Bavarijas Latviesu vestnesis, May 12, 1951

              l A T \-1 J A
V
Bcrdutesgadcfiis veco | & ^ « » > - -
An Augšbdvārijds valdibas prezidents apsola palidzibu
{TiiJ.rpināiujBS:ik s o 1. Ipp.)
jauno a?Klil kalpot. Dievam un t m t -ļ
mei; ballo arāju, kas uzticīgi dzina'
vagu €<i'V(,« tautas tīrumā. Kaut ļauna
vara tiem visu «Iņi'lmusi, tomēr viņi
vēl gla'bil krūtīs nies3i!3už«mu ticību
Dieva laiiBJiiibas ii2;varai- Vienīgi si ti­cība
tiem. palīdz «īliiekt dzīves nasta« ļ
saliekta muguru, pacelt galvu aogstākļ
un pāri aisdienaij l'stenibai raudzīties
pēc tā, k-iim jānāk.
Insalij?, veco \mm mītne ar Bavā­rijas
valflibas. ev., lut. baznīcas, UVT
un IRO «itbaktu ir izb&vēta par skai­stāko^
sadila veida iest.adi Vācijā. Tel­pas,
kur kādreiz atrādās latviešu no­metne,
pilnīgi pārbuvcļtas. Saulainajās
istabās no vietoti katrā divi līdz četri
iemītnieki. Vācu māsas tos apriīpē ar
lielu gādIlDu un, vienmēr smaidīda­mas,
cenišas iepriecinSt nogurušās sir­dis.
Katru svētvakaru un svētrītu ie­zvana
misu kora dzi^ssmas. Aizkusti­noša
ir paraža — atzīmēt ikviena ie­mītnieka
dzimumdienu ar cepumu,
Ziediem un svecīšu liesmām. Ja ari
pati sincā galva kādreiz so dienu ir
aizmirsusi, to a'lgadina māsiņas, mo­dinādamas
ar apsveikšanas dziesmu.
Tikko atvērta mītnes bibliotēka, kurā
lielāka vairuma ir latviešu grāmatas.
Pienāk ari latviešu laikraksti. Diev-kalpojumi
notiek ik svētdienas lat­viešu
un vācu valodā, un garīgo ap­rūpi
uzticīgi veic mācītājs A. Voit-kus
sen. Visi mītnes bloki savienoti
ar ērtām apakšzemes ejām. Katrā blo­kā
sava ēdamj:āle. Lielais vairums
iemitāieku ar uzturu pilnīgi apmieri­nāti.
Svētdien Insulā bi}a liela^ svētku
diena, jo iesvētīja jaunizbuvēto baz­nīcu.
Svinībās bija ieradušies vairāk
neki M) viesu no tuvienes un tālie­nes,
pat no ānEemēoL Vislielāko ie­priecinājumu
latviešiem deva miisu
archibiskapa teva gaisa i^rsonlba.
Dievnamu atverot, sapulcējušos uzru­nāja
Bavārijas tv. lut baznīcas virs-nadomniekft
D^iumillers: .,Jiis, kas
esat zaudējuii vi6u un kuru nespēkai
un sirmo matu dē| neviens vairs pa«
Hdilgu roku ne^grib sniegt, mēs esam
ui^emuši savā paspārnē. Jils neesat
Prāvests |. Ķullitis
izceļojis uz A5V
M&ija sikumi no Hocbfeldas no­metnes
uz ASV izceļojis archiblskapa
vletniefci prāvests J. ĶulITtis. Bez
pienākumiem bainlcā un skolā, prā­vests
altivl lldidarbojās ar! latviešu
trimdas organiijācljāi LCP un LNP,
ev. lut baznīcas federācijā, YMCA-VWCA,
kādu laiku bija ar! Hochfel-das
nometnes adtninistrStom. KS lat­viešu
pilrslāvls prSv. J. ĶulHtis sek­mīgi
aizstSvēJis tautiešu intereses IRO
un amerikāņu iitmijiR iestādēs.
