās palīdzoj vēcākienļ)
Vienalga, kas darāms — šim darbam
atdoties pilnībā! Ieliksim darbā visus
savus spēkus, visu savu bītību. Strādāsim
uzvarētāja ^sajūsmā, lai izjustti
to gandarījumu un varenību, ko pazīst
tikai uzvarēļtājs. Uzskatīsim savu
nodarbošanos kā kautko augstu un
dievišķu arī tad, jā darbs nebūtu pats
sevī kaut cik ievērojams; gars, ar kādu
pie tā ķersimies, būs un paliks izšķīrējs.
Neatstāsim darbu pusdarītu, tas
varētu apēnot mūsu turpmākās gaitas,
nesdams pazemošanu taisni tad, kad
vismazāk to gaidīsim. Turēsim darbu
un darba ideālu augstu! ļ y
Un tā kalpojot ideāliem — tēvzemei,
tautai un darbamļ mēs iecelsim
dzimteni saulītē, kā brīvi ļaudis atgriezīsimies
brīvajā zemē un pievs svētīs
mūsu Latviju! Arnolds Šteinhards
E. Ķiploks par garīgo literatūru. Sanāksmes
pirmo dalu noslēdza pr^f^K-Kundzina
pārsļkats par latviešu bēģlu
stāvokli un apvienošanās darbu. ; (,
Pēc mācītāju sanāksmes prof. K-Kundzinš
apnļeklēja 3 latviešu noinet-nes
— Geesthachtas „SaulV', Švarcen-beku
un Bernšeni, kur šo nometņu vadītāji
Silkalns, Veilands un Šēnbergs
kopā ar citām nometņu amatpersonām
iepazīstināja LCK plriekšsēdļi ar nometņu
iekārtu, izgļītīl!)as iestādēm un kursiem.
Geesthachtē un Beriasenē savus
sasniegumus apliecināja aijī" nometņu
kori. Abās pēdējās vietā^ prof. Kundzinš
piedalījās arī vakarkL jundā un
uzrunāja tautiešus, bet Švaj-cenbekā —
nometnes administrāciju. Uz īsu brīdi
prof. K. Kundzinš iegriezās arī Gros-hiligsfeldē
pie Hamelnas, Icur satikās
ar turienes latviešu noifiet'nes darbiniekiem.
Object Description
| Rating | |
| Title | Bavarijas Latviesu vestnesis, January 5, 1946 |
| Language | la |
| Subject | Latvian Canadians -- Ontario -- Periodicals |
| Publisher | McLaren Micropublishing |
| Date | 1946-01-05 |
| Type | text |
| Format | application/pdf |
| Rights | Licenced under section 77(1) of the Copyright Act. For detailed information visit: http://www.connectingcanadians.org/en/content/copyright |
| Identifier | Bavari460105 |
Description
| Title | 1946-01-05-02 |
| Rights | Licenced under section 77(1) of the Copyright Act. For detailed information visit: http://www.connectingcanadians.org/en/content/copyright |
| OCR text | 2 Bavārijas Latviešu Vēstnesis 1946. Ļ ja^ar! Jaunatnei Stāvot uz gadmijas sliegšna, cilvēks mēdz atšķirt savas dzīves grāmatas lappuses aizvadītā gadā un izvērtēt padarītā darba, izteikto vārdu un pausto domu ietekmi uz līdzcilvēkiem vai sabiedrību. Cilvēks šiinī brīdī nosprauž arī turpmākos mērķus, kufus viņš gribētu sasniegt un pieskaņo savu darbību mērķu realizēšanai. Uz gadmijas sliegšna stāv arī latviešu jaunatne un klusi raugās aizgājušo dienu notikumos. Izmocīta, izvārguši, pazemota un nonievāta, bez dzimtenes un mājas, svešā zemē, svešos ļaudīs! Saliekta, bet ne salauzta! Ar lepnumu tā var lasīt asins burtiem rakstītos vārdus par latvju jaunatnes varonību tikko pagājušā, briesmīgajā karā. Ar lepnumu tā var lasīt latvju jaunatnes nesalaužamo stāju un izturību ļaunajās pazemojuma stundās, ko ienaidnieku rīcība un darbi dzimtenē un še trimdā. Un ja 1940. un lam sekojošā gadā jaunatne ar spītā. degošām acīm, bet lepni paceltām galvām varēja teikt, ka mums visiem nesa mūsu vēsturisko tie daudzie tūkstoši zēnu un meiteņu, kufus aizveda režgotos vagonos, aizvesti nesalauzti ticībā sarkan-balt-sar-kanai zīmei, tad arī tagad, vēl lepnāki tā saka, ka tie tūkstoši, kuru sirdis ir stājušās pukstēt kara laukā aizstāvot dzimteni, vai tie, kuru rokas ir stājušās strādāt bargajās Vācijas nometnēs, ir savas sirds un dvēseles visskaidrākā vietā neizdzēšamiem burtiem ierakstījušas brīvās, neatkarīgās Latvijas vārdu un sarkanbaltsarkano karogu! Pāri