Bavarijas Latviesu vestnesis, March 19, 1949

              MLATVUAI*.
A N G U J A S
• viru kork A
c bez -mikmniR»'
koncerti, bet M « "
! individuālie "Si^
:^i,Sv sacensība ar M»
stmru notika četros?
•o» tojos bija ,3£
t .pēc tiesneša'ag
akie no katra vS
§.«• Klausītāju 2?
a-Korbijas z ā l ēS
triā latvieši. v£
mmm, Pirmo B
imo. Ave Maria «
a atBkaņojuHm, u^j*
egpaph" vn „KetS
•notikumu atzīiaiļa»
ji», Pa vakariem sDai.
BC? orķestri, ua t i l
iia,;darju steādldiai
«bet vakarā m5s^
;em iw mākslinlekija
Inas skautu
1
II
m Austrāliju, proJ, i
rtvieSu skautu p^k^
PļSdēJais, daudzu dh
Jcumu salstfts, m i
s jau pag. gada b?!^
rakstvoidii v§lta9t
aķautu priekšnieku ie*
idrs Baiskun^, liM<
priekšnieka vietnieki
ļu joslā V. KletnldB
3 vadītāju sagatajfoSa»
pSrzinās starptautli*
i
S .20. skautu un galda
^taviDŠanas kursi.
i, bet tikai
#
DP NO VSCUAS
adias centrā ii vi*
jiem. ' ^, ^
i prāvs skaits glrt*
ekl strādā daiSdoadai-apkārtnē.
ĢiitteņuF
un bērnu iif™*
no katra a p g »*
b*QW AustrfflM
rlb bidlt taļ-aku *
aties B a «
bērnu dārzi. Ar*
d!bu centrā noo «5
^ rokdarbu kuMl, W
&istovska.
- s(s
1*
r,dis.StokholfflJ
4\
I^TVUA» 1949. g. 19. marta
Vēsfuriskā
(Turpinājums no I. Ipp.) ļ jautājumi. - Uecina tātad, ka dia'^
izs īpašniekus sēdināja uz iesma, M^^J^^^ procesam ir bagātīga viela
muižas dedzināja, baznīcas apgāni- 1?J^ neizbēgami reiz nesīs at-j3
bildi un atrisinājumu. Grozīt tak-
Tas viss miljoniem nepatika, un Pāriet uz patiesīgumu tiem nav
tā sākās ^dialektika", t. i , atbilžu }fspējams, tas nozīmētu atsacīties no
došana, saņemšana un atkal došana. *^^"^^n^a, t i. atsacīties pašiem
Pirmā atbilde bija dažādu - Deņiki- ^?jevis. Jāturpina tātad prov(xiēt
na, Kolčaka, Judeniča, Vrangeļa - I T ^ ^ ^ i ^ ^ ^ ^ ^ g^^^viem saņemt
pretboļševisti^o armiju rašanās. Bol- ^^2. ^» ^^Iļ^
ševiku pretatbllde bija terrors, visu atoīpes visnārīgo raksturu,
cietumu piepUdTSana un masu ekse- r.J?^/?^^ .Ieredzēt. Melu sma-kūcijas.
Replika no tautas uz to bija Sf^.^^l^^ iekšējais sairums, kā vē-atkal
sazvērestības intervenciju ai- r ? ^ ^ ' ° ^ ' pamazām tomēr progre-cināšana,
zemnieku nepaklausība. !?' P^^^ ^av aptu-jau
viss saKa siranji vemes pa sii- K , ^ ^ " š TS"I «r ,
pumu lejā, līdz tā no ,4ielās bezasi- ^^ru straume ne-ņainās"
nonāca pie necilvēcīgākā un S ' - . ^ ^ f - J ^ ^'
asiņainākā režīma, kāds pasaulē f^rP^J^^ -
piedzīvots. Zīmīgā kārtā šīs vēstu- ļ sarunājušies ar tautu,
riskās «dialektikas" zobratos tika
ierauti un sašķaidīti gandrīz visi tās ^^^^ ^? .Dialektika"
pirmie sludinātāji un tā it sevišķi 1%^^^ ^ ^^'^ ^^^^^ ^
arl pirmais tās „bezasinīguma" cii- r ^ ^ ^ T>. * r» r
dinātājs Trockis, kuram ar savu sa-i Jurevics
šķaidīto galvaskausu Meksikas no­malē
pienācās dot lietišķu pierādī­jumu
par šīs dialektikas pastāvēša­nu
u& traģismu, Izrādījās, ka tā sa­vā
medianismā rāva iekšā ne tik, « «
daudz pasaules vēsturisko un pat ne LATVIEŠU BALETA MĀKSLINIEKIEM JĀSAPļJLCEJAS VIENĀ ANSAMBLI
ī S S p?aS^ dilrbībS'' 10 £ I ' DIENVmVACUS VIESOSIES T. VESTENE, V. K M S A un V. LEMKINA
E l z a Ķ e z b e re
smarža
V i ^ nakti migla līst,
Lāses Aslīd gar stiklu.