šeit sireiinieid, bet miisa brāli, kas
esam vienoti Kristū." Archiblskapa
tēira fivēttuna par ticību, cerību un
mnesUba dziļi aiikus^tmāja viesu un
iemītnieku sirdis. ,.$3i trlsst^rdirīd:.
zvaifgznel." teica archiblskapš. ..:r jā­spīd
pir šo dievnamu un mttn:, jā­spīd
pie katra bēgļa debesīm. Ticība
ir cerības pamats un milestrbas avots.
Tikai ticības caurstrāvotā cerība r.e-pitrvll.
Un mllesiiba, kas nāk no tici-gafl
8ir& dziļumiem, dara brīnumus.
Šīsdienas chaosā asiņojošai un raudo­šai
cilvēcei ir tikai viena izeja —
atpakaļ pie Ietas un patiesas ticības,
cerībai un mīlestības, bet tikai tādas,
kai sakņojas darbos. Musu rokas ir
tukiaii. Mums nav ko dot. Mēs tikai
varaiBi lōgt un pateikties par jilsu
kalpojošo mīlestību."
lesvētes dievkalpojumi piedalījās
ari Vi^asaules luterāņu apvienības
^sekutlm ģenerālsekretārs Dr. S. C.
Maikfdfelders. LWP direktore Vācijā
pn^f. X Smlls, Bavārijas ev. lut. baz­nīcas
Mricaps Dr. Meisers. iekšējās
BKisijat prezidents rektors Dr. Nikols
un dandi mācītāju. Daudzu acis aiz-klllja
balti mutautiņi, kad orķestra pa­vadībā
iz^anēja beigu korālis Paliec
ar lēlastību. Bet mōsu archiblskapa
tēva svētīšanas vārdi deva mierinā­jumu
un stiprinājumu lūdzēju sirdīm.
Pēcpusdienā sekoja svētku akts,
kurā Insulas veco ļaužu mītni oficiā­li
pārņēma Bavārija* ev. lut. baznīcas
diakoni ja ..Mātes nams". Atzinīgos
vārdos IRO galvenās mītne» pārstāvis
Vošin0ons atzīmēja liefb darbu, ko
šeit veic kristietroas vārdā. ,2Imīg:
sakrīt," teica LWF eksekuilvēs ģene­rālsekretārs
Maikelfeldsrs. ..ka reizē
ar šim svinībām šodien visas drau­dzes
ASV. kas iekļautas Vispasatiles
luterāņu apvienībā, aktīvi vāc līdzek­ļus
bēgļu palīdzībai visā pasaulē,"
Dziļi kristīgu runu teica biskap» Mei­sers,,
apsolot Bavārijas luterāņu vārdā
vienmēr sniegt palīdzīgu roku tiem
Ucltias brāliett un māsām, ko sveša
vara ir padzinuši no dzimtenes. ,.So
apkārtnes skaistumu," pasvītroja bl-skaļ
», „Dievs ir devis tiklab mums kā
jums." Iespējamo atbalstu apsolīja afi
Augšbavārijas valdības prezidents,
norādīdams, ka šai nopietnā laikā
mēs nedrīkstam i^atlties uz tautlbi^
un valodas atiķirniām. Sekoja apsvei­kumi
no ASV komisāra pie Bavārijas
valdības, Berchtesgadenas iandrāta,
dekiSniem u. c.
Krēslai metoties, grūu bija šķirša­nās
bridis, atstājot šis mllās sirdis
dzīves maliņā. Tamdēļ neaiimirslsim
savus tēvus un mātes, bet atcerēsi­mies
tos biežāk domās, vārdos un dar­bos.
Kaut baltas ir istabiņu sienas un
ņipras ir māsiņu kājas. — to, ko sirds
ir itaudējuii, var atdot tikai māte
Latii'ija. Māc. A- Liepiņā
VASARSVĒTKOS
mum sotfenU Dieva kalpība vītas
iiVis s p l i t t aa spēkus, kur bez ktur-ftlIaBii
Dievēm upuiflam tavas vēlē-iiftto,
kur Bfltii dilves llktimt ir:
tivt, &• Btftt, bet tivt prāts lai no­tiek.
to tikil Vttmvētku gnit. kat
ML wmM ImtGi tirdi nu ticībai, ce-ilm,
iMldattiIbit, ISapritlbas tin pt*
mmm iptt». nu M I ņe» māj-viM
» IMtvi «ft ftstmit ir Svito Ga­ti^
lir dkrilķāi ttllettfbii SViMBViOd >ttti Ikviesifli no
Vitt te ^11 i«vi lOrtlr Jēimti
itll«Nlf Vil m Urdi «€f di^miķīt
iilliiikil mļmn Itk vat tiur va mx\ piMpte m fiitilit «ikil Vti dz^
v i i i i Vil p r l l LOgsiffi ir
tāl livt ttllii^bit Gars
Mflsi! iīdtitfs tirdīs silda?