visam, kas katram dārgs un tuvs, pāri par tēva glāstu, mātes mītajām rokām, pāri par personīgām ērtībām un labumiem latviešu jaunatne ir stādījusi dzimtenes un tautas mīlestību un pienākumu pret to! Slava un gods latvju jaunietim un jaunavai ir ierakstīts vēstures un aizgājušā gada tautas liktens grāmatā neizdzēšamiem burtiem! Pateicība latvju mātei, kufa ar pirmo piena lāsi iezīdinājusi bērnam nesalaužamo ticību Latvijai un latvju valodai, pateicība zemnieka cilts latvju tēvam, kufš ar pirmiem soliem bērnam ieaudzinājis varongaru un ozolkoka nelūztamībul Pateicība latvju skolotājām un sko-nāSanas arī t u r mums | l o t i noderēs. Raudzīsimies ^ bez bailēm acīs patiesīb a i u n atzīsim, k a j a kāds g a l d s t ur mūs sagaidīs^ t a d klāts tas nebūs nekādā zinā. T i k a i d a r b s , sūrs, pacietīgs d a r b s , visdrīzāk un v i s p i r m s f i zisks d a r b s , mūs arī dzimitenē a t g r i e žoties varēs glābt u n d o t j a u n a s dzīves uzsākSanai droSu p a m a t u. I Neviens mums nespēs v a i r s palīdzēt, j a ļausim zust pēdējam, kas mums vēl p a l i c i s — ticībai Mūsu s i r d i s nedrīkst p a g u r t , mūsu skatam jābūt s k a i d r a m. Saderīgi u n cieSi kopā turēdamies, sevi rūdīdami rādīdamies, nešaubīdamies l a i i e e j a m Jaunajā 19A6. gadā. L a i kas t a d arī nāktu, l a i kādas vētras vēl b r a slos pāri mūsu galvām, l a i kāds posts draudētu — mums tomēr p i e t i k s spēka v i s u izturēt u n pārspēt, l a i pēc v i s i em pārbaudījumiem, reiz a t k a l ieraudzītu savu apsolīto zemi ~ L a t v i j u. Kārlis Rabācs jauna gadā lotājai, audzinātājam un vadītājam, kuri Latvijas brīvības laikos un še trimdā mācījuši: D a u d z vētru mums reiz pāri gājis, Un j a vēl daudz mums v i n u būs, D i e v s aicinās kā aicinājis A r v i e n u a t k a l saulē mūs. Visgrūtākos dzīves brīžos mūsu jaunatne stiprinājusi sevi ar trīs vārdiem — tēvzeme, tauta, darbs! Šie trīs vārdi bijuši pamatā jaunatnei skaistajos brīvības laikos mierā uii vienprātībā veicot uzliktos pienākumus un uzdevumus. Lai tēvzeme, t a u t a un d a r b s būtu tie ideāli jaunatnei turpmākās dienās, kuras izmocītus, izvārgušus, bet nesalauztus mūs apvienos tai dienai, kufā pavērsies mums ceļš uz dzimteni. Bez tēvzemes mēs esam tikai tekuii un bēgli virs zemes, tikai ar vinu mūsu dzīvei ir kāda nozīme. Tēvzeme ir vieta, kur mūsu šūplis kārts, kur no neminamiem laikiem Dievs licis skanēt latvju valodai. Tēvzeme ir vieta, kur katra zemes pēda slacīta latviešu asinīm un sviedriem. Kur senais līdumnieks no mūža meža nepārredzamā biezokņa neatlaidīgā darbā iekopis auglīgus tīrumus un uzcēlis sev mājvietu. Un kād vina izcīnīto darbu pār-/ vērta gruvektos un drupās iebrukošaiisT ienaidnieks, tad līdumnieka ticība un nesalaužamā griba no jauna ūzt^^ēla to ziedošā krāšņumā. Tā ir vieta, kur katra ezera vai upju vilnī līdzi šūpojas mūsu labākās domas un sapni. Tur katra dārza koku pazarēs un zaros, kā putnu balsis vītero jaunības dienu gaišās dziesmas un v ā r d i . . . Tur pirmais prieks, pirmās sāpes, pirmās asaras un pirmais smaids! Tā vieta ir svēta mums katram un mūžīgi svētītai tai jāpaliek! Tur mūsu rokās veidojies ir mūsu liktens un mūsu palšu rokām aizstāvēts. No katras takas un cela, no katra lauka un pļavas, no katras birzs un meža — pat no zilās tēvzemes debess izvijies kāds nesaredzams valgs, kas katru no mums nesaraujami saista un tur pie sevis... Cieši ar tēvzemi saistīts arī tautas vārds. Kā zars, kufš atlauzts no au-goša koka nokalst, tā cilvēks, kufš aizgājis no savas tautas, iznīcībai lemts. Bez tautas, tautas kopības mēs neesam nekas. Mums jābūt lepniem, ka mēs LCK prezidiju, šinīs dienās apmeklēja Eslingenas