Tvīkstot tumša puķe viiit,
Dara sirdi biklu.
Senu rožu elpu pūš
Sapnis vel uz vaiga.
Vai tas mirklis bij, vai mOžs,
Melodija maiga?
Kam vairs jautāt, kas to zin!
Dzeguze vai zVana?
Nē! Tik cauri tumsai min
Balss: — Tu paliec mana! —
Kā šie vārdi dzel un glauž,
Saldas mokas dara.
Sirds — ta senā smaržā jauž:
Nezūd tava vara.
Lai gan salta migla krit
Višu nakti rutls,
Smaidu. — Silti vēji rīt
Pavasari pūlis.
J ā n i s K l ī d z ē js
BOŅA SIEVIETES
Novele
(3. turpinājums) I „Sēdi te kā i^eUrrlēte, kamēr ie-
Brfdi Boņs stlv SmAidamles. vaiH^",^,^,
tft tā var^ but eņžela balss. »«s ^StSAYv^a.*ffi£
tā saka? Vectēvs ne reizi vien i r u ^ r »^
ram sāpot Bet tūlit Boņam ari ie- • j„,-,,„ „_ „,t.
Saujas prātā: .Mbu labi, vecotēv, ^^^f;,"^ £ f « P « ^ ^
bet ko gan ča^vs eņģ^. kad tu ""rif IYJ SL^iS «,
rikojies ar to zaru, k ^ t ^ u s t s a^ cep^^^sS'S'tS"^^
vus uzreiz - savu e,feeU un manir Snfa.'^Bo'^^iffisIrtK "
Boņs ir nosēdināts pašā istabas dl- te uzliktu ^ v ā , varbūt rastos taisni
bengalā uz sola. jo SI vieta ir vistā- tās visīstākās domas, ka$ nupat, nu-lāk
no durvīm. Neviena no sievietēm ļ p^t vajadzīgas
vairs ne par viņu, ne ar viņu neīnmā „Ejamy? saka Anna un satver Bo-un
nepievērš viņam n^ādu vērību, pie r^as.
tikai reizēm pamet acis uz viņa pusi, ļ iztrūcināts viņš pacel galvu un
Ja viņš sakustas.
BRILfAmS AR PLAISĀM
latēlistu b i e ļ g ;J
Latvija 30 fS>
ceri. izdevusi ftV
:u piemiņas
tl apsveicams *
• propagang » J
kuriem, b * >t
ļu valoda, a « ^ , j '
ē l . k ā 5 i s P f « $
rigās ^.S'pS]
zaudē noz-'^'Las '^n
āas teksta r j ļ J J
kaut cik pārvar ^\
tīkami duras i d
konsultējot B*
iVaina "".K' „
larku i^'iuflittf
resatspoguo ,js#
tēlistam 3 5 ¥\
Ievu i^l^^Sarlt^»
V. Lemkina dejā ^Cii^ete^
te SI dialektika atrada to stulbumu Marta vējš Nekāras malā klabina
un aklumu, kas cilvēku padarīja lī-l kādas neapdzīvotas barakas slēģus.