Kad mOs nomāc zrmes svars,
Lai ar Jannn spēku pilda;
Tad vien varam pastāvēt,
Cīnīties un uzvarēt.
Bet )a sirds ir kļuvusi par svētnīcu,
kfiŗi mēļo trisvieuigais Dievs, tad
tāda sirds ļfit svēto Dieva mieru:
nMieru es ļums atstāju, savu mieru es Inms domu. ne kā pasaule dod, es
līms doiBu. J&tu sirds lai neiitrlidnls
ui neizbīstas."
Kldn kr^rtittlb« mH tauktloi pir
īstu, dzīvu krittiitibu! Ne to, kit ti­kai
labis dienat aSls pušķo, bet to,
kit dzīves vētrit eetabrokt, kit dod
gailu tkatu alkotaf u «Olībi ttn
tvitu mieru tir«|, kaut i H trikotu
ip sBuras vitipidfikit vitrit. So
mieru pitiulo mmM atvir dot Tā
var. }i diudz, nrat dot iri}tt ftliTii.
bet dvētelei tilkit un tllptt pie tvē-
Uga mieri. Fivitim dtidi ir ir to
miera, ko soli Jltut: tivu siera, to
mieru* ko viņi tirdt am, aiOsa vtdo
ki cllvēkt dilvodiBīt, to aitoru, kis
tikņojit viealbi ir Dieva, Ittiddai
t i i iirdtistiņii āderu, ipiiloti grici
Bleķi tirdtfliiera, mitru, ko |it lis,
ku itroto DliVi droU pitviraitil
Ji lo aOtra tirdi l a t i » , titf ^im
Itti, dītfvi kritlteH aa atkildiaiiii te
80 ki. Ua lo miera Jlzat aiaau iolt
ua ir Svito Otra asatlt iif to dod.
Svētais Gars padara sirdi par triSv?e-nlga
Dieva svētnīcu. LOgslm svēto
garu, lai tas dotu mums dvēseles mie­ru,
svētnīcas klusumu un svētu dusu
Dievā. Bet mēs atbērsim tnsvienlgam
Dievam savu sirdi, tai tā klOtu par
\iQa mālvietu. sirdi, kas klausa Dieva
balsiļ. deg dievišķas mīlestības uguni
un jOt svēto Dieva mieru.
ProL Dr- T. G r ī n b e r g t,
Latvijas ev. lut. baznīcas archiblskaps
Bnimijās festivāls
SreOJlLRAKSTS LAT\aJ.A!
Kopš vienat nedegt tttrpUutiskā
politika Anglijā aizvirzījusies otrā
plānā. Ne vien Londona atrodas Liel­britānijas
festivāla zīmē, bet 2J136 pil­sētās
un apdzīvotās vietās svinību gada
ievadījumu atzīmē ar ne&ka'tāmu iz­stātu
atklāšanu un visdažādākie sa­rīkojumiem.
Atklāšanas svinību deg­punktā
atradās karaļpāra un karalis­kās
ģimenes, kā ari valdības un par­lamenta
locekļu kopīgais gadsimta iz­stādes
apmeklējums Londonll ptg.
en.
Londona U3:vilkusi
svinīgas drānas un
gaida viesus. Viss
lielajai pieņemšanai
tikpat kā sagatavots.
