Bavarijas Latviesu vestnesis, June 18, 1949

              s
Ko dara
aršto izvietošana
Nr. 68 (290) 1949. g. 18. Jūnijā.
Ar autora parokitu vai inlciaļltm pa.
rakstitajoa rakstos izteiktfis domas nav
katri ciņi redakcijas domas.
AR LATVIJAS
VARDU
PIRMĀS ļ NEDĒĻAS MISISIPI KOKVILNAS
PLANTACOAS
Latviešu trimdas prese Vācijā ir
apvienojusies un ar kodienu ap­ciemo
tautiešus gan tuvumā, gan
tālumā vienīgi ar Latvijas vārdā
nosauktu izdevumu. Tā ir apvieno*
Juties ne jau tamdē{/lai nodibinātu
sastindzinātu preses komandu, bet
gan, lai saskanīgi veiktu tos uzde­vumus,
kādus latviešu avīžniekiem
palrelzējfl mūsu tautas dzīves cē*
lieok uzliek cīnītāja pi^ākums un
viņu aroda noenkurotās morālās
ai^itibas. Tā ir apvienojusies, lai
visiem ideāliem strāvojumiem, kas
aptver mūsu sabiedrisko un gara
dzīvi, nodrošinātu ar iespiestā vār­da
palīdzību turpmāko plūdumu v i ­sur
tur svešumā, kur vien iedzirdas
latviešu mēles burvīgais maigums.
Amerikas savienoto valstu sa­tversmes
tēvs Tomass Džefersons
reiz teica:,Ja man vajadzētu izSķir-
Hea, vai mums vairāk būtu vaja­dzīga
valdība bez avīzēm, vai avī­zes
bez valdības, tad es ne mirkli
nešaubītos dot priekšroku pēdējai
varbūtībai." Viņš zināja, cik presei
Ir liela vara pār cilvēku prātu un
sirdL Prese ir un paliek spēcīgs sa­biedrisks
faktors. Tā var idejas vei­cināt
un tās apslāpēt, var cilvēkus
cjslt un pazemināt, var ziņas izman­tot
kā visai patvaļīgu instrumentu,
viur atektus kopt, patīkamas illūzi-
]as radīt un visu nevēlamo pabāzt
zem galda. Var liktenīgus vārdus
Uetfit nevietā un mākslīgi kultivēt
tukšus saukļus. Tas viss ir iespē­jams.
.Bet mēs, kas ar savu apvienoto
laikrakstu esam nostājušies zem
preses brīvības karoga, zinām arī,
ka i l karoga jēga nodrošina katram
konstruktīvam uzskatu strāvoju-iņam
tiesību uz izredzēm. Prese nav
bŗlva, ja tās vadītāji kādreiz grib
bflt kurli pret viņiem netīkamām
skaņām. Lasītājiem ir tiesība iegūt
aŗ avīzes palīdzību īstu un nesa­grozītu
dzīves notikumu attēlu, lai
no t§ secinātu savu spriedumu resp.
Viritu pārbaudīt, vai tas sasl^an ar
l ^ i k s t a nostāju un tanī Iztieikta-jBHrkomentāriem.
So lasītāju pra­sību
ari centīsimies ievērot.
Avīžnieku speciālajā literatūrā ir
diezgan daudz spriests par laikrak­sta
ideāltipu: kam dodama priekš­roka
— noteiktam virziena resp.
partijas vai no virzieniem neatkarī­gam
laikrakstam. Bet prese šinī
ziņā neatšķiras no pārējiem pasāku­miem,
kas kalpo vispārīgajam labu­mam.
Nav, piem., svarīgi, vai slim­nīcu
vada chirurgs vai iekšķīgo sli­mību
ārsts, bet svarīgi gan ir, lai
firsti būtu lietpratēji. Tāpat neviens
. tiesn!88is ar to vien nekļūst par labu
tiesnesi, ja tam skapi ierindotas vis­labākās
likumu grāmatas. Pašam
tādam Jābūt. Tāpat ir arī ar laik­rakstiem.