dzīgu materiālai lietai, vai vismaz Kādreiz tur baletmeistars Osvalds
Inertai lietai^un līdz ar to par īstu Lēmanis valdīja un vadīja pasaules
objektu gluži mechaniskam cēloņu mazāko repubUku Bet tad nāca va-vax
seku savstarpējas izraisīšanās lūtas reforma un vācu inženieri ar
procesam. Eslingenas dzelzceļu virsvaldes plā
Bet tad ir vēl viens, un varbūt
vissvarīgākais veids, kā ,,dialektika**
apdraud pašu boļSevismu. Kad liel-inutlgie
diplomētie marksisma mā­cītāji
savā laikā svīsdami pūlējās
mūsu universitātes mācības spēku
j>ār8koloSanas" kursos atklāt dia­lektiskā
materiālisma bezdibenīgo
pārgudrību un ieslavēt to kā vienīgo
„īsto zinātnisko" metodi, tad tomēr
laiku pa laikam, par spīti stingrai
katķisma ievērošanai, mācībā pazi­bēja
kāds ' tumšs punkts, ap kuru Edrie rakstu mācītāji grozījās kā
ķi ap karstu putru un īsti labi ne«»
zinSja, kā ar to tikt galā. Tas bija
jautājums, kas notiks, kad komūnis-tl^
ā paradliāse būs nodibināta? Vai
vēsturiskā dialektika tad pratis godu
un pārstā9 darboties, vai, {^riedama
reakcionāru nometnē, bez kāda res­pekta
pret sasniegumiem turpinās
,4unkcianēt"? Šķiet, dabiskāki būtu
]^eņemt pēdējo varbūtību, jo šī
dialektika Jau tika stādīta priekšā
kā absolūtais viaa kosma likums, kā
mistiskā norma, kas ietveŗas visā
esmē un uztur to, līdzīgi kā ieelpo-
Sana un izelpoSana Bet tādā gadi- niem,.Lēmaņa tauta izklīda, pats ba-jxvnā
komunistiskai Iekārtai drau- letmeistars iepeldēja ,,dziļākos ūde-dStu
tā kļūmīgā perspektīve, ka, tā- ņos" Stutgartes operā, un Latvijas
pat kā viens «vēsturiskās dialekti- b^ets kā viengabalaina, plašāka
kas^» vilnis to atnesa, tā nākamais to ļ vienība patiesībā vairs nepastāv,
atkal aizskalo. ^Pielaist šādu iespēju Kaut ari maz gan vabrs būs
neviens tomēr nedrīkstēja pat sle^ nometņu, kas tagad vēl varētu lat-kenās
domās — tas maksātu galvu, viskā viesmīlība uzņemt Latvijas
Augstie priesteri tad ari nolēma, ka baletu agrākā skaitliska sastāvā,
līdz ar komūnistigās iekārtas sa- latviešu mākslas reprezentācijai no-
' sniegšanu vēstures dialektiskais pro- tikušā i^rgrupēšanās. tomēr ir jū-cess
apstāsies, Jo lūk nebūs Jau vairs tatns zaudējums. Šķiet, ka vajadzētu
nekādti Šķiru, nebūs tātad ari vairs rast līdzekļus un veidus, kā vēlreiz
Šķiru ciņu, nebūs vairs nekādu ne- pulcēt kopā Vācijā palikušos baleta
pilnību, kas varētu dialektisko pro- māksliniekus, lai O. Lēmaņa vadībā
cesu ierosināt, radot problēmas. Pil- rastos plašāki inscenējumi. Tieši ta-nības
sasnie^anu iezīmējošā komū- ģad, kad ASV filantropa O. Hel-ttistiskā
Iekārtā tātad vēsturiskais strēma akcijā sodās • pavērties vien-process
noslēdzas, laiks apstājas un kopus izceļošanas iespējas, neaizmir-bezproblēmatiskā
dzīve ieslīgst kā Uīsim, ka ar baletu mēs starptau-nirvānā
— mūžīgā bezlaiclgā komū- tiskā valodā varam runāt visplašā-nismāl
ļ kās aprindās.
Viss grozās tātad tikai ap to, kad Baletnieku saime darbu rosīgi tur-
§0 paradīzisko stāvokli varēs sa- pina un laiku pa laikam no Eslinge-sniegt.