To, ka kōdt grandiozs
notikums .ir gaisā
var nepārprotami just
staigājot pa Londonas
centru ~ Pikadilli. Ridienlsstritu,
Lesterskveru, Naitsbridžu. Veikali jau
saliku:ii logos labāko, ko tie sļ>ēj pie­dāvāt,
elektrību netaupa pat saulainā
dienas laikā, saradies milzuma puku.
vispār — pelēkā, mazliet īdzīgā Lon­dona
kļuvusi daudz priecīgāka, krā­sām
bagātāka.
Ārzemnieki jau sabraukuši lielā
skaitā un tos Londonas cenUā var
s^tapt vai ik uz tola Amerikāņus
var pazīt no viņu platajām cepurēm
un palsajiem mēteliemi loti daudz ziņ­kārīgās
Skandināvijas jaunatnes,* bieži
var dzirdēt franču un spāņu valodu,
netrūkst arī vāciešu un holandiešu.
Jau pag. gadā 600.000 ārzemjui tūristi
Lielbritānijā atstāja 80 milj. mārciņu
Šogad ieņēmumiem jābūt vēl lielā­kiem,
jo — ir taču Britānijas festi­vāls.
Tas un nekas cits ir iemeislā šim
svētku noskaņojumam. Ko maija līdz
septembrim festivāls pārvērta ne
ļvien Londonu, bet visu Lielbritāmj
I par svētku vietu, kur tiks rīkoti kt
i nevali uz zemes un uz ūdens, orgj _
zētās neskaitāmas skates un izrādi
demonstrēti britu sasniegumi vij
dzīves nozarēs — zinātnē. U
gara pasaulē, mākslā, civTlizācij
progresā. Pirmo Britānijas festivi
p;rms 100 gadiem Kristalla pili al
ja karaliene Viktorija.
Angli smejat, ka galis triikums
stivāla viesus uz laiku pārvērtis
ģetāriešos, bet toties pieliekami
bas būšot ausim, acim, prātam,
dij. Un patitti — visu to sarīkoji
kas notiks šovasar, uzskaitīšana
prasītu daudz laika un telpas.
Atšķirībā no citām, agrākām
dēm un svētkiem. Britānijas festii
mēģina savā orbitā iesaistīt visu
tu, pat visattālākās vietas proi
Festivāla programma aptvers vairi
tūkstošus pilsētu un ciemu! Bet
to vēl nepietiek, bils īpašas cel(
šās izstādes — viena brauks uz
ņiem, otra peldēs: ta iekārtota ai
cijas bāzes kuģī ..Campania", ko
mirālitate aizdevusi f^tif ālam. Vļ
iedzīvotāji skubināti rīkot 1(
svētkus, rādīt savas īpatnības tai
ko deju, ihiesmu, tradīciju, sporti
rīkojumu veidā.
.Jevērojamākā diena festivāla
gatavošanas procesā,' saka Bril
jas festivāla ģenerāldirektors —
nālists D i Berrijs, „bīja tā. kad
bniu tauta nolēma, ka šis ir vi
festivāls, un viņi ķērās pie dai
Tā nav bijusi īpaši atzīmēta di(
nav b:;usi zināma pat pašiem rlk(
jiem. Sākumā ar skepsi uzņemtais^
rosinājuros kļuvis par ikviena
nigu goda lietu.
(Tuipīnijaas 3 Ipp.*
ii. '-li.»:
Britit!)u IttUvalA kof4\m»'. ridO AUai)«fei tU\t% celtae, ko kU] UeUk^U
JANIS IAUNS1in>tABIŅS
Es eju
no ZAlAS CaA-MATAS
Pagastā tai kikā pastāvēja liels dziffdātāju koris. Tas
pušķajiii baznīci svētku dievkalpojumus, bet galvenā kārta
priecimlja laucii* zalumu svētkos, kal joprojām notika jaukajā
sudmalu salā. Zobgaļi par kora dziedllanu smējās, ka dzie­smas
tiekot vlt.li» ka pātagas, trijos kāšos, Jurkauckis vienu,
viņas skolas skolotājs otru, un Ķesterc, Regūls liekot uzviju.
Patiesilifa tā tas ari bija. Visās trijās Neretas skolās bija ērģe-lites,
v k l s pa svētdienu pēcpusdienām sanāca puisi un meitas
— giin vairāk Mimnieku kārtas, kam lielāka vaļa — un mā­cījās
diriedāt uiz balsīm. Bija ari amatnieki dziedātāju vidū, kā,
piemlrim, Vaiašiņu Petravičs, mans krusttēvs, Pauparu Auziņš.