Var būt virziena prese,
kurai sabiedrība ar visdažādākiem
uzskatiem seko aŗ vislielāko res­pektu,
un var būt neatkarīga prese,
kurā tukši balamutes un pļāpas drīz
vitn nospēlē visu lasītāju dāvāto
\žticlbu. Var būt arī otrādi resp.
virzienu prese, kurā netoleranti
dogmātiķi, kas necieš „citus dievus'*
blakus sev, akli paukodami preti­niekus,
nokļūst zobgalīgā neslavā,
\UI var būt neatkarīga prese, kas
bezbailīgi pauž arī nepopulāras pa­tiesības
un tomēr gūst sabiedrības
cieņu. Svarīgais vienmēr ir — pre­ses
darbinieku lietpratība, profesi­onālā
ētika, morālā kvalifikācija un
tā gara kvēle, kas liek aizrautīgi
kalpot tautas labumam. No šiem
principiem Latvijas redakcija arī
vadīsies, sevišķi tagad, kad vienā
laikrakstā jāatspoguļo visdažādākie
mūsu sabiedriskās dzīves strāvo­jumi.
Apvienotais latviešu laikraksts
uzsāk savas kopīgās gaitas visai
svarīgā mūsu trimdas laikā. Kā pa­vasaros
sakustas sulas kokos, tā ta­gad
sakustējušās latviešu nometnes
tālākai emigrācijai. Daudzi aiz­brauc.
Aizbrauc ar lielāku vai ma­zāku
dvēseles brūci. Protams, Šinīs
nometnēs dienas un gadi aiztecēja
kā smiltis caur pirkstiem, neatstā­dami
neko pāri, kā vien tukšuma
skumjas. Nevienam šeit nebija sa­vas
dzīves, neviens nevarēja justies
'mājās pie sevis, bet gan nemitīgā
kņadā un burzmā. Radās ilgas bēgt
Sim jautājumam atbildi latviešu
ārstu apvienībai trimdā nupat pie­sūtījis
IRO medicīniskais direktors
2enēvā Dr. Coigny. Rakstot par
ārstu izvietošanu vispār, viņš no­rāda
uz apstākli, ka pēdējā laikā
liels skaits DP ārstu emigrē dažādu
darba schēmu ietvaros, gribēdami
nokļūt citās zemēs. ,Jlay iespējams
ārstus no tā atturēt," raksta Dr.
Coigny, .,bet es vēlētos informēt, ka
sarunas par ārstu izvietošanu no­tiek,
tās gan risinājās lēni, bet, pēc
manas pārliecības, nodrošinās ie­spēju
ievērojamam skaitam bēgļu
ārstu iespēju strādāt savā arodā.**
Sarunrs ar, piedāvājumiem noti­kušas
Irānai, Irākai u. c valstīm,
bet vēl nav devušas konkrētus re­zultātus.
Pakistānas veselības pār­valdes
ģenerāldirektors ieradies 2e.
nēvā tm izmeklē no sarakstiem apm.
50 ārstus, bet turpmāk paredz iz­ceļošanas
iespējas piedāvāt vēl lie­lākam
skaitam ārstu. Ari Portoriko
vakiība iesniegusi kongresam likum­projektu
atļaut praksi vismaz 50
pārvietoto personu ārstiem. Dr.
Coigny mudinājis arī Apvienotās
tiācijas pievērst vērību DP ārstu iz­vietošanai.
Ir izredzes dažādās kolo­nijās
rast nodarbošanos ap 120 ār­stiem.
Par to pašlaik notiek saru­nas.
Ari ASV nodibināta īpaša ko­misija
un skaidro iespējas kā dažā­dos
Sav. valstu štatos brīvajās vie­tās
varētu novietot bēgļu ārstus.
«Ikvienam speciālistam, bet fpaSl
ārstiem,** tālāk raksta IRO medicī­niskais
direktors, «jāsaprot, ka ik­vienā
zemē ir sava kārtība^ un l i ­kumi,
kas nosaka speciālistu nodar­bināšanu
un tamdēļ, lai mērķi sa­sniegtu,
ir nepieciešams laiks. Pēdē­jos
18 mēnešus esmu cīnījies bēgļu
ārstu izvietošanas labad, tā būtu
liela vilšanās un sāpīgi arī ieinte­resētajām
personām pa^ām, ja lai­kā,
kad pūles varētu vainagoties ar
panākumiem, ārsti hūtk nozuduši
— izceļojuši fiziskā darbā un mē­ģinātu
paši cīnīties par iespēju
praktizēt savā arodā. i
Nevēlos apturēt ārstu Izceļošanu,
bet uitsveŗū, ka viņu intereses vieg­lāk
ir aizstāvēt, kamēr tie šeit at­rodas
kā vesela grupa. Pēc mana
ieskata viņi parastajās masu schē-mās
varēs izceļot tik un tā pirms
^IRO darbības beigām, bet viņiem
^atmaksātos vēl dalus mēnešus pa­gaidīt,
kamēr izbeigsies mēģinājuma
laiks.*'
Rakstveida līgumu nav, bet norunu pilda visi
„Tikai tad, kad būsit šeit nodzīvo­juši
vismaz tris gadus, jūs sāksit
pazīt šejienes dabu un cilvēkus,**
teica vecs misisipietis latviešiem,
kad tie ieradās Misisipi kokvilnas
laukos. Un patiešām, viss, ko pir­majās
nedēļās ^am paspējuSi ap­skatīt,
ir tik svešs, ka liekas — ve­cajam
misisipietlm būs taisnība.