Liktos, fca tas tik ātri ne- na<» dodas ciemoties nometnēs. Sie
varētu notikt, un varētu pat rasties ļ izlido jumi ar divertismenta prog-jautājums,
vai tas labi pielāgots d l - rammām, varētu turpināties, bet pa-vēku
dabai Ja kāds komunistiskā tīkami tomēr būtu apzināties, ka
vidē iedrošinātos šādu Jautājumu vienā centrā top plašāks uzvedums,
izteikt, tad nav šaubu, ka uz to at- Butu sāpīgi \m nepiedodami, ja Vā-blldētu
tāpat kā uz līdzīgu jautāju- cijā, kur vēl vienkopus dzīvo ap
ihu atbildēja viņu dialektikas cilts- 60.000 latviešu, mēs noņemtu savu
tēvs Hēgelis: „Jo sliktāki dabai." kādreiz spožāko mākslas vizītkarti
Katrā ziņā boļševikiem nav vaļas labas gribas trūkuma vai materiālu
gaidīt, kamēr paradīzei labpatiks ie- ieganstu dēl. Viens no krāšņākajiem
stāties pie tiem. Gaidīšana varētu mūsu mākslas briljantiem tagad sa­būt
ari bīstama, jo tas varētu dot plaisājis, o. Lēmaņa slīpējumi gan
atkal ierosmi dialektiskajam proce-j mirdz vēl spoži bet lielie dārgak-sam
Tiem arī liav nekāda vajadzi- meņi taču aizvien bijuši vērtīgāki
gaidīt, jo tiem ir līdzeklis pret to, ļ par mazajiem. •
un labi izmēģināts līdzeklis. Gaidīt, Bijušais Latvijas balets tagad dar-kamēr
cilvēki kļūst laimīgi, ir aiz- K^jg^ ^^^^ Valerija Riek-spriedums,
— Jo to var pavēlēt. Ja gtiņa, Marta Skujiņa, Eižens Mežu-rieklausa,
ja ļaundabīgi subjekti ne- un Pēteris Pertņikovs, ar pianistu
U'ib būt laimīgi, kad Hek, tad pret T??eimani pie klavierēm, pē-
'0 ir cietumi, ir katorgas nometnes, ^gj^g 4 mēnešos snieguši jau aptu-r
nāves sodi. Rezultātā tad ari re- L^^^^ 4Q j^ražu. Apciemotas gandrīz
ciiam, ka tauta paklausīgi dzied: L ^ ^ ^ nometnes amerikāņu joslā
MKur gan tik brīvi elpo krūts" ka
nPlašajā dzimtenē"!
Tātad lai novērstu, ka viņu cildi­nātā
vēsturiskā dialektika varētu
kļūt par bumerangu un vērsties pret
viņiem pašiem un kļūt par „reakcl-jas
Ieroci", boļševiki nespēj izgudrot
nekādu citu līdzekli kā melus. Meli
tā klust par neatdalāmu sistēmas
elementu, par gaisu, no kā jādzīvo
un jāpārtiek, un bez kā visam jāsa-
.^rūst. Bet ilgi tomēr šis līdzeklis
neder. Melu gaisu tomēr mūžīgi ne­var
elpot — beidzot tomēr draud no-
'^makšana. Meli galu galā ir tikai
"ds pat nāvīgs cīņas ierocis kā
^^ujamie vai duramie rīki. Būdami
oas ierocis, tie liecina, ka dzīvē
;^inagi trūkumi, ka ir problēmas, ir
sniegtas izrādes ari i^uņu un poļu
nometnēs un mūsu darba rotām. At­klātās
Izrādēs vācu publikai gūita
nedalīta atzinība un loti labas at­sauksmes
vācu presē. Tuvākā nā­kotnē
paredzētas izrādes Hanavais-
Babenharzenas - Arolsena^s rajonā
un Vācijas ziemas sporta centrā
Garmišā.