kolonijas pārstāvji A. Kacens, V. Bastjā-nis un A. Klīve. Kopīgās pārrunās tika skārti vairāki bēgtu aprūpes un organizācijas jautājumi. ,JB'' Možs gars un darba rosība LCK priekšsēdis prof. K. Kmidziiiš decembfa sākumā apmeklēja Ham-burgu un vairākas latviešu nometnes tās apkārtnē. Hamburgā vi6š piedalījās angļu pārvaldes joslas mācītāju apspriedē, ko bija sasaukusi prāv. E. Berga vadītā Baznīcas virsvaldes nodala Hamburgā. Sanāksmē bija ieradušies 35 mācītāji (arī no amerikāņu joslas). To atklāja un vadīja prāv. Bergs. Pēc vina ziņojuma par Baznīcas virsvaldes nodalās darbību, māc. A. Abakuks un māc. N. Ozols referēja par kafaviru garīgo aprūpi im māc. piederam pie tautas, ko par latvjiem sauc, kufa ieguvusi augstu, cienījamu stāvokli citu tautu saimē. ' UūsvL sasniegumi izglītības laukā, miisu darba tikumi, dziesmas, panākumi sportā, liek straujāki pukstēt miisu sirdīm par atzinības pilnām atsauksmēm ņo lielo Eiropas un pārējo konti-, nentu tautām, l - Ja neatkarīgās Latvijas laikā mēs bijām lepni par piederību latvju tautai, tad tagad biisim yēl lepnāki uh—^nevienā vietā še svešumā esot nenoliegsim savas tautas kārtu, kaut daudz reiz labāk šķiet citas tautas piederīgam būt. Mums visiem spēkiem jākalpo tautai un vienprātībā un vienotīļDā tēvzemeļ! Vienīgais, kas dzīvē dod panākumus^ ir d a r b s — tas miisu a^gšāmcēlējs. Nožēlojams ir cilvēks, kas laimi gaida un nesagaida! Tāpēc katrs cilvēks ir jāaudzina pārliecībā, ka carbs ir kat-^ ras īstas svētības avots, ka nekāda laļ-me no gaisa nekrilļīs, bet mūsu labklājību uzcels pašii smadzeņu un muskuļu enerģija. Bet' mūsu panākumi darbā atkarīgi no spējām uzturēt darba pievilcību -— tāpēc sava apzma mums jāmīl savs darbs un tio šīs darba mīlestības jāvadās. Darbā ir jāieliek sava dvese le! Un tas ir īsts strādnieks, kas savu • yissvarīgā-apzinai, ka vienkāršāko darbu tur pa ko pasaulē. Mums j ābūt lieliskums ir^ visvienkāršākā darbā un vienmēr svarīgāks ir ikvieiiS darbs. Latviešu jaunatnei Jaunajā' gadā ķersimies visi pie darba, Vai nu skolas solā mācoties, vs^i ārpusskolas kādā arodā vai mājās palīdzoj vēcākienļ) Vienalga, kas darāms — šim darbam atdoties pilnībā! Ieliksim darbā visus savus spēkus, visu savu bītību. Strādāsim uzvarētāja ^sajūsmā, lai izjustti to gandarījumu un varenību, ko pazīst tikai uzvarēļtājs. Uzskatīsim savu nodarbošanos kā kautko augstu un dievišķu arī tad, jā darbs nebūtu pats sevī kaut cik ievērojams; gars, ar kādu pie tā ķersimies, būs un paliks izšķīrējs. Neatstāsim darbu pusdarītu, tas varētu apēnot mūsu turpmākās gaitas, nesdams pazemošanu taisni tad, kad vismazāk to gaidīsim. Turēsim darbu un darba ideālu augstu! ļ y Un tā kalpojot ideāliem — tēvzemei, tautai un darbamļ mēs iecelsim dzimteni saulītē, kā brīvi ļaudis atgriezīsimies brīvajā zemē un pievs svētīs mūsu Latviju! Arnolds Šteinhards E. Ķiploks par garīgo literatūru. Sanāksmes pirmo dalu noslēdza pr^f^K-Kundzina pārsļkats par latviešu bēģlu stāvokli un apvienošanās darbu. ; (, Pēc mācītāju sanāksmes prof. K-Kundzinš apnļeklēja 3 latviešu noinet-nes — Geesthachtas „SaulV', Švarcen-beku un Bernšeni, kur šo nometņu vadītāji Silkalns, Veilands un Šēnbergs kopā ar citām nometņu amatpersonām iepazīstināja LCK plriekšsēdļi ar nometņu iekārtu, izgļītīl!)as iestādēm un kursiem. Geesthachtē un Beriasenē savus sasniegumus apliecināja aijī" nometņu kori. Abās pēdējās vietā^ prof. Kundzinš piedalījās arī vakarkL jundā un uzrunāja tautiešus, bet Švaj-cenbekā — nometnes administrāciju. Uz īsu brīdi prof. K. Kundzinš iegriezās arī Gros-hiligsfeldē pie Hamelnas, Icur satikās ar turienes latviešu noifiet'nes darbiniekiem. |
Tags
Comments
Post a Comment for 1946-01-05-02