Nepieminot nemaz Latviju, Seit ir
ļoti maz, ko varētu salīdzināt ari
ar redzēto Eiropā.
Sl ir Jauna zeme, kura tikai pirms
nedaudziem gadu desmitiem iztīrīta
ģimenes ar 130 strādātājiem. Ap­mēram
puse farmas iedzīvotāju ir
baltie, bet pārējie melnie, jeb kā te
viņus sauc — krāsainie; to skaits
pēdējos gados gan pamazām sama­zinājās.
Zemi apar agrā pavasarī un kok­vilnu
iesēj aprīlī. Vasarā laukus
2—3 reizes kaplē un retina, bet 7—8
reizes vago un irdina ar traktoriem.
Ražas novākšana sākas oktobri, bei­dzas
decembri Parasti no 1 akra
ievāc 1—1,5 balles kokvilnas. La­bākā
raža esot 2 balles no akra.
no milzīgiem mežu masīviem unTI Kokvilnas cena svārstīga, bet pēdē-necaurejamiem
krūmājiem. Zeme i r jos 6 gados par balli saņemti caur-
Skautu
vasaras darbs
Emigrācija pēdējā laikā ievēitoja-mi
ietekmē arī skautu darbu. Dau­dzu
vienību sastāvs pēdējā laikā
stipri samazinājies, viens pēc otra
aizbrauc arī vadītāji, atstājot vie­nības
saviem jaunākajiem palīgiem.
Lai pēdējie saviem pienākuriiiem
būtu 'sagatavoti,patlaban,no 13.—19.
jūnijam FiSbachā notiek vadītāju
sagatavošanas kursi, pēc skaita jau
21. trimdā. Lai ari visjaunākie skau­tu
vienību darbinieki-kopnieki gūtu
praktistku pieredzi un plašāku skatu
par saviem pienākumiem, no 20.—22.
jūnijam, arī Fišbachā, notiks spe­ciāla
nometne kopniekiem, bet no-metņošanas
māku kursi notiks no
4.—10. jūlijam Veļerodē pie Kaseles.
Bez tam šovasar IRO dos uzturu
divnedēļu skautu nometnēm visos
novados. Vai tās arī visos novados
varēs patiesi notikt, to rādīs emi­grācijas
gaita. ip.
lai nepazustu laika un dzīves strau­mē
un pārvarētu likteņa sitienus.
Rosīgākā šo ļaužu sakarniece gan
savā starpā, gan ar tiem tautiešiem,
kas paliks Vācijā, būs latviešu
avīze, savā skrējienā pāri jūrām un
kontinentiem saukdama ticības,
drosmes un izturības saucienu. Iz­nākdama
ar LCK aktīvu atbalstu
un līdzdarbību, tā draudzēsies ar
saviem tautiešiem visās zemēs un
atgādinās nekad neapklāt ar purva
sūnu to mūžības avotu, no kura iz­rietējusi
latviešu nacionālā kultūra,
dziesnias, valoda un visa latviskā
dzīves kārtība.
Pēkšņi apvienodamās un šinī ziņā
sagādādama pārsteigumu visieni
tiem^ kas ^apvienojas** tikai «prin­cipā**,
latviešu trinadas avīžniecība
ir vēlējusies pacelties pāri, ikdienas
perspektivei un jau laikus nodrpši-nāt
savas nākotnes gaitas. Apkalpo­dama
tautiešus ar šo izdevumu, tā
ļoti auglīga un saviem kopējiem
dod apbrīnojami Uelu kokvilnas,
kukurūzas, sojas pupu un auzu ražu.