Ilgāku laiku strādājot kopā, šī
mazā baleta gripa izveidojusies un
sidiedējusies par mākslinieciski
augstvērtīgu ansambli Aji Izrāžu
programma sastādīta vispusīga, cen-^
šoties tomēr nezaudēt ga\imi un
māksliniecisko līniju. Valerijas
Riekstiņas saslimšana pāris nedējas
kavēja plānoto turneju, bet, pagāju­šā
nedēļā izpārdotā izrādē Eslinge-nā
Riekstiņa atkal jutās kā senās
dienās. Sarīkojums it sevišljd patilca
IRCp otrā apgabala vadītājiem darbi­niekiem,
kas solījās rūpēties par iz­rāžu
noorganiz^anu amerikāņu ka­ravīriem.
Baletnieki tagad ir lepni,
0 šķiet, ka viņi būs ^deJoJuSi^rEs-lingenas
teātrim jaunu skatavl. Kad
spraigo deju laikā no izb^abējušils
skatuves dēlu j^praugām gaisā uz-virpuloja
putekļu mākoņi, viens no
tiem IRO vīriem, kuriem ir galve­nā
teikšana^ ari teica — dodiet ska­tuves
Izmērus, liksim jaimu grīdu!
Baletmeistara O. Lēmaņa grui>a
nupat saņēmusi pastiprinājumu no
ziemeļiem. No Lībekas EsHngenā
eradusies Tatjana Vestene. Indril):a
Jpkovska vietā, kas saistījies darbā
«limbergas operā, turpmāk dejos
^gas operas skatuves ugimīs rūdī­tais
Reinis Jēkabsons. Mird^sa Til-aka,
Tatjana Vesteņe, Osvailds Lci-manis
\m Reinis Jēkabsons ir vārdii,
kas garantē šis četrotnes mākslinicH
cisko vērienu. Muzikālā puse uzti­cēta
Andrejam lindbergani ar čelļ-listu
Zigurdu Mielēnu un pianistu
Valdi Treimani 5. aprīlī Lēmai-ņa
grupa Bslingenā dos jauniestudē-tas
programmas pirmizrādi
Amerikāņu Joslā visā drīzumā
viesosies divas Liepājas operas ba­leta
dejotājas — Vēra KeiSa un Velta
Lemkina. Abas dejotājas līdz Sirn
trimdā veikušas krietnu latvieS^u
mākslas propagandas darim vācu
publikai, paliekot plašākai latvieSu
sabiedrībai nepazītas V. KeiSa pēc
baletskotlas beigšanas liepājas operā
V. Keiša dejā ^«Plīvura valsis'* no
baleta „Korsārs".
Dejotāji ceļa tērpā — no kreisās: V.
Riekstiņa, pdanists V. Treimanis, M.
Skujiņa, £. Mezulis un P. Pertņikovs
Vērtējot neizpirkto gi^Unatu plauk­tus
un dzirdot sūdzības par apstāk«
ļiem izdevniecību darbā, avīžnieks
izmanto iespēju apciemot Sillen-budiu,
lai dzirdētu piedzīvojuša grā-matrūpnieka
domas.
,JKadi Jūsu ieskati par latvieSu
grāmatniecību nākotnē?" viņš Jauti
klusas vasarnīcas saimniekam — iz­devējam
Helmāram Rudzitim.
,J£migrāciJai vēršoties plašumā,"
saka nama tēvs, „lasitāju kļūst ar»
vien mazāk. Sainmieciskie aprēķini
noteic, i ka ir viena robeža, ZMI ku*
ŗas tiražs nedrīkst noslīdēt Un kaut
arī tas būtu tikai viens simts zem
kalkulētā skaita, izdevumam Jāpār*
trauc iznākšana, vai ari izdevējam
jābūt bagātam labdarim, kas no sa<>
vas kabatas piemaksā.*'
Turklāt pats Rudzttls Jau kopš la­ba
laika gatavojas izceļot, un nu
brīdis ir pienācis. Viņa pēctecils saim­niecisko
rūpju laukā ir Pauls Oše-mieks,
bet otra pašreiz nav klāt -
I tas ir Valdemāra Kārkliņš, kas mīt
ļ Karlsrūē un aoņemies vadīt mē-ļnešraksta
,ļ^ks** redakciju ar to
ļ brīdi, kad Rudz'tis pamās Šillen
buchai ardievas.