Un l o domājiit, — pat gans, gāju dziedāt! Balss gan man
dietkdda nebija, bet es ātri varēju iiemācities meldijas un
pareizi noturēt. Kristtēv^ gribēja, lai eju, un māte atganīja
manu viikara cēlienu, tā kā neviens man nevarēja šo prieku
liegt IPatiesībai par godu gan varētu piebilst, ka pati dzie-dakmi
lielu prieku; man nesagSdā)a, bet tā aiziet un atnākt,
kopā ar pazlslamiism puišiem, bija daudz patīkamāk, nekā
kvernti t ganībās pie govīm.
Ja, !ur viņi gāja, arvien zināmā stundā, pa Pulpju krasta
virsu, no Riekstiņu puse* uz Ķesterieza, — knisttēvs, Ķiķeru
Jēkabili ar Reini, Riekstiņu saimnieks, ifeuram bija varen zema
balss. Viņus ieraudzījis, es mudīgi pārcēlos pār upi un pie­vienojos
Pulpju Petram. Un tad mēs visi gājām.
Tt jāpaskaidro, kāpēc mēs negājām uz Riekstiņu skolu, kas
taču bija tuvāk, ja ne man. tad pārējiem. — Kopš skolotijs
apprecējās, viņš vairs dziedat nevarēju mlfit. Neviena meita
nenkiiL Un ka lai uz četri balsi dzied, kad nav pirmās balss,
kās tiieldiju ved? Tā tagad dziesmas tika vītas tikai divos
kāšos: Ķesteros un Susējas skolā.
Staģis, Susējas skolas skolotājs gan ari bija precējies, tam
bija pat prāvi bērni, tomēr tur vēl dr'edits tika? jo skolotājs
turēja palīgu, un tas bija jauns, tāpat kā Isesteru Vilis, veci
Regiilii dēls. Staga palīgs sevišķi prata dziedātājus pievilkt
Runājia, ka viņš; pa starpām ar vijoli uzraujot pa dancim, un
tā reizē varot jau'iri padejot. Ari mēs Ķesteros pa reizei de-jojām,,
Un vēl kā! Pie ragu mūzikas, kā lielā baliē. Jo jaunais
Regūtii apmācīja astoņus muzikantus, kurus vēlāk redzēja spē­lējam
visos pagasta godos un pat šalli, lielajos zalumsvēlkoi».
Tepat otra klasē sanākuši, mūzikiinti vingrinājās, visādi
blūdiāldami savas taures un stabulei. Muzikantu vidū bija
arī viens zēns,, maiāks par mani. To sauca par Jaudzemu Ijsi-biniu
Vaigus piepūtis kā eņģelītis bildē, viņš ar kāju sita
takti mx ar trim pirkstiem spaidīja s-avas taurīte^ taustiņus.
Visi 1112 viņu sāatljās kā uz brīnumu.
Tā mēs gājām i z Gribacānu tiltu pa vistaisnāko ceļu. pa
krūmiem un fiinlbām un uz tUta dēiietn arvien p s T r i a n i ā r r s5
zābaki "vai nu dubļaini, vai stipri noputē-uš;. Tac G : ' ^ Č CČ
olniiCciļ, kur bagātīgi auga lipīgo dadžu inpas,, mes sardvcm * &i
pilnas rokas, 1.ai, t.kuši pie kapu vāles, krietni ar tām no­berzētu
apavus. Nu mūsu zābaki bija melni un tik s|)!dlgi. kā
kad vikse būtu uzlikta. Tad mēs iegriezāmies pa ābeļdārza"
malu Ķesteros.
Ķesteri nebija vienkārša skola un ķesteris bija kaut kas
viduvējs starp mācītāju un citiem skolotājiem. Viņš turējās
vairāk pie vāciešiem un, ziņa vai neziņa, lietoja vācu izsau­cienus.