Sīs kultūras šejienes iedzīvotājiem
tad arī ir galvenais ienākuma avots.
Sīksaimniecibu nav, jo zeme pieder
lielsaimniekiem - f armeriem, kuru
īpašumā nereti ir vairāku tūkstošu
akru lieli zemes gabali.
Tā kā galvenās kultūras un saim­niekošanas
veids, atskaitot vienīgi
lopu farmas un zirgu audzētavas, ir
ļoti līdzīgs, tad pastāstīšu tikai par
vienu no tām — vidēji lielo Hovzes
farmu Slēdža, kur darbu atradušas
ari sešas latviešu ģimenes.
Farmas kopplatība 1200 akru (480
ha), no kuriem apstrādāti 1050 akri.
Lielāko platību aizņem kokvilnas
sējumi, bet audzē ari auzas, sojas
pupas un seradellu. 850 akrus zemes
īpašnieks izdod atsevišķām ģime­nēm
uz pusgrauda, bet atlikušos 200
akrus apstrādā ar dienas strādnie­kiem.
Arī maijā atbraukušie latvieši
salīguši uz pusgrauda, ņemot uz
katru darba spējīgo ģimenes locekli
5—6 akrus. Zemes apstrādāšanai iz­manto
9 traktorus un 15 mūļus.
Farmeram ir arī 25 cūkas, 1 jāja­mais
zirgs, 10 govis un sīklopi, bet
pusgraudniekiem kopā 75 govis un
cūkas. Farmā dzīvo 30 strādnieku
Ko raksta angļu un
ametikanu prese par DF
Latylan Rellef Inc. sekretārs II-niarsAndrejsons
devis interviju UP
aģļentūras pārstāvim, kurā pastāstī­jis
par - latviešu deportācijām uz
Pddi savienību, So interviju ievieto­jis
ari amerikāņu armijas laikraksts
Stars 8i Stripes, sniedzot datus par
latviešu aizvešanām 1941. g. un at­zīmējot,
ka š.*g. maijā deportēti at­kal
vairāk par 80.000 latviešu. De­portācijas
krievi nosaukuši par
«brīvprātīgu izceļošanu uz citām
draudzīgām republikām**.
Daily Telegraph 5. jūnijā aplūko
baltiešu izvietošanu ogļraktuvēs, no­rādot
uz bieži dzirdētiem iebildu­miem,
ka baltiešu ogļrači riskētu» ar
deportācijām, ja tie piedalītos strei­kos.
Laikraksts prasa šos iebildu­mus
publiski izmeklēt, lai pārlieci­nātos,
vai* tie izsaka tieši angļu
arodbiedrību viedoli, jeb ir tikai
daļa no komunistu plāna svarīgāko
rūpniecības nozaru sabotēšanai.
Kanādas prese nelielā ziņā pie­min
latviešu zobārstes Klaudijas
Stigmanes ierašanos Hallfaksā un
atzīmē, ka viņa strādSs^Kanādā par
mājkalpotāju. Laikraksts par Stīg-manes
ceļojumu pastāsta, ka brau­ciena
laikā viņa ārstējusi zobus pā­rējiem
kuģa pasažieriem.
Ņujorkā 25 vecie krievu emigranti
noorganizējuši komiteju ,JKrievijas
atbrīvošanai no komunistu diktatū­ras'*.
Komitejas loceklis ir ari lat­viešiem
no 1917. g. notikumiem labi
pazīstamais Kerenskis.
, , , „ cer iegrozīt savu darbību i tā, lai
no visa tā, kas sastindzina cilvēka mūsu avīžniecībai būtu nodrošmā-personīgo
rosmi un ierobežo viņa
patstāvību un neatkarību.
Bet ālnifi nometnēs dzīvoja latvie-
Su ļaudis, šeit dimdēja latviešu'^soļi
un plūda latviešu valoda. Seit bija
Jūtamas visas latviskās prieka un
ciešanu nokrāsas un šeit bija tie
apcirkņi, no kuriem katrs varēja
paņemt' kādu latviskās pasaules
devu. Citur tā vairs nebūs. Bez lie­kām
illūzijām tur vajadzēs ārpus
latviskās vides pielikt visas pūles,
tas eksistences iespējas Vācijā jlīdz
iam laikam, kamēr šeit atradīsies
tautiešu lielākā daļa, bet pēc tam
savu darbību varētu pārcelt uz
kādu aizjūras zemi. Latviešu žurnā­listi
ir un paliks nomodā par lat­viešu
preses nākotni un darīs no
savas puses visu iespējamo, lai
mūsu publicistika neapsīktu un
prese vienmēr atrastos cīnītāju JK)-
zicijās par latviešu tautas labāku
nākotni. F. Krusa,
Paraugs
citām nometnēm
Nesen no Sileniuchas uz Sv.