I „Sākām darbu 1946. gada imartā,"
saka i Rudzītis, „tātad taisni priekii
trim gadiem. Līdz šim iznākuši 32
numuri, 83. parādīsies šinīs dien&i
un puslīdz sagatavots ari 34. Ikvie­nam
bijusi klāt kāda latvieštii glez-redz,
ka Malvīne, Zuze un m£te Jau
stāv pie durvīm ar slotām un di^a»
ļiem rokās.
Boņs pieķeras pie galda stOŗa M
saka skalit
„Es neiešu!"
„Vēl tu man izrunāsies? Vai griM
staigāt melns kā Kvēpu Juris?**
Anna viņu velk ar spēku, l)et Boo^
neatiaižas no galda stū<*a un ar visu
galdu tiek parauts uz istabas vidiL
>Nele;šu! Neiešu!** B(»;ifl Jau kUedi
caur asarām.
Anna viņu atialž un noplāta rokat.
,,Kas ar to bērnu noticis? Tfids k l
jucis šodien,** viņa srita. i
No durvju puses panāk uz Istabai
vidu ari Malvīne Zuze un ļnBte.
^Kas tād būs, draudziņ?** saka ml«
te. „Vai tu domā, ka krustmfite vain
nav Jāklausa?"
„Nav jāklausa*** viņš atcērt. „NaT
jāklausa, kad viņa grtb, lai eju
pirti ar sievieSiem, Jā!**
Visas sakustas
„Kur gan tu \tādu gudrSm ņēmlf*
ierunājas Malvīne. „Skatie8, kas par
jaunskungu Jau!**
„Neiešu!" Boņs atkārto. JSodlen
neiešu nemaz, bet aitu relil ar vec­tēvu."
„Ar vectēvu? Tas nu gan nebūs!
Vectēvs tikko pats ar sevi spēj tikt
galā, kas tad tevi noberzis? Atnākii
melnāks kā aizgājis,*" saka Malvīne
un pavelk Boņu pie pleca.
nNegrlbu!**
„Kāpēc negribi? Saki, klplc ne­gribi?"
N
Malvīne ir Boņa nlknfikl l«naKl«
niece no visām mājas sievietēm. Vēl
jo vairāk Boņs ar viņu ir naiOBi ka
viņa grib būt Tancim pa draugm
Boņs paskatās viņā caur p lM un
saka:
^ , „Negribu tāpēc, ka tii esi pirtL-atri
avansejās par solisti, un viņu ,,E8? KO tad es tev daru?**
pat uzaicināja saistities par pirmo I , ^ ^ b u , ka *nan Jfiskat&i tavi
dejotāju Mindienes operā. Ta(hi ka- mugurā. Plata kā Ifiva!*
ŗa dēl šo vilinošo piedāvājumu vl- Tādu runu dzirdēt no knīpas
ņai nācās noraidīt. Vācijā V. Keiša f mutes — tas nu ari Malvīnei par
dejojusi kopā ar Irēni Apini un Juri daudz. Viņai plata mugura? To vi*
Gotšalku, sniedzot i^optu klasisko ņa dzird pirmo reizi mCkžļ, N e v i^
baletu. Velta Lemkina Liepājas ope- no lielajiem puišiem kaut ko tfidu
rā ar labiem panākumiem dejojusi nekad nav teicis, bot Sls ķīsis affitt
galveno iMnu baletā .,Raimonda". vēl nezin ko runāt! Viņa mute var
Šarmantās dejotājas stiprākā puse ir pat pavērties tādā nereiaē, kad Tan-raksturdejas.
Abas dejotājas brauks I els dzird!
uz amerikāņu Joslu ar programmu, ,,&rce tāds! Es tev rādīšu IBv^! Nu
kur pusi no dioreografijas devis I es tev parādīšu lāvu!** viņa fl^āe un
baletmeistars 0. Lēmanis, bet pārē-lgrib satvert Boņu pie nuitiem, bet
jām dejām V. Keiša. Klavieru pa- Boņam tā nav pirmā reize, kad JJ-vadljumu
veic bij. Kultūras fonda mūk un viņš pašaujas zem galda kt
laureāte pianista Olga Mālkalne. greizi palaists diega vllciņS.