Ķesteriii ^olfi gāja ziemu un vasaru tādi bērni, kam
nevajadzēja piišiem maizi pelnīt, kam vecāki spēja skolas
naudu samaksilt un kas gribēja iemācīties vāciski kaut cik
bUidurot un smalki uzvesties.
Dažreiz mēs iegājām Ķesteros, neviena ērā nesastapuši. Tas
bija patīkami. Tikai vecais, brūnais putnu suns. lielām ausim,
kaut kur ēnā gulēdams, labvēlīgi pakustināja asti. Bet pa lie­lākai
dalai sirmais kungs jau stāvēja tur pie dzīvojamās mā­jas
lieveņa un atņēma mūsu labdienu. Viņš bija liela auguma,
taisns ka svece, prāvu, palīku degunu, baltu, apaļi apcirptu
bārzdu. — gandrīz kā Cimzes Jānis ..Dziesmu rotā'. Citi ar
viņu sasveicinājās tāpat pa prastam, bet mēs ar Pulpju Petru
pabučojām roku.
Tad mēs gājām tS'āk. Un nu vajadzēja atkal cepuri pacelt,
jo tuT uz jaunās skolas balkona sēdēja Anna un Mare, Ķe­steru
preilenes. Tās cēli palocīja īsi apcirptās, sproga.nās gal­vas
un runājās tālāk ar kādiem vai kādām, kas ^au nu tur
viņām bija līdzvērtīgi. Mēs r.gli apliecāmies ap stūri un ie­gājām
pa mājas vienkāršo pusi klasē.
Es biju iedalīts no sākta gala pie otrās balss un, jāsaka, ne­jutos
korī visai ērti. Ne pašas dziedāšanas dčl, be* p-^.r to, ka
biļu viens pats starp meitiešiem. Dažas jau es pavirši pazinu,
tomēr. — visas viņas bija saimnieku meitas un mani tā kā
nost vien bīdīja. Daudzmaz labāk bija tikai, kad aizrāvos pa­visam
aiz viņām un tikai domāju par dziedāšanu. Gan jau
viņas visas zināja, ka esmu tikai Sausmanu gans, nekas vai­rāk.
Jo kāpēc tad viņas runājās ar Jaudzemu Ijabu un ar Po-ģēl'j
Ati, kas tāpat vēl bija nepieauguši. Viena man pat ne­kaunīgā
kārtā prasīja, pati pie tam tā savādi smakodama, kad
es, apsēdies uz skolas galda stūra, skatījos tikko izsniegtajā
dziesmu lapiņā:
,.Vai tad tu ari ko no notīm jēdz?"
Protams, ka es daudz no notīm nejēdzu, tomēr to gan, ka uz
augstākas līnijas balss bij jāpaceļ un uz zemākas jānolaiž,
ka notis ar ļipiņām ātrāk dziedamas un ar resnajām galvām
pavisam lēnām. Bet es biju pārliecināts, ka vaicātāja pati
daudz vairāk nezināja. Es pietvīku un pieklājīgi atteicu:
..Man notis nav note paiit. Es klausos ui ērģelītēm un ie­mācos.
Es pārlasu dziesmu vārdus, lai dziedot deguns nav
lābēž lapā
Puisi man: aicināja nākt, pie trešās balss, — ko es tur viens
pats, kā avens aitu barā. . . Es sasparojos un reiz, pie diri­ģenta
piegājis, pateicu ko vēlos. Viņš mani noskatīja no gal­vas
līdz kdjām tā. ka es sāku jau domāt. — kad nu tikai
n e a t š v i e ž pavisam. Un es pasteidzos piemetināt, ka tieku no
Citiem puišiem izšiepts par to, ka pie meitiešiem.
Bet ko Regūts? — Vioš pavīpsnāja un, saņēmis mani aiz
pieciem, sapurināja kā mazu zēnu. sacīdams:
..\*a: te p:::? kd t e v - ā k a u n ā s no eieviešiem? Dziedi vien
zonu ba'sis i: vispiemērotākās. Zēi tika:,
ve.rdK :dcu nav kā tu. Bet "agaidi vien. kad nāk-sim
kopā. Tur Andreja skolā ir divi. Tad tu vairs nebūst]
viens un nelaimīgs."