Gmindl bija jādodas nestrādātājiem,
starp tiem vairums veco cilvēku,
daži pat tādi, kas bez palīdzības
nespēja pārvietoties. Liels bija pār­steigums,
kad stacijā atskanēja lat­visks:
.JLabdicn!**, stāvēja vairāki
auto un viri ar atlocītām piedurk­nēm.*
„Kas nu būs?*' domāja Jaunat-braucējL
Un notika tā kā parasti
citur, pat vēl daudz lielākās nomet­nēs,
nav pieņemts — apbrīnojami
īsā laikā visi jau atradāmies telpās
un ari saiņi bija blakus. Par to rū­pējās
nevien Jaunieši, bet ari viri
sirmām galvām, un viņu vidū bija
ari mācītājs!
Otrā rītā blj. manhelmiešl, taga­dējie
Gmindes iemītnieki, atkal ap­ciemoja
Jaunatbraucējus un ar no­metne
vadību priekšgalā apjautā­jās
— kā Jūtamies un kas vēl būtu
līdzams. Bij. Silenbuchas iemītnie­kiem
saradās asaras acīs. Sādu pār­steigumu
— tik labi noorganizētu
sabaidīšanu, izpalīdzību un latvisku
siltumu neviens nebijām cerējuši L,
mērā 150 dol Visaugstākā cena bi­jusi
1918, g., kad farmers par 1 balli
saņēmis 500 doL, bet visneizdevīgā­kās
konjunktūras laikfi balle mak­sājusi
tikai 75 dol Par fil gada ražu
un kokvilnas cenām vēl pāragri
spriest, bet vietējo apstākļu pazinēji
pārliecināti, ka, turpinoties līdzšinē­jiem
labvēlīgajiem/laika apstākļiem,
raža būs laba un ari cenas nebūs
zemākas kā pēdējos gados.
Pusgraudnieku ģimenes apdzīvo
atsevišķas ^meņu mājiņas, kuras
atrodas apmu 200 m viena no otras.
Pie katras mājiņas ir arī dažas ma­zākas
būdas mājkustoņiem. Zemi
sakņu dārziņam katrs graudnieks
var ņemt cik grib—un sevišķu mak­su
farmers par to neprasa. Aŗl īre
par mājiņu, tāpat nodeva par māj-kustoņu
turēšanu'* nav Jāmaksā.
Mēs, Jaunatbraucēji, gan brīnā­mies
par savādo kārtību šo mājiņu
tuvākajā apkārtnē. Vispirms tīrības
ziņā te daudz ko var vēlēties. Lie­kas,
ka neviens neredz te gadiem
ilgi rūsošās tukšo konservu bundžu
kaudzes, kas atrodas tikai sviediena
attālumā no istabas durvīm. Neru­nājot
jau nemaz par augļu kokiem
un ogulājien\, te neredz nevienas
puķu dobes, ne krāšņuma kociņa, bet
to vietā zaļo gadiem ilgi nepļauta
zāle. Tā tas ir ne Ūkai Slnl, bet ari
visās pārējās farmās, kuras man
nācies redzēt Toties — katram
graudniekam, pat dienas strādnie­kam
ir savs vieglais auto un tā ista­bā
redzama modema veļas mazgās
jamā mašīna un ledus skapis.
Lai atbildētu jautājumam, dk šie
graudnieki nopelna, minēšu vienu
piemēru. Kādā no šim mājiņām
dzīvo 5 cilvēku ģimene, kuŗai pie
Hovzes strādā Jau 17 gadus. Ģimenē
ir 2 darba spējīgie, kas Ipstrādā 18
akrus. Pagājušā gadā no tiem
graudnieks Ievācis 20 balles kokvil­nas,
kas pārdota par 3000 doL Dalot
ienākumu ar saimnieku uz pusēm
un vēl atskaitot izdevumus par sēk­lu
un traktoru labošanu, graudnie-kam
palikuši 1400 dol. Sī ari bijusi
viņa pagāj. gada tīrā peļņa. Jo uz­tura
naudu viņš nopelnījis kā die­nas
strādnieks brīvajās dienās, kādu
graudniekam iznākot krietni daudz.