Trijotne līdz šim debitējusi angļu Sini bridi Istaba ienāk vectēvs UB
joslā, izpelnoties atzinīgas atsauk- saka:
smes ari vācu presē. Brēmenes pa* I ,31 ja gan laba pirts. Ck^ mlkiti
zīstamais baletmeistars V. Beks abas kā vate. Nu i pēros, ta pērt», ka-dejotājas
aidnājis savā pastāvīgajā mēr visu niezekli no kauliem Izkar-amsambll
par solistēm. M. ļsēju. Paldies par labu kurinBiamL**
Viņš nomet mēteli gultā un %Mff
bridi savā baltajā kreklā ua biksēs
kā smaidīgs sniega virs. Tad pama­nījis,
ka Boņa māte sniedzas pēc za­ra
pie sijas, vaicā:
notāja darba krāsaina reprodukcija, ļ ,JCas tad te par kariem taisās svē-
Sai vietā man bija savs darbs Vā- tā vakarā?"
djā Jāpārtrauc. Es ceru, ka mani „Ar tavu mllo Boņu Jākaro. Mēs
vietnieki to sekmīgi turpinās, kaut visas četras viņu velkam, velkam un
apstākļi tagad citi. Un ko darīšu nevaram aizvilkt uz pirti,** saka mā-Ņujorkā?
Ar laiku gribētu atgriez- te, palocīdama žagaru • bfim rokām,
ties izdevēja darbā. Varbūt tedosies."! „Es negribu iet ar sievietēm uz
Tas rada vislielākās pārdomas par Pirti! Es gribu ar tevi, vecotēv!"
tālāko kultiiras darbu Vācijā, kur Boņs sauc no galda apakšas,
tam līdz šim bija vislielākā nozīmēt (Turpinfijoms sekos)
un ari vislabākās iespējas. Tautas
gara dzīves «pamatā ir vārds. Un
vārdam Jābūt iespiestam ar melnu
uz balta. Ja šl iespēja zūd, paceļas
Ka atslēgt burvju loku
Chronikō
jautājums — kas tad notiks ar lat-ļ /s^,,,^,^ ..^ m^^^
viešu rakstniecību? Ja „Laikam" P^^^J'^J^^T^^ ^'
neizdodas turpināt iznākšanu, pallk- P ^ t a Hugo Strauaa kmicertu tur-sim
bez viena vienīga mēnešraksta P^J^-f^, ^ngUJu beigusies, un abi
Vācijā. Nezīmēsim velnu uz sienas. , ^^^^ JJ*
Bet atļausimies drosmīgi palūkoties K ^ i ^ • / ^ g l ^ P ^ ^ ^ ^ j a b l e ^
nakotnēr laikraksti vien nespēs mA'^l sniegumus^1?*,J?^!^
ņemt visu to, ko rakstnieki uzraks-K?f*}»,v«^^^
tīs. Un izdevējiem nebūs naudas, koncertii prograta^ Dažos
lai izdotu grāmatas. Jo lasītāji iz- «adJumos tos noklausījušies viemgi
klīst Tas ir burvju loks, kura at- P"^»* un skoti,
slēga atrodas pašu tautiešu rokās. Raksttiiece Konstance Mlķelsosie
Rudzītis cer, ka izdosies atsevišķā I sagatavojuusi Jaunu stāstu krājumu,
kopojumā vēl izdot .JLadkā" ievie-ļ ko paredz izdot vēl šai vasarā,
toto gleznu reprodukciju krājumu.} Aksela Muntes atstātais manto*
Un rakstītāji un lasītāji cer, ka vi- [jums San-Mlkeļā, ievērojot vii>a
ņlem kopīgi Izdosies pašķirt tos ce- testamentā izteikto velēšanos, par-lus,
pa kuriem mūsu vienīgais atli- gājis Zviedrijas valsts īpašumā. Tur
kušais mēnešraksts līdz šim gāja paredzēts iekārtot mītni zviedru
tiimdas tautā un novēl cītigajam iz- māksliniekiem, zinātniekiem, žumā*
devējam, kas jau vairākkārt atsācis līstiem un studentiem. Vasarnīcu
darbu no nekā, labu ceļa vēju un pārvaldīs Zviedrijas ardudoloģlskais
sekmes viņā krastā. S. {institūts Roi^ā.