Tādi vārdi mani reizē cildinaia un mierināja. Es paliki
alta.
Nevajag domāt, ka Riekstiņu skolas skolotājs pēc t]
Sanās būtu bijis tikpat kā miris. Sad un tad viņš ieradāt
steros, palīdzēja mācīt atsevišķas balsis un, kad laidi
tad stājās pie basistiem, ua tie varēja būt droši, ka
nekas nenovedīs no ceļa, — Pa reizei arī Susējas skolas
lotāji un dziedātāji saradās Ķesteros, lai samēģinālu
Viņi nāca gan kājām, gan braukšus, skatoties pēc \i
tāluma un ari cienīguma. Susējas jeb Andreja skola bljiļ
gasta viņā galā un mums, Leišu un Upesgala dziedātāj
būtu bijis par daudz tālu, sevišķi kājniekiem, ja kopmf
jumi tur notiktu. Tāpēc, kad susējieši kurnēja, ka vieni
ņiem jāmērojot tik tāli ceļi uz Ķestenem, dažreiz ml
mus nolika Ķāiu prieditēs, taisni vidū starp abām skolām*
tur pavisam! Telpa vai mežs,— ērģelītes jau vairs nebij^
lādzīgas, pat ne vijoles. Regūts. kam piekrita liela kora
šana. jo viņš bija labākais mūzikas pratējs, sastādīji
pēc balsīm un teica:
..Tagad mēs te stāvam publikas priekšā. Vairāki simti
klausās. Varbūt arī kāda vāvere. Ja mums tagad sajūkt|
var arī izrīkojumā sajukt. Un tad būs kauna pilnas
vien man, bet mums vi$ie:ļb. Tāpēc dziedāsim uz to
Kas nejūtas p:lriig: drošs, lai nepāriteidzas. lai pārāk]
kliedz. Lai noklausās un rauga savu balsi pielāgot
dziedātājam turpat blakus. Pie katras balss ir mums tidļ
kuriem pilnīgi var palaisties. Piemēram, pie diskanta |
^ndze. pie basa Jurkovska kungs un tā tālāk." To tālāklļ
ni gan nevarēja labi zmāt.
Tad diriģents izvilka no kabatas dzelztiņu. sakoda 1
un, pie auss dadūris, uzdeva balsis, no augšai uz leji
ā, ā. ā, ā! 1
Mēs bijām sadrošināti un pierāti, un likās, ka iet
Dažas dziesmas ari nogāja pavisam gludi. Bet bija tā
vārdi un meldijas ritums visām balsīm nebija vienā
piemēram, Aiz upītes es uzaugu, kur vieni dzied Nāc.
atpakali. bet citi tikai Nāc mā—a—iiņ! Tās tad nācās
toi atkal un atkal, līdz apnikumam.
Izdzirduši jauko dziedāšanu, apkārtējo māju laudit
ielenca un klausījās, galvas piešķiebuš:' Nu mēs bez
iedomāšanās bijām dzīvas publikas priekšā.
Ķāžu priedites bija neliels silmš, kam caun cā)d Ilu
Jelgavas lielceļi Gadījās tāla ceļa braucēji.kam a
bija svešs. Tie apstājās un brīnījās. Te taču nebija n
krusta. Tātad ne bērinieki. Un vai tad nu Dieviņ uz k
dziedātu: Kur tu teci, kur tu teci...
— Katram darbam reiz nāk alga. .Mēs to saņēmām ba
kad pienāca izrīkojuma diena. Jau par Ieeju zaļumu s
dziedātājiem nebija jāmaksā. Tālāk katrs, kungs vai
dabūja divas zīmītes, pret kurām pie bufetes turētāja
par brīvu saņemt buteh alus un divus kliņģerus. Bet gal
dziedātā; em bija atsevišķas svētku nozīmes pie k
fcuru d ē ļ mūs ne viens v.cn ;auniet.s apskauda un varbuK
nodomāja: Nudie.bus turi^māk ^uie: arī man dziedāti
dolt
iiflnlrVļ
[jlllTtBuln
[ļ«filjwi<-
Wtfl,i
lliArltlōijI.
repiaļ
1^1^ mm
:,*tai
Ik Iii
mi