Pilnīgi brīvi ir Janvāra, februāra
un marta mēneši, kurus tad strād­nieki
arī izmanto strādājot Slēdža
jeb pie farmera dažādos darbos.
Hovze saviem dienas strādniekiem
maksā 3 dol. dienā, kaut gan ir far-meri,
kas maksā tikai 2 vai 2,5 dol.
dienā. 5 cilvēku ģimene, ja tai nav
ne sava sakņu dārziņa, ne mājkus-toņu,
šeit var iztikt ar 40—45 doL
mēnesi, bet tā ka katram graudnie­kam
ir viena vai vairākas govis,
cūkas un arī vistas, tad uzturs iz­maksā
vēl mazāk.
Šejienes farmeri apsolītos latvie­šus
bija gaidījuši jau agrā pavasarī.
Kad ieradāmies, kokvilna bija sa­dīguši
un tikko novietojamies, jau
trešā dienā vajadzēja iet ar kapli
tīrumā. Kokvilnas retināšana ne ar
ko neatšķiras no mums tik labi pa­zīstamās
cukurbiešu un runkuļu
kaplēšanas un tiem, kas So darbu
jau agrāk darījuši, tas nav grūts.
Savādi liekas, ka te nekādus
rakstveida darba vai nomas līgu-n|
us neslēdz, bet pietiek ar vienkār­šu
norunu. Vecie graudnieki, no ku-ŗiism
viens pie Hovzes dzīvo jau 40
gadus, neatceras, ka kāds vispār šo
ncļrunu būtu lauzis. Tie, kas no far­mas
aizgājuši, to darījuši gan tikai
pēc darba sezonas beigām un ienā­kuma
sadalīšanas. Ari naudu saņe­mot
neviens parakstu neprasa, bet
iztiek ar summas ierakstu konta
grāmatās.
Cilvēki laipni un izpalīdzīgi, t ā ­pat
kā Bavārijā, uz ceļa sveicina
katru pretimbraucēju, gan bez vār­diem,
vienkārši pamājot ar roku.
Gājējus uz ceļiem neredz, jo visi
jau brauc ar mašīnām, bet Ja ari
kāds mēģina iet, tad bez īpaša mā­jiena
viņu uzņem Jau pirmā mašīnā.
Atšķirība starp melnajiem un bal­tajiem
Seit nav tik krasa, kā to no­vērojām,
piemēram, Jaunorleānā,
kur stadjā melnajiem ir atsevišķi
soli, restorāni un veikali, bet pil-sētā
pat veseU kvartāli Misisipi
melnajiem gan ir savas skolas, baz­nīcas
un ārsti, bet nereti tie dzīvo
zem viena jumta ar baltajiem un
iepērkas vienā veikalā.
Pašlaik šeit ir līdz 340C karsts,
bet nav tiesa, ka šis karstums sma­cētu
jeb apgrūtinātu elpoSanu. Ml»*
rigi un bez steigas fiirādājot.
sviedrus nemaha. Karstākie
jūlijs un augusts, kad termometri
rādot pāri 40^ C. Saule beimaļLu
dienas krietni cepina un J i u £ ^^
no saules dūriena. Tāpēc nevitb &K
staigā bez cepures un ari mii ]|M
esam iegādājušies jo platas liin^i.
nfcas. Nakts, kas iestājas p^dņi ^
tūlīt pēc saules rieta, dod mM ^
dzes, jo ari tad temperfitOra rm^
krīt zem 20^C.
Ari mums, jaunajiem, katram |^
rādīta sava ģimenes mājiņi, 1||
gan jau vecas un prasa krietnu if.
montu, bet materiālus dod nbi.
nieks un meistari lietus diioli
esam paši. Ari mēbeles Jāgatavo ai»
Šiem, jo agrākie iemītnieki Ir f||^
aizvākuši sev Udi. Farmas iļ^
nieks apsolīja pftlldzlt fUpilall
mūsu kopību un Jau Nesolīji
un materiālus latvielu bandM
būvei So piedāvājumu vU nsmu
pārrunājuši, bet liekas, ka togļ^
nomaļā Slēdža nav plenAtMtt
vieta mūsu baznīcai. Būtu ^n^»
camāk. Ja lāds piedāvājums nH^
Senatobljā vai Skota farml.
Vēl ir par maz pieredzes, U k|.
dam Ieteiktu vai liegtu l i e ^ n
šejieni, bet šķiet, ka tiem, kis m
strādājuši, nespēj vai ari
strādāt smagu fizisku darbu, tl in
ko meklēt, turpretim laukssloalfti
kiem, kas jau svīduši pļavā un tbii
mS, no braukšanas uz Misisipi ^
būtu ko baidīties. V. OHII
Slēdža, jūnijā.
IIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIUIIII
VĪSĪ Ulli
REDAKCIJAI
GRĀMATAS, LAIRRAKSn,
VĒSTULES
Vientulība ari AngUjS, kur t(k
daudz tautiešu un mazi attilufldi
var kļūt smeldzoša, ja pamet oo*
metni un sāk dzīvi farmā. Tad vis­mīļākie
ciemiņi un dfirgēkle 6mģ
kļūst augšminētie trīs. Algai
tiktu, nedz būtu vaļas lasīt, Js vi»
rētu pirkt visas grāmatai, ko iiU
iekāra Liekai, Šis pati liķMišM
ne pārāk tālā nākotnā pienākta*
rumam no mums. Un saudsoi Ms
latviskā vārda un gara kļūi iks)m
kad būs baudīts gana no viMm A
zemes labumiem un laglfibtai mll-sas
kaites. Dvēsele mūžam/pntt
savu daļu, un to neapkluslnlKli
glāžu šķindas, nedz deju zSto vil
joņojoši motori
Lai tamdēļ neapgurst latvllta
rakstnieks, dzejnieks, žumšUitl m
izdevējs. Viņu pabalstītāju,
ziastu skaits pieaugs, līdzi a t u^
indivīda uzupurēties gribai JOl m
mēs, lasītāji, apvienoslmiei viotfl
vienīgam mērķim — ko mūiu nM
iznesa cauri gadsimtu naktij kl
^ baltu dvēseles liesmu, tā arī oM
sirdīs nedrīkst izdzist, kamēr Ut-vlja
kļūs brīva. Lai mūsu psUktoi
cik maz palikdams, lai mēs būtudk
izkiidsļīti būdami, mums jākopj B
vienīgā cīņas doma: Latvijai un Is^
vieSu tautai jākļūst brīvai.
Ja atskatāmies vēsturē, kfi Ikvto»
jūgi! ticis sadragāts, kā vaJStle m
apspiestie leguvuSl cilvēku tlMībU
kā pirms ēetrlem gadiem tikai
vās sirdīs varējām raudāt par bli»
galīgo pasaules nežēlību un vleail*
dzību un kā tagad tiesībai
miljonos avīžu eksemplāroi un VI*
renu valstu raidītājos, — tad »evļj-tēslm
par zemu gara un domu ips*
ku. Sis spēks var pieaugt tfidS koō*
centrācijā un spriegumā, kai vliM
naktī var materiāllzētleB par viratt
stra^umi un aizskalot mūsu gadilB»»
lielāko kaunu un briesmas. To, lO
mēs sevī Jūtam kā nelzteicMJ*
slrdnēdu, cerību un tieksmi, lil ]^
viešu dvēseles tulki ietver «kanail
vārsmās, domās un tēlos. MOiup*
rīgie spēki nedrīkst izšķiestie! IS-raustītās,
bezmērķīgās izjOtii, U«n
kā ūdeņiem jāplūst vlenS domu
jūrā — brīvību Latvljail
(J.U.,AngliJi)
iiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiii"**""'''
Latvietes beidz vācu
universitātes
Tīblngenas universitātē maija
gās doktores grādu z o ^ ^ * ^?
ļoti sekmīgi ieguvusi Dzintra urm
Erlangenas universitātei
nātnu fakultātes farmācijai nodsp
pilnu kursu beigušas un cm
phann. grādu ieguvušas ēetrai
su tautietes — Rasma Zemp»
Nora Mazurkēviča, Marta Jeiiww
un Johanna Slūka. Univml^o
botāniskā Institūta ^^^^^JļJ^
Svelnie Izteicās: .Parasti pret »^
zemniekiem mēdz būt
spriedumi, bet par latvietēm )wa^
ka tās savā stājā un zināšanas ^
par paraugu pārējiem."